Aktierim Džordžam Klūnijam (50) šī ir ļoti ražīga kinobalvu sezona – viņš jau saņemis Zelta globusu par galveno lomu Pēcnācējos, un šonedēļ cīņu par Oskaru sāka gan šī, gan arī otra viņa filma Marta īdas. Taču kāds ikdienā ir Holivudas stilīgākais aktieris. Kas slēpjas zem Džordža Klūnija segas?
Vai kino vēsturē ir bijusi perfektāka zvaigzne par Džordžu Klūniju? Paskatieties uz viņu! Sēž savā mājā Holivudas kalnos: gaišas haki bikses, pieskaņotas zeķes, nospodrināti zābaki, zils polo krekls, sapņainas, šokolādes brūnas acis, plati pleci, taisna, baltu (bet ne pārspīlēti baltu) zobu rinda, cienījami iesirmi mati, pašpārliecināti sakrustotas kājas, nepiespiests smaids un rāmas pašpārliecinātības aura. Runājam par šo un to. Par politiķu kļūdām («Dzīvojam laikā, kad esam metušies stulbās galējībās, vājprāts kaut kāds!»), par kara zvērībām Sudānas reģionā Dārfūrā un par viņa divām jaunākajām filmām – politisko drāmu Marta īdas («Tā nav taisīta, lai to noskatītos pilnīgi visi, un es par to neuztraucos. Man nav vajadzības kļūt vēl slavenākam. Uztaisījām to par 12 miljoniem dolāru, tāpēc pat neliela peļņa mūs apmierinās») un melni izklaidējošo ģimenes drāmu Pēcnācēji («Ja to nenominēs Oskariem, es būšu šokā. Tā ir patiesi laba!»).
Patiesībā, klausoties viņā, ir ļoti grūti dzirdēt kaut ko citu, izņemot to, cik viss ir perfekti: gan pats, gan orbīta ap viņu. Šī māja, piemēram, nav vienkārši māja – tā izskatās kā karalisks galms ar basketbola laukumu un tenisa kortu, baseinu un tajā ierīkotu bāru, ūdenskritumiem, nerūsējoša tērauda grilu («Es protu izcept labu jēra cepeti. Esmu grilēšanas meistars!»), 3D kinozāli un firmas Louisville Slugger beisbola nūju, kas paslēpta zem saimnieka gultas – gadījumam, ja ierodas kāds nelūgts viesis (līdz šim nav gadījies). Vēl viņam pieder lepna 18.gadsimta villa Komo ezera krastā Itālijā, kur bieži tiek ielūgti slaveni draugi un kur iespējams pa taisno lēkt ūdenī no nama mūriem. Un vēl ir arī daudzās perfektās draudzenes – vienmēr skaistas, vienmēr slaidas («Man patīk tās – ar garām kājām»). Un kad pienāk brīdis, kad viņu ceļi pašķiras, tas notiek bez lieka trok-šņa un aizvainojuma pilniem komentāriem. Patiešām – tas viss kopā izskatās gluži neticami. Tik neticami, ka sāk šķebināt.
Un te viņš sēž, ar plaukstu gludina savas bikses un saka: «Es domāju, ka viens no lielākajiem aplamajiem pieņēmumiem par mani ir tas, kā es īsti dzīvoju savu dzīvi. Ka man visu laiku kāds pienes te aukstu, te karstu dvieli. Ka es visu laiku to vien daru, kā ballējos. Cilvēki domā, ka mana dzīve ir pilna ar pārmērībām, bet nekā tāda nav. Patiesībā viss notiek pavisam vienkārši.»
Vai viņš to var pierādīt? Kā, piemēram, sākās šī diena? «Piecēlos 7.30. Durvīs stāvēja mans suns Einšteins. Viņš ir no patversmes. Uzvilku halātu, pabaroju suni. Iztīrīju zobus un pačurāju. Būtu labi, ja abas lietas varētu darīt vienlaikus, bet es nemāku – tad visa zobu pasta būtu man uz olām. Iegāju dušā, kārtīgi pasvīdu sporta zālē ar velotrenažieri, tad atkal iegāju dušā. Tad ieradās ārsts un veica vispārēju pārbaudi, ko atkārtoju reizi pusgadā. Paņēma asinis analīzēm, kannas ar asinīm. Izmērīja asinsspiedienu, kas man bija ļoti zems. 68/98.»
