Mūziķis Renārs Kaupers ar domubiedriem turpina Imanta Ziedoņa leģendārās Koku grupas tradīcijas – apbraukā Latviju ar grābekli un lāpstu rokā un uz mazām, bet būtiskām iniciatīvām aicina arī citus
Kādā Rīgas kafejnīcā 2000.gadā sarunājas Imants Ziedonis un Māra Zālīte.
Imants Ziedonis: «…Tota galvenais likums, Hermeja Trismegista bauslības galdiņi, uz kuriem ir tās žīdu zvaigznes, lielās kosmiskās evolūcijas un involūcijas likums. Tu apgūsti evolucionārā ceļā, dabū, piepildi sevi ar gaismu, augšup iedams… Bet pienāk brīdis, kad tu svied to trijstūri otrādi un pēc smilšu pulksteņa principa sāc pilināt visu to atpakaļ. Ir jāatdod viss atpakaļ! Tev ir jāatdod atpakaļ. Galvenais likums ir tāds, ka tev jāsavieno pats apakšējais ar pašu augšējo, pats zemākais ar pašu augstāko, pats smalkākais ar pašu rupjāko un pats skaistākais ar pašu neglītāko, tas tev ir jādara. Tev jāsasniedz šī virsotne un tad jāatsviežas otrādi, un jāpilina atpakaļ. Savā pamatnē iekšā, savā tautā. (..) Un tajā feinajā zēnā, tajā dziedātājā, nu, tajā…»
Māra Zālīte: «Kurā?»
Imants Ziedonis: «Nu, ko tā tava meita mīlē, nu, visi tie jefiņi…»
Māra Zālīte: «Kauperiņā?»
Imants Ziedonis: «Kauperītī, jā, viņā ir.»
Māra Zālīte: «Ir, ir. Viņš sviež to trijstūri otrādi.»
Imants Ziedonis: «Un viņš ir gaišs.»
Māra Zālīte: «Veselai tīņu paaudzei ir laimējies.»
Imants Ziedonis: «Tādi un tāds ir vienīgais, kas var iznest tautasdziesmu. Kad viņš dzied tautasdziesmu, tā pēkšņi atkal ir. Kad viņš dzied, tad uzreiz viņam tic visi un dzied līdzi to tautasdziesmu, citādi viņi ne sūda nedziedātu to tautasdziesmu.»
Māras Zālītes saruna ar Imantu Ziedoni aprakstīta grāmatā To mēs nezinām. Imants Ziedonis un Renārs Kaupers toreiz vēl nebija iepazinušies.
Toreiz Ziedonim pat sapņos nerādījās, ka «tas feinais zēns», «tas jefiņš», «Kauperītis» 2009.gadā sapulcēs jaunus, iedvesmas pilnus cilvēkus un taps Mazā kavalērija – domubiedru grupa, kas apņēmusies sakopt Latvijas aizaugušos kaktus un stūrīšus, un iedvesmot līdzīgiem darbiem mūs visus citus.
2009.gada 28.aprīlī kavalēristi, kuru vidū ir mūziķi, studenti, pasniedzēji, baņķieri un uzņēmēji, sakārtoja katrs savus darbus tā, lai otrdiena būtu brīva. Gumijniekiem kājās, grābekļiem, lāpstām rokā viņi sēdās busiņā un devās uz pirmo talku. Uz Bērzpili Latgalē sakopt Dziesmu svētku kalniņu. Tur viņus jau gaidīja palīgi – pagasta skolēni un skolotāji. «Tās dienas vakarā mēs skatījāmies cits uz citu mirdzošām acīm un nevarējām noticēt, ka tieši tā, kā bijām plānojuši, viss arī notika,» atceras Renārs.
Sekoja vēl viena otrdiena, un vēl. Ik pēc trim nedēļām.
Tikai trešajā reizē viņi, busiņam klusi dūcot uz lielceļa, apmulsuši saskatījās un attapās – paklau, bet tas taču ir tieši tas pats, ko septiņdesmitajos, astoņdesmitajos, vēl deviņdesmitajos gados darīja Koku grupa jeb dagisti – Dižkoku atbrīvošanas grupa (DAG). Ziedonis teica – daģi.
