Žurnāla rubrika: Cilvēki

Ģirt, slēdz ārā!

Posted on maijs 18, 2011 by - Personība

Operators Ģirts Straustiņš (34) ir uzfilmējis laimē raudošu Artūru Irbi, novaktējis Āfrikā melno stārķi un vairāk nekā 10 gadus filmējis kara zonās Afganistānā un Irākā. Patlaban kinoteātrī KSuns skatāms viņa veikums filmā Astoņi pilnmēneši 

Vīri šūpojas ceļgalos un dzied: mikimaus, mikimaus. Skats ir amizants, taču smieties – neērti. Smieties filmā par latviešu karavīriem Afganistānā?! Tomēr no Astoņiem pilnmēnešiem daudzi skatītāji iznāk slapjām acīm. No smiekliem. Un arī no asarām. Filma ir ļoti dzīva. Tās autori: operators Ģirts Straustiņš, žurnālisti Sandijs Semjonovs un Zane Peneze. 

Ģirts nupat atgriezies no Slovākijas, kur filmēja pasaules čempionātu hokejā. To dara divpadsmito pavasari. Pasaules apraidi nodrošina zviedru kompānija. «Mans stūris hallē ir kreisais, pats esmu kreilis. Daudz jāredz: gan spēle, gan publika. Ja kāds raud, ja svilpj, ja kaujas. Finālu filmēt ir kaifs, jo spēle burtiski lido, sviedri šķīst, smejas bezzobainas mutes.» 

Artūra ķeršana
Straustiņš gribēja būt operators. Stājās Latvijas Kultūras akadēmijā, taču augstskolā viņam paskaidroja, ka tehniskā nodrošinājuma nav, tāpēc vērts studēt tikai tad, ja viņš pats tiek pie kameras. Nu, ko, Straustiņš par iespējām apjautājās Ansim Bogustovam, kurš Latvijas televīzijā producēja raidījumu Rīta bums. Tā nu pusotru gadu Ģirts asistēja operatoram Andrejam Pāžem. «Kad pirmoreiz filmēt vajadzēja pašam, kājiņa satrīcēja,» Straustiņš atceras, kā tumšā foajē filmējis īsu interviju. Faktiski – runājošu galvu. Pirmā oficiālā darbdiena bija 1998.gada 1.janvāris. «Svarīgi, ar ko sāc kopā. Rīta bumā augām: Bogustovs, Reiznieks, Alksne, Jaunalksne, Ernštreits, Kinca. Pēc pusgada sāku strādāt Panorāmā. Tas bija tāāā! Wow! Es tagad strādāšu ar Volmāru un Dimantu! Biju viņus redzējis pa televizoru. Izrādās, normāli cilvēki un stāsta pat rupjas anekdotes.» 

Pirmais Straustiņa brauciens uz karadarbības zonu vecā VW golfā ar Sandiju Semjonovu un Ati Klimoviču bija 1999.gadā. Uz Kosovu. Tolaik Sandijs par sadarbību ar Ģirtu Dienai teica: «Ir jāpārdzīvo un jāizcieš noteikts daudzums neveiksmju, lai beigās dabūtu labu materiālu – unikālu cilvēku unikālā vietā.» Viņiem tas izdevās. Sastrādājās. 

Gadu vēlāk Ģirts nofilmēja ļoti populārus kadrus pēc Latvijas uzvaras pār Krieviju pasaules čempionātā hokejā Sanktpēterburgā. «Spēles beigās ierakstīju asarainu kadru ar Ernštreitu un desoju lejā. Gribēju tikt uz ledus, bet priekšā sargs: kudā?! Saku: maja komanda vigral*. Pastūmu viņu malā un uzskrēju uz ledus, nofilmēju, kā puiši saķērušies dzied himnu.» 

Lai iekļūtu ģērbtuvēs, Ģirts no zviedriem bija aizņēmies «stiprāku» akreditācijas karti, kas ļāva tur iekļūt treniņu laikā, taču ne pēc spēles. Savilcis nopietnu ģīmi, viņš pārliecinoši devās ģērbtuvēs. Apsargs noticēja. Nofilmējis, kā hokejisti ārprātā krīt cits citam ap kaklu, Ģirts meklēja Artūru Irbi. Skraidīja pa gaiteņiem, taču – nekā. «Pēkšņi ieraudzīju viņu. Teicu: Artūr, saki, ko gribi, pēc pusstundas to raidām uz Panorāmu. Ārčijs nostājās un pateica, ka savus trīsdesmittrīs gadus dzīvojis šīs spēles dēļ. Savukārt es strādāju tādu brīžu dēļ.» 

Tobrīd Ģirtam ne prātā nenāca meklēt žurnālistu, kurš Irbem uzdos jautājumu. Ir brīži, kad tas jāspēj pašam. Gadījumos, kad žurnālists jautā nesakarīgi, Ģirts neiebilst. «Jo tas ir viņa stāsts. Reiz dzīvē gan esmu pateicis, lai manu uzvārdu sižetā nemin, jo principiāli nepiekritu ziņai.» 

Nolasu Ģirtam kādu pāris gadus vecu TV kritiku, ka operators Straustiņš un žurnāliste Judīte Čunka Panorāmā šabloniski nofilmējuši dzejnieku: sēž uz bruģa, fonā apdrupusi siena, priekšā metāla žogs. Ģirts smejas. Bijis tā: dzejnieks pats izvēlējies tur apsēsties. Un, ja cilvēks tā jūtas labi, tas ir noteicošais. Tad arī parunāt būs vieglāk. «Slikti sižeti rodas, kad žurnālists un operators nedarbojas komandā. Vienmēr esmu teicis – stāstiet man, kurp dodamies, kas tur notiks, jo gribu uztaisīt tā, lai stāsts ir interesants.» 

Kad pieredze bija iegūta, Straustiņš atkal stājās operatoros. Tika budžeta grupā, taču lekcijas ar darbu savienot nespēja. Turklāt studiju saturs nedaudz dublējās ar to, ko viņš mācījās vidusskolā, apgūstot metālmākslu. 

Kāzas nefilmē
Ģirts vairākkārt saņēmis balvas kā labākais operators. «Kāpēc esmu labs? Tāpēc, ka noveicies strādāt ar cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu audzis un pilnveidojies. Viņi man uzticējušies. Esam gājuši līdz galam.» Piemēram, ar Ansi Bogustovu veidojot sižetus par Baltiju, pirmajā vietā bijis darbs. Ēšana – pēc tam. Vienalga, 12 vai 20 stundu bez tās. 

Jautājumu, kāpēc viņš ir labs operators, Ģirts pārdomā vēlreiz. Tad saka: «Man vienmēr bijis svarīgi iekšēji sajust, ka esmu izdarījis maksimāli daudz un labi. Esmu gribējis pierādīt, ka esmu labs.» Taču ne vienmēr – Ģirts atsakās filmēt kāzas. Nesaprot, kāpēc tās jāfilmē. «Kā var patikt, ka svešs cilvēks vazājas līdzi? Izbaudiet taču tās! Kam pievērš uzmanību kamera, tam pievērš arī apkārtējie. Tik ļoti pietrūkst, ka uz tevi skatās?» Atpūšoties ar ģimeni, viņš fotografē nelabprāt. Kāpēc dzīties pakaļ bērniem pa pludmali pēc laba kadra, ja tā vietā var spēlēties? Straustiņiem ir divi dēli: Hugo (6) un Fricis (3). Hugo zina, ka tētis pa telefonu var runāt tad, kad nešauj. Kad šauj, tad jāfilmē. Ģirtam ir māsa un brālis, vecāki ir pasniedzēji: mamma māca zīmēšanu un rasēšanu, tētis – koktēlnieks, pasniedz kompozīciju. 

Ar sievu Ilzi (Alksni, tagad Straustiņu) Ģirts iepazinās LTV, kur viņa strādāja par žurnālisti, reportēja no Palestīnas, Bosnijas, lasīja ziņas. «Viņa zināja, ko prec,» ir atbilde uz jautājumu, kā Ilze pieņem to, ka Ģirts tik daudz braukā. «Emocionāli tas bieži vien nav viegli, taču, ja ir tāda iespēja, tas jādara.» Vēl nesen Ģirts izvēlējās iet tēva atvaļinājumā un dzīvoja mājās ar Frici teju gadu. Tam sekoja 15 mēnešu dzīve Albānijā, Tirānā, jo Ilze izturēja konkursu un kļuva par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas mediju attīstības nodaļas vadītāju. Rūpējās par Albānijas mediju neatkarību, vārda brīvību un likumiem, kas regulē plašsaziņas līdzekļu darbību šajā valstī. Ģirts no Tirānas brauca savos darbos: uz hokeja čempionātu, uz Afganistānu taisīt Astoņus pilnmēnešus, filmēja Vides faktiem, zviedru kompānijai. 

«Albānijā bija forši. Silts. Diplomātiskā neaizskaramība un auto ar CD numuru. Puikām gaiši mati, līdz ar to – noknaibīti vaigi. Pārdevējas dāvāja konfektes.» Atgriežoties Latvijā, Ģirtam pietrūka albāņiem raksturīgā biedriskuma un draudzīguma. Lai kaut ko norunātu, saņēma latvisku atbildi: «Sazvanīsimies. Skatīsies. Redzēs, kā būs.» «Pag, bet es jautāju konkrēti – tiekamies, netiekamies?» 

Esot prom no mājām, Ģirts vēl vairāk novērtēja arī to, cik viņam daudz labu draugu. Viņi smejot, ka Straustiņam vajag ne tikai, lai visi ietu ierindā, bet arī vienā solī. «Ģirts ir princi-piāls. Prasīgs. Var šķist kategorisks. Ar entuziasmu. Orientēts uz vislabāko rezultātu. Grib darīt labu un dara to stratēģiski,» stāsta Ilze. Viņai reiz sanācis ar Ģirtu arī pastrādāt. Izvēlējusies paklausīt. Ikdienā gan Ilze ar vīru strīdas lielākoties par semantiku: kā pareizāk izteikties tā, lai nerodas neskaidrības. 

Pats Ģirts uzskata, ka sadzīvošanas iemesls ir tas, ka viņi viens ar otru runā. Nu, šis teikums jau skanēja kā no sieviešu žurnāla! «Nē! Es nelasu sieviešu žurnālus. Man tie reāli besī! Viņām ir tik daudz, ko sāpēt, tik daudz, ko dedzināt, kam tik viņas nav gājušas cauri!» 

Vērša šaušana
Par «sievu» Ģirts varētu dēvēt arī Sandiju Semjonovu. Bijuši periodi, kad viens ar otru viņi pavada vairāk laika nekā ar ģimeni. «Esam gulējuši arī vienā gultā,» precizē Sandijs. Viņš no «pāra» ir tas, kurš var atļauties pagulēt ilgāk, jo Ģirts būs piecēlies un safilmējis apkārtni, saullēktu. To, ko vajag. Viņš māk atrast svarīgo. Viņš bez teikšanas zina, kas noderēs. 

Sandijs izceļ Ģirta unikālās darbaspējas un dedzību. Reiz abi Vides filmu studijai taisījuši sižetu par kodolatkritumu vešanu no Francijas uz Vāciju. Bija paredzēts, ka vakarā Vācijā jāpienāk vilcienam ar atkritumiem, taču tā nenotika. Sandijs un Ģirts ap pusnakti izlēma doties to meklēt: brauca ar auto no pieturas uz pieturu. Piecos no rīta atrada vietu, kur vilciens bija apstādināts, jo iepriekšējā dienā divi aktīvisti iebetonēja rokas dzelzceļa sliedēs. To filmēja arī vācu lielākās televīzijas. «Pārbraucām viesnīcā pārsaluši līdz vīlei, ieslēdzām ziņas un redzam, ka pa CNN rāda to, kas mums ir kasetē. Mēs to vedīsim uz Latviju. Gandarījums.» 

Vienu reizi Sandijam par Ģirtu bijis bail. Un Ģirtam pašam par sevi arī. Ekspedīcijā uz Āfriku, kur kopā ar ornitologu Māri Strazdu izsekoja Latvijas melnos stārķus Vari un Maiju. Kilometriem tika brists pa krūmiem, un Ģirtam mugursomā kamera un akumulatori, rokā – mazā kamera. Vietējais melnais pavadonis, plikām kājām un kalašņikovu plecā, palīdzēja ekipējumu stiept. «Gājām pa izdegušu savannu. Melnu kā cepešpanna. Vicoju visiem pa priekšu. Pēkšņi pavadonis ieraudzīja vērsi. Viņš skatījās uz mums, mēs uz viņu. Pavadonis eleganti izslidināja «kalašu» no paduses, bet neizšāva.» 

Vērsis bēga. Melnais metās viņam pakaļ. Ģirts arī, jo gribēja nofilmēt, kas notiks ar vērsi. Pēc 200 metru sprinta lops nozuda. Straustiņš bija karstumā «uzvārījies». Elsoja kā suns, sirds dauzījās. «Sapratu, ka ir viss. Cauri. Pēdējie kilometri bija kā pa miglu, bet kaut kā tikām līdz savējiem.» Sandijs atceras, ka Ģirts pakritis un teju vai zaudējis samaņu. Mediķu tuvumā nebija, telefonu arī ne. Līdz tuvākajam ciemam – dienas gājiens. Nav jau Afganistāna, kur var izsaukt helikopteru. 

Pēcāk, ieraudzījis upi, Ģirts nodomāja: metīsies iekšā, jo tā ir sekla. Visticamāk, tad jau tur nedzīvo krokodili. Ja arī dzīvo, pavadonis ar kalašņikovu bliezīs. Ģirts labi izpeldējies un no rīta secinājis, ka krokodili upē tomēr dzīvo. Arī leopards pa nakti bija atstājis pēdu nospiedumus. 

Profesionālis. Tas nu par Ģirtu skaidrs. Viņa kadra kultūru slavē visi aptaujātie. Aicināts nosaukt kādu Straustiņa mīnusu, Sandijs saka: stūrgalvība un nespēja diskutēt. «Pateiks, ka nefilmēs, jo tur nekā nav. Un viss.» Savukārt Zane Peneze norāda, ka no Straustiņa kategoriskuma ir arī ieguvums – viņš saka, ko domā. Neizliekas. «Gandrīz visiem, ar ko Ģirts strādājis, savulaik sakritis uz nerviem. Viņa godīgums robežojas ar paštaisnumu. 

Svarīgākais, ka viņš dara to, kam pats tic, un, ja dara, tad bez atlaidēm gan sev, gan citiem. Respect! Ģirts ir monstrs – visās tā labajās un arī sliktajās izpausmēs. Straustiņš bija absolūts līderis un dzinējs jau skolā,» – tā Dāvids Ernštreits, kurš ir arī Ģirta klasesbiedrs no 1.klases. 

Kautiņš un laime
Pēdējais lielais darbs, par ko Ģirtam prieks, – filma Astoņi pilnmēneši. Gan Ģirts, gan Sandijs nojauta, ka var sanākt labs materiāls par vīriem Kunāras provincē, Afganistānas austrumos, kur bija kaujas apstākļi. Ģirts par to pat bija pārliecināts, jo iepriekš jau bija tur filmējis. Tā NBS speciālo uzdevumu vienības vīriem bija pēdējā misija. Īstiem nažiem. Ideju atbalstīja ASV vēstniecība un Aizsardzības ministrija. Patlaban Kunārā nav vairs neviena latvieša. 

