Žurnāla rubrika: Cilvēki

Zināšanu filtrs

Jaunas zāles pret vēzi, diabētu, astmu un citām slimībām tiek pārbaudītas klīniskos pētījumos arī Baltijā, un tieši ar to nodarbojas AmberCRO

Pirms pieciem gadiem,kad Jūlijas Gabrusenokas un Dzintara Sarkanbikša ģimenē pieteicās mazulis, viņi nolēma laiku, kamēr jaunā māmiņa saimnieko mājās, izmantot sava biznesa izveidei. Jūlija tobrīd strādāja Eiropā pazīstamā klīnisko pētījumu kompānijā Icon. Dzintars bija vācu farmācijas uzņēmuma Stada medicīniskais pārstāvis Latvijā. Šķita pašsaprotami apvienot abu zināšanas un pieredzi.

«Mēs uzrakstījām Jūlijas CV angļu valodā, pievienojām Icon atsauksmes, Google sameklējām klīnisko pētījumu un farmācijas kompānijas, un izsūtījām pa vairākiem simtiem CV dienā,» biznesa startu atceras Dzintars. Rezultāti pārsteidza. Kompāniju interese par Baltijā veicamu klīnisko pētījumu uzraudzību bija lielāka, nekā abi bija gaidījuši.

Tagad daudzu Eiropā, ASV un Austrālijā ražoto medikamentu liktenis ir atkarīgs no viņu uzņēmuma uzraudzītajiem klīniskajiem pētījumiem. Sākuši divatā, Jūlija ar Dzintaru jau pēc trim mēnešiem nespēja
tikt galā ar piedāvātā darba apjomu un pieņēma vēl divus darbiniekus, bet pirmā gada beigās kompānijā
strādāja jau septiņi cilvēki. Pašlaik – 24, un apgrozījums pērn pārsniedzis miljonu eiro.

Grūtnieču skandāls
«Eiropā un pasaulē klīnisko pētījumu kompāniju un to pārstāvniecību netrūkst. Latvijā vien ap divdesmit, no kurām vienīgi AmberCRO ir simtprocentīgi vietējais, šeit dibināts no nulles. Tomēr labu speciālistu patiesībā ir ārkārtīgi maz,» kopējo situāciju raksturo Jūlija. Šajā darbā teicami jāpārzina ne tikai ķīmija, farmakoloģija un ārstniecība, bet arī jāorientējas ES un atsevišķu valstu medicīnas likumdošanā, dokumentācija jākārto angļu valodā. Turklāt farmācijas kompānijām interesē pētījumi visā reģionā, nevis tikai vienā valstī. Tāpēc AmberCRO strādā ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un Baltkrievijā.

«Šis darbs ir Jūlijas sirdslieta,» saka Dzintars, kurš dzīvesbiedri droši sauc par Eiropas mēroga klīnisko pētījumu speciālisti. «Laikam tieši tā ir mūsu veiksmes atslēga, ka visi, kas šeit strādājam, darām darbu,
kas mūs aizrauj.»

Kas tad īsti ir klīniskie pētījumi? «Mūsu darbinieki, lai to saprastu, mācās aptuveni gadu. Arī tad, ja studējuši medicīnu un viņiem ir pieredze farmakoloģijā,» smejas Jūlija. Ja pavisam vienkārši – tā ir medikamentu pārbaude, izmantojot pacientus, lai noteiktu zāļu drošību, efektivitāti, salīdzinātu ar
citiem medikamentiem un fiksētu blakusparādības.

Pētījuma laikā konstatēto vēlāk var izlasīt zāļu lietošanas instrukcijā. Kā saka Dzintars, tas ir pēdējais no etapiem, kad medikaments jau pārbaudīts laboratoriski un ar dzīvniekiem, bet vēl nav nonācis tirdzniecībā. Klīniskie pētījumi ir gluži kā filtrs, uz kura paliek viss bīstamais un ārstniecībai nederīgais.

AmberCRO uzdevums, kā skaidro Jūlija, ir pētījumu noorganizēt, atrast mediķus, kas pie tā strādās, un kontrolēt norisi. Viens pētījums var ilgt no dažiem mēnešiem līdz pieciem un vairāk gadiem. Tajos var piedalīties no pārdesmit cilvēkiem vienā reģionā līdz vairākiem tūkstošiem visā pasaulē. Galvenais, lai vienādi medikamenti visā pasaulē tiktu pārbaudīti vienādi, šie procesi atbilstu ētikas normām, tiktu kontrolēti, bet rezultātus varētu apkopot un analizēt, izmantojot attiecīgas programmas.

AmberCRO piecu gadu laikā veikuši aptuveni 60 pētījumu – pārbaudītas jaunas zāles pret ādas čūlu, augstu asinsspiedienu, Parkinsona slimību, krūts un prostatas vēzi, C hepatītu, diabētu, astmu un citām slimībām. Pašlaik kompānija strādā pie 15 jauniem projektiem.

Klīnisko pētījumu pirmsākumi bija laikos, kad ārsti pašu izgatavotās zāles paši arī izmēģināja. Padomju Savienībā šim nolūkam ilgstoši izmantoja cietumniekus un karavīrus. 60.gadu beigās ASV satricināja tā sauktais talomīda skandāls. Šo preparātu grūtnieces lietoja, lai novērstu sliktu dūšu, bet rezultātā sāka dzimt bērni bez rokām un kājām. Tad arī atklājās – pasaulē nemaz nav vienotu standartu, pēc kuriem pārbaudīt medikamentus.

Vajadzēja paiet vēl gandrīz 30 gadiem, līdz beidzot Rietumeiropas valstis, ASV un Japāna 1997.gadā
vienojās par labas klīniskās prakses ieviešanu, un šādi standarti tika izstrādāti.

Tiesa, arī tagad no skandāliem neesam pilnīgi pasargāti. Pēdējais visskaļākais piedzīvots pirms gadiem
astoņiem, kad no tirdzniecības visā pasaulē tika izņemtas pretsāpju zāles Vioxx, ko lietoja miljoniem cilvēku, bet kuras radīja sirdstriekas risku. Latvijā likumdošana un prakse, uz kuru tagad balstās visi klīniskie pētījumi, tika ieviesta 2004.gadā, kad iestājāmies ES.

Satikās internetā
Jūlijas ceļš uz farmakoloģiju bija mērķtiecīgs un apzināts. «Vidusskolā biju ļoti centīga. Man ārkārtīgi patika ķīmija un fizika, spēju vizualizēt formulas,» viņa atceras. Medicīnas akadēmijā farmakologos 1997.gadā konkurss bija deviņi cilvēki uz vienu studiju vietu. Jūlija konkursu izturējusi.

Pirmajā kursā sākusi strādāt par farmaceita palīgu, bet pēc pusgada jau kļuvusi par aptiekas vadītāju. «Man darbs tik ļoti interesēja, ka mācījos burtiski nepārtraukti – dienu un nakti. Pabeigusi augstskolu, sāku strādāt par medicīnas pārstāvi, kura uzdevums bija pāstāvēt Latvijā zāļu ražotājkompāniju un iepazīstināt vietējos mediķus ar tās jaunākajiem izstrādājumiem. Pēc tam mani uzaicināja sadarboties klīnisko pētījumu kompānijas.»

Dzintars, kurš dzimis un audzis Daugavpils puses Dvietē, ap to laiku jau bija paspējis zemessardzē uzdienēt līdz vada komandierim, trīs mēnešus nostrādāt Ļipeckas traktoru rūpnīcā, lai nopelnītu traktoru savai zemnieku saimniecībai, divus gadus nostudēt juristos un vēl divus – ekonomistos. Tad, pārdevis savu saimniecību ar 16 hektāriem zemes un astoņām govīm, viņš kopā ar mammu pārcēlies uz Rīgu, kur iestājies LU biologos. Strādājis dažādus darbus, līdz pieteicies par medicīnas pārstāvi un, kā par brīnumu, ticis pieņemts.

Tomēr Jūlija un Dzintars iepazinās nevis darba gaitās, bet pavisam nejauši – internetā uzrunāja viens otru kādā no izklaides portāliem. Norunājuši tikšanos. Pēc pusgada apprecējušies, pēc pusotra gada piedzimis dēls.

Tagad viņi vada savu uzņēmumu. Jūlija atbild par zinātnisko darbu – visu, kas saistīts ar klīniskajiem pētījumiem. Dzintars strādā ar klientiem, vietējiem pakalpojumu sniedzējiem, slēdz līgumus un veic citus administratīvos pienākumus. Galvenais – šo gadu laikā ir izveidots ļoti profesionāls un saliedēts kolektīvs, kuram pa spēkam vissarežģītāko pētījumu vadīšana.

Abi uzskata – tas, ka lielās farmācijas kompānijas savus pētījumus veic Latvijā, esot labi. Sliktāk ir tas, kāpēc tas notiek – pie mums ir daudz slimu cilvēku, kuriem vienkārši nav naudas medikamentu iegādei. Tāpēc pacienti labprāt piekrīt piedalīties pētījumos. Tā ir iespēja bez maksas saņemt jaunākās paaudzes zāles, starp kurām dažas maksā no 300 līdz 900 latiem par ampulu, bet pilnam ārstēšanās kursam nepieciešamas, teiksim, desmit šādas ampulas.

Turklāt visu pētījuma laiku pacients atrodas ārsta uzraudzībā, un viņam bez maksas tiek veiktas nepieciešamās analīzes. Tāpēc, pateicoties pētījumam, ne vienam vien izdodas uzlabot vai vismaz stabilizēt savu veselības stāvokli. Protams, pacienti tiek informēti arī par varbūtējiem riskiem, jo visas zāļu blaknes nav apzinātas.

Uz jautājumu, ko tad viņi īsti ražo, Jūlija atbild gandrīz nedomājot: «Zināšanas. Zināšanas par
šiem medikamentiem.» Turklāt, pēc viņas teiktā, ražojot zināšanas, svarīgāka par peļņu ir to kvalitāte.
Tāpēc jābūt absolūti godīgam gan pret sevi, gan pret klientu, jo godīgums atmaksājas pat tad, ja
pirmajā brīdī šķiet neizdevīgs. Piemēram, kompānijai tiek piedāvāts pētījums, kuru tā nespēj kvalitatīvi
veikt, jo trūkst attiecīgu medicīnas iekārtu, nav pietiekamas laboratorijas jaudas vai ir citi kavēkļi. «Tad
tā arī skaidri un gaiši jāpasaka. Parasti pasūtītāji atbild – paldies par atklātību, mēs jums iedosim citu
pētījumu.»

Arī izpratne par konkurenci šajā uzņēmējdarbības jomā ir atšķirīga. Dzintars to raksturo ar vārdiem:
«Mums nav konkurentu – vienīgi sadarbības partneri, jo nezinām, kurā brīdī un ar kuru kompāniju
Latvijā vai kaut kur citur pasaulē mums var nākties strādāt kopā pie viena un tā paša pētījuma.»

Pašlaik AmberCRO sadarbojas ar farmācijas kompānijām visās lielākajās Eiropas valstīs, kā arī ASV,
Kanādā un Austrālijā. Nesen uzņēmumu apmeklējuši un par pētījumiem Latvijā interesējušies indieši
un japāņi.

Jūlijai ir arī vīzija nākotnei: «Mums ir nepieciešama sava laboratorija. Pašlaik paraugus sūtām,
piemēram, uz Franciju, bet – kāpēc franči tos nevarētu sūtīt uz Latviju?»

Un, kaut arī klīnisko pētījumu nozare pasaulē tikai pirms gadiem septiņiem pārgāja uz pētījumu
datu elektronisko apstrādi, pēc AmberCRO pasūtījuma jau tagad tiek izstrādāta jauna programma,
kas būs daudz vienkāršāka un efektīvāka par līdzšinējām. «Kad tā būs gatava, mēģināsim to piedāvāt farmācijas un klīnisko pētījumu kompānijām visā pasaulē,» saka Dzintars.

3 biznesa principi
1. Godīgums pret sadarbības partneriem
2. Operativitāte darbībā, lēmumu pieņemšanā
3. Meklē risinājumus, nevis savas nevarēšanas attaisnojumus

Atgriešanās

Ineta Mackeviča (19)

Liepājniece Ineta pagājušajā nedēļas nogalē 10.Latvijas skvoša čempionātā ieguvusi pirmo vietu sieviešu grupā. Gadu ilgs veselības problēmu izraisīts pārtraukums ļāvis sportistei attīstīt jaunu spēles stilu – vispirms domāt, tad skriet.

Vecāki: Linda – Liepājas Universitātes pasniedzēja.

Kāpēc pērn nepiedalījies nevienās sacensībās? Gadu nevarēju sportot stresa lūzuma* dēļ. Neviens ārsts nevar pateikt, no kā tas īsti rodas. Vainota tiek pārslodze, saspringts dzīvesveids un emocionālie pārdzīvojumi.

Kādas ir sajūtas, atsākot sportot? Tā ir atgriešanās sajūta.

Latvijas čempionātā bija stipri konkurenti? Nevaru teikt, ka stipri, bet pretestība bija. Trauma ir veicinājusi pārmaiņas manā spēles stilā. Agrāk vairāk skrēju, mēģināju noķert katru bumbiņu, tagad, pirms metos, padomāju, kur ir vērts skriet.

Kā sāki nodarboties ar skvošu? Nejauši. Deviņus gadus spēlēju tenisu, kādās pusdienās pirms trim gadiem radi piedāvāja uzspēlēt skvošu. Paspēlēju, sapratu, ka šajā spēlē ir kaut kas interesants, tā arī sāku trenēties.

Skvošs ir diezgan līdzīgs tenisam. Tā var domāt tikai tie, kas neinteresējas par sportu. Skvošu spēlē telpā, abi spēlētāji ir vienā laukuma pusē, bumbiņa ir mazāka un atsitas pilnīgi citādi, arī noteikumi atšķiras.