No 1976.gada līdz 1997.gadam Imants Ziedonis ar domubiedriem, kuru vidū bija tautā mīlēti mākslinieki, zinātnieki, arī studenti, apbraukāja Latviju, izkopa aizaugušās birzis, uzkalniņus, ezermalas. Atbrīvoja no drazām un pinekļiem Latvijas dižkokus. Uzstādīja piemiņas zīmes, ko akmenī izkala viens no grupas, tēlnieks Vilnis Titāns.
Ir 2009.gada pavasaris, Mazā kavalērija atkal dodas ceļā. Viens no kavalēristiem, Ēvalds, paņēmis līdzi grāmatu – Māras Zālītes sarunas ar Imantu Ziedoni. Viņš lasa citiem priekšā. Arī par Koku grupu tur ir. «Mēs klausāmies – tas ir tieši tas pats! Pat tirpiņas noskrien,» – tā Renārs.
Vasaras viducī kavalēristi un dagisti pirmo reizi satikās. Saņēma uzaicinājumu no Imanta Ziedoņa atbraukt ciemos. Tas bija emocionāls brīdis. Smaidīgi un mazliet kautrēdamies sasēdās vieni otriem pretī gar istabas malām.
«Sākotnēji Imants uz mums skatījās ar aizdomām. Ar katru tikšanās reizi viņš kļuva… priecīgāks nav tas vārds. Gandarīts – par to, ka ir kādi dullie jaunie, kuri grib viņa lietu turpināt. Un ka tas nav vienai reizei [bezbēdīgi]: «E, hei, mēs gribam būt kā Ziedonis!» Nē. Tam ir pamatīguma piedeva,» saka Renārs.
VAJAG KAUT KO DARĪT!
Kopā ar Jāni Jubaltu 2009.gada februārī ieradies uzspēlēt pāris dziesmu Latvijas Jaunatnes padomes organizētajā Jaunās inteliģences forumā Idejas un iespējas 2009, Renārs bija izbrīnīts un ļoti aizkustināts par aktīvo, dzīvespriecīgo atmosfēru un jauniešiem, pilniem ar idejām, ko Latvijas labā varētu darīt. Šeit viņš satika studentes Evu Ikstenu, Ināru Kehri, Andri Čeksteru un citus, tagad jau kavalēristus. Noklausījies Andra uzrunu forumā, Renārs bijis mēms. Iedvesmojoši! Andris vairākus gadus bija nodzīvojis Jaunzēlandē, nu atgriezies Latvijā un ideju pilns. Tāpat Eva un Ināra. Gaisā virmoja sajūta: ir krīze, vajag kaut ko darīt – uzmundrināt, iedvesmot cilvēkus! Bet kā?
«Bija idejas par spontāniem koncertiņiem, kad tu brauc ar aparatūru, pēkšņi apstājies, attaisi busiņa aizmugurējās durvis, kur ir tumbas, un uzspēlē. Varbūt kāds kaut ko pasaka, bet – ko? Īsti nevarējām saprast. Nonācām pie tā, ka nekas nevieno tik labi kā darbs. Jo, kad kaut ko esi padarījis, ir tāda laba sajūta. Tad ir pamats sasēsties kopā, parunāties, pamuzicēt,» stāsta Renārs.
Agrā pavasarī dzimusī ideja – darīt kaut ko Latvijas labā – reālas aprises ieguva dažu mēnešu laikā. Nosvinot Māru dienu 2009.gada martā, Renārs Kaupers, Andris Čeksters, Māra Upmane-Holšteina un citi jauni cilvēki sanāca kopā Prāta vētras birojā Rīgas centrā, lai izrunātu, ar ko sākt.
