Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 1
— Tauriņi? Tauriņu te nav. Ziema jau degungalā, kādi vēl tauriņi? Varbūt kāda pele vai žurka palāvē midzeni sataisījusi, — Taduļs slauka nomelnējušās sijas no plēkiem.
To ir daudz, vairāk nekā visu to gadu, kuru garumā pirts netika kurināta, vairāk nekā matu Saules bizē, ko viņa te mērcēja kalmju novārījumā, kad viss vēl bija savās vietās, kad Taduļs vēl nebija noklusis un tu vēl nezināji, kā mazajās pēdiņās zem aukstās gultasveļas dzeļ aukstums — nekurinātā stubas gala gulta bija par platu plānajam bērna ķermenītim.
Kad vēl nebija pat tās baigās decembra nakts, kas satricināja pirmssvētku mieru, sajauca ierasto darbu ritmu, izbiedēja iejauto maizi abrā un mātes ilgi mīcīto rauga mīklu, sadalītu pa trim bļodām, jo pēc maizes cepšanas ir taisni laikā iešaut krāsnī arī pīrāgus — rauga maizītes un gardas ruletes ar magonēm. Toreiz tie varbūt nešķita garšīgi, nekusa mutē paši, lipa pie zobiem un smaganām kā rudens māls pie gumijas zābakiem, vēl vairāk apgrūtinādams katru līdz ādai izmirkušo dienu. Tad no asarām izmirkuši bija arī spilveni, un raudošo bija vairāk, nekā būtu iedomājusies, jo no kurienes lai bērns zina, ka arī dusmas beidzas ar asarām, ka raudāt var ne tikai sodītā, bet arī tā, kas soda, tā, kas cērt un cērt ar grožiem pa bailēs trīsošajiem pleciem, bet pēc tam, kad neviens vairs neredz, katru cirtienu izkauc kā suns, seju iespiedusi appelējušo vecmeitas spilvenu dūnās.