«Gribēju nofilmēt karavīru – tādu, kāds viņš ir. Maksimāli tuvu, dokumentāli,» stāsta Ģirts. Izdevās, jo arī karavīri to gribēja, ļāva. Sakrita intereses, redzējums. Kāds tad ir Latvijas karavīrs Afganistānā? «Gatavs, ka viņam var trāpīt. Ir iespējas noloderēt un palikt bāzē, bet viņi to nedara. Viņi ir īsta komanda. Neņem vērā nacionalitāti, kristīgo piederību. Tāds īsts biedriskums.» Ģirts to salīdzina ar iespēju iekāpt Latvijas 90.gados. Uz barikādēm pats stāvējis ar tēti, bet pašā apšaudes naktī bijis klasesbiedrenes dzimšanas dienā. 

«Tas ir tik kruta!» Straustiņš stāsta par kopības sajūtu ar karavīriem vakaros, kad cits citu pavelk uz zoba. «Novērtēju, ka uztver kā savējo.» Iebilstu. Filmā dzirdams, ka karavīri vairākkārt saka: Ģirt, izslēdz! Ar savu ložņāšanu un spīdināšanos viņiem tāds operators ir klapata. Lieks. «Tas ir plašs temats. Viņi palīdz, cik iespējams. Respektē manu darbu.» 

Reiz karavīrs prasījis Ģirtam, vai ņems sev līdzi ieroci, lai gadījumā, kad sākas nepatikšanas, spēj sevi pasargāt. Atbildējis, ka nebūs laika – jāfilmē. Ģirtu brīdināja: ja sāksies apšaude, tad viņu pametīs un darīs savu karavīra darbu. «Es priecājos, ka man nav bail tik daudz, lai šīs bailes apturētu manu darbību. Tas nedrīkst būt, jo esmu tur, lai strādātu, un, ja tādā brīdī apstātos, tad ļoti to nožēlotu. Bail ir un pilnīgi visiem, bet ir jāmāk ar bailēm sadzīvot un cīnīties. Ja tas izdodas, iegūsti adrenalīnu, kas ir ļoti spēcīgas un spēcinošas sajūtas.» Savukārt instinktus uzvarēt nevar. Tie palīdz, un – jo stiprāki, jo labāk. «Aizkrīt jau ciet no bailēm, nevis instinktiem.» 

Ģirts filmē, jo grib, lai Latvijā novērtē to, ko puiši Afganistānā dara. «Mums jālepojas ar labiem un patiesiem darba darītājiem. Karavīrs, sētnieks vai ministrs. Labi karavīri tur top par vēl labākiem karavīriem.» Viņi nesāk karu. Karavīrus tur sūta. Un, ja interesē vārdu salikums «karš un vīrs», tad nevari nebraukt. Daudzi bērnībā sapratuši, ka grib būt karavīri. Ģirts atceras, ka viņš, mazs būdams, teicis tētim, ka vēlas būt pingvīns, jo tiem nav jāiet armijā. Straustiņš nav dienējis. Karavīri to respektējot un sakot: ja negribēji, tad arī nevajadzēja. 

Filmā ir vairāki stindzinoši kadri. Viens no tiem ir galvenā varoņa Oža monologs: «Ja nedabū atkal to adrenalīnu, sākas lomkas visiem. Kad atkal būs boiņa? Vajag slaktiņu! Varbūt tas nav pareizi, varbūt kāds to nosodīs, bet tāds tas karavīrs šajā pasaulē ir. Viņš ir atkarīgs. Viņš ir atkarīgs no adrenalīna, viņš nevar citādi, nevar vairs. Sākas kautiņš, viņš laimīgs. Kā suns, kurš beidzot reizi pa nedēļu izvests pastaigā. Skrien, ārdās, plosās. Viņam bail. Bailes sajaucas ar prieku, prieku par to, ka tu beidzot atbrīvo savu agresiju. Izdedzini visu. Atbrauc mājās lupatās. Nekāds. Laimīgs. Kā pēc atrakciju parka. Nezinu, vai varēsi to izmantot, to es tev vairāk stāstu. Mainās tā pasaulīte, mainās uztvere, kā tu viņu uztver, mainās krāsas. Viss mainās.» 

Pēc intervijas Ģirts dodas uz mājām Rāmavā, jo vietējais šoferis brauc stumt melnzemi. Šoferi Ģirts iesaucis par Džintoniku, jo reiz viņš piezvanījis un teicis: «Ueuuulaulo, atbrauc man pakaļ.» Ar desmittonnīgu traktoru bija nokļuvis līdz Rumbulai. Pats neatceras – kā. Ģirts, protams, nebrauca viņam pakaļ. 

Dienas vidū Ģirts var organizēt melnzemes šķūrēšanu, jo ir brīvmākslinieks un dara tikai tos darbus, kas patīk. Laba dzīve!

* Mana komanda uzvarēja – krievu val.

Gaujēniešu kapitāls

Posted on maijs 18, 2011 by - Veiksme

Kamēr IT tirgus pieaugums Latvijā pēc krīzes čunčina ar tempu 8% gadā, datortehnikas veterāni Capital izauguši par 30% un atļāvušies savu sapņu veikalu, goda vietu tajā ierādot pašu izlolotajam klēpjdatoru zīmolam Gauja 

Nav divu domu – jūra ir Capital šefa Ivara Putniņa vājība. Starp Ganību dambja iekšpagalmā iespiestām dažāda rakstura ēkām slejas Capital galvenā mītne, kuras centrālais punkts ir pēc bākas aprisēm veidots stikla tornis. Savukārt tie, kas atnāca uz Capital jaunā veikala atklāšanu Brīvības ielā, tika pie pamatīga ilustratīva izdevuma Latvijas bākas, kura tapšanā ar bildēm un naudu pašrocīgi piedalījies Putniņš. 

Kompakti izstāstījis par uzņēmumu un raiti pa tā telpām arī izvadājis, viņš atvadās, lai sapostos braucienam uz Bermudu salām. IT nozares granda cienīgi no elektroniskajiem sakariem viņš nebūs atrauts arī tur, lai gan lauvastiesu laika plāno pavadīt, ieniris Atlantijas okeānā. Kā igaunis, par kuru ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā, ja atbilde uz e-pastu neseko zibenīgi. «Esmu jau arī,» smejas Putniņš, «par ceturtdaļu. Vecmamma igauniete.» 

Britu fetišs
Ar datoru tirgošanu (gan nokomplektētu, gan uz vietas saliktu) Latvijā nodarbojas daudzi. Capital izceļas vispirms jau ar to, ka nozari izkoduši no pašiem tās pirmsākumiem, 1992.gadā atverot mazu datortehnikas veikalu. Tomēr būtiskāks par ilgajiem gadiem biznesā ir fakts, ka Capital vienīgie savam ražojumam piekabinājuši birku – no anonīma, pašu salikta klēpjdatora viņi radījuši Gauju. Pērn gada laikā izdevies pārdot ap 3000 Gauju, un nav runa par Latvijas tirgu vien. 

Ir gan pāris nianšu. Kad britu pircēju rokās nonāca Latvijā ražotais klēpjdators, viņi bija sajūsmā – ieslīpā rakstā uz datora uzskribelēto «Gauja» ārvalstnieki lasījuši kā marihuānas sinonīmu «ganja». «Komplektā ar zaļo korpusu daudziem tas bija kā fetiša objekts.» Tagad pārdoto «gandžu» skaits nav liels. Tie galvenokārt nonāk Īrijā un Norvēģijā tur strādājošo latviešu tēvzemes sajūtas kompensēšanai. Ja eksports būtu Capital prioritāte, bez vārda runas nāktos atvērt veikalus un servisa punktus dažādās apkaimes galvaspilsētās, jo Capital par savu trumpi uzskata servisu, un, lai to sniegtu, jābūt rokas stiepiena attālumā. Pagaidām viņi to neplāno, jo izmaksas nenestu vajadzīgo atdevi. Pietiekot ar to, ka viņi sniedz 24 stundu servisu visā Latvijas teritorijā. 

Runājot par Gaujas radīšanu, Putniņš stāsta, ka superliela noslēpuma neesot. «Ar laba datora salikšanu ir tāpat kā ar angļu mauriņu – trīsreiz dienā jālaista, un tā simt gadu.» Proti, viņiem ir labi meistari, kas iepērk labu izejmateriālu un zina, kā salikt to kopā, jo dara to diendienā gadiem. 

Komplektā ar kafiju
Igauņi mūsu sarunā parādās vairākkārt un ne tikai radurakstu griezumā. «Somugrus atbalstām?» uzdevis pāris kontroljautājumu pēc tam, kad intervijas sākumā izvelku savu MacBook, nosmīn Putniņš. Pēcāk viņš uzskaitīs četrus vaļus, uz kuriem balstās Capital bizness: klēpjdatora Gauja un galda datora Neo ražošana, Dell un Apple tirgošana, IT sistēmu un infrastruktūras projektēšana. 

No šiem minētajiem Apple spēlē būtisku lomu. Paši viņi apgalvo, ka ir Apple tirgus līderi Latvijā, taču viens no viņu jūtamākajiem konkurentiem ir igauņu IM Arvutid filiāles, kas iekārtojušās Rīgas centra redzamākajās vietās. To, ka jābūt vietai centrā, kur to visu aptaustīt, sapratis arī Capital, marta beigās atverot firmas veikalu. Pēc skaita tas ir jau septītais, toties galvaspilsētā vispamanāmāk novietotais un vienīgais, kas vienlaikus risina datorķibeles un servē svaigi pagatavotas kafijas tasi. Pēdējo no minētajām prasmēm datorveikala pārdevējiem iemācījis viens no spicākajiem Rīgas kafijas puišiem – barista Ingmārs Dzenis. Capital šo stūrīti savā jaunajā veikalā nosaukuši par zināšanu bāru, un ideja nošpikota no Apple ieviestā Genius bar. Ja «bārs» vairs netiks galā ar visiem interesentiem, tad par šo ekspresservisu ieviesīs maksu, Putniņš pieļauj. «Iespējams, ka būs jāņem kāda nauda. Citādi apsēdīs.» 

Tomēr cita ceļa, kā vien atvērt 200 tūkstošus latu vērtu veikalu centrālajā Rīgas ielā, viņi neredzēja. «Šodien visu nosaka brendings. Vispirms bija Coca-Cola laikmets, tad Google, pēcāk Yahoo. Patlaban pirmais zīmols pasaulē ir Apple.» Tādēļ arī viņi investē Capital vārdā, bet jo īpaši savā zīmolā Gauja, kam nu jau ir pieci gadi. 

Patlaban tiek strādāts pie Gaujas vīrišķošanas, jo aptaujas par vidējo šā klēpjdatora lietotāju uzrādījušas 35 gadus vecu latviešu izcelsmes sievieti. Vienlaikus novērota diezgan skaidra tendence – viņai šo datoru ieteicis kāds vīrietis. «Latviešu puiši ir ārkārtīgi laipni un vienmēr palaiž dāmu pa priekšu,» Putniņš ķiķina. Tādēļ pērn rudenī viņi savākuši Ozoliņa un citu Dinamo zvaigžņu parakstus, līdz veikalu plauktiem nogādājot piezīmju datoru Dinamo Fanbook. Un tas nostrādāja. Auditorija kļuva krietni vīrišķāka. Arī krieviskāka. 

Novecojam
Pats Capital ar krīzi ir labi ticis galā. «Grūtos laikus esam pārlaiduši, un, kamēr tirgus aug par 8% gadā, mūsu izaugsme mērāma 30%.» Tikmēr citiem, piemēram, valsts sektoram, krīzes sekas vēl tikai redzēsim. IT ziņā skaitļi ir biedējoši, norāda Capital šefs. Ejot cauri kastēm aizkrautajai uzņēmuma noliktavai, ik pa brīdim pavīd te vienas, te otras valsts iestādes nosaukums, un rodas iespaids, ka ministrijas un dienesti savu datorparku uztur labā kārtībā. Šis tas ir, nenoliedz Putniņš, taču iepirkumu kritums esot pamatīgi jūtams. 

Spriežot pēc pasaules prakses, Latvijas izmēra populācijai ik gadu nāktos iegādāties ap pusmiljonu datorvienību, no kā puse pienāktos valsts sektoram. Pēdējos gados skaitļi bijuši katastrofāli – ap 50 tūkstošiem datorvienību gadā, kas nozīmē, ka Latvijas datorparks strauji noveco. Tas savukārt liecina, ka krītas jau iepriekš kritizētā Latvijas darbaroku efektivitāte. «Līdz ar vecu datorparku krītas arī darba ražīgums. Un es nerunāju par to, cik ātri atveras tavs Draugiem.lv. Drīzāk reāls darbs – cik aplikāciju vienlaikus vari atvērt, cik daudz laika tas paņem.» Kaut kad jau pirkumi atjaunosies vajadzīgajā apmērā, tomēr šī taupības cirstā IT roba izlīdzināšana prasīšot vairāk laika, spriež Capital priekšnieks.

3 biznesa principi
1. Nav nekāds «viss jūsu rozetei». Šauras nišas speciālisti
2. Labs serviss, parādot klientam, ka atbild par to, ko pārdod
3. Dot naudu zīmola attīstīšanai

Anna Stikāne

Posted on maijs 18, 2011 by - Jauna seja

Jūlija sākumā Anna dosies uz starptautisko bioloģijas olimpiādi. 

Šādu iespēju nodrošinājusi izcīnītā sudraba medaļa Latvijas valsts bioloģijas olimpiādē skolēniem. Pagājušajā gadā Anna starptautiskajā konkursā ieguva bronzas medaļu. Tas skan labāk nekā iegūtās vietas numurs, – pasmejas Anna, jo medaļas ieguva puse no visiem olimpiādes dalībniekiem.

Vecums: 19. Vecāki: Ilze – profesore, Jānis – Rīgas ūdens darbinieks.

Satraukums liels pirms olimpiādes? «Ir liels, bet mēģinu pārāk necerēt.» 

Izpētīji, kādi būs konkurenti? «Būs daudz aziātu. No 25 zelta medaļām pērn viņi nesaņēma tikai četras. Klīst nostāsti, ka viņiem skolā ir papildu stundas līdz desmitiem naktī.» 

Kur stāv tava pagājušā gada medaļa? «Atvilktnē, jo tai ir ļoti skaists maciņš. Istabā ir pārāk daudz visādu citu krāmu, valsts olimpiādes medaļas gan stāv pie sienas, tām ir skaistas lentītes.» 

Cik tev ir valsts medaļu? «Trīs. 9. un 11.klasē dabūju zelta, šogad – sudraba.» 

Kas tevi apsteidza? «Draudzene no Saldus.» 

Jums ir biologu kliķe? «Ir tāda nometne Alfa, tur daudzi iepazīstas.» 

Ko darīsi pēc vidusskolas? «Mācīšos biologos.» 

Par ko biologi var strādāt? «Neesmu par to domājusi.» 

Kas ir pats interesantākais bioloģijā? «Pasaulē ir ļoti liela kārtība, viss notiek tik ekonomiski un precīzi, tas ir ļoti loģiski un interesanti!» 

