Ziedonis, Peters, Zālīte, Čaklais, Bērziņš, altvilks – vārdi, kurus zināja un zina vairākas latviešu paaudzes. Vai taisnība, ka talants bērnos atpūšas, vai tomēr tas ir transformējies citos veidos?
Bērnībā es stundām ilgi dīdījos un trīcēju sniegā un salā vai nu uz Baznīcas ielas pie Ziedoņa mājas vai pie Vesetas ielas rakstnieku mītnes, padusē iespiedusi nolasītas pasaku un dzejas grāmatiņas. Man par jebkuru cenu vajadzēja sagaidīt, kad kāds no viņiem, šiem manā ģimenē cienītajiem un dievinātajiem vārda mākslas elkiem, atvērs durvis, iznāks laukā un es varēšu palūgt parakstus un pavaicāt Ziedonim, vai viņš joprojām satiekas ar Melleņu lāci, izprasīt Čaklajam, kur man meklēt īsto Minkuparku. Viņi neiznāca. Es vilkos mājās sarkanu, nosalušu snīpi un raudāju, pie sevis domādāma – nu, kāpēc, kāpēc es nevarēju piedzimt kādam no viņiem? Tad es būtu tik tuvu, tad manā mājā dzīvotu pasaku tēli un skanētu dzeja. Tikai pēc sava vectēva nāves es sapratu, ka arī viņš bija rakstnieks, viens no viņiem un man vajadzēja tikai palūgt. Nokavēju, nepalūdzu. Bet par vēlu jau nav nekad, ja vien tiešām nav par vēlu, tāpēc man bija interesanti uzzināt, kā tad klājas «tiem laimīgajiem», kam bez īpašas salšanas un nepacietības gadījās nokļūt un uzaugt manu sapņu zemē – dzejnieku mājās.
Lācītis bez medus
Brīdī, kad tapa intervija, vēl nebija saasinājies jautājums par lidostas Rīga valdi, un Krišjānis Peters (35) ir tās priekšsēdētājs. Iespējams, dienā, kad iznāks šis žurnāls, viņš savu amatu būs zaudējis. Krišjānis ir piesardzīgs, pārdomā katru teikto vārdu, neskatās acīs. Vismaz, kamēr ieslēgts diktofons. Kolīdz to izslēdzu, viņš izlaiž gaisu kā pārspriegots balons, sāk smaidīt un vairs neizvairās no acu kontakta. Lai gan pats teic, ka īpaši neuztraucas par sabiedrisko viedokli, tomēr spriedze ir manāma. Savā ziņā uzmanības centrā viņš ir bijis jau kopš jaunības – vispirms kā dzejnieka, Atmodas virzītāja un Latvijas diplomāta Jāņa Petera dēls, vēlāk ar savu iesaistīšanos politikā, nu – saimnieciskajā darbībā.
Ar neizpratni no citu puses viņš saskāries agri – citi bērni nav varējuši saprast, kāpēc Krišjāņa vecāki neiet uz darbu, bet dzīvo pa mājām. Savukārt skolā uzvārds vairāk kaitējis nekā palīdzējis: «Kurš tad mums šodien noskaitīs dzejolīti? Nu, protams, Peters! Un cik tēva dzejolīšu zini no galvas? Kāds kauns, ka Peters nedzied korī!»
