Žurnāla rubrika: Cilvēki

Svētīgais lietus

Posted on maijs 29, 2013 by - Veiksme

Kad jaunībā «gribu» un «varu» nozīmēja vienu un to pašu, Juris Lazdiņš riskēja ņemt kredītu savai zemnieku saimniecībai, kas nu izaugusi līdz miljona apgrozījumam

Ir četri priekšnosacījumi, lai Latvijā iegūtu labas graudu ražas, – mērena ziema ar salu un pēc tam sniegu, mitrs pavasaris, silta vasara un sauss rudens. Pagājušajā nedēļā iebraucot zemnieku saimniecībā Lazdiņi un redzot pamalē zemus, pelēkus mākoņus, pesimistiski konstatēju – laikam atkal līs. Uz to saimniecības īpašnieks Juris Lazdiņš atbildēja: «Tieši to es gaidu, bet mākoņi visu dienu iet garām.» Saimniekam par prieku, sarunas laikā lietusgāze tiešām sākās.

«Kaut arī ziemā bija atkusnis, kas ziemājiem nenāca par labu, tagad siltais un mitrais laiks veicina optimālu augu attīstību,» saka Lazdiņš. Pašlaik viņš pieļauj iespēju, ka arī šis gads varētu būt tikpat labs kā pērnais, kad Latvijā tika novākta rekordraža. Vienīgi kādus 30 hektārus rapša ziemā esot noēduši brieži, kas pēdējos gados savairojušies Zemgales līdzenumā. Nācies sēt vēlreiz.

Pilsētā audzis zemnieks

Patiesībā Juris ir pilsētnieks. Dzimis, audzis un skolojies Dobelē. Krimūnās – desmit kilometrus no Dobeles, kur atrodas saimniecība, – viņš ieprecējies 1990.gadā. Sievastēvs tolaik bijis Breša zemnieks ar 12 hektāru saimniecību, un arī Juris no pilsētnieka pārtapis lauciniekā.

«Varbūt tas zemnieka gēns man no vecvecākiem. Viņi ir no Madonas puses, no Barkavas,» vēlāk stāsta Juris. Padomju laikā izsūtīti. Pēc atgriešanās vairs nedrīkstējuši apmesties dzimtajā pusē, tā nonākuši Dobelē.

Tagad Lazdiņam ir 940 hektāru, no kuriem šogad apsēti 898. Vairāk nekā 400 no tiem ir paša zeme, pārējo nomā. 

Saimniecībā strādā pieci cilvēki, un tajā audzē tikai ziemājus. «Pieredze ar vasarājiem liecina – ja pavasarī pietiek mitruma, tad labi. Ja ne, šeit, Zemgales mālā, ražā vispār var būt nulle,» skaidro Lazdiņš. 

Pēdējos gadus viņš audzē tikai kviešus un rapsi, kas aizņem ne vairāk kā 25% no visu sējumu kopplatības. Pagājušajā gadā saimniecībā uzbūvēta kalte ar ražību 24,5 tonnas graudu stundā. Tajā investēti 1,2 miljoni eiro.

Tomēr intensīvi ar graudkopību Juris sāka nodarboties tikai 1997.gadā, kad nodibināja savu saimniecību Lazdiņi. Pirmos gadus pēc pārcelšanās uz laukiem viņš strādājis autoservisā, bet saimniecība, pamazām attīstoties, prasīja arvien vairāk laika. Tomēr ar lauksaimniecību iztiku nopelnīt nevarēja – visa peļņa ieguldīta attīstībā, tāpēc ziemās vajadzējis meklēt papildu darbus. Piepelnījies mežā, vēl 1996.gadā strādājis noliktavā par krāvēju.

Pārstrādātāji, lai paši izdzīvotu un pelnītu, diktēja zemniekiem savus noteikumus. Imports pamazām izspieda no tirgus vietējo produkciju. Arī pārtikas graudus tolaik iepirka ārzemēs, un valdīja stabils uzskats, ka Latvija pati sevi ar tiem nespēj nodrošināt. 

Kāpēc Juris Lazdiņš tomēr nolēma veidot savu saimniecību?

«Deviņdesmitajā gadā Krimūnās ienāca Kanādas investori, kas šeit uz 500 hektāriem nodibināja tādu kā paraugsaimniecību Dobele Agra, kuras mērķis bija iepazīstināt vietējos ar mūsdienu lauksaimniecību un jaunāko tehnoloģiju,» viņš atceras. Ar saviem John Deere traktoriem un modernajām saimniekošanas metodēm šie pirmie investori Latvijas laukos neviļus likuši domāt – ja kanādieši var, kāpēc lai nevarētu arī latvieši? «Tā bija ļoti augsta latiņa. Tur strādāja jauni, aizrautīgi cilvēki, no kuriem varēja mācīties. Sevišķi dzīvojot tepat līdzās un to visu diendienā redzot,» turpina Juris, kurš tagad sīvi konkurē ar saviem bijušajiem skolotājiem. Viņš ir pārliecināts, ka lauksaimnieku galvenie darbarīki nebūt nav arkli, sējmašīnas vai kombaini, bet gan zīmulis un papīrs.

Tieši pie tiem viņš ķēries 1997.gadā, kad sācis rēķināt, cik daudz ir zemes, cik daudz varētu vēl piepirkt, kādas ir ražas un kādas varētu būt iepirkuma cenas. Sarēķinājis, viņš izšķīries par tiem laikiem riskantu soli – ņemt kredītu. Riskantu tāpēc, ka kredīti bija ļoti dārgi, ar 26% un vēl augstāku likmi. Par 110 000 latu aizdevumu nopirkts pirmais traktors, miglotājs, kombains un sējmašīna.

«Protams, bija bažas, vai varēs naudu atdot. Pat ne tik daudz augsto procentu dēļ. Drīzāk tāpēc, ka valstī valdīja absolūta neticība lauksaimniecībai un lauksaimniekiem,» saka Juris, šaubīdamies, vai tagad būtu gatavs tā riskēt. Bet toreiz viņu vadījis jaunības maksimālisms, kad «gribu» un «varu» nozīmē vienu un to pašu. Laiks rāda, ka risks attaisnojies – pērno gadu zemnieku saimniecība noslēdza ar miljona latu apgrozījumu.

Tomēr sākums bija smags. Graudu tirgu Latvijā 90.gados kontrolēja trīs lielie Dzirnavnieki – Rīgas, Dobeles un Rēzeknes. Tie diktēja zemniekiem savas iepirkuma cenas, kas svārstījās ap 40-60 latiem par tonnu. Graudu kvalitātes galvenais kritērijs bija lipeklis, kura sasniegšanai nepieciešams noteikts slāpekļa mēslojuma daudzums. Tonna slāpekļa maksāja kādus 35 latus. Taču uzpircējiem bija vienalga, kā lai zemnieks savelk galus. Kronis visam bija graudu izsoles ar lejupejošu soli, kuras monopolisti sāka 1998.gadā.

«Sanāca kopā zemnieki, pārstrādātājs paziņoja, cik tonnas šogad iepirks, un nosauca savu cenu. Kurš sola mazāk? Ja neesi ar mieru, ved mājās un dari ar graudiem, ko gribi,» atceras Lazdiņš.

Kopā stiprāki

Nespēdami ietekmēt uzpircēju patvaļu, zemnieki arvien vairāk sāka nākt kopā – gan svētkus svinēt, gan pie alus kausa jaunumus pārrunāt. Jelgavas un Dobeles puses zemniekiem par tādu kopā sanākšanas vietu kļuva Jura Cīruļa saimniecība Mežacīruļi. Tur 90.gadu beigās radās doma dibināt kooperatīvo sabiedrību.

«Mēs par kooperāciju, kāda tā ir Rietumos, toreiz tikpat kā neko nezinājām. Turklāt daudziem šis vārds asociējās ar padomju laikiem, ar kolhozu. Viņi par kooperāciju pat dzirdēt negribēja. Tomēr situācija kļuva arvien draudīgāka, un vajadzēja rīkoties,» stāsta Juris, kurš ir pārliecināts – ja nebūtu vietējo uzpircēju cenu diktāta, kas draudēja izputināt graudu audzētājus, zemnieki diez vai būtu piekrituši sabērt savus graudus kopā un pārdot ārpus Latvijas. 

«Tolaik nevienam, kurš bija sasniedzis pārstrādātāju pieprasīto lipekļa daudzumu, pat prātā nenāca ļaut saviem graudiem bērt klāt cita izaudzētos. Pasarg’, Dievs! Vēl mazāk – ļaut kādam tos kaut kur vest un pārdot!» Tam, ka Latvija varētu graudus eksportēt, neticēja arī Zemkopības ministrijā. Vienīgie, kas sajuta draudošās briesmas, bija paši Dzirnavnieki, kuri, kā atceras Juris, pirmie sākuši bāzt sprunguļus kooperatīvās sabiedrības spieķos.

Kooperatīvo sabiedrību dibinot, viss sācies ar mācīšanos. Tikai šoreiz tie bijuši franču kooperatori, kas trīs mēnešus dalījušies savā pieredzē, un latvieši pārsteigti atklājuši, cik dažāda var būt kooperācija. No tā visa vajadzēja izvēlēties vienu – sev vispiemērotāko modeli.

To 12 drosmīgo vidū, kas izveidoja kooperatīvo sabiedrību Latraps, bija arī zemnieku saimniecība Lazdiņi, un tieši Juris kļuva par kooperatīva pirmo valdes priekšsēdētāju. «Zēni man teica: tu esi jauns, enerģisks, tu to varēsi, un es piekritu, lai gan tur bija daudz pieredzējušāki vīri.» 

Pašlaik Latraps apvieno 664 saimniecības no visas Latvijas, nodrošinot graudu eksportu uz vairāk nekā 12 valstīm Eiropā, Āzijā un Āfrikā. Bet pati graudkopība kļuvusi par būtisku tautsaimniecības nozari. Kooperatīvā sabiedrība iepērk un par izdevīgu cenu pārdod saviem biedriem minerālmēslus, agroķīmiju un lauksaimniecības tehniku. Juris uzskata – tas noteikti bija pagrieziena punkts Latvijas graudu tirgū. Kaimiņos, Lietuvā, kur zemnieki tā arī nevienojās, pārstrādātāji novārdzināja tos tik ļoti, ka paši varēja pārņemt daļu saimniecību.

Latvijai, kas pašlaik sevi pilnībā nodrošina ar vietējiem pārtikas graudiem, šis scenārijs vairs nedraud. Un graudu cenu jau sen nosaka nevis vietējie monopolisti, bet globālais graudu tirgus ar biržu starpniecību. Piemēram, jau tagad zināms, ka augustā kviešu cena būs 205 eiro par tonnu.

Pašlaik Juris Lazdiņš ir Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs. «Atšķirībā no Latraps, kam bija ekonomiskas funkcijas – uzpirkt, pārdot, palīdzēt izaudzēt, Zemnieku saeimai tās ir politiskas vai politekonomiskas: likumdošana, normatīvie akti. Latvijā tas viss notiek ļoti smagnēji un ne pārāk tīri. Tāpēc laiku pa laikam arī lauksaimnieki saceļ troksni.» Par vienu no lielākajiem panākumiem viņš uzskata platību maksājumu palielināšanu – 95 eiro par hektāru vietā 2019.gadā Latvija saņems 196. 

Nākamais solis – jāpanāk, lai šos maksājumus saņemtu tie, kas tiešām nodarbojas  ar lauksaimniecisko ražošanu, nevis reizi gadā nopļauj zāli. Tomēr pati lielākā problēma esot darbavietu trūkums laukos. Tāpēc cilvēki, it sevišķi jaunieši, tos pamet. Dažs pārceļas uz pilsētu, cits aizbrauc uz ārzemēm.

«Ko mēs viņiem varam pārmest? Pārmest varam vienīgi paši sev, ka nespējam viņus nodrošināt ar darbu,» saka Juris. To varot izdarīt vienīgi ar nodokļu politiku, kas rada uzņēmējiem pievilcīgu vidi, kā, piemēram, Somijā, neiznīcinot, bet stimulējot attīstību arī visattālākajos reģionos. Tomēr te neviens nemēģina to darīt. Rezultātā ieguvējas esot tikai vecās ES dalībval-stis, kas tiek pie lēta un prognozējama darbaspēka.

Juris Lazdiņš cer, ka abi paša dēli gan paliks Latvijā. «Man jau gribētos, lai viņi turpinātu iesākto un strādātu šeit – saimniecībā,» viņš saka. Jaunākais Toms gan pagaidām vēl mācās Krimūnu pamatskolā, un par viņa izvēli vēl spriest pāragri. Vecākais Elvis, kurš studē RSEBAA, gan jau gadus septiņus strādā Lazdiņos.

3 biznesa principi

1. Neatlaidība.
2. Uzņēmība.
3. Un daudz, daudz darba.

Maskačkas stāsts

Posted on maijs 29, 2013 by - Jauna seja

Luīze Pastore (26)

Izdevniecība Neputns nupat laidusi klajā Luīzes grāmatu bērniem Maskačkas stāsts.

Vecāki: Ausma – nevalstisko organizāciju eksperte, Toms Pastors – miris, bija kokapstrādes meistars.

Kāpēc esi pievērsusies tieši bērnu literatūrai? Mani fascinē tas, ka bērnu literatūrā viss ir iespējams. Tā runā par pasauli man saprotamos tēlos un valodā, kurā fantāzijai un intuitīvi tvertajai pasaulei vēl joprojām ir nozīmīga loma.