Kuri stereotipi par biologiem nav patiesi? «Biologi noteikti nav garlaicīgi.» 

Kādi ir biologi? «Viņi ir aktīvi, turas vairāk pie zemes, viņus interesē viss, kas notiek apkārt, un nesatrauc vispārīgas, šausmīgi sarežģītās lietas. Viņi visu uztver vienkārši!» 

Kādi tev vēl ir hobiji? «Spēlēju vijoli.»

Zigmārs Atvars, kristīgais baikeris

Posted on maijs 11, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Kādu svētību vēlaties savam dranduļetam? Luterāņu vai baptistu mācītāja? Tāda izvēle bija pirmajās motosvētībās pērn

Šogad, sezonu atklājot, Ādažu poligonā motociklus svētīja kapelāns Elmārs Pļaviņš. Mērķis – aizlūgt, lai Dievs ir žēlīgs un sargā, ja braucamais pēkšņi saplīst. Lai dod gudrību to vadīt. «Gada laikā neviens no iesvētītajiem močiem tā arī nav noplīsis,» secina Zigmārs Atvars, kurš ir Kristīgo motociklistu asociācijas CMA filiāles Latvijā vadītājs. Kristīgo baikeru organizācija darbojas kopš 70.gadiem, tā ir starptautiska ar 28 fi-liālēm pasaulē. Pirms nedēļas Zigmārs atgriezās no ikgadējās konferences Dienvidāfrikā. 

Kristīgo motociklistu kustība radās tā: kādam amerikāņu mācītājam bija dēls. Mācītājs negribēja zaudēt saikni ar tīni. Saprata, ka jādara kas tāds, kas patīk abiem. Nopirka divus močus, aizbrauca uz motosaietu. «Amerikā ir priekšstats, ka motociklisti ir sliktie, jo motoklubi savā starpā arī izkaujas. Kad mācītājs sāka runāt par Dievu, daudzi ieklausījās, jo gribēja kļūt labāki cilvēki.» Dažs pat esot aizkrāsojis uz motocikla uzzīmētos galvaskausus, jo sapratis simbolu nozīmi. Zigmāru gan neuztrauc motociklisti, kuri nav kristieši, bet izrotājas ar krustiem un rožukroņiem. 

Latvijā ir deviņi kristīgie baikeri. Braucējs no kāda cita kluba viņus reiz nosaucis par dieviņiem. Zigmārs to nepārdzīvo, jo zina – sākot jaunu projektu, jārēķinās, ka to izsmies. «Nevar nosodīt cilvēku par to, ko viņš nesaprot. Bieži smējēji ir tie, kuri paši nav spējīgi daudz ko izdarīt.» Piemēram, braucienos nelietot alkoholu. Kristīgie baikeri to nedara. «Mani pārsteidz cilvēki, kuru vecāki ir dzēruši, un viņiem, bērniem būdamiem, tas nav paticis, tomēr paši to turpina. Kāpēc? Un vēl smejas par tiem, kuri neturpina šo praksi nākamajā paaudzē.» Zigmārs šo ciklu spējis izbeigt: viņa tēvs savulaik lietoja alkoholu, tad kļuva par mācītāju. 

Kāpēc motociklam jāpiedēvē dvēsele un tas jāsvēta? Iesvētīšana esot vajadzīga motobraucējam, ne mocim. Ja cilvēks tic, ka lūgšana var ko mainīt, tātad viņam tas ir svarīgi. Iesvētīšana nav formula, ka nenotiks avārija. Lūgšana neatrisina problēmas. Tā prasa, lai Dievs pasargā apstākļos, kurus cilvēks nevar ietekmēt. «To grūti stāstīt tiem, kuri nav piedzīvojuši, ka pēc tam, kad par slimnieku aizlūgts, viņam kļūst labāk.» 

Zigmārs pieprot kristīgo iluzionismu. Mācījies to Lielbritānijā, ASV. «Līdzās trikiem izspēlēju kādu tematu, jautājot: kas jādara, lai būtu laimīgs? Mēģinu iedrošināt, ka lielākais palīgs ir mīlestība.» Zigmārs uzstājas arī privātās ballēs un skolās – ar klasiskiem trikiem. Viņam ir divas izglītības: teologa un biznesa vadības, un patlaban top disertācija par Latvijas doktoru konkurētspēju. 

Un ir vēl kāds plāns: iztulkot motociklistu Bībeli.

Balss

Posted on maijs 11, 2011 by - Slavenība

Viņa ir apsteigusi Lēdiju Gagu, viņa ir sakāvusi Madonnu, viņa ir atkārtojusi The Beatles fenomenu. Dziedātāja Adele (23) no Londonas ir pēdējā laika interesantākais un sirsnīgākais pārsteigums pasaules popmūzikā. Ja jums vēl neko neizsaka viņas vārds, par vienu gan varat būt droši – viņas balsi noteikti jau esat dzirdējuši radio

Ir vējaina februāra pēcpusdiena Ņujorkā, un tobrīd Adele šeit ir nepazīstama jauna sieviete. Lepnās viesnīcas foajē apaļīgākai meičai neviens nepievērš uzmanību. Ārā aiz lielajiem logiem ir haoss. Viesnīcas durvju portjē kādam viesim palīdz iekāpt taksometrā, dāsnais pasažieris pasniedz dzeramnaudu, taču vējš izrauj banknotes un aiznes pa ielu. Nenoķert… «Vējains,» piezagusies man no muguras, pirms sasveicināšanās skaļi paziņo Adele jeb pilnajā vārdā Adele Adkinsa, un tas ir tikai viens no daudziem nepārspīlētiem, pat piezemētiem secinājumiem, ko no viņas mutes dzirdēšu nākamajās dienās. 

Adeles balsi grūti sajaukt ar citu. Tā ir sulīga, sarunā jūtams spēcīgs kokniešu akcents, kādā mēdz runāt Londonas proletariāts. Bet te neviens pat nepagriež skatienu uz viņas pusi. Šajā viesnīcā bieži mēdz uzturēties slavenības, bet līdz Adeles otrā diska 21 iznākšanai ASV vēl palikusi viena nedēļa. Tobrīd neviens nezina, vai jaunajam ierakstam Atlantijas okeāna otrā krastā veiksies kaut vai tikpat labi kā viņas debijas diskam 19. Taču nākamajās dienās ieplānoti dažādi publicitātes pasākumi: ciemošanās televīzijas rīta raidījumos, intervijas radio un piedalīšanās populārajā vakara talk-show, kuru vada amerikāņu televīzijas ikona Deivids Letermens. 

Savelkot augstāk kamieļvilnas jakas apkakli un pieglaužot savus rudos, astē saņemtos matus, Adele iekārtojas vienā no foajē klubkrēsliem un ir gatava aprunāties. Iespējams, pie vainas ir spēcīgās brāzmas, kas lielajiem logiem liek vibrēt un rada sajūtu, ka tūlīt pat mūs aiznesīs prom ar visu viesnīcas ēku, – Adele runā ātri. Ļoti, ļoti ātri. It kā mums jau gāztos virsū sienas, bet viņai vēl tik daudz sakāmā. 

«…lidmašīnas pirmajā klasē uz šķīvja mēģina sakombinēt visādas krāšņas lietas, bet man to nevajag, es prasu – dodiet vienkāršu vistas tikka masala.» Tā ir pirmā lieta, ko paspēj ierakstīt mans no kabatas žigli izvilktais diktofons. Tikmēr jau garām palaista sūdzība par kairinātās zarnas sindromu, paskaid-rojums, kā pareizi jācep steiks, un tas, «kā smaržo Londona». Tagad viņa oficiantam pasūta karstu ūdeni ar medu un paskaidro: «Man nesen pazuda balss. Nekas tāds agrāk nebija gadījies. It kā strauji aizgrieztu ūdens krānu.» Kopš šā nepatīkamā pārsteiguma menedžeris viņai aizliedzis visas «labās lietas»: kafiju, cigaretes un alkoholu «tādā daudzumā, lai būtu jautri». «Man bija jāsēž klusi deviņas dienas. Kaklā bija pakarināta maza tāfele. Biju kā mīms. Kā kaktā ielikts nerātns bērns. Kā kurlmēmais no Viktorijas laikmeta.» 

Viņa to dara bieži: atkārto frāzes un mētā salīdzinājumus. Pazaudēt balsi, visticamāk, tiešām bija šausmīgi. Deviņas dienas sēdēja mājās un skatījās seriālus. 

Vakars, kad kļuva par zvaigzni
Atzīšos, ka ir grūti neiemīlēt Adeli viņas vienkāršības un sirsnības dēļ. Vienubrīd mūsu sarunu pārkliedz kāds viesnīcas klerks, rācijā skaļi instruējot kolēģi par pasūtījumu uz VIP apartamentiem. «30 glāzes ūdens! Istabas temperatūrā!» Bet Adele tik turpina runāt. Teikumi piebirst pilni ar ikdienišķiem lamu vārdiem, viņa atdarina dažādas situācijas un balsis un stāsta… Īsti nevar paredzēt, kurā virzienā viņas stāsti dosies. 

«Man patīk atklātnītes. Nu, ziniet, atklātnītes? Tādas, kādas raksta dzimšanas dienās. Es tās kolekcionēju. Londonā ir viena vieta Soho rajonā, kur ir vislabākās. Otrajā stāvā. Mani tur aizveda draudzene. Viņa zina, ka man tās patīk. Bet apakšā ir seksa pagrabs. Dieviņ, tētiņ, kādas rotaļlietas! Mani visi labākie draugi ir geji, viņiem tās patīk. Es visu ko esmu redzējusi, bet tur ir tāāāāādas lietas. Acis svilst.» Vispār mans jautājums bija par to, vai ir grūti ļoti agri piecelties un dziedāt televīzijas rīta programmās. 

Adele tieši tāpat mēdz aizrunāties televīzijas tiešraidēs, tad pati savu vārdu birumu pārtrauc ar sirsnīgiem smiekliem. Nekas daudz nav mainījies kopš 2007.gada, kad viņa pirmoreiz parādījās uz mūzikas skatuves un gadu vēlāk Lielbritānijas ierakstu industrijas ikgadējā BRIT Awards saņēma kritiķu balvu. «Es parasti prožektoru gaismā nervozēju un sāku pārāk daudz runāt. Es jau cenšos savām smadzenēm iestāstīt – beidziet stumt vārdus laukā no manas mutes! Bet tie ir nervi, un es kļūstu tāda pati kā mana vecmāmiņa. Es tikai muldu. Patiesībā parasti mani ir pārņēmušas šausmas. Pati reizēm nevaru noticēt, ka spēšu nodziedāt tā, kā no manis gaida.» 

To, ka viņa spēj nodziedāt, varēja pārliecināties dažas dienas pirms mūsu tikšanās Ņujorkā. Viņa bija viena no retajiem māksliniekiem, kas kārtējā BRIT Awards ceremonijā Londonā uzstājās «dzīvajā». Uzkāpa uz O2 arēnas skatuves un tikai klavieru pavadījumā nodziedāja dziesmu no jaunā diska. Someone Like You ir vienkārša, bet aizkustinoša balāde par salauztu sirdi. Publika viņu sagaidīja ar sajūsmas saucieniem, taču, līdzko Adele uz skatuves «iedegās», zālē ar 16 tūkstošiem cilvēku iestājās dievinošs klusums. Apklusa pat mūzikas industrijas lielie dūži, kas visu laiku ņurd, sēžot pie galdiņiem ar šampanieti. Dziesmas beigās Adele novērsās no mikrofona un iekoda īkšķī, lai pati nesāktu raudāt. Zāle ovācijās cēlās kājās. 

Kad pēc šova šī uzstāšanās tika ievietota internetā lejupielādēšanai, to nopirka tūkstošiem cilvēku. YouTube video nedēļas laikā cilvēki noskatījās 5,5 miljonus reižu, cits citam pārsūtot e-pastus ar virtuālo grāmatzīmi. Vienu šādu e-pastu saņēmu arī es. Virsraksts: Bloody hell! Sasodīti labi! 

«Es gandrīz pietaisīju bikses,» par saviem pārdzīvojumiem pirms slavenās uzstāšanās tagad viesnīcas foajē man pastāsta Adele. «Man bija jādzied starp Take That un Riannu, kuri bija lielākie vakara viesi. Visu dienu pie sevis domāju – tā būs īsta katastrofa.» 

Pusnedēļu vēlāk šī dziesma jau cīkstējās ar Lēdijas Gagas jauno singlu Lielbritānijas mūzikas topos. Un ļaudis runāja: tieši šis BRIT Awards bija vakars, kad Adele pārvērtās par īstu zvaigzni. 

Viņa pati tā nejūtas. Es sēžu ar muguru pret liftiem un vienā brīdī redzu, ka Adeles acis aizgrābti ieplešas. Apkārt cilvēki cits citam kaut ko čukst. Izrādās, ārā no viesnīcas dodas aktrise Natālija Portmane. Telpai pāri pārveļas vairāki murmināšanas viļņi. «Jums arī tā mēdz būt, ka sirds gluži vai apstājas? Es gandrīz ģībstu. Reibst galva.» Viņa sāk griezt acis un atdarina reiboni. Slavenā Portmane, lūk, esot vainojama arī pie tā, ka Adelei vairākas naktis bijis trausls miegs. Dažas nākamās naktis pēc Melnā gulbja noskatīšanās dziedātāja gulējusi ar ieslēgtu gaismu. 

Šovakar viņa ieplānojusi noskatīties kaut ko vieglāku – action filmu Neapturamais par vilcienu, kas aizbraucis bez vadītāja. Pie reizes uztaisīs manikīru. Un kārtīgi izgulēsies. 

Vēlāk izrādās, ka šiem plāniem nav lemts piepildīties. Nejēdzīgi agrā stundā piezvanīs menedžeris un sajūsmināti paziņos, ka Adele Lielbritānijas topā ir apsteigusi Lēdiju Gagu. Adele apraudāsies un piezvanīs mammai. Tad uzzinās, ka uzstāšanās BRIT Awards ceremonijā ir tik ļoti saviļņojusi klausītājus, ka arī viņas iepriekšējais singls Rolling in the Deep ir uzkāpis līdz 4.vietai. Ka par albumu topa līderi kļuvis 21, un arī trīs gadus vecais disks 19 ierindojies visvairāk pirkto albumu saraksta 4.vietā. 

Dienas kopsavilkums ir fantastisks: viena mākslinieka divi albumi un divi singli ir populārāko piecniekā – nekas tāds Anglijā nav piedzīvots gandrīz 50 gadus. Kopš bītliem. 

Nesavaldāma mute
Ir jāpierod, ka Adele lieto lamuvārdus visos teikumos. Gandrīz pēc katra otrā vārda, pat starp zilbēm. Un pati par to smejas. «Vai kāds var man dabūt *** skrūvgriezi? Vajag atvienot tos *** vadus. Spiež uz *** smadzenēm. Kaut kas neti-***-cams!» 