Tēvs dēlu audzinājis demokrātiski, neko nav spiedis ar varu, pat grāmatas nav licis lasīt. Tām Krišjānis pievērsās pats, izvēloties no mājas lielajiem krājumiem. Mīlestība pret literatūru saglabājusies līdz šodienai – Peters jaunākais ir liels lasītājs, ja ikdienā nesanāk laika – klausās audiogrāmatas mašīnā pa ceļam uz darbu. Viņš brīvi lasa četrās valodās, dievina Borhesu, Raselu, Šopenhaueru un Džoisa Ulisu uzskata par savu otro Bībeli. Krišjānim labāk patīk proza, ar dzejošanu nav iznācis aizrauties: «Bērnībā jau katrs ir kaut kādas rīmītes uz atskaņu pamata rakstījis, bet par dzeju es to nesauktu.» Vai tēvam ir rādījis? «Nekad, to es neriskētu darīt.» Un piebilst: «Dzejnieks pašlaik zināmās aprindās ir tāds kā lamuvārds – ir rīcības cilvēki un ir dzejnieki. Mana tēva laikā viņi, protams, bija varoņi, un tauta viņus ļoti mīlēja, bet…» Vaicāts, vai viņš pats sevi uzskata par rīcības cilvēku, Krišjānis no tiešas atbildes izvairās – viņš absolūti nevēlas pretnostatīt sevi tēvam un ar nožēlu atzīst, ka viņam nav dots tāds talants, lai arī kā viņš to vēlētos.
Toties tēva sabiedriskās aktivitātes un Latvijas vēstnieka amats Maskavā gan ietekmēja Krišjāņa karjeru: «Viņa kā diplomāta ietekme uz mani bija lielāka nekā dzejniekam.» Krišjānis pabeidzis Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūtu, iegūstot grādu starptautiskajās attiecībās un politoloģijā. Jautājumu, vai uz prestižo augstskolu bijis liels konkurss, Krišjānis nesadzird divas reizes. Tāpēc pārfrāzēju: vai tēvam bija tāda ietekme, lai viņu pieņemtu pa priekšu citiem pretendentiem. «Nē, šajā gadījumā ne,» viņš ir kategorisks. Kurā gadījumā tad? Tēva vārds noteikti esot nostrādājis 7.Saeimas vēlēšanās, kad Krišjānis Peters kā pēdējais sarakstā (Jaunās partijas sastāvā) sapelnījis tik daudz plusiņu, ka iekļuvis deputātos. «Nu, ne jau es 23 gadu vecumā būtu izpelnījies tautas mīlestību!» Kad vaicāju, kurā partijā Krišjānis ir pašreiz, viņš samulst: «Goda vārds, nezinu. Iestājos tikai Jaunajā partijā, kā tālāk ar visām pārreģistrācijām, es nezinu, tiešām.»
Vadošo amatu lidostā viņš ieguva laikā, kad satiksmes ministrs bija Ainārs Šlesers. Viņš necenšoties darboties politikā, jo, viņaprāt, Latvijā pārāk emocionāli tiek uztvertas partijiskās piederības un simpātijas. «Es redzēju, kā mans tēvs pārdzīvoja, kad uz brīdi iesaistījās politiskajās aktivitātēs, un man šķiet, ka viņš izbeidza tās arī tāpēc, ka mākslinieku vidē tas tiek uztverts diezgan negatīvi.» Peters jaunākais ir izteikts kompromisu cilvēks, vienmēr mēģinās sarunāt, panākt vienošanos, publiskajā telpā ar asiem vārdiem un kategoriskiem viedokļiem nav izcēlies. «Diemžēl tas noved pie galējībām, kad kompromisu iespējas ir izsmeltas. Tad vairs nav cīņa par dzīvību, bet uz vieglu nāvi.»
Arī aktīvā kultūras dzīvē Krišjānis Peters nepiedalās. «Nevaru piederēt kaut kam par dažiem procentiem. Tā ir mana intīma lieta. Es nerunāju par teātri, bet par šaurākiem pasākumiem – tajos diemžēl esmu jau svešinieks, jūtos vairāk neomulīgi nekā komfortabli.» Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām viņam ir par padomju barda Bulata Okudžavas viesošanos mājās. Mākslinieks kopā ar pārējiem dzēris vīnu, dziedājis, spēlējis ģitāru. «Man tas krita uz nerviem – es tieši tajā brīdī skatījos Trīs musketierus, tas bija neizturami, es nevarēju saprast, kāpēc viņi traucē man skatīties filmu?»
Spriežot pēc intervijām presē, Jānis Peters atteicies no jebkādām sabiedriskajām aktivitātēm un pēc aptuveni 25 gadu pārtraukuma mēģina atsākt rakstīšanu. Viņa dēls, ja gadītos zaudēt darbu, noteikti pievērstos uzņēmējdarbībai, katrā ziņā nestrādātu valsts iestādē. «Lai būtu skaidrāki mērķi un maksimāli izvairītos no politiskās ietekmes.»
