Žurnāla rubrika: Cilvēki

Guna Āboltiņa

Posted on janvāris 12, 2011 by anon - Jauna seja

Guna pašlaik ir «Sinfonietta Rīga» čellu grupas koncertmeistare, paralēli tam iespēju robežās spēlē kamerorķestrī «Spira Mirabilis» Itālijā

Pirms tam spēlējusi dažādos starptautiskos jauniešu orķestros, to skaitā Gustava Mālera Jauniešu orķestrī, Starptautiskajā Baha akadēmijā Štutgartē. Pēcāk bijusi substitūta statusā Berlīnes «Konzerthaus» orķestrī un Komiskajā operā.

Vecums: 26. Vecāki: Māra un Kārlis – elektroinženieri.

Cik čellu Tev bijis? «Četri bērnu čelliņi un viens lielais čells, kuru tagad spēlē māsa. Pēdējos gados spēlēju vācu fondu čellus. Labs čells ir ļoti dārgs, tāpēc par savu personīgo vēl tikai sapņoju.»

Vai čelliem esi devusi vārdus? «Vienīgi tam, ko spēlēju pašlaik. Saucu viņu par Kolānu, jo to veidojis franču meistars Kolāns Mezāns. Kolēģi viņu sauc vienkārši par Koļu.»

Aiz dusmām nav gadījies salauzt lociņu? «Par laimi, nē, bet kādreiz, ja kaut kas nesanāca, bieži metu pret zemi vai situ ar to pa notīm. Brīnums, kā tas nesalūza!»

Kādas vēl «lociņa» nozīmes zini? «Matu lociņš, sīpollociņš, bultu lociņš.»

Neprātīgākā vieta, kur gribētu muzicēt? «Kalnos, piemēram, Slovākijā Tatros. Ne pārāk augstu, tā, lai var paelpot bez skābekļa maskas.»

Skaistākā mūzika tavām ausīm? «Dzīvs klusums: kaut kur vējš, putni, čaboņa un tad atkal klusums.»

Kādu mūziku klausies visbiežāk? «Baroka. Mani fascinē baroka skaņa un improvizatoriskā brīvība.»

Kur, tavuprāt, neskan mūzika? «Dziļi, dziļi okeānā, kur valda absolūts klusums un ir maz dzīvības formu. Visur, kur ir cilvēki, ir arī mūzika.»

Pēdējā lieta, ko iemācījies darīt? «Braukt ar auto.»

Pēteris Kūlis, jumtu tīrītājs

Posted on janvāris 5, 2011 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Esmu sēdējis uz Pētergaiļa, uz Doma gaiļa un Anglikāņu baznīcas krusta, – vareni noskalda Pēteris

Krustu viņš pat esot tā kā drusku iesvētījis: brīdi pirms uzstādīšanas tornī mudinājis mācītāju pateikt svētos vārdus, taču saņēmis atbildi, ka tas tikšot darīts vēlāk. Nu, ko. Pēc mokošas uzstādīšanas piesēdis uz krusta malas un lūdzis kolēģiem padot alu. «Ar puspudeli Lāčplēša aplaistīju krustu, atlikušo pats izdzēru.» Kūlis gan uzreiz noprecizē, ka alkohola malks augstumā esot tikpat reta parādība kā gaiļa vai krusta nomaiņa.

Kūlis ir alpīnists, bija Padomju Savienības izlasē. Vasarās viņš ir latviešu alpīnistu grupu instruktors kalnos, ziemā – drošības tehniķis un elektroinženieris.

«Skaists skats, vai ne? No augšas pilsēta ir citāda,» kungs norāda uz Vecrīgas jumtiem, taču neļaujas romantizēt savu darbu. Tas ir sarežģīts. Nesen tīrījis Rīgas domes labklājības departamenta stāvo jumtu Baznīcas ielā. «Riebīgs jumts. Visu laiku jākarājas virvēs. Nē, nekāda logos skatīšanās nenotiek, lai arī kādi skati tur būtu. Nav laika.» Reiz gan viņš kādam logam atsaucies. Līmējot šuves Pļavnieku daudzdzīvokļu mājai, pa logu izliekusies sieviete un teikusi, ka viņas pusē ar’ vajagot aizlīmēt. Lai nolīgšanas saruna labāk virzītos, viņa pasniegusi krūzi kafijas, un Pēteris to malkojis, virvē karādamies.

Reizēm Pēteris dzird, kā, izvairījušies no krītošā sniega, iespiedzas gājēji. «Iet tik sarkanajām bantēm pāri. Neskatās! Tas tāpēc, ka daudzi negrib maksāt par tīrīšanu un ietvi nožogo ar lenti līdz pavasarim.» Neuzmanīgi ir arī auto īpašnieki. Reiz, tīrot jumtu iepretim Saeimai, Kūlis izdzirdējis baigo «bammm!». Sniegs uzkritis kāda atašeja limuzīnam.

Kūlim rūp bezatbildīgie amatieri: virve ap vēderu, un uz jumta. Kritienā virve var noslīdēt pa kājām vai iesprūst pie padusēm. Kāds puisis tā kļuvis par invalīdu. Pēteris pats lieto dārgu aprīkojumu, kas apjož rumpi vairākās vietās. «Sniega blāķis var pārmest pār malu kā korķi. Man pietiek ar vienu reizi, lai nosistos!»

Kad fotogrāfs aicina kungu pozēt, atbalstoties uz lāpstas, Kūlis attrauc: «Neesmu tik vecs, lai atbalstītos!» Uzsmaidiet vecajām brūtēm! «Ko nu. Viņas jau vairs nevar pakustēties. Es gan varu, jo darbs uz jumta ir labs treniņš, nav jāiet svarus cilāt.»

Nokritis no 2.stāva

Posted on janvāris 5, 2011 by Ieva Alberte - Slavenība

Māris Štrombergs (23) atguvis pasaules čempiona titulu, iegādājies Amerikā māju un sācis eksportēt malku. Pērnais gads būtu bijis ideāls, ja vien sezonu nepārtrauktu kritiens

Ir vismaz viens cilvēks Latvijā, kurš grib tīrīt sniegu, – tas ir Māris Štrombergs. Ar ieģipsēto plaukstu viņš norāda uz šķūrējamo materiālu aiz privātmājas loga Valmierā. Diemžēl, nevarot. Lūzums dzīs vismaz līdz martam. Nekā nedarīšana Valmierā tā apnikusi, ka piezvanījis draugam, un devušies uz Baiļiem nedaudz paslēpot.

Uz jautājumu – kā pašsajūta? – Štrombergs pašūpo galvu un, sašķiebis lūpas kaktu, saka: «Ne labi, ne slikti. Slaistos. Būtu labāk salauzis atslēgas kaulu, tas dzīst tikai mēnesi.» Ar plaukstu pamazām kļūstot labāk, taču ar plecu ne. Ārsts secinājis, ka kritiena laikā Amerikā plīsušas saites un nobīdījies atslēgas kauls, tāpēc šīs nedēļas sākumā plecu «iebīdīja» atpakaļ. Tā kā plaukstas operācija Amerikā izmaksāja ap 20 000 dolāru, Māris ir priecīgs, ka atslēgas kaulu varēja sakārtot Latvijā. Savukārt es priecājos, ka BMX čempionu no cilvēcības rāmja nav izļodzījusi ne slava, ne nauda. Kļuvis patstāvīgāks un runātīgāks. Pirms diviem gadiem intervijā treneris Ivo Lakučs runāja par abiem.

Grūti noturēties
Kritienu Amerikā Štrombergs dēvē par amatierisku un muļķīgu. Portālā YouTube kritiena video skatīts ap 50 000 reižu. «Lai cik stulbi tas būtu, cilvēkiem tādas lietas patīk. Vismaz trasē kaut kas notiek. (Smejas.) Kad pats skatos, kā motocikli brauc, pievēršu uzmanību, ja kāds nokrīt.» Māris mēģinājis sava kritiena video noskatīties, taču jau pie pirmā līkuma pārtraucis. Nepatīkami. Turklāt no noskatīšanās viņš neko neiegūtu, jo labi zina, ko izdarīja nepareizi: uzlēca ar nepareizo kāju, mēģināja to labot, bet nepaspēja. «Pakaļa jau bija gaisā, un lidoju!»

Par lidošanu jāpiekrīt, jo negadījums izskatījās pēc kūleņa gaisā, nevis pēc pikējošā kritiena – pļakš! Māris pie džudo trenera Andreja Pimenova ir mācījies krist: mest kūleņus gan caur labo, gan kreiso plecu, taču tas nepalīdz izvairīties no traumas, ja krišana, kā šoreiz, ir gluži kā no mājas otrā stāva. Turklāt ar rokām uz leju. «Sezona man vienkārši bija par garu. Psiholoģiski noguru. Mazinājās spēja koncentrēties.»

Jūlijā Štrombergs kļuva par pasaules čempionu, septembra sākumā uzvarēja ASV Nacionālās riteņbraukšanas līgas (NBL) kopvērtējumā, savukārt oktobrī, tekošu degunu un temperatūru, brauca BMX superkrosa pēdējā posmā un bija pirmais Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā.

Māra uzvaru kolekcijā trūka tikai Amerikas Riteņbraukšanas asociācijas (ABA) čempiona titula, kas bija sasniedzams, jo pēc punktu skaita Štrombergs bija vadībā. Pat pēc kritiena Māris ABA ierindojās 2.vietā. Balvu komplektā ir arī prestižā Nora Cup Racer balva, ko Amerikā piešķir labākajam sportistam BMX. Mārim tā tikusi jau otro reizi. «Izcils un atbildīgs sportists,» – tā par Māri saka viņa treneris Lakučs. Augstāk karjerā šosezon Mārim neesot bijis, kur kāpt.

«Nav sliktākas vietas par otro. Labāk, lai finālā esmu pēdējais, nekā mani apdzen par centimetru un uzvar. Dienu pirms pasaules čempionāta ar treneri vakariņojām un spriedām: ja būšu otrais, mēs taču nesvinēsim. Vienīgais veids, kā es varu būt priecīgs, – būt pasaules čempionam. Tāds līmenis nu ir sasniegts. Noturēties tajā – grūti. Kļūstu vecāks, uzrodas spēcīgi jaunie braucēji.»

Par konkurentu Māris dēvē 19 gadus veco austrālieti Semu Vilobiju, kurš vinnēja ABA. Sems dzīvo Sandjego, stundas attālumā no Māra dzīvesvietas Murjetas Kalifornijas štatā. «Viņš ir baigais cīnītājs. Ja nesanāk starts, cīnās līdz galam. Ar Semu man ir labas attiecības, taču mēs nevarētu būt labākie draugi. Kad krīt starta barjera, kādi tur vairs draugi.»

Bet finišā? Cik draudzīgi un ticami ir tas, ka sudrabmedaļnieks papliķē uzvarētāju?
Tas ir drusku uzspēlēti.

Kā jūtas pasaules čempions reizēs, kad brauc pēdējais?
Tādām emocijām nepievēršu uzmanību. Zinu, ka visus mačus nav iespējams vinnēt.

Nu gan melo! Vēl 2009.gadā biji pasaulē 4.vietā un cīnījies pa aizmuguri.
Ja tie čaļi, kurus esmu vinnējis, sāk apdzīt, tad šķiet: viss – cauri! Ja ir slikts brauciens, bet psiholoģiski jūtos labi, varu noskaņoties, ka nākamais mačs būs labs. Tā ir tāda fiziskā bedre. Ja sūdīgi nobraucu un neesmu pārliecināts, vai varu labāk, tad ir arī psiholoģiska bedre. Fiziskās un psiholoģiskās bedres viena otru neizslēdz.

Ko tad dari, kad esi abās bedrēs?
Zvanu skaipā trenerim. Parunājamies. Palīdz, ja pasaka labo. Ar mani vajag čomiski, un Ivo to zina.

Kāpēc esi labākais pasaulē?
Apkārt bijuši pareizie cilvēki. Ivo Lakučs. Viņš ir izveidojis BMX Latvijā. Vēl pirms desmit gadiem tas bija mazpazīstams sporta veids, un pat sapņos nerādījās, ka BMX būs olimpiskā disciplīna. Un tagad esam priekšā amerikāņiem. Tikai – cik ilgi?