Par ko ir grāmata Maskačkas stāsts? Stāsts ir par vidi mums apkārt un mums kā tās veidotājiem, kā arī par ikviena vēlmi būt kādam vajadzīgam – grāmatas galvenais varonis Jēkabs Putns vēlas tēva uzmanību un mīlestību, Maskačkas klaiņojošie suņi vēlas atgriezties cilvēku mājās, bet pati Maskačka ilgojas pēc kosmētiskā remonta un mūsu iejūtības.

Kur guvi iedvesmu stāstam? Ierosmi guvu, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, kas atrodas Maskačkā. Tur sapratu, ka šis Rīgas mikrorajons vairāk baidās no mums, nekā mēs no tā – tā ir absolūti unikāla vieta ar saviem spēles noteikumiem.

Vai pati sevi personificē ar kādu no tēliem? Ikviens tēls ir daļa no manis, pat tā sauktie «sliktie» ir man tuvi un saprotami.

Kādi ir tavi vaļasprieki? Esmu liela džeza un pasaules mūzikas cienītāja, aizraujos ar veģetāro kulināriju, pārvietojos ar velosipēdu un nodarbojos ar jogu.

Kas ir vislabākie vasaras prieki? Apceļot Latviju – vasarā tā ir bezgalīgi skaista un iedvesmojoša. Kad ceļoju, man ir sajūta, ka manas pēdas dzen saknes un es arvien vairāk iesakņojos šīs zemes identitātē.

Vasaras prakse — neizniekosim iespēju!

Posted on maijs 29, 2013 by - Karjera

 

Nejauši noklausījos divu arodskolnieku sarunu par tuvojošos vasaras praksi kādā pazīstamā pārtikas ražošanas uzņēmumā. Viens no puišiem bija klaji negatīvs, piesaucot to, ka tur jau neko nevar nopelnīt un praktikantus uzņēmumā neviens tā īsti negrib redzēt. Tas raisīja pārdomas par vasaras praksēm uzņēmumos kā neizmantotām iespējām. Turklāt – abpusēji neizmantotām.

Potenciālajiem praktikantiem (gan skolēniem, gan studentiem) ir jāapzinās, ka praktisku iemaņu gūšana reālā darba vidē ir vienreizēja iespēja ne vien pārbaudīt savas mācībās iegūtās zināšanas un prasmes, bet arī apgūt jaunas iemaņas. Citādi pliekanajā CV varēs parādīties informācija par reālā darba vidē gūtu pieredzi. Gan vecākiem, gan mācību iestādei vajadzētu palīdzēt jaunajam cilvēkam apzināties un saprast šādas iespējas nozīmību.

Protams, šajā saspēlē ir arī otra puse – uzņēmums, kas piedāvā praksi. Manā daudzgadīgajā personālvadības pieredzē nācies sastapties ar visdažādāko attieksmi pret šādu vasaras praksi un praktikantiem. Mācoties no pozitīvajiem piemēriem, svarīgi atcerēties, ka gandrīz ikviena organizācija var būt ieguvēja – praktikantus ne tikai var izmantot dažādu darbu veikšanai un atvaļinājumos esošo darbinieku kaut daļējai aizvietošanai, bet tā ir arī lieliska iespēja uzņēmuma jaunajiem un potenciālajiem vadītājiem trenēt savas vadītprasmes. Turklāt es zinu daudz piemēru, kad tieši ar vasaras praksi sākas ļoti spējīgu darbinieku karjera organizācijā.

Un vēl kāds aspekts, kuru abas iesaistītās puses mēdz ignorēt, – praktikants rada zināmu iespaidu par sevi kā darba ņēmēju, kas nepaliek tikai uzņēmuma iekšienē, jo gan vadītāji, gan personāla speciālisti komunicē par šīm lietām. Nesen kāds students tviterī visai nicinoši izteicās par savu praksi, un nebija ilgi jāgaida, kad uzņēmums atbildes ziņā aicināja pameklēt citu prakses vietu. Protams, arī darba devējam jāpiedomā par uzņēmuma tēlu potenciālo darbinieku acīs, jo arī jaunie censoņi par praksē pieredzēto runā ar draugiem un paziņām. Tāpēc neizniekosim šo lielisko iespēju. Jauku darba vasaru!

Jauno atbraucēju aktīvie palīgi

Posted on maijs 22, 2013 by - Dzīve

Helga, Inese un Džeimss tuvāko nākotni redz Lielbritānijā, nevis Latvijā. Tomēr viņi cenšas Anglijā ieviest kādu mazumiņu pagātnes

Inese un Helga lieliski iederas starp citiem Londonā veiksmīgi studējošajiem latviešiem. Viņas ir smaidīgas un runātīgas. Abas mācās Londonas Ekonomikas skolā (LES), savulaik beigušas Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas starptautiskā bakalaurāta programmu, kur mācības notiek angļu valodā un veiksmīgi nokārtoti eksāmeni atvieglo iestāšanos pasaules labākajās universitātēs. Liela daļa tās absolventu uzreiz dodas uz ārzemēm, daudzi – uz Lielbritāniju. 

Līdz nesenam laikam Anglijā studējošajiem latviešiem bija maz iespēju saglabāt tuvību ar dzimteni. Ja nebija draugu vai radu, palīdzēt varēja Daugavas vanagu fonds, kura Londonas namā vienmēr var sastapt citus latviešus vai piedalīties pasākumos. Tomēr tā ne tuvu nebija garantija atrast cilvēkus ar līdzīgu dzīves pieredzi un interesēm. 

Situācija sāka mainīties pērnā gada nogalē, kad Riharda Kola vadībā Londonā tika nodibināta Latvijas Studentu asociācija, bet Oksfordā – Latvijas Draugu apvienība, kas tiecas Anglijā izplatīt Latvijas kultūru. 

Savukārt šāgada sākumā LES notika forums par Baltijas valstīm kā reģionāliem spēlētājiem Eiropas Savienībā, kurā piedalījās ietekmīgi Baltijas politiķi – toreizējais Latvijas izglītības ministrs Roberts Ķīlis, Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus un citi. Šo forumu noorganizēja abas dzīvespriecīgās meitenes kopā ar vēl trim LES studentiem.

Mūsu sarunas sākumā ir grūti neskatīt meiteņu sabiedriskās aktivitātes vienkārši kā pāri plūstošās enerģijas īpašu ievirzi. Cik sen viņas tā kopā darbojas?

Meitenes smaidīdamas saskatās. «Mums vēsture plaša,» saka Helga. Kā nesen atklāja, abas ir kopā dziedājušas jau pamatskolas korī. Viņas Londonā dzīvo atsevišķi, bet tiekas regulāri, un Helga sarunas laikā vairākkārt pusnopietni mudina draudzeni pēc drīzās bakalaura programmas pabeigšanas palikt Londonā.

Inese pamazām atklāj, ka tādas domas patiešām ir. Tālu ārpasaulē viņa devusies arī iepriekš, strādājot Latvijas vēstniecībā Maskavā un Latvijas misijā ANO Ņujorkā. Tagad Londonā dzīvo jau trīs gadus, un pilsēta ir pietuvinājusies sirdij. Reizēm cilvēku gan kļūstot par daudz, Inese saka. Arī tuvākie draugi palikuši no skolas laikiem. Ar tiem viņa sazinās gandrīz ik nedēļu, tiekas arī Latvijā, kur Inese atgriežas vismaz dažas reizes gadā. Intervijas laikā viņa runā mazāk, tomēr manai piezīmei par atturību nepiekrīt.

Helga mājās brauc bieži, bet uz īsu laiku. Arī runā viņa ar uzrāvieniem, šķiet, cenšoties bez uzmanības neatstāt neko interesantu vai svarīgu. Viņa Londonā ir otro gadu, bet šajā laikā pamanījusies ne vien sākt studijas Londonas Ekonomikas skolā, bet arī deviņus mēnešus nostrādāt praksē vienā no pasaulē lielākajām auditorfirmām KPMG un dejot Londonas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā. «Tā bija labākā vasara manā mūža,» viņa saka, stāstot par daudzajiem jauniegūtajiem draugiem, ar kuriem cer atkal tikties 2016.gadā Riodežaneiro.

Latvija Londonā

Ne Helga, ne Inese pārcelšanos un iejušanos Anglijā par smagu nesauc. Starptautiskā bakalaurāta programma Rīgas 1.ģimnāzijā esot viņas labi sagatavojusi – ne tikai ar angļu valodas prasmēm, bet arī ar iekšējo kultūru. Tagad Helga LES studē grāmatvedību un finanses, bet Inese – starptautiskās attiecības. Londonas Ekonomikas skola līdz ar citām prestižām Lielbritānijas un ASV augstskolām bija daudzu skolēnu plānotais mērķis, un savstarpēji pamudinājumi ievirzījuši ne sliktāk par augstskolu topiem. Pašlaik LES ir tikai septiņi latviešu studenti, bet Helga cer, ka drīz viņu skaits palielināsies.

Arī tagad Londonas draugu pulkā angļu nav daudz. Viņas abas parasti ir vienīgās latvietes, bet pārējie lielākoties ir no citām Eiropas valstīm, Krievijas un Singapūras. «Austrumeiropieši ir atvērtāki, emocionālāki, īstāki, sirsnīgāki,» saka Helga. Angļi daudzējādā ziņā patiešām atbilstot stereotipiem par rezervētajiem, gandrīz līdz liekulībai pieklājīgajiem džentlmeņiem un lēdijām.

Abām meitenēm Londonā ir arī latviešu draugi, taču ar viņiem meitenes lielākoties tiekas atsevišķi, jo draugu kopas nepārklājas. Inese stāsta – pēc atbraukšanas uz Latviju viņai paiet kāds laiks, līdz izdodas pierast pie dzimtās valodas biežās lietošanas. Ikdienā Londonā pārsvarā sanāk lietot angļu valodu, un Skype sarunas, e-pasti un īsziņas ar draugiem un vecākiem to atsvērt nespēj.

Iepriekšējās dzīves attālums no Lielbritānijas parādās gandrīz jau pēc Londonā pierasti pirmā jautājuma: «No kurienes tu esi?» Pēc atbildes visbiežāk seko: «Ā, tas ir…» Ja klusuma brīdis ieilgst, nākas atgādināt par Baltijas valstīm vai tuvējo Krieviju. Interesi tas parasti nenokauj, pat ja nereti pirmās domas tad rodas par Holivudas postpadomju pasauli, kur degvīns ir lētāks par ūdeni un iedzīvotāju galvenais vaļasprieks ir laušanās ar lāčiem. Stāstītais drīzāk ieinteresē, un draugiem bieži vien rodas vēlme redzēt Latviju klātienē. Gan Helga, gan Inese ir atvedusi uz Latviju ciemos katra savu singapūriešu draudzeni, pārsteidzot ar mežu un sniegu. Inese reiz arī mēģinājusi vācu draugam rādīt un tulkot Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, taču eksperiments nav izdevies. Pārāk sveša pasaule. Arī Prāta vētra viņiem neradot īpašas emocijas.

Runājot pamazām nonākam arī pie apslēptajām ilgām un skumjām. Helga atklāj, ka viņai tās spilgti parādās saslimšanas brīžos. «Tad vienmēr gribas mammu un tēju Rīgā ar visiem ievārījumiem.» Pārējā laikā domas par mājām pazūd daudzajās darīšanās. Tāpēc vēl jo patīkamāk atgriezties un pavadīt laiku ar ģimeni.

Skumšanai pēc Latvijas daudz iespēju tomēr nav – Helga piemin, ka jau 12.klasē mācību slodze un gatavošanās eksāmeniem neatstāja daudz brīva laika. LES ir mazliet citādi, jo kontaktstundu ar profesoriem nav daudz – nedēļā 13 – un ar atzīmi vērtēti tiek tikai gala eksāmeni. Nākas pierast pie patstāvīgas mācīšanās. «Nav tā, ka visu laiku mācāmies, bet nav arī tā, ka visi bez apstājas tusē,» saka Helga. 

«Darām visu ko, kas nav mācīšanās, bet tik un tā ir produktīvs – studentu apvienības un tā tālāk,» viņu papildina Inese. Viena no šādām lietām bija arī Baltijas valstu forums. Sākās no pļāpāšanas: «Sēdējām, runājām, izdomājām organizēt.» Augstskolai lūdza palīdzību, tā piešķīra naudu, tad nu runas nācās pārvērst darbos. Mazais projekts pašām negaidīti turpināja augt – sākotnējais plāns bija uzaicināt pa vienam cilvēkam no katras Baltijas valsts, beigās kopā bija jau vairāk nekā ducis runātāju. Meitenēm pašām daļu laika nācies stāvēt pie auditorijas ieejas un atvainoties vēlajiem atnācējiem par vietu trūkumu, jo drošības noteikumi neļāva telpā ietilpināt vairāk kā 220 cilvēku, bet gribētāju bijis ap 300.

Diplomātiskā mūzika

Džeimsa Sopera – bijušā Lielbritānijas vēstnieka Latvijā Endrū Sopera dēla – Oksfordā dibinātajai Latvijas Draugu apvienībai ir tikai pastarpināta saistība ar Latvijas Studentu asociāciju un LES Baltijas biedrību. Helga saka: labprāt savestu organizācijas kopā, taču tas nebūšot viegli, jo «mēs esam vairāk politiski». Baltijas biedrība cenšas veicināt ideju apmaiņu, aicinot valdības pārstāvjus lasīt lekcijas LES un citādi dalīties pieredzē ar nākamo profesionāļu maiņu.

