Žurnāla rubrika: Cilvēki

Nogurušo lidmašīnu spīdzinātāji

Posted on decembris 1, 2010 by anon - Veiksme

Lai gan neesam aviācijas lielvalsts, Latvijas kompānija AVIATEST iekarojusi labu slavu kā lidaparātu testētāja, tās klients ir arī firma, kuras helikopterā lido ASV prezidents Obama

Lidojot no Londonas uz Romu un Milānu, 1952.gadā ar dažu mēnešu intervālu avarēja divas britu pasažieru lidmašīnas. Tie bija turboreaktīvie lidaparāti, kas pārvietojās lielā augstumā, tāpēc nekas daudz no lidmašīnām pāri nepalika, un pagāja krietns laiks, kamēr speciālisti noskaidroja avāriju iemeslus. Kad tas izdevās, pasaule iepazinās ar jaunu fenomenu – metāla nogurumu. Izrādījās, ka iluminatoru stūros, kas tolaik bija četrkantaini, izveidojas mikroskopiskas plaisiņas. Vibrācijas un cikliskās slodzes dēļ tās laika gaitā palielinās, līdz kādā brīdī lidmašīnu korpuss gaisā dehermetizējas un sasprāgst.

Kopš tā laika lidmašīnu un helikopteru iluminatori ir apaļi vai vismaz ar noapaļotiem stūriem, bet metāla nogurums kļuvis par vienu no galvenajiem lidojumu drošības draudiem. Kā to novērst? Un ja novērst nav iespējams, tad vismaz – kā fiksēt noguruma pakāpi, lai nepieļautu traģēdiju? Tieši ar šiem jautājumiem darbojas uzņēmums AVIATEST, kura direktors Aleksandrs Sorokins visu dzīvi veltījis šai nozarei, kuras pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 50.gados un kura tātad ir aptuveni tikpat veca kā pats inženierzinātņu doktors.

Pusgadsimts pieredzes
Kaut arī 30.gados VEF tika konstruētas un izgatavotas lidmašīnas, Latvija nekad nav bijusi un arī nebūs aviācijas lielvalsts. Tāpēc jo pārsteidzošāks ir fakts, ka Rīgā jau piecdesmit gadu tiek testēti aviācijas lielvalstī Krievijā un pēdējos gados arī Rietumeiropā ražotie lidaparāti.

Kvalificēti kadri Rīgā bija pieejami, jo nākamajā mēnesī pēc Otrā pasaules kara beigām uz Latviju tika pārcelta Ļeņingradas 2.augstākā aviācijas inženieru kara skola, kas, laika gaitā mainot nosaukumus un attīstoties, kļuva par Civilās aviācijas inženieru institūtu (CAII).

Savukārt 1961.gadā toreizējās PSRS Civilās aviācijas zinātniski pētnieciskais institūts nolēma šeit izveidot savu filiāli. Tieši uz tā laboratorijas bāzes pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izveidojās Rīgas zinātniski eksperimentālais centrs AVIATEST, kas ir viens no astoņiem holdinga kompānijas Latvijas novitātes komplekss (LNK) uzņēmumiem.

Laboratorijas mērķis – testējot noteikt lidaparātu izturību. «Lai to fiksētu, tiek izgatavoti speciāli stendi, kuros atbilstoši darba uzdevumam ievieto visu lidaparātu vai atsevišķus tā komponentus,» skaidro Sorokins. «Ar to palīdzību mēs radām tādu pašu slodzi, kāda agregātam jāiztur lidojuma laikā. Vienīgā atšķirība – slodze ir maksimāli koncentrēta, un piecu minūšu laikā šeit imitējam stundu ilgu lidojumu.» Piemēram, pašlaik notiek jaunās Komsomoļskā pie Amūras ražotās simtvietīgās pasažieru lidmašīnas Sukhoi Superjet 100 fizelāžas testēšana. Šie ir tādas pašas klases laineri kā TU-134. Lai fiksētu korpusa izturību, mainoties spiedienam salonā un lidojuma laikā ārpus tā, jāveic 140 000 stenda lidojumu, un tas prasīs gandrīz trīs gadus, jo katrs no tiem ir jāfiksē un jāizanalizē.

Protams, 50 gadu laikā kopš laboratorijas dibināšanas līdz ar lidaparātu izmaiņām kardināli ir pārveidotas arī testēšanas tehnoloģijas un iekārtas, no kurām lielāko daļu izstrādājuši un izgatavojuši paši AVIATEST darbinieki. Acīmredzot tieši uzņēmuma spēja attīstīties līdzi laikam arī nosaka pārsteidzošo situāciju, ka tādas aviācijas lielvalstis kā Krievija un Itālija, kurām pašām ir līdzīgas laboratorijas, tomēr aktīvi sadarbojas ar Latvijas uzņēmumu.

Direktors Sorokins uzskata, ka tas ir pierādījums kompetencei, ko apstiprina visi šim darbam nepieciešamie sertifikāti – gan Krievijā, gan Eiropas Savienībā izsniegtie. To oriģinālus var redzēt viņa kabinetā pie sienas. Ražotāji uztic testētājiem ievērojamas materiālās vērtības. Nerunājot par miljoniem vērtām lidmašīnām vai helikopteriem, pat salīdzinoši neliela detaļa, ko uz Rīgu piegādā no Itālijas, maksā savus 40 000 dolāru. Likumsakarīgi – pasūtītāji grib saņemt maksimālo rezultātu.

Vai pasūtītāji kādreiz ir neapmierināti, kad laboratorija atklājusi defektu? «Jā. Parasti tad, ja vārīgā vieta ir pavisam citur, nekā viņi paši prognozējuši,» skaidro Sorokins. Tad tiek apšaubīta metodika un kompetence. «Bet, tā kā absolūti viss, katra darbība, tiek elektroniski dokumentēta, uzņēmuma rīcībā ir pietiekami daudz argumentu, ar ko šaubas kliedēt.»

Kāpēc nokrita AN-10?
Pašlaik AVIATEST strādā trīsdesmit darbinieku. Visiem ir augstākā izglītība. Vairāki mācās maģistrantūrā un doktorantūrā. Bet direktoram tā ir pirmā un vienīgā darba vieta kopš 1977.gada, kad viņš pabeidza CAII. Tieši ap to laiku metāla noguruma problēma aktualizējās no jauna.

Pirms pieciem gadiem pie Harkovas bija nokritusi tolaik pasaulē lielākā lidmašīna – padomju supergigants AN-10. Viens no lidmašīnas spārniem gaisā nolūza. Iemesls – nepārtrauktās svārstības un vibrācijas, kas jāiztur ikvienas lidmašīnas spārniem gan paceļoties un nolaižoties, gan lidojot. Defekts laikus netika pamanīts, jo vietā, kur spārns piestiprināts lidmašīnai, virs tā atradās papildu konstrukcija, lai uzlabotu aerodinamiku. Vēlāk, kad, apsekojot citas AN-10 lidmašīnas, to noņēma, atklājās, ka līdzīgas plaisas jeb noguruma zonas ir pusei no ekspluatācijā esošajiem lidaparātiem.

Metāla noguruma problēmai tika pievērsta pastiprināta uzmanība, un Aleksandrs par to sāka interesēties jau studiju laikā. Vēlāk, strādājot laboratorijā, par šo tēmu aizstāvēja doktora disertāciju. Savu izvēli viņš nekad nav nožēlojis. Kaut arī uzņēmumam bijuši kritiski brīži. Vissmagāk gājis lielajā pārmaiņu laikā 90.gadu sākumā. Aizvērušās robežas, zuduši sakari, un Latvijas speciālisti īsti vairs neesot bijuši vajadzīgi ne Austrumiem, ne Rietumiem.

Zinātniski eksperimentālo centru izglābis kooperatīvs. Kamēr daudzviet tieši kooperatīvi sagrāva ražošanu, saskaldot to sīkās struktūrvienībās un pēc tam izvazājot pa daļām, pašreizējā holdinga LNK padomes priekšsēdētāja Aleksandra Milova 1988.gadā dibinātais kooperatīvs orientējās tieši uz inženiertehniskajām izstrādnēm, ražošanu un celtniecību. Pats būdams inženierzinātņu doktors, viņš acīmredzot ne tikai prata izvērtēt darbinieku kompetenci, bet arī atšķirt perspektīvās nozares no mazāk perspektīvām.

Savukārt Aleksandrs Sorokins ir gandarīts, ka viņam kā zinātniekam nav tiešā veidā jānodarbojas ar biznesu – to dara holdinga administrācija. Lai gan netieši, piesaistot klientus un slēdzot līgumus, viņš no biznesa nekur aizbēgt nevar.

Pašlaik uzņēmuma apgrozījums ir 600 000 latu gadā, un krīze to nav ietekmējusi. Tieši pretēji – pēdējo divu gadu laikā apgrozījums stabili audzis par aptuveni 100 000 latu gadā.

Kā salauzt helikopteru
90.gadu krīzi, kas AVIATEST skāra nesalīdzināmi smagāk, uzņēmums pārdzīvoja, balstoties uz agrāko laiku kontaktiem. Tika atjaunota sadarbība ar Tupoļeva konstruktoru biroju un pārbaudītas četras TU-134A. Ap 2000.gadu situācija uzlabojusies. Viņiem piedāvāts testēt pasaulē lielāko helikopteru Mi-24, kas var pacelt 25 tonnas un transportēt 1500 kilometru tālu. Pavisam ir 200 šādu helikopteru, kuru pamatresursu laiks drīz būs beidzies, tāpēc tiek meklēti veidi, kā to paildzināt.

Līguma sagatavošana ar Sibīrijas aviokompāniju, kas izmanto šos helikopterus, ilgusi gandrīz trīs gadus. Tomēr, kā stāsta Sorokins, tā esot diezgan parasta prakse šādiem lieliem darījumiem. Kad 2003.gada oktobrī milzīgais Mi-24 nolaidies tieši uzņēmuma pagalmā, Ķengaraga apkārtnē izcēlusies mērena panika. Ar to dienu arī sācies jauns cikls uzņēmuma darbībā.