Protams, ka zems. Kā var būt citādi? Glīts, bagāts, slavens, šarmants. Viņam ir sievietes, dekadence un privāts ārsts, kas pats piebrauc klāt. Izvēlieties jebko! Klūnijam tas jau ir. Ieskaitot zemo asinsspiedienu.
Nav godīgi. Vienkārši nav godīgi, ka tas viss ticis vienam vīrietim. Taču par to visu ir ticis samaksāts. Un tā esot bijusi ļoti augsta cena.
Jautājiet, ko vēlaties!
Viņu visu laiku salīdzina ar citiem kinograndiem – Stīvu Makvīnu, Keriju Grāntu, Gregoriju Peku. Spriest par to varētu bezgalīgi. Saka – viņš esot pēdējā «īstā» kinozvaigzne. Pēdējais «īstais» amerikānis. Viņš ir viens no retajiem, kas var filmēties gan komēdijās (O, brāli, kur esi tu?, Neciešamā nežēlība), gan asa sižeta filmās (Trīs karaļi, Absolūtā vētra), gan drāmās (Augstu gaisā, Maikls Kleitons), gan ierunāt aizkadra balsi (Fantastiskais misters Fokss), gan aizstāvēt sabiedrības intereses (Sīriāna, Arlabunakti un visu labu), gan arī justies labi (Oušena bandas sērija) vai uzvesties slikti (Amerikānis). Un tas viss noticis, mainot TV seriāla aktiera karjeru pret lielo ekrānu un pa vidu pārciešot arī pāris izgāšanos (Betmens un Robins, Kādā jaukā dienā).
Viņš var uzvesties gan kā eņģelis, gan kā maita. Katrā ziņā viņš ir personība, ar kuru jārēķinās. «Viena no īpašībām, ar ko viņš tik tiešām atšķiras, ir fakts, ka nebaidās strīdēties ar cilvēkiem, kas ir tikpat ietekmīgi, cik viņš pats, un tas mūsu biznesā ir retums,» saka režisors Stīvens Soderbergs, kas filmējis sešas lentes ar Klūnija piedalīšanos.
Vēl viena lieta, ko par viņu var dzirdēt bieži: tas Klūnijs, jo jūs redzat filmās, ir tas pats Klūnijs, kas reālajā dzīvē. Tāds viņš brauc uz Dārfūru, tāds viņš sēž manā priekšā un piekrītoši saka: «Es tiešām esmu tāds, kādu cilvēki mani ir iedomājušies, [noskatoties filmas].» Nekādu atšķirību nav, un viņš arī necenšas kaut ko slēpt.
Piemēram, gribat zināt, vai viņš patiešām daudz dzer? Varbūt viņam ir alkoholisma problēma? Jā, viņš var atbildēt. «Es neesmu tas tips, kas dzer vienatnē, bet dzeru ne maz. Man patīk iedzert. Esmu pārdzīvojis gadījumus, ka pašam sev jāsaka: «O.K., man ir bijis pārāk daudz paģirainu rītu pēc kārtas, un vajag piebremzēt.» Pēdējoreiz tāds plosts bija pēc kakla traumas, filmējot Sīriānu. Piedzeršanās palīdzēja tikt galā ar sāpēm, un kādus trīs mēnešus es nodzīvoju vienā žvingulī.»
Gribat atkāpties vēl tālāk pagātnē un padiskutēt par apstākļiem, kad viņš izjuta pirmo orgasmu? Nav problēmu. Viņš pat izskatās saviļņots. «Man šķiet, tas notika, kad es rāpos pa virvi kādu sešu, septiņu gadu vecumā. Skaidrs, ka nekas neiztecēja, bet visas citas pazīmes tur bija. Atceros, ka biju ticis līdz augšai, karājos, iekrampējies virvē, un prātoju: «Ak, dies, tā ir tik patīkama sajūta!»»
