Šo monumentālo statuju Francijas pilsētā Kānā, Normandijā, izveidojis ASV mākslinieks Sevards Džonsons, iedvesmojoties no slavenā amerikāņu fotogrāfa Alfrēda Eizenšteda, kurš Ņujorkas Taimskvērā 1945.gada 14.augustā uzņēma foto, rādot, kā cilvēki priecājas, ka ir beidzies karš. Attēls uzņemts brīdī, kad amerikāņi uzzināja par Japānas kapitulāciju Otrajā pasaules karā. Foto: AFP/LETA
Sabiedrību, kas zina savu vēsturi, nav viegli pakļaut politisko demagogu manipulācijām
Vēstures tematika Latvijā šogad ir aktualizējusies - tik nepārprotami, iespējams, pirmo reizi kopš Atmodas. Gaisā jūtama Ukrainā joprojām notiekošā kara elpa. Tas liek atcerēties par tagadnes notikumu cēloņiem, tātad - atcerēties par vēstures nozīmi arī tad, ja ikdienā par to nedomājam.
Jā, kamdēļ sabiedrībai vispār ir nepieciešama vēsture? Ko mūsdienu cilvēkam var dot stāsti par pagātni, ko paši neesam piedzīvojuši, bet kas mūs tomēr ietekmē arī tad, kad šie notikumi jau sen aizplūduši laika upē?
Atbilde uz jautājumu par vēstures nozīmi sabiedrībai pēdējā pusgadā meklēta vairākās publiskās diskusijās. 13.oktobrī par to runāja arī diskusijas „Vēsture sabiedrībai: starp zinātni un kultūru" dalībnieki Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Piedaloties LU rektoram Mārcim Auziņam, Valsts Kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētājam Uģim Bratuškinam un vairākiem vēsturniekiem (Andrim Šnē, Jurim Ciganovam, Gatim Karlsonam, Guntim Zemītim, Ilgvaram Misānam, Gvido Straubem un šo rindu autoram).