Sports tev allaž pirmajā vietā? Nav ne pirmajā vietā, ne arī tā – starp citu. Tas nav primārais dzīvē, jo pēc traumas esmu sapratusi, ka lūzums var rasties atkārtoti, tam jābūt gatavai. Man ir svarīgas arī būvinženierijas studijas, kuras esmu sākusi šajā mācību gadā.

Kuri ir labākie no ziemas priekiem? Izklaidei – kalnu slēpošana, bet, tā kā Liepājā kalnu nav, man labāk patīk distanču slēpošana.

* Pārslodzes raisīti traucējumi kaulu atjaunošanās procesā, uzkrājoties mikrotraumu sekām

No Diršiem uz Pērlēm

Diršu sādžas nosaukums tās iedzīvotājam Osvaldam šķita nepiedienīgs, tāpēc viņš uzrakstīja Valsts prezidentam vēstuli ar ierosmi vietvārdu mainīt. Citi Diršu iedzīvotāji to nevēlas 

Beidzot Dirši ir pamanīti. Sādžu ar piecām mājām Ilzeskalna pagastā 20 kilometrus no Rēzeknes nedēļas laikā apmeklējuši divi mediji. «Caur Diršiem tagad uzzinās, ka ir tāds Ilzeskalna pagasts!» priecājas pagasta vadītāja Genovefa Gailuma. Viesus viņa gaidījusi – sarūpējusi vietējā keramiķa Pētera Gailuma māla darinājumus. Ilzeskalnā dzimis arī fotogrāfs Jānis Gleizds. «Nav nekādi Dirši!» komentē Genovefa. 

Ilzeskalna pagastā dzīvo 900 iedzīvotāju. Darbojas folkloras kopa, sieviešu koris Ilzeskalna draugi piedalījies Dziesmusvētkos, nesen arī viesojies Prāgā. Dienas centrā iespējams nomazgāties dušā, izmazgāt veļu. Pagasta centrā puiši taisa hokeja laukumu, drīz būs distanču slēpošanas pasākums. Darbojas kokogļu fabrika un gateris, divas spēcīgas zemnieku saimniecības. Pamatskola pirms pāris gadiem likvidēta. Lielākā problēma ir bezdarbs. Par to liecina sludinājumi pie ziņojumu dēļa: «Puisis meklē darbu! Var arī pa lauksamniecību.» «Iztīrīšu jūsu pļavas no krūmiem, sagriezīšu jums malku, izjaukšu vecos šķūnīšus, klētis utt.» 

Saku Genovefai, ka laukos ir arī profesionāli pabalstu prasītāji, kuri strādāt negrib, toties satelītšķīvis gan pie mājas būs, lielāks par stārķa ligzdu. Virtuvē atradīsies tēja paciņās, jo paši par slinku, lai pļavā salasītu. Genovefa piekrīt: drīzāk nāks pēc pabalsta, nekā iestādīs kartupeļus. Nupat kāds vīrs atteicies no zemes, lai tikai būtu maznodrošinātais – pagastā stājušies spēkā jauni pabalstu piešķiršanas noteikumi, kas paredz: ja īpašumā ir vismaz pieci hektāri zemes, pabalsts nepienākas. 

Par ierosinājumu mainīt ciema nosaukumu Gailuma saka: «Kas tur ko cepties! Man gan tas nešķiet nelabskanīgi. Pierasts.» Viņai šķiet neizprotami, ka vēstules rakstītājs Osvalds Ozolnieks ar savu ideju vispirms vērsies nevis pagastā, bet uzreiz pie Latvijas Valsts prezidenta. Viņš nav deklarējis dzīvesvietu Ilzeskalna pagastā, strādājot Rēzeknē un uz Diršiem atbraucot pa retam. 

Prezidenta kanceleja Osvalda vēstuli pārsūtīja Rēzeknes novada pašvaldībai, kas lēma, ka par vietas nosaukumu atbildīgi paši iedzīvotaji: sabiedriskā apspriešana jānoorganizē līdz 19.februārim. Ja vairākums nobalsos par nosaukuma maiņu, varēs domāt, ar ko Diršus aizstāt. 

Ciemos pie Eleonoras Diršas
«Brauksim pi tevis gostūs. Olu sagataveisi?» Genovefa zvana Arvīdam Pujatam uz Ozolu mājām. Braucam uz Diršiem! 

Vilšanās, vilšanās, vilšanās. Pa ceļam nav ne norādes uz Diršiem, ne zīmes ar tādu nosaukumu. Genovefa skaidro, ka Diršiem nav apdzīvotas vietas statusa. To piedēvējis LNT raidījums Tautas balss: pastrādājuši ar datoru, izveidojot ceļazīmi ar melniem burtiem uz balta fona un samontējuši sižetu tā, ka Genovefa saņēmusi daudz telefonzvanu ar jautājumu, vai Dirši nu kļuvuši par pilsētu. 

Esam klāt. Diršu sādžas piecas mājas ir tuvu cita citai. Ozolu pagalmā rej suņi. Kā jau laukos: viens sliktais, otrs labais – viens pie ķēdes, otrs laiza viesim roku. Istabā uz krāsns vērpjamais ratiņš, pie sienām altārīši ar mežģīņotām sedziņām un svecēm. 

Lūk, te nu ir arī cilvēks, kurš no 18 līdz 80 gadu vecumam nes vārdu un uzvārdu Eleonora Dirša. Vienīgā, kura nes vietvārdu arī uzvārdā. «Man savs uzvārds patīk, es lepojos. Citiem tāda nav. Ja cilvēks labs, uzvārdam nav nozīmes,» saka Eleonora. Esot taču vēl trakāki, piemēram, Kūss, Puskrīviņš. 

Eleonoras znots Arvīds izstāsta versiju, kā cēlies Diršu uzvārds: dzīvojis reiz barons Diršs, kas tā nosaucis visus padotos, kam tolaik nav bijis uzvārdu. Pamazām cilvēki tos samainījuši: no Dirša uz Selecki, no Dirša uz Siliņu, no Dirša uz Ozolnieku. Māju nosaukumus devuši paši, jo iepriekš mājas sauktas Dirši 1, Dirši 2. 

Kā anekdoti Arvīds stāsta gadījumu ar kaimiņu no Diršu ciema, kurš aizbraucis pie mīļotās uz Kurzemi. Gājis uz pagastu pierakstīties. Izdzirdot uzvārdu, darbiniece pasmaidījusi. Pēcāk teikusi: «Pie mums ir mājas Pēžas, un ja vēl to saimnieks patrāpītos Diršs…» Pēc kāzām viņš pārgājis sievas uzvārdā – Zirniņš. 

Eleonora par Diršu kļuva 18 gadu vecumā, kad apprecēja Eduardu Diršu. «Smuks beja, labi doncuoja.» Meita  Indra apprecējās ar Arvīdu un kļuva par Pujati. Abu meita Agnese mācās vidusskolā, dēls Arvis – koledžā Rēzeknē. Pujatu saimniecībā ir 14 slaucamas govis. Ik pārdienas pienu savāc lietuviešu piena pārstrādes uzņēmums. Izklaides? Brīvdienās, kad Ilzeskalna kultūras namā ir balles, Pujatu pāris dodas dejot. 

Zvana Genovefas telefons. Viņa izskrien otrā istabā parunāties. Atgriežas un sprigani saka: «Pirmdien būs TV3!» Tas apkārtējos izraisa sajūsmu, jo Panorāma, redz, teikusies, ka brauks, bet nav ieradusies. 

«Atnes alu!» mudina Indra, un drīz vien Arvīds ir klāt ar māla krūzi, kurai stīvi putaina mala. Pašdarīts. Līgo! Nu ir īstais brīdis apspriest politiku. Uz referendumu Ozolu mājas saime ies, valodai brīvā valstī jābūt vienai. Prezidents? Lai arī esot izglītots, runāt nemāk un kopumā esot muļļa. Ciemos šai pusē vēl nav bijis «mūsu kalnos un ezeros pazavērties». Visi uz Īriju braucēji jau aizbraukuši, atgriezies tikai viens. «Ja Osvaldam nepatīk dzīvot ciemā ar tādu nosaukumu, lai brauc uz Īriju!» nosmej Eleonora. 

Pirms došanās uz kaimiņiem pie Osvalda vēlreiz īsi pārrunājam ar Pujatiem, kāpēc viņi negribētu mainīt vietas nosaukumu. «Mani tas nesatrauc, un nav aizspriedumu,» saka Arvīds. «Lieka naudas izdošana par dokumentu maiņu,» – tā Indra. Kā vēlāk noskaidrojas – gan pagasta vadītājai, gan Diršu iedzīvotājiem ir maldīgas ziņas, ka vietvārda maiņa izmaksās dārgi. Rēzeknes novada domes vadītājs Monvīds Švarcs paskaidro, ka, piemēram, mainot zemnieku saimniecības juridisko adresi Uzņēmumu reģistrā, pietiks iesniegt dokumentu par pašvaldības lēmumu mainīt vietvārdu, un pārreģistrācija būs par brīvu. Līdzīgi ar zemesgrāmatu. No piecām mājām tikai Bernāts Seleckis savu nekustamo īpašumu reģistrējis kā Diršus, taču mājas nosaukums ir Bernāti. Arī viņam nosaukuma maiņa neko nemaksās. Pats Bernāts ir pret jebkādām pārmaiņām. «Pierasts. Sen tāds nosaukums bijis un man dzīvot netraucē.» Abi ar sievu Annu esot veci un drīz nomiršot, bērni jau te nedzīvošot. Kāpēc tad no Bernāta Dirša pārgājāt sievas uzvārdā un kļuvāt par Bernātu Selecki, ja jau Diršu vārds netraucē? «Tas tikai bērnu dēļ, lai skolā nekacina.» 

Aizbraucam līdz Grāvmaļu mājām, kur dzīvo Lūcija un Viktors Siliņi. Lūcija ir pret nosaukuma maiņu. Nav vajadzības. Atlikušo dzīvi abi spēšot nodzīvot Diršos. 

Piektās mājas ir Papeles. Iedzīvotāju viedokli uzzināt neizdodas, jo Zirniņu ģimene te dzīvo vasarās. 

Lai vairs neapsmej
Pārsimt metru no Eleonoras Diršas Ozolu mājām ir Ošu mājas, kur saimnieko Osvalds Ozolnieks. Viņš pērnā gada nogalē prezidenta kancelejas mājaslapas labajā stūrī nospieda uz ikonas «Rakstiet prezidentam» un izklāstīja, ka dzīvo Diršu sādžā un «ar šādu savas zemes apsaukāšanu mēs graujam savu nacionālo lepnumu». Vēstule tika pārsūtīta Rēzeknes novada pašvaldībai un Valsts Valodas centram. 

Ošu māja ir koši dzeltena kā bišu strops. Osvalds tajā dzīvo viens. «Ar sievu izšķīrāmies, raksturi nesaskanēja.» Osvalds strādā Rēzeknē bērnudārzā par apsargu. Pēc darba ir patīkami doties uz mājām ārpus pilsētas. «Te nejūt cilvēku klātbūtni. Meditatīva daba.» Arī Osvalda tēvam savulaik bijis uzvārds Diršs, bet nomainījis 17 gadu vecumā, kad mācījies Priekuļos, Vidzemē. Tur skolasbiedri teikuši: «Foršs čoms, bet tāds uzvārds!» 

Kā sarunas fona mūziku Osvalds izvēlas Jumpravas dziesmu ar vārdiem: «Nesāpēs man, tavi sapņi nepieder man.» Viņš pats muzicē, pie datora pievienota sintezatora klaviatūra. Ošu mājas ir labiekārtotas, nesen remontētas. «Nav nekādi Dirši,» smejas Osvalds, kad viesi vaicā par mazmājiņu. Ārā nav jāiet, jo ir balts klozetpods. 

Šī ir pirmā tikšanās reize Genovefai Gailumai un Osvaldam Ozolniekam. Redzējuši viens otru bija, taču Genovefa tolaik vēl nestrādāja par pagasta vadītāju. 

Genovefa iejūtas žurnālista lomā un vaicā pirmā: «Kā izdomājāt, ka gribat mainīt nosaukumu?» 

«Man visu dzīvi tas nav paticis. Vulgārs vārds. Tā ir savas zemes apsaukāšana. Kam tas vajadzīgs? Kāpēc man pie tā pierast? Jāatrisina! Baronam kaut kas nepatika, un viņš deva cilvēkiem uzvārdus kā paņirgādamies. Jūs gribat teikt, ka tajā laikā nebija tāda pēcpuses nosaukuma?» 

«Uz kādu jūs domātu mainīt?» 

«Eleonora zinot veco nosaukumu, bet nesakot. Vislabāk jau vēsturisko nosaukumu.» 

Tieši tobrīd Ošos ienāk Arvīds, kurš atnesis fotogrāfa aizmirstās fotogaismas un sakās, ka Eleonora veco nosaukumu nezina. 

«Ja nezina vēsturiski, tad vajag jaunu. Nezinu, kādu. Nu, kaut vai Dimanti!» 

«Dimantus nevaram, ir jau tāda zemnieku saimniecība.» 

«Pērles.» 

«Pērles nav, tās varam. Sabiedriskajā apspriešanā varēsit ierosināt.» 

«Labi. Normāliem cilvēkiem, kuriem ir cieņa pret savu zemi, vajadzētu saprast, ka nosaukums nedara vietai godu. Ja visi būs pret, neko darīt. Ja jums patīk tāda vieta, lai ir. Diskusiju par to vajag, jo valsts sistēmas mīnuss ir tas, ka ar varas pārstāvjiem diskusijas nav – mēs rakstām, viņi atraksta. Virtuāla komunikācija.» Saruna nogludinās, kļūst maigāka, un Genovefa pastāsta, ka internetā lasījusi labdabīgi smieklīgus nosaukumus. Osvalds par to neko nezina. 

«Ieej «gūglē», ieraksti «Diršu ciems» un redzēsi Mango.lv ziņu.» Uz to Ošu saimnieks pasmaida un stāsta, ka nav gribējis sacelt ažiotāžu. Pagastā par to nav runājis, jo to jau 2004.gadā nesekmīgi darīja viņa tēvs Dominiks. Bijusi kopsapulce, visvairāk iebildusi Eleonora Dirša. 

