Stīva Džobsa māsa atceras, kā atrada savu brāli, ko viņam nozīmēja mīlestība un kā viņš kļuva par IT industrijas ģēniju
Izaugu bez tēva kā vienīgais bērns savai mātei. Zināju, ka mans tēvs ir imigrants no Sīrijas, un sapņoju, ka viņš līdzinās populārajam ēģiptiešu aktierim Omāram Šarifam. Dzīvojām trūcīgi, tāpēc iztēlojos, ka mans tēvs ir bagāts un kādreiz negaidīti atgriezīsies mūsu dzīvē (un mūsu dzīvoklī, kas nekad nebija pilnībā mēbelēts), lai palīdzētu. Vēlāk, pēc vienīgās tikšanās ar viņu, mēģināju sev iestāstīt, ka tēvs ir pazaudējis mūsu tālruņa numuru un pēc pārvākšanās aizmirsis mums paziņot savu jauno adresi tikai tāpēc, ka ir revolucionārs ideālists, kas ārkārtīgi aizņemts ar jaunas pasaules kārtības veidošanu arābu pasaulē.
Lai gan esmu feministe, visu laiku biju gaidījusi īsto vīrieti, kuru mīlēt un kurš mīlētu mani. Gadiem ilgi cerēju, ka šis vīrietis būs mans tēvs. Kad man palika 25, es beidzot satiku viņu, un tas izrādījās mans brālis.
Tobrīd dzīvoju Ņujorkā un mēģināju uzrakstīt pirmo romānu. Man bija darbs mazā žurnālā, kura birojs bija knapi lielāks par drēbjistabu, un tur sēdēja trīs jauni censoņi. Kādu dienu piezvanīja ietekmīgs advokāts. Man, vidusšķiras meičai no Kalifornijas, kurai nācās papūlēties, lai pierunātu priekšnieku nopirkt darbiniekiem veselības apdrošināšanas polisi? Advokāts teica, ka pārstāv bagātu un slavenu klientu. Un tas esot mans brālis. Kolēģi no pārsteiguma noelsās. Bija 1985.gads. Zvanītājs atteicās nosaukt brāļa vārdu. Kolēģi sāka izteikt minējumus. Kā galvenais kandidāts izvirzījās Džons Travolta. Es klusi cerēju, ka tas būs amerikāņu rakstnieka Henrija Džeimsa literārais pēctecis – kāds, kas ir krietni talantīgāks un izcilāks par mani.
Kad pirmo reizi satikos ar Stīvu, viņš bija jauns vīrietis aptuveni manā vecumā, džinsu biksēs un ar arābu vai tikpat labi ebreju sejas vaibstiem. Katrā ziņā viņš bija vēl pievilcīgāks par Omāru Šarifu.
Mēs devāmies garā pastaigā. Izrādījās, ka mums abiem patīk klejošana. Es daudz neatceros, par ko pirmajā dienā runājām. Taču atminos sajūtu, ka esmu satikusi cilvēku, kuru noteikti būtu izvēlējusies par savu draugu. Viņš pastāstīja, ka strādā ar datoriem. Es par tiem gandrīz neko nezināju. Joprojām strādāju ar Olivetti rakstāmmašīnu. Teicu Stīvam, ka nesen sāku apsvērt pirmā datora iegādi. Šķiet, modeli sauca Cromemco. Stīvs atbildēja – labi, ka neesi pasteigusies. Teica, ka viņš pats izstrādā kaut ko neprātīgi skaistu.
Gribu jums pastāstīt par dažām lietām, ko iemācījos no Stīva 27 gadu laikā, kopš bijām pazīstami, – trīs viņa dzīves posmos. Tie nav laika posmi, bet gan esības stāvokļi. Viņa pilnvērtīgā dzīve. Viņa slimība. Viņa aiziešana.
Stīvs darīja to, ko patiesi mīlēja. Viņš strādāja smagi. Katru dienu. Tas skan ārkārtīgi vienkārši, bet patiesi.
Viņš nekad nekautrējās no smaga darba, pat ja tā rezultāts bija izgāšanās. Ja tik gudram cilvēkam kā Stīvam nebija kauns atzīt mēģinājumus, kāpēc to nevarētu arī es?
Kad viņu izstūma no Apple, tas bija sāpīgi. Viņš man pastāstīja par svinīgām vakariņām, kurās 500 ietekmīgākie Silīcija ielejas līderi tikušies ar Valsts prezidentu. Stīvs nebija uzaicināts. Tas ļoti sāpēja, taču viņš turpināja iet uz darbu savā jaundibinātajā uzņēmumā NeXT. Katru dienu. Lielākā vērtība viņam nebija jaunatklājums, bet gan skaistums.