Piecus gadus vēlāk no 5000 kilometru tālās Komsomoļskas pie Amūras pa dzelzceļu tika atvesta vispirms Sukhoi Superjet 100 fizelāža, pēc tam arī spārni. Ņemot vērā, ka tas ir jauns lidaparāts, lidmašīnu vienlaikus testē arī Krievijā. Abi vērienīgie kontrakti Austrumos radīja interesi par AVIATEST arī Rietumos. Un tagad jau noslēgti pieci līgumi ar helikopteru firmu AgustaWestland. Tieši šīs firmas helikopteru izmanto ASV prezidents Baraks Obama. Konstruktori un ražotāji grib modeli, kas ir lielākais helikopters Rietumeiropā, padarīt vēl ietilpīgāku un jaudīgāku, tāpēc Rīgā tiek testēts tā jaunais rotors un citi komponenti.

Ņemot vērā, ka aviobūvē alumīniju un tā sakausējumus drīzumā aizstās kompozītmateriāli, eksperimentālajā centrā jau izstrādāta iekārta, kā pārbaudīt to izturību specifiskos klimatiskos apstākļos. Pat ja nogurušajam alumīnijam ļaus atpūsties, kompozītmateriālus gaida tās pašas slodzes, vibrācijas, temperatūras un atmosfēras spiediena maiņas.

Jau vēlāk, kad kopā ar direktoru staigājam pa angāru un viņš rāda gan ar dzeltenajām uzlīmēm marķētās plaisas helikoptera korpusā, gan uz stenda salūzušo helikoptera rotoru ar melnajām noguruma plaisām, gan Sukhoi Superjet 100 fizelāžu, kurā naktī mākslīgi tiek paaugstināts atmosfēras spiediens (naktīs tāpēc, lai neciestu strādājošie, jo teorētiski pastāv iespēja korpusam eksplodēt), rodas iespaids, kas šie AVIATEST trīsdesmit vīri patiesībā jau kuro gadu ļoti profesionāli un mērķtiecīgi lauž šos lidaparātus, kuru ražotāji viņiem tieši šim nolūkam arī atdevuši. Turklāt ik reizes, kad izdevies kaut ko salauzt, nedaudz bērnišķīgi priecājas par paveikto. Un ne jau velti. Jo pateicoties tieši šiem testiem, konstruktoriem ir iespējams meklēt jaunus risinājumus, tā ne tikai pagarinot nogurušo lidaparātu darba mūžu, bet arī izglābjot cilvēku dzīvības. Aleksandram Sorokinam tā ir mūža kaislība: «Esmu gatavs šeit strādāt, pat ja man neko nemaksātu.»

Pēdējo desmit gadu lielākie projekti
Laboratorijā pārbaudītas:
4 pasažieru lidmašīnas TU-134A,
kravas lidmašīna Il-18,
lidmašīnas Jak-40 spārns,
lidmašīnas Sukhoi Superjet 100 fizelāža,
helikopteri Ka-226, Mi-2, Mi-8, Mi-24 un Mi-26,
seši dažādi firmas AgustaWestland helikopteru agregāti

3 biznesa principi
1. Kompetence
2. Uz inovatīvu un radošu pieeju balstīts darbs ilgtermiņā
3. Modernas tehnoloģijas un labi darba apstākļi

Sandra Lapkovska

Posted on decembris 1, 2010 by anon - Jauna seja

Sandra ir radošās apvienības «Nomadi» projektu un izrāžu vadītāja, kā arī Latvijas Jaunā teātra institūta izrāžu producente

Gaismas festivālā «Staro Rīga» viņa kopā ar itāliešu mākslinieci Annu Rispoli Rīgas Tehniskās universitātes studentu viesnīcas logos producēja gaismas izrādi «Es ļoti gribētu atgriezties mājās». Šis bija pirmais kopējais pasākums RTU studentu viesnīcas iemītniekiem, un tajā tika iesaistīti ap 400 studentu

Vecums: 25. Vecāki: mamma Vera ir skolotāja un karjeras konsultante, tētis Raimonds – autoservisa menedžeris.

Kura producētā izrāde tev ir īpaša? «Pirmā – izrāde bērniem un ģimenēm Mazais cilvēks. Mani paņēma kā brīvprātīgo strādāt ar rekvizītiem.»

Interesantāk ir uz skatuves vai aizkulisēs? «Man labāk patīk darba process, kas notiek aiz skatuves.»

Kā tapa gaismas izrāde Es ļoti gribētu atgriezties mājās? «Māksliniece Anna Rispoli šādas izrādes bija veidojusi arī citur. Viņai šis ir ne tikai mākslas projekts, bet veids, kā socializēt cilvēkus. Iepriekš tos realizēja ar pensionāriem un imigrantiem, šoreiz – ar studentiem. Ķīpsalas studentu viesnīca šķita vispiemērotākā ēka.»

Cik daudz darba ieguldījāt? «Projekts bija jārealizē mēneša laikā. Apstaigājām vairāk nekā 200 dzīvokļu vismaz desmit reižu.»

Interesants bija dalībnieku koordinēšanas rīks – radio. «Katrā dzīvoklī komandas varēja uztvert pa radio NABA viļņiem.

Pirms tam izmēģinājāt? «Bija mēģinājums, bet tajā piedalījās krietni mazāk studentu. Kad ieraudzīju, ka vienlaikus ir vismaz desmit logu, kas pilda komandas, sapratu, ka tas būs kaut kas ļoti labs!»

Slēpes jau gatavo? «Ļoti gaidu to dienu, kad braukšu uz kalnu!»

Jana Ladusāne, uzņem ceļotājus

Posted on novembris 24, 2010 by anon - 1 no 2 miljoniem

Jana uz sava baltā, mīkstā dīvāna ir izmitinājusi 50 viesu

«Pārsteidzoši daudz ceļotāju no Austrālijas un Jaunzēlandes, itāliešu, daudz spāniski runājošo no Dienvidamerikas, Spānijas un Argentīnas.» Šķirstot savu koučsērferu (couchsurfers – angļu val.) viesu grāmatu, viņa atklāj, ka dažus ceļotājus neatceras vispār, taču citi paliek atmiņā uz ilgu laiku. Kāds puisis no Taizemes atstājis krāšņu zīmējumu, un Jana, nesen atgriežoties no ceļojuma Vjetnamā, atpakaļceļā pārnakšņojusi pie šī paša puiša Bangkokā. «Tas ir fantastiski, ja ir draugi visās pasaules malās, pie kuriem jebkurā brīdī varu iegriezties.»

Par koučsērfingu viņa zināja jau sen, taču iespēja to izmantot radās brīdī, kad pārcēlās uz savu dzīvokli. Kad ierīkoja internetu, pievienojās koučsērferiem. Couchsurfing.org ceļotāji veido profilus, raksta atsauksmes par citiem biedriem, meklē vai piedāvā naktsmājas. Izvēloties īpaši uzmanīgi jāiepazīstas ar ceļotāju profila informāciju, fotogrāfijām un citu cilvēku atsauksmēm par viņiem. Ne jau visi, kuri vēlas palikt pie Janas, tiek pieņemti: «Uzņemu ceļotājus, kuri šķiet interesanti un ar kuriem kopā pavadītais laiks būs noderīgs.» Pirmais viesis bija puisis no Londonas – pa pusei irānis, pa pusei vācietis, kurš pelnīja naudu Londonā, mācot skrituļslidošanu. Sērferiem jārēķinās, ka dzīvošanas apstākļi nebūs kā luksusa viesnīcā. Kad Jana ar draudzeni bija Peru, viņu istabiņa bija trīs reiz trīs metrus liela telpa ar matraci uz grīdas un bez logiem! Puisis tur glabāja sērfinga dēļus. «Vislabākais ceļojot man šķiet tas, ka iepazīstu vietas no vietējo iedzīvotāju redzējuma.» Peru Janai tik ļoti patika tieši koučsērfinga dēļ: «Vietējais puisis aizveda mūs uz īstu sērfotāju pludmali, kur citādi mēs nebūtu nonākušas!» Arī Lihtenšteina Janai iepatikusies tieši koučsērfingā sastapto cilvēku dēļ. «Lihtenšteina ir kā miniatūra latviešu pilsētiņa kalnos – īsta lauku idille! Viena ceļojuma laikā Lihtenšteinā atgriezos trīs reizes.»

Ceļojot, pateicībā par naktsmājām, cilvēki kaut ko uzdāvina vai izmaksā vakariņas. Taču visbiežāk viesi gatavo kādu tradicionālu nacionālo ēdienu. Dažkārt arī Jana pārsteidz ciemiņus: «Brīvdienās izcepu viņiem biezpiena plācenīšus. Biezpiens viņiem ir kaut kas ekstravagants!» Arī ceļotāji mēdz sagādāt patīkamus pārsteigumus: «Reiz pārnācu mājās un redzu – izmazgātas grīdas! Nu, forši taču!»

Uz motocikla?

Posted on novembris 24, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Personība

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags (52) lūdzis Sinodei decembrī lemt par viņa palikšanu amatā. Pēc septiņpadsmit gadiem amatā viņš jūtas izsīcis un baznīca nonākusi naudas grūtībās, bet Vanaga paša personība un lēmumi guvuši pretrunīgu vērtējumu sabiedrībā

Betona sarkofāgs, zem kura dzīvo dažādi elfi un troļļi, bet neviens nespēj šo betonu uzlauzt, lai paraktos apakšā un ieraudzītu, kas tur īsti ir. Šādu komentāru par Jāni Vanagu dzirdu pirms intervijas ar viņu. To saka kāds ticīgais, kurš ar arhibīskapu pazīstams. Taču, tāpat kā visi citi, ar savu vārdu nav gatavs par Vanagu teikt neko, ja neskaita formālas pieklājības frāzes.

Ir divas nometnes: tie, kuri Vanaga darbību atbalsta, ir viņam lojāli, vai arī gluži vienkārši nevēlas sabojāt attiecības, un tāpēc kritiskus vārdus neteiks. Un tie, kuri no luteriskās baznīcas attālinājušies, jo neatbalsta arhibīskapa Vanaga teoloģisko izpratni un nostāju – tātad, pretinieki. Viņu viedoklis nav glaimojošs.

