Foto — Edmunds Brencis, Picture Agency
Tieši pirms gada, decembrī, Ingrīda Pičukāne Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā sāka darbu pie sava skaļākā darba: sienas gleznojuma Sarkanā upe, kas vēstīja par mākslinieces personīgo pieredzi — dažādiem menstruālā cikla posmiem, kas saistās gan ar lielām sāpēm, gan prieka un atvieglojuma sajūtu, mēnešreizēm beidzoties. Sieviešu dzīves noklusētā daļa — tā mākslas darbu, ko pārvērta divus mēnešus garā tapšanas rituālā, nodēvēja pati Pičukāne.
Tēma, kas citviet pasaulē mākslinieču apspēlēta jau vairākus gadu desmitus, ieguva plašu rezonansi. Internetu pārplūdināja neizprotoši, naidīgi komentāri. Ingrīda tos neignorēja, bet izmantoja kā materiālu nākamajai performancei.
Pirms astoņiem gadiem studējusi animācijas mākslu Tallinas Mākslas akadēmijā, vēl pirms tam — vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā, Ingrīda plašāku atpazīstamību piedzīvoja tieši pēdējā gada laikā, kad radīja vairākus pašai nozīmīgus projektus. Tie visi saistīti ar feminisma tēmām. Sarkanajai upei 2017. gada pavasarī sekoja piecu latviešu mākslinieču grupas izstāde Es pieskaros sev Nacionālajā mākslas muzejā. Ingrīda izdeva arī feministisko zīnu Samanta — intelektuāli un estētiski piesātinātu alternatīvu sieviešu žurnāliem. Tā galvenā tēma bija ķermeņa kaunināšanas kultūra, bet vāku rotāja apaļīga sieviete gados bez mediju plaši lietotā fotošopa.