Ināra Kehre: «Es nāku no nevalstiskajām organizācijām – kad pēc vidusskolas atbraucu no Daugavpils uz Rīgu studēt, sāku darboties Latvijas Jaunatnes padomē, kas apvieno dažādas organizācijas. Lai cik dažādas būtu tēmas, ko sabiedriskās organizācijas risina, tās visas iedod atbildības sajūtu. Par savu zemi. Par savu dzīvi. Tu pārstāj gaidīt, ka kāds cits tavā vietā kaut ko darīs. Varbūt tu neradīsi lielas pārmaiņas valstī, bet sasniedz savu mazo mērķi! Sāc ar to, ka palīdzi kaimiņam malku sakrāmēt.»
Kavalēristi nolēma, ka sāks ar vistuvāko – pašu dzimtajām vietām. Evai vecvecāki Bērzpilī, tur esot sen nekopts Dziesmu svētku kalniņš. Jābrauc! Divpadsmit kavalēristu sameta naudu benzīnam, sasēdās busiņā un devās ceļā. Ar viņiem kopā no pirmsākumiem bija vairāki jaunie mūziķi: Māra Upmane-Holšteina no grupas Astro’n’out, Goran Gora, Jānis Strapcāns no H2O un Kārlis Kazāks, arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende ar vīru Antu Grendi. Nedaudz vēlāk pievienojās būvuzņēmējs Māris Saukāns.
PALĪDZĒT SKAISTAJAM PARĀDĪTIES
No pagājušā gada aprīļa līdz novembrim – desmit braucienu. Mazās kavalērijas mājaslapas Latvijas kartē lepni gozējas virtuālās spraudītes – vietās, kur viņi bijuši, kopā ar vietējiem kopuši un mudinājuši iesākto turpināt. No Kurzemes pāri Zemgalei līdz Vidzemes attālākajiem stūriem. Retāk pabijuši no Rīgas vistālākajā Latvijas novadā – Latgalē. Laikam tādēļ, ka izbraukumam atvēlētais laiks – viena diena. Kavalēristiem katram savs darbs Rīgā, vakarā jāatgriežas mājās.
Koku grupai bijis citādi – tie allaž talkās brauca nedēļas nogalēs. «S načovkoj*,» smej Renārs. Kavalēristi gan lēmuši – brīvdienas lai paliek ģimenēm, brauks talkās otrdienās!
«Katru reizi mēs sarunājam, ka šoreiz gan būsim atpakaļ Rīgā ne vēlāk kā vienpadsmitos vakarā. Un katru reizi atgriežamies ne agrāk kā divos naktī,» – tā Renārs.
Staicelē novembrī būvējuši tiltiņu, izlikuši svecīšu aleju par godu Lāčplēša dienai un Latvijas dzimšanas dienai. Augstkalnē strādājuši pie parka iekopšanas. Tērvetē pie skolas iekārtojuši puķu dobi, uzdarinājuši soliņu. Baldonē sakopuši Mīlestības kalniņu. Koknesē novākuši akmeņus no četru hektāru platības, kur sēs zālīti. Tirzā sakopuši Marisa Vētras kapa vietu.
Kavalērists Andris Čeksters mājaslapas apmeklētājus mudina pateikt priekšā, kur vēl jābrauc. Kur ir tās vietas Latvijā, kas gaidīt gaida viņu grābekļus, lāpstas, zāģus? Viņu domas un sirdi.
Intervijā ieminos Renāram, ka koncertos mūziķi droši vien cilvēkus uztver drīzāk kā anonīmu masu. Individuālumu, cilvēka dvēseli jau no skatuves neredz. Renārs piekrīt. Ar kavalēriju pa Latviju braukājot, beidzot cilvēkus ieraudzījis sejā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Katra dvēseli. «Divas lietas es apjautu – ka Latvija ir tik skaista un sakopta. Vai tu brauc uz Raunu, Staiceli vai Bērzpili, māju pagalmi ir sakopti. Zālīte nopļauta, puķītes aug. Brauc un priecājies, cik Latvija skaista! Nav nekāds Sūnu ciems. Un brīnišķīgi cilvēki! Jaunie – ļoti saprotoši, gudri. Es četrpadsmit gados tāds nebiju.»
