Gints Barkovskis un Kārlis Bardelis.
Kārlis Bardelis (31) un Gints Barkovskis (50) piecos mēnešos šķērsoja Atlantijas okeānu airu laivā. Paši saviem spēkiem. No Namībijas līdz Rio
Kārlim bija slikti. Temperatūra 38,7 grādi turējās trešo dienu. Infekcija, augoņi. Gan redzami, gan zemādas. Tādā daudzumā, ka ne saskaitīt, un dažādi: jēli, strutojoši, cieti. Tie radās no berzes, airējot uz beņķa, ko klāja sālsūdens. Bija noairēta vairāk nekā puse no 8300 km garā ceļa uz Rio. Divi mēneši laivā. «Apkārt tikai ūdens. Nav pat koka, kur piesieties,» atceras Gints, kad tiekamies ar abiem airētājiem. Tik priecīgi cilvēki šaipus Atlantijas okeānam nav redzēti gadu desmitiem. Gints un Kārlis smejas balsī, lai ko stāstītu. Laimīgi. Arī atceroties, kā ārstēja augoņus ar antibiotikām. Kad Kārlim šķita - nu gan ir vesels, pēc trim dienām augoņi atkal uzradās. Jo atkal sēdēja uz tā paša sālsūdens apskalotā beņķa. «Es Kažu apbrīnoju. Nedēļas airējiena attālumā bija Svētās Helēnas sala: apdzīvota vieta, kur būtu ārsts. Kaža pateica: nē, turpinām ceļu uz Rio. Klausīju, jo uz kuģa kapteinis ir viens, un tas ir Kažiks,» atceras Gints. Te pēkšņi pie horizonta parādījies balts kuģis. Kā pasakā. Jūrnieki laivotājiem iedeva ēdienu un medikamentus. Sekoja otrs antibiotiku kurss. Taču pēc pāris dienām sāpes un augoņi atjaunojās. Trešo reizi dzert antibiotikas nebija jēgas. Gints viens pats airēja jau kuro dienu.