Gribat zināt, vai melnā cūka Makss, kuru viņš turēja mājās un mīlēja 18 gadus, kādreiz ir gulējusi kopā ar viņu gultā? «Jā, gulēja gan un labu laiciņu, bet tad palika par resnu.»
Gribat zināt, kas ir viņa pašreizējā draudzene? Hmmm, patiesībā, ne. To viņš neteiks. «Iespējams, ka man ir draudzene, bet jums neko nestāstīšu. Tas lai paliek man pašam.»
Kad, izvadot ekskursijā pa savu māju, sasniedzam viņa guļamistabu, tur stāv skapis, kurā kārtīgi salocīti balti krekli, un tie stāv aiz stikla gluži kā dārgs vīns. Paskatoties zem gultas, var redzēt paslēpto beisbola nūju. Protams, rodas ziņkārība, vai kaut kas interesants atrodas naktsgaldiņa atvilktnēs. Klūnijs atbild: «Visticamāk, nav,» un steidzina laukā no guļamistabas, kas uzreiz rada aizdomas – visticamāk, ir.
Izņemot šo reto noslēpumainības mirkli, par visu citu viņš vienmēr gatavs stāstīt gandrīz visu. Tas gan nenozīmē, ka par šo vīrieti jau ir zināms gandrīz viss. Viņš necenšas uzturēt noslēpumus, taču daži dzīves posmi ir mazāk zināmi. Piemēram, dusmīgā Džordža posms. Ne pa jokam. Tas notika 90.gados. Karjerā viss ritēja normāli, bet viņš bija dusmīgs. Dusmīgs uz neveikliem autovadītājiem – atvēra sānu logu un kliedza: «Stulbais idiots! Izdrāzt tādus kā jūs!» Lauza golfa nūjas un lidināja tās ezerā. Sadragāja tenisa raketes. Reizēm piedzīvoja smagas greizsirdības lēkmes. «Drausmīgas lēkmes, kad riņķoju ap meičas dzīvokli, jo «es zinu, ka viņa pašlaik ir ar kādu citu puisi».» Aizskāra paziņas, jo nosūtīja vēstuli ar vārdiem «p*** sūkātāji» un «pakaļas».
Tas bija slikts dzīves posms. Tajā nevarēja vainot, piemēram, sen zināmo Klūnija nepatiku pret ķircināšanu – kad, filmējot Trīs karaļus, režisors Deivids Rasels pateica kaut ko aizskarošu, aktieris metās viņu iekaustīt. Citiem filmēšanas grupas darbiniekiem nācās Klūniju aizvilkt prom.
Šis gadījums bija izskaidrojamas dusmas. Bet daudzas citas nebija.
«Tagad nekas tāds nav atkārtojies jau gadiem,» saka Klūnijs, «bet, nu, jā, bija tāds posms. Būtu labi, ja es pats spētu izskaidrot, no kurienes tas radās. Bet, kas to lai zina…»
Ar sevis izskaidrošanu viņam neveicas. Toties patīk paspēlēties, pabeidzot cita iesāktus teikumus.
«Pamēģināsim?» viņš ierosina.
«Man ir…»
«…50.»
«Ir jauki pasapņot par…»
«…Kabosanlukasu (kūrorts Meksikā).»
«Man ir sajūta, ka mans tēvs reizēm…»
«…mani apbēdina.»
«Masturbēšana ir…»
«…ļoti būtiska.»
«Mana sirdsapziņa mani moka…»
«…tikai naktīs un dienas laikā.»
«Mani draugi nezina, ka es baidos…»
«…no saviem draugiem.»
«Sievietēs man vismazāk patīk…»
Viņš atver muti, bet nekas nenāk pār lupām. Pēc pauzes: «Tur nekas vairāk par lecīgu sarkasmu nesanāks.»
«Viņas visas grib apprecēties?»