Divas dienas vēlāk mēs atrodamies Eda Salivana teātrī Ņujorkas Taimskvērā, kur tiek ierakstīts raidījums The Late Show with David Letterman. Nelielā ģērbtuvē kopā ar Adeli ir pusducis citu cilvēku. Visus nokaitinājis skaļrunis, kas čerkst pie griestiem, ļaujot dzirdēt, kā šovam gatavojas tehniskie darbinieki. «Pārāk daudz jau negribas sūdzēties,» pasmejas Adele, «citādi vēl padomās, kas es esmu kā Selīna Diona!» 

Jau viesnīcā dziedātāja pieminēja savu komandu, savu «mafiju». Tieši šie cilvēki esot tie, kas palīdzot viņai noturēties pie zemes. «Kurš gan cits man atbāzīs pretī – zini, meitēn, *** aizveries!» Tie ir viņas menedžeris, preses sekretārs ASV un preses sekretārs Lielbritānijā, friziere, make-up mākslinieks un vēl kāda persona, ko citi sauc par Pulkvedi un kurš vienīgais zina, kādās devās pareizi jāsamaisa Adeles karstais ūdens ar medu. 

Pēdējās 48 stundas, kopš pienāca ziņas par triumfu dzimtenē, visa Adeles komanda izskatās apreibusi no veiksmes. Viens no preses sekretāriem sašļucis krēslā un mokās ar paģirām. «Es zinu, ka viņš uzdzīvoja līdz sešiem rītā,» saka Adele, «jo viņš *** to paziņoja tviterī.» 

Ģērbtuves stūrī atvērts portatīvais dators, kurā redzama futbola klubu West Ham un Burnley spēles tiešraide. Tad, pārkliedzot cits citu, klātesošie sāk apspriest kādas Holivudas zvaigznes dzimumlocekļa izmēru. «Liels!» «Maziņš!» «Milzīgs!» «Sīciņš!» Pēc tā viens no preses sekretāriem man pajautā, vai smadzenēs ir poga, ar kuru es varēšu izdzēst visas šīs muļķības.» 

Ar vienu aci sekodams futbolam, Adeles menedžeris Džonatans Dikinss atstāsta, kas pēdējās dienās notika britu hitparādēs. «Ceturtdien pārdošanā mēs no Lēdijas Gagas atpalikām par 20 000. Piektdien par 125. Tuvu, baigi tuvu. Un tad apsteidzām par 30 000. Reizēm ir tāda sajūta, ka viss atkarīgs no kaut kāda laimīga zvaigžņu stāvokļa.» 

Laimīga sagadīšanās ar Adeli notika 2007.gadā. Uz britu televīzijas muzikālo interviju raidījumu Later… with Jools Holland producenti viņu uzaicināja dziedāt tajā pašā vakarā, kad tur piedalījās arī bijušais bītls Pols Makartnijs. Trīcēja kājas, reiba galva, taču Adele nodziedāja godam. Spēcīga balss, eņģeļa seja, nedaudz koķetēšanas, nekautrēšanās par saviem apaļumiem. 

Kad 2007.gada beigās tika paziņots, ka mūzikas kritiķi viņai jau piešķīruši savu īpašo BRIT Awards balvu, apritē bija tikai pirmais singls Hometown Glory. Līdz pilna albuma iznākšanai bija jāgaida vēl dažas nedēļas. Uz singla vāciņa foto Adele sēdēja pie galdiņa kādā Londonas kafejnīcā – ar apgarotu seju un etiķa pudeli priekšā. Gaisotne lika nojaust, ko no šīs mākslinieces varētu sagaidīt. 

Viņa ir izaugusi Londonā kā vienīgais bērns, kas mammai Penijai piedzima 18 gadu vecumā. «Palika stāvoklī, kad gatavojās stāties universitātē, bet tad izdarīja izvēli par labu man. Viņa man to nekad, nekad nav atgādinājusi. Bet es to vienmēr atceros.» Kad Adele vēl bija maza meitene, mamma viņu aizveda uz grupas Cure koncertu Finsberijas parkā. Tieši tur viņai esot pielipis popmūzikas vīruss, no kura tā arī neesot tikusi vaļā. 

Aptuveni desmit gadu vecumā Adele bija gatava stundām ilgi stāvēt rindā pie studijas, kur ierakstīja mūzikas raidījumu CD:UK, bet svētdienās palīdzēja tantei kafejnīcā. Reiz skolā notēloja, ka savainojusi aci, un nedēļu valkāja acs pārsēju – tieši tādu pašu kā viņas iemīļotajai dziedātājai Gabrielei. «Pēc tam es biju iemīlējusies reperī Maikā Skinerā, uzrakstīju viņam vēstuli. Pastāstīju par to savai draudzenei, bet viņa mani nosauca par dīvainīti. Aizgāju uz vannas istabu un izlikos, ka mazgājos, bet patiesībā raudāju.» 

90.gadu beigās viņai bija «melnā roka posms», kad klausījās Korn, ap kaklu valkāja melnu ādas siksnu un nošļukušus džinsus. Reiz, ejot uz mūzikas veikalu pēc jaunā Korn ieraksta, pamanīja Etas Džeimsas disku. Iepatikās šīs amerikāņu blūza dziedātājas glamūrīgā frizūra. Adele paņēma foto un devās pie savas frizieres. Kaut kad starp apsēstību ar Spice Girls un Vilu Jangu viņa ielika atskaņotājā Etas Džeimsas disku un nodomāja: «Oo, es arī tā protu!» 

2003.gadā, tas ir, 14 gadu vecumā Adele iestājās izpildītājmākslas skolā Kroidonā, kas atrodas Londonas dienvidos. Ierakstīja dažas dziesmas un ar drauga palīdzību augšupielādēja tās sociālajā portālā MySpace. Pēkšņi sāka pienākt e-pasti no ierakstu kompānijām. «Uz pirmo tikšanos ar XL Recordings līdzi paņēmu savu ģitāristu Benu. Viņš nekad nebija dzirdējis par XL un domāja, ka mani cenšas pievilināt kāds interneta perverts.» 

Ģitārists Bens aizvien ir kopā ar Adeli. Arī ar citiem «mafijas» locekļiem viņa pazīstama jau sen. Piemēram, ar publicistu iepazinās pusaudža vecumā kādā deju klubā. Ar menedžeri Dikinsu patīkot būt kopā, jo viņš «mani uzjautrina tā, ka nākamajā dienā no smiekliem sāp vēders». 

Ģērbtuvē Adelei stāsta anekdotes par šova vadītāju Deividu Letermenu – kā viņš savas viešņas atpazīstot pēc smaržām. Dikinss iestarpina: «Tu jau parasti lieto tikai [vīriešu smaržas] Brut.» «Mafija» zina, ka šāda ķircināšanās pirms uzstāšanās palīdz noņemt satraukumu. Vēl var pamuldēt par slavenību alkoholismu un kurš ar ko guļ. 

Pašu Adeli dzeltenā prese jau ilgi tincina, ar ko viņa satiekas. Kam veltītas dziesmas par salauzto sirdi? «Kāda starpība?» viņa man atbild. «Neviens no viņiem nav slavens, daži bijušie bojfrendi. Es taču nedrāžos ar Teilori Sviftu.» Pēc tam seko garāks un (rupjību dēļ nepublicējams) paskaidrojums, ko viņa domā par kādas britu avīzes piedāvājumu pieteikties Adeles bijušajiem draugiem un samaksāt par stāstiņiem ar pikantām detaļām. Pašlaik viņa esot viena. «Bet kas to lai zina, ko tās avīzes jau raksta. Varbūt to, ka esmu kādu nogalinājusi.» 

Gar ausīm viņa laiž arī publiskās diskusijas par figūru – skat, nav tik tieva, kādām jābūt dīvām! Svarīgāks ir fakts: kad Adele atver muti un sāk dziedāt, cilvēki aizgrābti apklust. «Man patīk dzirdēt, kā publika elpo.» 

Adeles pirmā uzstāšanās amerikāņu televīzijā notika 2008.gadā, kad pēc pirmā diska iznākšanas uzaicināja uz Saturday Night Live. Tovakar raidījuma slavenākā viešņa bija ASV viceprezidenta amata kandidāte Sāra Peilina. Lielās intrigas dēļ šovu noskatījās 17 miljoni cilvēku. «Adele gribēja uzstāties ar Baraka Obamas nozīmīti. Es viņai piekodināju, ka Peilina par to viņai izraus rokas,» smejoties atceras Dikinss. Jau nākamajā dienā pēc raidījuma ASV tika nopirkti 10 000 Adeles disku. Tam sekoja divas nelielas koncertturnejas un divas negaidītas uzvaras 2009.gada mūzikas balvas Grammy ceremonijā: kā labākā jaunā māksliniece un kā labākā sieviešu popdziedātāja. Viņa to nemaz nebija gaidījusi, jo pēc savas uzstāšanās uz skatuves bija ieņēmusi vietu skatītāju zālē, noņēmusi kleitai jostu un novilkusi augstpapēdenes. 

Tomēr kopumā Amerikā viņas pirmais disks līdz virsotnei netika, un rudmati sāka aizmirst. Izklaides kārās publikas uzmanību pārtvēra Lēdija Gaga un īsās kleitiņās ģērbtā Keitija Perija, kas cenšas apmānīt pasauli, ka prot dziedāt. 

Tagad Adele ir atgriezusies ASV, lai atgādinātu, kāda balss ir Grammy balvas cienīga. 

Nav pārsteigums, ka viņa nervozē. «Kad es dzirdu citus māksliniekus sakām: «Uzstāšanās ir mana sūtība,» es domāju – kooooo? Nav tā nekāda sūtība. Tas nav normāli.» Nočērkst skaļrunis, aicinot Adeli uz skatuvi (neviens tā arī nebija atradis skrūvgriezi). Viņa aiziet, klusi pie sevis atkārtojot dziesmas Rolling In The Deep vārdus. 

Palicēji ir nedaudz bažīgi, jo dziesmas pirmajā rindiņā ir lamuvārds. «Mēs viņai vienmēr atgādinām, ka tiešajā ēterā to nevar,» saka viņas Amerikas preses sekretārs, bet Adelei agrāk to ir gadījies aizmirst. 

Visas acis pievērstas mazajam monitoram. «Adele, nesaki «shit»! Nesaki «shit»!» bubina Dikinss. Sākas dziesma. Adele izlaiž «bīstamo» vārdu. «Īsts viesulis, šī meiča!» piebilst menedžeris. 

Dziesma sasniedz kulmināciju, beidzas, publika skaļi gavilē. Kad raidījuma vadītājs un citi vakara viesi jau devušies prom, Adele nolemj uz ierakstu atnākušajiem skatītājiem nospēlēt nelielu koncertu. Pēc sava pirmā singla Hometown Glory viņa nodzied Cure dziesmu Lovesong, to veltot mammai un pirmajam koncertam, kas iededza interesi par mūziku. Pirms Someone Like You publikai paskaidro: «Nākamā dziesma ir mans singls, kas pirmoreiz kļuvis par populārāko Lielbritānijā. Laikam pirms tam bija pirmais Norvēģijā. Droši vien pārdeva 500 eksemplāru – tur jau daudz nevajag.» Ģitārists Bens ķiķina. 

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka jau nākamajā nedēļā Adele ir pirmā arī Amerikā. Taču jau tagad pie Eda Salivana teātra Ņujorkā drūzmējas prāvs pulks vietējo paparaci. Ziņa, ka savā dzimtenē Adele ir atkārtojusi The Beatles panākumus, ātri pārlidojusi okeānu. 

Tajā pašā laikā Adele aizvien jūtas parasta dziedātāja, kas savu dziesmu vārdus vispirms nolasot savam sunim. Viņa atkal palaiž muti, pirms pati apjēdz, kādas rupjības sarunājusi. Pieminot suni, izsprukusi arī divdomība par seksu ar dzīvniekiem. Zālē daži skaļi ierauj elpu. 

«Oi, piedodiet! Aizmirsu, ka te ir arī bērni.» Viņa nopūšas un nervozi iedzer karstā medusūdens malku. Pavadošā grupa sāk nākamās dziesmas akordus, bet Adele novelk ar pirkstiem gar muti, it kā aiztaisīdama rāvējslēdzi. Pietiek runāt. Labāk jādzied! 

Adeles panākumi
Pirmais disks 19 (2008)
Saņēma divas Grammy balvas: labākā jaunā māksliniece un labākais sieviešu popa vokāls
BRIT Awards īpašā kritiķu balva

Otrais disks 21 (2011)
Bijis visvairāk pārdoto disku saraksta pirmajā vietā vismaz 13 valstīs
Pirmais šāgada albums, kas ASV pārdots vairāk par vienu miljonu eksemplāru, Lielbritānijas topā atkārtoja The Beatles 1964.gada panākumu, kad pirmajā piecniekā ir gan divi singli, gan divi diski
Nolaupījusi Madonnas rekordu, kuras izlase The Immaculate Collection 1990.gadā britu topa pirmajā vietā noturējās deviņas nedēļas pēc kārtas

Latviešu dīdžeji par Adeli
Toms Grēviņš, Radio101
Vispirms ieteiktu paskatīties rūpīgāk uz Adeles foto un salīdzināt ar Lēdijas Gagas vai Madonnas publicitātes bildēm! Acīmredzami pasaule ir nogurusi no sapucētām dīvām, kuras gan vizuāli, gan filozofiski ir tik tālu no saviem klausītājiem kā Marss no Zemes. Otrkārt, lai arī šķiet, ka Adeles mūzika varētu rasties jebkurā laikā un jebkurā vietā, tomēr šiem soula un rokmūzikas sakausējumiem (lasīt – popdziesmu melodijām) ir nepieciešams smalks rokraksts, kāds viņai neapšaubāmi piemīt. Lai mūsdienu pasaulē trīs mēnešu laikā legāli realizētu ap četriem miljoniem ierakstu, ir jāiepatīkas cilvēkiem, kuriem mūzika principā neinteresē nemaz. Kad tas ir izdarīts, izglītots klausītājs drīkst uzdot jautājumu – vai gadījumā nav tā, ka tas, kas der visiem, patiesībā neder nevienam? Adeles 21 albumu kā vienotu veselumu man ir grūtības noklausīties – uzskatu, ka tas ir izteikti garlaicīgs, kaut nenoliedzu, ka tajā ir dažas brīnišķīgas popdziesmas. Rolling In The Deep esmu dzirdējis ap 200 reižu, un šī dziesma joprojām nav apnikusi!

Arturs Mednis, Jaffa Riga
Adelei apbrīnojami precīzi ir izdevies radīt dziesmas, kuru vārdos ieklausoties, teju katram pasaules iedzīvotājam ir iespēja atrast kaut ko sev. Jo viņi ir bijuši iemīlējušies, šķīrušies, jutušies vientuļi, ar salauztu sirdi. Tieši spēja mūzikā pastāstīt to, ko izdzīvojuši daudzi, Adeli padarījusi par šāgada lielāko atklājumu mūzikā un populārāko vairāk nekā 20 valstīs.