Stīvs bija inovators, taču pārsteidzoši uzticīgs savām izvēlēm. Ja iepatikās krekls, viņš uzreiz pasūtīja 10 vai 100. Viņa mājās Paloalto pilsētā pie Sanfrancisko, visticamāk, ir tik daudz melnu kokvilnas svīteru ar augstu apkakli, ka to pietiktu visiem šajā baznīcā.
Viņš nesekoja modes tendencēm un reklāmas trikiem. Viņam patika būt kopā ar sava vecuma cilvēkiem. Viņa estētikas filozofiju raksturo citāts, kas skan aptuveni šādi: «Mode ir tas, kas šķiet skaists pašlaik, bet vēlāk liksies neglīts. Māksla sākumā var šķist neglīta, bet vēlāk kļūst skaista.»
Stīvs vienmēr centās radīt to, kas būs skaists vēlāk. Viņš bija ar mieru būt nesaprasts. Nesaņēmis ielūgumu uz balli, iesēdās savā melnajā sporta auto (jau trešo vai ceturto reizi atkal nopircis to pašu modeli) un devās uz NeXT. Tur kopā ar savu komandu viņš klusi būvēja platformu, kuru brits Tims Berners-Lī vēlāk izmantoja, radot globālā tīmekļa programmatūru.
Stīvs atgādināja jaunu meiteni, ja paklausījās, cik daudz laika viņš pavadīja sarunās par mīlestību. Mīlestība bija viņa augstākais tikums, viņa dievu dievs. Viņš sekoja un līdzpārdzīvoja savu kolēģu mīlas lietām. Ja ieraudzīja kādu vīrieti, kuru sieviete, viņaprāt, varētu uzskatīt par apbrīnas vērtu, Stīvs nekautrējās pajautāt: «Klau, vai esi neprecēts? Vai gribi aiziet vakariņās ar manu māsu?»
Atceros, kā viņš man piezvanīja dienā, kad iepazinās ar Lorēnu. «Es satiku skaistu sievieti, viņa ir ļoti gudra, viņai ir suns, un es gribu viņu precēt.»
Kad piedzima dēls Rīds, Stīvs sāka jūsmot un nekad nepārstāja. Viņš vienmēr bija tuvu klāt katram no bērniem. Raizējās par meitas Līzas puišiem, Ērinas ceļojumiem un svārku garumu un Īvas drošību, kad viņa aizrāvās ar zirgu izjādēm. Neviens no mums neaizmirsīs Rīda skolas izlaiduma balli, kurā Stīvs uzlūdza dēlu uz lēno deju.
Viņa nerimstošā mīla pret Lorēnu bija viņa dzinējspēks. Viņš ticēja, ka mīlestība ir visur un vienmēr. Viņš nebija ironisks, nebija cinisks, nebija pesimistisks. Es joprojām turpinu to mācīties no viņa.
Veiksme atnāca pie Stīva agrā jaunībā, tāpēc viņš jutās viens. Viņš apzināti izdarīja izvēles, kas iedomātās robežas centās nojaukt. Nācis no vidusšķiras Losaltosā, viņš iemīlējās meitenē no Ņūdžersijas vidusšķiras. Viņiem bija svarīgi, lai Rīds, Līza, Ērina un Īva aug kā parasti bērni. Viņu māja nebija piebāzta ar dārgām lietām un spozmi. Pirmajos gados, kopš pazinu Stīvu un Lorēnu, viņiem patika ieturēt ģimenes maltīti, sēžot mauriņā, un reizēm vakariņās bija tikai viens dārzenis. Piemēram, brokoļi. Sezonas laikā vienkārši pagatavoti, ar vieglu garšvielu piedevu.
Kad Stīvs kļuva par miljonāru, viņš joprojām pats vienmēr brauca man pretī uz lidostu. Stāvēja tur savos džinsos.
Ja kāds no bērniem piezvanīja viņam uz darbu, sekretāre Lineta atbildēja: «Tētis tagad ir sapulcē. Vai gribi, lai es viņu pasaucu?»
Reiz viņi nolēma izremontēt virtuvi, un tas ievilkās uz vairākiem gadiem. Cepa garāžā, izmantojot elektrisko plīti. Viņa jaunā biznesa projekta Pixar nams, kuru būvēja tajā pašā laikā, tika pabeigts divreiz ātrāk. Pēc tam viņi Paloalto mājā vairs neko nemainīja. Vannasistabas palika tādas, kādas tās bijušas kopš ievākšanās. Protams – un tas ir īpaši jāuzsver – tā jau no paša sākuma bija lieliska māja, Stīvs par to bija parūpējies.