Un paša ieguldījums?
Darba ētika. Cik nopietni izpildu treniņu plānu, kā ēdu, attieksme pret sportu. Svarīgi ir ticēt tam, ko dari. Un es ticu.

Skeletonists Martins Dukurs reiz intervijā teica, ka augstākā izglītība sportā palīdz, jo vajag prātu, lai darbinātu muskuļus un kamanas. Tev ir domas par augstskolu?
Patlaban tas ir nereāli. Piekrītu viņam, tomēr dažreiz labāk ir zināt mazāk. Par daudz domājot var nesanākt.

Par vasaras olimpiskajām spēlēm 2012.gadā Londonā labāk neko neprasīt, vai ne?
Jā. Jau nojaušu, kāds pirms tām būs spiediens un avīžu virsraksti: vai Štrombergs spēs aizstāvēt medaļu. (Māris pasmaida.)

Kam jānotiek, lai sporta veidu mīlētu tauta?
Tam jābūt augstā līmenī. Re, atmosfēra Arēnā Rīga ir teicama, jo KHL ir labākā līga aiz NHL.

Pērnā gada prieks un sarūgtinājums Latvijas sportā?
Prieks – Martins Dukurs. Sarūgtinājums – Viktors Ščerbatihs. Jāsaprot, kad laiks mest sportam mieru. Līdz ar to Saeimas būšanu es viņu vairs par nopietnu sportistu neuzskatīju.

Amerikāņi ir sliņķi
Pērnā gada jaunums – Mārim sava māja. Pirms diviem gadiem, sākot dzīvi Amerikā, viņš mitinājās menedžera mājā kopā ar komandas biedru Kristapu Konrādu. Kristapam Amerikā bija grūtības atrast sponsorus, tāpēc patlaban viņš turpina mācības Latvijā un strādā par projektu vadītāju Siguldas domē. Tā nu Māris dzīvo viens savā vienstāva mājā ar četrām guļamistabām un trīs vannas istabām. Tās noder, kad atbrauc viesi. Pērn ciemojusies māsa, treneris, draugi, tētis un palīdzējuši mājas iekārtošanā. Akcentus salikušas arī amerikāņu draudzenes.

Kā nojauzdams, kāds jautājums sekos, Māris saka: «Man patīk būt vienam. Un es arī dzīvoju viens. Uznāk jau dažkārt skumjas – gribas padzīt muļķības un parunāties.» Pilnai laimei Amerikā viņam vajadzētu abus draugus, BMX braucējus, Rihardu Veidi un Kristapu Konrādu. «Amerika ir laba vieta dzīvošanai. Silti.» Valmierā varot uzkrāt pozitīvo enerģiju, aizbraukt uz Rīgu pie māsām Ilzes un Vitas, kuras studē, un sāk gribēties atpakaļ uz Ameriku.

Padzīt muļķības gribas vakaros, jo dienas ir noslogotas. Cilvēks ar ātrajām kājām un lielo dibenu (tā Māris par sevi rakstīja blogā) pamostas, paslaistās, ieslēdz datoru, palasa e-pastus («neesmu tviterī, kāds tikai raksta ar manu vārdu»), iesēžas savā Audi Q7 («man gan ļoti patīk arī BMW») un brauc uz treniņu. Tur atdod sevi visu. Paēd un dodas mājup. Vakarā paskatās kādu filmu. «No manis mājās nav nekādas jēgas. Nedaru neko lietderīgu.» Ne velti mamma reiz iedevusi izlasīt atziņu: «Ja esi strādīgs, tad esi arī slinks.» Tas esot par viņu. Māris arī atzīst, ka ir gan ļoti čakls, gan arī ļoti slinks. Un – mierīgs, miermīlīgs.

Reiz Valmierā «sliņķis» mammu pārsteidzis, pēc paēšanas nomazgājot šķīvi. To nācies praktizēt, sākot dzīvi Amerikā. Ēst gatavošanā gan nav nekādu sasniegumu. Māk izvārīt rīsus un uzcept gaļas šķēli, pieplucināt salātlapu. «Bet – cik ilgi ko tādu var ēst?» Māris smej, ka tieši tāpēc lielākoties ieturas ārpus mājas. Nesen iegaršojušies suši. Hamburgeri – ne visai.

Mači ir nedēļas nogalēs. Tad ceļas agri, izdrukā aviobiļeti, auto un viesnīcas rezervāciju, ko atsūtījis menedžeris, ieliek lielā somā savu BMX un 50 minūtes brauc līdz lidostai. Mājās viņš klausās 80.gadu amerikāņu mūziku, bet pa ceļam uz lidostu pēdējā laikā skan Gustavo jaunais albums Trešā elpa. «Baigi labais.» Pie stūres Māris mēdzot arī uzdziedāt. «Vēl klausos to muļķīgo dziesmu, ko dzied hiphoperis Armands, – Vienmēr tu,» Māris smejas. Pēc intervijas atrodu dziesmu un noklausos. Tiešām muļķīga: «Pat tad, kad tu esi tālu, es domās esmu ar tevi un stāvu, noskumis stāvu, bet sirds mana jūt, kā mīla zūd.»

Parasti Māris lido 2,5 stundas uz Hjūstonu, kur satiek komandas biedrus, un lido uz mača vietu kādā no ASV štatiem. Pagājušajā sezonā komandā bija Kristians Beserins, Konors Fīldss, Kails Benets. Šosezon nebūs Kaila un varbūt arī Konora.

Kad ieminos, ka Konora it kā jokus lasīju ASV sporta medijā, Māris uzķer domu. «Viņš ir jauns un runā dumjības. Par daudz atļaujas.» Braucēju vidē gan neviens strikti nenosaka, ko drīkst runāt un ko ne. Sponsori neuzspiež kādus neizprotamus noteikumus. Menedžeris tikai pasaka, uz kāda mēroga pasākumu būs jādodas un vai runāt daudz, vai maz. Māra riteņa sponsors ir Free Agent (logo krāsas ir nedaudz līdzīgas Lietuvas karogam), enerģijas dzēriens Rockstar, Shimano klipšu kurpes un detaļas. Sponsorētas ir arī formas bikses un ķivere. Apakšveļa gan ir paša, bet vienubrīd sponsorēja arī to.

Nedz sponsori, nedz fani Mārim nav apgrūtinājums. Starp braucieniem dažkārt ir pat divu stundu pauzes, un to laikā jebkurš var pienākt un palūgt autogrāfu vai nofotografēties. «Ir bijušas meitenes, kas prasa, lai novelku kreklu pirms bildēšanās. Pēc mača kāds pajautā, lai kreklu uzdāvinu. Man gan neko nedāvina. Amerikā ir prasīšanas kultūra.» Par lielāko fani Māris dēvē 12-13 gadus vecu meiteni, kura manāma mačos un Facebook.com sportista profilā regulāri raksta: es tevi mīlu. «Amerikā tā nozīme jau notrulinājusies. Esmu pieradis.» Sākotnēji Māri amerikāņu atvērtība izbrīnījusi: ēd pusdienas, un reizes piecas kāds apjautāsies, vai ēdiens ir labs. «Pirmajā mirklī domāju – ļaujiet taču man ēst.» Lai arī pats neesot paradis lietot amerikānisko «kā tev iet?» sarunas veidu, veikalā, stāvot rindā, patīkamāk esot parunāties, nekā vienkārši salti stāvēt.

«Ik pa laikam pieķeru sevi pie domas – vai tiešām amerikāņu tauta ir tik stulba! Laikam jau dzīves līmenis ir tāds, ka par daudzām lietām nav jāsatraucas un jāaizdomājas.» Piemēram, piebraucot pie bankas vai ēstuves, Māris izkāpj no auto un ieiet telpā. Vietējie piebraucot pie lodziņa un labāk stāvot auto rindā, nekā pakustoties.

Šķiršanās ir saprotama
Tieši pēdējie divi gadi Mārim bijuši pārmaiņu pilni. Ne tikai sportā. Pirms pusotra gada izšķīrās Māra vecāki. Mamma tagad dzīvo Tukumā pie savas mammas, tētis – Valmierā. Māris ietur pauzi un komentē to īsi: «Saprotu savus vecākus un viņu lēmumu. Tas jau nerodas vienā dienā. Vecāki to nebūtu darījuši, kad mēs bijām mazi bērni. Svarīgākais, ka tagad viss labi.» Māris vēlreiz atkārto, ka saprot viņu lēmumu. Amerikā šķiroties ļoti daudz cilvēku, kuriem ir ap 40.

Arī Māris pats pirms gada izšķīrās. «Tas ir sen izrunāts. Par agru sākām.» Ar Žanetu draudzējušies četrus gadus, taču Māris sapratis, ka 22 gadu vecumā nav gatavs spert nākamo soli – aicināt uz kopdzīvi Amerikā. «Uzreiz pēc šķiršanās jau vieglāk nekļuva, sports palīdzēja to pārdzīvot.»

Kādā videointervijā Amerikā uz jautājumu, kas ir labākais Kalifornijā, Māris jokojot atbild: «Meitenes,» un uz jautājumu, kas Murjetā, atbilde ir identiska. «Tas jau bija kā joks. Visa intervija bija tā veidota, tomēr jokā ir daļa taisnības. Lai arī man vieglāk komunicēt ar latviešu meitenēm, lielāko daļu laika esmu Amerikā un redzu turienes meitenes.»

Pie malas runas par meitenēm! Patlaban viss, ko Māris dara, ir pakārtots sportam. Braukt viņš plāno līdz 29 gadu vecumam, kad aiz muguras būs 2016.gada vasaras olimpiāde Riodežaneiro. Ja būs spēks, tad brauks kaut līdz 30, tomēr, ja 27 gadu vecumā Māris jutīs, ka nevar vinnēt, metīs mieru. Nemocīsies. Štrombergs jau sācis domāt, ko darīs pēc sportista karjeras, tāpēc nesen ar draugiem Kristapu un Jāni nodibinājuši firmu JMK Partneri un eksportējuši uz Dāniju un Vāciju pirmās malkas kravas. Uzņēmuma smadzenes ir Jānis. Ar padomu var līdzēt Māra tētis, kurš ir uzņēmējs un darbojas ar kokmateriāliem. Oj, kā skan: Māris Štrombergs eksportē malku! «Ne tik skaļi. Tas ir pats sākums. Mums pagaidām ir tikai viens koku griešanas aparāts.»

Darbībā ir arī Māra Štromberga aģentūra, tās redzamākais darbs ir topošā BMX trase Rubenē netālu no Valmieras. Tās būvniecībā Māris ieguldīja daļu prēmijas par olimpisko medaļu. Pastāstu Mārim, ka pēdējā laikā BMX trases ir kļuvušas par valstisku un fatālu vajadzību. Jelgavā trase tapa par 250 000 latu, valsts ar 4,5 miljoniem dotē Ventspils olimpiskā centra rekonstrukciju un BMX trases būvi. Lūgts komentēt, Māris atbild, ka par naudām nav zinošs. Ivo Lakučs liek nojaust, ka šādos gadījumos ne vienmēr visa tāmes nauda aiziet trases būvniecībai. Kā jau Latvijā – no tādām lietām kādam arī jāiedzīvojas. Par BMX attīstību Māris priecājas, taču piebilst, ka ne jau labas trases dēļ izaug sportists. Apkārt jābūt pareizajiem cilvēkiem.

Cesvaines 800 gadu svinību fotoizstādē es redzēju kādu bildi: štramu vīru ar motociklu. Zem tās bija paraksts: Māra Štromberga vectēvs. Lūk, kur pareizais cilvēks – baikeris! «Mana tēta tētis ir no Cesvaines,» Māris sirsnīgi stāsta par ciemošanos pie jautrā opja, kurš viņu dikti izsmīdinājis. Viņa sieva, Māra vecmāmiņa, Ziemassvētkos bijusi ciemos Valmierā. «Uzdāvāja vilnas zeķes. Man vairāk neko Ziemassvētkos nevajag. Amerikā vilnas zeķes nēsāju katru rītu un vakaru.»