Visu varu pats
Jānis Ķuzulis (32) ir vienīgais no dzejniekpuikām, kurš bērnībā nav pat mēģinājis uzrakstīt kādu pantu. «Ne tāpēc, ka man būtu grūti pārspēt māti, vienkārši to nedaru. Nejūtu nekādu aicinājumu. Esmu vairāk lietišķs.»
Pēc vidusskolas iestājies politologos un jau 1.kursā uzzinājis, ka apvienība TB/LNNK meklē preses sekretāru, pieteicies uz pārrunām. «Dabūju šo vietu 20 gadu vecumā. Biju septītajās debesīs – tas bija brīnišķīgi, tā man bija laime!» Viņš vairākas reizes uzsver, ka mamma nekad nav tieši vai netieši ietekmējusi nevienu no viņa izvēlēm. «Par šo amatu viņa pat nemaz nebija sajūsmā. Vecāki man nekad nav norādījuši nekādu virzienu – nu, nē!» Ja nu vienīgi gēnu līmenī. «Jā, esmu mērķtiecīgs. Iespējams, tas ir no mammas. Tāpat kā viņa, vienmēr esmu gatavs pēc neveiksmēm vēlreiz mēģināt.»
Līdz šim gan neveiksmes viņam gājušas ar līkumu. Vismaz par tām publiski nekas nav zināms, jo Jānim nepatīk pārmērīgi atklāties, kaut arī pirmais iespaids par viņu ir čomisks un pretimnākošs: atšķirībā no vairākuma darbinieku, kas lidostas Rīga administrācijas telpās staigā uzvalkos, viņš ir ģērbies smalkā džemperītī, saželējis matus brīvdomīgā ezītī, uz darba galda mākslinieciskā tipa kārtība. Ja nezinātu, ka atrodos valdes locekļa kabinetā, nodomātu, ka tas ir kāds PR vai reklāmas kantoris. Viņš noteikti labi apzinās savu pievilcību un rūpējas par to.
Māra Zālīte ir rakstījusi daudz un aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā darbībā, taču Jānis noliedz, ka izjutis viņas aizņemtību, bērniem laika atlicis vienmēr. Reizēm pat esot bijis labāk, ja mamma sēž kabinetā un viņu nedrīkst traucēt – tad varēja brīvāk dauzīties. Turklāt abi ar māsu (aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa) bijuši aizņemti paši ar savām darīšanām – skolas, treniņi, spēles pagalmā. Ģimeniskās saites ir saglabājušās ciešas – viņi bieži tiekas, diskutē, kopīgi apmeklē pasākumus. «Mums ar mammu uztveres ir diezgan līdzīgas, un es varu paredzēt, kādas emocijas, viedokli kaut kādas lietas izraisīs mātē, jo tas kaut ko līdzīgu izraisa manī.»
Jau no agriem gadiem Jānis uzturējās raibā un izglītotā kompānijā. «Ģimene ir bijusi liela privilēģija, jo blakus formālajai izglītībai es atrados augsti intelektuālā vidē. Reizēm līdz trijiem naktī klausījos Zālītes, Ziedoņa, Petera, Bela diskusijas. Man kā intelektuālai būtnei tas ir nozīmējis ārkārtīgi daudz.»
No bērnības aizrāvies ar literatūru, pēdējos gados Jānis cenšas lasīt angliski. Pašreiz gan pārsvarā profesionālo literatūru. Tomēr saikni ar kultūru nevienā brīdī nav zaudējis: «Mana literatūras un citu mākslu pieredze ir pietiekama, lai es būtu spējīgs vērtēt darbus plašākā kontekstā,» viņš pašapzinīgi nosaka un uzsmaida savu japijisko smaidu.