Ja Osvalds dzīvotu ciemā ar skaistu nosaukumu, būtu vietas apziņa. Tagad tās nav. Viņš ierosina Diršus izdzēst no kartēm, lai paliek tikai māju nosaukumi un pagasts. «Es esmu progresīvās kultūras piekritējs.» Tāds ir arī Rēzeknes pašvaldības galva Monvīds Švarcs, kurš saka – sādžas ir mantojums, no kura vajadzētu atbrīvoties, kā orientierus atstājot novadus, pagastus un mājas. 

«Uzlieciet pirms Rīgas uzrakstu «Dirši» un padzīvojiet!» saka Osvalds. Es rosinu viņam ko šerpāku – nodibināt Diršos deju kopu un lepni iet pa Brīvības ielu Rīgā Dziesmusvētku gājienā ar karogu. Apkārtējie uzurrās: «Lai slava Diršiem!» 

Kad fotogrāfs iemūžina sarunu, Osvalds ieminas, lai nobildējot Draugiem.lv profilam. Darīts. Par to fotogrāfs saņem burku medus. 

Vulgārs?
Osvaldu visvairāk saērcināja atbilde no Valsts Valodas centra. Dirses, lūk, no lietuviešu valodas esot lāčauzas. Izcelsme zināma, tātad tāds vietvārds ir pamatots. «Kāds tam sakars? Kur te Lietuva? Te ir Latvija, un «dirši» izklausās pēc tā, kā izklausās. Tad jau paņemsim jebkuru vulgāru vārdu un attaisnosim pārtulkojot.» Tieši tāpēc viņš Valodas centram aizrakstījis otru vēstuli ar jautājumu, vai vārda «Dirši» fonētiskā sakne ir no vulgāra darbības vārda. Valodas centra speciālists Agris Timuška norāda, ka nav vulgāru un nevulgāru nosaukumu, ir valodiski pareizi vai nepareizi. Dirši no valodas viedokļa esot pareizs, jo zināma tā izcelsme. «Latgaliskajām izloksnēm ir ciešāka saistība ar lietuviešu valodu,» – tā Timuška. Tātad svarīgāka ir izcelsme nekā labskanība? Eksperts no atbildes izvairās, atkārtojot tos pašus argumentus, un rosina saukt ciemu par Lāčauzām. 

Arvīda versijai par baronu Diršu vairās piekrist Ojārs Bušs no Latviešu valodas institūta. Vispirms vajagot noskaidrot, vai tolaik Rēzeknes pusē tāds barons dzīvojis. Uzvārds Diršs esot radies no personvārda – vācu vai poļu, un tam nav nozīmes. 

Folkloriste Janīna Kursīte netic, ka Rēzeknes pusei ir kāds sakars ar lietuviešu valodu. Latgalē esot savs vārds, kā apzīmēt lāčauzu, – tā ir «ģirsa». Kursīte citē Latviešu etimoloģijas vārdnīcu, kur vārda sakne «der», latgaliski «dyr», nozīmē – dīrāt, plēst, maukt. Tādā gadījumā dirši radušies no vārda «dirva» – druva, plēsums. No tā vēlāk radies atvasinājums ar nozīmes pārnesumu – caureja. Vārdam ir sakars ar plēšanu, dīrāšanu sajūtu ziņā. Kursīte uzskata, ka Diršu sādžas iemītnieki varētu lepoties ar seno vārda izcelsmi un attīstīt tūrismu. «Ja tagad Diršu vietā ieliks Dimantus, tie būs tukši Dimanti.» Kā folkloriste viņa esot par vietas izcelsmes saglabāšanu nosaukumā. 

«Nelikumīgie» Dirši nav vienīgie divdomīgie vietvārdi: Kurzemē ir Sūde, Dursupe, Matkule, Latgalē – Mazie Muļķi, Lielie Pupāji, Vepri, Lielās Kļockas un Mazās Kļockas, netālu no Rīgas – Dzērumi. Tieši tas vietu padara par savdabīgu, savu. Ir iedzīvotāji, kuri ir lepni dzīvot Diršos, ir tādi, kam vienalga, un ir tādi, kam gribas pastāvēt par savu dzimto vietu, lai par to neviens nekad vairs nepasmejas.

Neķītrā prāta atzīšanās

Aktierim Džordžam Klūnijam (50) šī ir ļoti ražīga kinobalvu sezona – viņš jau saņemis Zelta globusu par galveno lomu Pēcnācējos, un šonedēļ cīņu par Oskaru sāka gan šī, gan arī otra viņa filma Marta īdas. Taču kāds ikdienā ir Holivudas stilīgākais aktieris. Kas slēpjas zem Džordža Klūnija segas? 

Vai kino vēsturē ir bijusi perfektāka zvaigzne par Džordžu Klūniju? Paskatieties uz viņu! Sēž savā mājā Holivudas kalnos: gaišas haki bikses, pieskaņotas zeķes, nospodrināti zābaki, zils polo krekls, sapņainas, šokolādes brūnas acis, plati pleci, taisna, baltu (bet ne pārspīlēti baltu) zobu rinda, cienījami iesirmi mati, pašpārliecināti sakrustotas kājas, nepiespiests smaids un rāmas pašpārliecinātības aura. Runājam par šo un to. Par politiķu kļūdām («Dzīvojam laikā, kad esam metušies stulbās galējībās, vājprāts kaut kāds!»), par kara zvērībām Sudānas reģionā Dārfūrā un par viņa divām jaunākajām filmām – politisko drāmu Marta īdas («Tā nav taisīta, lai to noskatītos pilnīgi visi, un es par to neuztraucos. Man nav vajadzības kļūt vēl slavenākam. Uztaisījām to par 12 miljoniem dolāru, tāpēc pat neliela peļņa mūs apmierinās») un melni izklaidējošo ģimenes drāmu Pēcnācēji («Ja to nenominēs Oskariem, es būšu šokā. Tā ir patiesi laba!»). 

Patiesībā, klausoties viņā, ir ļoti grūti dzirdēt kaut ko citu, izņemot to, cik viss ir perfekti: gan pats, gan orbīta ap viņu. Šī māja, piemēram, nav vienkārši māja – tā izskatās kā karalisks galms ar basketbola laukumu un tenisa kortu, baseinu un tajā ierīkotu bāru, ūdenskritumiem, nerūsējoša tērauda grilu («Es protu izcept labu jēra cepeti. Esmu grilēšanas meistars!»), 3D kinozāli un firmas Louisville Slugger beisbola nūju, kas paslēpta zem saimnieka gultas – gadījumam, ja ierodas kāds nelūgts viesis (līdz šim nav gadījies). Vēl viņam pieder lepna 18.gadsimta villa Komo ezera krastā Itālijā, kur bieži tiek ielūgti slaveni draugi un kur iespējams pa taisno lēkt ūdenī no nama mūriem. Un vēl ir arī daudzās perfektās draudzenes – vienmēr skaistas, vienmēr slaidas («Man patīk tās – ar garām kājām»). Un kad pienāk brīdis, kad viņu ceļi pašķiras, tas notiek bez lieka trok-šņa un aizvainojuma pilniem komentāriem. Patiešām – tas viss kopā izskatās gluži neticami. Tik neticami, ka sāk šķebināt. 

Un te viņš sēž, ar plaukstu gludina savas bikses un saka: «Es domāju, ka viens no lielākajiem aplamajiem pieņēmumiem par mani ir tas, kā es īsti dzīvoju savu dzīvi. Ka man visu laiku kāds pienes te aukstu, te karstu dvieli. Ka es visu laiku to vien daru, kā ballējos. Cilvēki domā, ka mana dzīve ir pilna ar pārmērībām, bet nekā tāda nav. Patiesībā viss notiek pavisam vienkārši.» 

Vai viņš to var pierādīt? Kā, piemēram, sākās šī diena? «Piecēlos 7.30. Durvīs stāvēja mans suns Einšteins. Viņš ir no patversmes. Uzvilku halātu, pabaroju suni. Iztīrīju zobus un pačurāju. Būtu labi, ja abas lietas varētu darīt vienlaikus, bet es nemāku – tad visa zobu pasta būtu man uz olām. Iegāju dušā, kārtīgi pasvīdu sporta zālē ar velotrenažieri, tad atkal iegāju dušā. Tad ieradās ārsts un veica vispārēju pārbaudi, ko atkārtoju reizi pusgadā. Paņēma asinis analīzēm, kannas ar asinīm. Izmērīja asinsspiedienu, kas man bija ļoti zems. 68/98.» 

Protams, ka zems. Kā var būt citādi? Glīts, bagāts, slavens, šarmants. Viņam ir sievietes, dekadence un privāts ārsts, kas pats piebrauc klāt. Izvēlieties jebko! Klūnijam tas jau ir. Ieskaitot zemo asinsspiedienu. 

Nav godīgi. Vienkārši nav godīgi, ka tas viss ticis vienam vīrietim. Taču par to visu ir ticis samaksāts. Un tā esot bijusi ļoti augsta cena. 

Jautājiet, ko vēlaties!
Viņu visu laiku salīdzina ar citiem kinograndiem – Stīvu Makvīnu, Keriju Grāntu, Gregoriju Peku. Spriest par to varētu bezgalīgi. Saka – viņš esot pēdējā «īstā» kinozvaigzne. Pēdējais «īstais» amerikānis. Viņš ir viens no retajiem, kas var filmēties gan komēdijās (O, brāli, kur esi tu?, Neciešamā nežēlība), gan asa sižeta filmās (Trīs karaļi, Absolūtā vētra), gan drāmās (Augstu gaisā, Maikls Kleitons), gan ierunāt aizkadra balsi (Fantastiskais misters Fokss), gan aizstāvēt sabiedrības intereses (Sīriāna, Arlabunakti un visu labu), gan arī justies labi (Oušena bandas sērija) vai uzvesties slikti (Amerikānis). Un tas viss noticis, mainot TV seriāla aktiera karjeru pret lielo ekrānu un pa vidu pārciešot arī pāris izgāšanos (Betmens un Robins, Kādā jaukā dienā). 

Viņš var uzvesties gan kā eņģelis, gan kā maita. Katrā ziņā viņš ir personība, ar kuru jārēķinās. «Viena no īpašībām, ar ko viņš tik tiešām atšķiras, ir fakts, ka nebaidās strīdēties ar cilvēkiem, kas ir tikpat ietekmīgi, cik viņš pats, un tas mūsu biznesā ir retums,» saka režisors Stīvens Soderbergs, kas filmējis sešas lentes ar Klūnija piedalīšanos. 

Vēl viena lieta, ko par viņu var dzirdēt bieži: tas Klūnijs, jo jūs redzat filmās, ir tas pats Klūnijs, kas reālajā dzīvē. Tāds viņš brauc uz Dārfūru, tāds viņš sēž manā priekšā un piekrītoši saka: «Es tiešām esmu tāds, kādu cilvēki mani ir iedomājušies, [noskatoties filmas].» Nekādu atšķirību nav, un viņš arī necenšas kaut ko slēpt. 

Piemēram, gribat zināt, vai viņš patiešām daudz dzer? Varbūt viņam ir alkoholisma problēma? Jā, viņš var atbildēt. «Es neesmu tas tips, kas dzer vienatnē, bet dzeru ne maz. Man patīk iedzert. Esmu pārdzīvojis gadījumus, ka pašam sev jāsaka: «O.K., man ir bijis pārāk daudz paģirainu rītu pēc kārtas, un vajag piebremzēt.» Pēdējoreiz tāds plosts bija pēc kakla traumas, filmējot Sīriānu. Piedzeršanās palīdzēja tikt galā ar sāpēm, un kādus trīs mēnešus es nodzīvoju vienā žvingulī.» 

Gribat atkāpties vēl tālāk pagātnē un padiskutēt par apstākļiem, kad viņš izjuta pirmo orgasmu? Nav problēmu. Viņš pat izskatās saviļņots. «Man šķiet, tas notika, kad es rāpos pa virvi kādu sešu, septiņu gadu vecumā. Skaidrs, ka nekas neiztecēja, bet visas citas pazīmes tur bija. Atceros, ka biju ticis līdz augšai, karājos, iekrampējies virvē, un prātoju: «Ak, dies, tā ir tik patīkama sajūta!»» 

Gribat zināt, vai melnā cūka Makss, kuru viņš turēja mājās un mīlēja 18 gadus, kādreiz ir gulējusi kopā ar viņu gultā? «Jā, gulēja gan un labu laiciņu, bet tad palika par resnu.» 

Gribat zināt, kas ir viņa pašreizējā draudzene? Hmmm, patiesībā, ne. To viņš neteiks. «Iespējams, ka man ir draudzene, bet jums neko nestāstīšu. Tas lai paliek man pašam.» 

Kad, izvadot ekskursijā pa savu māju, sasniedzam viņa guļamistabu, tur stāv skapis, kurā kārtīgi salocīti balti krekli, un tie stāv aiz stikla gluži kā dārgs vīns. Paskatoties zem gultas, var redzēt paslēpto beisbola nūju. Protams, rodas ziņkārība, vai kaut kas interesants atrodas naktsgaldiņa atvilktnēs. Klūnijs atbild: «Visticamāk, nav,» un steidzina laukā no guļamistabas, kas uzreiz rada aizdomas – visticamāk, ir. 