Uz jautājumu, kā vecmamma pārdzīvo mazdēla lauzto plaukstu, Māris smaida. Lai iztēlojoties paši, kā pārdzīvo, ja jau pēc kāda niecīga kritiena mačos Valmierā vecmāmiņa skrējusi plūkt ceļmallapas un likusi Mārim uz nobrāzumiem. Viņa arī baznīcā aizlūdz par mazdēlu. Kritiena video, protams, neviens viņai nerāda, jo ceļmallapas nelīdzētu. Uzmundrinājumi gan nebūs lieki. «Novēliet man veselību,» uz atvadām Māris uzprasa laimīga jaunā gada vietā.

Nosapņotās rotaļlietas

Posted on janvāris 5, 2011 by anon - Veiksme

Ideja par unikālu un drošu rotaļu guļbūves stiprinājumu, kas atnesa latviešiem prestižu Eiropas balvu un pavēra eksporta iespējas, atnāca sapnī

Aizbraukuši 2002.gadā apskatīties pasaules lielāko rotaļlietu izstādi Nirnbergā, viņi pārsteigti secināja, ka tur priekšā ir igauņi un lietuvieši, bet no latviešiem ne vēsts. Divus gadu vēlāk SIA Varis Toys paši saņēma izstādes balvu, kas rotaļlietu pasaulē ir tikpat prestiža kā Oskars kinonozarē.

Ne velti, jo izstādē skatītāju vērtējumam tiek nodots ap miljons jaunu rotaļlietu – sākot ar bērniem pielāgotiem mūsdienu tehnoloģiju brīnumiem, beidzot ar vecā, labā šaha jaunām versijām. Konkurence šajā nozarē ir ļoti skarba, un daudzi rotaļlietu ražotāji par milzīgu veiksmi uzskata tiesības uz iesaiņojuma norādīt kaut vai to vien, ka viņu rotaļlieta tikusi nominēta Deutscher Desingpreis Holzspielzeug balvai. Rencēnos ražotais ekoloģiskais bērza koka konstruktors tika pie uzvaras. «Balva bija pierādījums, ka mēs varam, ka esam uz pareizā ceļa,» saka ģimenes uzņēmuma pārdošanas direktore Evija Tīrele. Līdz šai atzinībai, kas pavēra pilnīgi jaunas iespējas, viņi bija gājuši vairāk nekā 15 gadu. Šis nav stāsts no sērijas «atnāca, ieraudzīja, uzvarēja», drīzāk tas vēsta par apbrīnojamu uzņēmību un neatlaidību, par spīti tam, ka daudzi mērķi sabruka un nācās visu sākt atkal no jauna.

Sapulces virtuvē
Ģimenes bizness, protams, sākās ar ģimeni. Tagadējie SIA Varis Toys īpašnieki Sandra un Māris Peiči 70.gadu beigās bija Rīgas Politehniskā institūta studenti un satikās celtnieku vienībā. Apprecējās, piedzima Evija, un kā jaunie speciālisti Peiči nonāca Rencēnos, kur Māris sāka strādāt kolhozā par enerģētiķi. Kā daudzi cilvēki laukos, arī viņi izmantoja piemājas saimniecību, lai piepelnītos – audzēja un pārdeva kartupeļus, tulpes. Tikko radās iespēja, Māris ar brāli 1988.gadā nodibināja savu kooperatīvu Saime, par starta kapitālu izmantojot Sandras algu. Liellopu kompleksa piebūvē ražojuši kabeļus, kas tolaik bija deficīts, un bizness tāpēc gājis no rokas.

Evijai palicis atmiņā, ka vecāku tolaik tikpat kā neesot bijis mājās, reizēm strādājuši diennaktīm. Savukārt jaunākā Peiču meita Laura atceras, ka pat parastas ģimenes vakariņas bieži pārvērtušās ražošanas sapulcēs, jo tēvs ar māti runājuši tikai par darbu. Tomēr visi ir vienisprātis, ka tas bijis interesants laiks. It īpaši, kad kooperatīvā sākuši strādāt arī citi kolhoza vadošie speciālisti. Vairāk draugi nekā kolēģi. Katrs piedāvājis savas idejas, un katram bijušas tiesības tās kritizēt. Idejas, kas izturēja kritiku, bija dzīvotspējīgas. Viena no tām – nepieciešama jauna ražotne, jauni produkti. Nolēmuši ražot polietilēna plēvi siltumnīcām, kas arī bija deficīts.

Taču, kad Latvija atguva neatkarību, robežas tika slēgtas un Krievija pārtrauca piegādāt izejvielas, rencēnieši sapratuši, ka cīnīties ir bezjēdzīgi un kabeļiem ar polietilēna plēvi jāmeklē alternatīva. Kanādas latvietis Andris Zeidaks kā perspektīvu nozari Peičiem ieteica būvmateriālus. Līzingā tika iegādāts tiem laikiem ļoti moderns WoodMaizer lentzāģis, un SIA Saime sāka kokapstrādes biznesu. «No 1991. līdz 2000.gadam pa vairākiem lāgiem mainījām gan profilu, gan produkciju, gan atbilstoši tam arī tehnoloģiju. Pa vairākiem lāgiem sākām visu no sākuma, paši mācīdamies un mēģinādami izprast attiecīgo nozari,» stāsta Sandra.

Nodarbojušies ar mežistrādi, tad ražojuši līmētās mēbeļu plates, pēc tam mēbeles – plauktus, galdiņus, gultas, arī bērnu gultiņas ar redelītēm. Uzņēmumā divās maiņās strādājuši gandrīz piecdesmit cilvēku, un gada apgrozījums sniedzies līdz pusmiljonam latu. Mēbeles ražotas pēc dāņu, vācu un citu Rietumeiropas uzņēmumu pasūtījuma, un, tāpat kā daudzu citu latviešu mēbeļnieku ražojumi, Peiču darinājumi bez identitātes izklīduši pasaules lielveikalu tīklos. Visvairāk tas uztrauca Māri. «Mūsu mērķis un sapnis bija radīt savu biznesu, lai strādātu sev un būtu gandarījums par savu darbu.»

Redeļu pārvērtības
Tagad Māris apgalvo – pie rotaļlietām viņi nonākuši savas taupības dēļ. Idejas pirmsākums ir bērnu gultiņu redelītes. Tajās katram spraislītim ir jābūt ideālam – bez zariem, skabargām, sveķiem. Tāpēc reizēm, lai iegūtu vienu 62 centimetrus garo gultiņas spraislīti, nācies izbrāķēt metriem jau apstrādāta materiāla. Kubikmetriem labas koksnes nonāca kurtuvē. Kā to izmantot un pārvērst jaunā, unikālā produktā?

Meklējot atbildi, radusies ideja ražot rotaļlietas. Māris parēķināja, ka tam vajadzētu vismaz desmit reižu mazāk materiālu. Nav nepieciešams slīppapīrs, laka, citi ķīmiski palīgmateriāli, toties izstrādājums ir ekoloģisks.

Virpotie koka stienīši, kas atgādināja miniatūrus baļķus, šķita kā radīti rotaļu guļbaļķu ēku celtniecībai. Pasaulē šādi konstruktori jau bija, tos ražoja Skandināvijā, ASV. Tomēr visiem vārīgā vieta bija detaļu savstarpējais stiprinājums. Māris uz kādu laiku kļuva par arhitektu un celtnieku, secinādams, ka uzkonstruēt un uzbūvēt rotaļu mājiņu nav nemaz vieglāk kā īstu. Viņš izpētīja visus pasaulē pazīstamos guļbaļķu ēku stiprinājuma veidus un mēģināja šos risinājumus tehnoloģiski pārcelt uz Rencēnu ražotni. Tas izrādījās sarežģīti, pat neiespējami.

Līdz vienu rītu viņš pamodās un saprata, kādam tieši jāizskatās, kur un cik dziļam jābūt frēzējumam katrā no detaļām, lai bērns tās stabili varētu sastiprināt. Sandra saka – viņš to nosapņoja. Māris ir reālāks: «Ja cilvēks nepārtraukti intensīvi domā par problēmu, tad agrāk vai vēlāk smadzenes pašas to sāk risināt. Līdz beidzot atrisina.»

Tiesa, vēlāk izrādījās, ka iekārtas, kas paredzētas mēbeļu ražošanai, miegā dzimušo ideju nespēja kvalitatīvi realizēt. Mārim neatlika nekas cits kā pašam uzkonstruēt unikālu frēzi, kas tika izgatavota Rīgā uzņēmumā TTS Avio.

Var to, ko nespēj Ķīna
Ar savu konstrukciju, kas ir stabila un vienkārša, Rencēnos tapušās rotaļlietas atšķiras no citiem līdzīgiem ražojumiem. Un tieši par to – konstrukciju, kvalitāti un dizainu – tām arī piešķirta Nirnbergas izstādes balva. Sākuši ar vienu saliekamas guļbaļķu ēkas konstruktoru 2000.gadā, viņi pašlaik ražo 21 pašu radītu rotaļlietu komplektu, kas sagrupēti četrās produktu līnijās – Konstruktors, Arhitekts, Cietoksnis un Labirints. Daļa no tiem tapuši sadarbībā ar pedagogiem, bērnu psihologiem, citiem speciālistiem un nepieciešamības gadījumā pirms sērijveida ražošanas sākšanas testēti bērnudārzos.

Konstruktori paredzēti bērniem no trīs gadu vecuma. Vienkāršākajā ir 11 detaļas, sarežģītākajā, kas neatstās vienaldzīgu arī dažu labu pieaugušo, – 772. Latvijā no saražotā paliek vien 5%. Pārējo eksportē uz 25 pasaules valstīm, no kurām lielākā ir Krievija, tālākā Japāna, bet visvairāk pieprasīti Varis Toys ražojumi ir Vācijā, kur uzņēmumam ir savs produktu izplatīšanas tīkls. Plānots, ka 2010.gadā apgrozījums būs ap 250 000 eiro. Tas noteikti būtu lielāks, ja nebūtu krīzes, kas pamatīgi nobremzējusi attīstību, saka Sandra. Lai gan turpināts darbs pie jaunu produktu izstrādāšanas, to noiets strauji samazinājās.
Vissmagākās bijušas 2009.gada beigas un 2010.gada sākums, kad cilvēki visā pasaulē, šķiet, pārstājuši pirkt rotaļlietas. Nu jau tirgi atkal esot atdzīvojušies, tāpēc nākotnē Peiču ģimene skatās optimistiski, vienlaikus gan uzverot, ka latviešu uzņēmēji var paļauties tikai paši uz sevi.

Pēc rūgtās pieredzes mēbeļu ražošanā Peiči ir uzmanīgi un pašlaik arī diezgan izvēlīgi sadarbībā ar lielveikalu tīkliem. Pārsvarā viņi strādā nelieliem specializētiem rotaļlietu veikaliem. Tur galvenais ir produkta oriģinalitāte un kvalitāte, nevis apjomi. Pa kādam komplektam nosūtīts un pašlaik tiek mēģināts apgūt tādus eksotiskus tirgus kā Malaizija, Apvienotie Arābu Emirāti, Sudāna, Austrālija, Peru, Indija. Tiek mēģināts iespiesties arī Ķīnā, kas ir vispāratzīts līderis pasaulē rotaļlietu ražošanā. Tomēr tieši ar to lielā Ķīna atšķiras no mazās Latvijas, ka diezin vai tuvākajā laikā ražos oriģinālas, uz bērna individualitāti orientētas ekoloģiskas rotaļlietas no bērza koka.

Darba pienākumi Peiču ģimenē ir stingri sadalīti. Māris atbild par ražošanu, Evija par izplatīšanu un Sandra par kvalitāti. Vienīgi Laura, kura Rīgas Tehniskajā universitātē studē IT, pagaidām savu nākotni ar ģimenes uzņēmu nesaista. Arī Evija, kad mācījusies Vidzemes augstskolā, vairāk domājusi par savu biznesu, nevis iespēju strādāt kopā ar vecākiem, taču dzīve visu nolikusi savā vietā.