M.Zālītei bieži pārmet pārmērīgu iesaistīšanos politiskajās aktivitātēs, taču tā, šķiet, ir viņas būtība, nevis apzināta izvēle ar mērķi ērti iekārtoties. Kādā intervijā viņa atzīst: «Grāmatā ar Imantu [Ziedoni] runājam – kaut nebūtu piedzimuši ar ieprogrammētu rūpi par valodu un tautu, par kultūras celšanu, garīgumu. Kaut būtu piedzimuši introverti. Mēs būtu labāki dzejnieki.»
Jānis atzīst, ka māte joprojām ir politiski aktīva, viņiem pat reizēm gadoties par to sastrīdēties, taču par sevi ir pārliecināts: «Publiskā politika mani pašlaik nesaista. Mani vairāk interesē bizness.» Un – mazliet sēnes. Māra ir kaislīga sēņotāja, Jānim sēņot šausmīgi nepatīk. «Vasarā mamma iet baravikās, salasa stipri vairāk, nekā var nest, taču mums ir sarunāti vairāki punkti mežā, kur viņa atstāj grozus, un es tad eju un savācu.»
Labam būt
Bērnu dzejnieku Jāni Baltvilku es atceros kopš bērnības, kad viņš mani, mazu meiteni, ņēma līdzi pastaigās pa mežu un mācīja atdarināt putnu balsis. Un atgādināja: «Katru dienu izdari vismaz vienu labu darbu, lai tā diena nav velti nodzīvota.» Tāpēc skaļi sasmaidos, kad viņa dēls Matīss šo pašu teicienu piemin sarunā kā vienu no spilgtākajām atmiņām par tēvu. Vai viņam izdodas ievērot šo principu? «Kā sanāk. Galvenais ir neizdarīt neko sliktu, ja nesanāk labais darbs.»
Dēlu Matīsu (33) ir grūti atrast publiskajā vidē – no sociālajiem portāliem viņš izvairās, kameru priekšā nav grozījies. Viņam ir tēva acis un mute, viņš daudz smaida un ir mazliet izbrīnīts par aicinājumu uz interviju, jo vienīgā viņa publikācija bijusi pamatskolas gados avīzē Pionieris. Bērnībā gan viņš šad un tad ir mēģinājis rakstīt un atdarināt tēti, bet pārsvarā sanācis pierakstīt dienas gaitas – kā iet pēc saldējuma, kā pārdevēja izdod kapeikas. Izvēlējies mācības RTU loģistikas sistēmu vadībā. Tobrīd datori nākuši modē, un arī tēvs ieteicis pieņemt šo lēmumu, droši vien vēlēdamies, lai dēls ir praktiskāks un piezemētāks par pašu. Tas viņam arī izdevies – audio-vizuālo risinājumu nozarē Matīss strādā jau 10 gadu, pirms gada nodibinājis pats savu uzņēmumu SIA SensusLab, kurā pagaidām ir vienīgais štata darbinieks.
Dzejnieks Jānis esot bijis pavisam nesaimniecisks – naglu sienā mācējis iedzīt, taču neko vairāk. Daudzus gadus viņam bija iespēja tikt pie lieliska Rakstnieku savienības dzīvokļa un izvilkt savu četru cilvēku ģimeni no divām komunālajām istabām, kurās tā mitinājās nelāgu kaimiņu ielenkumā. Taču, lai tiktu pie jaunas platības, bija jāiet, jākārto papīri, jālūdz. Un viņš negāja, palika turpat. «Tētim nepatika čīkstēt, sūdzēties, lūgt. Viņš pats vienmēr domāja pozitīvi un no čīkstuļiem centās izvairīties. Viņam bija labi tā, kā bija.» Datorists Matīss ir lietišķāks, un tā pavisam noteikti esot mammas ietekme.
