Inta Skujeniece savā pagalmā Salaspilī. Foto — Rēzija Krieviņa
Daiļdārzniecei, dendroloģei un agronomei Intai Skujeniecei šonedēļ aprit 90 gadu. Kultūrtelpā viņu pazīstam kā dzejnieka Knuta Skujenieka sievu, bet Intai ir pašai savs stāsts un nozīmīgas pēdas, ko viņa atstājusi Latvijas ainavā
Mājas pagalmā Salaspilī mūs vispirms sagaida maza, rejoša sunene. «Nebaidieties, Poga tikai apsveicinās,» Inta aicina tālāk. Uzreiz iedomājos, ka Poga ir zīmīgs vārds. Tā sauca Knuta dzejoli, ko viņš padomju lēģerī veltīja sievai pirms vairāk nekā 60 gadiem, bet vēlāk tas atdzejots 33 valodās.
Kā literatūras studente esmu apbrīnojusi Skujenieku pāra dzīvesstāstu un vēstuļu krājumu Kro-Kro, tāpēc, kad dzejnieks Jānis Rokpelnis uzaicina kopā apciemot Intu, labprāt atsaucos. Esam atveduši ziedus un vīnu. Inta sarūpējusi bagātīgu pusdienu galdu. Kamēr dzejnieks pilda glāzes, sākam sarunu par to, kā Inta savos gados spēj joprojām būt nemitīgā kustībā. «Visu mūžu esmu smagi strādājusi. Arī tagad. Vakar kādu pusotru stundu ņēmos ravēdama. Kad smuks laiks, katru dienu vismaz stundu pusotru kaut ko fiziski ārā daru,» viņa stāsta.