Betona sarkofāgs? Nākas pasmaidīt, kad mūsu tikšanās ar arhibīskapu sākas ar klusu viņa izslīdēšanu no kristīgās konferences, kas notiek Konsistorijas telpās un tuvojas pašām beigām, un steidzīgu, kā slepšus, pīrādziņa paķeršanu no cienasta galda. Viņš satver to saujā un klusītēm nokož pusi. Izsalcis, pirms sarunas gribējis vismaz kaut ko ieēst.

Šajā mazajā pasaulīgajā rituālā un laipnajā, ne pārāk stingrajā rokasspiedienā uz mirkli šķiet izdodas ieraudzīt Jāni Vanagu tādu, kāds viņš ir. Betons ieplaisājis. Sarunai arhibīskapa kabinetā sākoties, nekādu plaisu vairs nav.

Viss atkarīgs no jautājumiem, viņš teica, kad sazvanījāmies par interviju. Vanags interesi uztvēra ar sapratni, taču neslēpa, ka vispirms gribētu saprast, par ko būs saruna. Viņš noguris no jautājumiem par Latvijas luteriskās baznīcas naudas grūtībām, ko pēdējā laikā žurnālisti bieži uzdod. Ir atvieglots, kad uzzina, ka žurnālu Ir galvenokārt interesē iemesli, kāpēc vairs nevēlas palikt augstajā amatā. Visu, ko vēlas paust, arhibīskaps pirms intervijas rūpīgi apdomājis. To pašu viņš pagājušajā nedēļā jau teicis laikrakstam Svētdienas Rīts: septembri pavadījis klusuma rekolekcijās, kurās «es Dieva priekšā nesu jautājumu par to, kā viņš vēlas, lai turpmāk kalpoju Kristum un baznīcai – bīskapa amatā vai kādā citā ceļā». Turklāt «pa pasauli ir ceļojuši paziņojumi, ka mūsu baznīcā vadībai vairs neviens neuzticas, ja tas tā ir, tad man nav iemesla palikt amatā nevienu brīdi ilgāk».

Arhibīskapa tuvumā ir sajūta, ka uz muguras viņš nes smagu nastu. Kādu?

Satraucoša bija 1993.gada 26.janvāra diena, kad Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārkārtas Sinodē par jauno arhibīskapu ievēlēja tolaik 34 gadus veco Jāni Vanagu. Uz amatu kandidēja arī Vācijā dzīvojošais trimdas latviešu mācītājs Elmārs Rozītis. Neilgi pirms Sinodes sasaukšanas tika mainīti tās statūti, un balsot varēja arī Teoloģijas semināra studenti, no kuriem daudzi pildīja mācītāja pienākumus draudzēs. Vanags saņēma pārliecinošu balsu vairākumu.

«Ja būšu amatā, luteriskajai baznīcai jārēķinās ar konservatīvu nostāju. To es biju teicis,» tagad viņš atgādina. Drīz pēc Vanaga stāšanās amatā baznīcas satversme noteica, ka amats Latvijas luterāņu arhibīskapam ir uz mūžu. «Tātad man vēl gandrīz otrtik būtu jāpaliek,» nu spriež Vanags. Vēl vismaz septiņpadsmit gadu. Līdz 70 gadu vecumam.

Ja vien Vanaga lūgums Sinodei pieņemt lēmumu nav tikai formāls žests, ar kuru sabiedrībai parādīt, ka arhibīskapam joprojām, par spīti problēmām, pieder baznīcas uzticība, šis var kļūt par vienu no nopietnākajiem pagrieziena punktiem Vanaga dzīvē.

Vai Vanags patiesi vēlas pamest amatu? Viņš izskatās tik saguris, ka šķiet – Sinodes lēmumu par atbrīvošanu uztvertu kā atvieglojumu. «Ja kāds iedomājas, ka šis amats ir kas tāds, ko var ļoti kārot, viņš maldās,» arhibīskaps lēni, kā skumstot izrunā vārdus. Ko darīs tālāk? Vanags teic, ka cer – varēs kalpot kā garīdznieks kādā draudzē. Ja vieta neatradīsies? «Ir taču iespēja strādāt jebkādu darbu,» viņš nekavējas ar atbildi, «kaut vai benzīntankā vai veikalā.» Vanags absolvējis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti – tā ir viņa pirmā augstākā izglītība. Tātad varētu strādāt arī skolā.

Jaunais konservators
Kāpēc Jānis Vanags, būdams jauns un ideālistiski noskaņots cilvēks bez acīmredzamām varas ambīcijām, 90.gadu sākumā piekrita kļūt par Latvijas luteriskās baznīcas galvu?

Pirms pievērsās kristietībai, Vanags savos garīgajos meklējumos bija iedziļinājies latviešu folklorā, dziedājis Skandiniekos. Laikabiedri atceras, ka trauslais, mazliet nedrošais stāvs kontrastējis ar Daiņa Stalta vareno veidolu. Jaunībā Vanags nopietni bija aizrāvies ar karatē un trenējies pat 8 reizes nedēļā. Klausījies hard-rock – kādai no ārzemju grupām pat palīdzējis organizēt koncertu Latvijā.

Teoloģijas seminārā Vanags iestājās 1984.gadā. Vēl pēc gada viņu ordinēja mācītāja amatā. Viņš piedalījies kristīgās kustības Atdzimšana un atjaunošanās tapšanā 1987.gadā. To dibināja mācītājs Juris Rubenis, Modris Plāte un citi jauni, progresīvi garīdznieki, līdzdarbojās arī tagadējais katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Pēc arhibīskapa Gailīša bojāejas autoavārijā 1992.gadā mācītāji sākuši braukt pie Vanaga mudināt, lai piekrīt, ka tiek virzīts augstajam amatam. «Viņi teica: mēs cienām prāvestu Elmāru Rozīti, tomēr uzskatām, ka jaunajam arhibīskapam jānāk no mūsu pašu baznīcas un nav labi, ja tas nāktu no ārpus Latvijas baznīcas.» Dienā, kad ievēlēts amatā, Vanags nekavējies teikt, ka ir ļoti jauns un ar konservatīviem uzskatiem. «Teicu, ka esmu pret sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā. Teicu, ja mani ievēlēsit, būs problēmas attiecībās ar Rietumu baznīcām, varam palikt izolācijā, nedabūt tik daudz naudas.»

Vanags skaidro, ka 90.gadu sākumā Latvijas luteriskajā baznīcā bijusi specifiska situācija: daudz mācītāju cienījamos gados un daži ļoti jauni. Augstajā amatā viņš, pēc paša domām, nonācis tieši šā iemesla dēļ – nav bijis daudz alternatīvu. Vecākās paaudzes mācītājus ar Vanagu vienojusi konservatīvā teoloģijas izpratne. Iespējams, viņi atbalstīja Vanagu, jo redzēja viņā cilvēku, kurš noturēs konservatīvo kursu, neļaujot Latvijas luteriskajā baznīcā ienākt liberālajām tendencēm, kas raksturīgas daudzām luteriskajām baznīcām pasaulē.

Arhibīskaps atzīst, ka amats prasa milzum daudz laika, enerģijas un ģimenei nav bijis viegli. Vairāk nekā trīsdesmit gadu Jānis Vanags ir precējies, ģimenē dzimuši trīs bērni. Viens no dēliem pirms pāris gadiem gāja boja mīklainos apstākļos.

Darbu sākot, jaunajam arhibīskapam Vanagam bija daudz atbalstītāju. Tagad mācītājs Māris Sants, kurš 2002.gadā tika atcelts no mācītāja amata par atklātu homoseksualitātes atzīšanu, retoriski jautā – vai vairāk ir to, kuri baznīcā palikuši, vai to, kuri aizgājuši?

Pēdējais Eiropas bastions
Pievēris acis un saraucis pieri, kā cenšoties pārvarēt fiziskas sāpes, arhibīskaps Vanags intervijā atklāj, ka amatā saņēmis daudz sitienu. Neuzbāzīgi, taču ar rūpīgu skaidrojumu viņš izklāsta darbus, ko uzskata par veiksmīgi padarītiem.

Tomēr plašākai sabiedrībai viņa vārds visvairāk saistās ar traci ap jautājumu par sieviešu ordinēšanu, kas Vanaga laikā tika aizliegta, kā arī mācītāja Jura Cālīša atcelšanu no mācītāja amata LELB par aizstāvību homoseksuālu cilvēku tiesībām būt baznīcā, nenoliedzot savu homoseksualitāti.

«Sieviešu ordinācijas jautājumā mana nostāja nekādā ziņā nav saistīta ar sievietes kvalitātēm, spējām, viņas gudrību. Absolūti ne! Es īstenībā esmu sieviešu cienītājs šajā ziņā, bet luterāņu baznīcām Rietumos un baznīcām Austrumeiropā atšķiras attieksme pret svētajiem rakstiem. Ir izteikumi svētajos rakstos, kuri, ņemot to pirmo un skaidro nozīmi, ir pret sieviešu ordinēšanu garīdznieka amatā,» stāsta Vanags. «Sievai mācīt es nepieļauju, apustulis Pāvils saka tiešā tekstā.» Pēc Vanaga domām, Rietumu baznīcas rakstos teikto novērtē kā sava laika produktu, kad sievietes loma sabiedrībā ievērojami atšķīrās no mūsdienām, nevis Dieva atklāsmi. «Šodien tas mums vairs nav svarīgi,» saka Rietumu teologi.

Arhibīskapam Vanagam tas ir svarīgi. Pēc viņa stāšanās amatā sievietes mācītājas Latvijas baznīcās vairs netika aicinātas kalpot. No amata daudzas aizgāja, tāpat kā atstādinātais homoseksuālais mācītājs Māris Sants un tie, kuri homoseksuāļu tiesībām baznīcā izrādīja atbalstu. Savukārt mācītājs Modris Plāte pēc izteikumiem par praidu, kuros viņš pauda aizstāvību, no baznīcas saņēma aizliegumu runāt ar presi.

«Viņš uztver sevi kā pēdējo patiesības bastionu Eiropā, tā ir viņa pārliecība un arī viņa bailes,» saka Māris Sants. Viņš atceras, ka 2000.gada decembrī Vanags uzaicinājis uz pārrunām, jo radušās aizdomas, ka Sants vada dievkalpojumus geju grupai. Vanags vēlējies Santu vest uz ceļa, izrādīt atbalstu, ja viņš censtos pārvarēt homoseksuālo tieksmi. Sants: «Viņš man teica, ka 18 vai 19 gadu vecumā viens cilvēks centās viņu pavedināt homoseksuālās attiecībās. Viņš teica: es nezinu, kas būtu bijis tad, ja es būtu viņam padevies.»