Tā nu pateicoties šiem trim cilvēkiem un desmit darbiniekiem, kas strādā Varis Toys uzņēmumā, pērn pasaulē aizceļojis vairāk nekā 41 tūkstotis rotaļlietu komplektu. Latvijā ražotas mājiņas, pilis, cietokšņi, lidmašīnas, labirinti, baznīcas, pat veselas zemnieku sētas no simtgadīga Latvijas bērza noteikti iekrita ne vienā vien dāvanu maisā arī aizvadītajos Ziemassvētkos un tagad mazajiem dažādās valstīs palīdz sapņot un augt.

3 biznesa principi
1. Uzņēmība – neapstājas grūtību priekšā, pārvar šķēršļus
2. Profesionāls, a Inovācija, uzņēmumā strādājošo kolektīva jaunrade kolektīvs
3. Kvalitāte visos posmos – no idejas līdz pārdošanai

SIA Varis TOYS eksportē uz 25 valstīm:
Vāciju, Itāliju, Slovēniju, Austriju, Beļģiju, Nīderlandi, ASV, Japānu, Dāniju, Kanādu, Šveici, Čehiju, Igauniju, Somiju, Zviedriju, Franciju, Kipru, Grieķiju, Lietuvu, Norvēģiju, Krieviju, Poliju, Rumāniju, Ukrainu, Apvienoto Karalisti

Pavisam uzņēmuma darbības laikā saražoti 480 329 rotaļlietu komplekti.
Gadā tiek saražots 3 040 620 dažādu detaļu rotaļlietām

Dāvis Bertāns

Posted on janvāris 5, 2011 by anon - Jauna seja

Latvijas U-18 valstsvienības izlases līderis Dāvis Bertāns ir nominēts Eiropas jaunā basketbolista titulam

Pašlaik talantīgais basketbolists ir noslēdzis līgumu ar Eirolīgas klubu «Olimpija» Ļubļanā. Svētkus viņš pavadīja mājās, taču 1.janvārī devās atpakaļ uz Slovēniju. Rīgā jaunais sportists atgriezīsies maija vidū, kad kārtos 12.klases eksāmenus Rīgas 3.ģimnāzijā un gatavosies pasaules čempionātam.

Vecums: 18. Vecāki: Dina un Dainis ir sporta skolotāji, tētis arī treneris.

Kurš pirmais iedeva rokās basketbola bumbu – tētis vai mamma? «Es pats paņēmu.»

Vecāki apzināti virzīja tevi par basketbolistu? «Nē, jau kopš agras bērnības dzīvojos sporta zālē, jo abi vecāki strādāja par sporta skolotājiem Rūjienā. Nekas cits dzīvē vairs nesaistīja.»

Vēl jūti, ka stiepies garumā? «Jā, pēdējos gados nāk pa centimetram klāt. Tagad ir 206 cm.»

Tev bieži prasa kaut ko nocelt? «Parasti skolā pēc brīvlaikiem lūdz pārslēgt pulksteni.»

Kā tev visvairāk pietrūkst Slovēnijā? «Ģimenes, bet pārāk daudz nesanāk ilgoties pēc mājām, jo dienas režīms ir saspringts.»

Kāds ir tavs dienas režīms? «Desmitos sākas rīta treniņš, tas ilgst līdz pusvieniem, tad dodos paēst, uz mājām atpūsties, mācīties, tad jau drīz jādodas uz otro treniņu.»

Kā ir ar skolotājiem sazināties internetā? «Nav nemaz tik grūti, jo skolotāji uzdod tikai nepieciešamākās lietas. 12.klasē jau vairāk ir atkārtojums, nākamajā semestrī būs viena jauna tēma, un tad jau varēšu sākt kārtot iepriekšējo gadu eksāmenus.»

Kāds ir tavs jaunā gada mērķis? «Pēc iespējas labāk pabeigt skolu. Basketbolā – turpināt smagi trenēties.»

Vilks cīnās

Posted on decembris 29, 2010 by anon - Gada drāma

Par spīti tam, ka pravieti Muhamedu zaimojošie skandalozā mākslinieka Lāša Vilka (64) zīmējumi sadusmojuši musulmaņus un tādēļ viņu vaino nesenajā terora aktā Stokholmā, Vilks aicina zviedrus neļaut ekstrēmistiem nolaupīt demokrātiju

Kad 11.decembrī īsi pirms pieciem vairums stokholmiešu devās mājup no darba vai steidzās iegādāties Ziemassvētku dāvanas, pašā pilsētas centrā nogranda sprādziens. Desmit minūtes vēlāk aptuveni divsimt metru attālumā no uzsprāgušā un joprojām liesmojošā Audi 80 Avant nogranda otrs sprādziens. Bija noticis pirmais pašnāvnieciskā terora akts Zviedrijā.

Aizdomās turētais un bojā gājušais islāmticīgais Taimurs Abdulvahabs al-Abdalijs stundu pirms spridzināšanas nosūtīja e-pastu Zviedrijas lielākajai ziņu aģentūrai TT un drošības policijai: «Pateicoties Lāšam Vilkam un viņa pravieša Muhameda gleznām, [..] jūsu karaspēkam Afganistānā un jūsu klusēšanai par šo visu, jūsu bērni, meitas, brāļi un māsas mirs tieši tāpat, kā mūsu brāļi un māsas, un bērni mirst tagad.» Lai arī nākamajā dienā sasauktajā preses konferencē Zviedrijas premjerministrs Fredriks Rainfelts aicināja neizdarīt pāragrus secinājumus, jau ir atskanējušas balsis, kas aicina latviešu izcelsmes zviedru māksliniekam Lāšam Vilkam uzņemties arī savu atbildību par notikušo.

Līdzvainīgs terora aktā?
Zviedru publicistu kritikas būtību var rezumēt šādi: Vilks zināja, ka viņa zaimojošie zīmējumi izraisīs skarbu reakciju, tāpēc viņš ir līdzatbildīgs par šo terora aktu, kas pārvērta miegaino ziemeļzemi par teroristu atbildes trieciena placdarmu.

Zviedrijas drošības policija Vilkam noteikusi īpašu apsardzības režīmu, tādēļ vienojamies par telefoninterviju, kas mums abiem ir ērtākais variants, jo Vilks dzīvo ārpus Hēganēsas pilsētiņas, aptuveni piecu stundu braucienā no Stokholmas.

Atbildot uz manu jautājumu par mākslinieka atbildību, Vilks atsaucas uz postmoderno mākslas teoriju, kurā mākslas darbs sāk dzīvot pats savu dzīvi pēc tam, kad mākslinieks to ir pabeidzis: «Kad mākslas darbs iznāk ārpus mākslas pasaules, tad cilvēki mēdz izdarīt ļoti vienkāršas interpretācijas. Un pēc tam viņi ir pārliecināti, ka tas tulkojams tieši tajā nozīmē. Tur neko vairs nevar darīt… Tā tas ir.» Vilks vairākas reizes uzsver, ka ļaudis paši izvēlas, kad justies apvainoti, jo mākslas darba jēga ir atstāta skatītāja ziņā.

Uzsveru, ka kritiski noskaņotie zviedri aicina Vilku lūgt piedošanu par zaimojumiem, jo uzskata, ka viņš ir līdzvainīgs terora aktā, un atgādinu, ka šis pašnāvnieciskais uzbrukums varēja izvērsties asinspirtī. Viņš nopūšas: «Ir taču jāatceras, ka tas bija noziedznieks, kurš ir vainīgs. Tā ir viņa atbildība. Var jau spriedelēt par to – ja nebūtu mūsu karaspēka Afganistānā, tad terora akts nebūtu noticis. Tad jau var apvainot arī Zviedrijas valdību, ka tā ir vainīga, jo vajadzēja taču saprast, ka, sūtot karaspēku uz Afganistānu, būs spridzināšana Stokholmā. Tieši tādu pašu loģiku izmanto pret mani.»

Vilks norāda, ka Zviedrijā ir demokrātija, kur politiskie lēmumi tiek pieņemti parlamentā. Turpretī, ja zviedri sāks izdabāt teroristiem, viņaprāt, vairs nevarēs runāt par Zviedriju kā demokrātisku valsti, jo tad zviedri principā ļautu teroristiem «nolaupīt» demokrātiju: «Ja izpatīk mazu ekstrēmistisku grupu draudiem, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tās nāks klajā ar jaunām prasībām. Piemēram, jums ir jāizmet no Zviedrijas visi ebreji, citādi mēs uzspridzināsim spridzekli Malmē vai Stokholmā. Tātad mums ir jāizdzen ebreji tikai tādēļ vien, lai neviens neko nespridzinātu.» Savā blogā Lāšs Vilks ir daudz skarbāks: «[Kritiķi] liek priekšā izdarīt izņēmumu demokrātijā – valsts būtu jāpārvalda daļēji tautas vēlētajai valdībai un daļēji teroristiem.»

Provokatīvais mākslinieks
Vilks nekad nav vairījies ar savu mākslu provocēt sabiedrību. Pēc mākslinieka domām, tas ir tikai normāli, jo lielākā daļa mākslas ir diezgan draudzīga un patīkama un atkārto to, kas jau bijis iepriekš. «Taču izmaiņas nozīmē pārkāpt robežas. Mēs nevaram īsti iedomāties mūsdienu mākslu, kas neuzdod jautājumus [par mūsdienu sabiedrību] un nav provokatīva.»

Latvijā Vilks nereti tiek dēvēts par latviešu mākslinieku. Kad rakstu viņam e-pastu, lai norunātu interviju, lieku priekšā, ka varam sazināties latviski. Tomēr atbildē Vilks paskaidro, ka vienīgais, kas viņu saista ar Latviju, ir savulaik veidotā skulptūra Pedvālē un ģenētiskās saiknes. Mūsu intervija noris zviedriski. Viņa vectēvs no tēva puses bija latvietis, kurš pārcēlās uz Igauniju un apprecēja igaunieti. Igaunijā uzauga arī Vilka tēvs, kurš pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās uz Zviedriju un tur apprecējās ar zviedrieti. Uzaudzis Zviedrijas dienvidos, Vilks sāka karjeru kā teorētiķis un 1987.gadā ieguva doktora grādu mākslas vēsturē. Pašmācības ceļā apguvis arī praktiskās iemaņas – pēc eksperimentēšanas ar glezniecību Vilks pievērsās skulptūru veidošanai. Jau viena no pirmajām koka skulptūrām Nimis (1980) un no akmeņiem veidotā Arx (1980) zviedru medijos tika aprakstītas kā provokācijas. Vietējā pašvaldība «atklāja» skulptūras divus gadus pēc to uzbūvēšanas, jo tās atrodas grūti pieejamajā Kullabergas dabas rezervātā. Secinājušas, ka milzīgie veidojumi atgādina mājokļus, varas iestādes konstatēja, ka Vilks nav saņēmis būvatļauju un tādēļ skulptūrām neesot vietas rezervātā. Šis lēmums iezīmēja prelūdiju Vilka ilggadējai cīņai ar varas iestādēm, kura beidzās Vilkam nelabvēlīgi. 1996.gadā, kad cīņa bija pašā karstumā, Vilks dabas rezervāta teritoriju, kur atrodas viņa veidotie mākslas darbi, pasludināja par neatkarīgu valsti – Ladoniju. Trešo veidojumu Omfalos vietējā apgabala tiesa pavēlēja pārvietot, un skulptūra pašlaik atrodas Zviedrijas Modernās mākslas muzeja īpašumā.

Tā nav nejaušība, ka šis ir viens no retajiem Vilka darbiem, kurš atrodas kāda zviedru muzeja īpašumā. Kā raksta laikraksts Svenska Dagbladet, zviedru mākslas elite par Vilku runā klusi un piesardzīgi. Viņš netiekot atzīts par «pietiekami interesantu». Šķiet, ka Vilks to apzinās, jo pats ir institucionālās mākslas teorijas piekritējs, un ir izteicies, ka mākslas aprindu atzinība viņam ir svarīga, jo saskaņā ar šo teoriju, lai kļūtu par «īstu» mākslinieku, Vilkam būtu jāsaņem mākslas institūciju (muzeju, galeriju, kritiķu, arī valsts iestāžu) atzīšana. Taču daudzi kritiķi rauc degunu, jo, viņuprāt, Vilks esot ieinteresēts radīt tikai provokācijas.