Aktieris sarauc pieri. «Tā nav taisnība, un tā nebūt nav lieta, kas man visvairāk nepatiktu sievietēs.»
Bet kas tad nepatīk?
«Es nezinu. Neesmu to rūpīgi analizējis. Turklāt tā jūs mani iespiestu stūrī, pārmetot: «Nu, tad neuzvedies tā, kā tu uzvedies visu laiku!»»
Viņš sāk izskatīties aizkaitināts. Šī spēlīte viņam vairs nepatīk. Reti kad redzēts, ka Klūnijam aptrūktu vārdu. Tagad tas vairs neizskatās labi, gluži it kā kaut kādi kosmosa spēki negaidīti būtu izjaukuši ierasto lietu kārtību.
«Man vārds ir…, un pasaule ir…»
Viņš pasmaida, jo ar šo teikumu spēj tikt galā. «Mans vārds ir Džordžs, un pasaule ir iekūlusies nepatikšanās,» viņš atbild. «Es tūlīt pat jums varu nosaukt 40 pasaules karstos punktus – karstus ne tikai vardarbības, bet arī finansiālu problēmu dēļ.» Un tad viņš par to turpina stāstīt tik gludi kā jahta rāmā ezerā.
Sejas paralīze
Kādu dienu, kad Džordžam bija 15, viņš pusdienoja ar vecākiem Frisch’s Big Boy restorānā dzimtajā Leksingtonas pilsētā Kentuki štatā. Puika izdzēra malku piena, un tas negaidīti sāka pilēt pa mutes kaktiņiem. Tā par sevi pieteica Bella trieka, kas ir sejas paralīzes forma. Ar to bija slimojusi viņa māsa Adēlija, kurai izdevās atveseļoties. Tagad šī pati kaite piemeklēja Džordžu. Seja sāka tirpt, mēle kļuva nejutīga, viens plakstiņš vairs nevērās ciet.
Viņš nupat bija sācis pirmo gadu vidusskolā. Jaunie klasesbiedri viņu iesauca par Klūnsuni, jo sejas apakšējā daļa sāka atgādināt baseta nokarenos vaigus. Nepievilcīgs skats. Visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka viņa tēvs Niks bija vietējās TV stacijas žurnālists un rīta raidījuma vadītājs.
«Jums ir jāapzinās, ka Ohaijo štata dienvidos un Kentuki štata ziemeļos viņš bija liela zvaigzne. Joprojām ir. Tāpēc citu cilvēku acis ziņkārīgi sekoja arī man un māsai. Visi mūs pazina, visi par mums runāja. Ja basketbola spēlē guvu 15 punktus, vietējā avīze rakstīja: «Nika Klūnija dēls iemeta 15.» Tāpēc bija ļoti dīvaini, kad zini, ka visi tevi novēro, bet kādā dienā seja kļūst nekustīga. Mans tēvs mierināja: «Ar laiku tas pazudīs, viss būs kārtībā! Tu ar to tiksi galā!» Bet tik un tā bija grūti. Lai izskatītos labāk, nekā ir patiesībā, es iemācījos par to pajokot.»
Citiem vārdiem runājot, viņš apguva aktiermākslas pamatus.
Aptuveni ap to pašu laiku bija situācija, kad reizēm ģimenei bija nauda, bet reizēm nebija. Viņa mamma Nina, bijusī skaistumkonkursa uzvarētāja, prata apieties ar šķērēm – lai taupītu naudu, pati šuva apģērbu, pati frizēja bērnus. Džordža iecienītais griezums bija katliņš.
Tēvs bija stingrs. Tiesa, tas dēlu neapturēja. Saņēmis brāzienu par kādu nerātnību, viņš drīz to atkārtoja vēlreiz. Kad kādās vakariņās tēvs viesiem stāstīja pikantu anekdoti, bet pats nespēja pateikt pēdējo teikumu, izpalīdzēja dēls, skaļi paziņojot: «Tāpēc, ka viņai smuki pupi!» Klātesošie sāka smieties, bet tēvs nosarcis zem galda iespēra dēlam.