Arī Džeimss, kuru intervēju telefoniski viņa tēva pēdējā darba dienā Latvijā, abas kustības nošķir. Latvijas Draugu apvienība paredzēta kā platforma Latvijas kultūras ievešanai Lielbritānijā. «Neesam saviesīga biedrība,» saka Džeimss. Viņu īpaši interesē Latvijas mūzika, pēc viņa ierosmes Oksfordā klavieres spēlējis pianists Reinis Zariņš, atbraukuši arī kori.

Tieši koru mūzika puisi uzrunāja, kad viņš pēc vidusskolas beigšanas uz gadu ieradās Latvijā līdzi tēvam. Pirms tam vienīgais, ko viņš zināja par mūsu valsti, bija Tele2 meteorīta skandāls. Drīz vien to papildināja prieks par vietējo kultūru, un viņš devās uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, lai papildinātos saksofona spēles studijās. Latviešu valodas nezināšana netraucēja (to Džeimss gada laikā nedaudz iemācījās un dažbrīd intervijas gaitā izmēģināja visnotaļ saprotamas frāzes), jo lielākoties nodarbības bija individuālas, turklāt vairāki kursi notika angliski.

Līdzīgi kā Helga un Inese Anglijā, arī Džeimss Latvijā darbojās aktīvi, spēlēja Latvijas Universitātes pūtēju orķestrī un dziedāja korī Kamēr... Ironiskā kārtā tieši šī pieredze viņam lika saprast, ka mūziķa profesijai nav piemērots: «Pārāk daudz apbrīnojamu talantu bija apkārt, un sapratu, ka man tur nav vietas.» Toties iegūti draugi, ar kuriem turpinās elektroniska saziņa.

Tagad Džeimss Oksfordas Universitātē studē mūzikas vēsturi. Lai gan tā lielākoties ir Rietumu mūzikas, jo sevišķi koru vēsture, disertāciju viņš vēlas rakstīt par 70. un 80.gadu mūziku Latvijā. Rīgā viņu īpaši pārsteidza sekulāro klasiskās mūzikas koru tradīcija. Kori ir arī Lielbritānijā, un Džeimss pats tajos bērnībā dziedājis, taču tie vienmēr ir piesaistīti baznīcai un dzied garīgo mūziku. «Latvijā koriem ir interesanta harmonija, tekstūra un bieži parādās neparastas tēmas,» viņš saka, piesaucot Šekspīra 12.soneta un Ojāra Vācieša dzejoļa Es tevi mīlēšu vakar muzikālo apdari.

Džeimss runā lēnām, bieži pauzējot, lai izvēlētos piemērotāko vārdu vai frāzi. Īpaši iegrimst pārdomās, stāstot par tuvajiem komponistiem. Viņš piemin Ēriku Ešenvaldu, Pēteri Vasku, kā arī vairākus igauņu mūziķus, kuri viņu ieinteresējuši Latvijā un ar kuriem viņš gribētu iepazīstināt britus. Tāpēc radās Latvijas Draugu apvienība. Biedru vidū latviešu nav daudz, lai gan Džeimss viņus labprāt apvienībā redzētu.

Džeimss dažādas kultūras sāka iepazīt jau no bērnības. Jau pirms viņa piedzimšanas tēvs devās strādāt uz Meksiku. Nākamā darbavieta bija ASV galvaspilsēta Vašingtona, kur puisis sāka iet skolā, tai sekoja Brazīlija. Lai gan šajā laikā Džeimss ar māsu mācījās privātā internātskolā Anglijā, brīvlaikā viņi parasti devās pie ģimenes, pavadot ārzemēs 4-5 mēnešus gadā. Kaut arī tas lielākoties bija Brazīlijas ziemā, mūzikas tur tik un tā bija daudz, lai aizsāktos viņa aizraušanās. Tēva nākamajā darbavietā Mozambikā Džeimss izveidoja savu grupu un piestrādāja Mūzikas akadēmijā. Latvijā pavadīto laiku viņš tomēr dēvē par īpaši vērtīgu jauniegūtās kultūras pieredzes dēļ. Tieši šeit Džeimss sapratis savus spēkus un turpmāko ceļu. Pašlaik tas joprojām vijas ap mūziku, taču potenciāli vilinot arī tēva iemītā diplomātijas taka.

Gan Džeimss, gan Inese ar Helgu tagad runā par nākamo maiņu, kas pārņemtu viņu veidotās organizācijas un padarītu tās par paliekošu veidojumu. Abi projekti tika sākti pašu priekam, un visi trīs jaunieši šķiet patiesi pārsteigti par sava darba sekmēm, tomēr ilgi pie tiem darboties negrib. Pāri plūstošā enerģija un pārliecība par saviem spēkiem neļauj palikt vakardienā, ja tagad galvā ir jauni plāni. Atliek vien cerēt, ka tie īstenosies mūsu pusē.

Augšā vai apakšā?

Posted on maijs 22, 2013 by - Personība

Trīs gadu laikā Renārs Zeltiņš (29) no basketbolista pārvērties par LTV raidījuma Lai top! tiešraides vadītāju. Un viņam sanāk

Viņa personība burtiski šļakstās uz āru. Viņam ir lieliska reakcija. Raidījumam tas piešķir dinamiku, spontanitāti. Spēj radīt skatītājos atbalstošu noskaņojumu. Tā par LTV1 raidījuma Lai top! vadītāju Renāru Zeltiņu saka mediju eksperte Anda Rožukalne. Lai gan varētu domāt, ka tas Zeltiņam dabas dots, aiz viegluma slēpjoties milzīgs darbs. «Dažu mēnešu laikā viņš stipri audzis. Mācījies un strādājis,» vērtē Rožukalne, salīdzinot viņa darbu pērn LTV1 raidījumā Sekotāji. 

Zeltiņš ir jauna TV seja, tāpēc gribas zināt, kas viņš tāds un kā tik tālu ticis.

Pietrūka tēva

Uz interviju Renārs atbrauc ar antīko velosipēdu Gazele. Nodriskātos džinsu šortos un basketbola komandas Chicago Bulls kreklā. Izskatās samulsis. Līdz šim neesot nopietni intervēts. Tieši tāpēc esmu aicinājusi paņemt līdzi bildes, kas pastāstītu, no kurienes viņš nāk, kas ir viņa tuvie. Renārs izplēsis no albuma pāris lapas, jo nav varējis pielīmētās bildes noskrubināt. Pirmos rāda fotouzņēmumus, kur redzams «ar savu mammuku Ivetu un vecmammu Jadvigu». Vīriešus bildēs nemana. Vecmammas otrais vīrs bijis saistīts ar televīziju – Edvīns Freidenfelds vadīja raidījumu Krustpunkti.

Tēta bildēs nav, jo vecāki izšķīrušies, kad Renārs bija četrus gadus vecs. Padsmitnieka vecumā viņš sazīmēja tēti tramvajā. Piegāja un teica: «Čau, tēti!» Situācija neveikla, īsa. Nākamā tikšanās bija Renāra 25 gadu dzimšanas dienā, kad tēvs ieradās ciemos ar 25 baltām rozēm. «Domāju, ka man par to nevajadzētu stāstīt,» Renārs saka. Par privāto dzīvi runāt viņš vairoties.

Bet Renāram noteikti ir ko teikt par to, kā dzīvot šķirtā ģimenē. «Nezinu, kā citiem, bet man tēva trūka. Gribēju, lai iemāca ieskrūvēt skrūvi, braukt ar automašīnu. Kad tētis vēl bija kopā ar mammu, viņš mani veda uz videonomu. Tur pie sienas bija van Dammes plakāts, pa televizoru rādīja Džekija Čana filmu. Tas bija wow! Domāju – kad izaugšu, man būs sava videonoma. Vēl tagad esmu apsēsts ar kino.»

Labs kontakts Renāram izveidojās ar patēvu, kurš pieņēmis viņu kā paša dēlu. «Uzskatu, ka svešu bērnu iemīlēt var. Ja es tiktos ar sievieti, kurai ir bērns, un viņam iepatiktos, tad sieviete mani iemīlētu vēl vairāk.» Fakts, ka bieži vien bērnus audzina sveši vīrieši, nevis tēvi, Renāram šķiet skumjš. «Mēs dzīvojam laikmetā, kad monogāmijas nav. Vai tik grūti ir nekrāpt otru? Nē. Tas nav ne grūti, ne neiespējami.» 

Nesen viņš lasījis labu piemēru par kādu pāri, kurš kopā nodzīvojis 60 gadus. Kad viņiem prasīts, kā to spēj, atbildējuši – kopā dzīvojuši tajā laikā, kad saplīsušas lietas laboja, nevis aizmeta vai nopirka jaunas.

Kādā bildē Renārs redzams ar basketbolistu Valdi Valteru. Kopš septiņu gadu vecuma pie viņa trenējies, spēlējis Latvijas jaunatnes līgā kopā ar Armandu Šķēli un Kristapu Janičenoku. Savā vecuma grupā ieguvuši 5.vietu Eiropā kopvērtējumā. Pirmais darbs – basketbola klubā Ventspils. «Naudas pietika – jaunas Nike botas, meitenes. Kļuvu iedomīgs,» Renārs atceras. Vēlāk spēlēja Rīgas Baronā, Valmieras Lāčplēsī, Liepājas Lauvās.

Pirms trim gadiem Renāram nācās atteikties no basketbola. Kādas spēles pēdējās sekundēs viņš krita. Plīsa krusteniskās saites ceļgalā. Sāpes briesmīgas. Pēc tam Renārs analizēja iemeslus – varbūt pie vainas tas, ka kājās bija jaunas botas, varbūt nelaimi atnesa iepriekšējā vakarā redzētā šausmu filmu Zāģis. «Gan jau papiņš augšā met zīmes. Tā bija jānotiek, un tagad tīri labi varu dzīvot bez spēlēšanas.»

Mājās Renārs nodzīvoja trīs mēnešus. «Biju psiholoģiski izsists no ierindas. Gulēju gultā, skatījos spēles. Uzēdos. Majonēzīte un tā. Nebija vairs kubiku,» Renārs rāda uz vēderu, domādams muskuļus. Šķita, ka tādas presītes vairs nebūs nekad un braukt ar velosipēdu bez pieturēšanās pie stūres arī neizdosies. «Tagad tas viss atkal ir. Turklāt izbaudu savu darbu, nedomājot par naudu. Kad spēlēju klubos, tā nebija. Visvairāk basketbols man patika bērnībā, kad darbojos tikai paša priekam, braukāju uz turnīriem Eiropā.»

Izjoko Zatleru

Renārs vēl nebija atkopies no traumas, kad viņam zvanīja sporta raidījumu producents Jānis Janševics un teica, ka LTV7 meklē basketbola apskata vadītājus. Lai aizejot uz provēm. Basketbola vidē zināja, ka Zeltiņš ir komunikabls – patīk jokot gan ģērbtuvēs, gan izāzēt cilvēkus uz ielas.

Renārs proves izturēja un sāka vadīt Basketbola apskatu – pieslēdzās tiešraidē spēļu starplaikos un komentēja rezultātus. «Pirmā tiešraide? Tāpat kā pirmais sekss – slikti,» Zeltiņš atceras un smejas.

Ap to pašu laiku viņu uzaicināja iesaistīties Ghetto Games ielu kultūras un sporta kustībā. Joprojām ik ceturtdienu Zeltiņš savā dzimtajā Grīziņkalnā komentē Rīgas puiku mačus. Nedēļas nogalēs – spēles ārpus Rīgas. «Getiņā es nejūtos kā darbā,» saka Renārs. Viņš piedalās arī Ghetto TV apskata veidošanā, ko var redzēt internetā. Tas ir neliels raidījums par katru maču. Renārs iztaujā spēlētājus, prasot neloģiskus un ātrus jautājumus: «Čipsi vai burgers?» «Zelts vai bronza?»

Tieši Ghetto Games kūrētājs Raimonds Elbakjans rosināja Renāram ar neloģiskiem jautājumiem iet ārpus basketbola laukuma. Tā sākās Neloģiskie jautājumi – Sauleszaķu izlase, kurā viņš izjoko slavenības. «Tā nosaucu tāpēc, ka intervēju slavenības, kuras ir kā sauleszaķi – te parādās, te pazūd.» Intervijas varēja redzēt Ghetto Games mājaslapā, arī YouTube, kur dažs video skatīts ap 50 000 reižu.

Renāra neloģiskajos jautājumos kaut ko sakarīgu saklausīja gan Helēna Demakova, gan Dzintars Ābiķis, nenojaušot, ka viņus nes cauri. «Pie Valda Zatlera piegāju pirms Spēlmaņu nakts. Teicu, ka esmu no jauniešu raidījuma, vai varu iztaujāt. Viņš paskatījās uz Lilitu. Viņa piekrītoši pamāja.» Uz Renāra jautājumu: «Tās tendences tā kā pretī vai atpakaļ?» Eksprezidents nopietni un pieklājīgi teica: «Tam nav nozīmes. Galvenais, lai kopā.»

Visiem «sauleszaķiem» Renārs beigās uzdeva vienu jautājumu: «Augšā vai apakšā?» Cilvēki mulsa. «Tādu jautājumu izvēlējos, nojaušot, ka tas ir pārprotams un interpretējams,» paskaidro Zeltiņš.