Muhameds kā suns
Vai viņa skandalozie zīmējumi, kur pravietis Muhameds ir attēlots kā suns, arī ir tikai provokācijas? «Es vienmēr esmu teicis, ka vissvarīgākais ir mākslas darba konteksts, kurā tas tiek radīts,» atbild Vilks. Lai saprastu kontekstu, ir jāatskatās vismaz piecu gadu pagātnē un jādodas uz kaimiņzemi Dāniju.

2005.gadā vairāki dāņu mākslinieki un karikatūristi bija saskārušies ar nevēlēšanos atklāti diskutēt par islāmu. Nobažījusies par izteiksmes un preses brīvības stāvokli dāņu sabiedrībā, avīzes Jyllands-Posten redakcija publicēja divpadsmit satīriskus zīmējumus, kuros tika izsmiets pravietis Muhameds, sasaistot viņa tēlu ar tādām parādībām kā terorisms un sieviešu apspiešana.

Reakcija bija tūlītēja un draudīga. Protesti pret pravieša tēla apgānīšanu tika rīkoti gandrīz visās lielākajās islāmticīgajās zemēs, publiski tika dedzināti Dānijas karogi. Mītiņi kļuva vardarbīgi, bija arī cilvēku upuri. Protestētāji pat iebruka Dānijas vēstniecībā Džakartā un Damaskā, aizdedzināja Dānijas konsulātu Beirūtā, iebruka arī ES pārstāvniecībā Gazas joslā. 11 valstu vēstnieki lūdza audienci pie dāņu premjera, lai pārrunātu karikatūru jautājumu. Saūda Arābija un Irāna atsauca savus vēstniekus no Dānijas.

Tajā pašā laikā nelielā Zviedrijas ciematā ārpus Vermlandes lēnes centra Kārlstades Lāšs Vilks bija saņēmis vietējās galerijas atļauju izstādīt savu zīmējumus. Gluži tāpat kā viņa dāņu kolēģi, mākslinieks uzskatīja, ka parasti tik sociāli kritiskajā skandināvu mākslas pasaulē par islāmu kā varu īstenojošu reliģisku struktūru valda neparasts klusums: «Ja taisa izstādi, kur reliģija tiek pakļauta kritikai, tad parasti tā ir kristietība. Tā var būt diezgan skarba kritika, bet islāmu neviens neaiztiek. Politiski nekad netiek aiztiktas arī Tuvo Austrumu tēmas. Šis virziens kritiskai domai ir slēgts. Tajā pašā laikā tiek uzskatīts, ka māksla mūsdienās vairs nevar provocēt, jo visas robežas jau ir nojauktas un viss ir atklāts.»

Bet kāpēc būtu kritiski jāaplūko reliģijas? Vilks uzskata, ka reliģijas tiecas spēlēt aizvien aktīvāku lomu sabiedriskajā dzīvē un ticīgajiem ir jāsaprot, ka, izvirzot šādas pretenzijas, reliģiskie simboli, ticīgo uzskati un politiskie priekšlikumi var tikt pakļauti kritikai un izsmieklam. Jautāts, kāpēc viņš izvēlējās izsmiet pravieti Muhamedu, Vilks atbild: «Pravietis Muhameds taču ir reliģisks simbols un tas tiek izmantots, lai īstenotu varu Tuvo Austrumu totalitārajās valstīs, kur, piemēram, homoseksuāļi tiek pakārti, sievietes apspiestas, tāpat kā, atsaucoties uz [islāma] svētajiem rakstiem, tiek apspiesta arī visu veidu politiskā opozīcija.»

Skandāls sākas
Tomēr, raugoties uz notiekošo Dānijā un nobažījušies par izstādes drošību, izstādes rīkotāji pēdējā brīdī atteica Vilkam iespēju eksponēt savus darbus. Pēc Vilka domām, šīs bažas bija nepamatotas: «Izstāde bija ļoti maza, tā tika rīkota kādā mazā apdzīvotā vietā ārpus Kārlstades Vermlandes lēnē. Tas bija pilnīgi mazticami, ka tur uzpeldētu kādi draudi drošībai.» Arī Erebrū avīzes Nerikes Allehanda redakcija kritizēja šo lēmumu un publicēja vienu no Vilka zīmējumiem, kurā pravietis Muhameds bija attēlots kā suns.

Reakcija bija nikni protesta mītiņi, nāves draudi un apvainojumi islāmofobijas vairošanā. «Islāma pasaulē suns tiek uzskatīts par netīru, viņš pat nedrīkst ienākt cilvēka mājā. Attēlot Muhamedu kā suni ir neaprakstāms apvainojums,» sūdzējās augsta sociāldemokrātu politiķe Nālina Pekgula intervijā laikrakstam Svenska Dagbladet.

Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads nosodīja zīmējumu publikāciju. Kā zaimojošus tos uztvēra arī teroristu tīkls Al-Qaeda, kurš izsludināja 100 000 dolāru atlīdzību par Vilka nogalināšanu un 150 000 dolāru, ja viņš tiktu nogalināts «kā jērs», nogriežot galvu. Vilks aso reakciju skaidro ar to, ka publikācija «tika uztverta kā valstiska lieta, jo daudziem musulmaņiem [privātas avīzes] publikācija ir līdzvērtīga tam, ka valsts to atbalsta. Viņi nevar iedomāties pasauli bez cenzūras. Ja avīze kaut ko nodrukā, viņi uztver to kā Zviedrijas oficiālo viedokli.»

Sociāldemokrāte Nālina Pekgula pauda raizes, ka musulmaņi Zviedrijā var justies īpaši apvainoti, ņemot vērā, ka viņi Zviedrijā esot vāja sociālā grupa: par spīti tam, ka Zviedrija 2006.gadā tika atzīta par vislabāk integrēto multikulturālo sabiedrību Eiropā, liela daļa islāmticīgo iebraucēju bieži piedzīvojot diskrimināciju. Pēdējās vēlēšanās parlamentā iekļuva arī populistiskā Zviedrijas Demokrātu partija, kura bijusi īpaši kritiska pret musulmaņiem. Vēl pavisam nesen avīzē Dagens Nyheter publicists Mačejs Zaremba pielīdzināja Vilku holandiešu populistiski islāmofobajam politiķim Gērtam Vildersam.

Kad jautāju par apvainojumiem islāmofobijā, Vilks atbild: «Nē, man nav nekas pret musulmaņiem. Protams, ir dažas ekstrēmas grupas, bet tādas ir arī citās reliģijās. Lielākā daļa cilvēku – vai viņi ir ticīgie, vai ne – ir pavisam normāli, un nav nekāda iemesla domāt kaut ko citu. Turpretī liela daļa musulmaņu nav pieraduši, ka pastāv tiesības jokot ar svētām lietām. Izrādās, ka šāds uzskats ir izplatīts daudzu cilvēku starpā.» Vilks arī noraida domu, ka viņa darbi būtu kritiski pret musulmaņu imigrāciju: «Mums ir jāatceras – ja valstī ir daudz imigrantu, to skaitā arī musulmaņu iebraucēju, neizbēgami ieradīsies arī ļaundari. Būs pavisam neliela promile cilvēku, kuri būs ļoti ekstrēmi savos uzskatos.»

Vilks bija plānojis izstādīt savu zīmējumu Jūdu sivēnmāte (Judensau), kas esot parasts kristīgās mākslas motīvs un veids, kā kristieši ņirgājās par ebreju nepatiku pret cūkgaļu un cūkām: «Neviens ebrejs nekad nav mani turējis aizdomās par antisemītismu, jo ir tik acīmredzami, ka es tāds neesmu. Un daži ir norādījuši, ka zīmējums ir drīzāk parodija par šo Judensau motīvu.»

Pieradis pie draudiem
Līdz ar mutisku kritiku Vilks šogad piedzīvojis arī fiziskas likstas. Bez Al-Qaeda bija arī vietējie ekstrēmisti, kas viņam izteica nāves draudus. 11.maijā Vilkam fiziski uzbruka, kad viņš lasīja lekciju Upsālas Universitātē un demonstrēja irāņu izcelsmes mākslinieces Surehas Heras video, kur Muhameds apmeklē geju bāru. Vēl divi radikāļi mēģināja nodedzināt Vilka māju, kas beidzās ar bargu spriedumu abiem islāmticīgajiem brāļiem. Lai arī zinu, ka zviedru drošības policija viņam ir noteikusi īpašu apsardzes režīmu, jautāju, kā viņš jūtas pēc šiem notikumiem.

«Jā, es jau pie tā esmu pieradis. (Nopūšas.) Galvenais ir kontrolēt situāciju. Es nevaru teikt, ka baidos par savu dzīvību. Bet šīs nenormālās reakcijas parāda, ka tas, ko es darīju, bija ārkārtīgi svarīgi. Māksliniekam ir jāsaprot, ka šīm lietām ir jāļauj notikt, tās ar laiku pāries. Modernā sabiedrībā parodija un satīra ir vispāratzītas [mākslas metodes]…»

Lai arī vienmēr laipns, ieinteresēts paskaidrot un diskutēt, sarunas laikā Vilks ik pa brīdim nopūšas un nereti izklausās teju vai rezignēts. Šķiet, ka dziļi vīlies par oponentu nespēju iesaistīties konstruktīvās debatēs.

«Esmu pakļauts šīm izdarībām, kas ignorē izteiksmes brīvības pamatprincipu, ka [kā oponents] vari atbildēt, bet draudi un vardarbība neietilpst demokrātijas spēles noteikumos. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka nedrīkst nosist savu pretinieku tāpēc, ka tev nepatīk viņa uzskati, bet vari izvirzīt pretargumentus. Traģiski, ka viss šādi ir izvērsies, bet… Tā ir situācija, kurā mēs atrodamies. Un nevaram no tās izvairīties.»

Lāšs Vilks neizplūst dziļākos paskaidrojumos par savu ikdienu vai izjūtām, bet norāda, ka draudi un negaidītie notikumi ir ietekmējuši viņa māksliniecisko darbību. Viņš nevarot brīvi plānot savu nākotni, tomēr pašlaik esot daudz laika, un viņš gribētu rakstīt grāmatu par institucionālo mākslas teoriju. Kad draudīgā situācija pierims, Vilks vēlētos arī izveidot izstādi par šiem notikumiem un to, kāda bijusi sabiedrības reakcija uz viņa zīmējumiem.

Atgriešanās

Posted on decembris 29, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Gada drāma

Dzejniece Amanda Aizpuriete (54) pirms Ziemassvētkiem bija nolēmusi aiziet no dzīves. Viņu izglāba ieraksts interneta dienasgrāmatā un līdzcilvēku zibenīgā reakcija

Lauvas krēpēm līdzīgais matu biezoknis un rastafāriešu bizīte, kas stiepjas no deniņiem pāri kreisajam plecam – sarkans, dzeltens, zaļš, – Amandas sievišķīgajam stāvam piesaista uzmanību.

«Ārstējies. Un sakop matus!» pēc notikušā interneta dienasgrāmatā viņai novēlējis kāds jauns cilvēks, nezinādams, ka Amandas mati savā ziņā ir zīme veselam laikmetam Latvijas dzejā, radošo aprindu bohēmā, meklējumos. Mati vaļā, par spīti noteikumiem, aizliegumiem un visam «kā pieklājas!».

Šoziem dzejniece nolēma pārkāpt robežas galējā veidā: 16.decembra pēcpusdienā viņa savā dienasgrāmatā Draugiem.lv ierakstīja, ka pēkšņi ļoti skaidri sapratusi – «jāčāpo prom». Viņa virtuāli atsveicinājās no draugiem, pateicās par visu labo, kas piedzīvots, un lūdza atvainot par to, kas nav paspēts. Iedzēra 30 asinsspiedienu pazeminošo zāļu ripiņas. Aiziet no dzīves Amandai neizdevās, jo laimīgas sakritības pēc ierakstu dienasgrāmatā tūdaļ pēc tā uzrakstīšanas pamanīja viņas draudzene Daiga Mežaka. Pateicoties Daigas zibenīgajai reakcijai, tika noorganizēta palīdzība, un Amanda izdzīvoja.