Vanaga nevēlēšanos diskutēt sabiedrībā par jutīgiem jautājumiem, kas skar cilvēka seksuālo identitāti, Sants skaidro ar bailēm no pasaules un sevis paša.

Pats Vanags šādu paņēmienu, kad skaidra nostāja homoseksualitātes jautājumā tiek pavērsta kā homofobija, kas it kā izriet no slēptas homoseksualitātes, sauc par nelietīgu demagoģiju un blēņām. Pats nelietīgākais ir tas, ka cilvēkam nav iespējams no šī paņēmiena aizsargāties. «Man tagad būtu jāsaka: nē, ziniet, es neesmu kriptogejs. Ar to es kļūtu tikai vēl aizdomīgāks.»

Par arhibīskapa Vanaga raksturu liecina sīka epizode no 1994.gada gavēņa laika – kāds izcepis siermaizes, katrā ieliekot desas gabaliņu, mazu kā tablete. Ēdot Vanags gabaliņus lasījis ārā. Tos apēst gavēnī būtu grēks.

Kāda cita interesanta rakstura šķautne ir arhibīskapa Vanaga izsmalcinātā gaumes izjūta. Tā izpaužas, piemēram, talāru izvēlē. Izcils talārs var maksāt pat vairākus tūkstošus latu, vislabākie meistari no smalkākajiem audumiem tos darina Itālijā. Vanaga ienākšana Latvijas luteriskajā baznīcā ieviesusi pārmaiņas liturģiskajos rituālos, tērpos. Tie ir krāšņāki, emocionālāki. Bez luterismam raksturīgās atturības, vienkāršības, un atgādina katolisko tradīciju. Pats arhibīskaps skaidro, ka baznīcai nav jāvairās izrādīt emocijas, tās slēpt. Tērpi ir emocionalitātes estētiskais aspekts.

Latviju negrib atstāt
Neatradis domubiedrus Rietumu luteriskajās baznīcās (LELB tiek uzskatīta par vienu no konservatīvākajām pasaules luterisko baznīcu saimē), arhibīskaps Vanags tos atrada ASV Misūri Sinodē. Ar to Vanaga pārvaldīto baznīcu saista arī finansiāli darījumi.

Lai uzlabotu mācītāju atalgojumu (vēl 2006.gadā Latvijā bija mazas draudzes, kuru gani saņēma tikai 96 latus mēnesī), baznīcas vadība pirms diviem gadiem izstrādāja plānu par daļēju draudžu īpašumu pārdošanu un izīrēšanu. Tā baznīca cerēja iegūt 30 miljonus latu. Plāns paredzēja īpašumu pārdošanā iegūto naudu ieguldīt finanšu tirgos. Lai vissliktāk atalgotajiem mācītājiem jau uzreiz varētu izmaksāt vismaz 300 latu algas, LELB aizņēmās no Misūri Sinodes trīs miljonus dolāru. Aizņēmumu jāsāk atdot 2012.gadā.

Plāns cieta neveiksmi, jo ekonomikas lejupslīdes laikā nebija iespējams labi pārdot draudzēm piederošos īpašumus. Aizņēmumam izsīkstot, mācītāju algām atkal jāatgriežas iepriekšējā līmenī. Lai arī kopumā LELB pieder vairāk nekā tūkstotis īpašumu 80 miljonu latu vērtībā, tas baznīcas vadību un arhibīskapu Vanagu patlaban neglābj no kurnēšanas baznīcas iekšienē par nesaprātīgu saimniecisko politiku.

«Man nav dāvanu biznesā un finansēs, es neesmu Dieva aicināts uz to,» Vanags saka. Vaicāts, vai pareizi izvēlējies padomniekus, viņš skaidro, ka darījis, ko varējis. Ja ne krīze, vērienīgajām iecerēm tagad būtu redzami augļi. Vanags neliedzas, ka ir norūpējies par to, kā baznīca spēs atdot aizņēmumu Misūri Sinodei, vai izdosies atrisināt mācītāju atalgojuma jautājumu.

Tomēr finansiālās grūtības, kurās baznīca iestigusi, nav vienīgais iemesls, kāpēc viņš apsver, vai palikt amatā. «Par to sāku domāt jau pirms diviem gadiem,» Vanags atklāj. Šis laiks sakrīt ar traģiskajiem notikumiem ar arhibīskapa dēlu Kristu, kurš izgāja no mājām un pazuda, bet pēc ilgiem meklējumiem viņu atrada Daugavā noslīkušu.

Šķiet, ka 52 gadus vecajam arhibīskapam vairs nav pa spēkam dzīvot pa vecam. Jebkurā citā amatā – bankā, skolā, valsts iestādē, viņš šajā brīdī varētu atkāpties no amata, vienkārši pasakot, ka spēki izsīkuši. Garīgajās institūcijās tas ir daudz sarežģītāk.

Noskaidrot Dieva gribu savā dzīvē ir ļoti smalks un sarežģīts process, atzīst garīdznieks. Dzīvi mainošus lēmumus nedrīkst pieņemt nomāktības stāvoklī. Ja lēmums ir pieņemts dievišķa mierinājuma brīdī, pie tā vairs nedrīkst atgriezties, lai pārskatītu. No Anglijas nesen atvedis četrus sējumus par to, kā pieņemt lēmumu. «Metodes pamats ir lūgšanās un apcerē sajust galveno vēlmi savā dzīvē – vēlmi pēc Dieva, un uz šīs centrālās vēlmes fona izvērtēt un izprast savas acumirklīgās vēlmes.»

Luteriskajā baznīcā patlaban vieni Vanagu atbalsta, citi vēlas, lai viņš amatu pamet. Arhibīskaps pats uzskata, ka vairāk ir atbalstītāju. «Pat tie kolēģi, kuri grib, lai es atkāpjos, nav taču mani ienaidnieki,» viņš saka. «Viņi negrib mani sāpināt un apvainot. Tikai domā, ka baznīcai vajadzētu citu kursu.»

Kādā intervijas brīdī viņš salīdzina pārmaiņas, kas pēc Sinodes lēmuma var sekot, ar pārsēšanos no autobusa vadītāja krēsla uz motociklu. Tas dotu citu skatījumu, citu pieredzi. To, kāda atbilde no Sinodes pašam būtu tā vēlamākā, viņš tomēr nesniedz. «Man vislabāk šajā situācijā saglabāt indiferenci. To izlems Sinode.»

Māris Sants domā, ka Sinodes lēmums jau paredzams – Vanags amatā paliks, un turpmāk uz šo lēmumu varēs atsaukties sarežģītās situācijās: pati baznīca taču vēlreiz pateikusi, ka vēlas Vanagu amatā. «Ja viņš vēlētos aiziet, pats to būtu izdarījis.» Lielākā daļa no tiem, kuri varētu iebilst pret Vanaga palikšanu arhibīskapa amatā, esot prom no šīs baznīcas vai pat prom no Latvijas.

Uzvirmojušās runas par došanos prom no Latvijas un draudzes meklēšanu ārpus Latvijas, arhibīskaps Vanags izkliedē. Nesen viņš viesojies Indonēzijas luteriskajā baznīcā. «Tur es sapratu, ka mēs Latvijā ikdienā pat nenojaušam, cik ļoti mūs katru personīgi ietekmējusi Eiropas kultūra, kristīgā kultūra. Nekur citur, kā vien Latvijā es dzīvot negribētu. Te viss ir skaidrs. Te ir labi.»

Ķirsona sekretāre aizgāja pēc jauna kostīma…

Posted on novembris 24, 2010 by Sanita Jemberga - Veiksme

Autonama izgudrotā traktoru pretaizbraukšanas sistēma gūst balvu izstādē Lielbritānijā un 1,7 miljonu eiro vērtu līgumu

Viss varēja beigties pirms desmit gadiem, kad apgriezienus lēni uzņemošā pašmāju kompānija – auto pretaizbraukšanas sistēmu izstrādātājs Autonams – laida pārdošanā sava slavenākā produkta Skybrake jaunāko versiju.

Uzņēmums, kas 1994.gadā sāka darbību ar automarķēšanu, lēnām centās iekarot arī citas nišas. Vispirms, izmantojot peidžerus, tapa sistēma, kas varēja apturēt auto dzinēju ar nosūtītas īsziņas palīdzību. Tapa arī dīvaināki produkti, piemēram, auto piepildījās ar dūmiem, ja nepiederoša persona centās to iedarbināt.

Pēc pāris gadiem pašiem izdevās izveidot pretnozagšanas ierīci jeb imobilaizeru Skybrake. Ne gluži aiz brīvas gribas. Autonams presē bija izreklamējis amerikāņu produktu, bet atsūtītā partija izrādījās brāķis. Nācās steigšus gatavot aizvietotāju, kas, ņemot vērā Latvijas radioelektronikas tradīcijas (Alfa, VEF, Radiotehnika), nenācās tik grūti, jo atbilstoši speciālisti Latvijā bija. Skybrake imobilaizera inovācija bija tāda, ka, iekāpjot mašīnā, nebija jāveic papildu darbības, lai auto iedarbinātu.

«Un tad mēs izveidojām imobilaizera jaunāku versiju, kas, mūsuprāt, bija kolosālākais produkts pasaulē. Ar to mēs zaudējām 50 000 latu, nerēķinot izstrādē ieguldīto naudu,» sēžot Autonama zīmola sarkanajā un pelēkajā krāsā ieturētajā mājā blakus Arēnai Rīga, atceras valdes loceklis Edvīns Panders. Ar jauno modeli aprīkotās automašīnas sāka niķoties: vienas nebija iedarbināmas, citas noslāpa uz ceļa. Produkts nebija līdz galam pārbaudīts: negribējās tērēt testiem naudu un 3-4 mēnešus laika, tādēļ pēc iedrošinošiem pirmajiem rezultātiem pārbaudes beidza un sāka ierīci pārdot. Rezultātā Autonams atsauca 700 sistēmu, atmaksāja pircējiem naudu.