Tētis bijis ārkārtīgi miermīlīgs, bērnus nekad nav strostējis, Matīss neatceras paceltu balsi pat tad, ja gadījies iztraucēt tēvu dzejoļu rakstīšanas laikā. Toties spilgtā atmiņā palikuši biežie izbraucieni dabā, pie tēva brāļa uz laukiem un tas, kā tēvs vakaros lasījis priekšā Pumpura Lāčplēsi. To pašu Matīss cenšas iemācīt arī saviem bērniem: «Pozitīvu skatu uz dzīvi, ieklausīties savā sirdsapziņā, nedarīt to, ko pats negribi, lai citi dara tev. Mīlēt dabu, nepostīt, nemēslot, saudzēt.» Viņš vakaros lasa meitām pasakas.
Nākotnes ambīcijas? Matīss smaida. Pavisam vienkārši. Attīstīt uzņēmumu, izaudzināt bērnus. Tālāku nākotni jau neesot jēgas plānot, dzīve tāpat nolikšot visu pa vietām.
Mūzas sagūstītais
«Man vieglāk uzrakstīt nekā pastāstīt», «nē, nē, tur proza jāraksta» – šīs rakstītājiem tipiskās atrunas Rimants Ziedonis (48) atkārto vairākkārt, teju ikreiz, kad jautāju par bērnības atmiņām. Viņa stāstījumā ir vairāk sajūtu nekā faktu – pēkšņas bailes no tā, ka tēvu varētu sabraukt, kad viņš palīdis zem autobusa, lai paceltu mazajam dēlam nokritušo cimdu; milzīgs lepnums, ka izdevies noturēties zirga mugurā, kad tas pēkšņi panesies auļos; «prieks, ka cilvēki ieredz manu tēvu un ka viņš «pielec», ka tēti pieņem dažādu paaudžu un dažādas domāšanas cilvēki».
Imants Ziedonis no Rimanta mātes izšķīrās agri, tādu īsti ģimenisku kopbūšanu Rimants nepiedzīvoja, taču tēva trūkumu nav manījis – no dzejošanas brīvajā laikā tēvs mācīja, kā ar nazi rīkoties, kā telti uzcelt, pārbaudīja atzīmes. «Viņa pieeja audzināšanai bija daudz racionālāka, daudz stingrāka nekā vairākumam tētu. Mums ģimenē bija skaidri nodalīts – ir dzejas pasaule, kas pieļauj visu, un ir ikdiena, kad jābūt reālam.» Kad Imants Ziedonis rakstīja Kurzemīti, Rimantu visur ņēma līdzi – no tā laika arī dēlam pielipusi patika nemitīgi dauzīties apkārt pa Latviju.
Celiņš ir iestaigāts arī rakstniecībā – savulaik pabeidzis koktēlniekus lietišķajos un nobijies no Mākslas akadēmijas augstajām zīmēšanas prasībām, Rimants izstudēja žurnālistiku, strādāja dažādus ar profesiju saistītus darbus, bet pēdējos sešus gadus konsekventi pelna tikai un vienīgi ar rakstīšanu, apgāžot malu malās skandināto, ka ar radošo darbu vien rakstnieki nespēj izdzīvot. «Neko dižu jau nenopelnu, bet izdzīvošanai sanāk.»
Rimants nedomā, ka rakstīt sācis tēva iespaidā – pirmie mēģinājumi izpaudušies slēpti, hormonu un emociju periodā tapuši dzejoļi, bet beigās tomēr palicis pie prozas. «Es vairs nevarēju visu, ko vēlējos, sastūķēt tajā īsajā formā.» Bet viņš vēl savu noteikti parādīs: pēc astoņu gadu cītīgas darbošanās dokumentālajā žanrā, Rimants ir nobriedis daiļprozai. Vēl tikai meita jāizņem no skolas. Jāiziet pastaigāties, janomazgā trauki un jāturpina tēva iesāktā Leišmalīte. Imants Ziedonis pats ir paveicis trešo daļu, pārējās divas trešdaļas jāpieliek dēlam, jo «viņš vairs nevar izbraukt tādus gabalus, un es apņēmos izķemmmēt atlikušo Lietuvas pierobežu». Tētī Rimants apbrīno gribasspēku un nepārspējamo pašorganizāciju – to no viņa nākas mācīties, it īpaši tagad.