«Bet, redziet, es jau kādu sešu gadu vecumā sapratu, kas man jādara, lai izklaidētu citus cilvēkus,» tagad skaidro Klūnijs.
Nevainību zaudēja 16 gadu vecumā («ļoti jauns, pārāk jauns»). Kā katolis viņš zināja, ka masturbēšana ir grēks, bet saprata, ka tā ir «ļoti būtiska», un darīja to tik un tā. Pēc tam, lai sodītu sevi, sabēra kurpēs oļus, uzvilka kājās un lēca no gultas, tāda veidā sevi sodot. Tikai vēlāk saprata, ka «krāniņa raustīšana» nebūt nav sliktākais no visiem iespējamajiem grēkiem: «Apskatieties uz desmit galveno grēku sarakstu, un tur nekas par to nav teikts. Principā nekur neesmu redzējis uzrakstītu: «Tev nebūs aiztikt mazo jānīti!»»
Skolā atzīmes bija labas, un viņš bija veiksmīgs sportists, kam padevās basketbols un beisbols. 17 gadu vecumā pusaudzi uzaicināja uz atlasi Sinsinati Reds komandai, bet Džordžs nobijās, kad pret galvu lidoja bumbiņa ar ātrumu 130 km/h. Noraidīja piedāvājumu pats un izdzēsa sapni par profesionāla sportista karjeru. Tā vietā Džordžs izvēlējās universitāti, lai studētu žurnālistiku. Taču nespēja savaldīties: alkohols, meitenes, lekciju izlaišana un, galu galā, atskaitīšana. Atgriezās mājās un sāka strādāt gadījuma darbus, piemēram, tabakas novākšanā («nožēlojams darbs»). Tad kādu dienu viņa tante – lieliskā dziedātāja Rozmarija Klūnija – un viņas vīrs aktieris Hosē Ferera piedāvāja puisim nofilmēties mazā lomiņā filmā par zirgu sacīkstēm. Negaidīti nāca apjausma, ka šī ir tā lieta, ar ko viņš vēlas nodarboties nopietni.
Uz Holivudu
Tas bija 1982.gadā. Tad viss notika šādā kartībā: jauneklis iebāza kabatā 300 dolāru, sakrāmēja mantas savā sagrabējušajā automobilī Monte Carlo un uz atvadām pieklājīgi noklausījās, kā tēvs viņam cenšas iestāstīt, ka nekāds aktieris no Džordža nesanāks.
«Es viņam centos citu pēc citas uzskaitīt dažādas klišejas,» atceras Niks Klūnijs. «Mudināju – labāk atgriezies universitātē! Pat tad, kad viņš jau bija Kalifornijā, es viņu pa tālruni centos pierunāt: «Brauc mājās! Mēs iedosim naudu studijām. Tev vismaz būs kaut kāda aizmugure.» Es to viņam atkārtoju atkal un atkal, līdz vienreiz viņš man atbildēja: «Papu, zini ko? Ja es pārāk daudz paļaušos uz to, ka man ir aizmugure, tad es pats nekad nenostāšos uz savām kājām.» Tas man aizvēra muti. Kopš tā laika vairs neesmu neko tādu piedāvājis.»
Klūnijs Holivudā nakšņoja mašīnā. Ballējās kā traks – lielākoties alkohols, retāk kokaīns. Gāja uz aktieru atlasēm, pēc kurām, kā vairākums kolēģu, nesaņēma nekādus piedāvājumus. Kad reizēm paveicās, tās bija sīkas lomas: Sanseta bulvāra bīts, Ielu vanags, Augstā cīņa. Piedzīvoja, kā no plaušu vēža nomirst viņa onkulis, kas bija arī alkoholiķis. Viņa pēdējie vārdi bijuši: «Pilnīga nejēdzība!» Džordžs no tā secināja: ja reiz nāve ir neizbēgama, tad labāk to dzīvot, kā pašam tīk. Līdzi uz atlasēm sāka ņemt suni, par ko noklausīšanās komandas cilvēki bija neizpratnē: «Ko viņš iedomājas?!»
