Pēc intervijas ar Artūru Irbi (43) paliek tikai viens neskaidrs jautājums – kas slaveno sportistu uzkurina vairāk: Latvijas politika vai hokeja virtuve?
Jau vairāk nekā gadu Artūrs Irbe atkal dzīvo Amerikā, kur trenē Nacionālās hokeja līgas komandas Vašingtonas Capitals vārtsargus. Šogad viņš uzņemts Starptautiskās Hokeja federācijas Slavas zālē, un pēc pāris nedēļām savā Slavas zālē viņu uzņems arī Sanhosē pilsēta. Par spīti šīm atzinībām, Irbe intervijā atzīst, ka vēlētos lielāku stabilitāti profesionālajā dzīvē un Latvijas politikā. Pēc treniņa kāda Vašingtonas lielveikala 8.stāvā, kur atrodas Capitals birojs un treniņu ledus laukums, Irbe dzer ūdeni, lai atgūtu izsvīsto, un stāsta, ka Latvijā noteikti atgriezīsies. Bet tas nebūs tik drīz.
Vai kopš ierašanās Washington Capitals pērn augustā jūties šeit kā savējais?
Lai cik tas jocīgi būtu, Vašingtonā jūtos vairāk savējais nekā Latvijas hokejā un Rīgas Dinamo. Skumji, bet šeit esmu vairāk novērtēts, nekā tas ir bijis Latvijā. Rīgā biju savējais starp džekiem, treneriem, bet funkcionāru vidē, kad nonācu līdz treneru jautājumiem… Tā vide vēl nav izaugusi līdz tam, lai teiktu, ka tur tiešām pastāv profesionālisms.
Tu domā, ka šie cilvēki nezina, ko nozīmē profesionāls sports… (Irbe pārtrauc.)
… viņi nevēlas. Mūsu hokejā vēl nav ienākusi jaunā paaudze. Nerunāju par hokejistiem, bet gan par funkcionāriem, kuri vēlētos kaut ko mainīt. Lielai daļai hokeja sabiedrības nav īpaši jāiespringst, jo ir ērti.
Minēsi konkrētus vārdus ar siltām vietām?
Mēs zinām, ka mūsu hokeja sabiedrību vada Kirovs Lipmans. Viņš sarīkoja pasaules čempionātu Latvijā, kas bija ļoti skaists pasākums, un jāsaka – kādam citam būtu bijis grūti to noorganizēt. Tas bija lielu šaha gājienu rezultāts, lai dabūtu to gatavu. Un kas pēc tam notika? Skonto hallē izveidojām hokeja arēnu. Kādas nodokļu maksātāju naudas tur ieguldījām, bet tagad tas ir privātās rokās.
Cik reāli, ka šogad Capitals varētu iegūt Stenlija kausu? Bukmeikeri paredz, ka jums ir lielākās izredzes.
Tas, ka esam labākā komanda regulārajā sezonā, nenozīmē, ka būs panākumi arī Stenlija kausa izcīņā, kur viss sākas no nulles. Mums jāuzvar Stenlija kausā, jo pēc diviem gadiem būs grūti saglabāt komandas kodolu. Mums ir Bekstrēms, Grīns un Ovečkins ar lielajām algām. Jaunajiem hokejistiem ir noteikts algas maksimums – jāmaksā mazāk nekā miljons gadā. Liekas, ka milzīgas summas, bet NHL hokejistiem tās ir kapeikas. Šie hokejisti pirmos trīs gadus nospēlē par minimālo algu, bet pēc tam var doties brīvajā tirgū, salīdzināt sevi ar pārējiem spēlētājiem un pieprasīt augstāku algu. Mēs zinām, ka Capitals ir labi jaunie, un pēc diviem gadiem būs veselam baram, sešiem spēlētājiem, jāmaksā divas vai trīs reizes vairāk. Kur mēs ņemsim to naudu? Hokejā ir algu griesti. Visām algām ir atvēlēts noteikts daudzums naudas, un vairāk nedrīkst maksāt.
Kad stājies trenera amatā, Washington Post kā tavas priekšrocības minēja krievu valodas zināšanas, lai strādātu ar krievu Semjonu Varlamovu un čehu Mihalu Neuvirtu.
