Augusta beigās visos televīzijas kanālos sākas jaunā sezona ar jaunām idejām. Taču viens paliek nemainīgs – ikvakara ziņas. Kas ir lielākie izaicinājumi un noslēpumi ziņu lasītāja darbā, jautājam Latvijas televīzijas, Latvijas Neatkarīgās televīzijas un TV3 ziņu raidījumu vadītājiem Arnim Krauzem, Dainai Lipiniecei un Kristīnei Anžei
Arnis Krauze (33) kā namatēvs izrāda LTV Ziņu dienesta cīņu vietas Zaķusalā. Vispirms apskatām studiju, kurai ir arī vēsturiska nozīme, jo te savulaik tautu uzrunāja labvakarieši, bet tagad raida Panorāmu. Tālāk – Ziņu dienesta telpa un ģērbtuve ar aptuveni simt žaketēm, no kurām 20 pieder Arnim. Arhīvs, kurā glabājas arī Arņa pirms aptuveni 13 gadiem ierakstītā debija televīzijā. Viņš vēl aizvien neesot saņēmies to noskatīties. Kaut sarunas laikā viņš atzīstas, ka patlaban Panorāmai nepiemīt tāds spēks un ietekme kā pirms 5-10 gadiem, Arnis domā, ka Ziņu dienestam ir liels potenciāls un visi nepieciešamie priekšnoteikumi, lai to atkal atgūtu.
VISPIRMS — ŽURNĀLISTS
Arņa ceļš līdz ziņu vadītājam jeb diktoram ir veidojies likumsakarīgi, Arnis saka, «pašplūsmā». Sācis pirms 13 gadiem ar grāmatu apskata veidošanu, ilgus gadus kā žurnālists veidojis sižetus «par visām tēmām», vienu laiku vadījis nakts ziņas, strādājis arī aizkadrā kā producents. Trīs gadus veidojis reportāžas no Briseles, un pēc atgriešanās nācis piedāvājums, mainoties ar Ilvu Liepiņu, lasīt Panorāmu.
«Vispirms es esmu žurnālists,» saka Arnis, un, kaut arī pašlaik lasa ziņas, viņam būtu liels prieks «kaut kur aizbraukt, uztaisīt kādu sižetu». «Tīri radošā procesa dēļ, jo tā ir īstā žurnālistika – ar mikrofonu un bloknotu braukt, meklēt stāstus, runāt ar cilvēkiem, man patīk pašam domāt, kā to izstāstīt 2-3 minūtēs, montēt,» viņš saka. Taču tajās nedēļās, kad jāvada Panorāma, laika trūkuma dēļ tas neesot iespējams. Turklāt LTV esot diezgan stingri noteikts, ka nedrīkst pārsniegt likumdošanā noteiktās darba stundas, arī tas ierobežo. Toties paralēli ziņu lasīšanai viņa pienākums ir rakstīt «ziņu līniju», kas redzama kadra apakšā un esot «diezgan piņķerīgs process, jo visa ziņa jāiespiež 57 rakstu zīmēs, turklāt katru dienu jāatrod 40 šādas ziņas».
Arnis vienmēr pārlasa žurnālistu sagatavotos ziņu pieteikumus, lai saliktu akcentus, rakstīto tekstu pielāgotu savai mēlei un izpratnei par teksta melodiju. «Man ir tā: ja es pirmo reizi izlasu tekstu un ir kāds vārds, aiz kura aizķeros, tad gandrīz noteikti aizķeršos, arī lasot tiešajā ēterā. Tāpēc tas jāizlabo.» Lielākais izaicinājums un augstākās pilotāžas pārbaude notiekot tiešraižu laikā. «Es izbaudu brīžus, kad man priekšā nav teksta, kad viss nenotiek pēc plāna. Vai gadās aizkavējies sižets, vai ir kāda karstā ziņa, ko man diktē austiņā, bet skatītājam jārodas sajūtai, ka viss notiek bez aizķeršanās. Vai kad jāizvelk laiks un jāaizpilda pusminūte. Piere slapja, bet man patīk. Tā ir ziņu lasītāja īstā burvība. Man patīk, ja kaut kas nojūk, tad ir tāda sajūta kā lidot bez izpletņa.»