Tomēr sāka veikties labāk. 90.gadu sākumā viņš jau nopelnīja ap 400 000 dolāru gadā, lielākoties piedaloties seriālos, par kuriem drīz visi aizmirsa. Laba nauda, slikta karjera. Bet tad 1994.gadā viņam piedāvāja lomu jaunas medicīnas drāmas pirmajā izmēģinājuma sērijā. Honorārs gan bija niecīgs. Klūnijs piekrita un drīz vien piedzīvoja, ka Ātrās palīdzības reitings sasniedza 40 miljonu skatītāju robežu. Viņš pēkšņi bija kļuvis par superzvaigzni.
1998.gadā režisors Soderbergs veidoja filmu Ārpus redzesloka un galvenās lomas piedāvāja Dženiferai Lopesai un Klūnijam. «Tolaik mēs abi [ar Klūniju] apzinājāmies, ka šī ir mūsu lielā iespēja – ja sačakarēsim, tās būs beigas,» stāsta Soderbergs. «Lai gan filma neko nenopelnīja, kritiķu atsauk-smes bija labas. Turklāt, skatoties filmā uz Džordžu, nevar nepiekrist – jā, šis puisis ir kinozvaigzne!»
Un tieši tā arī notika. Viņš kļuva par pēdējo «īsto» kinozvaigzni. Pēdējo «īsto» amerikāni.
Šovbiznesa vodeviļa
Svarīga lieta, kas jāzina par Klūnija pagātni, ir tas, ka viņa vecāki jau no laika gala prasīja bērniem uzvesties tā, kā to gaida sabiedrība – jo tāds bija tēva statuss sabiedrībā.
«Manai māsai un man tas nepatika. Visu laiku jāizskatās un jāuzvedas labi. Bet tāds ir šovbizness. Mūsu pienākums bija izklaidēt citus. Jau septiņu gadu vecumā man bija jākāpj uz skatuves un kaut kas jāpasaka. Mēs bijām izklaidētāju ģimene. Gan mamma, gan es piedalījāmies reklāmās, ko rādīja mana tēta raidījumā. Visa ģimene izpildīja tādu kā vodeviļu. Bija brīži, kad es labprātāk būtu pavadījis laiku ar draugiem un spēlētu beisbolu. Savukārt manai māsai patika lasīt grāmatas. Arī mani vecāki, pat neko nesakot, izskatījās nelaimīgi. Vienkārši bija jātērē laiks, braucot uz kaut kādiem pasākumiem. Kad izkāpām no mašīnas, sākās šovbizness. Mājām, sarokojāmies: «Sveiki! Sveiki!», smaidījām, priecājāmies. Tad iekāpām atpakaļ mašīnā un cits ar citu nemaz nesarunājāmies.»
Svarīgas bija manieres. «Pie vakariņu galda bija tā: «Nekošļā ar atvērtu muti!», «Nesāc ēst, kamēr citi nav apsēdušies!», «Neliec uz galda elkoņus!» Jocīgi. Daži no šiem noteikumiem man aizvien maļas galvā.» Klūnijs ietur pauzi. «Atceros, vienreiz bijām Reds spēlē. Es uz sava hotdoga uzspiedu pavairāk sinepju, un tēvs aizrādīja: «Par daudz! Dabūsi sirdstrieku!» Līdz pat šai dienai, spiežot sinepes uz hotdoga, es parasti satrūkstos un pie sevis nodomāju: «Ai, ai! Labāk uzmanīgi. Es negribu mirt ar sirdstrieku.»»
Visi šie pagātnes stāstiņi palīdz izskaidrot to Klūniju, ko pazīstam tagad. Viņš ir viena no nopulētākajām kinoslavenībām – ne reizi nav manīta neviena nepaklausīga matu šķipsna. Un viņš ir gana perfekts arī citos aspektos. To vajadzētu atcerēties.