«Sarullējām drosmi un sākām domāt, vai nav laiks mainīt Skybrake zīmolu uz citu, jo ieberziens bija pamatīgs,» saka Edvīns Panders. «Daudziem lietotājiem tobrīd radās teiciens, ka Skybrake ir sū**, pīīī, ko mēs vēl tagad reizi pa reizei dzirdam.»

Uzņēmumam pietika drosmes nelikvidēt jauno produktu izstrādi, un nākamajos divos gados tapa jauns imobilaizers, kuru Autonama cilvēki paši sauc par apvērsumu industrijā, jo radikāli saruka gan ierīču izmērs, gan vadu skaits, kas samazina iespēju, šīs sistēmas pieslēdzot, kaut ko sabojāt sarežģītajos automehānismos. Imobilaizers sastāv no vairākām ierīcēm – divas noslēptas automašīnā, trešā atrodas pie šofera. Savā starpā «sarunājas» ar unikālu algoritmu, visu laiku – pēc katras «sarunas» – sinhroni mainot frekvenci. Tādēļ autozagļu kodu skeneriem to nolasīt neesot pa spēkam.

«2001.gadā sākām, 2002. un 2003.gadā sapratām, ka strādā, un 2004.gadā saņēmām drosmi ražot. Skybrake DD2+ arī bija reālais veiksmes stāsts, ar ko izgājām uz eksportu,» saka valdes priekšsēdētāja Iveta Sarkane, viena no Autonama dibinātājām un gandrīz 95% akciju īpašniece (pārējās pieder Edvīnam Panderam). Uzņēmums pēc būtības ir holdings ar vairākām saistītām kompānijām, kam ir cits darbības profils, piemēram, apdrošināšana. Gan šis, gan citi uzņēmuma izgudrojumi pēdējos trīs gadus bijuši Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras inovatīvāko produktu konkursa finālisti.

Dala riskus
Autonama dzimšana ir viens no 90.gadu sākuma tipiskajiem stāstiem – nejaušība. Iveta strādājusi Lido pie Gunāra Ķirsona par sekretāri, un kādai prezentācijai bijis nepieciešams jauns kostīms. Tolaik par tiem maksāja uzņēmums, un darbā uzaicināts puisis, kam piederēja šūšanas ateljē. Viņam bijusi pilna galva dažādu ideju, no kurām viena saistīta ar automarķēšanu. Viņš uzaicinājis Ivetu par kompanjonu, un tā kopā ar Hariju Briedi tapa Autonams. Edvīns Panders neilgi pēc tam pievienojies uzņēmumam kā šoferis, kas grasījies pastrādāt pusgadu. Tas pagājis. Komunikablās dabas dēļ sācis strādāt ar klientiem un virzījies augšup pa karjeras kāpnēm. Tagad uzņēmumā Iveta atbild par administrāciju un finansēm, Harijs – par pārdošanu, Edvīns – par izstrādi un ražošanu.

Autonama konstruktoru birojā strādā astoņi cilvēki: programmētāji, radioelektronikas speciālisti, kuri, «aizejot mājās, pēc darba vēl ķimerējas pa garāžām, tā ka tā ir diagnoze». Lai gan krīzes dēļ darbinieku skaits sarucis no vairāk nekā 60 līdz 23, konstruktoru biroja lielums nav samazināts, jo uzņēmums saprotot – ja nebūs viņu, nebūs jaunu produktu.

Viss Skybrake ražošanas cikls notiek Latvijā – Autonamā izgudroto sistēmu izgatavo Hanzas elektronika, plastmasas kastīti – cits Latvijas uzņēmums. Pērn saražots ap 14 tūkstošiem šo ierīču, no tām aptuveni 90% eksportētas.

Autonamam ir arī sava ražotne Ropažu ielā, lai gan uzņēmums cenšas iespējami daudz izmantot ārpakalpojumus, tā samazinot izmaksas.

«Mēs esam izauguši uz Latvijas klientu bāzes, no viņiem mācāmies, kas tirgū varētu būt nepieciešams. Sākām ar marķēšanu, tad aprīkojām automobiļus, tad sākām domāt, ko var pielikt klāt autosignalizācijā, tad pieņēmām lēmumu darboties ar korporatīvo autoparku vadības sistēmu, nodibinājām apdrošināšanas brokeru uzņēmumu,» stāsta Iveta.

Jaunākais Autonama produkts – traktoru, meža un ceļubūves tehnikas pretaizbraukšanas sistēma Skybreak Touch – šomēnes ieguvis galveno inovāciju balvu lielākajā Lielbritānijas lauksaimniecības tehnikas izstādē. Uzņēmums noslēdzis 1,76 miljonu eiro vērtu līgumu ar pazīstamā traktoru ražotāja John Deere meitasuzņēmumu par iekārtu izplatīšanu vairāk nekā 60 valstīs.

Krīzes mācība
Liela daļa no mūsu sarunas ir veltīta mācībām, ko uzņēmums guvis krīzes laikā. Iveta Sarkane stāsta, ka, pateicoties krīzei, izveidota jauna uzņēmuma filozofija, kurā izklāstīti gan nākamā gada – viena gada – mērķi, gan līdzekļi to sasniegšanai, biznesa principi, lēmumu pieņemšanas mehānismi. 30 lappušu garo dokumentu zinot visi uzņēmuma struktūru vadītāji. Uzņēmuma īpašnieki sapratuši, ka pārāk maz līdz šim investējuši personāla vadībā un izglītošanā.

«Agrāk nesapratu, kāpēc ārzemju uzņēmumi stratēģijai velta tik daudz uzmanības. Varbūt tas skan zinātniski, bet es gribētu teikt, ka ir pienācis laiks mums visiem būt izglītotiem,» saka Iveta. «Mēs neesam izdomājuši neko jaunu, tā ir globālajā līgumā noteikta vērtību sistēma: valsts ekonomiskās izaugsmes veicināšana, ievērojot visas likumu normas, proti, maksājot nodokļus. Biznesa kultūras un ētikas principu ievērošana, kas attiecas uz kukuļu nedošanu. Videi draudzīgas tehnoloģijas. Sociālā atbildība. Mēs gribam ieviest kustību, kurā nevis ziedo naudu, kas ir vairāk mārketinga pasākums, bet darbinieki iet un kopā kaut ko dara, sakopj kādu Latvijas vietu.» (Globālais līgums ir ANO ģenerālsekretāra 1999.gadā sākta brīvprātīga un juridiski nesaistoša kustība, kurai pievienojušies uzņēmumi ievēro deviņus principus, kas apver cilvēktiesības, darba tiesības un apkārtējo vidi.)

Otra mācība bijusi finansiāla – ja uzņēmumam nebūtu bijis tik daudz uzkrātās peļņas, ļoti iespējams, tas vairs neeksistētu. Divos gados nācās absorbēt tuvu pusmiljona latu zaudējumus, piedzīvojot arī apgrozījuma kritumu no labo gadu 3,2 miljoniem līdz nepilnam miljonam pagājušajā gadā. «Lai gan 90% no saviem produktiem mēs eksportējam, finansiāli mūs izvilka Latvijas tirgus, jo šie produkti ir tikai neliela daļa no tā, ko mēs Latvijā darām. Iekšējais tirgus mums visu laiku ir bijis ar peļņu,» saka Iveta Sarkane. (Eksportēti tiek 90% no uzņēmuma ražojumiem, bet Latvijā tas sniedz arī citus pakalpojumus – marķēšanu, signalizāciju ierīkošanu audiosistēmām u.tml, kas nodrošina aptuveni pusi ienākumu.)

Pamest rāmjus
Tā kā uzņēmums ir definējis, ka negrasās ražot lētu produkciju, jo Latvija ar savām darbaspēka un resursu izmaksām nevarēs izkonkurēt Ķīnu vai Taivānu, Autonama unikālā niša esot tieši inovācijas. «Studenti prasa – kā var nosargāt savu izgudrojumu? Un es saku – nekā nevar, vienkārši jābūt citiem gadu priekšā. Bizness ir lieta, kur tu vai nu ej un riskē, un par to nepārdzīvo, vai arī ej pie kāda un strādā algotu darbu. Veiksmes, neveiksmes – tie ir normāli procesi, tikai gribas zaudēt gudri,» Iveta papildina.

Autonams katru gadu nedaudz vairāk kā 10% no apgrozījuma investē produktu izstrādē un šo proporciju saglabāja arī krīzes laikā. «Tās ir fiksētas izmaksas, neskatoties uz to, ir pārdošana vai nav. Mēs saprotam – ja produktu izstrāde apstājas un mums vairs nav nekā jauna, ko piedāvāt, tad viss īsā laikā beigsies,» saka Edvīns Panders. «Protams, ka ir liels spiediens, jo Latvijā biznesa izpratne ir šāda: nodibini kompāniju, trešajā dienā ir apvidus auto, ceturtajā – māja, piektajā – Bahamu salas. Tāda kā formula: kompānija-auto-bagāts, lai gan neviena liela kompānija nav viendienīšu veiksmes stāsts.»

Jauns produkts top aptuveni gadu, un Autonams spēj radīt vidēji 2-3 jaunumus gadā. Izvēršanās citās sfērās notikusi visu laiku. 2007.gadā pieņēmuši stratēģisku lēmumu mēģināt ražot autoparka uzraudzības sistēmas: iekārta, kas atrodas mašīnā, sūta informāciju uz datu centru, kam var piekļūt ar interneta starpniecību, un lietotājs var redzēt, kur atrodas katra autoparka mašīna, cik kilometru tā dienā nobrauc, cik braukusi, cik stāvējusi, cik degvielas patērējusi. Tagad starp šīs sistēmas lietotājiem ir lielākie Latvijas uzņēmumi – Latvenergo, Lattelecom.

Tagad nolemts iziet ārpus auto elektronikas. Dienā, kad viesojos Autonama laboratorijā, uz viena no galdiem atrodas dūmu detektors. Viņi mēģinot radīt sistēmu, kas detektora ieslēgšanās gadījumā nosūta informāciju uz īpašnieka mobilo tālruni. «Zināšanas mums ir, jo tehnoloģijas jāpārnes citā vidē, kas ir pat vienkāršāka nekā automašīnas,» saka Edvīns Panders. Kur radusies ierosme? No ārzemju klienta, kas atbraucis uz industrijas izstādi pavasarī un pasūdzējies, ka meklē šādu ierīci, bet nevar atrast. Šonedēļ viņš saņems pirmos izmēģinājuma paraugus.

