Ilustrācija – Agrita Vanaga
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Džeks nebrauca nedz ar manuālo ātrumkārbu, nedz pa ceļa kreiso pusi, patiesībā viņš vispār nemēdz sēsties pie auto stūres, tāpēc Seidija, saraustīti un ar nepatīkamu skaņu pārslēdzot ātrumus, vadīja noīrēto mašīnu no Dublinas lidostas līdz kāzu vietai, turklāt viņa brauca tik tuvu ceļa malai, ka līdzās augošie koki un krūmi noskrāpēja mašīnas sānus. Dažas jūdzes līkumainā ceļa posmā viņai nācās turēties astē traktoram. Bija desmit vakarā, un lija lietus. Seidija nebūtu varējusi pateikt, vai Īrija tiešām ir smaragdzaļa. Viņa negribēja riskēt. Drošāk bija braukt aiz traktora ar baltajām gaismiņām. Viņa grasījās tam sekot tik ilgi, cik vien iespējams, — arī līdz rītausmai, ja vajadzēs.