Pirmais lielais raidījums, kurā Renāram nācās strādāt ar publiku, ekspertiem un filmēšanas komandu, bija spēle jauniešiem Sekotāji pērnā gada rudenī. Renāru uzaicināja piedalīties, jo raidījuma veidotāji bija pamanījuši viņa spēju saprasties ar jauniešiem. Tolaik Anda Rožukalne, mediju eksperte, Dienai rakstīja, ka atšķirībā no cienīgajiem TV vadītājiem ar pierakstu paliktnīti rokās un stresu acīs, Renārs izskatās atbrīvots un iesaistīts jebkurā Sekotāju procesā. «Ieinteresētību un priecāšanos par procesu ir grūti notēlot, visticamāk, Renāram Zeltiņam patīk jaunais darbs.» 

Nav šaubu. Darbs Renāram patīk. «Un tas, kas patīk, – tas sanāk,» viņš saka. Sekotājos esot mācījies no katra raidījuma ieraksta. Kā uzvesties kameras priekšā, iepriekš bija norādījis jau Jānis Janševics pirms darba pie Basketbola apskata. Pārējo apguvis pats, skatoties dažādus TV šovus, piemēram, ar Džimmiju Kimmelu, The Ellen Show.

Par Sekotājiem Renārs dzirdējis arī kritiku. Raidījumā jauniešus vērtējusi Eiropas Komisijas pārstāvniecības preses sekretāre Sanita Jemberga, kura pienākusi un teikusi, ka «manīm» vietā jāsaka «manis». Renārs uzklausīja. Saku, ka viss velti, jo arī mūsu sarunā viņš saka «manīm». «Bet – vai Vitauts Gulbenē to pamanīs?» vaicā Renārs. Atbildu, ka nepamanīs un vairākums nepamanīs, taču pāris simti latviešu valodas skolotāju gan. Medijus uzskata par piemēru pareizas valodas lietošanā. Kāds bērns varbūt vairāk mācās no Zeltiņa runas nekā no skolotājas teiktā. «Jā, labi. Piekrītu. Centīšos. Pēc tam Sanitai Jembergai Sekotājos vaicāju: «Ar radio esat uz jūs vai tu?» Viņa atbild: «Man ar viņiem attiecības ir…» Viņa pati saka nepareizi, jo man skolā mācīja, ka lietas ir «tās», nevis «viņi».»

Gaismaspils autors?

Uz Dziesmusvētku raidījuma Lai top! vadītāja vietu Renāram konkursā nebija jāpiedalās. Producente Iveta Lepeško stāsta, ka raidījuma komanda izvēlējās tieši Renāru, jo viņš ir brīvs, atraktīvs un labi saprotas ar cilvēkiem, rada pozitīvu gaisotni. Uz manu iebildi, ka Renārs pat nezina Gaismas pils mūzikas autoru un no Sekotāju laikiem jau aizmirsis, kas ir Horvātijas galvaspilsēta, Iveta atbild – tas netraucē. «Renārs nebaidās kļūdīties,» saka Lepeško. Raidījuma vadītāji meklēti tā: vienam jābūt nesaistītam ar Dziesmusvētkiem, kā jaunatklājējam, otram jābūt kultūrā zinošam. Vienai jābūt dāmai.

Sākumā kā Zeltiņa partneres uz provēm bija aicinātas divas ar kordiriģēšanu saistītas dāmas, taču Renāram ar viņām nesapasēja. Viņš ieminējās, ka varbūt raidījumu viņa vietā var vadīt kāds cits. Tad atnāca žurnālistes Karīna Rubene un Eva Ikstena-Strapcāne. Tas jau bijis krietni labāks variants. Ar Evu viņam saderēja vairāk. «Abi cītīgi gatavojas raidījumiem. Kad nedēļas vidū aizsūtām aptuveno raidījuma scenāriju, viņi pie tā pieturas, taču visi teksti ir Evas un Renāra izdomāti. Tāpēc viņiem izdodas raidījumu vadīt tik brīvi,» saka Lepeško.

Renārs stāsta, ka viņam nepatīk lasīt jautājumus no lapas. Tas ir iestudēti. «Kāda jēga prasīt sagatavotu jautājumu – lai ko cilvēks atbildētu, es varēšu piebilst: «Lieliski!» Ir jāveido saruna.» Bieži vien tieši no vadītāja esot atkarīgs, cik asprātīga būs intervējamā atbilde. Kā cilvēks būs uzvedināts, kā saspēlēs. «Ir labi runātāji, piemēram, dakteris Anatolijs Danilāns, bet ir arī tādi, kam tas padodas grūtāk, lai arī ikdienā darbs saistīts ar cilvēkiem. Tiešraides stress dara savu.»

Ēteram ir arī savi mīnusi. Tagad Renāram ir par vienu draugu mazāk. «Kādu dienu vairs neatbildēja uz zvaniem. Vairs negribot draudzēties, jo mums neesot pa ceļam. Nesaprotu. Tā jau ir – kad iet slikti, redzi, kuri ir īstie draugi. Kad labi – arī.» 

Viens no draugiem arhitekts Māris Āboltiņš, kurš Renāru gan nav pametis, stāsta, ka abus vieno līdzīga humora izjūta. «Renārs ir cilvēks, uz kuru var paļauties. Apbrīnoju viņa talantu iejusties jebkurā tēlā vai atmosfērā. Tas padara pasākumu izdevušos.» Vaicāts par Renāra rakstura ne tik labajām pusēm, Māris iesaka draugam pārāk daudz neanalizēt un nepārdomāt dzīvi gadījumos, kad vajadzētu pievērt acis vai ļaut visam notikt tā, kā jānotiek. Tas atņemot daudz enerģijas.

Ir kāds jautājums, kuru varētu arī Renāram neuzdot, jo atbildi var nojaust. Jā, grāmatas viņš tiešām nelasa. Zeltiņš ir kinomāns. Par savējām sauc filmas Cīņas klubs, Meitene ar pūķa tetovējumu, Septiņi, Notebook. Režisors – Deivids Finčers. Seriāls – Homeland. Televīziju Renārs skatās maz. Pat Panorāmu vakarā ne? «Ja jā, tad tikai noklausos «labvakar!», jo pēc tam seko sliktas ziņas. Ir maz tematu, kas attiecas uz mani tā, lai es ceptos līdzi. Piemēram, rindas uz bērnudārzu mani nesatrauc.» Tas gan nenozīmē, ka Renārs uz vēlēšanām neies. Ies!

Sarunas beigās iztaujāju viņu par tetovējumiem. Manu uzmanību piesaista teikums uz rokas: «Iedodiet man mikrofonu.» Zeltiņš stāsta, ka viņam patīk būt uzmanības centrā. Jau trīs gadus Rīgas svētkos vadījis 24 stundas ilgos basketbola mačus pie Operas. «Ja prasa, kas grūtāk – spēlēt basīti vai vadīt pasākumu -, saku: otrais. Jāpieņem lēmumi divās sekundēs. Un basketbolā, tāpat kā vadīšanā, jāspēlē tikai ar galvu.»

Uz otras rokas itāliski rakstīts: «Es ticu Dievam.» «Es ticu augšējam spēkam, lai kas tas būtu,» atzīstas Renārs. Viņš ir katolis. «Te ievirzīsimies tēmā, par ko īsti runāt negribu. Biju luterānis, apprecējos. Mantojums no šķirtās laulības.»

Pēc bildēm medijos šķiet, ka Zeltiņš katru piektdienu ir klubā Coyote Fly, jo redzams kopā ar virkni meiteņu. «Draudzenes kolēģes,» viņš saka. Renāra draudzene klubā ir face control. Un tā viņš iet tur ciemos, kad ir kāds labs koncerts. «Kāda ir publika? Meklējumos, medījumos. Puiši medī stirniņas. Viņas pašas izvirza krūtis, lai tajās iešauj.»

Pērn Latvijas Modes un stila balvā Zeltiņu atzina par stilīgāko TV vadītāju. Reizēm uz koncertu viņš aiziet, tērpies uzvalkā. «Man patīk labi ģērbties. Bet tad man prasa: «Kas tev? Kāzas, bēres?» Nē, man patīk stils. Tieši stils, nevis brendi. Nav man tik daudz «kāposta», lai Armani pirktu.» 

Kā ir ar Renāru pašu? Viņš ir augšā vai apakšā? Patlaban – augšā. «Svarīgi pabūt apakšā, lai sapratu, cik labi ir augšā.» Sēžot trīs mēnešus ar traumētu kāju, bijis ļoti, ļoti apakšā. «Esmu priecīgs par to, kur esmu. Novērtēju, jo jebkurā brīdī tas var beigties.»

Mana izvēle

Posted on maijs 22, 2013 by - Slavenība

Daudzos pievilcīgāko un seksīgāko sieviešu sarakstos regulāri ierindotā aktrise Andželīna Džolija (4.jūnijā paliks 38) atklātā vēstulē skaidro, kāpēc viņa nolēma pieņemt drosmīgu lēmumu un veselības apsvērumu dēļ amputēt abas krūtis. Tuvākajā laikā viņa ieplānojusi arī olnīcu izņemšanu

Mana mamma cīnījās ar vēzi gandrīz desmit gadus un nomira 56 gadu vecumā. Viņa noturējās tik ilgi, lai sagaidītu nākam pasaulē un paturētu rokās savu pirmo mazbērnu. Taču maniem pārējiem bērniem nekad nebūs iespējas pašiem iepazīt savu vecmammu un uzzināt, cik viņa bija mīļa un laipna.

Tagad mēs bieži savā ģimenē runājam par «mammas mammu», un tad es cenšos bērniem pēc iespējas saprotamāk izskaidrot, kāda slimība viņu nolaupīja. Bērni ir jautājuši, vai tas pats var notikt arī ar mani. Es vienmēr atbildu, ka viņiem nav par ko uztraukties, tomēr patiesība ir tāda, ka arī es esmu «kļūdainā» gēna BRCA1 nēsātāja un tas ievērojami palielina manu risku saslimt ar krūts vai olnīcu vēzi.

Ārsti izkalkulēja, ka man ir 87% risks saslimt ar krūts vēzi un 50% risks saslimt ar olnīcu vēzi, lai gan katras sievietes gadījums ir ļoti individuāls. Tikai niecīgai daļai no visiem krūts audzējiem iemesls ir mantota gēnu mutācija. Taču no tām sievietēm, kas ir BRCA1 gēna nēsātājas, saslimšanas risks vidēji palielinās par 65%.

Kolīdz uzzināju, kāda ir mana situācija, es nolēmu rīkoties un pēc iespējas vairāk samazināt savu risku. Pieņēmu lēmumu veikt preventīvu abpusēju mastektomiju. Sāku ar krūtīm, jo mans risks saslimt ar krūts vēzi ir augstāks par olnīcu audzēja risku. Turklāt operācija ir sarežģītāka.

27.aprīlī es jau beidzu trīs mēnešus ilgušās medicīniskās procedūras, kas bija saistītas ar mastektomiju. Šajā laikā man izdevās šo ziņu paturēt pie sevis un turpināt savu darbu.

Taču tagad es par to rakstu atklāti, jo ceru, ka arī citām sievietēm mana pieredze var nākt par labu. Vēzis aizvien ir vārds, kas iedveš bailes daudzu cilvēku sirdīs un rada milzīgu bezpalīdzības sajūtu. 

Tomēr mūsdienās, veicot asins analīzes, ir iespējams uzzināt, cik liels ir katras konkrētas sievietes risks saslimt ar krūts vai olnīcu vēzi.

Manas pārmaiņas sākās 2.februārī ar procedūru, ko dēvē par krūtsgalu noslēgšanu – tas palīdz pasargāties no slimības iespējamās iemešanās audu kanālos, kas atrodas uzreiz aiz krūtsgaliem. Tā ir sāpīga procedūra, un pēc tās veidojas lieli zemādas asinsizplūdumi, taču palielinās izredzes paglābt no amputēšanas pašus krūtsgalus.

Pēc divām nedēļām man tika veikta krietni apjomīgāka operācija, kuras laikā tika izņemti visi krūšu audi un to vietā ielikti pagaidu implanti. Šādas operācijas var ilgt pat līdz astoņām stundām. Pēc tās nākas pamosties ar dažādām drenāžas caurulītēm un paplašinātājiem krūtīs. 

Ir sajūta, ka tā ir aina no kādas zinātniskās fantastikas filmas. Taču jau dažas dienas pēc operācijas ir iespējams atgriezties ikdienas dzīvē.

Vēl pēc deviņām nedēļām man tika veikta pēdējā operācija, rekonstruējot krūtis ar pastāvīgiem implantiem. Pēdējo gadu laikā šī procedūra ir pilnveidota, un rezultāti ir skaisti.

Es vēlējos uzrakstīt šo vēstuli, lai citām sievietēm pateiktu, ka lēmums par mastektomiju nav viegls. Taču es pati personīgi esmu ļoti priecīga, ka spēju izdarīt šo izvēli. Mans risks saslimt ar krūts audzēju ir samazinājies no 87% līdz 5%. Un es tagad varu ar lielāku pārliecību teikt saviem bērniem, ka viņiem nav jābaidās par savas mammas zaudēšanu.