TOREIZ UN TAGAD
Īsā ekskursija pa Zaķusalas trešo stāvu atstāj iespaidu par aizgājušu godību. Padomju laika interjers izskatās kā komas stāvoklī. Redzams, ka ir bijuši mēģinājumi kaut ko atdzīvināt, dažas telpas tiek remontētas, bet kopumā – pamestības sajūta. Visā milzīgajā ēkā esot daudz tukšu telpu. Mēs sēžam bijušajā krievu ziņu redakcijā, kur vienā stūrī ik pa brīdim traģiski iegārdzas ledusskapis.
Arnis kopā ar Andreju Volmāru, Maiju Miglu, Dagniju Neimani, Gunāru Dūzi ir viens no Ziņu dienesta ilgdzīvotājiem. Tāpēc lūdzu viņa viedokli: kā Ziņu dienests attīstījies 13 gadu laikā un kā viņš vērtē tā spēku patlaban? «Panorāma, uz kuru es atnācu 90.gados, dzīvoja bezkonkurences apstākļos. Tai bija milzīgs spēks, tevi visur respektēja, kā žurnālists varēji justies ļoti svarīgs. Man pašam liekas, ka labākie laiki Panorāmai bija 2004.-2005.gadā, kad šeit strādāja Sandijs Semjonovs, Odita Krenberga, Ilze Jaunalksne, Jānis Dimants (no viņa varēju daudz mācīties, Arnis piebilst), Baiba Strautmane, Anita Brauna, Aija Kinca, Inta Lase, vēl virkne cilvēku. Tad Panorāma bija radoši un saturiski ļoti spēcīga. Panorāma ne tikai atspoguļoja ziņas, bet pati tās radīja. Ziedu laiki bija tie, kad pēc raidījuma ziņu aģentūrās bija 3-4 atsauces. Digitālā lieta, Jūrmalgeita… Tolaik bija ļoti interesanti strādāt. Tad nāca dažādi notikumi, kas presē jau aprakstīti, vadības maiņas, un visu to cilvēku, kurus nosaucu, šeit vairs nav. Tā arī ir atbilde. Tagad Panorāma ir citāda. Nesaku, ka sliktāka vai vājāka, bet šī ir cita Panorāma,» Arnis runā lēni, izsverot katru vārdu.
Viņš atzinīgi izsakās par vairākiem saviem kolēģiem, par ziņu dienesta potenciālu un stāsta arī par nesenajiem notikumiem, kas radīja bažas par Ziņu dienesta neatkarību. «Panorāmai var daudz ko pārmest, bet es strādāju sabiedriskajā, nevis privātā televīzijā tāpēc, ka šeit ir redakcionālā brīvība. Manā gadījumā par 100%, jo man nekad neviens nav norādījis, kā un kādu ziņu taisīt. Man nav jābaidās, ka mani varētu atlaist, ja veidošu sižetu, kurš nesaskanēs ar manas priekšniecības politiskajām vai ekonomiskajām simpātijām.» Arnis augstu novērtē iespēju klātienē un aci pret aci ar priekšniecību izrunāt redakcijas neatkarības sajūtu ietekmējošus notikumus. «Mums cenzūras nav,» viņš nosaka.
Nosirmot diktora krēslā Arnis negrib – žurnālistika interesantāka, varbūt varētu veidot pats savu raidījumu. Bet, runājot par sava darba paliekošajām pēdām, Arnis teic, ka viņam ir bēdīga sajūta.
«Reizi no reizes izdodas ietekmēt kādu lielāku vai mazāku lietu, bet tie ir tikai smilšu graudi uz kopējā Latvijas fona. Bēdīgā sajūta ir par to, kas notiek ar medijiem kopumā – viņu ietekme strauji mazinās. Varbūt pirms 10 gadiem ar avīzi varēja nosist ministru, bet tagad var rakstīt kādus atklājumus un pētnieciskos stāstus vien gribi, efekts ir uz pāris dienām. Visi pašausminās un aizmirst. Dažubrīd nolaižas rokas. Vari teikt, ko gribi, šajā valstī ir daži cilvēki, kas vienkārši dragā. Un ne viņiem svarīgi, ko mediji raksta, ne ko cilvēki domā… Tā ir kā paralēlā pasaule, visatļautība.»
Līdz «sapņu modelim», kā prese darbojas Skandināvijā, Latvijas žurnālistiem vēl jāizdara diezgan smags darbs, bet Arnis liek cerības gan uz savu Ziņu dienestu, gan citu mediju pārstāvjiem.