Protams, ka tā bija priekšrocība. Vēl jāatceras, ka komandas bijušais vārtsargu treneris Deivs Praiers, kurš gāja prom un meklēja sev aizvietotāju, bija mans bijušais treneris. Kad mans vārds pavīdēja, man liekas, ka viņam pat šaubu nebija, ko viņš vēlētos kā sava darba turpinātāju. Semjonam ar angļu valodas mācīšanos gāja ļoti lēni, līdz ar to manas specifiskās hokeja terminoloģijas zināšanas krievu valodā un spēja izskaidrot viņam palīdzēja ātrāk adaptēties šajā vidē.
Šogad tev ir atzinībām bagāts gads. Pats jūti, ka dzīvē ir sācies jauns posms?
Ar tām atzinībām ir jauki, bet patiesībā tas man rada iespaidu, ka esmu palicis vecs. Ka man visādus ordeņus sprauž un izsaka atzinības. Tā tas hokejā ir. Sports kā tāds nav normāla parādība dzīvē. Jauni čaļi astoņpadsmit gados izsitas, 22-30 gadu veci nonāk slavas zenītā. 35 gados ir viss – viņi ir pensionāri. Mūsu dzīve, kurai gatavojāmies, patiesībā ir beigusies, kad lielākā daļa cilvēku [citās profesijās] ir sasnieguši briedumu un sāk rakt. Jo sports ir izklaide. Mūs ir jāpārdod sponsoriem un sekotājiem, līdz ar to mūs uzfrišina, lai izskatītos labāki, nekā esam. Vai tas ir labi nenobriedušām personībām? Viņi nesaprot, ka patiesībā nav tie, par ko viņus uztaisa.
Vai Capitals zvaigznes maskavieša Aleksandra Ovečkina (25) agresīvais tēls arī ir mākslīgi uztaisīts?
Ovečkins ir mūsdienu hokeja rokzvaigzne. Protams, tas, kā viņu pasniedz, tiek izvērsts spožāk un skaļāk, bet reāli viņš arī ir rokzvaigzne. Patīk atrasties starmešu gaismā. Ļoti atraktīvs. Līdz ar to viņu viegli pārdot.
Kāds viņš ir kā personība?
Aleksandrs ir vienkāršs, sirsnīgs puisis. Viņam ir skaidrs – balts vai melns. Dzīvē viens ātrums: parking vai drive*. Un gāze grīdā.
Pašam asinis nekūsā, redzot, kā puiši spēlē?
Kūsā, kūsā. Tāpēc arī, kopš pametu NHL, pirmos divus trīs gadus netrenēju, jo man iekšā kūsāja asinis, līdz sapratu, ka laiks tomēr aiziet. Man ir dēls un lietas, kas svarīgākas. Treknu punktu visam beigās vēl pielika ceļa trauma. Tas bija zināmā mērā vērtīgi. Kamēr es spēlēju un arī pēc tam, bija sajūta, ka vārtos vieta ir tikai vienam vārtsargam. Biju gatavs parādīt, kā ir jādara, bet ne skaidrot, kādā veidā iegūstu pārsvaru pār pretiniekiem vai citiem vārtsargiem. Nebiju gatavs ne ar vienu dalīties. Kādēļ man kādam dot, lai viņš pēc tam mani nokostu? Egoistiski, bet tā ir izdzīvošana. Tad vienā brīdī tas vairs nav aktuāli. Bet asinis kūsā tāpat. (Smejas.)
Tu biji arī Rīgas Dinamo treneris.
Es biju klāt pirmos divus, trīs mēnešus. Tad sabeidzu savu veselību, un man vajadzēja kārtējo operāciju. Kad parakstīju līgumu, es to nedarīju kā privātpersona. Es izveidoju speciālu firmu, kura sniedza pakalpojumu, lai es būtu pilnīgi neatkarīgs no Rīgas Dinamo. Es to uztvēru tā: Dinamo ir vienreizēja komanda, bet es ar to saistīties nevēlējos.
Kādēļ?
Man šķita, ka ideoloģiski man nebūs pa ceļam ar šiem cilvēkiem. Ar Viesturu (Koziolu, kurš bija pie komandas dibināšanas – red.) man bijusi veiksmīga sadarbība, bet visi zinām, ar ko viņš ir saistīts un viņa plašais darbības lauks. Viņam tagad pieder Diena. Tajā, ko viņš darīja hokejā, saskatīju daudz pozitīva. Bet viņš tur [Dinamo] nebija vienīgais.