Taču Rimantam, šķiet, ir apnikuši mūžīgie žurnālistu jautājumi par tēva ietekmēm, pārmantojamību un kompleksiem viņa talanta priekšā: «Uz dzejniekiem skatās kā uz mitoloģizētām būtnēm, bet mani tā ambrāža mulsina, es no tās distancējos – ko tur daudz ņemties? Man sen pašam ir sava dzīve, katram savi ceļi ejami – kaut ko mēroties un salīdzināties ir bezjēdzīga nodarbe.» Viņš ar uzvārdu nav nedz spekulējis, nedz to noraidījis, un arī skolā skolotājiem, paldies dievam, pieticis prāta nelūgt nemitīgus tēva dzejoļu deklamējumus. Tikai sacerējumus gan par tēvu nācies rakstīt, un tas bijis dīvaini.
Uz jautājumu, kāpēc iesaistījies politikā un Vienotības sarakstā kandidējis Saeimas vēlēšanās, Rimants atbild līdzīgi kā 90% citu, kam esmu to vaicājusi. «Ja varu kaut ko darīt, daru. Ja varu savu balsi atdot, lai kaut ko iedarbinātu, tad eju sistēmā iekšā. Piedāvāja kandidēt – kandidēju.» Ilgtermiņā viņš gan uz vētrainu politisku karjeru neorientējas un šajā aspektā lepojas ar tēti: «Man prieks, ka tēta biogrāfijā nevaru atrast neko tādu, par ko vajadzētu kaunēties. Man nebūtu grūti atbildēt par viņa grēkiem, ja viņš kaut ko būtu sadarījis. Bet man būtu grūti, ja būtu jākaunās. Mans tētis bija ar sabiedrisku temperamentu, bet tajā pašā laikā nebija pārdevies.»
Dumpīgais matemātiķis
«Tās dzejnieku dzeršanas man visvairāk atmiņā. Es neteiktu, ka tā bija bohēma Rietumu izpratnē – bija tā vienkārši, po-prostomu, bet koda pamatīgi,» smejas Ulža Bērziņa dēls Ansis (35). Viņš strādā vairākos darbos, kas pamatā saistīti ar matemātiķa un programmētāja izglītību, vada folkloras kapelu Maskačkas spēlmaņi, nesen šlāgerapritē palaidis arī dažas pašsacerētas dziesmas un plašāk kļuva pazīstams pēc bruģakmeņu lidināšanas Saeimas nama logos 2009.gada janvārī. Ar tēvu ir labās attiecībās, lai gan «pilna mēra» sirdsdraugi nekad nav bijuši.
«Man bija kādi 10 gadi, vecais mani paņēma līdzi pie Imermaņa (Anatols Imermanis, dzejnieks un pazīstams padomju laika bohēmiķis – red.). Tur bija baigais rauts. Vienubrīd dzeramais beidzās, un visi sāka par to gausties. Man nebija, ko darīt, staigāju apkārt pa lielo dzīvokli un nejauši uzdūros vienai pudelei, uzliku to galdā. Tad man kļuva interesanti, un sāku meklēt. Kur tik viņam tās nebija saslēptas – pat aiz gleznām! Ar katru nākamo pudeli tauta kļuva aizvien priecīgāka, bet Imermanis – arvien skābāks: viņam taču tas bija uz pohām noglabāts.»
Bērnībā Ansis braukāja līdzi tēvam radošajās ekspedīcijās, daudz lasīja. Arī uzrakstīja pa dzejolim: «Ja reiz vecais tā dara, tad man arī tā jādara.» Tos drukājis ar rakstāmmašīnu, izgriezis, sašuvis, rādījis vecākiem. Tētis pārsvarā labdabīgi pasmējās.
Kad tēvs strādājis, bez uzcītīgas bakstīšanas nav bijis iespējams atraut. «Man bija kādi pieci gadi, vecais rakstīja, un man nebija, ko darīt. Apsēdos uz palodzes pretim tēva rakstāmgaldam, attaisīju logu un sāku mest pa to grāmatas – bija interesanti skatīties, kā tās krīt lejā no 6.stāva. To darīju kādu pusstundu, un viņš pamanīja tikai tad, kad, šķiet, kaimiņiene atskrēja.» Visu tēva sarakstīto un satulkoto Ansis nav izlasījis, jo nav izvirzījis to par pašmērķi. «Kad iznāk jauns krājums, pašķirstu un palasu to, kas aizķeras.»