MANI GRŪTI SASMĪDINĀT
Nolasījusi dienas ziņas, Latvijas Neatkarīgās televīzijas ziņu moderatore Daina Lipiniece (36) meklē telpu, kur mūsu sarunu neviens netraucētu, un vispiemērotākā izrādās studija, kurā pirmdienu vakaros notiek sarunas Latvija, mēs tevi dzirdam! Tur tiešām ir kluss. Vēl nodomāju, ka telpa pati par sevi rosinās vēlāk uzdot neērtus jautājumus. Bet sākotnēji Dainas izturēšanās ir līdzīga tai, kāda viņa ir ekrānā. Mazliet distancējusies, korekta un informējoša, tikai dažos sarunas mirkļos parādās sirsnība un emocijas.
«Mans galvenais uzdevums ir katru vakaru skatītājiem pastāstīt svarīgāko,» viņa saka. «Cilvēki pēc darba ir noguruši, un astoņos vakarā ir grūti uztvert sarežģītas lietas, piemēram, likumdošanas izmaiņas. Reportieru un moderatoru uzdevums ir lielo informācijas gūzmu izšķirot un pārstrādāt uztveramu un saprotamu.» Sākotnēji sižetu pieteikumus raksta žurnālists, Daina tomēr vēl pārbauda, vai teksts vislabāk atspoguļo sižeta būtību un vai tiek saglabāta intriga. «Lai nav tā, ka visu izstāsta jau sižeta pieteikumā,» profesionālo noslēpumu atklāj Daina.
Pievakarē viņu nogrimē. Dainas vizuālais tēls – matu griezums, krāsa, apģērbs – ir stilista darba rezultāts, bet, runājot par izturēšanos kameras priekšā, viņa atzīstas, ka nekad par to nav īpaši piedomājusi. «Ja es sevi salīdzinu ar citām televīzijas kolēģēm, tad arī dzīvē esmu nopietnāka, atturīgāka, mani grūtāk sasmīdināt. Bet tā ir mana būtība, nevis apzināti veidots tēls. Es ar sevi esmu daudz strādājusi, piemēram, mācījusies smaidīt. Jo manā ikdienā nebija daudz jāsmaida. Man bija jāmācās būt atbrīvotai kadrā, jo, tiklīdz ir saspringums, tā koka ģīmis. Ir cilvēki, kuri no dabas iet un klaigā, mētājas ar rokām, viņi tādi vienkārši ir. Ar mani ir citādi, man atbrīvotība bija jāmācās.»
Kaut arī Dainai nav profesionālo autoritāšu, viņa atzīst, ka esot patīkami skatīties uz pieredzējušiem ārzemju raidījumu vadītājiem ar sirmām galvām. «Viņiem ir tāda pieredze! Var redzēt, ka savā žurnālista vai moderatora karjerā viņi sāls pudu ir apēduši. Tik jauni diktori kā Latvijā ārzemēs ir maz. Mēs acīmredzot būsim pirmā paaudze, kas sēdēs kadrā ar sirmiem matiem un grumbām,» viņa smaida un piebilst, «labi, labi, ar sirmiem matiem droši vien lasīt ziņas neļaus.» Viņa ziņas ir vadījusi septiņus gadus un gribētu to darīt vēl vismaz septiņus.
PRETRUNAS
Publiskajā telpā pret LNT visai bieži tiek vērsta skarba kritika par politisko angažētību un viena politiskā spēka atbalstīšanu. Izskan pārmetumi arī Ziņu dienestam. To labi ilustrē šajā rakstā neiekļautu citu TV kanālu ziņu darbinieku nostāja. Vienā gadījumā tā ir līdzjūtība par to, ka, iespējams, LNT Ziņu dienesta darbinieki ir kā ķīlnieki, kuriem bezdarba laikos vienkārši jāsamierinās ar to, ko dara televīzijas vadība. Tajā skaitā, jāiziet uz kompromisu ar savu sirdsapziņu.