Ir uzmundrinoši redzēt, ka mastektomijas jautājums nerada viņos nekādu neērtības sajūtu. Viņi redz manas mazās rētas, un tas arī viss. Es joprojām viņiem esmu mamma, tieši tāpat kā līdz šim. Viņi zina, ka es viņus ļoti mīlu un darīšu visu iespējamo, lai būtu kopā ar viņiem, cik vien ilgi tas būs iespējams.

Un vēl kāda personiska piebilde – es nekādā ziņā tagad nejūtos kā nepilnvērtīgāka sieviete. Pēc savas nelokāmās izvēles es pat jūtos stiprāka, un tas viss nekādā veidā nav samazinājis manu sievišķību.

Man ir palaimējies, ka man ir tāds partneris kā Breds Pits, kurš ir mīlošs un sniedz atbalstu. Tāpēc ikvienam vīrietim, kura sievai vai draudzenei ir nepieciešams iet tādu pašu ceļu kā man, jāzina, ka jūs esat ļoti būtiska pārmaiņu sastāvdaļa.

Breds bija kopā ar mani Pink Lotus krūšu centrā, kur tika veiktas procedūras. Viņš bija līdzās visās operācijās. Mums pat izdevās radīt brīžus, kad kopā varam pasmieties. Abi zinājām, ka tā ir pareizākā izvēlē mūsu ģimenes vārdā un tā mūs vēl vairāk satuvinās. Tā arī ir noticis.

Ikvienai sievietei, kas šo lasa, gribu pateikt: es ceru, ka tas palīdzēs saprast, ka jums tiek dotas jaunas iespējas. Vēlos iedrošināt ikvienu sievieti, it īpaši tās, kuru ģimenē ir bijuši krūts vai olnīcu vēža gadījumi, meklēt papildu informāciju un atrast medicīnas ekspertus, kas gatavi palīdzēt. Un katrai no jums būs iespēja pieņemt lēmumu, kas balstīts uz vispusīgu informāciju. 

Es apzinos, ka ir daudz brīnišķīgu dziednieku, kas piedāvā operācijai alternatīvas ārstniecības metodes. Savukārt ar manu ārstēšanas kursu varēs iepazīties Pink Lotus krūšu centra mājaslapā internetā. Ceru, ka tas palīdzēs arī citām sievietēm.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem krūts vēzis katru gadu visā pasaulē nogalina 458 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa dzīvo valstīs ar zemu vai vidēju ienākumu līmeni. 

Par prioritāti būtu jākļūst tam, ka gēnu analīze un dzīvību glābjošas preventīvas ārstniecības metodes ir pieejamas visām sievietēm neatkarīgi no viņu izcelsmes un ienākumu līmeņa un neatkarīgi no tā, kur viņas dzīvo. Pat Amerikas Savienotajās Valstīs BRCA1 un BRCA2 analīzes maksā 3000 dolāru, un tas ir šķērslis ļoti daudzām sievietēm.

Es izvēlējos nepaturēt savu stāstu pie sevis, jo pasaulē ir daudz sieviešu, kuras nemaz neapzinās, ka dzīvo vēža ēnā. Ceru, ka arī viņas varēs veikt analīzes. Un, ja arī viņām saslimšanas risks ir ļoti augsts, viņas zinās, kādi ir iespējamie risinājumi.

Dzīvē ir daudz dažādu izaicinājumu. Mums nevajadzētu baidīties tādos gadījumos, kad mēs varam rīkoties un kontrolēt situāciju.»

Skaidro eksperts

Atbild krūšu onkologs Pauels Brauns no Andersona Vēža centra Hjūstonā (ASV)

Kas pamudināja zinātniekus sākt meklēt krūts vēža gēnu?

Izpēte sākās pirms aptuveni 20 gadiem, kad tika pamanīta sakritība – reizēm krūts vēzis mēdz atkārtoties ģimenēs. Dažās ģimenēs tas bija pat ļoti uzkrītoši – mammai bija krūts vēzis, vecmammai bija krūts vēzis, divām viņas tantēm bija krūts vēzis, bet vienai tantei – olnīcu vēzis. Tieši tāda ģimeņu vēsture lika domāt, ka ģimenē ir kaut kāda vēzi izraisoša gēnu mutācija. To dēvē par audzēju uzņēmības sindromu.

Otra pazīme ir audzēji agrā vecumā. Ja ģimenes vēsturē ir māte, kurai bija krūts vēzis 42 gadu vecumā, bet viņas māsai – 38 gadu vecumā, tas ir ļoti netipiski. Parasti ar krūts audzējiem saslimst pēc 50 gadu vecuma.

Bet ne visu krūts audzēju gadījumos vainojami gēni?

Ir divi krūts vēža veidi: vispārējais jeb sporādiskais, kas sastopams visbiežāk, ar to parasti saslimst pēc 50 gadu vecuma, un otrs ir iedzimtais paveids.

Cik daudz ir tādu gēnu, kas izraisa vēzi?

Aptuveni 10, kas palielina krūts vēža risku. Divi visbiežākie un pazīstamākie gēni ir BRCA1 un BRCA2. Tie palielina gan krūts, gan olnīcu audzēju risku. Tie abi palielina arī ādas audzēja melanomas risku, bet BRCA2 atsevišķi palielina arī aizkuņģa dziedzera audzēja risku.

Vai arī citiem audzējiem ir ģenētiskas saknes?

Piemēram, mantotā p53 gēna mutācija palielina krūts vēža un plaušu, kaulu, smadzeņu audzēju risku, kā arī leikēmijas risku. Šis gēns izraisa saslimšanu ar krūts vēzi ļoti agri – 21-23 gadu vecumā. Šāds gadījums jau pats par sevi būtu iemesls veikt analīzes citiem ģimenes locekļiem.

Cik daudz krūts vēža gadījumu ir saistīti ar gēnu mutāciju?

Aptuveni 5-10%.

Andželīnai Džolijai bija abpusēja mastektomija, lai samazinātu saslimšanas risku. Taču risks aizvien paliek. Kāpēc?

Abpusēja krūšu amputācija samazina risku par 90%. Interesanti, ka tā nav 100% garantija. Tas tāpēc, ka ķirurgi nespēj izņemt pilnīgi visas krūšu šūnas. Viņi cenšas, cik var, taču pastāv varbūtība, ka kāda šūna organismā tomēr vēl paliek. Un tā ar laiku var pārvērsties par audzēju. Cita saslimšanas varbūtība ir tā, ka, iespējams, jau pirms mastektomijas krūtīs bija sācis attīstīties vēl nepamanīts audzējs un tas paspējis izplatīties jau pirms audu amputācijas.

Tas pats attiecas uz olnīcu izņemšanu. Tas samazina risku par 90%, bet ne par visiem 100%.

Kā pēc tam ir iespējams veikt vēža skrīningu tām personām, kurām jau veikta abpusēja mastektomija un izņemtas olnīcas?

Tās vairs nav mamogrammas, bet gan fiziskas pārbaudes – ārsts veic krūšu sieniņu un limfmezglu pārbaudi. Olnīcu risku iespējams uzraudzīt ar asins analīzēm.

Lai gan tikai neliela daļa sieviešu ir defektīva gēna nēsātājas, principā visām citām pastāv risks saslimt ar krūts vēzi. Ko jūs iesakāt?

Jā, ikvienam ir jāapzinās, ka šāds risks pastāv, un jāapmeklē ārsti, lai šo risku samazinātu. Mūsu valstī [ASV] ar krūts vēzi vidēji saslimst katra septītā, astotā sieviete, kurai ir paaugstināta riska faktors.* Sievietēm vajadzētu ievērot veselīgu dzīvesveidu, cik vien iespējams, – izvēlēties veselīgu diētu, mazāk lietot sarkano gaļu, to aizvietojot ar vistas gaļu, vairāk augļu, dārzeņu uz zivju. Ne vairāk kā trīs alkohola glāzes nedēļā.

* Statistika liecina, ka visvairāk ar krūts audzēju slimo Rietumeiropā – 90 no katrām 100 000 sievietēm, vismazāk slimo Austrumāfrikā – 20 no katrām 100 000 sievietēm.

Viedokļi par Džolijas lēmumu

Jānis Eglītis, RAKUS galvenais onkologs

Ja tik pazīstama sieviete kā Andželīna Džolija par šādu jautājumu sāk runāt atklāti, tas rada lielu rezonansi. Kad austrāliete Kailija Minoga pirms dažiem gadiem publiski paziņoja par krūts vēzi, sieviešu pieplūdums uz mamogrāfijas izmeklējumiem šajā valstī bijis par 30-40% lielāks nekā parasti!

Džolijas gadījumā iedzimtā krūts vēža risks – 87%  – ir maksimālais literatūrā minētais risks BRCA1, BRCA2 gēna mutācijas gadījumā, tas nav viņas individuālais risks. Ar viņai pieejamo medicīnas aprūpi būtu iespējams «noķert» vēzi, kad tas būtu tikai 1-2 mm liels, 100% ārstējams. Kāpēc viņa izšķīrās par mastektomiju? Iespējams, ir jautājumi, kurus nezinām. Viņa ir dzemdējusi trīs bērnus. Parasti pēc barošanas krūts dziedzeri maina formu. Viņai vienlaikus veica kosmētisko operāciju, lai krūtis būtu estētiski baudāmas – tas ir mans subjektīvais viedoklis. Protams, papildus ir psiholoģiskais faktors – Džolijas mātei bija vēzis.

Arī Latvijā ir daudz sieviešu, kuru ģimenē ir līdzīgi saslimšanas gadījumi, bet viņas pie tā nav «piesēdušās», padomājušas. Latvijā ģenētiskā olnīcu un krūts vēža testēšana sākta jau 1997.gadā. 

Ar ģimenes ārsta nosūtījumu to var veikt bez maksas P.Stradiņa slimnīcas pārmantotā vēža kabinetā, Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā valsts genoma projekta ietvaros vai arī komerciāli (ap Ls 70). Tik lēti tāpēc, ka Latvijā vienam no visnozīmīgākajiem vēža gēniem dominē tikai 3-4 mutācijas, lai gan pasaulē ir zināmas vairāk nekā simt.

Latvijā sievietēm netiek apmaksāta krūšu rekonstrukcija. Krūtis ik gadu noņem 500-600 sievietēm, kam vēzis jau atklāts. Pasaulē veiktie pētījumi ziņo: daudz vērtīgāk mutāciju gadījumā būtu izņemt olnīcas. Tas samazina krūts vēža attīstības risku par 50%, olnīcu vēža risku faktiski izslēdz. Krūts noņemšana pasargā tikai no krūts vēža attīstības. Protams, olnīcu izņemšana, it īpaši agrīnā vecumā, ir traucējošāka. Tā ietekmē gan sirds asinsvadu sistēmu, gan kaulus, radot osteoporozi, gan libido un dzimumsistēmu.

Arvīds Irmejs, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs

Holivudas aktrise nav uztaisījusi kārtējo PR kampaņu. Tā ir paciente ar nopietnu onkoloģisku problēmu. Latvijā Džolijas stāsts visus ir «pamodinājis», bet, piemēram, Nīderlandē vai Lielbritānijā šī nav jauna lieta. Mančestras Vēža centrs jau pirms vairākiem gadiem ziņoja par 300 sievietēm, kurām izdarītas krūts vēža risku samazinošās operācijas. Sievietēm, kas atteicās no šīm operācijām, krūts vēzis attīstījās tik, cik statistiski bija paredzēts, bet neviena no pacientēm, kas bija operēta, pēc 10 gadiem nebija saslimusi. Arī manā praksē ir gadījums, kad paciente izšķīrās par profilaktisku krūšu audu izņemšanu ar tūlītēju rekonstrukciju. Viņai gan jau abās krūtīs bija labdabīgi veidojumi. 

Vismaz četras manas pacientes ar BRCA1 gēna mutāciju, saslimstot ar vienas puses krūts vēzi, ir gribējušas izņemt arī otras puses krūts audus, pēc tam arī izdarījušas profilaktisko olnīcu operāciju. Šīs sievietes ķīmijterapijas, pārdzīvojumu un stresa vietā droši vien būtu ar mieru uzreiz izvēlēties tādu operāciju kā Džolijai.

Pēc RSU Onkoloģijas institūta pēdējo 10 gadu pētījumiem, Latvijā ir aptuveni 4000 cilvēku ar BRCA1 gēna mutāciju. No vienas puses, tas skar mazu iedzīvotāju daļu, 0,1-0,2% sieviešu, no otras puses, starp krūts vēža pacientēm tādu cilvēku ir 5%. 10% olnīcu vēžu tāpat ir BRCA1 gēna mutācijas dēļ.

Gunita Berķe, onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks valdes priekšsēdētāja

Kad parādījās ziņa par Andželīnas Džolijas operāciju, mēs ar Dzīvības koka meitenēm tikāmies Vasarsvētku dievkalpojumā un par to runājām. Džolija, mūsuprāt, parādījusi varonību, atsakoties no abām krūtīm. Rīkojusies atbildīgi, ņemot vērā, ka viņai ir daudz bērnu.

Parasti, saslimstot ar vēzi, galvenais ir jautājums – kāpēc ar mani tā notiek? Kad redzi, ka nav pasargāts neviens, tad saproti – ir jācīnās. Džolijai ir labāka materiālā situācija, bet no tā jau nav atkarīga drosme. Tikpat labi viņa par to naudu varēja nopirkt kokaīnu un aizmirsties.