Ansis spītējās jau skolas laikā. Toreiz varēja pāriet uz nākamo vidusskolas klasi ar divām nesekmīgām atzīmēm. Tā nu viņš paskatījās, kuros priekšmetos visvairāk stundu, aizgāja pie audzinātājas, pateica, ka šie priekšmeti neinteresē (tobrīd tā bija literatūra un ķīmija) un uz stundām neiešot. Skolotājai acis kvadrātā, bet ko gan Ansim padarīsi. Savu pašreizējo dumpīgumu un lidojošos akmeņus viņš skaidro tikpat loģiski: «Es esmu par adekvātu reakciju. Ja viņi atļaujas atklāti uzdirst, tad vajag darīt zināmu, ka tas ir saprasts, bet nav pieņemts.»
Tēvs par šādiem izgājieniem nav dusmojies – viņš pats dzīvojis brīvi un arī dēlam ļāvis vaļu, ir, protams, pāris reižu arī riktīgi nopēris, bet citāda audzināšana nav bijusi. «Tētim nekas netraucēja būt demokrātiskam, jo viņš pats nekad neuzņēmās atbildību par māju un ģimeni. Jā, ir kaut kādi jautājumi, kuros viņš ir principiāls – nav stājies komunistiskajā partijā, nav pielīdis oficiālajām iestādēm. Bet ar cilvēkiem tētim patīk būt labiņajam. Tas nav lišķīgums, tas ir saistīts ar dzīves stilu – ja aizej to ceļu, ka distancējies no sadzīves, vari tā atļauties. Svarīga kļūst tikai tā lieta, ko dari. Man tā nesanāk, man ir svarīgi sakārtot, uzcelt, uzņemties atbildību.»
Bez kompleksiem un bremzēm
Uz interviju Ingmārs Čaklais (39) ir paņēmis līdzi grāmatas un sāk ar to, ka izjusti nolasa dzejolīti par sapnīti, kas atnāk tik smuki, ka no rīta spilventiņš ir slapjš. Nē, tas nav tēva dzejolis, bet gan Jāņa Akuratera. Bērnībā Ingmārs bijis slikts lasītājs – labāk paticis kāpt kokos, gāzt podus, tāpēc tētis ir spiedis lasīt līdz brīdim, kamēr dēls atklājis sev Akurateru. Pēc tam gan panesās – visu sevis nopelnīto pirmo naudu Ingmārs izpirka Akuratera grāmatās antikvariātos.
Ingmārs sāka strādāt agri – 13 gadu vecumā kā kurjers un reizēm nopelnījis vairāk nekā tētis. Viņam tas bija svarīgi, jo Čaklo ģimene mūždien dzīvojuši vājprātīgā naudas haosā – kad izdeva grāmatu, varēja atļauties visu, ko gribēja, pirka, svinēja. Tad nauda beidzās, un vajadzēja aizņemties, varēja būt arī bads. Ingmārs atceras, ka vienmēr dzīvojis mazās istabiņās kopā ar māsu, pusbrāli, tēva sievu bērniem, kuru skaits regulāri mainījies. «Man bija komplekss, ka man nav telpas, kurā kaut vai paelpot svaigu gaisu. Tas tagad rezumējies manā mājā: esmu atspēlējies par visu mūžu – man ir lielas telpas.»
Ingmāram ar tēvu bija izveidojusies ļoti cieša saikne. Laikā, kad dēls kļuva pavisam atkarīgs no azartspēlēm, viņš sapratis, ka tēvam ar alkoholu ir pilnīgi identiski. «Līdz pat tādam stulbumam, ka mums bija pat vieni un tie paši periodi – tad, kad es biju ielidojis, zināju, ka tieši tajā brīdī tēvs totāli dzer. Vienā brīdī stāvu pie automāta un saprotu – nu ir sūdi! Labi vēl ar mani, bet kur ir tēvs? Jāiet taču meklēt, kur viņš vārtās.»