Izņemot šo reto noslēpumainības mirkli, par visu citu viņš vienmēr gatavs stāstīt gandrīz visu. Tas gan nenozīmē, ka par šo vīrieti jau ir zināms gandrīz viss. Viņš necenšas uzturēt noslēpumus, taču daži dzīves posmi ir mazāk zināmi. Piemēram, dusmīgā Džordža posms. Ne pa jokam. Tas notika 90.gados. Karjerā viss ritēja normāli, bet viņš bija dusmīgs. Dusmīgs uz neveikliem autovadītājiem – atvēra sānu logu un kliedza: «Stulbais idiots! Izdrāzt tādus kā jūs!» Lauza golfa nūjas un lidināja tās ezerā. Sadragāja tenisa raketes. Reizēm piedzīvoja smagas greizsirdības lēkmes. «Drausmīgas lēkmes, kad riņķoju ap meičas dzīvokli, jo «es zinu, ka viņa pašlaik ir ar kādu citu puisi».» Aizskāra paziņas, jo nosūtīja vēstuli ar vārdiem «p*** sūkātāji» un «pakaļas». 

Tas bija slikts dzīves posms. Tajā nevarēja vainot, piemēram, sen zināmo Klūnija nepatiku pret ķircināšanu – kad, filmējot Trīs karaļus, režisors Deivids Rasels pateica kaut ko aizskarošu, aktieris metās viņu iekaustīt. Citiem filmēšanas grupas darbiniekiem nācās Klūniju aizvilkt prom. 

Šis gadījums bija izskaidrojamas dusmas. Bet daudzas citas nebija. 

«Tagad nekas tāds nav atkārtojies jau gadiem,» saka Klūnijs, «bet, nu, jā, bija tāds posms. Būtu labi, ja es pats spētu izskaidrot, no kurienes tas radās. Bet, kas to lai zina…» 

Ar sevis izskaidrošanu viņam neveicas. Toties patīk paspēlēties, pabeidzot cita iesāktus teikumus. 

«Pamēģināsim?» viņš ierosina. 

«Man ir…» 

«…50.» 

«Ir jauki pasapņot par…» 

«…Kabosanlukasu (kūrorts Meksikā).» 

«Man ir sajūta, ka mans tēvs reizēm…» 

«…mani apbēdina.» 

«Masturbēšana ir…» 

«…ļoti būtiska.» 

«Mana sirdsapziņa mani moka…» 

«…tikai naktīs un dienas laikā.» 

«Mani draugi nezina, ka es baidos…» 

«…no saviem draugiem.»      

«Sievietēs man vismazāk patīk…» 

Viņš atver muti, bet nekas nenāk pār lupām. Pēc pauzes: «Tur nekas vairāk par lecīgu sarkasmu nesanāks.» 

«Viņas visas grib apprecēties?» 

Aktieris sarauc pieri. «Tā nav taisnība, un tā nebūt nav lieta, kas man visvairāk nepatiktu sievietēs.» 

Bet kas tad nepatīk? 

«Es nezinu. Neesmu to rūpīgi analizējis. Turklāt tā jūs mani iespiestu stūrī, pārmetot: «Nu, tad neuzvedies tā, kā tu uzvedies visu laiku!»» 

Viņš sāk izskatīties aizkaitināts. Šī spēlīte viņam vairs nepatīk. Reti kad redzēts, ka Klūnijam aptrūktu vārdu. Tagad tas vairs neizskatās labi, gluži it kā kaut kādi kosmosa spēki negaidīti būtu izjaukuši ierasto lietu kārtību. 

«Man vārds ir…, un pasaule ir…» 

Viņš pasmaida, jo ar šo teikumu spēj tikt galā. «Mans vārds ir Džordžs, un pasaule ir iekūlusies nepatikšanās,» viņš atbild. «Es tūlīt pat jums varu nosaukt 40 pasaules karstos punktus – karstus ne tikai vardarbības, bet arī finansiālu problēmu dēļ.» Un tad viņš par to turpina stāstīt tik gludi kā jahta rāmā ezerā. 

Sejas paralīze
Kādu dienu, kad Džordžam bija 15, viņš pusdienoja ar vecākiem Frisch’s Big Boy restorānā dzimtajā Leksingtonas pilsētā Kentuki štatā. Puika izdzēra malku piena, un tas negaidīti sāka pilēt pa mutes kaktiņiem. Tā par sevi pieteica Bella trieka, kas ir sejas paralīzes forma. Ar to bija slimojusi viņa māsa Adēlija, kurai izdevās atveseļoties. Tagad šī pati kaite piemeklēja Džordžu. Seja sāka tirpt, mēle kļuva nejutīga, viens plakstiņš vairs nevērās ciet. 

Viņš nupat bija sācis pirmo gadu vidusskolā. Jaunie klasesbiedri viņu iesauca par Klūnsuni, jo sejas apakšējā daļa sāka atgādināt baseta nokarenos vaigus. Nepievilcīgs skats. Visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka viņa tēvs Niks bija vietējās TV stacijas žurnālists un rīta raidījuma vadītājs. 

«Jums ir jāapzinās, ka Ohaijo štata dienvidos un Kentuki štata ziemeļos viņš bija liela zvaigzne. Joprojām ir. Tāpēc citu cilvēku acis ziņkārīgi sekoja arī man un māsai. Visi mūs pazina, visi par mums runāja. Ja basketbola spēlē guvu 15 punktus, vietējā avīze rakstīja: «Nika Klūnija dēls iemeta 15.» Tāpēc bija ļoti dīvaini, kad zini, ka visi tevi novēro, bet kādā dienā seja kļūst nekustīga. Mans tēvs mierināja: «Ar laiku tas pazudīs, viss būs kārtībā! Tu ar to tiksi galā!» Bet tik un tā bija grūti. Lai izskatītos labāk, nekā ir patiesībā, es iemācījos par to pajokot.» 

Citiem vārdiem runājot, viņš apguva aktiermākslas pamatus. 

Aptuveni ap to pašu laiku bija situācija, kad reizēm ģimenei bija nauda, bet reizēm nebija. Viņa mamma Nina, bijusī skaistumkonkursa uzvarētāja, prata apieties ar šķērēm – lai taupītu naudu, pati šuva apģērbu, pati frizēja bērnus. Džordža iecienītais griezums bija katliņš. 

Tēvs bija stingrs. Tiesa, tas dēlu neapturēja. Saņēmis brāzienu par kādu nerātnību, viņš drīz to atkārtoja vēlreiz. Kad kādās vakariņās tēvs viesiem stāstīja pikantu anekdoti, bet pats nespēja pateikt pēdējo teikumu, izpalīdzēja dēls, skaļi paziņojot: «Tāpēc, ka viņai smuki pupi!» Klātesošie sāka smieties, bet tēvs nosarcis zem galda iespēra dēlam. 

«Bet, redziet, es jau kādu sešu gadu vecumā sapratu, kas man jādara, lai izklaidētu citus cilvēkus,» tagad skaidro Klūnijs. 

Nevainību zaudēja 16 gadu vecumā («ļoti jauns, pārāk jauns»). Kā katolis viņš zināja, ka masturbēšana ir grēks, bet saprata, ka tā ir «ļoti būtiska», un darīja to tik un tā. Pēc tam, lai sodītu sevi, sabēra kurpēs oļus, uzvilka kājās un lēca no gultas, tāda veidā sevi sodot. Tikai vēlāk saprata, ka «krāniņa raustīšana» nebūt nav sliktākais no visiem iespējamajiem grēkiem: «Apskatieties uz desmit galveno grēku sarakstu, un tur nekas par to nav teikts. Principā nekur neesmu redzējis uzrakstītu: «Tev nebūs aiztikt mazo jānīti!»» 

Skolā atzīmes bija labas, un viņš bija veiksmīgs sportists, kam padevās basketbols un beisbols. 17 gadu vecumā pusaudzi uzaicināja uz atlasi Sinsinati Reds komandai, bet Džordžs nobijās, kad pret galvu lidoja bumbiņa ar ātrumu 130 km/h. Noraidīja piedāvājumu pats un izdzēsa sapni par profesionāla sportista karjeru. Tā vietā Džordžs izvēlējās universitāti, lai studētu žurnālistiku. Taču nespēja savaldīties: alkohols, meitenes, lekciju izlaišana un, galu galā, atskaitīšana. Atgriezās mājās un sāka strādāt gadījuma darbus, piemēram, tabakas novākšanā («nožēlojams darbs»). Tad kādu dienu viņa tante – lieliskā dziedātāja Rozmarija Klūnija – un viņas vīrs aktieris Hosē Ferera piedāvāja puisim nofilmēties mazā lomiņā filmā par zirgu sacīkstēm. Negaidīti nāca apjausma, ka šī ir tā lieta, ar ko viņš vēlas nodarboties nopietni. 

Uz Holivudu
Tas bija 1982.gadā. Tad viss notika šādā kartībā: jauneklis iebāza kabatā 300 dolāru, sakrāmēja mantas savā sagrabējušajā automobilī Monte Carlo un uz atvadām pieklājīgi noklausījās, kā tēvs viņam cenšas iestāstīt, ka nekāds aktieris no Džordža nesanāks. 

«Es viņam centos citu pēc citas uzskaitīt dažādas klišejas,» atceras Niks Klūnijs. «Mudināju – labāk atgriezies universitātē! Pat tad, kad viņš jau bija Kalifornijā, es viņu pa tālruni centos pierunāt: «Brauc mājās! Mēs iedosim naudu studijām. Tev vismaz būs kaut kāda aizmugure.» Es to viņam atkārtoju atkal un atkal, līdz vienreiz viņš man atbildēja: «Papu, zini ko? Ja es pārāk daudz paļaušos uz to, ka man ir aizmugure, tad es pats nekad nenostāšos uz savām kājām.» Tas man aizvēra muti. Kopš tā laika vairs neesmu neko tādu piedāvājis.» 

Klūnijs Holivudā nakšņoja mašīnā. Ballējās kā traks – lielākoties alkohols, retāk kokaīns. Gāja uz aktieru atlasēm, pēc kurām, kā vairākums kolēģu, nesaņēma nekādus piedāvājumus. Kad reizēm paveicās, tās bija sīkas lomas: Sanseta bulvāra bīts, Ielu vanags, Augstā cīņa. Piedzīvoja, kā no plaušu vēža nomirst viņa onkulis, kas bija arī alkoholiķis. Viņa pēdējie vārdi bijuši: «Pilnīga nejēdzība!» Džordžs no tā secināja: ja reiz nāve ir neizbēgama, tad labāk to dzīvot, kā pašam tīk. Līdzi uz atlasēm sāka ņemt suni, par ko noklausīšanās komandas cilvēki bija neizpratnē: «Ko viņš iedomājas?!» 

Tomēr sāka veikties labāk. 90.gadu sākumā viņš jau nopelnīja ap 400 000 dolāru gadā, lielākoties piedaloties seriālos, par kuriem drīz visi aizmirsa. Laba nauda, slikta karjera. Bet tad 1994.gadā viņam piedāvāja lomu jaunas medicīnas drāmas pirmajā izmēģinājuma sērijā. Honorārs gan bija niecīgs. Klūnijs piekrita un drīz vien piedzīvoja, ka Ātrās palīdzības reitings sasniedza 40 miljonu skatītāju robežu. Viņš pēkšņi bija kļuvis par superzvaigzni. 

1998.gadā režisors Soderbergs veidoja filmu Ārpus redzesloka un galvenās lomas piedāvāja Dženiferai Lopesai un Klūnijam. «Tolaik mēs abi [ar Klūniju] apzinājāmies, ka šī ir mūsu lielā iespēja – ja sačakarēsim, tās būs beigas,» stāsta Soderbergs. «Lai gan filma neko nenopelnīja, kritiķu atsauk-smes bija labas. Turklāt, skatoties filmā uz Džordžu, nevar nepiekrist – jā, šis puisis ir kinozvaigzne!» 

Un tieši tā arī notika. Viņš kļuva par pēdējo «īsto» kinozvaigzni. Pēdējo «īsto» amerikāni. 

Šovbiznesa vodeviļa
Svarīga lieta, kas jāzina par Klūnija pagātni, ir tas, ka viņa vecāki jau no laika gala prasīja bērniem uzvesties tā, kā to gaida sabiedrība – jo tāds bija tēva statuss sabiedrībā. 

«Manai māsai un man tas nepatika. Visu laiku jāizskatās un jāuzvedas labi. Bet tāds ir šovbizness. Mūsu pienākums bija izklaidēt citus. Jau septiņu gadu vecumā man bija jākāpj uz skatuves un kaut kas jāpasaka. Mēs bijām izklaidētāju ģimene. Gan mamma, gan es piedalījāmies reklāmās, ko rādīja mana tēta raidījumā. Visa ģimene izpildīja tādu kā vodeviļu. Bija brīži, kad es labprātāk būtu pavadījis laiku ar draugiem un spēlētu beisbolu. Savukārt manai māsai patika lasīt grāmatas. Arī mani vecāki, pat neko nesakot, izskatījās nelaimīgi. Vienkārši bija jātērē laiks, braucot uz kaut kādiem pasākumiem. Kad izkāpām no mašīnas, sākās šovbizness. Mājām, sarokojāmies: «Sveiki! Sveiki!», smaidījām, priecājāmies. Tad iekāpām atpakaļ mašīnā un cits ar citu nemaz nesarunājāmies.» 

Svarīgas bija manieres. «Pie vakariņu galda bija tā: «Nekošļā ar atvērtu muti!», «Nesāc ēst, kamēr citi nav apsēdušies!», «Neliec uz galda elkoņus!» Jocīgi. Daži no šiem noteikumiem man aizvien maļas galvā.» Klūnijs ietur pauzi. «Atceros, vienreiz bijām Reds spēlē. Es uz sava hotdoga uzspiedu pavairāk sinepju, un tēvs aizrādīja: «Par daudz! Dabūsi sirdstrieku!» Līdz pat šai dienai, spiežot sinepes uz hotdoga, es parasti satrūkstos un pie sevis nodomāju: «Ai, ai! Labāk uzmanīgi. Es negribu mirt ar sirdstrieku.»» 

Visi šie pagātnes stāstiņi palīdz izskaidrot to Klūniju, ko pazīstam tagad. Viņš ir viena no nopulētākajām kinoslavenībām – ne reizi nav manīta neviena nepaklausīga matu šķipsna. Un viņš ir gana perfekts arī citos aspektos. To vajadzētu atcerēties. 