Renārs teic, gribot gan atvainoties domubiedriem, ka no prieka palaidis muti par šo iniciatīvu – Mazo kavalēriju. Tā tikusi iecerēta pēc timuriešu principa: darīt labus darbus, bet nevienam par to ne vārda! «Šis ir tāds laiks, kad pazūd noslēpumi. Atceries, agrāk, kad pagalmā gājām, bija tādi sekretiņi. Noslēpumi. Izroc mazu bedrīti, ieliec konfekšu papīrīti vai mazu mašīnīti, vai kaut ko citu, kas tev svarīgs. Uzliec stikliņu virsū, apber ar zemi. Tas ir tavs sekretiņš. Neviens par to nezina. Tu to sargā. Tikai izredzētajiem, saviem tuvākajiem draugiem tu saki – ejam, es tev parādīšu. Līdzīgi ir ar kavalēriju. Īsti negribas dalīties.»
No otras puses, kavalēristu sekretiņš var iedvesmot citus līdzīgiem darbiem. Galu galā, viss cēlies tikai no viena Ziedoņa citāta: Latvija ir brīnumskaista zeme, tikai skaistajam jāpalīdz parādīties.
«Tas, ko mēs padarām, ir kaut kas maziņš: sakopjam kalniņu, parkā izcērtam krūmus, salasām akmeņus no lauka. Dažreiz tie darbiņi ir utopiski. Protams, zāle atkal aizaugs, akmeņi parādīsies. To pašu darīja Imanta Koku grupa: viņi brauca nekurienes vidū, kur neviens varbūt nekad kāju nespers, un atbrīvoja ozolus, cirta alkšņus. Pēc gada tas būs aizaudzis, bet tajā brīdī tiem cilvēkiem tas bija pats svarīgākais, kas ar viņiem var notikt.»
ĒVERĢĒLĪBAS TĀS PAŠAS
«Mēs ticam individuāli stiprai domai. (..) Mēs ticam, ka atsevišķu stipru cilvēku domas ir stipras un sasaucas kalnu augstumā, pāri sadzīviskiem un patērējoši norūpētiem līdzenumiem. Mēs zinām, ka labo domu un labo darbu spēks ir speciāla enerģija, kura nezūd, kura uzkrājas noosfērā un kurai ir atgriezeniska saite ar cilvēkiem, kas to veidojuši. (..) Ir oktobris. Pagājuši trīs gadi, kopš strādājam kopā. Tāpēc tādas pārdomas. Nakšņojam atkal Kūduma astoņgadīgajā skolā Unguru parkā. Vakar upītes krastā par godu Skolotāju dienai izbrīvējām no blīvas saaudzes dižozolu (5 metri) un nosaucām to – Skolotājs,» – tā Ziedonis par Koku grupu grāmatā Tutepatās.
Kad 1976.gadā Ziedonis nodibināja savu Dižkoku atbrīvošanas grupu, tā bija kā spļāviens sejā padomju nomenklatūrai. Aizliegt organizēt talkas, kopt dabu nevarēja, kaut bija skaidrs, ka Koku grupā apvienojušies radošie, brīvdomīgie prāti ne tikai raks, zāģēs un stādīs, bet arī dalīsies domās. Radīs idejas. «Ir stagnācijas laiks. Sastindzis savā bezizejā, sabiedriskajā lejupslīdē. Šeit tiek radīta alternatīvā sabiedrība. Kas laižas lapās. Zūd kokos,» – tā viena no dagistēm Māra Zālīte.
«Vai mūsu grupa netika arī politiski novērota?» spriež Ziedonis gramatā Tutepatās. Un turpina. «Gan jau tika, un bez tā neizpalika. Tāpēc zēniem, kas «mīlēja braukt ar muti», tiku piesacījis sevišķi neaizrauties. Lai nedotu iemeslu mūsu skaisti iedibināto kopu aizliegt, izklīdināt.» Līdzīgu iniciatīvu Lietuvā likvidēja.