Otrā – vāji slēptas dusmas par to, ka tiek pārraidītas un lasītas pasūtītas ziņas. Tāpēc man ar Dainu par to jāparunā. «Protams, ka es dzirdu, ko cilvēki runā,» mierīgi saka Daina, bet sarunā parādās viegls saspringums. Šis jautājums ir ārpus Dainas komforta zonas. «Visiem jau kaut ko pārmet. Lai pārmet! Es savā ikdienas darbā nekādu spiedienu nejūtu, jo Ziņu dienests ir neatkarīgs, mēs stāstām par notikumu būtību, bez saviem viedokļiem un uzskatiem. Ja ir runa par citiem raidījumiem, diskusijām, tas ir citādi. Nu, ir pirmsvēlēšanu laiks, un kanāla ģenerāldirektors iesaistījās šajā kustībā (Par labu Latviju! – red.), bet es gribu teikt, ka mūsu pamatuzdevums ir stāstīt ziņas, un šo uzdevumu mēs nezaudējam.»
Daina nekādu spiedienu nav izjutusi, un arī nesapratne vai pārmetoša attieksme no citu žurnālistu vai moderatoru puses viņai ir sveša. «Es to nedzirdu, varbūt neļauju sev dzirdēt… Acīs man neviens nekādus pārmetumus nav teicis. Savu darbu daru ar tīru sirdsapziņu, daru to, kas ir mans pienākums. Cilvēki runā un domā visādi. Es tāpēc ar galvu sienā neskriešu,» Dainas teiktajā izlaužas spriedze. «Nu, ko – mums tagad ziņas pārtraukt?! Taču ne! Tas viss tāpat būs un notiks. Mēs turpinām savu darbu, mēs darām savu darbu.»
Saruna kļūst vieglāka, kad sākam runāt par gandarījumu. Es lūdzu Dainu to novērtēt skalā no 1 līdz 10. «Tādu kopējo gandarījumu grūti noteikt, tas atkarīgs no raidījuma un mainās no dienas uz dienu. Izdevies joks ēterā, uzslava no kolēģiem, producenta vai radinieka, ir mirkļa gandarījums, un tad arī gribas sev ielikt to desmitnieku.» Daina vairākkārt uzsver, ka ziņas ir kolektīva darba rezultāts. LNT tie esot ap 30 cilvēkiem.
Skaistākās ziņas, ko nācies lasīt, Dainai saistās ar līdzcilvēku sasniegumiem – vai tie būtu sportistu vai zinātnieku sasniegumi, kas novērtēti starptautiskā līmenī, mūziķu panākumi pasaulē. Kas ir paliekošais, ko viņa grib atstāt ar savu darbu? «Es gan neesmu domājusi kategorijās «kā-es-gribētu-nonākt-vēstures-grāmatās», bet gribētos, lai atceras, ka bija tāda forša diktorīte no LNT,» Daina smaida.
RITUĀLS AR BUBINĀŠANU
TV3 diktores un producentu grupas Betafakts radošās direktores Kristīnes Anžes (35) darbdienas sākumā dzeram tēju un kafiju kādā Rīgas centra kafejnīcā. Viņa atnāk, apsēžas man pretī, maisa piparmētru lapiņu tēju un… Pusotras stundas paskrien nemanot. Jo viņa stāsta aizrautīgi un atklāti, iedziļinās jautājumos, meklē atbildes, rakņājas atmiņās, kaut ko brīžiem pārdzīvo, precizē faktus un ne uz vienu jautājumu neatbild vispārīgi vai ar sausu «nezinu». Mūsu sarunā ir daudz dzīves. Vēlāk viņa intervijā teiks, ka TV3 cenšas no konkurentiem atšķirties ar cilvēcību, un es nodomāšu, ka viņai tas piestāv.
ACĪMREDZAMA IZAUGSME
Iespēja lasīt TV3 ziņas Kristīnei radās pirms vairāk nekā diviem gadiem un ir cieši saistīta ar TV3 ziņu raidījuma, ko veido producentu grupa Betafakts, attīstību. Kopš 2002.gada, kad TV3 ziņas bija 10 minūšu garas un raidījuma Bez tabu ietvaros, tās ir izveidojušās par nopietnu konkurentu LTV un LNT, pagājušajā sezonā reitingos tās pat apsteidzot. Mainījies arī redakcijas lielums – tagad tās veido 18 cilvēku komanda. «Visi savējie, starp mums valda spēcīga savstarpējā uzticība.»
