Ilustrācija — Tonijs Strods
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
Tāpat kā vairākumu, arī Bernersa skolu kopā saturēja bezgalīgi sīki šķirotu un gadu gaitā lēni piešķirtu privilēģiju hierarhija. Tā padarīja vecākos zēnus par konservatīviem pastāvošās iekārtas sargiem, kuri uzraudzīja savas ar lielum lielu pacietību iegūtās tiesības. Kamdēļ dāvāt jaunākajiem jaunmodīgus labumus, ja paši bija pacietuši grūtības, lai izpelnītos lielāka brieduma privilēģijas? Ceļš bija garš, grūts. Jaunākie — pirmā un otrā gada zēni — bija nabagi, un nekā viņiem nebija. Trešā gada zēniem bija ļautas garās bikses un kaklasaite ar diagonālām, nevis horizontālām svītrām. Ceturtajam gadam bija pašiem sava kopējā atpūtas telpa. Piektie nomainīja pelēkos kreklus pret baltiem, no ātri žūstoša auduma, kurus tie berza dušās un izkarināja uz plastmasas pakaramajiem. Viņiem bija arī nepārspējamā zilā kaklasaite.