Tas gan nenozīmē, ka viņš nebaudīja savas veiksmes augļus: Stīvam patika panākumi, taču viņš noapaļoja tos par dažām nullēm uz leju. Reiz stāstīja, cik ļoti patīk ieiet pilsētiņas velosipēdu veikalā un ar gandarījumu apzināties, ka viņš var atļauties nopirkt tur pašu labāko riteni. Un tā viņš arī darīja.
Stīvs bija vienkāršs. Viņam patika turpināt mācīties. Reiz viņš atzinās: ja būtu uzaudzis citā vidē, noteikti kļūtu par matemātiķi. Ar cieņu runāja par kolēģiem, un viņam patika pastaigāties pa Stenfordas Universitāti. Savā pēdējā dzīves gadā, izvēloties gleznas, kas varētu iedvesmot darbiniekus jaunajā Apple mītnē, viņš rūpīgi studēja grāmatu par gleznotāju Marku Rotko, par kuru iepriekš neko nebija dzirdējis.
Stīvs ļāva vaļu savām dīvainībām. Kurš lielas kompānijas vadītājs vēl pārzina angļu un ķīniešu tējas rožu vēsturi, un kuram ir sava mīļākā roze no britu selekcionāra Deivida Ostina kolekcijas?
Viņš prata pārsteigt. Pieļauju, ka pat pēc 20 gadu ilgas un ļoti ciešas laulības viņa sieva Lorēna negaidīti kādā atvilktnē varētu atrast Stīva izgrieztu un paslēptu dzejoli. Es ar viņu sazvanījos gandrīz katru dienu, taču, lasot The New York Times rakstu par viņa kompānijas patentiem, biju pārsteigta, ieraugot perfekti skaistu kāpņu skici.
Kopā ar saviem četriem bērniem, sievu un ģimeni Stīvs bija laimīgs. Viņš prata to novērtēt.
Tad viņš saslima, un mēs visi kļuvām par lieciniekiem tam, kā viņa dzīves loks savelkas arvien šaurāks. Agrāk viņam patika staigāt pa Parīzi. Kādā Kioto veikaliņā viņš uzgāja ar rokām gatavotas japāņu rīsu nūdeles. Viņš bija elegants kalnu slalomā un diezgan neveikls distanču slēpotājs.
Un pēkšņi tā visa vairs nebija. Pienāca brīdis, kad viņu vairs nevilināja pat tādi ikdienišķi prieki kā, piemēram, kārdinošs persiks.
Taču es patiesi apbrīnoju – un tā man ir mācība no viņa slimības -, cik daudz vēl bija atlicis arī pēc tam, kad tik daudz bija atņemts. Atceros, kā mans brālis atkal mācījās staigāt. Pēc aknu pārstādīšanas operācijas viņš katru dienu pieķērās pie krēsla atzveltnes un cēlās kājās, kuras izskatījās tik tievas, ka likās – vairs nespēs noturēt viņa stāvu. Viņš stūma krēslu uz priekšu pa Memfisas slimnīcas gaiteni līdz māsiņu telpai, tur atpūtās, tad pagriezās un nāca atpakaļ. Skaitīja soļus un ar katru nākamo dienu centās tikt mazliet tālāk.
Lorēna notupās ceļos viņa priekšā, ieskatījās acīs un uzmundrināja: «Tu to vari, Stīv!» Viņš saknieba lūpas ciešāk. Viņš centās. Viņš vienmēr, vienmēr centās, un visu šo pūļu pamats bija mīlestība. Viņš bija ļoti emocionāls cilvēks.
Šajā briesmīgajā laikā es sapratu, ka viņš ir gatavs ciest sāpes ne jau sevis dēļ. Viņš nosprauda mērķus: sagaidīt dēla Rīda vidusskolas izlaidumu, aizvest meitu Erīnu ceļojumā uz Kioto, nolaist ūdenī jahtu, ar kuru viņš bija ieplānojis doties ģimenes braucienā apkārt pasaulei un reiz uz tās pavadīt vecumdienas kopā ar Lorēnu.
Slimība nespēja ietekmēt viņa gaumi un spriedumus. Lai izvēlētos labāko privāto medmāsu, viņš izsijāja 67 kandidātus, līdz atrada gara radiniekus, kas palika ar Stīvu kopā līdz viņa pēdējai stundai. Treisija. Arturo. Elhams.
Reiz, kad viņš saslima ar smagu pneimoniju, ārsts aizliedza gandrīz visu, ieskaitot ledu. Mēs bijām parastā intensīvās terapijas nodaļas palātā. Stīvs, kuram nepatika līst bez rindas un plātīties ar savu vārdu, atzinās, ka šo vienīgo reizi vēlas, lai pret viņu izturētos mazliet īpašāk. Es pārsteigta atbildēju: «Stīv, bet šī jau ir īpaša aprūpe.»
Viņš paliecās man pretī un sacīja: «Bet es vēlētos, lai tā būtu vēl mazliet īpašāka.»