Par bohēmu Ingmārs ieminas tikai tā starp citu. Tā bijusi pavisam normāla mākslinieku dzīve. Situācija, kad Ingmārs atnāk no skolas, bet vannā guļ Kultūras fonda prezidents un uz dīvāna stūra ir atlūzis «ne tas ar ne to», bija pavisam normāla ikdiena. «Tētis man tikai saka: «Dēls, vannasistabā labāk neej.» Nu, labi, kas tad man, neiešu ar’.»
Māris Čaklais bija atvērts un draudzīgs, pats būdams talantīgs, viņš saskatīja talantu arī citos. «Mans tēvs to regulāri darīja ar visiem. Kurbulēja. Stimulēja. Jūsmoja.» Arī Ingmārs cenšas darīt tāpat gan režisora darbā Mārupes teātrī, gan savulaik Jūrmalas domē sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja amatā, gan ikdienas kontaktos un laulībā, kurā viņam dzimuši četri bērni. Diemžēl ne vienmēr viņu saprot pareizi. «Mana spilgtākā iezīme ir ļoti agresīva enerģētika. Bez sliktās pieskaņas, bet cilvēkiem ir grūti izturēt. Bet es citādi nevaru, man vēlme sapurināt ir iedzimta. Toties mans tēvs bija dabas dots labdabīgs cilvēks. Es arī gribētu sevi pieskaitīt pie tiem labajiem cilvēkiem, bet man tas ir grūta darba rezultāts. Man tas nav dabīgi.»
Pēdējā laika aktīvo iesaistīšanos politikā, kļūstot par 10.Saeimas deputātu no Vienotības saraksta, Čaklais jaunākais pamato ar to, ka jūtas atbildīgs. «Ja cilvēki neiesaistīsies, būs vēl sliktāk.» Un lai nu kas, bet atbildības jūtas Ingmāram nav svešas jau sen. Ar tēvu viņš nodzīvoja ilgi, kopumā vairāk nekā pats tēvs ar jebkuru no savām četrām sievām. Un bieži vien gadījās tā, ka dēls bija vienīgais, ar ko no sirds izrunāties, prasīt padomus. Tētis esot lūdzis, lai dēls patur rociņu, kad jāšķir laulība, jo pats baidījies, ka nesaņemsies. Toreiz, kad Māris vēlējies pastāstīt savam pusaudzim par to, kas ir sekss, viņš, izrādījās, bija nokavējis par veselu gadu.
Kad Ingmārs gandrīz kļuva par pirmo cilvēku Latvijā, kas varēja dabūt balto lapu «noklausījies vidusskolas kursu», viņa tētis atteicās iet uz skolu un skaidroties, jo, tāpat kā dēls, šo situāciju uzskatīja par stulbumu. Literatūras eksāmenu Ingmārs kārtoja trīs reizes. Vaicāts, vai savā mūžā juties tēva ēnā vai saulītē, viņš nešauboties atbild, ka ēnā. «Skolā mani čakarēja – tev tik smuks uzvārds, tik slavens, bet, nu, šitā mācīties! Kad Konservatorijas iestājeksāmenos sacerējumā gandrīz izgāzos, pie eksāmenu dēļa man blakus divas kundzītes sačukstējās: «Ārprāts šito kaunu – Čaklā dēlam 3/3 par sacerējumu!»
Ingmāra saite ar tēvu šķiet silta, dinamiska, tā joprojām, jau septiņus gadus pēc tēva nāves, nodarbina dēlu, liek viņam domāt, uzdot neskaitāmus jautājumus gan pašam sev, gan citiem. No sarunas laikā pausto intonāciju un žestu intensitātes brīžiem pat nevar saprast, vai Ingmārs ir sācis dzīvot pats savu dzīvi vai turpina riņķot orbītā ap tēvu.