Pāris dienu laikā talantīgās dzejnieces kontakti internetā un mobilais telefons piebira pilns sirsnīgām, uzmundrinošām ziņām. «Pavisam sveši cilvēki man rakstīja, kā viņi mani mīl,» Amanda saka, nemaz neslēpjot, cik ļoti tas viņu saviļņojis. Tika atvērts arī ziedojumu konts, jo uzvirmoja runas, ka viens no pašnāvības mēģinājuma iemesliem ir materiālās grūtības, kurās dzejniece nonākusi, jo strādādama nav spējusi pietiekami nopelnīt pamatvajadzībām.

«Es nebūtu ticējusi, ka manās bērēs ieradīsies daudz cilvēku. Iedomājieties, vēl pie manis dzīvas tik daudzi ieradās. Nebiju domājusi, ka tik daudziem cilvēkiem kaut ko nozīmēju,» – tā Amanda. Jau vairāk nekā nedēļu viņa ir prom no slimnīcas. Atvadu vēstule internetā izdzēsta. Tās vietā – pateicības vārdi atbalstītājiem un jauni dzejoļi. Dalīšanās priekā par jauno dzejas grāmatu Ledusskapja šūpuļdziesma, kurai jāiznāk pavasarī.

Vismaz uz laiku līdzcilvēki devuši dzejniecei iedvesmu dzīvot, arī rakstīt. Šis nebija pirmais pašnāvības mēģinājums Amandas dzīvē.

Griežot vēnas, top dzejniece
Var nosaukt daudzus iemeslus, kuri dzejnieci pamudināja ķerties pie tabletēm, lai aizmigtu uz visiem laikiem: dzīvesdrauga dzejnieka Andra Bergmaņa aiziešana no dzīves pirms gada (viņu kādā ziemas rītā atrada nosalušu uz ielas), izdevuma Kultūras Forums likvidācija, kur dzejniece strādāja par redaktori, grūtības krīzes laikā nomaksāt maksājumus un kaut cik pieklājīgi iztikt.

Iespējams, arī sarūgtinājums par to, ka kādas žurnālistes ciešā apņemšanās šogad izdot Andra Bergmaņa memuārus, ko viņa bija sakārtojusi par godu dzejnieka 65. dzimšanas dienai, izrādījās tikai mānīšanās.

Tikpat labi var būt, ka dzejnieci pārlieku satrauca kāda uzmācīga dīvaiņa pēdējā laikā sūtītās anonīmās īsziņas, kas iztirzāja viņas ģimeni un draudēja kādu dienu Amandu nošaut pie mājas.

Ar lielisku humora izjūtu apveltītā dzejniece, kura uz citu un arī saviem netikumiem un vājībām spēj paskatīties vieglu garu, ironiski, tagad domīgi klusē. Dot atbildi, skaidru kā definīcija, kāpēc vēlējās no dzīves aiziet, viņa nevar. Vien ir izbrīnīta – kas citiem šajā situācijā šķiet nesaprotams? «Tajā brīdī ir tik smagi, ka vienīgā izeja, ko redzi, ir – aiziet.»

Suicidāla persona – tā Amanda par sevi.

Pirmā neizdevusies pašnāvība 20 gadu vecumā, bija 70.gadu beigās. Amanda mājās pārgrieza vēnas. «Toreiz dzīvoju hipijiskā dzīvoklī. Ļauži, kuri bija apkārt, rēķinājās, ka obligāti nonākšu Sarkandaugavā (psihiatriskajā slimnīca – red.), ja viņi izsauks ātro palīdzību. Tāpēc apbindēja rokas man paši. Palika iespaidīgas rētas.»

Kāpēc viņa toreiz tā rīkojās? «Konstatēju, ka visiem ar mani saistītajiem cilvēkiem no manas esamības kļūst tikai sliktāk. Secināju, ka arī maniem vecākiem, kam biju vienīgais bērns, būs tikai labāk, ja manis nebūs. Kā jau tas ir vienīgajam bērnam – visu laiku jūties atbildīgs vecāku priekšā. Es jau tad biju precējusies, jutos atbildīga arī sava vīra priekšā. Man bija tik slikti, un pēkšņi sapratu, ka visas šīs atbildības tiks noņemtas no manis, ja aiziešu.» Kad, draugu izglābta, Amanda atmodās no bezsamaņas, aiz loga snidzis pavasara sniegs. «Bija marts. Pie manis atnāca draugs ar baltu neļķi. Radio skanēja Mocarts. Pēc pirmā pašnāvības mēģinājuma es kļuvu par dzejnieci.»

Pašnāvības mēģinājumi atkārtojās vēl vairākas reizes. Vienmēr «aiz ausīm» varēja pievilkt kādus notikumus, kas šādu soli būtu varējuši veicināt. Pamatā vēlmei aiziet no dzīves tomēr bija kāda nepanesama, neizskaidrojama sajūta. Smagums.

Pie dzīves Amandu turēja četri bērni un nepieciešamība strādāt, lai izdzīvotu. Kamēr bērni auga, viņa iztulkoja kādus 20 romānus. Atdzejoja Annas Ahmatovas, Josifa Brodska, Uves Kolbes, Georga Trākla un citu autoru dzejoļus no vācu, angļu, krievu, ukraiņu valodas.

«Tajā laikā vēl nebija datoru. Sēdēju pie rakstāmmašīnas, centos tulkot no vācu valodas un auroju uz saviem nabaga bērniem, kad viņi no manis kaut ko gribēja, – lieciet mani mierā! Pati jutos vainīga, ka auroju,» stāsta Amanda.

Tagad bērni izauguši, vecākajai meitai 29 gadi, jaunākajai – 20. Visi ir saistīti ar radošām aktivitātēm, humanitārām zinātnēm. Pavaicāta, kāda bija bērnu reakcija uz to, kas ar mammu decembra vidū notika, Amanda pasmaida: «Jau pieraduši!»

Kāds sens Amandas ģimenes draugs atceras, ka pārgalvīga dzejniece bijusi vienmēr: varējusi peldēt pāri Dņeprai, jūrā aizpeldēt tik tālu, ka draugiem skatoties metas slikti ar sirdi. Pārgalvīga un vienlaikus melanholiska.

Amanda pati domā, ka eksistenciālās skumjas neapzināti stiepjas līdzi no skolas gadiem, kad bijusi «resna un nesmuka». «Būt tādai, kas nevienam nepatīk, ir skumīgi.» Autsaidera sajūta viņai bijusi visus skolas gadus. «Vienīgais, ko mācēju – sacerējumus rakstīt. Viens sacerējums pret vienu algebras kontroldarbu. Man nebija grūti starpbrīža laikā uzrakstīt trīs sacerējumus un par tiem iegūt pašas spēkiem neuzrakstāmos matemātikas mājasdarbus.»

Pēc skolas 1974.gadā Amanda studēja filoloģiju Latvijas Universitātē. Tad devās uz Maskavu, mācījās Maksima Gorkija Literatūras institūta atdzejošanas seminārā. Viņa apprecējās ar literātu Andri Hiršu, ģimenē uzauga divas meitas un divi dēli. Pēdējos gados Amandu saistīja tuvas saites ar dzejnieku Andri Bergmani – vienu no slavenākajiem Rīgas bohēmistiem.

«Viņa ir lielākā dzīvā latviešu dzejniece,» par Amandu Aizpurieti saka dzejnieks un žurnālists Egīls Zirnis. Viņaprāt, Amanda kā daudzi radoši, ļoti talantīgi cilvēki ir uzstādījusi sev augstu latiņu. Nevarēdama dzīvē vienlaikus tikt galā ar visu tik augstā līmenī, kā gribētos, viņa zaudē entuziasmu un motivāciju cīnīties.

Pati Amanda domā, ka dzejniekiem ir grūti visos laikos. «Tas, ko mēs par dzeju uzskatām, rodas reālā cīniņā ar dzīvi,» viņa saka.

Atslēdz durvis!
Vai sauja zāļu, ko Amanda nolēma iedzert 16.decembra vakarā pēc tam, kad bija atvadījusies no draugiem un paziņām interneta dienasgrāmatā, bija sauciens pēc cilvēcības? Vai viņa gaidīja, ka citi sapurinās, pados palīdzīgu roku? Kad ziņa par notikušo izplatījās ziņu portālos, daži komentētāji rakstīja – ja Amanda patiesi vēlētos no dzīves aiziet, nerakstītu publisku atvadu vēstuli un pēc zāļu iedzeršanas neatstātu vaļā Kauguru dzīvokļa durvis, lai mediķi varētu viegli iekļūt.

Tomēr tā nav taisnība. Amandu izglāba tikai laimīga nejaušība un draudzenes dzelžaini loģiskā rīcība.

Mirkli pēc tam, kad dzejniece savā dzīvoklī bija iedzērusi trīsdesmit tabletes, viņas atvadu vēstuli pamanīja Norvēģijā dzīvojoša latviete Daiga Mežaka. Pēc izglītības būdama ārste, viņa zibenīgi veica ierakstu Amandas dienasgrāmatā, lai kāds Latvijā izsauc ātros, un zvanīja Amandai. Soli pa solim, kā hipnotiskā seansā, viņa dzejniecei pa telefonu lika iedzert ūdeni, lai izraisītu vemšanas refleksu, un atslēgt ārdurvis. Amanda to spēja izdarīt.

Kāds no draugiem Latvijā, ieraugot internetā Amandas atvadu vēstuli un Daigas saucienu pēc palīdzības, izsauca mediķus. Amanda tika aizvesta uz slimnīcu. Viņa nespēja norīt zondi, kad mediķi centās veikt organisma atindēšanas procedūru. Amanda nokļuva Toksikoloģijas nodaļā, kur līdzās bija pacienti ar smagu delīrija lēkmi. «Viens rāva nost sev elektrodus, katetru, otrs kliedza, ka pa sienām rāpo krokodili,» dzejniece atceras.

Tobrīd viņa vēl nezināja, ka telefonā un e-pastā cita aiz citas rindojas neskaitāmas mīļas īsziņas no paziņām un pavisam svešiem cilvēkiem. Draugiem.lv viņas profila bilde dažās stundās tika noklāta virtuālām sirdīm, eņģeļiem, adventes svecītēm, puķu pušķiem un laba vēlējumiem. Pie Amandas uz slimnīcu nāca jaunie literāti. Draugi, paziņas un svešie centās atbalstīt.

Kopējiem spēkiem glābt?
Pavaicāta, kā vērtē Latvijas sabiedrības reakciju – vai tad, kad uz karstām pēdām steidza palīgā Amandai, juta atbalstu no latviešiem Latvijā, Daiga Mežaka atbild: «Mēģinājumi kontaktēt un lūgt palīdzību telefoniski un sarakstes formā ar vairākām personām Latvijā diemžēl izrādījās nesekmīgi, tāpēc es atļāvos šo, manuprāt, absolūti privāto informāciju, ielikt publiskā telpā, jo laiks ritēja un privātās komunikācijas iespējas bija izsmeltas. Jā, milzīgs paldies tiem, kas tomēr izsauca ātro palīdzību, un mediķiem.»

Daiga Mežaka nenosoda cilvēkus, kas pirmajā brīdī atteica palīdzību. Iespējams, cilvēki nespēja aptvert, kas noticis.

Internetā joprojām līdztekus milzum daudz laba vēlējumiem, pamudinājumiem savās interneta dienasgrāmatās publicēt Amandas dzeju, vīd arī indīgi komentāri. Kāds paziņa, slēpdamies aiz segvārda, atceras, kā Amanda reiz prasījusi pilsētas domei dzīvokli sev un četriem bērniem. Pat streikojusi. Cits pārmet ar alkoholu saistītas problēmas.

Amanda savā dienasgrāmatā par to: ««Grīļojās, bet pēc alkohola nesmirdēja…» Varbūt man tobrīd vienkārši bija asinsspiediens sakāpis? Ir gadījies ar ļoti augstu spiedienu – jā, un ļoti iespējams, ka grīļojoties – piedalīties gan literāros pasākumos, gan tos vadīt. Tāpat kā ir gadījies ar 40 grādu temperatūru strādāt pie raksta, kurš obligāti jāaizsūta redakcijai jau tai pašā dienā.»