Eiropas valstīs sievietes tik ekstrēmas operācijas izvēlas biežāk, nekā domājam, jo tur ir cita veselības aprūpes sistēma, plašāka pieeja plastiskajai ķirurģijai. Taču tas tik un tā ir emocionāli smags lēmums.

Mūsu biedrības sievietēm arī ir bijuši smagi lēmumi. Latvijā visbiežāk nejautā – noņemt vai nenoņemt krūti. Sievietei aktuāls ir vienīgi jautājums, cik plašu operāciju veikt. Vēži ir dažādi, tie dažādi attīstās. Ja vēzis nav agresīvs, arī Latvijā arvien vairāk piedāvā krūti saudzējošās operācijas. Izvēle ir atkarīga no katra cilvēka – ir sievietes, kas noņem abas krūtis, lai tikai samazinātu risku, ka vēzis atgriezīsies, un ir tādas, kas nevar šādam solim saņemties.

To lielā mērā nosaka arī sabiedrības nostāja. Kas ir vērtīgāks – sievietes izskats vai dzīvības saglabāšana? Latvijā daudzas sievietes, kurām ir noņemtas krūtis, pamet vīri. Ir statistika, ka tas notiek pat 75% gadījumu. Vienkārši neiztur.

27 reizes labāk

Posted on maijs 22, 2013 by - Veiksme

Bērnībā tagadējais Piche vadītājs Pēteris Senkāns (28) būvēja slēpņus un štābiņus. Pirms pieciem gadiem sākot angāru būvniecības biznesu, viņš to ar smaidu atcerējās, taču tagad viņa būves maksā miljonus

Kārtīgi jāieskatās Piche finanšu rādītājos, lai patiešām noticētu, ka būvniecības biznesā, kuru nesenā ekonomiskā krīze skāra vissmagāk, piecos pastāvēšanas gados uzņēmums spējis apgrozījumu un peļņu ik gadu trīskāršot. Par angāru būvniecību tolaik 23 gadus vecais Pēteris Senkāns aizdomājās gandrīz nejauši – saistībā ar savu iepriekšējo biznesu. 20 gadu vecumā viņš izveidoja pirmo kompāniju, kas nodarbojās ar auto biznesu. Studēja Banku augstskolā. 

Jau 9.klasē Pēteris sapratis, ka vēlas būt uzņēmējs, jo «iekšā ir uzņēmēja gars, sacensību gars». Algotais darbs viņu īsti nesaistīja. Kādu brīdi piedalījies arī nekustamo īpašumu biznesā. Meklēja savu īsto vietu. Tagad smaida par divdesmitgadnieka karstgalvību, vēlmi lēkāt no vienas jomas uz citu. «Ja koncentrējies uz kaut ko vienu, tas ir daudz efektīvāk,» viņš atzīst. 

Piche jaunais uzņēmējs izveidoja 2008.gadā, pamatkapitālā ieguldīja savus līdzekļus, ņēma arī kredītu, kas nu jau atdots. Atrada kontaktus Ķīnā, iegādājās būvniecības materiālus un sāka pirmā angāra izstrādi. Pirmais gads ienesa tikai pāris tūkstošu latu peļņu. «Sākumā vairāk mācies, nekā pelni, un par mācībām ir jāmaksā,» atzīst Senkāns. Tagad kompānijā strādā 60 darbinieku. Nereti projektos jāizmanto arī apakšuzņēmēju darbs, jo pasūtījumu netrūkst. Kopumā šo dažu gadu laikā Piche uzbūvējis 35 angārus un to kompleksus. Eksportē uz Somiju, Baltkrieviju, Lietuvu.

Labu līderi atklāj krīze

Iespējams, viena no Piche veiksmēm angāru būvniecībā ir ideja – piedāvāt klientam pakalpojumus «no A līdz Z». «Latvijā ir liels mudžeklis, lai uzņēmējs, kam vajag angāru, realizētu kādu projektu. Vispirms jāvēršas pie arhitekta, kam ir sava vīzija. Tad tāme, ko iedod būvnieks, kurš turklāt saka: pēc tāda projekta neko nevar ekonomiski uztaisīt, jo projekts ir superideja, kas neatmaksāsies,» skaidro Senkāns. Tādēļ viņš nolēma šajā biznesa nišā nākt ar kompleksu risinājumu – piedāvāt visu, sākot ar arhitekta izstrādātu projektu un beidzot ar grīdu betonētāju topošajā angārā. 

No Ķīnas importēja materiālus, jo lētāk. Senkāns uzsver, ka Ķīnas tirgū var atrast gan nekvalitatīvus, gan ļoti kvalitatīvus un inovatīvus materiālus. Tirgus izpētē bija jāiegulda gads – jāapmeklē rūpnīcas, jātestē materiāli. Patlaban sadarbību nav pārtraukuši, tomēr par izdevīgāku atzīst Eiropā pirkto būvniecības materiālu izmantošanu.

Pirmsākumos uzņēmējs pats piedalījās būvniecības procesā, lai zinātu darbus no pašas apakšas. «Arī tagad, kad man būs brīvāks brīdis, noteikti būšu kādā būvobjektā, lai sacenstos ar brigadieriem – kurš var izdarīt ātrāk un kvalitatīvāk,» sola Senkāns. Pirmajam klientam – kokrūpniekam no Skrīveriem – cēluši 1950 kvadrātmetrus plašu angāru, un ap 2000 kvadrātmetru aizvien ir populārākais lielums, ko klienti pieprasa. Pasūtījumu klients veica treknajos gados, bet cēla jau krīzes laikā. Piche tas nozīmēja veiksmi, jo bija labs kontrakts, bet krīzē materiālu un darbaspēka izmaksas kritās. «Kokrūpniecība, lauksaimniecība, ostu uzņēmumi – tie ir mūsu klienti,» stāsta Senkāns. Uzņēmuma datubāzē ir ap 6000 klientu, «O.K., visi nav aktīvi, bet tādi, kurus tu informē, un kāds tūkstotis ir tādi, kas kaut kad plāno kaut ko būvēt», uzņēmējs atklāj.

Tas, ka biznesu sāka neilgi pirms krīzes, paradoksālā kārtā nozīmēja veiksmi. Proti, krīzes laikā Senkāns izlēma veidot labāko iespējamo komandu, jo ap 2009.gadu būvniecībā Latvijā bija daudzas kompānijas, kas labākos darbiniekus, to skaitā inženierus, vairs nevarēja atļauties. «Krīze mums patiesībā spēlēja par labu, lai gan bija brīži, kad finanšu situācija bija ļoti saspringta,» uzņēmējs atzīstas.

Krīzes laikā 2-3 projekti gadā skaitījās ļoti labi. Pirmo angāru Piche atveda no Ķīnas, ķīniešu speciālisti palīdzēja to uzstādīt. Otro arī, taču ātri vien uzņēmējs saprata, ka Ķīnā ir lēti materiāli, bet trūkst zināšanu, labu inženieru. Bija jālauza galva, jāiedziļinās visos sīkumos pašiem, lai rastu izdevīgāko risinājumu. «Sākumā mūsu būvētie angāri svēra 40 kilogramus kvadrātmetrā, tagad tādu pašu varam uzstādīt ar divreiz vieglākiem materiāliem, jo esam kļuvuši gudrāki,» stāsta Senkāns.

Krīzes laikā jaunais uzņēmējs piedzīvoja, ka kontā palikuši tikai 2000 latu, bet parādsaistības – daudz lielākas. «Taču esmu tāds cilvēks, kurš ilgāk kā divas dienas nesalūst. Ja vajadzēs, iziešu sienām cauri – tas ir raksturs,» viņš saka. Viņaprāt, labi līderi ir tie, kuri ir labi krīzē. «Labos laikos jau visi uzņēmēji var būt labi, jo nāk pasūtījumi, viss notiek it kā pats no sevis. Krīzē ir jāsavāc komanda, jāsavācas pašam un nedrīkst izrādīt bailes. Jāiedveš pārliecība, ka viss būs kārtībā,» pieredzē dalās 28 gadus jaunais uzņēmējs.

Izaugsme trīs gados

Pirmo angāru Piche būvēja gandrīz gadu. Tagad to var uzbūvēt divos mēnešos – rēķinot no brīža, kad klients atnāk un sāk runāt par sadarbību. «Kvalitātes kontrole mums ir pats svarīgākais. Ja būs slikta kvalitāte, bizness ātri beigsies – apkārtējie reģionā uzzinās, ka ar šo kompāniju nevar strādāt,» principos dalās Senkāns.

Pēdējos trīs gados Piche spējis apgrozījumu pieaudzēt no 0,2 miljoniem līdz 5,8, savukārt peļņa augusi no 14 līdz 870 tūkstošiem latu.

Veiksmīgajiem rādītājiem ir saistība gan ar uzņēmuma apjomu palielināšanu Latvijas tirgū – šo gadu laikā guvuši atpazīstamību un klientu skaits aug -, gan arī izkuģošanu eksporta ūdeņos. Aizpērn Piche atrada sadarbības partnerus ziemeļvalstīs un sāka eksportēt turp, jo «ziemeļvalstis ir ļoti tuvu un mēs esam lētāki». «Bet ne tikai. Tagad Somijā uzcēlām veikalu, varam salīdzināt – somi strādā sešas stundas dienā, strādā lēni un neakurāti. Viņiem 15 minūtes stundā ir kafijas pauze. Mēs esam tie, kas uzdzen tempu. Un mums ir kvalitāte,» uzņēmējs lepojas. Somu klients bijis ļoti apmierināts, vēlas būvēt vēl divus angārus.

Uzņēmējs neslēpj, ka ziemeļvalstu tirgū baltiešus negaida. Tādēļ svarīgi ir atrast biznesa partnerus. «Kā ģenerāluzņēmējam tur iet nav forši. Ģenerāluzņēmējs mēs esam Latvijā. Tik labi nepārzinām skandināvu likumdošanu, turklāt klientiem svarīgi, lai mūsu sadarbības partneri ir tur, uz vietas. Ir interesanti, jo viss jāsāk no jauna. Citādas loģistikas problēmas, citāda domāšana. Ir arī izdevīgāk strādāt, jo cenas krietni augstākas, peļņas procents augstāks,» stāsta Senkāns. 

Latvijā strādājot pie projekta, uzņēmums nopelna aptuveni 10%. Skandināvijā – 12-14%. Piche būvē angārus, sākot no 50 tūkstošiem latu, bet ir arī miljonus vērti projekti. Līdz šim dārgākais projekts 2,8 miljonu latu vērtībā tapis Latvijā, bet Somijā uzceltais veikals izmaksājis ap miljonu eiro.

Nākotnes plānos ir pēc trīs gadiem veikt būvniecību ar robotizētām tehnoloģijām. Tas prasīs investēt aptuveni četrus miljonus eiro. «Bet līdz tam vēl laiks. Pagaidām gribam nostiprināties,» stāsta Senkāns.

Ja taupīsi, zaudēsi labāko

Pēteris Senkāns uzskata, ka biznesa veiksmes pamatā ir spēja būt inovatīvam. Ļoti daudz enerģijas uzņēmums iegulda tieši projektēšanas programmatūrā. «Ja esi perfekti visu izdomājis, tad vari perfekti realizēt un nekas nav jāpārveido būvniecības procesā,» komentē Senkāns. Sistēma darbojas tā, ka projektējot automātiski ģenerējas dati par visiem materiāliem, to izmēriem un apjomiem. «Angāru ar visām specifikācijām varam uzprojektēt piecu minūšu laikā – katrs apšuvums, kvadrātmetrs, attiecība starp paneļiem, logiem, viss automātiski tiek sarēķināts,» stāsta Senkāns. «Speciālās vajadzības, ja tādas ir, projektā ieliekam atsevišķi.» 

Līdztekus projektēšanas programmatūrai uzņēmums daudz ieguldījis arī iekšējā IT sistēmā – elektroniski uzdod darbus darbiniekiem, tos kontrolē. Ir izveidota arī klientu kontaktu datubāze – ar atgādinājumiem, kad kuram jāzvana, pie kādiem projektiem ar katru strādāts. Nākotnē Piche gribētu piedāvāt IT risinājumus arī citiem, jo programmēšanā ieguldījuši vismaz 20-30 tūkstošus latu un rezultātu uzskata par ļoti veiksmīgu.

Par galveno prioritāti savā biznesā jaunais uzņēmējs dēvē darbiniekus. «Uzņēmums nav nekas cits kā cilvēki. Mašīnas pašas nestrādās, nekas nenotiks. Tikai cilvēki, kas ir uzticami profesionāļi,» viņš uzsver. Darbiniekiem šajā uzņēmumā ir veselības apdrošināšana, labākajiem arī auto, apmaksāts benzīns. «Taupīt uz darbinieku rēķina nevar. Ja taupīsi, zaudēsi labākos,» saka Senkāns.

Pirms pieciem gadiem uzņēmuma nosaukumu Piche radīja Senkāns pats, palīdzēja īslaicīgā darba pieredze mediju aģentūrā studiju laikos. Vēlējās globālu zīmolu un katram nosaukuma burtam izdomāja vērtību: people (cilvēki), innovative (novatorisks), creative (radošs), honor (godājams), excite (pārsteidzošs). «Godīgums mums ir ļoti svarīgs, ar to būvniecība Latvijā nevar lepoties.»  