Vai Adelei izdosies uzmanību noturēt ilgi? Popmūzikas zvaigžņu ražošanas mašīna pēdējo desmit gadu laikā ir pamatīgi izmainījusies. 21.gadsimtā par zvaigznēm kļūst ātrāk, nekā tas bija pagājušajā gadsimtā, kad grupas vai dziedātāji gadiem un pat gadu desmitiem virzījās sava slavas zenīta virzienā. Jo ilgāks ceļš ejams, jo zvaigzne ilgāk spīd. Jo ātrāk un augstāk kāds uzlido, jo ātrāk par viņu aizmirst, ja vien gadu no gada turpmākās karjeras laikā pie tā netiek strādāts. Adeles talants par viņu liek šodien domāt, un, ja arī ar dziedātājas mārketinga komandu viss ir O.K., tad mēs par Adeli vēl daudz dzirdēsim.

Adele popularitāti iegūst pārāk strauji, tādā tempā, ka mēs neesam tikuši līdzi. Un daži var pamosties tikai rīt, tā arī nezinādami, ka tāda Adele vispār ir bijusi.

Provokators

Posted on maijs 11, 2011 by - Personība

Šlesers viņam piedāvāja vadīt valsti. Skandalozais Andrejs Mamikins (35) palika televīzijā un turpina tiešraidē kost visiem

Andrejs Mamikins televīzijā staigā apvalkātās čībās. Pavadījis žurnālistikā desmit gadu dažādās krievu avīzēs un radio, TV Mamikins iekāpa īstajās «kurpēs» – skandālista ampluā – un kaitina gan krievus, gan latviešus. TV5 raidījums Bez cenzūras ir viņa zvaigžņu stunda. Nereti uz citu rēķina – gan kolēģu, gan intervējamo. Ar pieticību viņš nesirgst. «Tieši pirms vēlēšanām domāju – kas īpašniekiem ir zaudējams? Sešas stundas tiešraižu ētera nedēļā ar labiem reitingiem. Laikam jau tomēr saprot, ka viņiem ir vajadzīgs Mamikins, un tāpēc ļauj man darīt, ko vēlos.» 

Mamikina lomas
Mamikinu intervēt ir grūti viņa daudzo lomu dēļ, kuru maiņa pieredzējušajam televīzijas šovmenim izdodas dabiski. 

«Krievu civilokupantu un sarkano burbuļu atvase Mamikins» – šis citāts parāda viņa melno, pašironisko humoru. Jaunie vecāki nevēlējās rūpēties par Ļeņingradā studiju laikā dzimušo dēlu, un mātes vecāki, parasti strādnieki, Andreju pusotra mēneša vecumā atveda uz Rīgu un izaudzināja. Vecāku izturēšanos viņš atklāti sauc par traumu, bet ar bezgalīgu maigumu runā par vectēvu – vecticībnieku, kurš marta beigās aizgājis no šīs pasaules 92 gadu vecumā. Viņš mācījis mazdēlam, ka jāciena sarunas biedra valoda un uzskati (mūsu sarunas notiek latviski), un pēc Mamikina pabeigtajām studijām krievu filologos (kas kopā ilga 16 gadu), pērn izlaidumā raudādams skūpstījis mazdēla maģistra diplomu. 

Tēvs un vīrs Mamikins. Gribēdams apprecēt jau 2.klasē iepatikušos meiteni, kura piekritusi laulāties «tikai zem krustiem un kupoliem», viņš nokristīts pareizticībā, atsakoties no sava agrākā uzskata, ka «popi ir bandīti ar krustiem kaklā». Mūsu intervija iekrīt gavēnī, un Mamikins, kurš to ievēro jau ceturto gadu, varonīgi turas pie tējas bez piena, ignorējot smalkmaizīšu smaržas uzbrukumu franču maiznīcā. 

Laikam bērnības pieredzes dēļ viņš paša ģimeni sauc par dzīves lielāko veiksmi. Šai lomai pieder Mamikins, kuram vadība ļauj ierasties darbā pēcpusdienā, lai viņš vecāko dēlu (viņam ir divi – deviņus un divus gadus veci) var izvadāt uz skolu un nolūkoties, kā puika pēc stundām pa parku vizinās ar divriteni. «Tad es esmu laimīgs tēvs un ceru, ka esmu labs vīrs, kas man ir galvenais.» Dēls mācās parastā Pļavnieku vidusskolā, ko apmeklējis arī pats Mamikins, nevis krieviski runājošās elites iecienītajā 40.vidusskolā, kuras vecāku aizgādņu biedrības priekšsēdētājs, Saeimas deputāts Vitālijs Orlovs Bez cenzūras atzina, ka vecāki skolai gadā saziedo 100 tūkstošus latu. 

Lai gan Mamikins gadsimtu mijā naturalizējies un Latviju uzskata par savu valsti, viņa dēls iet krievu skolā, jo tā ir ģimenes valoda. Latviešu valodā Mamikins runājot gandrīz tikai savās pārraidēs, jo ārpus darba neesot, ar ko latviski runāt. 

Taču galvenā loma, ar kuru Mamikins kļuvis pazīstams, ir provokators. Viņa dēļ telekanāls saņēmis visvairāk sodu. Pirmo – par tiešraidē skatītāju aptaujā uzdotu jautājumu, vai Latvijas neatkarība bija kļūda. Otro – kad žurnālists nenodrošināja iespēju toreizējam TB/LNNK satiksmes ministram Kasparam Gerhardam tiešraidē runāt latviski (iepriekšējās pārraidēs Gerhards bez problēmām runāja krieviski, bet pirms vēlēšanām atteicās, un intervija izjuka). Par to Valsts valodas centrs sodīja arī Mamikinu personiski, nosakot 190 latu naudassodu par necieņu pret valsts valodu, ko Mamikins apstrīdējis tiesā, un prasības izskatīšana gaidāma 2013.gadā. «Mamikins pārbauda – ne vairāk un ne mazāk – Latvijas tiesiskuma telpu, kā arī pieļaujamības robežas attiecībā uz latviešiem,» pēc incidenta aicinot TV uzraugus uz laiku slēgt kanālu, Latvijas Avīzē secināja žurnāliste Aija Cālīte-Dulevska. 

Nodevējs
Šis viedoklis rod dzirdīgas ausis starp latviešiem, taču ignorē faktu, ka Mamikins tāpat provocē arī krievus. Pirms pāris gadiem 9.maijā viņa viesis studijā bija leģionārs, tagad Saeimas deputāts Visvaldis Lācis, kurš turklāt raidījumā runāja krieviski. Rīgas mēru Nilu Ušakovu, kura pārstāvētais Saskaņas centrs cenšas iepatikties latviešu vēlētājiem, izvairoties no publiskiem disputiem par okupāciju un krievu valodas statusu, nesen Mamikins studijā piespieda atzīt – ja tas būtu atkarīgs tikai no Ušakova, krievu valodai tiktu piešķirts oficiāls statuss. 

Un, protams, skandalozais gadījums ar latviešu valodu neprotošo Saeimas deputātu Valēriju Kravcovu, kurš pēc ilgstošas sarakstes bija piekritis ierakstītai, nevis tiešraides intervijai, bet Mamikins studijā ar viņu sāka runāt latviski, pamatodams – krieviski ierakstītai pārraidei būtu jāno-drošina latviskais tulkojums, taču televīzijai tam neesot resursu. (Mamikins gan nebija simtprocentīgi patiess, jo šo prasību TV5 jau agrāk ir apgājusi, ierakstu pārraidot kā tiešraidi, piemēram, intervējot aktieri Mihailu Bojarski.) Pēc īsas un neveiklas sarunas Kravcovs studiju pameta. 

Mamikins noliedz, ka notikušais inscenēts. Kravcovs mēnešiem lauzies, bet prasību viņam pirms intervijas bijis vairāk nekā prezidentiem. Dienu pirms raidījuma Kravcovs paziņojis, ka esot nokārtojis Īrijas latviešu avīzes Sveiks latviešu valodas testu (Mamikins komentē, ka avīze piederot Sergejam Gridņevam, kas pastarpināti saistīts ar Ždanokas veidoto Eiropas krievu aliansi).

Tonedēļ Drošības policija arī atzinusi, ka liepājnieks Kravcovs likumīgi ticis pie pilsonības (procesā jākārto arī valodas eksāmens), naturalizējoties Valmieras nodaļā, kuras priekšnieku vēlāk aizturēja par korupciju. 

«Tautība nav svarīga – jautājums ir sabiedrības dienaskārtībā, un es nevarēju nepavaicāt. Vai tu kā latviete esi zvērējusi, ka cīnīsies par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu? Bet Kravcovs kā deputāts ir,» pamato Mamikins. «Ja tev kā politiķim ir svarīgi izcīnīt krievu valodai oficiālu statusu, ja sirdī domā, ka nekad nerunāsi to suņu valodā, un zvērests tevi neapmierina, tad nezvēri. Jo tad tā ir pozīcija.» 

Mamikins nepiekrīt, ka sabiedrība no šīs provokācijas neko neguva, jo Kravcova valodas nezināšana ir vispārzināma. Mamikins gribējis, lai krievvalodīgie skatītāji aizdomājas. Pirmkārt, Kravcovs nevar realizēt vēlētāju intereses, jo nesaprot parlamentā spriesto. Otrkārt, nez kādēļ krievus satraucot Mamikina izturēšanās pret Kravcovu, un internetā viņš nolamāts par nodevēju, bet to, ka savulaik atlaida latviski nerunājošus policistus vai labus ārstus, visi esot pieņēmuši. 

Krievu mediju vides pārzinātāja un LU pasniedzēja Olga Proskurova saka – Mamikins ar perfekti iemiesoto «infoizklaidi» ir vienīgais tāds gan krievu, gan latviešu mediju vidē. Provokācijas ir viņa darbības stils, tajā neesot nekā personīga. «Jā, mēs visi zinājām, ka karalis ir kails, bet pēc Mamikina pārraides viņš kļūst vēl kailāks.» 

Šlesera aicinātais
Krievu valodas medijos robežas starp žurnālistu, politiķi un sabiedrisko attiecību darboni nereti ir izplūdušas. Ne velti daži no spožākajiem savas paaudzes žurnālistiem tagad strādā SC Saeimas frakcijā par konsultantiem, vada Rīgu vai, tieši otrādi, pēc izšūpošanas parlamenta vēlēšanās vada programmu TV5. 

Arī Mamikina karjerā ir sabiedrisko attiecību epizode. 1999.gadā viņš četrus mēnešus faktiski bija preses sekretārs PCTVL frakcijā, kurā varas cerības uz brīdi bija apvienojušas Tatjanas Ždanokas, Alfrēda Rubika un Jāņa Jurkāna ambīcijas un partijas. «Nācijas saskaņas ideja man ir ļoti tuva, un kādu brīdi es ticēju, ka ar maniem vārdiem runās Jurkāns, bet šī ilūzija ātri beidzās,» saka Mamikins. «Man jau tolaik ļoti nepatika, kas notika ar izdevniecības namu Petits – tendences, ka par naudu var nopublicēt rak-stu, var piespēlēt kādai partijai un tas tiek lemts izdevēja līmenī, nevis kāds žurnālists nodarbojas ar «džinsu» (krievu izteiciens naudas ņemšanai par rakstiem – red.). Aleksejs Robertovičs Šeiņins to iesvētīja.» 

Tiesa, arī par deputātiem Mamikinam nav ilūziju. «Tie parlamentā bija bezgala nelaimīgi cilvēki – sēž pusgadu, neko nedara, tad atnāk Šķēle, Lembergs un Urbanovičs, kaut ko sarunā, un viņi nobalso un atkal sēž.» 

Mamikinā arvien vairāk nostiprinoties pārliecība, ka, nonākot valdībā, SC tradīcijās ne ar ko neatšķirsies no Tautas partijas vai zaļzemniekiem. Partijas – un Latvijas politikas kopumā – problēma esot ASV prezidenta Kenedija tipa līderu un ideju trūkums. Bet Ušakovs? «Nu, jā. Ambīcijas viņam ir, un viņš mācās ātrvilciena ātrumā, esmu pārliecināts, ka pēc pieciem gadiem viņš nopietni pretendēs uz prezidenta amatu. Bet viņš SC ir vienīgais.» 

Lai arī aicināts iestāties gan «krievu partijās», gan Šlesera vadītajā LPP, gan, paša vārdiem runājot, arī tēvzemiešos (Inese Vaidere, kas nosaukta kā aicinātāja, skaidroja – tas bijis privātas sarunas joks, jo Mamikina teiktais par latviešu valodu un pilsonību bijis tuvs TB/LNNK uzskatiem, taču viņa darbība tomēr radot šaubas par patiesu lojalitāti), Mamikins nevienam nav piekritis. 

Stāsts par uzaicinājumu startēt apvienības Par labu Latviju! sarakstā 10.Saeimas vēlēšanās ir amizants. Pirmais aicinājis Krišjānis Peters, vēlāk runājis Ainārs Šle-sers. «Prasu – vai es būšu pirmais sarakstā? Viņš saka: nē, pirmais esmu es, bet tu būsi otrais. O.K., tad es būšu premjerministrs? Viņš – nē, jo premjers būšu es. Prasu – bet ko tad es darīšu? Un Šlesers saka: tu varēsi vadīt valsti.» Mamikins beigās atteicies līdzīgi kā padomju laikos cilvēki izvairījās no iestāšanās partijā – vēl neesot cienīgs. «Savā ziņā viss, ko žurnālists dara, ir politika. Bet kļūt par deputātu un dzīvot pēc partiju spēles noteikumiem, kur patiesībā ir tikai viens noteikums – kalpošana oligarham, nav domāts man.» 

Kontuzēts kareivis
Lai ko cilvēki domātu par Mamikina darbības mērķiem un ētiskumu, neviens neapšauba, ka viņa nodošanās žurnālistikai ir patiesa. Bijušais TV5 raidījumu vadītājs Dmitrijs Petrenko stāsta, ka tieši Mamikina dēļ sapratis, ka vairs nevēlas būt žurnālists, jo kolēģis notikumos burtiski dzīvojis, it kā tie būtu svarīgākā lieta pasaulē. Kāds cits bijušais kolēģis salīdzina Mamikinu ar kontuzētu kareivi, kurš par vienu un to pašu gadījumu var runāt vairākas reizes, jo viņam tas ir svarīgs. Savu darbošanos Mamikins neidealizē. «Nekad neesmu apgalvojis, ka esmu objektivitātes kalngals. Neesmu neitrāls: esmu subjektīvs, tendenciozs un ar autora vīziju, kas turklāt var aizrauties ar sarunas biedra idejām.» 

Pēc kratīšanas LTV žurnālistes un Neo skandāla aizsācējas Ilzes Naglas mājās, kad žurnālisti centās pārliecināt Saeimas deputātus, ka informācijas avoti stingrāk jāaizsargā un jānovērš iespēja pret žurnālistiem vērst kriminālapsūdzības goda un cieņas aizskaršanā (arī Mamikinu apsūdzējis ar Maskavas namu saistīts jurists), Mamikins publiski paziņoja, ka nekādas ētikas žurnālistikā nav un viss jāregulē ar likumiem. 

Mamikins apgalvo – no visiem medijiem, kuros gadījies strādāt, TV5 viņš elpojot visbrīvāk. Ja grib, var intervēt Aivaru Lembergu kaut piecreiz pēc kārtas vai, stāstot par smagi slimu meiteni, paziņot viņas mātes kontu un pārraides laikā savākt 2500 latu bērna ārstēšanai. «Ja jau esmu tik brīvs, droši vien jautāsi, kāpēc reizi mēnesī pie manis ir Ušakovs. Krievu neizprotamā dvēsele līdz ar viņa parādīšanos masveidā saskrien pie TV. Iemesls, kāpēc es nodarbojos ar visu to populismu, ir vienkāršs: manā darba līgumā ir noteikts, ka raidījumam jānodrošina noteikts reitings.» 

Premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) un prezidents Valdis Zatlers vienreiz pie Mamikina bijuši un vairs nenāk. «Vienreiz man [Vienotības frakcijas vadītājs] Zaķis izmeta, ka Dombrovskim no manis esot bail. No manis – džeka novalkātās kedās un džinsos?» 

Divi Ēķa lūgumi
Vienīgā mūsu intervijas daļa, kurā Mamikins acīmredzami jūtas nekomfortabli, ir jautājums, kāpēc viņš palicis TV5, kad pārējās zvaigznes ir padzītas un tiek runāts par vadības akceptētu sliekšanos SC virzienā. (TV5 ziņu dienesta izveidotāju Vladu Andrejevu atlaida bez nopietna pamata, viņam sekoja populārais raidījumu vadītājs Oļegs Ignatjevs, kurš pēc tam atklāja vairākus mēģinājumus ietekmēt raidījumu saturu par labu SC.) 

Mamikins atzīstas, ka ar Andrejevu runājis par kopēju promiešanu, taču trūcis skaidrības par jauna projekta finansējumu, bet viņam jārūpējas par ģimeni. Savu lomu nospēlēja arī personiskās attiecības, jo dīvu kari krieviskajā mediju vidē ir augstā līmenī. 

Un tā tu paliki vienīgā kanāla zvaigzne, ciniski norādu. «Tu tā saki. Citi – pērkamais Mamikins apkalpo īpašnieku intereses,» viņš atbild. 

Žurnālists apgalvo, ka TV5 nominālais īpašnieks Andrejs Ēķis viņam esot lūdzis tikai divas lietas – priekšvēlēšanu šova Latvija, mēs tevi dzirdam krievu versiju un Šlesera interviju Bez cenzūras dienā, kad viņš nominēts kā Par labu Latviju! premjera kandidāts. Pirmo lūgumu Mamikins atteicis, par otro vienojies ar Šleseru, ka viņš varēs nākt, ja piespiedīs uz TV atnākt arī izdevēju Šeiņinu. Jautājumi neesot saskaņoti, un Šlesers vārdu turējis. Citu ietekmēšanas mēģinājumu neesot bijis. Kolēģi man teikuši – šaubas par kanāla neitralitāti Mamikins pārdzīvo, publiski jokojot par tām un tā mēģinot saglabāt godīgumu. 

Okupācija un 9.maijs
Mamikina intervēšanas ierosme bija 9.maijs, kas vēstures sašķeltajā valstī pēdējos gados no vecās paaudzes krievu dziesmusvētkiem sāk pārvērsties masu demonstrācijā ar pretlatviskiem apakštoņiem. Mamikins stāsta, ka neiet. Varbūt aiziet uz kapiem pieminēt radus, kas piedalījās Otrajā pasaules karā. «Šī diena patiešām ir liela pēc savas nozīmes, jo es ticu, ka ir absolūts ļaunums un absolūts labums, un otrais uzvarēja. Nedrīkst krāsnīs dedzināt ebrejus, sādžās šaut cilvēkus un sludināt vienas rases pārākumu. Jā, ir jautājumi par sarkano armiju, par Katiņu, bet arī noziedznieks var kļūt par varoni, un viņi ir varoņi. Samaksātā cena uz katru kvadrātmetru no Maskavas līdz Berlīnei ir viens cilvēks,» pamato Mamikins. «Bet man nepatīk, ka pie pieminekļa pulcējas cilvēki, lai savu varenību un vienotību parādītu latviešiem, tam nav nekāda sakara ar 9.maiju.» Taču arī 4.maijā viņš ne pie viena pieminekļa neiet: «Jā, tā ir manas valsts svētku diena, esmu lepns, ka esmu pilsonis, un priecājos par brīvdienu, ko pavadīt ar bērniem, bet ar karogiem un skaļām dziesmām es nesoļošu nekur un nekad. Man ir noriebusies tā pokazuha.» 

Ar vārdu savienojumu «Latvijas okupācija» Mamikinam iet gandrīz tikpat grūti kā Ušakovam. «Pateikt – juridiski bija vai nebija okupācija – es nevaru, bet saprotu cilvēkus, kas to emocionāli tā sauc. Jā, emocionāli okupēta 1940.gadā Latvija bija. Uzskatu, ka Latvijas neatkarības iznīcināšana bija absolūti neleģitīms, nelikumīgs solis, bet ir juridiski saistoši jēdzieni,» viņš uzsver okupācijas termina juridisko statusu. 

Atvadoties vaicāju, vai mūsu dzīves laikā beigsim runāt par latviešu un krievu tēmām. «Jā, vēl agrāk. Pēc desmit gadiem sabrauks musulmaņi, mums būs kopējs ienaidnieks, pārtrauksim apsaukāties un mētāt kakas viens uz otru, bet metīsim uz viņiem.» Tipisks Mamikins.

Atbrīvotais piena spēks

Posted on maijs 11, 2011 by - Veiksme

Ulmaņlaikos Smiltenes pienotava bija starp lielākajiem sviesta eksportētājiem, tagad sāk ražot enerģijas dzērienu, kam līdzīgu Eiropā nepiedāvā vēl neviens 

Kad pirms pāris mēnešiem zvanu a/s Smiltenes piens valdes priekšsēdētājai Gitai Mūrniecei, viņa par interviju negrib ne dzirdēt. Darba pilnas rokas un liels uztraukums, jo nupat tirgū palaists jauns un līdz šim ne tikai Latvijā, bet tuvākos un tālākos kaimiņos neredzēts produkts. Piena spēks ir no dabīgām izejvielām radīts enerģijas dzēriens, kas izskatās pēc piena, tomēr nav piens. Īpašajā dzērienā ir trīsreiz vairāk olbaltumvielu nekā parastā pienā, un, izdzerot drusku vairāk nekā vienu glāzi, var uzņemt dienai nepieciešamo lizīna devu – tas palīdz organismā uzsūkties kalcijam. 

Izejvielas, no kura Smiltenes piens ražo jauno dzērienu, – siera un biezpiena sūkalas – ir pazīstamas, kopš vien tiek siets siers. Biežāk tās izbaro lopiem, nekā lieto cilvēku uzturā, kaut gan sūkalas satur astoņas no deviņām neaizvietojamajām aminoskābēm, kuras mūsu organismā veido muskuļus, iekšējos orgānus, ādu un asinis. Mūsdienās no siera sūkalām ražo pulveri, ko izmanto pārtikas rūpniecībā, bet ar sarežģītāku tehnoloģiju palīdzību iegūst pārtikas piedevas, ko parasti lieto sportisti. Smiltenes piena izpilddirektore Ilze Bogdanova savulaik apmeklējusi šādu ražotni Polijā, tomēr daudz tālāk par durvīm neesot laista. Bet smiltenieši nav padevušies un sadarbībā ar LU zinātniekiem izstrādājuši unikālu tehnoloģiju, kas sūkalas uzreiz ļauj pārstrādāt dabīgā dzērienā. Eiropā plašam patērētāju lokam neviens nepiedāvā tamlīdzīgu dabīgu produktu, bet par Ameriku precīzu ziņu nav. 

Sviests Anglijai
«Jau kopš 1993.gada, kad kopā ar zemniekiem nodibinājām kooperatīvu un privatizējām Smiltenes pienotavu, mūs glābušas trakas idejas,» smejas Gita, kas arī pati ir akcionāre.

«Daudzi no mazajiem uzņēmumiem, kas radās pēc privatizācijas 90.gadu vidū, aizgāja pa pieskari. Izputēja Ērģemes pienotava, kas bija slavena ar savu ķimeņu sieru, Līgatnes, Valkas uzņēmumi. Krievijas krīzes laikā finansiālās grūtībās nonāca mūsu kaimiņi – Raunas pienotava, kur ražoja ļoti labus pikantos sierus. Pēc viņu iniciatīvas mēs uzņēmumu nopirkām.» 

Katra šī likvidācija nozīmēja, ka no veikalu plauktiem pazuda arī daudzi izstrādājumi. Smiltenieši centās robus aizpildīt. Ikviens darbinieks, kurš brauca uz ārzemēm, mājās vedis kādu piena produktu. Ja iepaticies, centušies radīt ko līdzīgu, piemērot vietējiem apstākļiem. Tā sākusies jogurtu, dažādu krēmu ēra. Ap 90.gadu vidu nelielais Smiltenes piens ražoja vairāk nekā 50 dažādu produktu. 

Tomēr trakās idejas nav radušās tukšā vietā. Smiltenes uzņēmumam ir vairāk nekā simt gadu sena vēsture. Par to stāstot, valdes priekšsēdētāja saka nevis «viņi», bet «mēs», kaut pati šeit sākusi strādāt 1973.gadā pēc Rēzeknes piensaimnieku tehniskās skolas beigšanas. «Mēs nodibinājāmies pirms vairāk nekā 100 gadiem, kad 1910.gadā 17 Smiltenes apriņķa lauksaimnieku nolēma veidot kopmoderniecību ar nosaukumu Smiltenes piensaimnieku savienība jeb, mūsdienu valodā, kooperatīvu ar savu piena pārstrādes uzņēmumu, kas darbu sāka 1912.gada 1.novembrī.» 

Tā nav nejaušība, jo Smiltenes apkārtnes zemnieki izsenis pazīstami ar savu uzņēmību. Jau 1881.gadā šeit radusies viena no pirmajām zemkopības biedrībām Latvijā, kaut arī pašas Latvijas toreiz nemaz vēl nebija. Visus aizvadītos gadus uzņēmums palicis uzticīgs vienai vienīgai nozarei. Pat abi pasaules kari nav spējuši apturēt tā darbu. Pasaule karoja, bet Smiltenē pa to laiku kūla sviestu. 

Tieši sviesta dēļ salīdzinoši nelielais uzņēmums kļuva slavens pirmās brīvvalsts laikā. «1938.gadā mēs bijām vieni no trim lielākajiem eksportsviesta ražotājiem un gada laikā caur Rīgas ostu uz Angliju nosūtījām 3300 simtkilogramīgu koka muciņu ar sviestu,» Gita rāda arhīvā atrastus dokumentus. Vietējam patēriņam tas gan fasēts kastēs, un kilograms pirmā labuma sviesta maksājis no 4,25 latiem 1927.gadā līdz 98 santīmiem 1934.gadā, kad bijis vislētākais. Pēc tam cenas atkal gājušas augšup. 

Padomju laikā sviests, līdzīgi kā citas pārtikas preces, kļuva par deficītu preci. Smiltenes pienotava, kas tolaik bija viena no septiņām Valmieras piena kombināta atvasēm, ar krējumu apgādājusi Ļeņingradu. Katru dienu vidēji 240 kannu, katrā 30 litru. 

Ar bobiku uz centrāltirgu
Pēc neatkarības atjaunošanas, kad sākās piensaimniecību privatizācija, pirmā no Valmieras piena kombināta atdalījusies nelielā Blomes krejotava. Gadu vēlāk 47 zemnieki un uzņēmuma darbinieki, par 15 latiem nopērkot pa vienai pajai, privatizēja Smiltenes pienu. «Nemūžam neaizmirsīšu tās pirmās dibināšanas sapulces,» saka Gita, kura tolaik strādājusi par meistari. «Valmiera mūs negribēja laist vaļā, bet pašiem nebija ne jausmas, kas tālāk notiks.» Ar padomu toreiz un vēlāk palīdzējis Blomes valdes priekšsēdētājs, tagadējais Smiltenes piena padomes priekšsēdētājs un arī viens no akcionāriem Ģirts Strads. 

Pirmais patstāvīgā darba gads bijis briesmīgs – uzņēmums to pabeidzis ar 120 tonnām nerealizēta sviesta. Pārgājuši uz importa margarīnu, latvieši Smiltenes sviestu vairs nepirka. «Mēs visi bijām piensaimnieki, pratām pienu pārstrādāt. Tagad zinām, ka māksla nav ražot – māksla ir pārdot, bet toreiz no sociālisma, kur viss bija saplānots, ielēcām kapitālismā.» Toreizējais direktors ar savu bobiku vedis sviestu uz centrāltirgu. Strauji mainījās arī situācija lauksaimniecībā. Iepriekš uzņēmums vasarā dienā pārstrādāja pat līdz 100 tonnām piena un ziemā ap 40 tonnu, bet tad šis skaitlis nokrita līdz 10 tonnām. 

Gita kļuva par valdes priekšsēdētāja vietnieci 1995.gadā. «Man visu laiku bija sajūta, ka vajag strādāt citādi, bet kā – nezināju. Es mācēju sviestu kult, nevis vadīt uzņēmumu. Tad vienu laiku strādājām tīri intuitīvi.» Pamazām sākuši domāt tādās kategorijās kā rentabls un nerentabls. Īstās pārmaiņas sākušās 1999.gadā, kad radusies ideja apvienoties ar Blomes sierotavu. Sanākuši kopā uzņēmumu pārstāvji, sarīkojuši prāta vētru – veselu dienu vilkuši plusiņus, mīnusiņus un pārsteigti secinājuši, ka 1+1 ir ja ne gluži 3, tad 2,7 noteikti. Pēc apvienošanās nodibināta akciju sabiedrība ar 300 akcionāriem, pašlaik uzņēmumā strādā ap 80 darbinieku. 2002.gadā uzņēmums jau jutās tik stabils, ka viens no pirmajiem Latvijā pieteicās Eiropas Savienības SAPARD finansējumam. «Par to, kā mēs pa radio dzirdējām, ka iespējams dabūt Eiropas naudu un Ģirts ar deviņām steigā uzrakstītām projekta lapiņām brauca uz Rīgu, varētu veselu stāstu uzrakstīt,» smejas Gita.    

Ierēdņi vēl nezināja, kā šo naudu administrēt, kad smilteniešiem jau bija skaidrs, kā to izlietos. Pieteikušies uz 1,2 miljoniem latu, par šo naudu atjaunotas ražotnes Smiltenē un Blomē. No daudzām ēkām, kas bija būvētas vēl pagājušā gadsimta sākumā, tagad palikuši tikai pamati, bet kādreizējās ārsienas kļuvušas par iekšējām sienām cehos. 

Pāri paliek tikai ūdens
Pēc rekonstrukcijas par uzņēmuma galveno produktu kļuva siers, kuru eksportēja uz Krieviju, vēlāk arī uz Igauniju, tagad nelielās partijās arī uz Izraēlu, ASV un Moldāviju. Ražo biezpienu un tā izstrādājumus, krējumu, kopā aptuveni 20 dažādu produktu. Aptuveni trešā daļa no saražotā tiek eksportēta. Gita uzskata – tas esot pilnīgi pietiekami. Tomēr tiek pētīti arī jauni tirgi Azerbaidžānā un pēc jaunā produkta apgūšanas arī Polijā. 