«Notikušais ar Amandu ir trauksmes signāls visai sabiedrībai. Tas ir aicinājums saliedēties un kopējiem spēkiem atkarot Nāvei savu cilvēcīgā siltuma un elementārās labklājības daļu,» teic literāts Pēteris Draguns.

Amanda priecājas par cilvēku dāvāto uzmanību, rūpēm. Pēc Kultūras Foruma likvidācijas viņa kļuvusi par bezdarbnieci, dažus mēnešus varēs pārtikt no pabalsta. Un, iespējams, vairāk rakstīs. «Dzejoļi paši atnāk. Nav nekāda mehānisma, kā tos piesaukt. Ir bijuši ilgi mēneši, kad nav neviena dzejoļa, un man licies – ļoti labi, ka to nav, es beidzot varēšu dzīvot normāli! Bet tad atkal man kļūst ļoti skumīgi, sāpīgi un bail, ja tie vairs nenāk. Bet pasaukt tos nevar. Nevar piezvanīt un pateikt: lūdzu, man šovakar divus dzejolīšus!»

Toties var piezvanīt pašai Amandai, pateikt ko mīļu. Tad dzejoļi atnāk. Kā nesen šis:
pa vidu virpulim
es karājos pie sistēmas
vai sistēma pie manis
fizioloģiskais šķīdums apzinīgi tecēja
atbilstoši savienoto trauku likumam
zilumi ap manām vēnām
saplauka ķekaros
viss bija kļuvis vienkāršāk
viss bija vienkārši virpulis

«Garajā mūžā esmu veiksmīgi iznirusi no Gaujas, Donas un vēl dažu upju atvaru virpuļiem. Un peldējusi tālāk. Izniršu arī no šī,» viņa dienasgrāmatā raksta visiem tiem, kuriem pēdējās nedēļās kļuvusi svarīga.

Nosēdēja līdz galam

Posted on decembris 29, 2010 by Ieva Alberte - Gada cilvēki

Juris Lapšinskis bija pēdējais telšu pilsētiņā, kas pie valdības atradās 236 dienas

Juris vairs netic prezidentam Valdim Zatleram. Ne un ne. Zatlers solījis, ka Rīgas 1.slimnīca netiks slēgta. «Manējie bija insultnieki. Smagākie pacienti. Reiz viena dāma svēra ap 140 kilogramiem. Gaļa kārās pāri gultai,» Juris Lapšinskis (54) stāsta, ka strādājis neiroloģijas nodaļā par sanitāru. Kad atlaida lielu daļu personāla, arī Juri, viņš atrada sarga darbu Ogrē. Ilgi tur nestrādāja, jo firmu likvidēja. Juris atkal bija darba meklējumos. Pērnā decembra nogalē viņš televīzijas ziņās ieraudzīja telšu pilsētiņu, kas darbojās jau kopš 30.novembra. «Jāstājas man ar’, varbūt tikšu pie darba.» Juris aizgāja uz Brīvības ielu, lai paskatītos, kas tur notiek. Viņam ātri vien piešķīra telti dzīvošanai. Tas bija labs risinājums, jo nebija naudas ne tam, lai samaksātu par īres mitekli, ne arī gribējās dzīvot patversmē.

Dzīve iepretim Ministru kabinetam bija laba. Pārtiku veda uzņēmēji no Valmieras un Cēsīm, turpat uz plīts gatavoja. Divreiz dienā mediķi brauca pārbaudīt veselību. Tualete? Viesnīcā Radisson Hotel Latvija. «Guļammaisā, kas paredzēts lieliem mīnusiem, bija silti. Guli kā ercens! Dažam jau tur meitenes arī nāca nakšņot,» Juris zīmīgi nokrekšķina. Vasarā ar gulēšanu bija švakāk, jo traucēja piektdienas vakaru uzdzīvotāji. Bļaustījās, modināja. Reiz patrāpījās arī jēdzīgi viesi – jaunieši ar ģitāru – un ar telšu pilsētiņas iemītniekiem dziedāja visu nakti. «Seno auto parāde brauca garām, Dziesmusvētku dalībnieki māja. Vērmanītī uz Vienotības pasākumu ar Čikāgas piecīšiem biju. Patīk man viņi jau sen.» Uz jautājumu, kurš latviešu dziesminieks vēl Jurim patīk, viņš rausta plecus. «It kā Lindas Līnas dziesmām nav ne vainas, bet pati tāda bravūrīga. Kļūstot kaut drusku slavenas, dziedātājas pārvēršas par baigajām dāmām.»

Kad jānosauc ieguvums no telšu pilsētiņas, Jurim jāpadomā. «Kopības sajūta. Pacēlums. Daudzi cilvēki mūs atbalstīja.» Tas viss izplēnējis, kad akcijas aizsācējs Gints Gaiķēns dabūjis darbu. Panācis savu un pilsētiņā iegriezies vairs pa retam. Daudzi protestētāji sākuši lietot alkoholu. Juris apgalvo, ka viņš ne. «Ja iedzeru, tad tā solīdi – kafejnīcā glāzi Mokas. Nekad neesmu ubagojis. Vienmēr var atrast kādu haltūru vēdera tiesai.» To arī Juris darījis: «štābā» bijis pa nakti, pa dienu šur tur piestrādājis. Uz norādi, ka telšu pilsētiņa ar laiku savu ideju zaudēja un pārvērtās par bezpajumtnieku patversmi, Juris iebilst. Viņš sēdējis par labāku nākotni. «Jau pirmsākumos ar vīriem norunājām, ka sēdēsim līdz galam. Līdz vēlēšanām. Noruna jāpilda. Es turu doto vārdu.» Jura domubiedri Grigorijs Fedjkins un Aleksandrs Tihonovs noplaukuši, tāpēc viņš palicis viens. «Arī jaunu atbalstītāju nebija. Cilvēki – kūtri.»

Kad Juris bija palicis viens, naktī uz 24.jūliju policija viņa telti novāca, skaidrojot to ar nelegālu uzturēšanos pilsētas centrā. Pēc divām dienām gan ļāva telti atkal uzsliet. Tā nebija vienīgā Jura saķeršanās ar policiju: kāda ārvalstu ministra vizītes laikā apsargi pie Ministru kabineta par vienīgās telts iemītnieku smīkņājuši, tāpēc Juris parādījis vidējo pirkstu. Aizvests uz policiju, nobārts un atbrīvots. Turpinājis dzīvi teltī līdz vēlēšanām un devies balsot. Viņam nepatīkot partija Par labu Latviju!, tāpēc biļetenā izsvītrojis visus kandidātus. Juris nepiekrīt, ka tāds biļetens ir nederīgs un balss izniekota. «Es gribēju Šleseram parādīt! Reiz biju uz tikšanos un sapratu – muld viņš!» Kad Juris pajautājis, kur ir tās solītās 50 000 darbavietas, politiķis stostījies, ka tās neuzradīšoties uzreiz, bet kādreiz. Muldot arī citi deputāti. Kā roboti atskaņojot identisku atbildi uz jebkuru jautājumu.

«Ko es guvu…» Juris pats pie sevis mēģina formulēt, ko deviņos mēnešos uz Brīvības ielas guvis bez tā, ka turējis solījumu domubiedriem. «Neko reālu. Atbalstu, sapratni. Mani jau uz ielas tagad pazīst,» Juris lepni rāda izgriezumu no avīzes, kur viņš redzams kā pēdējais telšu pilsētiņas iemītnieks.

Juris turpina meklēt pastāvīgu darbu, ne tikai haltūras. Izvēle nav liela, jo Jurim ir kliba kāja – pirms diviem gadiem, braucot ar velosipēdu, viņu notrieca auto. Ja dabūtu darbu, varētu noīrēt mitekli, jo tagad Juris nakšņo patversmē un pa dienu apmeklē bezpajumtnieku centru, kur lasa avīzes, plazmeniekos skatās filmas, zīmē buriniekus. Kur tad radi? Juris nopūšas. «Esmu dzimis Rīgā, dzīvojis Inčukalnā, mehanizators ar 25 gadu stāžu. Ir māsa, bet viņai sava dzīve. Dvīņubrālis nodzēries līdz kliņķim.» Tas tāpēc, ka viņš esot vājš cilvēks. Reiz saticis dvīņubrāli tirgus apvidū un teicis, lai salabo acis, ausis, zobus un sāk meklēt darbu. Nē, negribot. Jurim pašam ir meita, kura dzīvo ārzemēs un nav redzēta vairākus gadus. «Viņai nav mans uzvārds. Kad piedāvāju viņas mammai precēties, negribēja. Ko es varēju darīt?»

«Ar Rozentāles žāvētajām vistiņām,» Juris atceras, kā pagājušajā Jaungadā mielojies ar toreizējās veselības ministres atnesto cienastu. Šogad viņš svētkus plāno svinēt pie kādas ģimenes – uz telšu pilsētiņu atnākusi kāda sieviete un aicinājusi Juri palīdzēt remontdarbos, jo viņas dēls esot invalīds. Juris palīdzējis. Un nopelnīja sev Jaungadu kā svētkus.

Konkurente nerunā

Posted on decembris 29, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Gada cilvēki

Ineta Radēviča uzstādīja Latvijas rekordu un kļuva par Eiropas čempioni

Pirms nedēļas notikušajā Gada balvas sportā ceremonijā Rīgā Ineta Radēviča (30) atzinās: bērnībā šķitis, ka sporta virsotnes ir tālas un nesasniedzamas. Šogad sapnis piepildījās. Vasarā Ineta ieguva zelta medaļu, pirms Ziemassvētkiem tika atzīta par Gada sportisti Latvijā. Saņemot balvu, viņa izteicās, ka dēlam Markam teiks: strādā, viss ir iespējams!

Kad šovasar 28.jūlija sutīgajā rītā Ineta pamodās viesnīcā Barselonas centrā, viņa paņēma klēpjdatoru un uzrakstīja e-pastu trenerim Amerikā. «Kad ar treneri runājām par mērķiem, viņš vienmēr smējās – puķes rokā! Tas nozīmē 1.vietu. Kopš aizbraucu no treniņnometnes, ar treneri kontaktējos reti. Nezinu, kāpēc, bet sacensību dienā Barselonā pamodos un izlēmu, ka man noteikti viņam jāraksta. Rakstīju, ka šodien eju piedalīties finālā, neceru, ka dabūšu puķes, bet darīšu labāko, ko varēšu.»

Visgrūtāk bijis izturēt ilgās stundas līdz startam – fināls sākās tikai astoņos vakarā, bija risks sanervozēties un pārdegt. Taču Ineta izjutusi mieru. Pat pati brīnījās. «No janvāra nopietni trenējos, turēju visu laiku prātā sacensību datumu, bet 28.jūlijā prāts jau bija atslābis – cik tad var par to domāt!» Sacensību dienā labākā recepte: neeksperimentēt. «Lai organisms jūt, ka nekas īpašs nenotiek, viss ir kā vienmēr.» Piemēram, aplami būtu mainīt ēdienkarti vai neiedzert kafiju.

Vasaras suta, kas vienu otru nomocījusi, Inetai palīdzēja. «Lai gan esmu gaišādaina sieviete, uzaugusi Ziemeļeiropā, ļoti patīk karstums. Ķermenis ir brīvāks, muskuļi siltāki.» Lielākais izaicinājums tuvākajos gados būs vasaras olimpiskās spēles Londonā 2012.gadā. «Ceru, ka būs labs laiks kā Barselonā.»

Kopš čempionāta zelta viena no sīvākajām konkurentēm portugāliete Naida Gomeša joprojām nelabprāt sarunājas. «Nezinu, kas ar viņu notiek. Pēc Barselonas startējām vēl vairākās sacensībās. Gāju pie viņas ar atvērtu prātu un sirdi, mēģināju kontaktēties – tas taču ir tikai sports! Es turpinu dzīvot, bet viņa iesēdusies kaut kādā aizvainojuma kastītē, mēģina man kaut ko pierādīt.» Tam nav nozīmes, jo visu pierādīs stadions.