3 biznesa principi
1. Klausīties klientā – viņš pateiks priekšā, kāds produkts vajadzīgs
2. Arī sliktos laikos investēt produktu izstrādē
3. Piedalīties pasaules izstādēs

Matīss Karro

Posted on novembris 24, 2010 by Aivars Ozoliņš - Jauna seja

Talantīgais motokrosa braucējs Latvijā startējis maz, jo pēdējos divus gadus brauca Anglijas komandas sastāvā

Šajā sezonā Matīss piedalījies 28 sacensībās, no tām 16 pasaules čempionāta posmos. Sezonai noslēdzoties, viena no spēcīgākajām pasaules komandām «Rockstar Suzuki» (Vācija) viņu ir gatava uzņemt savā pulkā, taču sportistam jāsamaksā 150 000 eiro dalības maksa. Tagad Matīss ir izveidojis atbalsta tālruni un meklē sponsorus.

Vecums: 19. Vecāki: tētis Ainārs mēģina atdzīvināt visu, kas varētu rūkt, mamma Ilze ir aerobikas un jogas trenere.

No cik gadiem sēdi uz moča? «Tētis uzsēdināja, kad bija trīsarpus gadu. Uztaisīja īpaši man ļoti mazu mopēdu. No četru gadu vecuma piedalos sacensībās.»

Cik močus karjeras laikā esi nokāvis? «Ļoti daudz. Ir bijušas sacensības, kurās salaužu trīs. Sezonā nobraucu sešus močus.»

Cik augstu vari uzlēkt? «Tas atkarīgs no tramplīna. Ir bijuši lēcieni līdz mājas trešajam stāvam.»

Latvijā pašlaik esi labākais motokrosa braucējs? «Pats par sevi tā nevaru teikt, bet, ja kāds tā saka, es piekrītu.»

Kā nonāci līdz Rockstar Suzuki piedāvājumam? «Pārrunas bija garas, viņi teica: «Tu esi labs sportists, esi pelnījis vietu komandā.» Es biju ļoti sasapņojies, ka tikšu komandā. Taču tad pateica, ka iegūšu vietu, ja samaksāšu 150 000 eiro. Tas ļoti sarūgtināja: «Tāda nauda! Kur to dabūšu? Nāku no tik mazas valsts!» Domāju, ka būs bezcerīgi, taču tagad cīnāmies.»

Kādēļ vēlies tikt šajā komandā? «Tur ir laba tehnika, atmosfēra, treneri un viss pārējais, kas vajadzīgs, lai gūtu rezultātus.»

Grāmatas lasi? «Pašlaik lasu Sešas domāšanas cepures. Lēni gan iet, jo daudz laika aiziet treniņos.»

Santa Ulnicāne, kolekcionāre

Posted on novembris 16, 2010 by anon - 1 no 2 miljoniem

Staipīgās vai cietās, kuras jau sacukurojušās?

Izrādās – ne vienas, ne otras, jo Santu interesē tikai Gotiņu iepakojums, pati konfekte visbiežāk tiek mammai. Kolekcionāre ir saskaitījusi 27 veidu Gotiņu konfektes, taču to iepakojumu daudzveidība ir teju bezgalīga. «Ražotāji cenšas, lai man būtu ko kolekcionēt,» smaidot stāsta Santa.

Ja vajadzējis nopirkt tikai vienu konfekti, tad gan bijušas problēmas. «Pārdevējas bija izmisumā, jo vienu konfekti svari nespēja nosvērt, tad viņas tikām lika klāt konfektes, līdz parādījās svars, un izdalīja to ar konfekšu skaitu.» Tomēr pirmos papīrīšus Santa visbiežāk atrada mētājamies uz ielas, jo bērnībā šo kārumu veikalā varēja nopirkt reti.

Pirms pievienot papīrīti kolekcijai, tas jāsagatavo – siltā ūdenī jāizmērcē, līdz izšķīst visas konfekšu paliekas, tad jāliek starp papīra lapām zem grāmatu sloga. Ar gludekli gan nedrīkst gludināt, jo tad papīrīši, it īpaši jaunākie, kļūst grubuļaini. Kolekcija tiek glabāta cietos vākos, kur caurspīdīgās plastmasas kabatiņās sakārtoti Gotiņu papīrīši, kā arī iespaidīgā Excel tabulā. Tur katram papīrītim piešķirts numurs, norādīts nosaukums, ražotājs, iegūšanas veids, kā arī pievienots digitāls tā attēls. Kāds atrasts ceļa malā, citi iemainīti pret šokolādes papīrīšiem ar kolekcionāri Elīnu. Vēl citu Santa reiz atrada uz biroja galda kopā ar apkopējas atstātu zīmīti, ka šo gan viņa nav uzdrošinājusies izmest.

«Visu apzinīgo darba mūžu strādāju grafiskā dizaina jomā, iespējams, tādēļ ar interesi vērtēju katra papīrīša dizainu.» Santai vislabāk patīk vecās retrostila Gotiņas, no jaunajām – tās, kuras izskatās jancīgākas. Šķirstot prāvo papīrīšu albumu, ik pa brīdim uzduros neierasta dizaina Gotiņām, piemēram, kur govs lido uz paklāja vai uz papīrīša uzrakstīts Milky Way, vai ierastās govs vietā attēlota Minhauzena galva.

Nākotnē apjomīgo kolekciju Santa plāno papētīt no cita skatpunkta, aprakstot savu kolekciju no vēstures viedokļa. Katrs papīrītis ir maza pagātnes liecība no laika, kurā dzīvojam: rajonus nomainījuši novadi, likvidētas piena ražotnes un attīstījušās tehnoloģijas. Santa ļoti cer, ka ikviens, kuram mājās ir saglabājies kāds Gotiņas papīrītis, it īpaši no senākiem laikiem, būtu gatavs piedalīties kolekcijas veidošanā. Šim mērķim Santai ir pasta kastīte Madonā: a.k.62, Madona, LV-4801.

Pēc mūsu tikšanās kolekcionāre dodas uz Saldus gotiņkonfekšu veikalu: «Šogad kolekcijā jābūt 600 eksemplāriem.»

Labākie

Posted on novembris 16, 2010 by Ieva Alberte - Slavenības

23.novembrī Dailes teātrī tiks svinēta Spēlmaņu nakts, kurā jau 17.reizi tiks pasniegta teātra gada balva. Žurnāls Ir iepazīstina ar desmit spēlmaņiem, kas pretendē uz labākās aktrises un labākā aktiera titulu

Inese Kučinska

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīta par Ausmas Hananas lomu izrādē Hanana (režisors Dž.Dž.Džilindžers). Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Veca, alkohola un incesta deģenerēta sieviete, kas tomēr kā lampa naktstauriņus vilina un silda (diemžēl arī sadedzina) savus tuvākos, ir aktrises – Liepājas teātra prīmas – varoņdarbs.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? Liepājas teātrī 1993.gadā.
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā? «Ko piesējies?! Patīk man viņi – jūrnieki.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «Režisors Dž.Dž.Džilindžers teica, ka varu negrimēties, jo izskatos atbilstoši Ausmas vecumam! (Uztvēru to kā komplimentu!)»
Jūsu skatuves partneris – atklājums. «Kaimiņu āzis Repšiks. Viņš ir silts.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Ceru, ka mūsu izrādēs cilvēkiem nav garlaicīgi, un, ja viņi arī žāvājas, tad tas ir tikai nogurums.»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «Pazīstot sevi, gribētu pie kāda pieturēties.»
Kur ir vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Ņemot vērā politiķu vārdu plūdus, domāju – tepat uz zemes.»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Palutināt sevi.»

Daiga Kažociņa

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīta par Katrīnas lomu izrādē Pierādījums (rež. Valters Sīlis).
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Katrīna ir Grigorija Pereļmana analogs – matemātikas ģēnijs, kam publiskā atzinība nav svarīga. Balansējot uz izcilākā saprāta/slimīga neprāta robežas, viņa tomēr nav nekāda trauslā dūdiņa un iemācās pastāvēt par sevi.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? Nacionālajā teātrī 1999.gadā.
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā? «Mati ir miruši audi, tos nevar padarīt veselīgākus.»
Daudzi nemaz nezina, bet… Gatavoties lomai «nebija viegli».
Jūsu skatuves partneris – atklājums. «Lielisks dramaturģiskais materiāls izrādē Pierādījums.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Kad aktierim garlaicīgi.»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «Neatbildēt uz daudziem jautājumiem.»
Kur vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Nezinu, bet zinu, ka ūdens dzird mūziku un piedzimstot mēs esam 90% ūdens.»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Iegūt informāciju, kur ir vairāk ūdens: uz zemes vai gaisā.»

Dita Lūriņa-Egliena

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīta par Antonijas lomu izrādē Skroderdienas Silmačos (rež. Indra Roga).
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Šķiet, tik seksuāli aktīva un valšķīga Antonija latviešu teātrī nekad nav redzēta – ilgajos gados pie veca vīra sāniem viņa jūtas pelnījusi pilnasinīgu sievietes laimi, bet, kurš to sniegs – Aleksis vai Dūdars -, nav tik svarīgi.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? Nacionālajā teātrī 2000.gadā.
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā. «Nu, redz, kādi tie sievieši ir!»
Daudzi nemaz nezina, bet… «…un nav tur, ko zināt.»
Jūsu šīs sezonas partneris – atklājums. «Scenogrāfi.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Tad arī man ir garlaicīgi.»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «Lielu kinolomu!»
Kur vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Cilvēkā.»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Piedzīvot katru savu dienu.»