Kas bija pārējie?
Pārējie ir dažnedažādi. Esmu centies norobežoties un būt neatkarīgs cilvēks. Neatkarība un brīvība ir pats dārgākais, kas var būt. Viņiem ir sava valde un vadītāji. Domāju, ka viņu skatiens ir vērsts uz Austrumiem. Es arī ļoti labi saprotu, ka Rīgas Dinamo zināmā mērā ir PR projekts Krievijai.
Kas bija Dinamo uzplaukuma galvenais mērķis – rūpes par sportu vai reklāmas projekts, ko Aigara Kalvīša (TP) valdība izmantoja attiecību veidošanai ar Krieviju?
Par Aigara iesaistīšanos un viņa lomu nevaru spriest, jo noteicējs komandā ir Juris Savickis. Zinām, ka viņš ir Itera vadītājs un Itera pēc idejas ir Gazprom Latvijā. Gazprom vada arī Kontinentālo hokeja līgu (KHL), principā nosaka tur toni. Mēs viņiem bijām vairāk vajadzīgi nekā viņi mums. Lai cik tas jocīgi liktos, Dinamo ir viņu logs uz Rietumiem. Ir jāsaprot, ka jau padomju laikā hokejs bija nācijas seja. Ar to varēja parādīt, ka mēs, PSRS, esam labāki par pārējiem. Ja mūsu hokejs ir labāks, tad mēs jebkurā vietā esam labāki.
Pašlaik hokejā tiek pumpēti nenormāli līdzekļi. [Ja paskatās tās] neadekvātās algas un cik no tā tiek dabūts atpakaļ, tad ir skaidrs: nekas netiek darīts ar filantropisku mērķi.
Cik ilgi Savickis būs ieinteresēts pumpēt naudu Dinamo?
Mans personiskais viedoklis ir tāds – kamēr Gazprom Rīgas Dinamo būs vajadzīgs KHL, tikmēr arī komandu atbalstīs. Kamēr būs šī nesabalansētība un Krievija nesapratīs, kā tad īsti ir ar Latviju – vai to var pārvilināt vai piespiest kļūt par lielāku sabiedroto, nekā [Latvija pašlaik] ir ar Rietumiem -, tikmēr viņi varētu mūs te turēt klāt. Ja būs pilnīgi skaidrs, ka plāns ir izgāzies, Dinamo būs jāsāk kārpīties pašiem.
Runājot par Krieviju, pirms intervijas minēji, ka pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām tev vienubrīd šķita, ka ir pavisam traki.
Ir jāsaprot, ka Saskaņas centrs (SC) ir noslēdzis vienošanos ar Vienoto Krieviju**. Nu, nebūsim naivi. Viņi var stāstīt, kādus pekstiņus grib. SC Krievijai nebūs vajadzīgs, ja viņi nepildīs to darbu, kas nepieciešams, lai iespaidotu politisko vidi Latvijā. Tā ir promaskaviska partija. Viņi var visādi sevi pozicionēt, bet pienāk brīdis, kad ir jāatbild uz konkrētiem jautājumiem, un tad okupācijas vārds nekādi nenāk pār lūpām, jo tā ir sarkanā līnija, ko nedrīkst pārkāpt. Tas ir pilnīgi skaidrs.
Pirms vēlēšanām bija bail, ka SC uzvarēs?
Es baidījos, ka būsim pārāk sadrumstaloti. It kā dabūsim vairākumu balsu ziņā, bet ka lielākā ieguvēja būs apvienība SC. Vienotībai nav nemaz tik vienota platforma, un tā nav tik saliedēta, kā izskatās. Mēs nesen redzējām, ka ir kreisi orientēti cilvēki arī šajā apvienībā.
Ko tu ar to domā?