Draudzenes
Viņa bijušās draudzenes ir: Didī Feifere (aktrises Mišeles Feiferes māsa), Kelija Prestone (ar kuru mājās turēja cūku Maksi), Talija Balzama (sieva no 1989. līdz 1993.gadam), Selīna Balitrāna (franču tieslietu studente, 1996-1999), Krista Alena (aktrise, kas ar Klūniju bija pašķīrusies un sagājusies divreiz – 2004. un 2006.gadā), Līsa Snoudone (modele, kopā bija piecus gadus), Sāra Larsone (oficiante Lasvegasā, 2008), Elizabete Kanalisa (itāliešu modele). 

Tagad pie viņa sāniem ir Steisija Keiblere, 32 gadus veca profesionālā cīkstone, kas kopš abu iepazīšanās laiku pa laikam publiskajā ēterā ietvīto banālas lietas, piemēram, «es esmu kā mākoņos» un «smaidu visu dienu». Nopietni? Vai tad Klūnijs nevar pielikt punktu šādām muļķībām? Izrādās, ka ne. 

«Viņa var darīt, ko vēlas,» viņš paskaidro. «Es reti kad citiem norādu, ar ko viņiem būtu jānodarbojas.» 

Tātad nekādi noteikumi draudzenēm nav uzstādīti? 

Viņš nosprauslājas. «Nē, nekādu noteikumu. Nekādas instruēšanas. Nekā.» 

Vai viņš kādu dienu varētu apprecēties? 

Vēlreiz nosprauslājas. «Es šo jautājumu pats sev jau atbildēju 1997.gadā neilgi pēc pirmās šķiršanās un vairs neesmu pie tā atgriezies. Šis ir viens no jautājumiem manā dzīvē, kuru citi cilvēki aktualizē ar apbrīnojumu regularitāti un pasniedz kā jaunas ziņas.» 

Nu, labi. Lai tā būtu. 

Blakus viņam uz dīvāna ieritinās Ein-šteins, kuru Klūnijs paglauda. Šo kokerspanielu izvēlējies divu iemeslu dēļ: iepriekšējie saimnieki tam bija darījuši pāri, un suns bija pelnījis labāku dzīvi. «Esmu pilnīga nulle trenēšanā. Man agrāk ir bijuši divi buldogi, kas burtiski apsēdās manā priekšā un turpat nokakājās. Es nemāku iepērt suni vai tamlīdzīgi.» 

Pēc īsa brīža viņš vēl papildina savu īpašību sarakstu. Piemēram, viņu jebkurā situā-cijā spēj sasmīdināt apzīmējums «jānītis». «Vienmēr. Turklāt šo vārdu nav rupji lietot pat mazpazīstamu cilvēku kompānijā un televīzijā.» Spēj sasmīdināt gāzes palaišana. «Mēs ar draugiem to uzskatām par vienu no smieklīgākajām lietām cilvēces vēsturē. Pat pati ideja par nopiršanos liek man smieties. Vārds «pirdiens» liek man smieties. Manā telefonā ir programma iPirdiens. Pirdieni – manuprāt, nav nekā smieklīgāka!» 

Kas vēl ir viņa īpašību sarakstā? «Es esmu vissliktākais metroseksuālais runcis, kādu jebkad esat satikuši. Nekad neesmu taisījis manikīru vai pedikīru. Es biežāk pats ar šķērēm pielīdzinu matus, nekā lūdzu to darīt citiem. Dienās, kad ir kāda balvu pasniegšanas ceremonija, es paspēlēju basketbolu, ieeju dušā un tad uzrauju smokingu – sapucēšanās man aizņem trīs minūtes -, un pēc 15 minūtēm es jau esmu laukā pa durvīm.» 

Ir sajūta, ka viņš tik tiešām pret visu izturas ar vieglumu. Es pieķeru sevi, ka viņa klātbūtne arī citiem liek justies atbrīvotāk. Ja viņš plati pasmaida, es plati pasmaidu. Un smaida viņš daudz, jo, paša vārdiem, pasaulē ir daudz lietu, par ko var pasmaidīt.   

Vai viņš guļot mēdz apskaut savas draudzenes? Sakļauties kā divas karotes? 

Klūnijs pamāj ar galvu. «Izņemot tos brīžus, kad es rosos kā dakšiņa.» Viņš pasmīn. 

Viņš izstaro alfa tēviņa auru, taču labā nozīmē. Pieņemsim, gribat paspēlēt bērnu spēli – trāpi pa pirkstiem! Viņš pastiepj pretī savas plaukstas un tad ar zibenīgu manevru trāpa pa manējām. Viegli, nesāpinot, bet pārliecinoši liekot saprast, kurš te ir galvenais. Tad aiz pieklājības ļauj dažas reizes uzvarēt man. Lieliski! Taču šī galantuma izpausme vēl vairāk liek aizdomāties par faktu, ka šādu dzīvi un raksturu viņš sasniedzis, maksājot arī sāpīgu cenu. 

Filmējot Sīriānu, viņš smagi savainoja mugurkaula – tā, ka pa degunu sāka tecēt mugurkaula šķidrums. «Sasniedzu tādu punktu, kad domāju: «Es tā vairs nespēju eksistēt. Es patiesībā vairs negribu dzīvot.» Gulēju slimnīcas palātā ar intravenozajām caurulītēm rokā, nespēju pakustēties. Man bija tik milzīgas galvassāpes, ka liekas – sākusies trieka. Tas vilkās kādas trīs nedēļas, un es sāku domāt: «Man ir jāpieņem izšķirošs lēmums!» Tikai negribējās sagādāt problēmas citiem. Visvienkāršāk ir aiziet uz garāžu, iesēsties auto un iedarbināt dzinēju. Problēma bija tā, ka līdz garāžai es nevarēju tikt.» Par laimi, palīdzēja operācija, taču reizēm aizvien moka galvassāpes – tiesa, ne tik neciešamas kā toreiz. 

Mūsu saruna aizved pie iracionālām bailēm. Vai viņam kādreiz tā bijis? Klūnijs pārkrusto kājas. «Kad es biju jauns, manu prātu pārņēma panika, ka es varētu izdarīt kaut ko pilnīgi stulbu. Uzrāpties uz tilta aptuveni 200 pēdu augstumā un vienkārši nolēkt. Un viss būtu beidzies. Kad šādas domas iezogas galvā, no tām nevar tikt vaļā.» 

Viņš iepauzē, maina sēdēšanas pozu un turpina. «Kad man bija 12 gadu, piestrādāju tēva studijā un vadīju teksta lasīšanas mašīnu. Tās bija ziņu tiešraides, un man prātā iešāvās doma: «Kas būtu, ja es izlēktu kameras priekšā un sāktu kliegt: «Piedrāzt! Piedrāzt! Piedrāzt!», un neviens uzreiz nevarētu neko izdarīt. Kad toreiz sāku par to domāt, man bija jāpiespiežas, lai tā patiešām neizdarītu. Vēl bija tāda doma, ka es baznīcā pieceļos kājās un sāku izkliegt rupjības. Tā, ka sāk gāzties sienas un visa pasaule sašķīst gabalos.» 

Nu beidzot skaidrs! Tagad var saprast, kāpēc Klūnijs vienmēr ir tik perfekts – tik savaldīgs, tik kārtīgs! Kad uz pleciem gulstas sajūta, ka esi atbildīgs par visas pasaules likteni, kārtīga uzvešanās viņam ir veids, kā ar to tikt galā. Kaut vai tā pati sinepju un sirdslēkmes lieta – skaidrs, ka no liekas karotes neviens vēl nav nomiris, taču kaut kur dziļi iekšā sēž aizdomas, ka tas varētu notikt. 

Jā, viņam ir bijis «dusmīgais periods», bet tas ir beidzies, jo nemaz nevarēja nebeigties – citādi visa pasaule sašķīstu drumslās. Un viņš justos par to atbildīgs. 

Re, kāds lielisks vīrs ir Klūnijs! Varbūt pasaule arī ir briesmās, bet nebaidieties – viņš ir informēts un mūs visus nosargās!

Pirmpublicējums žurnālā Rolling Stone. Visas tiesības rezervētas. Izplata Tribune Media Services

Visi audzē aitas, mēs — cūkas

Uzņēmums, kura aparatūra nodrošinās ideālu skaņu Japānas televīzijas pārraidēm Londonas olimpiskajās spēlēs, savus ražojumus pārdod Āzijā, no kurienes pierasts visu tikai importēt 

Divos stāvos izvietoto Real Sound Lab (RSL) telpu iekārtojums biroju mājā Sarkandaugavā ir tik minimālistisks, ka ienākot uzreiz skaidrs – šeit top kas virtuāls. Gandrīz trāpīts! 2004.gada beigās dibinātais uzņēmums pārdod oriģinālu tehnoloģiju, kas no kropļojumiem spēj attīrīt skaļruņu skaņu. 

Septiņi cilvēki Latvijā, pieci – ārzemēs, pat RSL «štats» ir neliels. Tehniskajam personālam, inženieriem Andrim un Dmitrijam manas viesošanās laikā ir brīvdiena, Rīgas birojā sastopu uzņēmuma valdes priekšsēdētāju Viesturu Sosāru, attīstības direktoru Ati Straujumu, pa vienam finanšu un pārdošanas speciālistam. Uz galda – melnas plastmasas kastes ar skaņu pogām, gatavas nonākt papes iesaiņojumā ar RSL logo un uzrakstu «Made in Latvia». Tā dēvētie apeki jeb akustiskās jaudas izlīdzināšanas ierīces (APEQ – acoustic power equaliser) ir pildītas ar mikroshēmām. Nojausmu par to darbību, saslēdzot ar citiem elektroniskajiem aparātiem, sniedz datora ekrānā redzamās līknes. Viena rāda skaņas kropļojumus, kādus neizbēgami rada jebkurš skaļrunis, vai tas būtu mobilajā telefonā, televizorā vai skaņu ierakstu studijā. Otra līkne ir skaņa, kas koriģēta ar RSL attīstīto CONEQ tehnoloģiju. 

Skaļruņu ārsti
«Mūsu kompetence ir spējā precīzi nomērīt un pēc tam precīzi novērst problēmas. Kā saka mūsu Amerikas izplatītājs, mēs esam skaļruņu ārsti,» pasmaida Viesturs Sosārs. «Daudzus gadu desmitus ir mēģināts mazināt skaņas kropļojumus. Vienkāršs veids: ražot labākus, precīzākus skaļruņus. Bet visi labie komponenti ir tik dārgi, ka cilvēki tos nevar atļauties. 

Daudz vienkāršāk ir ielikt skaņas pārvades ķēdē «pretkropļojumu», lai summāri izklausās, ka skaņa netiek kropļota.» 

Pagājušā gada beigās pirmās deviņas kastes ar RSL iekārtām piegādātas Japānas centrālajai televīzijai. Šī raidorganizācija ar tām plānojot retranslēt Londonas olimpiskās spēles, ar lepnumu saka Sosārs. Uzņēmuma klienti līdzās radio un TV organizācijām ir arī skaņu ierakstu studijas, koncertzāles, operas, kinoteātri. 

Savukārt lielākie eksporta tirgi – bez Japānas arī ASV, Dienvidkoreja, Vācija, bet pats galvenais ir Honkonga un Ķīna. «Par to visi uzjautrinās, jo mēs vedam uz turieni, nevis viņi uz šejieni,» pasmaida RSL runasvīrs. «Viņiem vajag! Piemēram, Makao pussalā ir Āzijas Vegasa. Pasaulē lielākais kazino Venetian Macao ir mūsu klienti. Tur ir gan koncertzāles, gan karaoke telpas.» 

Plānus par ekspansiju Eiropas tirgū RSL pašlaik nekaļ, Viestura Sosāra prognozes par recesiju mūsu reģionā ir pesimistiskas – tā elektronikas nozari iespaidošot vēl vismaz trīs gadus. Tālab viņa vadītais uzņēmums fokusējas uz darbu Āzijā un Amerikā. 

Jau 2009.gada jūnijā notika pirmais CONEQ tehnoloģijas licencēšanas darījums: to nopirka Amerikas tirgum domāto Hitachi televizoru ražotāji. Tagad RSL skaņas koriģēšanas tehnoloģiju, kas aizsargāta ar patentiem, izmanto arī Japānas un Ķīnas tirgum paredzētajos Hitachi televizoros, Toshiba televizoros Japānā, Panasonic televizoros Eiropā un Amerikā, Mitsubishi Electric televizoros Amerikā un JVC Kenwood mājas stereosistēmās visā pasaulē. 

Amerika atvēra acis
CONEQ tehnoloģiju, kas ir RSL veiksmes stāsta centrālais motīvs, izgudroja latviešu radioinženieris un skaņu režisors Raimonds Skuruls. 2009.gadā, kad šī inovācija sāka iegūt starptautisku atpazīstamību, viņš saņēma pasaulslavenā izgudrotāja, Minox fotoaparāta tēva Valtera Capa vārdā nosaukto balvu. 

Ģeniālais atklājums komerciālajā apritē nonāca ar Viestura Sosāra starpniecību. «RSL ir diezgan tipisks tehnoloģiju iesācējuzņēmums – ir kāds ar ideju un kāds ar naudu un citām kompetencēm,» Sosārs izsakās bez pompa. Mediķu ģimenē uzaugušais Sosārs pēc izglītības ir nevis skaļruņu, bet cilvēku ārsts, taču vēlāk Londonā ieguvis arī maģistra grādu biznesa vadībā. 2003.gadā izveidoja savu investīciju kompāniju, veica tā dēvētās «eņģeļa» jeb sākotnējās investīcijas dažādos jaunos projektos. RSL ir zināmākais no tiem. 