Voldemārs Šoriņš (59)

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīts par Voldemāra lomu izrādē Topdogi (rež. Juris Rijnieks) un trimdas Kārli Ulmani Vadonī (rež. Edmunds Freibergs).
Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Ulmanis, kas šaubās, jau no trimdas, no nāves tuvuma uzlūkodams katru savu darbu un lēmumu, ir intriģējošākais tēls diskusiju krustugunīs nonākušajā izrādē Vadonis.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? Nacionālajā teātrī 1975.gadā.
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā? «No mūžības piecelšu viņu (Latviju)» – izrādē Vadonis.
Daudzi nemaz nezina, bet… «Atceros savu partneru sejas, kad pirmoreiz parādījos pilnā grimā izrādē Topdogi. Freibergs pat atlēca otrā telpas stūrī.»
Jūsu skatuves partneris – atklājums. «Uldis Dumpis izrādē Latgola.lv.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Gaiss zālē kļūst retināts.»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «Klusumu.»
Kur ir vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Okeānā.»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Pabeigt šāgada darbus un iesākt nākamgad iecerētos.»

Normunds Laizāns (48)

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīts par Reja lomu izrādē Melnais strazds (rež. Ģirts Ēcis).
Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Rejs cīnās ar jūtām pret 12 gadus vecu meiteni, neaizmirstot savas kaislības grēcīgo, pat slimīgo dabu, bet arī nespējot dot tai citu vārdu kā – Mīlestība.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? Nacionālajā teātrī 1992.gadā.
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā? «Prāmis no Ņūkāslas neiet uz Amsterdamu.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «Lai arī izrāde ir smaga, atnāca pie mums viegli.»
Jūsu skatuves partneris – atklājums. «Madara Saldovere.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Ja skatītājam ir interesanti – zālē ir klusums, vai arī otrādi.»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «Mīļotās sievietes buču uz vaiga.»
Kur ir vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Salīdzinoši – cilvēkā!»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Atbildēt sev uz tiem jautājumiem, kas vēl nav atbildēti.»

Elīna Vāne

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīta par Elizabetes lomu Marijā Stjuartē (rež. Oļģerts Kroders).
Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Šī Elizabete nav nedz piekrāpta cietēja, nedz cēla valdniece – tā ir iemīlējusies sieviete, kas tai uzticētās varas dēļ pamazām vien skatītāju acu priekšā zaudē cilvēcību un kļūst līdzīga teiksmainam pūķim.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? «Kopš dzimšanas» (faktiski Valmieras Drāmas teātrī no 2003.gada).
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā? «Lai apgaismo jūs Viņa gudrība, kā Viņa uzticību attaisnot.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «Viesizrādes laikā Rīgā Elizabetes parakstītā nāves pavēle Marijai Stjuartei iekrita starp podestiem un izrādei it kā vajadzēja apstāties, jo bez šīs pavēles nāvessods nevar tikt izpildīts.»
Jūsu skatuves partneris – atklājums. «Dziesmotie dialogi ar Anci Krauzi Agrajā rūsā.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Labāk nenojaust…»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «Automātisku balvu piešķiršanu visiem nominantiem no mana teātra.»
Kur ir vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Cilvēku domās.»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Paspēt laikus nodot etīdes režisoram Viesturam Meikšānam.»

Tālivaldis Lasmanis (49)

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīts par Krišjāņa lomu izrādē Eldorado (rež. Varis Brasla) un Sandro lomu izrādē Karalis Līrs nabagmājā (rež. Otari Bagaturija).
Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Latvietis Krišjānis un gruzīns Sandro ir līdzīgi – dzīves mazliet aizlauzti, tomēr nepadevušies pusmūža vīrieši ar nerimstošu interesi par sievietēm. Lasmanis tiem piešķir tikai šim aktierim raksturīgu komisku šarmu.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? Valmieras Drāmas teātrī 1983.gadā.
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā? «Tikai pūce nedzer, jo dienā guļ, bet naktī veikals slēgts.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «Šausmīgākais notikums izrādē Eldorado bija tad, kad 20.ainas vietā kādu laiku nejauši nospēlēju 22.ainu. Pilnīgi sirreāla sajūta.»
Jūsu skatuves partneris – atklājums. «Aktieris Mārtiņš Meiers – neglābjami pozitīvs cilvēks.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Ja skatītājs otrajā cēlienā, uzpildījies ar kafiju un balzamu, aizmieg veselīgā bērna miegā.»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «Gribētu, lai kāds mani pamodina.»
Kur ir vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Ceru, ka uz zemes.»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Saprast, kas ir noticis. Termiņš – 31.decembris.»

Guna Zariņa

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīta par Sofijas lomu izrādē Jāņonkulis (rež. Māra Ķimele) un lomām izrādē Skolotājs Jāps un klase (rež. Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš).
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Sofija ir kā latviešu sievietes iemiesojums: sieviete, kas raudot spēj darīt arī vīrieša darbu, ja stiprais dzimums ir saļimis zem nelaimju nastas vai alkohola iespaidā.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? Jaunajā Rīgas teātrī ap 1998.gadu.
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā? «Ārpus izrādēm runāju pati savus tekstus.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «Lai uztaisītu Jāņonkuli, mēs sniegputenī ar ņivu braucām pa aizsalušu Lubānu vilkt ārā tīklus. Kolēģi mani gandrīz pazaudēja, jo zeme ar debesīm gāja kopā. Uz kuru pusi krasts – neuzminēt.»
Jūsu skatuves partneris – atklājums. «Laba kompānija Jāpā – burka, švamme, keda, kaste, pudele, ķeglis, lejkanna, lampa. Stabili un paklausīgi.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Kad strīpā sāk kāsēt.»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «To nevar zināt.»
Kur ir vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Presē.»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Jautri dzīvot līdz gada beigām.»

Andris Keišs (36)

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīts par Astrova lomu izrādē Jāņonkulis (rež. Māra Ķimele).
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Liekas – ko vēl var pateikt par siržu lauzēju dakteri teju visbiežāk iestudētajā Čehova lugā? Bet var – šis Astrovs ir vitāls lauku mačo, kam «sēras par zaudēto dzīvi» ir viens no sieviešu pavešanas ieročiem.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? Jaunajā Rīgas teātrī 1997.gadā.
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā? «Ir tāds tēls – ar šķidrām ūsām un vājām spējām, es tas esmu.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «Latviešu Astrovs dzīvo pie Lubāna ezera.»
Jūsu skatuves partneris – atklājums. «Gundars Āboliņš, protams.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Dažādi, bet to jūt uzreiz.»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «Buču uz pieres no Znotiņa.»
Kur vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Procentuāli – gurķī.»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Aizbraukt ar ģimeni uz Latgali.»

Kaspars Znotiņš (35)

Spēlmaņu nakts balvai izvirzīts par Ziedoņa lomu izrādē Ziedonis un Visums (rež. Alvis Hermanis).
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Tik absolūta pārmiesošanās, pat bez fotogrāfiskas kopēšanas, vispārējai aplūkošanai, smiešanai un vērošanai atver ne vien dievinātā dzejnieka Ziedoņa, bet arī aktiera Znotiņa personību.»

Kurā gadā sākāt darbu savā teātrī? Jaunajā Rīgas teātrī 1997.gadā.
Lipīgākais teikums šajā lomā, kas bieži atkārtojas galvā? «Re, ku’ Ziedonis nāk!» – «Nav, nav Ziedonis!»
Daudzi nemaz nezina, bet… «Ziedoņa parūkā izmantoti bifeļa mati.»
Jūsu skatuves partneris – atklājums. «Ēzelīte Lilī.»
Kā var nojaust, ka skatītājam ir garlaicīgi? «Ar dzirdi.»
Ja iegūsit balvu, ko gribētu saņemt uzreiz pēc tās? «Andra Keiša izpalīdzīgo roku, nokāpjot no skatuves.»
Kur ir vairāk ūdens – uz zemes vai gaisā? «Uz zemes.»
Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? «Uzkāpt Slapjuma kalnā.»

Uz tilta atradu 20 dolārus…

Posted on novembris 16, 2010 by Sanita Jemberga - Veiksme

Latviešu meitenes pulksteņi May28th nokļūst respektablajā modes žurnālā ELLE

Veidojot rakstus par veiksmīgiem uzņēmējiem un idejām un jautājot, kas ir trīs izdošanās pamatnosacījumi, ļoti reti starp atbildēm gadās «veiksme». Varbūt tādēļ, ka tā ir tik netverams un neizmērāms faktors iepretim tam, ko cilvēki paši sasnieguši. Taču Agnijas Tiļļas gadījumā veiksme varētu būt izšķirošais faktors. Ja viņas dizainēto pulksteni nebūtu pamanījis žurnāls New York Magazine, viņu nebūtu atradusi arī modes bībele – žurnāls Elle. Bez glancētajiem žurnāliem pulksteņus varbūt nebūtu nopircis ASV jauniešu un kičīgās modes veikalu tīkls Urban Outfitters.

Bet nekā no minētā nebūtu, ja nebūtu pašu pulksteņu.

Pēc izglītības Agnijai ar pulksteņiem nav nekāda sakara – viņa ir pabeigusi komunikācijas zinātnes studijas Latvijas Universitātē, strādājusi konferenču rīkotājā Rīgas Kongresu birojs par komunikācijas speciālisti. Paralēli darbojusies ar «visādiem sīkiem biznesiņiem», piemēram, izgatavojusi datoru ādiņas (apvalkus, ar kuriem savu klēpjdatoru padarīt atšķirīgu no citiem). «Rokas vienmēr niezēja, bet es visu laiku biju atkarīga no citiem – kad saražos, kad piegādās. Gribējās kaut ko, kas būtu atkarīgs tikai no manis pašas,» viņa saka.

NAIVIE SAPŅOTĀJI
Tas brīdis pienāca pirms diviem gadiem, kad Agnija ar vīru Jāni pārcēlās uz Kanādu. Nebija nekādu īpašu iemeslu. Abiem Latvijā bija labs darbs, draugi. «Mēs neesam aizbraucēju stāsts, jo nebraucām tādēļ, ka te būtu slikti – bija 2008.gads, krīze vēl nebija sākusies, Parex banka vēl bija uz vietas,» stāsta Agnija.

Būdami jauni un tikko precējušies, bet bez vēlmes nekavējoties radīt pēcnācējus vai apkrauties ar hipotēkāro kredītu ģimenes ligzdas iegādei, gribējuši zināt, kā dzīvo citur. Izvēlējušies Kanādu, jo Agnijai ļoti patika Ņujorka, un viņa nez kādēļ iedomājusies, ka Toronto ir tāda pati. Abi pieteikušies studentu programmai, kurā piešķir arī darba vīzas, sakravājuši nedaudzās mantas un – aidā! «Mēs bijām tie naivie, sapņotāji, kas domā, ka Kanādā strādās tādus pašus darbus kā Latvijā,» saka Agnija un atplaukst smaidā no vienas auss līdz otrai.