Kristīne teic, ka ekrānā viņa cenšas būt tāda pati, kāda ir arī dzīvē. «Es neesmu aktrise uz skatuves. Man nekas nav jātēlo. Taču savu ietvaru un robežas ziņu raidījums uzliek. Es nevadu sarunu šovu, kur varētu pārlikt kāju pār kāju un mierīgi uzdot jautājumus, izteikt viedokli un komentārus. Formāts liek būt pārliecinošam, zinošam, bet, ja zoodārzā piedzimis mazulis, es varu to teikt sirsnīgi un silti. Es vēlos, lai cilvēki justos tuvi, lai mēs nešķistu ledaini, atsvešināti un auksti.» Autoritātes darbā? Tās esot NTV Segodņa un LTV diktore Ilva Liepiņa. «Man ļoti patīk stils, kā viņa izstāsta ziņas.»
Kristīne visu laiku jūtas «ziņu procesā». «Es sēžu blakus redakcijā un zinu, kādi sižeti būs, lasu ziņu lentes. Pēcpusdienā sākam grimēties, gatavojamies ēteram,» Kristīnes pienākumi ir līdzīgi citu TV kanālu diktoru darbam. Taču brīdi pirms ētera Kristīnei ir savs rituāls, ko kolēģi mēdzot dēvēt par bubināšanu. Lai viss mutes aparāts iesildītos un labi strādātu, pirms ētera Kristīne veic ap 12 ātrrunas vingrinājumu. «Liela lelle liela lielu lelli» un «vecis sveicina sveci, svece sveicina veci» viņa norunā tik ātri, ka man trīsreiz jāpārjautā, lai es spētu saprast, kas ar to lelli un veci notiek.
PIEREDZES STĀSTI
Kura ziņa bijusi pārbaudījums? «Man divas reizes ir bijis ārprātīgs pārdzīvojums. Grantiņa gadījums bija šausmīgs. (Ivars Grantiņš noslepkavoja savu meitu un viņas māti, kā arī vēl vienu jaunieti – red.) Ziņu nolasīju, bet nevarēju noskatīties sižetu. Un otrs gadījums bija saistīts par mūsu pašu veidotā raidījuma Latvijas lepnums varoni, kurš vēlāk nogalināja savu bērnu. Kad ieraudzīju to ziņu, es skaļi bļāvu: «Kā tas var būt!» Tas man bija milzīgs iekšējs pārdzīvojums.»
Kristīnei patīk Ziemassvētku un Jāņu laiks. Tad esot daudz skaistu un gaišu ziņu. Ir arī tādas, par kurām viņa turpina domāt, just līdzi. «Mani ļoti aizkustināja viens pagājušā gada Latvijas lepnuma stāsts. Ilze Ābola ir 34 gadus veca sieviete, kura viena pati audzina 12 bērnu – piecus savējos un septiņus vīra māsas bērnus. Viņas mamma mirusi, vīra māsa mirusi, arī Ilzes vīrs miris. Mēs tikāmies un kopā ar visiem bērniem bijām zoodārzā, kur viņi nekad nebija bijuši. Kas par prieku bērniem acīs! Un Ilzes apbrīnojamais vieglums. Ar šo skaistā piedzīvojuma sajūtu es ilgi dzīvoju.»
Kuru cilvēku bijis visinteresantāk intervēt? «Šleseru. Ļoti interesanta cilvēcīga pieredze, jo ir absolūti vienalga, ko tu viņam jautā, viņš stāstīs to, ko ir iecerējis pateikt. Sajūta tāda, it kā viņam būtu burka virsū, caurspīdīgs, ļoti biezs stikls. Interesanti tas, cik maz viņā cilvēcības. Buldozers, tanks, ar ko viņš sevi asociē – jā, bet man priekšā sēdēja ļoti maz cilvēka. Tā bija… laba pieredze.»
Gandarījumu darbā Kristīne novērtē ar septiņi 10 ballu skalā. «Man patīk tas, ko es daru, un vieglais adrenalīns, ko gūstu. Kas pietrūkst līdz desmitniekam? Mums kā moderatoriem ir pārāk maz izaicinājumu. Man gribētos darīt vairāk, veidot kādu stāstu, aktīvāk iesaistīties, aicināt viesus. Tagad mūs ierobežo finansiālā situācija, jo, ja es sākšu veidot sižetus, tas nozīmē, ka «ārpusē» paliks kāda korespondenta darbs. Bet nevēlos kādam atņemt darbu, man nav tādu ambīciju. Ja situācija mainīsies, varēšu arī vairāk iesaistīties radošajos procesos.» Taču par nākotnes iecerēm Kristīne izsakās piesardzīgi. Tikai atklāj, ka moderatora darbs nav vienīgais, ko viņa gribētu darīt.