Līdz 2004.gada rudenim, kad Skurulam kāds ieteica uzmeklēt Sosāru, viņi nebija pazīstami. Viesturs atceras, ka viņu uzrunājis ne tikai izgudrotāja entuziasms, bet arī atklājuma mērogs – skaņas koriģēšanas tehnoloģija spēj uzlabot jebkura skaļruņa skanējumu jebkur pasaulē. Turklāt Skurula piedāvātā tehnoloģija, ko attīstīja un komercializēja RSL, pretendē uz unikalitāti. Sosārs to skaidro ar izgudrotāja plašo profesionālo amplitūdu: skaņu režisora pieredze viņam ļāva saprast «patērētāju», savukārt apdāvināta radioinženiera erudīcija – risināt problēmas kompetentāk nekā citiem. «Mēs darām to radikāli atšķirīgi. Visi audzē aitas – viens melnas, otrs baltas, trešais – raibas, bet mēs audzējam cūkas,» uzņēmuma vadītājs tēlaini raksturo RSL unikālo pieeju, kas atšķirībā no konkurentiem balstīta nevis skaņas spiediena mērījumos konkrētā punktā, bet gan skaļruņu kopējās jaudas analīzē. 

2005.gadā, RSL pirmsākumos, tika uzrakstītas skaņas mērīšanas programmas. Šim darbam pieslēdzās Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta cilvēki, viņi arī palīdzēja radīt pirmos prototipus. «Visi «dzelži» tika izstrādāti ar ārpakalpojumu palīdzību, tā mēs darām joprojām,» stāsta RSL vadītājs. 

2006.gadā pirmo reizi dalībnieka statusā apmeklējot milzīgu industrijas forumu – audioinženieru apvienības izstādi Amerikā, Sanfrancisko -, RSL pat nebija īstas komandas. Stendu uzlikt palīdzēja, kā nosmej Viesturs, «paziņas no ielas». Viņam pašam, uzņēmējam bez tehnisko zinātņu izglītības, šī izstāde bijusi pagrieziena punkts. «Ieraudzīju cilvēku sejas, kuri 30-40 gadus nostrādājuši profesionālajā audioindustrijā. Viņi neko neteica, bet es sapratu, ka tas ir KAUT KAS. Cilvēki bija vienkārši autā. Man to redzēt bija ļoti svarīgi. Latvijas iesācēju uzņēmēju fundamentāla problēma: daudzās sfērās nav profesionāļu, kas bez interešu konflikta var izteikt viedokli.» 

Kadri izšķir visu
Sosārs pēc Amerikas izstādes pieņēma lēmumu, ka RSL jāinvestē vairāk. 2007.gadā investora statusā pievienojies Normunds Bergs. Papildus līdz šim ieguldītajiem aptuveni 250 000 eiro 2008.gada vidū tika iepludināts 0,9 miljonu eiro kapitāls vēl no piecām  privātpersonām. 

Lai pārdotu izgudrojumu, to vajag atbilstoši ietērpt – arī šādu patiesību atklāja Amerikas izstāde. «Tehnoloģiju licencēšanas modelis ir vienīgais, ar ko var ieiet plaša patēriņa elektronikas tirgū. Sapratām, ka mums ir jātaisa pašiem savas «kastes», «softs» profesionālās apskaņošanas tirgum,» saka RSL vadītājs. 2007.gada sākumā uzņēmumam pievienojās inženieri Dmitrijs un Andris. Pirmās «kastes» pārdošanai bija gatavas vasaras beigās. 

Sācis ar divkanālu analogajiem akustiskās jaudas izlīdzināšanas aparātiem, tagad uzņēmums ražo arī astoņkanālu digitālos ekvalaizerus un skaņas mērīšanas programmas. Pērn RSL nācis klajā arī ar saviem skaņas mērīšanas mikrofoniem. Uzņēmums palicis uzticīgs principam par vietējo ārpakalpojumu piesaistīšanu: «kastes» gatavo Latvijas uzņēmums Volburg, mikrofonus – AS Elektronika, datorprogrammas izstrādāt palīdz iSoft

Kopš 2007.gada RSL ir savs licencēšanas direktors, tajā pašā vēsturiskajā Sanfrancisko izstādē satiktais Joši Asahi. «Joši, japānis, kas jau ilgu laiku dzīvo Amerikā, 15 gadus bija licencēšanas direktors Kalifornijas kompānijā BBE, mūsu konkurentā, taču riskēja pamest darbu un pārnāca strādāt pie mums,» stāsta Sosārs. RSL ir arī birojs Japānā ar diviem darbiniekiem, darbinieks Taivānā un aģents Korejā. «Viņu uzdevums ir realizēt mūsu lielo sapni: šo tehnoloģiju ielikt katrā televizorā, katrā datorā, jebkur, kur ir skaņa,» uzsver RSL boss. 

Mezdamies starptautiskajā ekspansijā, latvieši uzsituši arī vienu otru punu. Sosārs, kas ir Latvijas Amerikas Biznesa asociācijas un tehnoloģiju biznesa kopbiroja TechHub Riga dibinātāju vidū, šīs kļūdas nav baidījies analizēt ar kolēģiem iesācējiem. 2007.gadā  Amerikā atvērtais RSL «kastu» pārdošanas meitasuzņēmums pēc pusgada bija jātaisa ciet, jo nepareizi bija izvēlēts sadarbības partneris. «Kā zināms, kadri izšķir visu,» secina Sosārs. 

Pirms trīs gadiem RSL tehnoloģiskā koncepta autors un lielākais dalībnieks Raimonds Skuruls (viņam pieder vairāk nekā trešdaļa uzņēmuma) ar pārējiem septiņiem partneriem vairs nebija vienisprātis par RSL stratēģiju, joprojām nav beigušās savstarpējās tiesvedības. «Man ir ļoti, ļoti žēl. Tas ir tradicionālais stāsts par to, kā revolūcija apēd savus bērnus,» saka Sosārs. 

Jebkuram uzņēmumam kritisks var būt brīdis, kad kādu apstākļu dēļ tajā vairs nedarbojas cilvēks, kas ir neaizstājams. «Ja investori būtu ielikuši savu miljonu tikai vienā galvā, viņi visi varētu iet mājās!» ironizē RSL vadītājs. Par laimi, šoreiz tehniskā informācija bija pieejama arī palicējiem. Uzņēmums turpina strauji augt, darbinieki nav aizmirsuši par jaunu produktu attīstību. Tā portfeli ir papildinājušas dažādas citas skaņas apstrādes tehnoloģijas – no trīsdimensionālas skaņas efektiem līdz skaļuma automātiskas regulēšanas algoritmiem. «Mums ir «aiz naga» dažas idejas, kuras tirgū varētu palaist jau šāgada pirmajā pusē,» intrigu pamet uzņēmuma galva.

3 lietas, kas palīdzējušas izdzīvot un attīstīties
1. Uzticība – uzņēmumam ir uzticīgi darbinieki, dalībnieki, finansētāji un sadarbības partneri, kas ir gatavi atbalstīt to arī grūtā situācijā
2. Drosme nebaidīties no kļūdām un spēja no tām mācīties – jauna tehnoloģiska uzņēmuma pati svarīgākā īpašība
3. Veselīga pašpārliecinātība – vienmēr uzskatīt, ka esam tikpat spējīgi kā jaunie uzņēmumi jebkurā pasaules tehnoloģiju lielvalstī

Baidīties nedrīkst!

Ralfs Sirmacis (17) 

Ralfa jaunība nekavēja viņu jau pērn piedalīties rallijā Sarma un iegūt 2.vietu 2WD klasē. Šogad rallijsprintā Alūksne 2012 sportists R2 klasē ieguva pirmo vietu, savukārt rallijsprinta kopvērtējumā – trešo

Vecāki: Sandra – restorāna Kaļķu vārti direktore, Didzis – rūpējas par sacensību mašīnas tehnisko stāvokli. 

Sacensību trasē brauc līdzās profesionāļiem, bet pa ielām braukt vecums vēl neatļauj? Jā, viens pats braukt vēl nedrīkstu. Braucu ar «baltajām» tiesībām, blakus apsēdinu mammu, tēti, draudzeni vai savu stūrmani. 

Kad kārtosi tiesības, braukšanas eksāmenā būs pavisam viegli? Nē, tas būs grūti. Neesmu pieradis braukt tā, kā prasa autoskolā. Lai iemācītos mierīgi braukt, būs jāiet uz braukšanas mācību stundām. 

Autosportā jābūt prātīgam vai trakam? Jābūt trakam, bet jāapdomā katra rīcība. Galvenais – nedrīkst baidīties. 

Kā iemācījies braukt ar mašīnu? Man stāsta, ka četru gadu vecumā esmu braucis pie stūres, sēžot tētim klēpī. Sešu gadu vecumā tētis man uzdāvināja žiguli. Aizbāzu spilvenu aiz muguras un braucu. Mammai kādu laiku neko neteicām. Viņa uzzināja tikai tad, kad visi kopā aizbraucām uz laukiem, kur mašīna stāvēja. Pirmajās sacensībās piedalījos piecus gadus vēlāk, braucu ar kroskartu. 

Kas ir saldāks par uzvaru? Autosportā nekā saldāka nav. 

Gadījušies arī kādi negadījumi sacensībās? Aizpagājušajā gadā iebraucu dīķī. Tiklīdz sacensības beidzās, izsaucām traktoru, tam izvilkt neizdevās. Pēc tam mēģināja smagā automašīna ar ceļamkrānu, arī tai nesanāca. Beigās atbrauca lielāks traktors, tas izvilka. Pašam viss bija kārtībā, mašīna gan pagalam. 

Kas tev palīdz uzvarēt? Mērķis kļūt par pasaules čempionu. 

Mans stāsts

Monta Rudzīte cīnās ar audzēju. «Esmu vientuļa, un tā tas būs, lai arī cik ļoti līdzcilvēki censtos likt man justies pavisam parastai»

Dienā, ko daļa cilvēku uzskata par «melno piektdienu» – 13.janvārī -, kāda meitene nevarēja vien pārstāt smaidīt. Limbažniece Monta Rudzīte (21) magnētiskās rezonanses izmeklējumos Valmierā bija uzzinājusi, ka ir noticis vēsturisks pagrieziens viņas slimības gaitā. Agresīvais sejas vēzis, kas Montai tika atklāts pirms gada, ir samazinājies gandrīz uz pusi! 

Stāsts par Montas pagājušogad sākto cīņu ar vēzi bija saviļņojis sabiedrību vairāk, nekā viņai būtu gribējies. Otrā kursa studente iekļuva gan vēlīni diagnosticēta reta audzēja «sliktajā statistikā», gan arī palika aiz svītras moderno kompensējamo zāļu sarakstā. 

Ziedot.lv atbalstītāji izveseļošanās brīnumam ticēja vairāk nekā valsts birokrātija un vasarā saziedoja zālēm naudu. 20.janvārī Limbažos koncertu Montas atbalstam rīko tautas deju ansamblis Katvari, kura dalībniece viņa ir. Kas vēl ir palīdzējis gūt pamatu zem kājām, kad pasaule brūk, Monta ir uzrakstījusi dienasgrāmatā. Viņa neuzsver, ka vairs neredz ar vienu aci un nedzird ar vienu ausi. Tas acīmredzot nav tik būtiski laikā, kad uz spēles ir bijis likts viss. 

Šis ir pašas Montas uzrakstīts stāsts par to, kā viņai pagājis iepriekšējais gads.

 

Nekustīga seja
«Tagad, atskatoties uz notikumiem, kas manu dzīvi sagrieza kājām gaisā, pagājušais – 2011. – gads liekas kā liels pārbaudījums man un tuvajiem cilvēkiem. Pagājušajā gadā ieguvu gan cerības un spēku, gan arī daudz zaudēju, bet galvenais ir tas, ka tagad apzinos – svarīgākais ir nepadoties. 

Gads iesākās ar mācībām augstskolā, ziemas aukstumu un sabrukušu personisko attiecību smagumu uz pleciem. Pēkšņi sāku just, ka daļa sejas ādas ir kļuvusi nejūtīga, precīzāk, visa kreisā puse. Janvāra beigās domāju, ka ziema mani ir nelabvēlīgi ietekmējusi un esmu apsaldējusi sejas ādu. Devos uz aptieku, nopirku ziedi, kurai vajadzēja to ārstēt. Kādu laiku tā palīdzēja. Taču ne tikai ziema, bet arī liela vilšanās tuvā cilvēkā ietekmēja mani, izraisīja stresu, negulētas naktis un nemitīgu satraukumu. Vienu rītu marta sākumā piecēlos ar aizpampušu kreiso aci. Ielūkojoties spogulī, pavērās skats, it kā iepriekšējā vakarā kāds būtu iesitis pa seju. 

Divas nedēļas staigāju ar tādu aci un stresa pilna, tad, pēc labākā drauga mudinājuma, devos pie acu ārsta. Jutu, ka ar kreiso aci redzu sliktāk, bet domāju tikai to, ka vajadzēs brilles ar stiprākām lēcām. Sev neko nepārmetu, jo kurš racionāli domājošs cilvēks sāktu sevi aplipināt ar domām par vēzi vai aklumu. Pie ārsta uzzināju, ka ar kreiso aci esmu kļuvusi gandrīz akla un man ātri jādodas uz Rīgu pie speciālistiem. Tā nu sēdēju mājās ar «cito» (steidzamākās pakāpes) nosūtījumu, un ar ģimeni domājām, ko lai dara. Uz Rīgu tajā dienā tikt vairs nebija iespējams. Sazvanījām Limbažu neiroloģi Regīnu Puriņu, kura ieteica doties uz slimnīcu Valmierā – pilsētu, kur studēju žurnālistiku. 

Ierados slimnīcā, izklāstīju situāciju un saņēmu neiroloģes Ilzes Āzenas konsultāciju, pievakarē man tika veikta datortomogrāfija un analīzes. Slimnīcā pavadīju pāris dienas, man veica procedūras, apmeklēju dažādus ārstus. Nozīmīgākais izmeklējums bija magnētiskā rezonanse, kas parādīja to, kas īsti notiek manā galvā. Tās laikā es gandrīz aizmigu. Šodien varu teikt, ka citi cilvēki tajā troksnī padodas paranojai un trauksmei, bet es – miegainībai. 