Es domāju Sabiedrību citai politikai. Viņi ir viskreisāk noskaņoti šajā partiju apvienībā, jo izmantoja savas veto tiesības, lai neiekļautu valdībā Visu Latvija!-TB/LNNK. Es varu saprast, ka ir vajadzīgs politkorektums, bet man pret to sāk veidoties riebums. Rietumi mūs nesapratīs un Austrumi sapratīs, vai otrādi? Nu, un kas no tā, ka viņi mūs sapratīs. Vai mēs kaut ko iegūsim? Mēs esam kādreiz ieguvuši? Tas, ka esam bijuši paļāvīgāki, vai tas mūsu valstij ir palīdzējis? Zinu, ka esam NATO, Eiropas Savienībā, un tas ir placdarms, kas notur mūsu neatkarību teorētiski diezgan spēcīgu, bet… mēs atdevām Abreni. Es saprotu, ka tur apakšā bija sīkie zemūdens akmentiņi un ES bija vajadzīga robeža. Tādēļ mums no tās vajadzēja atteikties, lai būtu pilnīgi skaidrs, kur ir tā līnija.
Vai pēc Vienotības uzvaras tev ir sajūta, ka tagad būs labi? Politikā ir daudz jaunpienācēju – Sarmīte Ēlerte, Lolita Čigāne, Ojārs Kalniņš.
Nē, man nav. Es Ojāru Kalniņu labi pazīstu. Ar viņu pirmo reizi satikos 1993.gadā Amerikā. Viņš ir fantastisks cilvēks, un cepuri nost, ka viņš ir devies politikā. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš nav uzpērkams. Man ļoti imponē mūsu premjers Valdis Dombrovskis. Arī viņu mazliet pazīstu. Viņš ir cilvēks, kurš nerada sajūtu, ka liks savas personiskās intereses augstāk par valstiskām interesēm.
Domā, ka šie godīgie cilvēki spēs ko mainīt?
Būsim godīgi – visi cilvēki, kas tur atrodas, vēlas varu. To nevajag jaukt ar varaskāri. Jautājums – kādēļ viņi vēlas nonākt pie varas? Un ir grūti nošķirt, kurš ir kurš. Ir cilvēki, kuri ir pie varas tāpēc, ka viņiem ir patoloģiska vēlēšanās būt pie varas. Manuprāt, šiem cilvēkiem ir mazvērtības kompleksi, un tad tie tiek pārvērsti varaskārē. Ir cilvēki, kuri nav varaskāri, bet ir naudas kāri. Lai pie naudas nokļūtu, ir jātiek pie varas.
Pie kuras grupas pieder Ojārs Kalniņš?
(Smejas.) Ne vienā, ne otrā. Es tiešām ticu, ka ir ļaudis, kuri tiecas pie varas, jo viņiem nepatīk esošā vara. Viņi pēc savas būtības ir revolucionāri un tiešām grib kaut ko darīt lietas labā. Es domāju, ka [tagad] noteikti būs labāk, tikai nezinu, cik ilgi. Jo tas nozīmē, ka būs arī cilvēki, kas ir ieinteresēti, lai būtu sliktāk, un viņi varētu atkal tikt pie teikšanas. Nu, nav taču noslēpums, kādēļ Par labu Latviju! dabūja astoņus mandātus.
Kādēļ viņi dabūja?
Tādēļ, ka viņiem ir izveidojies savs ekonomiskais tīkls un atbalsta sistēma lielākajā daļā Latvijas. Savs astoņkājis. No tā ir atkarīga viņu personiskā pārticība, viņi balso par savām personīgajām interesēm. Vai arī balsotāji ir cilvēki, kuriem ir īsa atmiņa. Kuri ir viegli iespaidojumi ar lētām reklāmām, kuras patiesībā nemaz nav lētas.
Ko šīs vēlēšanas, tavuprāt, liecināja par latviešu sabiedrību?
Manuprāt, šī krīze, kas skārusi visu pasauli, vissmagāk ir trāpījusi tieši Latvijai, vismaz Eiropas Savienībā. Šī krīze ir spēcīgās mārketinga sistēmas rezultāts. Pašlaik pasaulē tiek ražoti produkti, kuri patiesībā nevienam nav vajadzīgi. Cilvēki tiek mudināti sacensties savā starpā: kuram lielāks televizors, māja un džips. Viss tiek virzīts uz to, lai pārdotu produktus un cilvēks justos pārāks par citiem. Negribu aizskart mārketinga un reklāmas cilvēkus, bet man ir jautājums arī par viņu sirdsapziņu. Saprotu, ka visiem ir jāēd, bet – kur ir tā līnija, kuru nepārkāpjam? Cilvēki dzīvo Draugiem.lv, feisbukā, tvīto un ko tik vēl tagad nedara. Es īsti nesaprotu, kādēļ viņiem ir vajadzīgs savu informāciju gāzt publiski laukā. Ko viņi vēlas ar to panākt? Kļūt kaut kā īpaši? Cilvēkam jābūt īpašam nevis visai pasaulei, bet ir jāzvēlas savi draugi un tuvākie cilvēki. Tie pārējie cilvēki…
Politikā notiek tas pats, tikai augstākā līmenī. Tiek lobētas intereses. Attīstītākās Rietumu demokrātijās tas nav tik izteikti, bet tā sauktie «otkati» pastāv visur pasaulē. Jautājums – par ko tie tiek doti, kādā mērā un vai sabiedrība beigu beigās no tā ir ieguvēja.