Draudzenes
Viņa bijušās draudzenes ir: Didī Feifere (aktrises Mišeles Feiferes māsa), Kelija Prestone (ar kuru mājās turēja cūku Maksi), Talija Balzama (sieva no 1989. līdz 1993.gadam), Selīna Balitrāna (franču tieslietu studente, 1996-1999), Krista Alena (aktrise, kas ar Klūniju bija pašķīrusies un sagājusies divreiz – 2004. un 2006.gadā), Līsa Snoudone (modele, kopā bija piecus gadus), Sāra Larsone (oficiante Lasvegasā, 2008), Elizabete Kanalisa (itāliešu modele).
Tagad pie viņa sāniem ir Steisija Keiblere, 32 gadus veca profesionālā cīkstone, kas kopš abu iepazīšanās laiku pa laikam publiskajā ēterā ietvīto banālas lietas, piemēram, «es esmu kā mākoņos» un «smaidu visu dienu». Nopietni? Vai tad Klūnijs nevar pielikt punktu šādām muļķībām? Izrādās, ka ne.
«Viņa var darīt, ko vēlas,» viņš paskaidro. «Es reti kad citiem norādu, ar ko viņiem būtu jānodarbojas.»
Tātad nekādi noteikumi draudzenēm nav uzstādīti?
Viņš nosprauslājas. «Nē, nekādu noteikumu. Nekādas instruēšanas. Nekā.»
Vai viņš kādu dienu varētu apprecēties?
Vēlreiz nosprauslājas. «Es šo jautājumu pats sev jau atbildēju 1997.gadā neilgi pēc pirmās šķiršanās un vairs neesmu pie tā atgriezies. Šis ir viens no jautājumiem manā dzīvē, kuru citi cilvēki aktualizē ar apbrīnojumu regularitāti un pasniedz kā jaunas ziņas.»
Nu, labi. Lai tā būtu.
Blakus viņam uz dīvāna ieritinās Ein-šteins, kuru Klūnijs paglauda. Šo kokerspanielu izvēlējies divu iemeslu dēļ: iepriekšējie saimnieki tam bija darījuši pāri, un suns bija pelnījis labāku dzīvi. «Esmu pilnīga nulle trenēšanā. Man agrāk ir bijuši divi buldogi, kas burtiski apsēdās manā priekšā un turpat nokakājās. Es nemāku iepērt suni vai tamlīdzīgi.»
Pēc īsa brīža viņš vēl papildina savu īpašību sarakstu. Piemēram, viņu jebkurā situā-cijā spēj sasmīdināt apzīmējums «jānītis». «Vienmēr. Turklāt šo vārdu nav rupji lietot pat mazpazīstamu cilvēku kompānijā un televīzijā.» Spēj sasmīdināt gāzes palaišana. «Mēs ar draugiem to uzskatām par vienu no smieklīgākajām lietām cilvēces vēsturē. Pat pati ideja par nopiršanos liek man smieties. Vārds «pirdiens» liek man smieties. Manā telefonā ir programma iPirdiens. Pirdieni – manuprāt, nav nekā smieklīgāka!»
Kas vēl ir viņa īpašību sarakstā? «Es esmu vissliktākais metroseksuālais runcis, kādu jebkad esat satikuši. Nekad neesmu taisījis manikīru vai pedikīru. Es biežāk pats ar šķērēm pielīdzinu matus, nekā lūdzu to darīt citiem. Dienās, kad ir kāda balvu pasniegšanas ceremonija, es paspēlēju basketbolu, ieeju dušā un tad uzrauju smokingu – sapucēšanās man aizņem trīs minūtes -, un pēc 15 minūtēm es jau esmu laukā pa durvīm.»
Ir sajūta, ka viņš tik tiešām pret visu izturas ar vieglumu. Es pieķeru sevi, ka viņa klātbūtne arī citiem liek justies atbrīvotāk. Ja viņš plati pasmaida, es plati pasmaidu. Un smaida viņš daudz, jo, paša vārdiem, pasaulē ir daudz lietu, par ko var pasmaidīt.
Vai viņš guļot mēdz apskaut savas draudzenes? Sakļauties kā divas karotes?
