
Rudens rīts tukšā dzīvoklī. Krūzē uz galda nolemti turpina dzist kafija, kad es jau korķēju vaļā otru vīna pudeli un pelnutrauks uz palodzes sāk apbirt kā koki parkā. Uz datora monitora rindojas knapi iesākti, pamesti teksta faili, līdzās tikpat bezpalīdzīgiem, pustukšiem CV variantiem. Tas izskatās visai zīmīgi, uzskatāmi, kā stāsts par manu dzīvi īsumā. Aiz loga, skvērā pie teātra, ziemas jakās satuntulējušies vēl sēž pēdējie saulesbrāļi, sabozušies kā baloži. Kā aizlidot nepaguvuši gājputni ielauztiem spārneļiem.
Man paveicies nedaudz vairāk. Vismaz pagaidām. Bērnībā es domāju, ka pieaudzis palīdzēšu citiem. Nevis kļūstot par ārstu, ugunsdzēsēju vai ko tamlīdzīgu — nē, šķiet, neko tādu bērnībā pat neapsvēru. Bet likās, ka pieauguša cilvēka statuss ļaus man sniegt palīdzību visiem tiem, kam klājas grūtāk nekā man. Izrādījās, ka visgrūtāk ir palīdzēt sev pašam. Iepriecināt sevi, pierunāt, iedrošināt, aizstāvēt sevi no pasaules ir daudz grūtāk nekā citus. Tāpat kā mīlēt sevi. Un tas noved pie tādas vilšanās, ka nekam citam vairs īsti neatliek laika — nedz palīdzēšanai citiem, nedz cēloņu meklēšanai. Vilšanās nu reiz ir tāda lieta, kur katrs pats par sevi — piedodiet, zaķīši.