Ārvalstu prese raksta, ka latvieši ir uzņēmīgi, tādēļ brauc darba meklējumos uz ārzemēm, nevis mājās gaužas. Mums tagad ir otrais emigrācijas vilnis pēc iestāšanās ES.
Protams. Un es esmu viens no viņiem.
Bet tu nebrauc lasīt sēnes.
Man skatījums ir mazliet pa vidu. Varu saprast aizbraucējus. Visiem gribas labklājību. Nevienam vairs nevar aizmālēt acis un stāstīt, cik forši bija Padomju Savienībā.
Tev pašam bijuši daudzi grūti brīži – kas tev palīdzēja izrauties?
Protams! Man ir bijuši grūti brīži hokejā, kad nesokas. Un arī sadzīvē, un kad tas viss sakombinējas… (Nopūšas.) Nu, hokejs bija visa mana dzīve. Man bija mājas un hokejs. Ja abās frontēs neveicas tik labi, kā gribas, tad dabīgi ir… Un tad vēl tikai vajag sākt gausties un meklēt vainīgos, kādēļ tas notiek, un rezultātā no apburtā loka vairs izkļūt nevar. Cepuri nost, ka ir labi draugi. Mans hokeja aģents vienreiz pateica: «Izvelc savu galvu no šiem mēsliem, pamosties un sāc kaut ko darīt. Vienalga, kurš tev un ko ir izdarījis vai bijis negodīgs, tu to mainīt nevari.» Kopš tās reizes es tādā panikā vairs neesmu laidies.
Ko vēl tev gribētos?
Varu atklāti pateikt – es vēlētos nākamo līgumu. Nākamvasar beidzas pašreizējais. Es gribētu redzēt labāku atalgojumu. Vašingtona ir ļoti dārga vieta. Bet, nu, līgums ir nolīgts, un tas bija viens no mērķiem – ielikt kāju durvju ailā. Tas, vai tikšu iekšā un iegūšu, ko vēlos, ir atkarīgs tikai no mana darba.
Bet par tavu privāto dzīvi… (Irbe sakrusto rokas uz krūtīm.) Tagad tu aizvēries.
(Smejas.) Nu, es atvēršos. Nav jau ko slēpt.
Dēls Atis (13) pašlaik dzīvo pie tevis, bet meita Anita (20) studē Londonā. Kā Atis ir iedzīvojies pēc trim gadiem Rīgā?
Tas ir sarežģītāks stāsts. Šo darbu es izvēlējos vairāku iemeslu dēļ. Kļuva grūti sēdēt uz vietas un neko darīt. Tajā pašā laikā es bez darba Amerikā varēju iztikt. Abi mani bērni ir uzauguši Amerikā. Es viņus varēju lielā mērā pasargāt no skarbās skolu vides Latvijā. Ja Atis būtu sācis iet skolā Latvijā [no sākuma], viņš būtu pie tās pieradis. Savu dēlu labi pazīstu. Ļoti uzmanīgs. Viņam vajadzīgs laiks, lai pie visa pierastu. Zināju, ka viņš saņemtu smagus triecienus, sastopoties ar cilvēciskajām attiecībām skolā. Es biju egoists attiecībā pret savu dēlu. Viņš mācījās Rīgas Starptautiskajā skolā (dārga privātskola, kur mācības notiek angļu valodā – red.). Skolā bija labi, bet 6.klase, ko viņš beidza, vairs nebija īpaši kvalitatīva. Skolai bija arī savas problēmas, es tur strādāju skolas valdē. Tādēļ nopietni izlēmu, ka meklēšu trenera darbu Amerikā. Man bija pilnīgi skaidrs, ka gribu, lai mans dēls iet amerikāņu skolā. Situācija bija tāda, ka esmu viens pats.