Tagad, kad Piche apguvuši angāru būvi, viņi jau skatās soli tālāk – daudzstāvu apbūves virzienā. Jau tagad spētu uzbūvēt 40-60 stāvu debesskrāpi un lūkojas pēc projektiem gan pašu mājās, gan ārzemēs.

Pavaicāts, vai piešķir lielu nozīmi uzņēmējdarbības studijām – kā tās palīdzēja biznesa izveidē, Senkāns saka: «Augstskola iemācīja izdarīt to, ko esi apņēmies un kas tev jāizdara. Veiksmīgs cilvēks no neveiksmīga atšķiras ar to, ka pēc plāna virzās uz savu mērķi, turpretim neveiksmīgs vienmēr atrod iemeslus, lai neko nedarītu.» Tomēr, «ja salīdzina, ko iemāca augstskola un ko – reālā uzņēmējdarbība, var teikt, ka augstskola neiemāca neko».

Brīvajā laikā jaunais uzņēmējs snovo, veiko, vēlas iemācīties kaitot. Noskrējis arī 10 kilometrus Nordea maratonā. «Kad apniks bizness, varbūt aizbraukšu uz Indiju, sēdēšu alā un meditēšu. Pagaidām gribas izspiest no sevis maksimumu – paskatīties, cik labs uzņēmējs un vadītājs esmu.» 

3 biznesa principi

1. Uzņemties atbildību.
2. Ievērot sistemātiskumu.
3. Izmantot problēmas kā iespēju.

Mīļākā grāmata — atlants

Posted on maijs 22, 2013 by - Jauna seja

Haralds Punculis (17)

Aknīstes vidusskolas 11.klases skolnieks augustā pārstāvēs Latviju pasaules ģeogrāfijas olimpiādē Japānā. Valsts olimpiādē Haralds ieguva sudraba medaļu.

Vecāki: Andris – vēstures un ģeogrāfijas skolotājs, Aknīstes novada domes tūrisma darba vadītājs, Regīna – mirusi, agrāk bioloģijas un ķīmijas skolotāja.

Kādi panākumi tev līdz šim bijuši konkursos un olimpiādēs? Mācoties Gārsenes pamatskolā, guvu atzinības vairākās Jēkabpils rajona olimpiādēs – bioloģijā, angļu un latviešu valodā. 9.klasē nopelnīju zelta medaļu valsts vēstures olimpiādē.

Kas ir tavu ģeogrāfijas panākumu pamatā? Pagājušajā gadā sāku apmeklēt Jauno ģeogrāfu skolu, kas iedvesmoja tiekties uz pasaules olimpiādi. Paldies arī vidusskolas ģeogrāfijas skolotājai Ainai Deksnei, kas ļāva mācīties pēc individuāla plāna. Patiesībā ģeogrāfija mani interesē jau no pirmsskolas laika – sešu gadu vecumā mana mīļākā grāmata bija atlants.

Vai esi izdomājis, ko vēlies apskatīt un izdarīt Japānā? Vispirms – godam startēt olimpiādē. Gribu arī apskatīt ainavisko Fudzi vulkānu un izbaudīt lietas, kas tur ir citādas – cilvēki, daba, arhitektūra.

Ko tu gribētu darīt nākotnē? Noteikti studēšu LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Mani ļoti interesē politiskā ģeogrāfija. Iespējams, mēģināšu darboties politikā.

Kādi ir tavi vaļasprieki un intereses? Spēlēju volejbolu un florbolu vietējā kultūras namā, interesējos par alternatīvo mūziku, «metālu» un pats spēlēju ģitāru. Arī ģeogrāfiju uztveru kā vienu no savām interesēm.

Kas tevi visvairāk interesē ģeogrāfijā? Man šķiet interesanti, cik ļoti valstu attīstība ir saistīta ar tajā dzīvojošo cilvēku mentalitāti vai reliģisko piederību.

Bail apvainot, bail slavēt

Posted on maijs 22, 2013 by - Karjera

 

Nesen runāju ar kādu vadītāju labi pazīstamā uzņēmumā. Sauksim viņu par Juri. Viņš sūdzējās, ka īsti nezina, kā viņa darbu novērtē vadītājs hierarhijā virs Jura, kā arī viņa komanda. Tas rada neskaidrību, kā savu sniegumu var uzlabot, ko darīt citādi, ko saglabāt, kā ir. Jurim personiska attīstība rada darba jēgu. Katru gadu organizācijā tiek ievērota labā menedžmenta prakse noturēt ikgadējās novērtēšanas pārrunas. Šis process ir formāls – gan vadītājs, gan darbinieks atķeksē anketā prasīto, tomēr īsta, atklāta saruna tā arī nenotiek.

Sarunas gaitā atklājās, ka Juris pats izvairās sniegt atgriezenisko saiti. Kad jāsniedz negatīva atgriezeniskā saite, ir bail aizvainot, savukārt, kad pozitīva, – bail, ka uzslavu uztvers kā liekulību vai glaimus. Rezultātā darbinieki tā arī neuzzina, kur būtu sevi jāattīsta un kur viņi ir lieliski.

Lai gan atgriezeniskā saite ir plaši apspriests temats teorijā, dzīvē tā arvien sagādā grūtības. Par to dzirdu gandrīz katrā uzņēmumā, ko iepazīstu. Kopīgais ir bailes, ko izjūt gan darbinieki, gan vadītāji. Tās rodas no iepriekšējas pieredzes, gūstot neprasmīgu atgriezenisko saiti. Parasti tā ir personiski aizskaroša kritika, kas grauj pašapziņu.

Laba atgriezeniskā saite ir vērsta uz konkrētu uzvedību, nevis personību. Tā sastāv no nevēlamās uzvedības apraksta, kas balstīts uz faktiem. Tad seko īsa seku analīze, ko šī uzvedība radījusi. Tomēr nekavējieties pagātnes iztirzāšanā! Tās vietā koncentrējieties uz to, ko var darīt nākotnē, lai uzlabotu uzvedību. Procesā ir svarīgi pārbaudīt otras puses sapratni, vienoties par skaidriem nākamajiem soļiem un veidu, kā mērīt panākumus. 

Pētījumi rāda, ka atgriezeniskajai saitei ir jēga, ja tā tiek dota regulāri un uzreiz pēc notikuma, kurā tika demonstrēta nevēlamā uzvedība, nevis vienu reizi gadā, kā tas notiek daudzos uzņēmumos. Šie paši principi strādā arī pozitīvas saites došanā un kļūst par spēcīgu motivatoru. Gluži kā ar peldētprasmi – galvenais ir to praktizēt!

Uzcēluši lielu māju

Posted on maijs 15, 2013 by - Personības

Divi arhitektu tandēmi Latvijas arhitektūras gada balvai 2012 izvirzīti par sabiedriskām celtnēm Rēzeknē un Saldū. Abiem tā bija pirmā lielā pieredze būvlaukumā, abiem nedaudz virs 30 gadiem

Linda Krūmiņa un Miķelis Putrāms gaida Vērmanes dārzā, pie sola pieslējuši velosipēdus. Uz viena no tiem – bērnu sēdeklis, jo Mades arhitekti Linda un Miķelis ir trīsgadīgā Žaņa vecāki. Pēc sarunas viņi trijatā dosies uz Saldu, kur Linda uzaugusi un dzīvo mamma. Tieši tāpēc prasu, vai tam bija nozīme, kad Made arhitekti uzvarēja konkursā par Saldus bērnu mūzikas un mākslas skolas būvniecību. «Bija. Pašu cilvēks, tātad nekur neaizlaidīsies. Papildu atbildība,» saka Linda un katram arhitektam novēl realizēt kādu projektu dzimtajā pilsētā, jo ir vieglāk strādāt, ja pārzini ielas un saproti, kā pilsētā notiek kustība. Domājot, kā bērni no pamatskolām un vidusskolām ietu uz mūzikas un mākslas skolu, Made mainīja mūzikas skolas ieeju. Nezinot pilsētu, šķistu, ka tai jābūt Brīvības ielā, jo tā taču lielāka nekā Avotu iela.

Made pie skolas radīšanas tika ne tikai tāpēc, ka «neaizlaidīsies». Iepriekš uzvarējuši Jūrmalas Alternatīvās skolas projekta konkursā, 2008.gadā Latvijas arhitektūras gada balvas konkursā ieguva balvu par Saldus bērnu mūzikas un mākslas skolas metu projektu. Made apbalvota arī starptautiskos konkursos: 2.vieta par Valdorfa skolas projektu Igaunijā, veicināšanas balvas par tenisa halli Zviedrijā un muzeju Mariborā Slovēnijā.

Miķelis pirms tam Dānijā strādāja birojos Plot, Big, Linda – Henning Larsens tegnestue, Dorte Mandrup arkitekter. «Atbraucām sasmēlušies spēku, pieredzi. Ar to enerģiju arī tapa konkursa darbs,» atceras Linda. Nesen intervijā lietuviešu žurnālam viņa to sajūtu nodefinējusi kā solid background*. Arī Miķelis uzskata, ka Dānijas pieredze stimulējusi strādāt ar vērienu: «Ja viņi tā var, mēs arī!»

Parasti konkursā par sabiedrisku būvi piedalās aptuveni 40 projektu, taču 2007.gadā, gadu pirms  krīzes sākuma uz Saldus skolu pretendēja tikai astoņi. Jo treknajos gados lielajiem birojiem bija ļoti daudz darba.

«Jess, esam uzvarējuši! Mārci, mēs uzvarējām!» Linda atceras, ko teica pirms sešiem gadiem, telefoniski uzzinot, ka Made vinnējusi. Mārcis ir pasūtītājs, kurš tobrīd ienāca birojā uz konsultāciju.

Projekts ilga sešus gadus – konkurss, skiču projekts, tehniskais projekts. Būvniecība – pusotru gadu. Tā laikā viņi katru otrdienu brauca uz Saldu, uz būvlaukumu. Reizēm ieradās piektdienas vakarā, lai ciemotos pie Lindas mammas, un palika līdz otrdienai. Pirmā lielā būvniecības procesa iepazīšana prasīja daudz laika un nervu. «It kā vajadzētu būt tā, bet ir citādi. Brīžiem nesapratām, kas notiek. Labi, ka daudz bijām uz vietas, jo, lai arī projektā viss uzrakstīts, ir lietas, ko nevar ne uzzīmēt, ne uzrasēt. Bet viss aizgāja labi. Beigās sapratu, ka varam vairāk, nekā domājam, jo ir kāds kopīgs spēks un sajūta, kas visu tur,» saka Miķelis. Linda papildina: «Tā bija vēl viena skola. Piecus gadus studējām, sešus mācījāmies būvlaukumā.»

Bez brīvdienām pagāja pēdējais pusotrs gads. Spriedzē un šaubās, vai būvnieks respektēs masīvās koka sienas, kādas Latvijā nav ierastas, kā būs, kad ieliks stiklus. Ēkas projektēšanā bija iesaistīti 52 cilvēki, piemēram, bija tādi, kas domāja par akustiku, par lielajām zālēm, par iebūvētām mēbelēm, enerģijas simulāciju – lai saprastu, kā māja patērē un iegūst enerģiju.

Uzdevums bija pamatīgs – apvienot mākslas un mūzikas skolu vienā ēkā, līdz tam tās bija divas atsevišķas. Pašvaldība skolu bija plānojusi lielāku, taču Miķelis, salīdzinājis mūzikas un mākslas skolu platības Latvijā, secināja, ka tik lielu nevajag. «Arī tagad vietas joprojām ir daudz. Cilvēki cits citam virsū neskrien, nerīvējas. Ir telpa.»

Miķelis stāsta, ka, lai ēku uztvertu pilnībā, jāieiet iekšā. Tad var apjaust tās funkcionalitāti un energoefektivitāti. Piemēram, dabīgo ventilāciju. Pa visu mājas perimetru sienās ir caurumi, pa tiem ieplūst svaigais gaiss – tas vispirms tiek zem stikla, ceļas augšā gar masīvkoka sienu, sasilst un pa caurumu nonāk klasē. Līdz ar to klimats skolā ir stabils un cilvēkiem labvēlīgs. Kokam uzsilstot, sienas var mitrumu ņemt un dot. «Vajadzētu būt tā, ka, ienākot ēkā, to sajūt,» Miķelis skaidro un kā salīdzinājumu pārstāsta fotogrāfa Anša Starka pieredzi kādas neefektīvi rekonstruētas ēkas bildēšanā – pēc divus stundu darba viņam aizkaltis kakls, lūpas, un sausais gaiss kairinājis degunu.

Skolas fasādei nav nevienas krāsotas virsmas, katrs materiāls, piemēram, egles apdare, «piedalās» ar savu dabīgo izskatu. «Latvijā būvniecībā koku pielieto nepietiekami. Mums bija svarīgi pateikt, ka arī lielas sabiedriskas ēkas var būt no koka. Ne tikai pirtiņa vai privātmāja,» – tā Linda.

Nekad nav garlaicīgs

Ko ēka dos katram saldeniekam? Tas ir jautājums, ko Linda pārdomājusi vairākkārt. Jo katrs Saldus iedzīvotājs grib no jaunās ēkas kādu labumu. Un ir. Rīta pusē, kamēr bērni skolā, uz radošām nodarbībām nāks pieaugušie, vasarā būs plenērs. Lielais laukums ap skolu robežojas ar pašvaldības ēku, un Saldus pilsētas svētki šogad notiks tieši tur. Asfalta seguma laukumā bērni jau zīmē un skrituļo. «Mazpilsētas man saistās ar zaļām un smilšainām teritorijām, tāpēc gribējās urbānu laukumu. Bezdubļu segumu,» skaidro Linda.

