Lai gan mūsu klimata dēļ Latvijā iegūtais medus ir bioloģiski aktīvs un biškopība bijusi tradicionāla baltu nodarbe, pašlaik vietējo medu ražo mazāk, nekā ir pieprasījums. Būt dravniekam nozīmē būt drusku trakam, atzīst Daugmales Jānis, kam pieder viena no vecākajām preču zīmēm
Jānis Sulutaurs par Daugmales Jāni kļuva pirms četrpadsmit gadiem, kad reģistrēja zemnieku saimniecību Dorītes un radīja preču zīmi Daugmales Jāņa bišu medus. Tā ir viena no pirmajām vietējo pārtikas produktu preču zīmēm, kas no deviņdesmitajiem saglabājusies līdz mūsdienām. Jau vēlāk viņa medum, apliecinot, ka tas ir nemainīgi kvalitatīvs vietējais produkts, piešķirtas tiesības lietot marķējumu Zaļā karotīte. Savukārt pērn kā veiksmīgam uzņēmumam, kas jau ilgstoši strādā vietējā tirgū, z/s Dorītes piešķīra arī Zaļās karotītes karogu.
«Es jau neko neražoju,» saka Jānis, kuram patīk šādi paradoksāli izteicieni. «Bites ražo. Es esmu vienīgi starpnieks starp tām un cilvēkiem. Es medu paņemu vai varbūt – aizņemos.» Mēs sēžam Jāņa medus veikaliņā Rīgā līdzās simtgadīgajiem Pētera baznīcas mūriem. Viņš to sauc par medus istabu un atzīstas, ka tā esot sen lolota iecere, kuru pirms vairāk nekā gada izdevies realizēt.
Par to, ka tā ir istaba, nevis veikals, liecina arī uzraksts virs ieejas. Telpa iekārtota ar izdomu un pietāti pret seno celtni. Remonta laikā zem apmetuma atrasti vecie koka griesti, kas tagad ar visu tālaika apgleznojumu redzami apmeklētājiem. Vienīgi diezin vai daudzi cels galvu augšup, lai skatītos griestos, ja netrūkst ko redzēt plauktos pie sienām un uz galdiņiem, kas pārbūvēti no bišu stropiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.