Ziedonis pats uzaudzis Ragaciemā, zvejnieka ģimenē. Radis no skolas gadiem smagi strādāt. «Kamēr tētiņš bija prom [izsūtījumā Kazahstānā], visu iemācījos. Ar zirdziņu zemi apart. (..) Arī govi slaukt. (..) Iemācījos, kā krauj siena vezumu. (..) Pļaut mācījos, sēt mācījos. (..) Grūts tas darbs bija, bet tā zemes sajūta brīnišķīga,» viņš stāsta par saviem pusaugu gadiem Norai Ikstenai grāmatā Nenoteiktā bija. Ziedonis gribēja izglītību, darbu saistīt ar lauksaimniecību. Vien slimo plaušu dēļ aizgāja studēt filoloģiju.
Koku grupa turējās kopā divdesmit vienu gadu. Sāka 1976.gadā, pabeidza 1997. Divdesmit viena gada laikā 198 talkas. Vakaros, kad darbi padarīti, viņi lasīja referātus. Diskutēja. Jokoja tā, ka vēdera muskuļi sāpēja vēl trīs dienas. «To sajūtu – ka vari būt, kāds esi, tādā mērogā nekad vairs neesmu piedzīvojusi,» par Koku grupu saka tās dalībniece Vizbulīte Titāne. «Ja gribējās, varēja kaut uz galvas nostāties – tas tika pieņemts kā pats par sevi saprotams. Ja cilvēks tā dara, tātad viņam tā vajag.»
Kļūt par Koku grupas dalībnieku jeb dagistu nevarēja kurš katrs. Grupas dalībnieki tika izraudzīti pēc Ziedonim pašam zināmiem kritērijiem. Studente Zane Eniņa (tagad Rimi Latvia mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja) piedāvājumu no Ziedoņa saņēma pēc kāda dzejas vakara, kad bija dusmīgi uz viņu lūkojusies, jo dzejnieks atzinīgi izteicies par laukiem, bet kaut kā vienaldzīgāk – par Rīgu. «Nesu Ziedonim puķes, viņš prasa – kas tad tev tā nepatika?» Ievērojis viņas dusmīgo grimasi skatītāju rindās. Ziedoņa daiļrade Zanei gan ārkārtīgi patikusi – pārzinājusi to no A līdz Z. Mazliet parunājušies. Ziedonis iejautājies, vai viņa zina par talkām – varot braukt līdzi.
Koku grupa tiekas joprojām. Brauc ciemos cits pie cita. Daudzi kļuvuši par tuviem draugiem uz mūžu. Vieno ideāli, kāda cilvēciska tuvības sajūta. Arī humora izjūta – tā dagistiem īpaša.
Viens no grupas, dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš atceras, kā radījuši tāpuru. Savajadzējies mīkstus sēžamos, kur vakaros pēc talkas atpūsties. Šūs spilventiņus ar ausīm! Kā tos sauks? Vai nu par tārpu, vai kāpuru – lai var salikt smukā rindā citu aiz cita. Kā tārpu. Dzejnieks Jānis Baltvilks teicis: tārps plus kāpurs – tad jau tāpurs! Seju tāpuram zīmēs mākslinieks Vitolds Kucins. Tālāk sprieduši par spilventiņu izmēru. Mērīt, cik liels katram dibens, šķitis nepieklājīgi. Nolēmuši, ka mērīs, cik liela katram demokrātija.
Ēverģēlību Koku grupai netrūka. «Kā jau radoši cilvēki, visu ko izdomāja,» atceras Eniņš. Arī piramīdu: gulšanos vairākās kārtās citam virs cita.
Tiekoties ar Koku grupu, dagisti izstāstīja par piramīdu. Arī kavalēristi nolēma to izmēģināt. Bija vasarīgs rīts Tirzā, kavalēristi gatavi strādāt, bet pirms darba sasēduši pie gardām, rakstnieces Laimas Muktupāvelas gatavotām sēņu pankūkām. Pēkšņi Renāram rodas doma: mēs taču varētu sagulties čupā kā dagisti! Sākumā vēl nekas – sagūlušies deviņi kavalēristi trīs kārtās un ar laimīgu saucienu – urā! – uzlēkuši kājās. Vakarā jau Gaujasrēveļos pēc tilta uzbūvēšanas un sirsnīgas muzicēšanas Renāram atkal niezējusi mēle: varbūt saguļamies čupā ar vietējiem?
