Mellužos, netālu no centrālās ielas, ceturto gadu dzīvo cēla zoss Frīda
Atpūtniekiem patīk: bērni pieplok pie vārtiņiem, sviež maizi, fotografē. Daži gan neatpazīst un saka: «Re, gulbis!»
Ināras vīrs ir Mārtiņš, tāpēc ne reizi vien draugi piesolījuši dāvināt zosi. «Sapratu, ka kādu dienu tiešām uzdāvinās, tāpēc sāku lasīt par zosu turēšanu. Izrādās – tas ir itin vienkārši.» Iedvesmojoša lasāmviela bija Rojas puses zosaudzētavas vietne Zosis.lv. Ināra devās uz audzētavu un par pieciem latiem iegādājās zoslēnu. «Raksturā līdzīga gleznotājai Frīdai Kalo. Ikdienā gan viņa ir klusa. Gāgina tikai tad, ja nāk svešinieks. Suņi tos pat tik ātri nepamana un rej tikai pēc tam, kad izdzird Frīdu.» Reiz suņiem nācies Frīdu aizstāvēt – sētā iezagusies lapsa un sakodusi līdz asinīm. «Kopumā pret Frīdu bijuši trīs atentāti. Lapsa uzbruka divreiz, un suns, vēl mazs būdams, tā skarbāk paspēlējās.» Pie veterinārārsta Frīda bijusi vienreiz. Atrādīties. Potēties nevajadzēja. No putnu gripas nosargāta, nelaižot ārā no mājas. Frīdai ir sava pajumte, kur dzīvo līdz -5°C. Ja vēsāks – uz vannas istabu! Pērnajā ziemā piemetās iesnas. Ināra padzirdīja ar kumelīšu tēju, un iesnas pārgāja. Cik ilgi zoss dzīvo? «Lasīju, ka Latgalē kāda esot nodzīvojusi vairāk nekā trīsdesmit gadu. Tas nu gan būtu – es pensijā, Frīda vēl dzīva.»
Frīda labprāt iesaistās sarunā. «Frīda, tu taču gribētu aizlidot uz Spāniju?»
Frīda: «Ggggg.»
Ināra: «Kad lido gājpunti, viņa pagalmā noplanē metrus divus.»
Es: «Līdz jūrai kādreiz esi aizgājusi?»
Frīda: «Ggggg.»
Ināra: «Reiz ļāvām attipināt līdzi. Sabijās no plašuma, muka.»
Es: «Kur dzīvesdraugs?»
Frīda: «G!»
Ināra: «Nav. Varbūt reiz būs.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.