Pēdējās divas slimnīcā pavadītās dienas, 13. un 14.aprīlis, bija šokējošākās un biedējošākās visā pagājušajā gadā. Ārsti parādīja bildes, kurās redzams mans galvaskauss. 

Redzot to, kas manī ir izaudzis, uz laiku zaudēju runas spējas. Bija skaidrs, ka gandrīz pusi galvas aizņem audzējs, tas radījums ir izaudzis visos galvas caurumos, sākot ar deguna blakusdobumu un beidzot ar vidusausi. Jautāju ārstei, cik ilgi jau audzējs ir manā galvā, viņa atbildēja, ka tas varētu būt izveidojies viena, divu gadu laikā, bet ātrāk to atklāt nevarēja, jo nebija nekādu simptomu, kas uz to norādītu. Jautājums tobrīd bija tikai viens – vai audzējs ir labdabīgs vai ļaundabīgs. 

Pēc Valmieras kārta Rīgai
Ar nosūtījumu rokās devos uz konsultāciju pie neiroķirurga Stradiņu slimnīcā. Saruna bija īsa, bet ar neatsveramu nozīmi. Ārsts mani nosūtīja uz Latvijas Onkoloģijas centru pie galvas un kakla ķirurgiem Jura Tāra un Intas Trauciņas. Pēc konsultācijām tika noteiktas dienas, kad man jāierodas, lai veiktu biopsiju. Domāju, ka to darīs ar narkozi, jo nevarēju iedomāties, kā citādi no manis tiks izkniebts gabaliņš audzēja. Vispirms iedeva nomierinošus līdzekļus, kas pretēji gaidītajam izraisīja manī nevis mierīgu noskaņojumu, bet tieši pretēji – jautru. Ārsts Juris Tārs veica biopsiju. Deguna kreisajā nāsī un mutē tika iesmidzināts preperāts, kas padarīja tos nejūtīgus. Tad caur nāsi tika ievadīta caurulīte, kas tika izvilkta caur muti un galā sasieta bantītē, to dara tāpēc, lai es nespētu pakustināt muti un ārsts brīvi varētu piekļūt vajadzīgajai sejas daļai. Tad, izmantojot metāla instrumentus, tika mēģināts no audzēja nokniebt gabaliņu. Tas izdevās ar piekto reizi. Procedūra bija smaga, sāpīga un asiņaina. Pēc tās ilgu laiku nedrīkstēju liekt galvu uz leju, jo varēja sākties asiņošana. 

Man bija jāgaida trīs dienas slimnīcā, lai uzzinātu, kas ieperinājies galvā. Pienāca laiks, un noskaidrojās – manā galvā mīt ļaundabīgs audzējs. Saņēmusi šo ziņu, posos uz mājām Limbažos, jo klāt bija Lieldienas un lielas jēgas uzturēties slimnīcā man nebija. Tika noteikts konsilija datums, kurā izlems, kādas ārstniecības metodes pielietot. Pirms devos sastapt vecākus, lai brauktu uz mājām, sarunājos ar ārstējošo ārstu Juri Tāru, viņš skaidroja manas izredzes, ārstniecības procesus un to sekas, kas vēlāk izrādījās priekš manis velti tērēts laiks. Bez visām ziņām par slimību vēl tik spilgti atceros tēva teikto: «Montiņ, braucam mājās, tev jau vairs nav nekāda vaina, esi izārstēta,» viņa acīs bija tādas sāpes, dusmas un mums abiem piemītošā ironija. 

26.aprīlī tika paziņota diagnoze, bet 10.maijā notika pirmais konsilijs, kura laikā man tika piemērotas ārstniecības metodes. Diagnoze un secinājumi – plakanšūnu vēzis ar pārragošanās pazīmēm, nepieciešama apstarošana un ķīmijterapija. Apstarošanu sāka 1.jūnijā, tā ilga trīs mēnešus. Uz Rīgu braucu katru dienu, izņemot nedēļas nogales. Pirmajā dienā ārste radioloģe Zanda Liepa ieteica, ka vajadzētu gulēt slimnīcā, jo starošanas periodā var pasliktināties pašsajūta. No dzīvošanas slimnīcā vasarā atteicos un pareizi darīju, jo tādas dienas, kad pašsajūta būtu bijusi ļoti slikta, nebija. Pirms starošanas sākuma bija jāierodas Onkoloģijas centrā, lai izveidotu masku galvai. Kad sāka starošanu, ar maskas palīdzību mani piestiprināja pie speciāla galda. No maskas uz sejas palika nospiedumi rūtiņu lapas izskatā. Lai apstarošana būtu veiksmīga, nācās nogriezt garos matus. Ja būtu tos atstājusi, katru reizi, noņemot masku, nāktos tos izplēst. Starošanas laikā mati galvas kreisajā pusē un uzacs daļēji izkrita. 

Apstarošanai, izrādās, nebija nekādas jēgas. Trīs mēnešu laikā audzējs bija kļuvis lielāks. Veselības stāvoklis pasliktinājās, zemē tika nomests laiks un izturība. 

Valsts atteikums
Patiesība par nozīmēto ķīmijterapiju ir graujoša – šo ārstēšanu tā arī nekad nesaņēmu. Pēc 10.maija konsilija lēmuma tika nosūtīts pieprasījums Veselības norēķinu centram, lai piešķirtu man ķīmijterapijas zāles Erbitux (Cetuximabum), bet pēc divām nedēļām saņēmu atteikumu. Atteikuma vēstulē rakstīts, ka esmu reģistrēta kā otrā paciente, kura pārsniedz minētajā lēmumā noteikto pacientu skaitu, tādēļ bija pienākums atteikt zāļu Erbitux kompensāciju, jo konsilija lēmuma saņemšanas brīdī bija sasniegts tas pacientu skaits, kam iespējama zāļu iegādes izdevumu kompensācija no attiecīgajam gadam piešķirtajiem valsts līdzekļiem. 

Nevēlējos ar to samierināties, nosūtīju iesniegumu Veselības ministrijai, lai pārsūdzētu Valsts norēķinu centra lēmumu. Sūdzības rezultāts bija 12 lappušu gara atbilde no ministrijas, ka Veselības norēķinu centra lēmums paliek spēkā, jo šīs zāles piešķir tikai 25 cilvēkiem gadā, bet es rindā biju 27. Biju šokā, jo, kā teikts zāļu aprakstā, šis preparāts ir viens no retajiem, kas var palīdzēt ārstēt noteiktas vēža formas, arī manējo, kā arī šīs zāles ir ļoti dārgas. Katrs ķīmijterapijas kurss, ko nozīmē kopā ar staru terapiju, vidēji maksā 10 tūkstošus eiro. 

Pēc otrā atteikuma biju pilnībā vīlusies valsts veselības aprūpes sistēmā. Visspilgtāk no pēdējās vēstules prātā palikusi rindkopa, kur, pēc manas sapratnes, ministrija atteikumu skaidro arī ar konsilija lēmumā norādītajiem datiem, kas informē, ka esmu pārāk vesela: «Paredzamā dzīvildze ilgāk par sešiem mēnešiem. Normāli homopoēzes, aknu, nieru funkciju rādītāji.» (Patiesībā dokumentā fiksēts tieši pretējais: pacientam ir vērts nozīmēt terapiju, bet tai nav līdzekļu – red.) 

Augustā vērsos ar lūgumu pēc palīdzības Ziedot.lv, lai es tomēr varētu saņemt ķīmijterapiju, un trīs dienu laikā vajadzīgā summa tika savākta. Apzinos, ka bez šīs organizācijas palīdzības situācija būtu neapskaužama. Informācija par mani tika popularizēta mikroblogošanas vietnē Twitter, par to uzzināja daudzi cilvēki – gan draugi un augstskolas pasniedzēji, gan mediju pārstāvji un citi. 

Zāļu problēma negaidīti sāka atrisināties. Augustā, kad starošana lēnām tuvojās beigām un arī ziedojumi ķīmijterapijai bija savākti, saņēmu vēstuli no Veselības ministrijas un pēc kāda laika no Veselības norēķinu centra: ir palielināts pacientu skaits, kuri varētu saņemt ķīmijterapijas zāles. Uzrakstīju jaunu lūgumu. Diemžēl zāles, kas kopā ar staru terapiju varēja būtiski izmainīt slimības gaitu, atkal tika atteiktas. Pēdējā vēstulē bija frāze, kas izteica visu: «…pabeigta staru terapija, tādēļ zāļu Erbitux (Cetuximabum) terapija ir nemērķtiecīga.» Arī Ziedot.lv savākto naudu vairs nebija jēgas novirzīt ķīmijterapijai, lai gan iepriekš no ārstu teiktā biju sapratusi, ka šī ārstēšanas metode būs lietojama arī tad, ja staru terapija nedos cerētos rezultātus. Manas iespējas Latvijā bija izsmeltas. 

Visu vasaru biju pavadījusi, rakstot vēstules dažādām instancēm, un vienmēr saņēmu atteikumu. No vienas puses, noraidījumi manī radīja izmisumu, bet, no otras puses, – vēlmi cīnīties par sevi. 7.oktobrī pēdējo reizi izejot no Latvijas Onkoloģijas centra, man bija sajūta, ka vairs neviens palīdzēt nevar, jo ārstu konsilijs paziņoja, ka man nav iespēju izārstēties. Pēc apstarošanā pavadītiem trim mēnešiem veselība bija kļuvusi sliktāka. Ārsti solīja, ka galva vairs nesāpēs, bet tā sāka sāpēt arvien vairāk. Mani pārņēma izmisums, jutos nogurusi, un spēka vairs faktiski nebija. Domāju par to, ka man tā arī nebūs iespējas piepildīt savus sapņus: uzrakstīt grāmatu, kļūt par labu žurnālisti… 1.septembrī tomēr sāku mācības augstkolā pēc individuāla plāna, to darīju ierastajā režīmā, līdz saņēmu zāles no Ukrainas. 

Palīdzība no Ukrainas
Reāla cerība parādījās tad, kad piezvanīja radinieki no Ukrainas. Viņi par situāciju bija runājuši ar profesoru, kurš palīdzēja manai vecmammai. Viņai 2010.gada sākumā diagnosticēja ginekoloģisku vēzi. Veica operāciju, kas izrādījās veiksmīga, tādēļ radi meklēja dakteri, kas varētu vecmammai palīdzēt. Ārsts Sergejs Jeršovs, kurš pašlaik ārstē mani, uzlaboja vecmammas veselības stāvokli ar naturaterapijas palīdzību. Ārstēšanās kurss bija efektīvs, atkārtotas slimības pazīmes viņai pagaidām nav konstatētas. Piekritu ārsta piedāvājumam – homeopātijai, faktiski tā izrādījās vienīgā metode, ar kuras palīdzību es varētu kļūt vesela. 

Šīs zāles lietoju jau gandrīz divus mēnešus, un tās ir apmaksātas ar ziedotāju naudu. Ļoti daudzus ziedotājus es pazīstu personīgi, tie ir mani draugi, kursabiedri, augstskolas pārstāvji un pasniedzēji. Domāju, ka ziedot viņus mudināja valsts attieksme pret manu ārstēšanu. Zāles palīdz, sen neesmu jutusies tik veselīga, dzīvespriecīga un laimīga. Lai arī zāļu uzņemšana aizņem gandrīz visu manu laiku, esmu pateicīga par tām. Zāles ir jādzer trīs reizes dienā, vienā reizē jāizmanto aptuveni trīsdesmit zāļu pudelītes, no kurām ir jālieto vai nu viena tējkarote vai cits karotes lielums, vai arī noteikts daudzums jāšķaida ar noteiktu daudzumu jonizēta ūdens, vēl tam visam klāt nāk procedūras, kas jāveic četras, piecas reizes dienā. Nevienas no šīm zālēm nav garšīgas, tie ir zāļu uzlējumi, to dzeršana nav diez cik patīkama, bet varu teikt, ka esmu pilnībā pie tā pieradusi un tas man nerada nekādas problēmas. Šāgada 13.janvārī man tika veikta magnētikā rezonanse, un pēc sarunas ar radiologu es noskaidroju, ka mans audzējs ir ievērojami samazinājies, pateicoties tagadējai ārstēšanai. 

Pozitīvs sākums gadam
2012.gads sākās labi – gan pašai oma laba, gan tas, kas notiek ap mani, vieš cerības. Parasti cilvēki Jauno gadu sagaida ar glāzi šampanieša, es – ar glāzi bērnu šampanieša Mežezers. Man noteikta īpaša diēta – tas attiecas gan uz pārtikas patēriņu, gan stresa līmeni, zāļu uzņemšanas daudzumu, gan to, cik garās pastaigās jādodas. Rīta pusē uzņemtie pārtikas produkti sniedz man enerģiju, pusdienlaikā – spēku un izturību, bet vakarpusē – mieru un labsajūtu. 

Manā ēdienkartē ietilpst tikai liellopa un medījuma gaļa, liels daudzums zivju, marinēti dārzeņi, piena produkti, graudu maize, svaigi augļi un dārzeņi. Pilnībā ir aizliegti pārtikas produkti, kuros ir cukurs. Dienas pirmajā pusē ēdu vai nu gaļu un zivis kopā ar daudz marinētiem dārzeņiem, kam ir pievienotas sinepes, vai arī piena produktus kopā ar maizi, bet vakara pusē drīkstu ēst tikai svaigus dārzeņus vai augļus. Katru dienu obligāti ir jāizdzer divi litri svaigi spiestas sulas no bietēm, burkāniem un ķirbja. Kopš sāku ārstēt sevi, sazinoties ar Ukrainas ārstu, neesmu bijusi Latvijas Onkoloģijas centrā, neesmu arī kontaktējusies ar bijušajiem ārstiem. Ar ārstu no Ukrainas sazinos, izmantojot telefonu vai arī Skype programmu. 