Tomēr līdz ar siera ražošanas apjomu pieaugumu, kas pašlaik ir ap 70% no visas produkcijas, radās jauna problēma. Ko iesākt ar 60-80 tonnām siera sūkalu, kas ik dienas palika pāri? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, pirms četriem gadiem sākās ceļš uz Piena spēku. 

Neviens no zināmajiem siera sūkalu pārstrādes veidiem Smiltenes pienu īsti neapmierināja. «Mūsu mērķis bija radīt gatavus produktus, kurus paši varam realizēt,» stāsta izpilddirektore Ilze. Vairākus gadus sadarbojoties ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātniekiem, konstatējuši, ka vislabākais variants būtu pārdot frakcionētas sūkalas. Izvēlēta viena no pašlaik pasaulē modernākajām šim nolūkam paredzētajām tehnoloģijām. Pieteikušies ES finansējumam, kas paredzēts augstas pievienotās vērtības produktu ieviešanai ražošanā, saņēmuši 1,3 miljonu latu finansējumu un ķērušies pie savas ieceres īstenošanas. 

«Patiesībā pašlaik mums ir uzņēmums uzņēmumā, kurš pārstrādā tikpat daudz piena kā sūkalu,» turpina Ilze. «Vispirms ražojam savu pamatproduktu sieru, pēc tam no sūkalām ar filtrācijas palīdzību iegūstam olbaltumvielu koncentrātu ar nosaukumu Piena spēks un laktozes šķīdumu, no kura hidrolizējot un iebiezinot iegūst medum līdzīgu sīrupu, kuru var izmantot pārtikas rūpniecībā.» Par to interesi jau esot izrādījuši poļi. «Beigās mums pāri paliek vienīgi ūdens, bet arī to pēc rekonstrukcijas izmantojam savā siltumapgādes sistēmā.»

3 biznesa principi
1. Dabīgi kvalitatīvs produkts, kaut ar īsāku realizācijas termiņu
2. Katrs kvalificēts darbinieks ir zelta vērts
3. Klienti – gan zemnieki, gan patērētāji – ir lielākā biznesa vērtība

Pāvels Gumennikovs

Posted on maijs 11, 2011 by - Jauna seja

Ķīnas starptautiskajā jauno režisoru konkursā «Tex-ex Cup International University Student Video Contest» Pāvela īsfilma «Es mīlu tevi, Rīga» uzvarējusi žūrijas vērtējumā, sagādājot puisim iespēju gadu strādāt par ķīniešu režisora Fena Sjaogana pirmo asistentu

 

13.maijā pilnmetrāžas filmu «Es mīlu tevi, Rīga» sāks demonstrēt arī Latvijas kinoteātros.

Vecums: 25 Vecāki: Larisa – strādā apkalpojošajā sfērā, Pāvels – inženieris. 

Kā nonāci līdz Ķīnai? «Iestājos LU Āzijas studijās, gribējās iedzīvoties, būt tajā lielajā valstī, lielajā virtuvē. Pirmais darbs – mācīju bērnudārzā angļu valodu, saņēmu lielāku algu nekā pilsētas mērs, jo ārzemniekiem Ķīnā maksā vairāk. Pēc tam uzņēmu īsfilmu, balvā ieguvu iespēju strādāt par režisora asistentu.» 

Kā radās ideja filmai Es mīlu tevi, Rīga? «Ārzemēs vienmēr kaut kas aicina mājās, sāc pamanīt, kas īpašs ir pilsētā, kur esi piedzimis. Man patikušas filmas Parīze, es mīlu tevi un Ņujorka, es tevi mīlu. Domāju – kāpēc tādas nav par Rīgu?» 

Esi patriots? «Jā.» 

Kur rodas iedvesma? «Iedvesma rodas no tā, ko pamani uz ielas, piemēram, redzot, kā bērns nobučo mammu.» 

Vai esi kā kino Aleksandrs Čaks? «Nezinu, varbūt. Nelieku akcentu uz pilsētu, akcents ir uz cilvēkiem, kas veido pilsētu.»

 Kura ir tava mīļākā kinofilma? «Man patīk Kristofera Nolana filmas, it sevišķi Pirmsākums un Atkritēji.» 

Režisoram Latvijā ir kur augt? «Latvijā filmu veidotāji nedomā par skatītāju, pārdošanu un filmas tālākām iespējām. Ķīnā esmu iemācījies, ka kino vispirms ir bizness.» 

Vai mērķis ir Oskara balva? «Jā, tas ir labs mērķis, uz ko iet.»

Gunta Tomkusa. Izpilda senu solījumu

Posted on maijs 4, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Telpa satumsa. Abās skatuves malās iedegās eglītes. Murdoņa zālē noklusa

Sākās Latvijas kara flotes Ziemassvētku koncerts: jūrnieki dejoja piegulošos triko apģērbos. Piecgadīgā Gunta, leitnanta meita, bija nosēdināta otrajā rindā un neredzēja skatuvi, jo pirmajā rindā sasēdās lielkungi. Tieši priekšā Guntai – admirālis Teodors Spāde. Guntai gan viņš bija vienkārši kungs ar platu muguru, kas aizsedz skatu, tāpēc meitene piegāja pie viņa un pateica, ka neko neredz. Spāde meiteni paņēma klēpī. «Viņš man prasīja, vai patīk deja. Atbildēju, ka nepatīk, jo dejo puspliki vīrieši. Spāde teica: «Dejojot tādās drēbēs var labāk redzēt ķermeņa lunkanumu.» Es atbildēju: «Tad, kad izaugšu liela, neprecēšu baletdejotāju. Precēšu jūrnieku,» Gunta šķelmīgi piever acis un nosmaida ar vienu lūpas kaktu. 

Kad koncerts beidzās, mamma Guntu bāra: «Ko tu izdarīji tētim tādu kaunu, rāpies klēpī admirālim!» «Mammiņ, mēs par precēšanos runājām,» Gunta teikusi. Pēcāk admirālis tētim pateicies, ka audzina drosmīgu meitu. 

Otrā tikšanās ar Spādi bija pusgadu vēlāk, 1939.gada vasarā. Gunta ar mammu Bolderājā pastaigājās gar jūras spēku kuģiem Imantu, Virsaiti un Viesturu. Pretim nāca Spāde. Gunta pakniksēja. Viņš atcerējās gaišmataino meiteni, pietupās un teica, lai ielāgo šo mirkli un apskata karakuģus. «Pēc gada te vairs neizskatīsies kā patlaban. Kuģu nebūs. Tu esi drosmīga meitene. Apsoli, ka tad, kad izaugsi liela, sameklēsi iespēju, lai pastāstītu citiem, kā te reiz izskatījās.» Gunta pamāja ar galvu. Pēc gada Latviju okupēja. Visus šos gadus Gunta dzīvojusi ar misijas apziņu, ka viņai jādaudzina kara flote, un viņa to arī dara: rāda foto, stāsta par kuģiem un zemūdenēm, par brašajiem jūrniekiem. 

Bija 1940.gads, un kādu dienu Guntas tētis teica, lai abas viņa meitenes nenāk viņam pretī. Darbā būšot aizķeršanās. Tovakar jūrniekiem lika no kuģiem izvākt mantas. Brīvi. Vairs nebūšot skanēt latviešu himnai, taču Guntas tētis uzrāvis Lai līgo lepna dziesma! Pārējie vīri pievienojušies. Kopā ar draugu, kurš dienēja uz zemūdenes Spīdola, viņš noņēma no karogkāta kara flotes karogu. «Atnesa mājās un domāja, kā noslēpt. Mamma karogu izgludināja un pašuva mundierim zem oderes. Es ar pirkstu palīdzēju zīda krunciņas nogludināt.» Krusttēvs ar karogu oderē nostaigāja līdz 1947.gadam, kad nokļuva slimnīcā un nomira. Drēbes savāca nezināmi cilvēki. Gunta paņem grāmatu par Teodoru Spādi un nolasa, ka karogs neatkarības gados atradies un atdots jūras spēkiem. Viņa labprāt uzzinātu, kāds bijis karoga ceļš. 

Guntas vecāki karogu nenosargāja, jo nedzīvoja Rīgā. Viņi izvācās no Bolderājas dzīvokļa 1941.gada 13.jūnijā, priekšnieks teica, ka Guntas tētis izsūtāmo sarakstā ir pirmais, jo dziedājis Lai līgo lepna dziesma! To nosūdzējusi kāda krieviete. «Arī latvieši jau bija gan vienā, gan otrā pusē. Nodevēji. Es paņēmu lācīti, mamma – rokassomiņu, un bēgām gar Spilves pļavām pie radiem uz Āgenskalnu.» Tovakar Bolderājas dzīvokli izdemolēja. Tā bēguļojot ģimene nodzīvoja līdz 1943.gadam. Padzirdējuši, ka Rīgu sabumbos, devās pie radiem Tukuma pusē ar ešelonu, kurā uz Kurzemes katlu veda lielgabalus. «Sēdēju zem lielgabala! Tad no Tukuma divas dienas ar kājām gājām 60 km.» 

Pienāca pavēle, ka visiem Kurzemes bēgļiem jāierodas Ventspilī, lai brauktu uz Vāciju. Ģimenes ar bērniem brauks uz Dancigu (tagad Gdaņsku). Pēkšņi vilciens apstājās. Atbildīgais kliedza uz mašīnistu: ja pusstundas laikā neizkustēsies, nošaus. «Tētis ik pa laikam skatījās pulkstenī un teica: vēl desmit minūtes, vēl piecas. Vēl divas.» Vilciens sakustējās. Mašīnists bija speciāli novilcinājis laiku. Kuģi nokavēja. «Tēti, paskat, jūra deg!» Gunta norādījusi uz uguni tālumā. «Meitiņ, nepriecājies, tur tikko torpedēja kuģi, uz kura vajadzēja būt mums.» Gunta aizspiež muti un novalda asaras. Pēcāk Ventā bija ieskaloti līķi, vietējie tos ķeksēja ārā. 

Gunta ar vecākiem palika dzīvot Ventspilī. Izsūtīšana 1949.gadā viņus neskāra – izglāba tēta zināšanas. Uz ostu atsūtīja jaunus ledlaužus, taču neviens ar tiem nemācēja darboties. Tā nu pārcēlājs kļuva par ledlauža mehāniķi. Par to ostas vadītājs viņu izņēma no izvedamo saraksta. Guntai bija sāpīgi skatīties, kā aizved klases biedrus. Palikt izpostītā, tukšā vietā. Trūka pārtikas. Reiz ostā pagadījās sviesta mucas un cukura maisi. Cilvēki metās tiem virsū. Kāds ar dunci pārgrieza cukura maisu. «Es plikām kājām skrēju pa cukuru, grimstot tajā līdz potītēm!» 

Represijas turpinājās. Guntas tēvu regulāri pratināja čekā: sita ar pītām drātīm pa pēdām – lai atzīstoties, kas Zviedrijā viņu aizstāv. Vectēvs bija Zviedrijas līvs, taču tētis viņu pat redzējis nebija. Arī Gunta piedzīvoja spiegošanu. Nākot no vidusskolas, Zīvertjānis teicis, ka viņai zīmulis izkritis, un sācis runāties. Prasīja, vai ir redzējusi Zviedrijas pastmarkas. Gunta noprata, kas notiek. Apvaicājas, ko Jānim vajag, ka tā piesienas. Jānis teicis, ka patīkot viņa. «Jāni, ko tu muldi! Ne reizi neesi paņēmis zem rokas!» Pēc kāda laika līdzīgi izprašņāt Guntu sāka cits zellis. Gunta novērtē, ka vecāki viņai jau bērnībā stāstīja visu, kas Latvijā notiek, tāpēc viņa sapratusi, ka abi puiši ir spiegi. 

Agronome Gunta neapprecēja baletdejotāju triko kostīmā. Arī jūrnieku ne. Viņas Imants ir no Valgundes, brālēna draugs. VEF inženieris. Meita Rūta dzīvo Valmierā. Gunta un Imants – dzīvoklī Ķengaragā. Līdzās Guntas kaķu statuešu kolekcijai plauktā rindojas suvenīrkarogi no Vācijas, Austrijas, Lihtenšteinas, Somijas, Zviedrijas. Vidū – Latvijas karogs. Raugoties uz 4.maiju, Gunta nopūšas: «No šiem divdesmit gadiem gaidīju vairāk. Pie varas ir cilvēki, kuri domā par sevi, nevis citiem.»

Kāda māte, tāda meita

Posted on maijs 4, 2011 by - Personības

Lai arī ļoti atšķirīgas, mātes un meitas vienā profesijā kaut kas vieno. Mātes – laimes sajūta, kas par bērna panākumiem ir lielāka nekā par saviem. Meitas – atzīšanās, ka mammas personība un paveiktais iedvesmo strādāt tālāk

Kādu dienu, sēžot pie svinību galda ģimenes draugu lokā, viņi aizdomājās, ka visās klātesošo ģimenēs bērni izvēlējušies vecāku profesiju. Nonāca pie secinājuma – laikam vecāki izdarījuši kaut ko pareizi, ja reiz pierādījuši, ka viņu profesija ir tā vērta. Saruna notika teātra kritiķes Silvijas Radzobes mājās, pie galda sēdēja skolotāju, juristu un teātra kritiķu ģimenes. Tuvojoties Mātes dienai, nolēmām uzmeklēt mātes un meitas, kas strādā vienā profesijā. Kā tas ir – mātes un meitas vienā arodā? 

No bērnības – birojā!
Lietišķs koptēls, kura oriģinālās nianses liecina – Zane Kalinka un viņas meita arhitekte Dace Brezinska nav tikai eleganti tērptas biroja darbinieces. Viņas ir mākslinieces! Intervijā arhitektes gan atzina, ka arhitekts, pirmkārt, ir amatnieks un tikai tad mākslinieks. Sarunājoties radās sajūta, ka loģiskums vīd pat katrā Zanes un Daces žaketes pogā!  Citādi viņas nemaz nevarētu būt arhitektes. 

«Kad Dacīte beidza pamatskolu, centos viņu laikus virzīt uz bioloģijas studijām. Mājās mums bija akvārijs, teicu: paskaties uz dzīvnieku pasauli – tā ir tik interesanta!» stāsta Zane. Dacei patika dzīvnieki, bet arhitektūra – vairāk. Bija 80.gadu sākums, Zane Kalinka tajā laikā strādāja pie viesnīcas Rīdzene projekta. Redzot grandiozo enerģiju, ko mamma iegulda darbā, Dacei radās interese pamēģināt pašai. «Izvēlies kaut ko vieglāku. Šis darbs paņem visu,» mamma centās iebilst. «Dacīte pa kluso aizgāja uz zīmēšanas kursiem un vēlāk iestājās Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē.»

1991.gadā Zane Kalinka izveidoja arhitektu biroju KUBS. Tajā kopš pirmsākumiem strādā arī viņas bērni Dace Brezinska un arhitekts Andris Kalinka. 

«Tas, ka mamma bija autoritatīva arhitekte, nebija tik svarīgi. Sajūta, ka mammai viņas darbs patīk, ka viņa to spēj skaisti piepildīt, bija galvenais.» Dace domā, ka katram bērnam, kura vecāki kaut ko dzīvē sasnieguši, uzvārds zināmā mērā ir pārbaudījums. «Ja es nebūtu Zanes Kalinkas meita, uz mani citādi skatītos. Sākumā tas traucē, bet tam var tikt pāri, kārtīgi strādājot un sevi pierādot.» 