Skola jau ieskandināta, jo atklāšana bija šā gada 22.martā. «Pašvaldībā kāds minēja, ka uzcelt skolu bijis sapnis. Un, ja tici tam, tad arī tuvojies. Sapnis pievelk realitāti. Vislielākais šķērslis ir sevis ierobežošana,» saka Miķelis. Kopš pilsētai ir tāda ēka un vieta ar noskaņu, viņam Saldū griboties uzturēties vairāk.

Pastāstu arhitektiem, ka savulaik, kad arhitektūras balvu ieguva Talsu sporta centrs, talsnieki lepni veda rādīt kā uz senu pilskalnu. Balva ceļ mazpilsētas pašvērtību. Linda un Miķelis piekrīt. Balva Saldum būtu nozīmīga. «Ikviens gaida, ka viņu novērtēs. Pašiem, protams, arī būtu patīkami, taču zinām, ko esam tur izdarījuši, un mums tas patīk,» – tā Linda.

Padalos ar arhitektiem novērojumā, ka vairākumam balvai izvirzīto darbu nav skursteņa un jumta klasiskā izpratnē. Tups jautājums, bet – kāpēc? Linda atbild: «Žurnāls jau tagad arī vairs nav žurnāls! Kādi tie agrāk bija – rindās uz tiem stāvēja, izķēra!» Turpinu pamatot savu domu, stāstot, ka balvai izvirzītais Latvijas Mākslas akadēmijas jaunais korpuss (arhitekti – SZK un Partneri) ir drūms un nesaprotu, kāpēc tik novērtētas pēdējos gados ir betona un stikla ēkas, uz kurām paskatoties, grūti iedvesmoties. Visam pāri – funkcionalitāte. «Tur ir tas arhitektūras ārprātīgais daudzveidīgums, ka tā var būt jebkāda. Un uzskati arī,» saka Miķelis. Labi, bet vai pēc pāris gadiem varēšu skatīties uz Saldus bērnu mūzikas un mākslas skolu ar baudu? «Uz koku var skatīties un skatīties. Tas nekad nekļūs garlaicīgs. Ilgtspējīgas lietas nevar novecot,» viņš saka.

Kad aicinu abus arhitektus izteikties par redzamāko un aktuālāko būvi, par kuru viedoklis ir katram, par Gaismaspili, Linda smejas, ka par to jau viss pateikts. «Tik ilgi muļļāts, ka vairs nevērtēju.» Viņa atceras, ka 90.gados pirmoreiz ieraudzījusi Birketa vīziju uz plakāta, kas stāvējis uz vecāku kumodes. «Jā, skice radās līdz ar neatkarību. Tad kādas vēl diskusijas par saules baterijām,» komentē Miķelis.

Patlaban Made strādā pie konkursa darbiem Tukuma pilsētas laukumam un Jaunā Rīgas teātra pārbūvei. Linda un Miķelis strādā tandēmā, reizēm pabeidzot viens otra iesākto, arī mainoties vietām pie viena datora. Kad konkursa darbs ir finiša taisnē un visapkārt mētājas apzīmēti papīri, uz arhitektu biroju 11.novembra krastmalā reizēm pasūta picu. «Taču tas nenozīmē, ka neēdam nātres un redīsus,» piebilst Miķelis.

Treknie gadi palīdzēja

Saals arhitekti Rasa Kalniņa un Māris Krūmiņš strādā Andrejsalā, apmetušies vienā telpā ar citiem radošiem cilvēkiem. Rasa un Māris tandēmā darbojas jau labu laiku, iepriekš kopā strādājuši arhitektu birojā Depo projekts.

Līdzīgi kā Made, arī Saals pie pasūtījuma sabiedriskajai ēkai Rēzeknē tika trekno gadu dēļ, kad «lielie» arhitekti bija aizņemti. Rēzekniešiem radās bažas, vai būs gana daudz to, kuri vēlēsies startēt konkursā par Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru, tāpēc, lai arhitektus ieinteresētu, uzrunāja personiski. Arī Rasu. Rasa uzreiz apjauta, ka viena tik lielu projektu nejaudās pacelt, tāpēc teica Mārim, ka piedalīsies tikai tad, ja viņš piekritīs strādāt kopā.

Pasūtītājs – Rēzeknes pašvaldība – jau metu konkursā bija precīzi nodefinējis, ko vēlas – jaunu pilsētas centru, jaunu laika zīmi. Tieši tāpēc Rasai un Mārim idejas par ēkas konceptu bija līdzīgas – pamodināt pilsētas pašapziņu un radīt jaunu centru. «Neviens leņķis vai apdares materiāls nav nejauša izvēle,» Māris un Rasa stāsta, ka izpētījuši gan reljefu, gan tuvējo pilskalnu un koka apbūvi.

«Sajūtas – fantastiskas,» Māris atceras brīdi, kad Rasa piezvanīja un pastāstīja par uzvaru konkursā. Rasa notikušo uzzināja no telefonzvana, kas iztraucēja miegu. Iepriekš visi spēki bija veltīti projektam un naktis negulētas. Zvanītājs bija kāds pazīstams cilvēks Rēzeknē. Rasa teiktajam noticēja brīdī, kad ieraudzīja to publicētu avīzē. «Nevarēju noticēt. Gluži kā tad, kad piedzimst bērns – esi laimīgs, bet nesaproti, kā tāds brīnums var notikt.»

Līguma noslēgšanu Rasa un Māris nosvinēja. Drīz vien noīrēja biroja telpas, paši tās iekārtoja. Sākās darbs piecu gadu garumā. Pēdējos divus gadus, kad ritēja būvniecība, Rasa ar kolēģiem katru ceturtdienu veica autoruzraudzību, brauca uz Rēzekni un atpakaļ. «Tas bija milzīgs darbs,» Rasa atceras, kā slēguši līgumus ar apakšuzņēmējiem, darbu būvlaukumā. Vairāk, protams, bijis stresa un kreņķu. Pirmoreiz Rasa, noticējusi, ka ēka tāda tiešām būs, ieraugot dzegas.

Tiesāties nav spēka

Projekta dokumentācijā bija smalki definēts, kā jābūvē eksponētais betons, piemēram, cik gaisa burbulīšiem jābūt uz kvadrātmetru. Tas tāpēc, ka betons kalpoja arī kā ēkas apdares materiāls un interjera daļa. Būvnieki nespēja prasības izpildīt. «Mums kā arhitektiem nebija iemesla atkāpties no projekta kvalitātes. Piemērs būtu, ka Stiletto kurpju vietā ko līdzīgu nopērk Centrāltirgū, taču par tādu pašu cenu,» salīdzina Rasa. Par betona kvalitāti viņa uzrakstījusi vēstuli pasūtītājam. Uz nākamo sapulci ieradies pats mērs un paziņojis, ka projektā nav definēta projekta kvalitāte. Un vēlāk pārtraucis maksāt par autoruzraudzību. Tobrīd Rasa domājusi: labi, pāris mēnešu atteiksies no samaksas, piekāpsies, taču viss izvērtās citādi. Pasūtītājam radās iebildumi par torņu fasāžu apdari, kas bija plānota no koka. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests to uzskatīja par nepiemērotu. Saals arhitekti sākotnēji neatkāpās no idejas par koku un uzskatīja, ka VUGD atzinums ir diskutējams. Bet pasūtītājs piesaistīja citu arhitektu, kurš piedāvāja torņiem akmens flīžu apdari, kas būšot ne tikai drošāka, bet arī kalpos ilgāku mūžu nekā koks.

Pasūtītājs nolēma izņemt jaunu būvatļauju jau ar citu autoruzraugu. «Tā nevar darīt. Bet viņš izdarīja,» saka Rasa. Jebkādi viņas ierosinājumi, piemēram, izmantot vieglāka koka apdari, tika noraidīti. Reizēm uz sapulcēm viņa ņēma līdzi draugus. Lai justos drošāk. Tajās viņa visu laiku dzirdēja, ka projekts ir slikts. Draugi teica, lai vairs nebrauc uz Rēzekni viena, jo citādi apēdīs.

Zeimuļa – tā sauc Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru – projektu, pieņēma viens Rēzeknes mērs, taču būvniecības procesā jau bija cita pilsētas galva – Aleksandrs Bartaševičs no Saskaņas centra. Viņš žurnālam Ir norāda, ka uzticējās VUGD, kuri saprot, kas ir ugunsdrošība. «Bet arhitektu viedoklis bija nemaināms: mums ir taisnība, nekādus citus variantus nepieļaujam,» atceras Bartaševičs. Nav izgājuši uz kompromisiem. Lai arī ēkas ideja esot laba, pats projekts un izpildījums – nekvalitatīvs. Vairāku desmitu tūkstošu latu autoruzraudzību maksāt neesot iemesla, jo arhitekti neizpildīja savus pienākumus – neparakstīja ēkas nodošanu ekspluatācijā. Lai priecājoties, ka neprasa atpakaļ jau samaksāto.

Rasa apstiprina, ka arhitektu parakstu uz nodošanas ekspluatācijā dokumentiem nav, jo tādas iespējas vienkārši nebija. To izdarīja citi, pasūtītāja piesaistīti cilvēki. Arī uz ēkas atklāšanu pērn septembrī Rasu un Māri neuzaicināja. Aizbrauca paši. Pilskalnā sēdēdami, dzirdēja, ka «paldies» viņiem pasaka.

Tiesāties ar Rēzeknes domi Saals nav ne spēka, ne līdzekļu. Rasa aizrakstījusi vēstules uz visām atbildīgajām iestādēm, gaida ekspertīžu rezultātus. Saku arhitektiem, ka gan jau pasūtītājs domā, ka Rīgas arhitekti ir zaļi un piekasīgi gurķi, nevis savas lietas ideālisti. «Jā, būvnieki teica, ka nebija gaidījuši, ka ar tādām knīpstangām satiksies. Var jau domāt, ka jauniešiem nav pieredzes, bet ir maksimālisms. Projektam ziedojām visu savu laiku.»

Kādu brīdi Rasa dzīvoja uz kredīta. Viņa šķiet garīgi iztukšota un nogurusi no cīņas.

Kā pazemes rūķu darbnīca

Pēc medijos lasītā kļūst skaidrs, ka Zeimuļs Rēzeknē ir cieņā. Esot jauna vieta, kur bildēties un dzert šampanieti jaunlaulātajiem. Vai paši arhitekti to zina? Vai Zeimuļs ir kā jaunā baznīca, uz kuru vest tūristus? «Jā! Ļoti atbilstoši Latgales ezeriem, kalniem un lejām. Īstajā vietā,» smaida Māris. Rasa nopūšas: «Jūs prasāt arhitektam, lai pats novērtē savu darbu. Tas ir kā mātei prasīt – vai tavs bērns ir labs? Protams, ka mums viņš ir labs.» Viņa priecājas, ka savas domas par Rēzeknes jauno celtni izteicis arī žurnāls Latvijas Architektūra, publicējot ēkas foto uz vāka. Tieši profesionāļu novērtējums ir tas, kas viņai dod spēku turpināt. Ikreiz, kad Rasa bijusi pie Zeimuļa, manījusi kādu tūristu, cilvēkus kafejnīcā ēdam, skatoties uz pilskalnu.

Kad saku arhitektiem, ka māja izskatās pēc skaistas hobitu apmetnes un tā vien šķiet, ka tūlīt iznāks mazi vīriņi ar spožiem cirvjiem, viņi piekrīt. «Kā pazemes rūķu darb-nīca,» Rasa komentē. Bērniem esot goda lieta uzkāpt uz Zeimuļa jumta. «Tāpēc jau tā māja ir tieši tāda – lai saprot, ka drīkst būt citādi. Drīkst domāt ārpus rāmja,» saka Rasa. Māris papildina: «Ka var būt reizē traks un funkcionāls.» Cerams, rēzeknieši nebraukšot prom no Latvijas, bet novērtēšot Zeimuļa darbnīcas, kur esot viss, sākot no lāzeriem un beidzot ar formu liešanas iekārtām.

Jautājumu par to, kāpēc mūsdienās tik maz māju ar skursteni un jumtu, uzdodu ar Saals arhitektiem. Māris domā tāpat kā Miķelis – tā ir laikmeta iezīme. Rasai ir pretjautājums: «Esat noilgojusies pēc mājas ar skursteni?» Nē, uzdodu jautājumu, kas parāda, kā arhitekts reaģē uz patērētāju. Tomēr atbilde ir šāda: mājas ar skursteni būvē daudz, taču labāko darbu skatē tās nenonāk.

Līdzīgi kā Mades arhitekti, arī Saals par Gaismaspili izteikties nevēlas. «Negribas kritizēt,» nosaka Rasa. Konceptuāli ideja patikusi, taču, skatoties uz ēku, tā vairs neesot jūtama. «Tagad runāt par tornīšiem vai apspriest krāsas būtu primitīvi.» Arī Mārim koncepts šķitis saistošs, taču tas nav realizēts līdz galam. Lielu tiesu «atņem» tornis.

Rasa un Māris ir novērtējuši Rēzeknes pieredzi. Tā noder pie nākamā projekta. Divreiz lielāka. Maltā tiks apvienotas divas skolas ar sporta zāli. Atkal – Latgalē.