Pēc veiksmīgā lēciena (6,92 m) Barselonas stadionā Ineta ar skatienu tribīnēs meklēja vīru. Viņa jau vairākus gadus ir kopā ar Krievijas hokeja zvaigzni Pjotru Ščastļiviju. «Cilvēku bija daudz, nevarēju saskatīt.» Devusies uz ģērbtuvēm zvanīt. Tas nav ātri, jo sportisti nedrīkst stadionā ienest telefonus, mūzikas vai videoierīces. «Lai novērstu iespēju, ka kāds pirms starta zvana trenerim, konsultējas vai arī atskaņo mūziku un tīši vai netīši traucē pārējiem.» Kad vīru sazvanījusi, mīļi vārdi biruši kā no pārpilnības raga. «Ko tieši viņš teica, vairs neatceros, jo solniško un kaut ko mīļu viņš man saka katru dienu.»

Vēlu vakarā kopā ar Latvijas izlasi Radēviča iedzēra šampanieti. Ar vīru nosvinēt uzvaru restorānā neizdevās, jau nākamajā rītā Pjotrs lidoja prom – arī viņam ir saspringts grafiks, sākās gatavošanās KHL līgas sezonai. Dažas nedēļas pēcāk Ineta kopā ar mammu un dēlu lidoja uz Ufu pie vīra – tālajā Krievijas pilsētā beidzot tika nosvinēta viņas uzvara. «Labāk vēlāk, nekā nekad,» viņa smejas.

Inetas un Pjotra ģimene dzīvo Maskavā, bet reizēm nesatiekas pat vairākas nedēļas. Lidmašīnu saraksti makos ir gluži kā citiem tramvaju kustības grafiki. «Ir brīži, kad liekas – nu, kāpēc tā? Retās tikšanās ar vīru nav kaut kas tāds, ko es lūgtu Ziemassvētku vecītim. Protams, gribas būt kopā, bet jāsaprot dzīve un situācija. Man ar vīru tagad sportā ir zelta gadi, jādara viss, lai pēc tam neko nenožēlotu.» Viņa sportu salīdzina ar smagu somu – nenesīs to visu mūžu. «Panesīšu vēl dažus kvartālus un tad nolikšu zemē.»

Sportiste atzīstas, ka pēc Barselonā iegūtā zelta bijis grūti saņemties turpmākajām sacensībām. Dimanta līgas sacensības, uz kurām tūdaļ aicināta, bija viņas sapnis. «Cīrihe, Londona, Stokholma – lieliskas pilsētas ar pilniem stadioniem, cilvēkiem, kuri izprot vieglatlētiku, raksta vēstules sportistiem un gaida viņus pie viesnīcas. Bet iekšēji saņemties nebija viegli.» Sacensībās Stokholmā viņa ierindojās 4.-5.vietā. Sekoja Kontinentālais kauss, kur Ineta pārstāvēja Eiropu un ieguva 4.vietu.

Kas tālāk? Katru gadu kopā ar treneri tiek uzstādīts mērķis. Šo ziemas sezonu viņa baudīšot – lai piedalīšanās ir prieka, nevis augsta rezultāta dēļ. «Vieglatlētikā vasaras sezona ir daudz svarīgāka», jo piedalās visas spēcīgākās sportistes, kas ziemas startus bieži izlaiž. «Vasarā startēt arī finansiāli ir izdevīgāk, daudz vairāk maksā par ierašanos. Tas ir svarīgi, jo tā ir iztika.» Kopš iegūta zelta medaļa, viņai maksā vairāk. Honorāru paaugstinājis arī Nike, ko reklamē Radēviča. «Attiecībās ar menedžeri esmu diezgan stingra. Ja solīts, ka samaksās tik, tad pastāvu, lai arī samaksā. Nevar skaitīt, cik makā jau ir. Jādomā par nākotni,» – tā Radēviča. (Dimanta līgā par 4.vietu maksā 3000 ASV dolāru honorāru. Par 1.vietu – 10 000. Par 4.vietu Kontinentālajā kausā pērn maksāja 7000 dolāru – red.)

Šoziem Radēviča nestartēs tāllēkšanā, bet trīssolī. «Man ļoti patīk lēkt trīssoli. Trīssolis ir skaista disciplīna, kur sevi varētu vēl pilnveidot. Tāllēkšanā jau esmu sevi izveidojusi.» 7.janvārī Radēviča piedalīsies starptautiskās vieglatlētikas sacensībās Kuldīgā. Marta sākumā startēs Parīzē čempionātā telpās, bet pa vidu vēl kādas piecas, sešas sacensības. Nakamajā rudenī būs pasaules čempionāts Korejā.

Lai arī vieglatlētika Inetai nozīmē daudz, sportiste ilgojas pēc brīža, kad varēs Latvijā uzbūvēt māju, par ko abi ar vīru sapņo, un atļauties otru mazuli. Par to gan viņa domāšot ne agrāk kā pēc spēlēm Londonā, tātad pēc 2012.gada.

Tas ir Zie-do-nis!

Posted on decembris 29, 2010 by Ieva Alberte - Gada cilvēki

Sezonas labākais aktieris Kaspars Znotiņš jūtas kā noslēdzis līgumu ar Ziedoni

Līdz 31 gada vecumam Kaspars Znotiņš (35) nebija izlasījis nevienu Imanta Ziedoņa grāmatu. Pa kādam dzejolim, krāsainajai pasakai, taču ne grāmatu no vāka līdz vākam. Kad 2003.gadā Ziedoņa 70.jubilejā Znotiņš nolasīja dzeju, Ventspils rakstnieku mājas saimniece un Ziedoņa rakstu sastādītāja Andra Konste aktierim iedāvāja Tutepatās – par dižkoku atbrīvošanas grupu. Grāmata gulēja mājās nelasīta trīs, četrus gadus. Filmējoties Likteņa līdumniekos, daudz sanāca braukāt pa laukiem, un Znotiņš pieķērās Tutepatās. «Tas bija spēcīgs impulss,» stāsta aktieris. Nākamā lasāmviela bija abas Kurzemītes daļas.

Jaunā Rīgas teātra aktieri mēdz viens otram pastāstīt, ko lasa. Pārspriež. Kāds bija Alvim Hermanim pastāstījis, ka Znotiņš lasa Kurzemīti. Pirms diviem gadiem, ejot pār JRT pagalmu uz Mēģinājumu zāli, pie lielajām dzelzs durvīm Hermanis apjautājās Znotiņam, vai tas tiesa, ka viņš lasa Kurzemīti un vai no tā varot kaut ko uztaisīt. Znotiņš par to nebija domājis. Nedarbināja prātu tā, lai iztēlotos, kas varētu derēt izrādei. Teica, ka tā īsti nezina, vai un ko varētu. «Es lasīju Ziedoni savai lietošanai. Sev. Nu, tā – man patīk un lasu. Patīk, patīk. No patikšanas uz patikšanu.»

Hermanis taču varēja uzrunāt jebkuru citu aktieri, kurš arī kaut ko lasīja. Saruna pagalmā bija nejaušība vai likumsakarība? Znotiņš teic, ka tas jāprasa Alvim pašam. Interese par Kurzemīti esot skaidrojama ar to, ka režisors bija Latvijas lauku tematikas meklējumos. Vienubrīd bijusi doma par Jāņa Akuratera Kalpa zēna vasaru. Tolaik jau bija iestudēti Latviešu stāsti, un aktieri turpināja vākt lauku stāstus, lasīja latviešu prozu. Znotiņš – rakstnieka Kārļa Zariņa stāstus. No aktieru savāktā tapa izrādes Melnais piens un Kapusvētki.

Pērnajā pavasarī pienāca laiks Ziedonim. Par pamatu tika ņemta dzejnieka daiļrade. Noras Ikstenas Nenoteiktā bija par Ziedoņa bērnību un skolas gadiem, mazliet no Māras Zālītes To mēs nezinām – sarunas ar Imantu Ziedoni. Znotiņš gāja uz bibliotēku un mājup devās ar kulīti grāmatu. Pētīja videoierakstus, lasīja ceļojumu aprakstus, tikās ar Ziedoni. Kopā ar kolēģiem veidoja etīdes. Filmēja un sūtīja tās Hermanim, kurš tobrīd strādāja ārpus Latvijas. «Ziedonis un Visums nav Ziedoņa portretējums. Mēs paņēmām viņa darbus, viņa rakstura iezīmes un rīcības modeļus, lai tādējādi runātu par latviešiem. Es it kā Ziedoni vizuāli kopēju, bet – vai tad līdz ar to tas ir viņa attēlojums? Nē. Nav. Bet, ja tā paskatās uz mani izrādē: nu, tas tak ir Ziedonis! Nu re, reku viņš ir!»

Šāgada aprīlī nedēļu pirms pirmizrādes gan Znotiņu, gan viņa kolēģus māca šaubas. Vai novērtēs, vai uztvers. «Šaubas un tāda skumja sajūta,» Znotiņš klusi nosaka. Pēc pirmizrādes bija skaidrs, ka Ziedonis sasniedzis skatītājus. Patlaban publikas reakcija esot tik eiforiska, ka rodoties bažas: vai smieklos un troksnī kaut ko nepalaiž garām. Tomēr ne visiem patīk JRT Ziedonis. Esot pārāk vecišķs. Tie, kam rakstnieks saistās ar sava laika enerģisku līderi, nevar viņu pieņemt citādu. «Bet viņš ir visāds. Es esmu viens, es esmu neskaitāms, – teicis Ziedonis. To, ko Ziedonis nozīmē, saprotot tie, kas par viņu zina un ir lasījuši. Latvieši.» Nesen teātrī viesojušies Maskavas kritiķi. Jutuši zāles reakciju, taču nesapratuši, kas notiek uz skatuves. «Viens nu ir skaidrs – šī izrāde nebrauks viesizrādēs ārpus Latvijas. Varbūt uz Ventspili aizbrauks.»

Tieši viesizrādēs bija Znotiņš, kad novembra beigās Spēlmaņu nakts žūrija un arī skatītāji balsojumā viņu atzina par labāko aktieri pagājušajā sezonā. JRT trupa ar Klusuma skaņām viesojās Brestā, Francijā. Aizkulisēs skanēja Latvijas radio translācija. Brīdī, kad tika paziņots labākais aktieris, nobruka internets un teātra menedžere zvanīja uz Latviju, kur viņas draudzene pielika telefonu pie televizora skaļruņa. Kasparu skāva un sveica tie kolēģi, kas nebija uz skatuves Klusuma skaņu 2.cēlienā.

Jau pa dienu Znotiņš bija nosūtījis pateicības vēstuli, ko nolasīt, ja viņš iegūs balvu. Runu Znotiņš centās atkārtot pēc izrādes saviem kolēģiem, tumsā un okeāna krastā, uzkāpis uz simboliskas skatuves – akmens. «Iepriekš biju teicis: ja iegūšu balvu, gribētu, lai, nokāpjot no skatuves, man roku pasniedz Andris Keišs. Andris piekrita manu vēlmi piepildīt.» To atceroties Znotiņš ietur pauzi, tad papildina. «Vēss tovakar bija. Kā Ziedonis saka: slapjš, mazliet drēgns un auksts.»

Kāda labvēļa dāvanu – lidojumu ar gaisa balonu – aktieris vēl nav paspējis īstenot. Arī apņemšanos uzkāpt Slapjuma kalnā Raunas pusē ne. Tā vietā aktieris sniedz intervijas, sumina laureātus Gada balvā sportā. Jāiet, kamēr aicina.

Jautāts, ko Ziedonis un Visums aktierim jaunu parādījis, ko devis, Znotiņš domā. Vairākkārt ievelk elpu, lai runātu, tomēr izpūš to, papurina galvu un atkal domā. Ne jau tāpēc, ka nezina, ko teikt. Tieši otrādi. Gribas izteikties nepārprotami un labi. Pēc trešās ieelpas un izelpas aktieris lēnām saka: «Skatītāju vērtējums. Jā. Izrāde nav tikai mans nopelns. Tas ir kā līgums ar Ziedoni, jo nemitīgi esam kopā – uz skatuves, intervijās. Tas ir Zie-do-nis,» Znotiņš zīmē sev uz ceļgala trijstūri. Šķiet, Ziedonis viņam ir svēts un sargājams.

«Un ziedu tagad mājās daudz,» Znotiņš vēl piebilst un nosmaida.