Dzeltenā prese rādīja fotogrāfijas, ka tu neesi viens pats.
Jā, man ir bijušas attiecības, bet tobrīd es jau kādu pusgadu biju viens. Tas arī atviegloja lēmuma pieņemšanu. Kad braucu, devu puikam iespēju padzīvot pie mammas Ziemeļkarolīnā. Man bija pārvākšanās, nevarēju veltīt viņam tik daudz laika kā pirms tam. Turklāt Ilze (bijusī sieva) ir apprecējusies, viņas jaunais vīrs ir ļoti jauks cilvēks. Varēju uz viņu paļauties, jo zināju, ka tajā mājā Atis varēs justies labi. Pagāja pāris mēnešu. Tomēr Atis bija pieradis pie dzīves ar mani, arī hokejs viņam ir sirdslieta, Vašingtonā bija iespēja būt tuvāk hokejam un pašam nodarboties ar sportu.
Tagad mums ir labs režīms. Ja neesmu izbraukumā, tad no rīta aizvedu Ati uz skolu, pēc tam pats braucu uz treniņu. Parasti arī paspēju viņam aizbraukt pakaļ uz skolu ap 14.45. Mēģinām izkārtot, lai viena diena nedēļā ir brīva. Pašlaik ir veiksmīgi sakritis, ka svētdienas ir bijušas brīvas.
Ko jūs darāt kopā ar dēlu, kāda ir sadzīve?
Mums ir veču būšana. Pēc skolas viņš izpilda mājas darbus. Viņš četras, piecas reizes nedēļā trenējas, slido.
Kā tu, profesionālis, vērtē dēla spējas?
Viņš izlasīs un var uz mani apvainoties. Man jābūt prātīgam. (Smejas.) Viņam ir tādas pašas iespējas kā jebkuram citam. Vienīgā atšķirība, ka tētis viņam ar savām iespējām var sakārtot ledus treniņus un palīdzēt ar padomu. Mēs pašlaik uz zvaigznēm neskatāmies, bet gan uz veselīgu dzīvesveidu.
Meita Anita ir Londonā, kādas jums ir attiecības?
Kā pa viļņiem. Reizēm ļoti bieži sazināmies, citreiz varbūt reizi nedēļā.
Mēs ar Anitu izrunājam daudz lietu. Savu meitu lielā mērā saprotu vislabāk, jo viņas domāšanas veids ir ļoti līdzīgs manējam. Mani bērni ir lieli Latvijas patrioti. Anitai ir idejas, kā palīdzēt Latvijā kaut ko jaunu iesākt. Viņa mācās biznesa menedžmentu. Tas man ir zināms pārsteigums, jo Anita uzauga un skolas gadus aizvadīja Amerikā. Kad pabeidza vidusskolu, pēc piecām dienām viņa pateica: «Tēti, viss, es braucu uz Latviju. Stāšos skolā Londonā. Gribu būt Eiropā, tuvāk mājām.» Ceru, ka ar Ati beigās iznāks tas pats.
Esi iesaistījies sabiedriskās aktivitātēs?
Šeit esmu iekļāvies labdarības organizācijā Kids First Fund. Ar fonda palīdzību ir uzcelts krīzes centrs Latgalē. Par amerikāņu nodokļu maksātāju naudu tiek palīdzēts Latvijā vardarbībā cietušajiem bērniem. Es tur vairāk esmu kā izkārtne. Ļoti aktīvs organizators un vadītājs ir Džejs Sorensens. Džejs ir adoptējis divus dvīņu puikas no Latvijas.
Tu saki, ka vārtsargs ir vientuļš savā būtībā. Kam vārtsargs iziet cauri?
Tas ir cilvēks ar citu dzīves uztveri. Puiši parasti grib gūt vārtus. Un tad ir cilvēki, kuru domāšana ir citāda. Viņi gūst gandarījumu no tā, ka neļauj kādam kaut ko panākt. Esmu visu tā apdomājis un reizēm jokoju, ka esmu bijis profesionāls sarūgtinātājs.
* Stāvi vai brauc
** Lielākā partija Krievijā, kuru vada premjers Vladimirs Putins