Pieslēgts pie skābekļa aparāta, viņš nevarēja runāt. Palūdza piezīmju bloku. Uzskicēja ierīci, lai virs gultas varētu piestiprināt iPad. Viņš uzskicēja jaunus zāļu sistēmas monitorus un jaunu rentgena aparātu. Stīvs no jauna pārzīmēja visu palātas iekārtojumu, lai tas kļūtu «vēl mazliet īpašāks». Ik reizi, kad istabā ienāca sieva, es redzēju, kā viņa sejā parādās smaida atblāzma. «Patiesi lielās, ļoti lielās lietās jums ir man jāuzticas,» viņš ierakstīja blociņā un parādīja mums. Pacēla acis. «Jums ir man jāuzticas!» Ar to viņš gribēja pateikt, ka mums nav jāklausa ārsta norādēm un jāiedod viņam gabaliņš ledus.
Neviens no mums nezina, cik ilgi būsim šajā pasaulē. Kad Stīvs jutās labāk, pat pēdējā dzīves gadā, viņš iesaistījās jaunos projektos un pēc tam no saviem draugiem Apple izvilka solījumus, ka viņi tos pabeigs. Laivu meistari Nīderlandē gaida, lai uzliktu koka apdari izcilam tērauda korpusam. Stīva trīs meitas nav vēl izdotas pie vīra, bet viņš tik ļoti vēlējās tās vest pie altāra, kā manā kāzu dienā veda mani.
Beigu beigās, mēs visi mirstam pusceļā. Stāsta vidū.
Šķiet, nav pareizi teikt, ka ar nedziedējumu audzēju ilgi slimojuša cilvēka nāve ir negaidīta. Taču Stīva nāve bija mums negaidīta.
Brāļa aiziešana man ir iemācījusi, ka raksturam ir izšķiroša nozīme. Tas, kā viņš nomira, apliecināja viņa būtību.
Stīvs man piezvanīja otrdienas, 4.oktobra, rītā un palūdza steigties uz Paloalto. Balss bija sirsnīga, mīļa, mīloša. Taču kā cilvēkam, kura ceļasomas jau ir sakravātas un kurš ir gatavs doties prom, kaut arī patiesi nožēlo, ka nav iespējams palikt ilgāk.
Viņš sāka atvadīties. Pārtraucu pusvārdā. «Gaidi! Es dodos pie tevis. Tūlīt kāpju taksometrā un braucu uz lidostu. Es būšu klāt!»
«Es tev to saku tagad, jo baidos, ka nepaspēsi, mīļā.»
Kad ierados, viņš un Lorēna dzina jokus kā dzīvesbiedri, kas kopā pavadījuši katru sava mūža dienu. Viņš lūkojās savu bērnu acīs un nespēja atraut skatienu.
Ap diviem pēcpusdienā sievai izdevās viņu pamodināt pēdējai sarunai ar draugiem no Apple.
Drīz pēc tam mēs sapratām, ka viņš vairs neatmodīsies. Elpa kļuva smaga, mokoša un spītīga. Es jutu, kā viņš atkal skaita soļus, cenšoties tikt vēl mazliet tālāk. Viņš pielika pūles arī tagad – nāve neatnāca, viņš sasniedza to.
Dakteris Fišers sacīja, ka viņa izredzes sagaidīt rītu ir 50:50.
Viņš sagaidīja. Lorēna gulēja blakus un satrūkās ik reizi, kad pauze starp elpas vilcieniem ievilkās aizdomīgi gara. Mēs abas saskatījāmies, bet tad viņš atkal dziļi ievilka gaisu un atsāka elpot. Kā neatlaidīgs kalnā kāpējs pa stāvu taku. Pat tagad viņa profils bija vīrišķīgi skaists – absolūtista un romantiķa profils. Līdzās gribai, spēkam un darba ētikai Stīvā mita spēja noticēt brīnumam, mākslinieciska ticība ideālam, kas būs skaists vēlāk.
Stīva pēdējie vārdi vairākas stundas pirms aiziešanas bija īsas zilbes, ko viņš atkārtoja trīs reizes. Atvadoties viņš ieskatījās acīs māsai Patijai, tad ilgi raudzījās savos bērnos, Lorēnā, un tad viņa skatiens aizslīdēja pāri mūsu stāviem. Stīva pēdējie vārdi bija: «OH WOW. OH WOW. OH WOW.»
Mona Simpsone ir rakstniece, kuras jaunākā grāmata ir My Hollywood. Viņa ir arī angļu valodas profesore Kalifornijas Universitātē Losandželosā. Šo piemiņas runu savam brālim Stīvam Džobsam viņa nolasīja dievkalpojumā Stenfordas Universitātē 16.oktobrī.