«Tas bija neapdomīgi, jo čupā gribēja piedalīties visi – kopā bijām divdesmit pieci cilvēki. Es biju čupas apakšā, arī Gorans un Kārlis Kazāks, un vēl Ants. Drosmīgi metāmies čupas apakšā. Virsū sagūlās nākamie. Tad nākamie. Kad sāka gulties ceturtā kārta, pēkšņi apjautu, ar kādu ārprātu mēs nodarbojamies. Man acu priekšā pavīdēja stadioni ar nospiestiem cilvēkiem. Un mēs to darām apzināti! Skatos, Gorans pieplacis pie zemes, sarkans, gandrīz neelpo. Saucu – varbūt pietiek? Man priekšā pielec smaidīga Astro’n’out Māriņa – vēl tikai divas kārtas!»
Pēc atgriešanās Rīgā nākamajā dienā Renārs sazvanījies ar Kārli Kazāku. Viņš tikko no slimnīcas uzņemšanas. Lauztas divas ribas. «Izsmējāmies. Pareizāk sakot, smējos es, jo Kārlis teica, ka nevarot pasmieties – viņam sāp.» Kopš tā laika čupā vairs nav gūlušies. «Vēlāk, kad jau satikāmies ar Imantu, prasījām, vai jums arī bija lūzumi, piramīdā guļoties? Un viņš atzina, jā, patiešām, tā tas reizēm esot noticis arī viņiem.» Ziedonis saka: «Mūsu grupā bija arī ārsti.»
CEĻI VIŅU PRIEKŠĀ ŠĶIRAS
Šogad Mazā kavalērija plānos gājusi vēl tālāk – ar paša dzejnieka svētību, dažu kavalēristu inspirēts, ir nodibināts Imanta Ziedoņa fonds Viegli. «Tā vadlīnija ir – nest tālāk Imanta idejas, daiļradi, atbalstīt jaunos radošos un veicināt skaistā parādīšanos Latvijā,» skaidro Renārs.
Šāgada februārī kavalēristi nolēma, ka būtu vērts sarīkot koncertu cilvēkiem, kuru idejas, darbu un finanses gribētos piesaistīt fondam. Sarunājuši telpas ar brāļiem Dambergiem skaistajos Kalnciema ielas koka namos. Koncertu nosaukuši par kvarķirņiku – nepiespiestu mājas ballīti ar muzicēšanu un lielām improvizācijas un varbūtības iespējām. Katrs klātesošais mūziķis nospēlējis paša sacerētas dziesmas ar Ziedoņa vārdiem.
Kvarķirņikā katrs, kurš vēlējies, pastāstījis savu stāstu par satikšanos ar Ziedoni, kādu viņa epifāniju vai dzejoli. Renārs atklājis, kā 2006.gadā nočiepis savai dziesmai Ziedoņa dzejas rindas, pats to nemaz neapzinādamies. Ierakstot Četrus krastus, būries cauri Ziedoņa dzejas grāmatām. Gribējis iedvesmoties, pirms ķerties klāt dziesmu tekstiem.
Albums gatavs. «Skatos, esmu iedvesmojies tik ļoti, ka divās dziesmās Imanta dzejoļu citāti. Ārprāts! Kā es drīkstēju aiztikt lielmeistaru! Kā tās rindas tur iezagušās?!»
Ņēmis papīra lapu, pildspalvu un rakstījis Ziedonim vēstuli. Visu izstāstījis un beigās pierakstījis klāt – ko tagad darīt? Lapai pievienojis abas dziesmas – Rudens un Kur milzu kalni liekas mazi.
