Ilustrācija — Ilze Jankevica
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Tu ienirsti. Laizdamās lejup, dzirdi vecomammu Hiromi:
— Aļģes dabūsi vecajā vietā!
Vārdi peld ap tavu pašdarināto masku, tās ir zivis, plucinādamas zemūdens gaismas bārkstis. Graša vērts bija tavs ieteikums, lielā doma, ka jāturpina uzticēties mūsdienu medicīnai. Joda tabletes, šie cietie zirnīši, kurus tavs brālis Jočans dzēra, lai uzveiktu anēmiju, neko daudz nelīdzēja; tikai uz dažām nedēļām iekrāsoja viņa vaigus bāli rožainus, tas arī viss.
Tad nāca treniņi: ūdensdzīve, pakāpeniskas iegremdēšanās un, protams, medicīniskās pārbaudes, lai saprastu, kā uz tām reaģē tavs ķermenis. Tev vajadzēja pārliecināties, jo mamma Misuki bija nomirusi tieši tāpēc, ka par zemu novērtēja medicīnu, par daudz uzticējās mītiem, nevis realitātei. Vecaimammai viņas meita šo sauli nebija pametusi, viņu pie sevis bija aizsaukusi jūra. Neviens neiebilda. Bērēs, kā ierasts, neviens neraudāja. Tikai tētis Hideo lauza tradīciju, patvērās vannasistabā un izplūda asarās.