Klūnijs pamāj ar galvu. «Izņemot tos brīžus, kad es rosos kā dakšiņa.» Viņš pasmīn.
Viņš izstaro alfa tēviņa auru, taču labā nozīmē. Pieņemsim, gribat paspēlēt bērnu spēli – trāpi pa pirkstiem! Viņš pastiepj pretī savas plaukstas un tad ar zibenīgu manevru trāpa pa manējām. Viegli, nesāpinot, bet pārliecinoši liekot saprast, kurš te ir galvenais. Tad aiz pieklājības ļauj dažas reizes uzvarēt man. Lieliski! Taču šī galantuma izpausme vēl vairāk liek aizdomāties par faktu, ka šādu dzīvi un raksturu viņš sasniedzis, maksājot arī sāpīgu cenu.
Filmējot Sīriānu, viņš smagi savainoja mugurkaula – tā, ka pa degunu sāka tecēt mugurkaula šķidrums. «Sasniedzu tādu punktu, kad domāju: «Es tā vairs nespēju eksistēt. Es patiesībā vairs negribu dzīvot.» Gulēju slimnīcas palātā ar intravenozajām caurulītēm rokā, nespēju pakustēties. Man bija tik milzīgas galvassāpes, ka liekas – sākusies trieka. Tas vilkās kādas trīs nedēļas, un es sāku domāt: «Man ir jāpieņem izšķirošs lēmums!» Tikai negribējās sagādāt problēmas citiem. Visvienkāršāk ir aiziet uz garāžu, iesēsties auto un iedarbināt dzinēju. Problēma bija tā, ka līdz garāžai es nevarēju tikt.» Par laimi, palīdzēja operācija, taču reizēm aizvien moka galvassāpes – tiesa, ne tik neciešamas kā toreiz.
Mūsu saruna aizved pie iracionālām bailēm. Vai viņam kādreiz tā bijis? Klūnijs pārkrusto kājas. «Kad es biju jauns, manu prātu pārņēma panika, ka es varētu izdarīt kaut ko pilnīgi stulbu. Uzrāpties uz tilta aptuveni 200 pēdu augstumā un vienkārši nolēkt. Un viss būtu beidzies. Kad šādas domas iezogas galvā, no tām nevar tikt vaļā.»
Viņš iepauzē, maina sēdēšanas pozu un turpina. «Kad man bija 12 gadu, piestrādāju tēva studijā un vadīju teksta lasīšanas mašīnu. Tās bija ziņu tiešraides, un man prātā iešāvās doma: «Kas būtu, ja es izlēktu kameras priekšā un sāktu kliegt: «Piedrāzt! Piedrāzt! Piedrāzt!», un neviens uzreiz nevarētu neko izdarīt. Kad toreiz sāku par to domāt, man bija jāpiespiežas, lai tā patiešām neizdarītu. Vēl bija tāda doma, ka es baznīcā pieceļos kājās un sāku izkliegt rupjības. Tā, ka sāk gāzties sienas un visa pasaule sašķīst gabalos.»
Nu beidzot skaidrs! Tagad var saprast, kāpēc Klūnijs vienmēr ir tik perfekts – tik savaldīgs, tik kārtīgs! Kad uz pleciem gulstas sajūta, ka esi atbildīgs par visas pasaules likteni, kārtīga uzvešanās viņam ir veids, kā ar to tikt galā. Kaut vai tā pati sinepju un sirdslēkmes lieta – skaidrs, ka no liekas karotes neviens vēl nav nomiris, taču kaut kur dziļi iekšā sēž aizdomas, ka tas varētu notikt.
Jā, viņam ir bijis «dusmīgais periods», bet tas ir beidzies, jo nemaz nevarēja nebeigties – citādi visa pasaule sašķīstu drumslās. Un viņš justos par to atbildīgs.
Re, kāds lielisks vīrs ir Klūnijs! Varbūt pasaule arī ir briesmās, bet nebaidieties – viņš ir informēts un mūs visus nosargās!
Pirmpublicējums žurnālā Rolling Stone. Visas tiesības rezervētas. Izplata Tribune Media Services