Sazvanījis aktrisi Ausmu Kantāni, Imanta Ziedoņa sievu. Viņa teikusi – Renāriņ, nesaprotu, ko jūs man tur stāstāt! Atnesiet tās dziesmas, iedošu Imantam paklausīties.
Pāris dienas Renāram pagājušas kā drudzī. Zvanījis Kantānei atkal. Viņa: «Mēs klausījāmies, Renāriņ, – viena dziesma ļoti smuka. Tikai nesapratām, kas tur jūsu, kas Imanta. Bet viņam patika – lai iet, lieciet albumā!» Renārs juties atvieglots.
Februārī uz koncertu kvarķirņikā uzaicināta arī Māra Zālīte. Viņa stāsta: «Pēc tam Imantam teicu: mūsu idejas dzīvo – tu esi augšāmcēlies!» Zālīte domā, Ziedoņa un Kaupera līdzība slēpjas pozitīvajā programmā, kas viņiem ir, varam tikai minēt, no kādiem avotiem. «Ceļi viņu priekšā šķiras. Tā ir izredzētība.»
Tagad Renārs kopā ar kavalēristiem lolo ideju par Ziedoņa muzeju. Par klasisku muzeju – «šeit viņš guļ, bet šeit ir viņa skapis» – nevarot būt ne runas. Renārs skaidro: «Imants saprot, ka neizbēgami radīsies kāds formējums – muzejs vai fonds, un labāk lai viņš piedalās tā veidošanā.» Ziedoņa paša projektētā un būvētā Murjāņu māja, kurai vigvama veidols un dvēsele, esot pilna brīnumainas radošas enerģijas. Ziedonis un Kantāne gribētu, lai tur pulcējas radoši cilvēki, brauc arī skolēni.
Tāds tīrradnīgs prieks, kādu nevar dabūt nekur citur, – tā Renārs par Mazās kavalērijas darbiem un plāniem.
Ko nozīmē latviskā skaistuma izjūta, tautasdziesmās aprakstītais spodrais pagalmiņš, Renārs sapratis pirms pāris gadiem, ar ģimeni pārvācoties uz dzīvi Pārdaugavā. «Bērnībā, jaunībā es dzīvoju dzīvoklī. Tagad Pārdaugavā man ir mājas daļiņa. Tur jāpļauj zāle, jāgrābj. Visi iespējamie darbi. Šoziem man tā patika šķūrēt sniegu! Tu uzvelc zābakus, darba bikses, paņem lāpstu. Izej ārā, paskaties loga atspulgā: tu jau pēc rūķa, Renār, izskaties – cepure uz pieres, šalle pa gaisu!»
Būtisko par Latviju, mājām Renārs apjautis pirms pāris nedēļām, ar Jāni Jubaltu sēžot bārā Teksasā, – uz Ameriku mūziķi bija devušies kārtot savas profesionālās lietas. «Labi vakarējām – rums, interesantas sarunas. Dega svecīte uz galda. Sagribējās paskatīties tuvāk uz liesmiņu. Paņemu to svecīti rokā un redzu, ka tā nemaz nav svecīte. Tā ir lampiņa, kas tur mirgo. Saku Jānim, paskaties – tāda ir visa Amerika! Skaista, gaiša no attāluma. Bet tuvumā – trūkst pamata, kas mums Latvijā ir. Tās vienkāršās svecītes, kas pa īstam pil uz tavas mājas galda.»
Pavasaris klāt, sniegi nokusuši. Mazā kavalērija atkal dodas ceļā.
Intervijā saku: «Tev, Renār, visa kā ir gana. Kam tev vajadzīgas tās otrdienas – lāpsta rokā, gumijniekos un mežā iekšā?» Renārs Kaupers atbild: «Tu nevari dzīvot uz izolētas, laimīgas saliņas. Šī sajūta mani dīda aizvien vairāk, katru dienu. Kā nodzīvot jēgpilni savu dzīvi? Lai ne tikai tev pašam, tavai ģimenei viss labi, bet tu citiem un Latvijai vari palīdzēt. Iedvesmot. Vismaz mēģināt.»