Pirmais gads bijis grūts. Pēc kāda laika Jānis ticis pie darba mazā datorfirmā, bet Agnija lielveikalos pārdevusi kredītkartes. Viņa šķiet cilvēks, kas visur saskata labo – esot bijusi perfekta vieta angļu valodas apguvei. Vēlāk vīrs dabūjis darbu lielajā korporācijā IBM, bet Agnija prātojusi, ko iesākt ar savu dzīvi.

IEGUVUMS – KOPIENA
Pulksteņi Agnijai patikuši vienmēr – viņa tos uzskata par perfektu mediju, par mākslas formu, aksesuāru, ar kura palīdzību pateikt pārējiem, kā jūties. «Es no mājām bez pulksteņa neizeju nekad,» viņa saka.

Arī mūsu tikšanās laikā vīna bārā Tinto gan Agnijai, gan vīra māsai (sakritības dēļ – arī Agnijai Tiļļai) uz rokas ir May28th ražojumi. Vienai melnā ietvarā ar meitenīgu sarkani oranžu ziedu pušķi, otrai – atturīgi melnbalti pelēks. Agnese paņēmusi līdzi kastīti, lai varu apskatīt visu četru kolekciju paraugus – Arhitektu ar melnbaltajiem rasējumiem, Plastic Elastic ar krāsu gammām un caurspīdīgām siksniņām, 5PM&Charm ar īpašām aprocēm un Vintage, kuru motīvos ir vecie, apdzeltējušie 30.gadu plakāti, vecas kartes un tamlīdzīgi.

Pirmo pulksteni Agnija izgatavoja februārī – ar rozā siksniņu, krāsainu kā uzspridzinātu varavīksni. Sākumā būrusies internetā, kā to darīt, tad pasūtījusi sastāvdaļas no rūpnīcām (gatavs ir tikai pulksteņa mehānisms, pārējo viņa piekombinē pati). Gājis grūti un ar asarām. Siksniņas aproču pulksteņiem, piemēram, sākumā tapinātas no matu gumijām.

Radīt pašas dizainētus pulksteņus Agniju iedrošinājusi Toronto gūtā atskārsme, ka cilvēki labprāt pērk unikālus, vienā eksemplārā izgatavotus darinājumus – tā ir atsevišķa tirgus niša. «Es to netaisīju kā biznesu. Tas bija kā mans hobijs, jo ceļojot es vienmēr meklēju skaistus pulksteņus, kas atbilst manām iespējām tos nopirkt, bet tādu nebija daudz,» viņa saka.

Zīmolu May28th viņa izvēlējusies spontāni – tā bijusi viņas un vīra iepazīšanās diena. Tagad darbojoties arī kā mārketinga instruments. Pulksteņus daudzi pērk kā dzimšanas dienas dāvanu.

Sākumā katrs pulkstenis tapis vienā, ar rokām darinātā eksemplārā, ar unikālo numuru – stundu un minūti. Sākusi skaitīšanu no pusnakts un tagad jau tikusi līdz 9 no rīta, kas nozīmē, ka ir tapuši un pārdoti vairāk nekā 500 pulksteņu.

VIENS ATVED OTRU
Agnija izvēlējusies savus darinājumus tirgot internetā, jo pulkstenis esot e-komercijai perfekti piemērots produkts. Nofotografējot roku ar pulksteni, ir redzams mērogs, tas nav jāpiemēra, nav nepieciešamas noliktavas. Drīz pēc mājaslapas parādīšanās tīmeklī pieteicies pirmais klients – veikals Rumānijā (tagad tirgo ne tikai lielākajā daļā Eiropas valstu, bet arī ASV, Austrālijā, pulksteņi nopērkami arī Kanādas Modernās mākslas muzejā un tagad arī Latvijā, veikalā Inre).

«Drīz pēc tam sāka birt pasūtījums pēc pasūtījuma, un es nesapratu, kas notiek,» atceras Agnija. Izrādījās, ka New York Magazine parādījies pulksteņa apraksts. Žurnāla redaktori bija uzrunājis tieši 28.maijs, kas ir arī viņas dzimšanas diena: «Tad viss aizvēlās kā sniega bumba no kalna.» Pēc neilga laika žurnāls publicējis vēl vienu apskatu, Agniju sākušas uzrunāt Ņujorkas sabiedrisko attiecību kompānijas, solot nodrošināt publikācijas lielākos žurnālos. Tā kā viņa tobrīd pati vēl neesot apjēgusi, kas notiek, piedāvājumus nav pieņēmusi. Šogad septembrī e-pastā iekritis klienta pasūtījums tādam pulkstenim, kāds redzams žurnālā Elle.

Kāda vēl Elle? Agnija skriešus metusies uz kiosku, nopirkusi septembra numuru, kas modes žurnāliem tradicionāli ir gada svarīgākais un visbiezākais, un šķirstījusi kā sadegusi. Tagad viņa zina no galvas – zilzaļais pulkstenis ir 252.lappusē, pie šīs sezonas modes tendencēm.

«Kad pēc tam atnāca e-pasts no veikalu tīkla Urban Outfitters, ka viņi vēlas iegādāties trīs modeļus, mēs vienkārši lēkājām pa studiju,» saka Agnija. Dienu pirms mūsu tikšanās tie parādījušies tīkla mājaslapā Amerikā ar piebildi, kas ir dizainere un no kurienes viņa nāk.

Urban Outfitters pasūtījums ir mainījis arī Agnijas biznesa dabu, jo tādu apjomu ar rokām izgatavot vairs nevar. Uzmeklējusi rūpnīcu Honkongā, no kuras iepriekš pasūtījusi detaļas, nosūtījusi dizainu, un partija saražota tur. Pārējos modeļus viņa arvien izgatavo pati. No to vizuālā risinājuma ir skaidrs, ka mērķauditorija ir jauni cilvēki vecumā līdz 30 gadiem. To apliecina arī relatīvais lētums – pulksteņi lielākoties maksā starp 40 un 50 dolāriem.

Tieši darbu studijā kopā ar trim citām māksliniecēm, no kurām viena kļuvusi par biznesa partneri un turpinās strādāt ar pārdošanu Ziemeļamerikā, Agnija sauc par lielāko Kanādas laika ieguvumu. «Sākumā strādāju mājās, cilvēkus vispār neredzēju. Taču es zināju, ka kaut kur pulcējas tādi kā es. Kā atradu darbnīcu, tā parādījās arī draugi, sociālā dzīve,» stāsta jaunā uzņēmēja. «Ir svarīgi būt tajā vidē – vari taisīt viens un par to priecāties, bet tad, kad vari dalīties informācijā ar citiem dizaineriem, prieks ir daudz lielāks. Arī atbalsts. Tas ir galvenais, ko esmu ieguvusi no Kanādas – kopienas sajūta.»

SĀK AR 20 DOLĀRIEM
Ieguldījumu biznesā faktiski nav bijis. Tik daudz kā mājupceļā no izstādes, pēc kuras nostiprinājās pārliecība par vēlmi darīt tieši to, uz tilta atrastie 20 Kanādas dolāri. Agnija sākumā negrib, ka šo stāstu publicē, jo «tas pārlieku izklausās pēc pasakas». Par atrastajiem dolāriem krāmu kvartālā iegādātas sastāvdaļas pirmajiem modeļiem, mājaslapu www.may28th.me Agnija ar savām zināšanām spējusi uztaisīt pati. «Viss ir tapis ar pašas rokām, bet cilvēki, kas nāk pasūtīt, nereti iedomājas, ka mēs esam liela kompānija kā Swatch,» viņa saka.

Viena no nākotnes cerībām esot vairāk sadarboties ar dizaineriem. Agnija saka vislabākos vārdus par kopdarbību, kas izveidojusies ar latviešu dizaineri Aļonu Bausku, kas pa dienu izgatavo iepakojumus, bet naktīs veido modes kolekcijas ar zīmolu QooQoo un Rīgas modes pārzinātāju aprindās pazīstama ar savdabīgajām, apdrukātajām reitūzenēm. May28th tapusi sērija ar Aļonas zīmētajiem lāčiem, ačtelēm, kas blisinās tumsā, un citiem neparastiem animāciju tēliem. Sākumā abas iepazinušās internetā un tikai tagad, kad Agnija uz pāris nedēļām iebraukusi Rīgā, satikušās.

«Agnijas stāstā man šķiet svarīgi parādīt, ka pasaulē nav tikai brošas, auskari un žabo. Svarīgi, ka lietas var ieraudzīt arī plašākā perspektīvā. Daļu dizaina viņa pērk, un tas ir godīgs bizness – katram samaksāt par to, ko esi izdarījis. Latvijā tas nešķiet pašsaprotami: esi kaut ko izmantojis, par to ir jānorēķinās,» sarunai pievienojas arī otra Agnija, pirmās Agnijas vīra māsa.

Pēc diviem Kanādā nodzīvotajiem gadiem Tiļļu ģimene decembrī pārceļas uz Malaiziju, jo Agnijas vīram tur piedāvāts labs darbs. Agnija ir priecīga, jo cer, ka pulksteņu biznesu varēs izvērst arī Āzijā. «Bet šis nav aizbraucēju stāsts,» viņa man vēlreiz piekodina. «Mēs kādreiz noteikti atgriezīsimies.»

3 veiksmes likumi
1. Radīt produktu, kas pašam iet pie sirds
2. Atrast pareizo izplatīšanas kanālu
3. Izplesties piesardzīgi

Uz tilta atradu 20 dolārus…

Posted on novembris 16, 2010 by Sanita Jemberga - Veiksme

Latviešu meitenes pulksteņi May28th nokļūst respektablajā modes žurnālā ELLE

Bet nekā no minētā nebūtu, ja nebūtu pašu pulksteņu.

3 veiksmes likumi
1. Radīt produktu, kas pašam iet pie sirds
2. Atrast pareizo izplatīšanas kanālu
3. Izplesties piesardzīgi