Arhitekti ir ne tikai mākslinieki, bet, pirmkārt, amatnieki, spriež Dace. «Jo viņi strādā klientam, nevis realizē savu ideju.» Sievietei, kura šo profesiju izvēlējusies, nākas zābakiem kājās doties uz būvlaukumu. Jāzina konstrukcija, santehnika, vēdināšana, siltināšana. Jābūt arī labam psihologam. «Ja cilvēkam būvē māju, jāzina viss par viņa ģimeni, lai veiksmīgi iekārtotu nu kaut vai vannas istabu.» Jābūt smalkam diplomātam. 

Zane stāsta, kā 90.gadu sākumā projektējusi Kirova Lipmana māju Jūrmalā. «Viņš teica: gribu pili! Mūsu birojam vajadzēja darbu, un es teicu: labi! Pētīju Latvijas piļu proporcijas. Ar modernizētiem elementiem, karnīzītēm taisīju. Nemaz neesmu neapmierināta ar savu darbu, jo profesionāli izveidoju to, ko klients vēlējās.» 

«Tagad varam mierīgi pateikt savas idejas viena otrai, pārrunāt. Jaunībā gan bija citādi – ļoti gribējās savu ideju aizstāvēt, un ar mammu strīdējāmies,» Dace smaida. Viņa arhitektūrā strādā jau divdesmit gadu, ievērojamākais darbs – biroju komplekss Baltais vējš Kārļa Ulmaņa gatvē, kas 2005.gadā saņēma Gada balvu arhitektūrā. 

Dace sāka strādāt brīvās Latvijas laikā. Mammas stāsti par to, kā padomju laikā liegts būvēt Rīdzeni ar brūnajiem ķieģeļiem, mūsdienās izklausās kā eksotika. Zanei Kalinkai viesnīcas ēkai lika izmantot sarkanos ķieģeļus. Pasūtījumu veica Ministru Padome, iebilst bija grūti. Arhitekte tomēr panāca, ka viņas iecere tiek realizēta. 

Vislabākās idejas mātei un meitai arhitektēm top pašu būvētajā vasarnīcā Kauguros jūras krastā, stikla verandā ar caurspīdīgu jumtu. Tas bija eksperiments. «Kad ar Dacīti projektējām, domājām – kā jutīsimies? Varbūt kā skatlogā? Bet ir tik labi! To stiklu nejūti. Redzi jūru, gulbīšus un nesaproti, kāpēc cilvēki gar jūru staigā jakās, jo pašai ir silti.» 

Izrādījās, ka padodas un patīk
Kājas trīc, kad ieraugu viņas abas – Silviju un Zani Radzobes – skatītāju zālē, – tā reiz draudzīgā atmosfērā žurnālistiem atzinies kāds Nacionālā teātra aktieris. Kad man to atstāstīja, es smējos, jo daudzus gadus nostrādāju vienā redakcijā ar Zani, tieši viņa allaž bija tā, kura prata nogludināt asumus, liekas emocijas. Nervu nomierināšanai kolēģiem piedāvāja smaržīgu ziedu tēju. Ar profesori Silviju Radzobi dzīvē nebiju tikusies, bet pēc šīs intervijas man šķiet – pameklējiet vēl cilvēku ar tik labu humora izjūtu un pašironiju! Kritiķes Radzobes vēlējās ar mani tikties katra atsevišķi. Viņām šķita, ka tā būs godīgāk. 

«Pārsvarā strīdamies par teātri un nemazgātiem traukiem,» saka Zane. Ja par sadzīvi, tad Silvija atzīst, grīdu regulāri mazgā viņa. «Vairāk nekā Zane arī traukus. Bet! Zane diezgan bieži taisa ēst, ļoti labi sanāk eksotiski ēdieni – ķīniešu, japāņu, krievu, spāņu. Esmu pieradināta pie jaunām receptēm.» 

Abām kritiķēm mājas ir kopīgas jau vairāk nekā 15 gadu, kad Zane no Kurzemes ieradās Rīgā mācīties. Sākumā dzīvojušas vienistabas dzīvoklītī – Zane, Silvija un vecmamma. Naktīs Silvija virtuvē ar rakstāmmašīnu rakstījusi recenzijas. Zane mājasdarbus – vannas istabā uz veļasmašīnas, kamēr vecmamma istabā skatījusies televīziju. Saimniecību vadījusi vecmamma, bet, Zanei no skolas atnākot, uz ledusskapja vienmēr bijušas mammas zīmītes: makaroni uz plīts, cīsiņi ledusskapī! 

Tagad Silvijai un Zanei ir lielāks dzīvoklis. «Katram jau gribas, lai ir durvis, kuras dažreiz var aiz sevis aizvērt,» saka Zane. 

Jaunā kritiķe atzīst, ka tikai ar laiku sapratusi, cik ļoti viņai laimējies ar cilvēkiem, kas apkārt – ģimeni, tuvākajiem draugiem. Silvijas Radzobes tuvākā draudzene no studiju laikiem ir teātra kritiķe Valda Čakare. «Mammai vakaros mani nebija, kur likt, un viņa ņēma līdzi uz teātri. Mājās parasti gājām kopā ar Valdu, jo dzīvojām vienā pilsētas pusē, un es atceros, kā ar lielu interesi klausījos viņu sarunās par izrādi.» 

Mājās ir lieliska bibliotēka, Zane no viena stūra izlasīja visu, sākot ar Raini, Šekspīru. Pēc vidusskolas nolēma studēt kultūras teoriju. Iestājās Kultūras akadēmijā. Zanes karjera teātra kritikā sākās ar Silvijas pamudinājumu piedalīties žurnāla Māksla Plus recenziju konkursā. Zanei bija 20 gadu, un viņa rakstīja par Eimunta Ņekroša izrādi Gadalaiki, ko rādīja Dailes teātrī. Tika pamanīta. Viņai darbu piedāvāja Delfi, vēlāk Diena. «Izrādījās, ka man tas padodas un patīk.» Tagad Zane teātra zinātni studē doktorantūrā. 

Teātros asas, godīgi uzrakstītas kritikas bieži vien nolād, kritiķus labāk redz ejam, nekā nākam, novērojusi Silvija. «Taču zinu, ka principiāli, drosmīgi kritiķi teātros tiek vairāk cienīti nekā tie, kuri pielien aktieriem.» 

Filoloģijas fakultātes studente Silvija Radzobe 70.gadu vidū nokļuva teātra kritikā, pateicoties pasniedzējam un lielam teātra erudītam Gunāram Bīberam. Jauna, ārkārtīgi valdzinoša pasaule. «Tajā laikā Latvijā teātris bija ļoti augstā līmenī. Tapa Pētera Pētersona Spēlē, Spēlmani!, Mihaila Kublinska Santa Krusa un daudzas citas izcilas izrādes.» Tās skatītas desmitiem reižu. 

Pēc iestāšanās aspirantūrā Silvija sāka strādāt izdevniecībā Liesma, iepazinās ar teātra zinātniecēm Liliju Dzeni, Līviju Akurāteri, Valentīnu Freimani. Šīs spilgtās personības kļuva par viņas autoritātēm. «Tik gudras, artistiskas, interesantas. Tas bija gandrīz vēl viens teātris.» 

Silvijas pirmā intervija notika 1974.gadā ar aktrisi Astrīdu Kairišu, kura uzvarēja Vissavienības jauno aktieru konkursā. Silvijai bija 24 gadi, slavenās aktrises priekšā viņa mulsa. «Intervēju pusi dienas. Kad Kairiša izlasīja tekstu, viņai tas nepatika. Kārlis Auškāps, viņas toreizējais vīrs, visu pārrakstīja. Tā nu mana pirmā intervija patiesībā ir Kārļa Auškāpa darbs.» 

Silvija domā, ka Zanes paaudzes kritiķu laikmeta gars ir nerēķināties ar autoritātēm, jaunie kritiķi iekšēji ir brīvāki. «Mēs, lai arī rakstījām, ko domājam, iekšēji vienmēr trīcējām, vai viedoklis būs pieņemams mūsu autoritātēm. Man, piemēram, tāda bija Lilija Dzene – viņas viedoklis par to, ko rakstu, man bija svarīgs līdz pat pēdējam viņas elpas vilcienam.» 

Skarbums kritikā? Tas ir rakstura jautājums, domā Zane. Silvijai un Zanei raksturs no vecmammas. Suitiem. Vecmamma bijusi sieviete ar krampi. «Man liekas, tas nav skarbums, bet godīgums,» Zane par savām recenzijām saka. «Ja gribi pateikt ko kritisku, jābūt pietiekami stipram un godīgam, lai pateiktu to sejā, nevis aiz muguras.» 

Par izrādēm Radzobēm mājās bijušas neskaitāmas diskusijas. «Neatceros gadījumu, kad mūsu domas būtu vienādas. Es saprotu Zani, viņa ir jauns cilvēks, kam gribas apliecināt, ka ir gudrāks, visu izprot dziļāk. Viņa dod ārā savas zināšanas ar tādu entuziasmu, kas mani iznīcina. Atliek vai nu klusēt un iet uz savu istabu, vai teikt viedokli. Reizēm man veltītie epiteti ir tik spilgti (atpakaļrāpulis!), ka notiek sakliegšanās un aiziešana katrai uz savu istabu,» Silvija stāsta. 

Ja gadās, ka jāraksta par vienu izrādi, abas kritiķes nesarunājas, kamēr nav pabeigušas katra savu recenziju. 

Dzīvo saviem klientiem līdzi
Ja nezinātu, ka tas ir advokātu birojs, domātu, ka esmu nokļuvusi aktrišu ģērbtuvē. Guna un Elīna Kaminskas ir tik emocionālas, sirsnīgas, ka labi iederētos romantiskā kino. Runājot par klientiem un uzvarētām prāvām, Gunai acīs ir asaras. Kad pavaicāju, ar kādas markas luksusa auto advokātes brauc, abas no sirds iesmejas. Mazu opelīti. Guna un Elīna ir neparastas advokātes. 

Lieldienas Guna Kaminska pavadījusi, sēžot pie kārtējās lietas – tā bija viņas «raibā Lieldienu ola». Nolikt malā tikai tāpēc, ka svētki un visi citi atpūšas? Tas nav iespējams! Advokātiem bieži darbs «nāk līdzi uz mājām». Guna atzīstas, ka ir bijušas naktis, kad, lauzot galvu par lietas iznākumu, iedzērusi mazliet balzamiņa, lai nomierinātos. Viņa nespēj uz saviem klientiem raudzīties vienkārši kā uz darbu. «Tas cilvēks, ar kura lietu strādā, kļūst tuvs. Saproti viņa vājumu, viņa labās īpašības.» 

Grūtākais darbā ir tas, ka jāpieņem cilvēks tāds, kāds viņš ir, apzinoties, ka cilvēks var neteikt taisnību, stāsta pieredzējusī advokāte. Šajā amatā viņa strādā jau vairāk nekā divdesmit gadu. Viena no plašāk zināmajām Gunas Kaminskas lietām ir klienta aizstāvība digitālās televīzijas kriminālprocesā. 

Lai arī jaunībā Guna Kaminska sapņoja kļūt par aktrisi – pieteicās Barbas lomai Gunāra Pieša filmā Pūt, vējiņi! (paņēma Esmeraldu Ermali) -, vēlāk izlēma par labu juridiskajām studijām. Padomju laikos bija maz humanitāro un sociālo zinātņu studiju programmu, kas negatavoja skolotājus. «Jutu, ka tas nav mans aicinājums. Juridiskā fakultāte bija no retajām, kur negatavoja skolotājus,» stāsta Guna. 

Pabeidzot studijas 1984.gadā, viņa pēc sadales principa nokļuva darbā Cēsīs, kur strādāja ar katru cilvēku, kurš vērsās pēc juridiskās konsultācijas – civillietās, krimināllietās. «Laba skola,» atzīst  Guna. Nebija iespējams šķirot – šo lietu ņemšu, to ne, jo tas nav mans profils! Reiz uz konsultāciju ieradies cilvēks, kurš vēlējās atgūt suņa nodokli no valsts, jo viņa dzīvesvietas teritorijā nebija iekārtota suņu pastaigas vieta. «Rak-stīju pieteikumu,» saka advokāte. 

Kad Elīna vēlējās stāties Juridiskajā fakultātē, mamma kliedza: pār manu līķi! Tagad abām par to nāk smiekli, bet emocionālajai reakcijai ir izskaidrojums – advokāta darbs, ja to veic no sirds, izsmeļ. «Tas paņem tevi visu,» – tā Guna. «Mamma jau tikai darbā dzīvo,» piebilst Elīna. Viņas izvēli iet mammas pēdās noteica nejaušība. Elīna sāka studēt ekonomiku, bet 3.kursā, stažējoties Zviedrijā, pārlasīja Hārperas Lī romāna Kas nogalināja lakstīgalu? advokāta runu. «Tas bija grūdiens. Es sapratu, ka gribu mācīties Juridiskajā fakultātē!» 

Agrāk advokāti gāja uz tiesām. Tagad advokāta jēdziens paplašinājies, daudzi strādā starptautiskos birojos un apkalpo lielas kompānijas. Elīna ir kļuvusi par zvērinātu advokāti, viņai ir neliela tiesu pieredze. Viņa strādā Advokātu padomē par vecāko konsultanti. 

Vai pēc tiesas advokātiem veidojas draudzīgas attiecības ar klientiem? «Tas ir sarežģīti,» saka Guna. «Pieķeršanās var būt, bet jārēķinās, ka advokātu un klientu vieno nepatīkams dzīves gadījums. Ja pēc profesionālās sadarbības turpinās draudzība, tā vienmēr atgādina par notikušo.» Tomēr Guna Kaminska glabā klientu sūtītās apsveikuma kartītes Ziemassvētkos, pateicības vārdus. 

«Ja viesībās ir vairāk par vienu advokātu, agrāk vai vēlāk visas sarunas ievirzās par darbu,» saka Guna. Advokātes Kaminskas ārpus darba laika salīdzinoši maz draudzējas ar amata brāļiem. Atzīstas, ka interesantāk ir kopā ar citu profesiju pārstāvjiem, kuros var klausīties un uzzināt daudz jauna. Ja gadās brīvs vakars, abas kopā iet uz operu, uz teātri. «Mums tā patīk!» Guna sasit plaukstas. Šonedēļ abas skatījušās Turandotu. Advokātes Kaminskas vieno ne tikai mātes un meitas statuss, bet arī sirsnīga draudzība. «Mums kopā vienmēr ir interesanti,» saka Elīna. 

Emocijas abām plūst pāri malām. Darbā nedrīkst, tur nepieciešama dzelžaina loģika, disciplīna. Taču, izejot no tiesas zāles, bieži ir bijis, ka līst asaras – par to, ka izdevies palīdzēt, vai arī, gluži otrādi, ja iznākums nav labvēlīgs. 

«Skatījos karaliskās kāzas un brīnījos, kā Keita to var izturēt? Man pat pie televizora bira asaras,» atzīstas Elīna. No mammas viņa mantojusi emocionalitāti un sapratusi, ka advokāta profesijā tā noder, nevis traucē.