Realitātes atgūšana
Atceroties katru dienu, šķiet, ka dzīve pagājusi nemanot, visa diena piepildīta ar lietām, ko nākas darīt, bet galvenais jautājums ir par to, kāda ir pagājušā gada notikumu cena. Uz šo jautājumu es varu jums atbildēt. Tā ir vientulība un sajūta, ka neviens mani nesaprot. Tā ir universāla patiesība, jo ārstēšanās posmā esmu vientuļa, un tā tas būs, lai arī cik ļoti līdzcilvēki censtos likt man justies pavisam parastai. Es esmu citāda. Aizverot acis, prātoju par to, kāds būs šis gads, ko tas man atnesīs un ar kādām sajūtām es sagaidīšu nākamo gadu. 

Manuprāt, jebkurš nākamais gads būs labāks par iepriekšējo, pat vismazākā izaugsme nākamos gadus padarīs par labākajiem. Es vienmēr esmu bijusi kritiska pret visu. Sevi kritizēju visvairāk, un tieši no sevis es arī gaidu visvairāk. Šo gadu esmu sākusi ar attiecību uzlabošanu, precīzāk, ar attiecībām, kas man ilgst jau gandrīz 22 gadus, – pašai ar sevi. To arī novēlu visiem cilvēkiem – beidzot vairāk pievērties tieši šīm attiecībām un iemācīties tās uzlabot, jo tieši tās ir visas dzīves pamats.»

Ārsta komentārs
Juris Tārs, Latvijas Onkoloģijas 
centra galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs
Tādi slimnieki kā Monta – gados jauni un ar tik smagu diagnozi – negadās bieži, trīs vai četri gadā. Ar aizdegunes audzēju ne tikai Latvijā, bet vispār Eiropā cilvēki slimo reti. 

Zāles Erbitux, ko Montai rekomendēja konsilijs, kopā ar staru terapiju vai citiem ķīmijterapijas veidiem, pēc statistikas datiem, 10-12% pacientu rada pavērsienu slimības gaitā, uzlabo vidējo dzīvildzi. Tās nav brīnumzāles, bet viena no cerībām. 

Man Monta liekas ļoti gaiša meitene. Ja es būtu ministrijas darbinieks, būtu paskatījies, cik viņai ir gadu, un būtu mēģinājis rast alternatīvu. Arī ar mums, ārstiem, ministrija runā ļoti formāli. Kāda var būt medicīniskā palīdzība, ja nav naudas! 

Montas vēzis izrādījās ļoti agresīvs, turklāt viņa atnāca slimības pēdējā, 4.stadijā. Saprotu, ka jaunai meitenei pat prātā nevarēja ienākt, ka viņai ir vēzis. Ja Montas audzēju varētu operēt, būtu cita lieta. Bet tas ir daļēji ieaudzis smadzenēs, un, pabeidzot starošanu, vairāk neko citu nevarējām piedāvāt. Tā nebija sniegusi cerēto rezultātu, bet Erbitux vienu pašu lietot vairs nebija jēgas. Retos gadījumos vēzis tomēr pēc starošanas var sabrukt lēni, tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Stiprā vijole

Talantīgi cilvēki, laba skola, prasīgums pret sevi – Latvijas operdziedātāju panākumus skaidro Marina Rebeka. Pagājušogad viņa gan debitēja Metropolitēnā un Kārnegiholā, gan laida pasaulē meitu   

Operdziedātāja Marina Rebeka (31) ir piemirsusi par fotografēšanos un uz interviju atnākusi ļoti neformāla – ērtos džinsos un mīkstos šņorzābakos uz zema papēža, sportiskā jaciņā. Viņa neklīrējas par negaidīto kameras klātbūtni, tikai lūdz man uzmest sievietes aci, vai viss kārtībā, iedod paturēt matu suku un garderobes atslēdziņu. Arī šādā situācijā Marina ir pārliecinoša. Gaiši zilās acis staro enerģijā, mati, kuros vēl turas iepriekšējās dienas koncerta frizūra, krīt lielos viļņos. Trenētām kustībām, bez mazākās augstprātības viņa veikli izpilda fotogrāfa norādījumus. 

Tikai kad no Lielās ģildes zāles, kurai blakus notiek fotosesija, atkan daudzbalsīgs un griezīgs vokālais vingrinājums, kas izlēcis ārā no jebkuras nošu gammas, Marina pirmā sabrūk klusinātos un cilvēcīgos smieklos: «Bērni mokās. Kā mēs koledžā teicām: bērnu sitamie instrumenti.» 

Viņa ir tik tieša un neuzspēlēti dabiska, ka liekas – esi satikusi senu draudzeni. Kura Donnas Annas lomā operā Dons Žuans pagājušogad debitēja Ņujorkas Metropolitēna operā un Kārnegiholā dziedāja Anaī lomu Rosīni operā Mozus un faraons.   

«Mežaparka meitene, mēs viņu atceramies,» 15.janvārī, Marinas Rebekas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerta starpbrīdī Lielajā ģildē bilst nejauši satikts Stradiņu slimnīcas mediķu pāris. «Pojot sovsem bez podstavki!*» sajūsminās dāmas, kas sēž man blakus balkonā. «Bravo! Bravo!» viņu saucieni, veltīti ne tikai Marinas skaistajam soprānam, bet arī vērojumam, ka dziedātāja neieskatās notīs, saplūst ar citu skatītāju aplausiem un ovācijām. Publika ir atsaucīga un saviļņota sveic «savējo», kas, veidojot veiksmīgu karjeru ārzemēs, neaizmirst arī par dzimto pilsētu. Maija beigās Marinu redzēsim atkal. Ģildes zālē ir redzams Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars, un Rebeka Rīgā dziedās Lučiju viņa iestudētajā Doniceti operā Lučija di Lammermūra, viena ārija janvāra koncertā tika nodota Latvijas publikas vērtējumam. 

No inženieru ģimenes
Bez daudziem Marinai pazīstamiem cilvēkiem koncertzālē sēdēja arī viņas mātes tēvs Juris Jankovičs, kuram šogad būs 88 gadi un kurš Marinu 13 gadu vecumā pirmoreiz aizveda uz operas iestudējumu. Pensionētais ēku komunikāciju inženieris joprojām dzīvo Mežaparkā, tur vienā no astoņiem divstāvu mājas dzīvokļiem uzauga Marina. Viņas mamma ir pensionēta elektroinženiere, tētis – radiotīklu inženieris. «Starp citu, brīvajā laikā viņš nodarbojās ar mūzikas ierakstīšanu, ļoti labi spēlēja ģitāru, bet, protams, neprofesionāli,» dziedātāja piebilst. 

Marinas dzīvoklī vienmēr bijušas klavieres. Viņas mamma, pati mācījusies klavierspēli mūzikas skolā, jau četru gadu vecumā atrada skolotāju arī meitai. Arī Juris Jankovičs bērnībā, kā latviešu pirmskara inteliģencei bija pierasts, apguva klavierspēli, vēlāk bez jebkādām profesionālām kvalifikācijām diriģēja universitātes kori Krasnojarskā, uz kurieni kopā ar ģimeni tika izsūtīts 17 gadu vecumā no Liepājas. 

Cilvēku, kam mūzika būtu «maizes darbs», Marinas Rebekas tuvākajos rados nav bijis. 

«Manam vīram ir tieši tāds pats stāsts,» viņa pasmaida. «Vīrs [Dmitrijs Popovs] ir Ukrainas Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, Kijevas operas galvenais solists, bet viņa mamma ir ķīmiķe, tētis – lielas rūpnīcas galvenais inženieris, tomēr abiem ir muzikālā izglītība, kādu viņi devuši arī saviem bērniem.» 

Interesanta viņas pašas šķautne: Rebeka, tētis un viņa mamma, ir kreile. «Vienkārši smadzeņu puslodes strādā citādi, varu rakstīt spoguļrakstā – to arī Leonardo da Vinči spēja, bet tas nav nekas īpašs,» viņa nosaka, manā piezīmju blokā piekoriģēdama biogrāfijas gadskaitļus, nosaukumus un uzvārdus. 

Marinas internacionālais, no tēva mantotais uzvārds, kam daudzi piedēvē ebreju cilmi, citi uzskata par pseidonīmu, vēsturiski ir bijis baltkrievu – Rebeko. «Vecmāmiņa teica, ka viņai nav gribējies «nekatras dzimtes» uzvārdu, un viņa dokumentos, kas kādreiz bija rakstīti ar roku, pielika klāt āķīti,» stāsta Marina un piebilst: «Ir tāds instruments «rebek», kas skan kā vijole. Teorētiski uzvārds var būt no tā. Pati gribu šo jautājumu noskaidrot.» 

Frau Rebeka, mēs jūs ņemam!
Uzaugusi ģimenē, kam saprotama ne tikai populārā, bet arī klasiskā mūzika, Marina vispirms tika vesta uz baletu, ļoti jūsmoja par to. «Sapņoju kļūt par balerīnu, bet, paldies Dievam, nekļuvu – tomēr smaga maize,» viņa  smejas. Vienā brīdī apnicis deldēt arī klaviersoliņu. Toties cits hobijs – kora dziedāšana Pionieru pilī – ieguvis pavisam jaunu jēgu, kad vectētiņš 90.gadu sākumā nopircis biļetes uz Bellīni Normu, kas uzvesta Dailes teātrī. Opermūzika viņai trāpījusi stiprāk par pirmo mīlestību, Marina gājusi skatīties Traviatu, Turandotu… 

Paralēli mācībām Ziemeļvalstu ģimnāzijā (jauktajā ģimenē uzaugušās Marinas latviešu valoda ir perfekta!) 13 gadu vecumā nokārtoja eksāmenus mūzikas vakarskolā Rīdze

Kopā ar Andri Daņiļenko 17 gadu vecumā devās uz iestājpārbaudījumiem Latvijas konservatorijā. Stāsts, kā Rebeka, viena no laikmetīgās latviešu opermūzikas spožākajām parādībām, netika uzņemta šajā augstskolā, jau ir mediju cilāts, Marina par to nerunā ar sīkumainu aizvainojumu, drīzāk humoru. 

«Lai gan biju sajūsmā, ka stāšos konservatorijā, visa drebēju. Man no tās ēkas bija tik ļoti bail! Lielajā zālē sēdēja profesori, izgāju uz skatuves, kājas trīc… Pat neatceros, ko dziedāju. Jauns cilvēks, ļoti uztraucies, atceros, ka bļāvu diezgan stipri, varbūt arī balss trīcēja, ne visi māk uzreiz sevi pārvaldīt.» Komisija saraukusi pieres. Likusi saprast, ka Marinai nav dotību. 

Uz šo epizodi viņa ir iemācījusies paskatīties no cita punkta. «Bija un izbija. Un paldies Dievam, ka tā, ne citādi. Ja es būtu palikusi, varbūt nekur nebūtu aizbraukusi.» 

Kad sapnis par konservatoriju sabruka, Marina raudāja visu nakti. Tomēr dziedāt gribējās tik ļoti, ka, ģimenes iedrošināta, sāka izskatīt citas iespējas. Tieši tajā brīdī bijusi uzņemšana Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā, pedagoģe Natālija Kozlova, vokālajā eksāmenā ielikdama deviņi, atjaunoja ticību viņas spēkiem. Protams, jāmācās ir daudz, bet balss materiāls – labs. Rebeka no visas sirds mācījusies – taču ne tikai dziedāšanu, bet arī solfedžo, harmoniju, itāļu un franču valodu. Vecāki, ticēdami meitas talantam, trijos mediņskolas gados krāja naudu, lai varētu atbalstīt viņas studijas ārzemēs. 

Un tad 20 gadu vecā Marina rīkojās loģiski, par ko varbūt tomēr jāpateicas viņas kreilībai. Nevis steidzās izmantot jebkuru iespēju klasiskās mūzikas lielvalstī Itālijā, kur studijas bieži vien ir bez maksas, tomēr pašam jānodrošina samērā dārgā dzīvošana un uzturs, bet vispirms aizbrauca uz jauniešu konkursu Ferruccio Tagliavini Grācā, Austrijā. Iekļuvusi pusfinālā, paklausījās finālistus, bet pats galvenais – sastapa kādu meiteni, kura ieteica savu pedagoģi Parmas Konservatorijā. 

«Iestājeksāmenos man bija visaugstākās balles, kas apliecina, ka izglītība Latvijā bija visaugstākajā līmenī,» Marina atzīmē ar lepnumu. Tad dumpīgi paziņo: ja gribam Latvijā saglabāt tik augstu mūziķu līmeni, kāds mums ir, labāk nepakļauties Eiropas standartiem. No solfedžo viņa Itālijā atbrīvota gandrīz uzreiz: «Jūs tik labi zināt, ka jums to nevajag.» Četru gadu klavieru kursu pabeidza pusotrā gadā ar augstāko atzīmi. Šo iemeslu dēļ saņēma atļauju neapmeklēt harmonijas un mūzikas literatūras kursus. «Tādu bagāžu, kas iedota Latvijā, – tur pat pusi no tās nedod! Itālijā tikai teorētiski vajadzēja zināt, kādu skaņdarbu ir uzrakstījis kurš komponists, bet pie mums bija ierakstu pazīšanas eksāmens: jāzina, kas tas par gabalu, kas par tēmu – galvenā partija, blakus partija? Iepazīsti mūziku kā valodu. Super bāze!» 

Pirmā skatuves pieredze – Rozīna Parmas operas un konservatorijas kopprojektā – Seviljas bārddziņa iestudējumā bērniem Marinai ļoti patikusi, taču arī devusi nojausmu, ka šī Itālijas pilsēta kļūst par mazu. Viņa mērķtiecīgi pārlēca uz Starptautisko mākslu akadēmiju Romā, ko pabeidza 2006.gadā, paralēli studējot arī konservatorijā Romā, ko pabeidza 2007.gadā, vienlaikus Traviatas lomā debitēdama Erfurtes operā. 

Šo darbu viņai atnesa mērķtiecīgā uzstāšanās vokālistu konkursos. Pašas intuīcija devusi signālu savas balss tembram nepiemēroto dramatisko repertuāru nomainīt pret daudz liriskāku, un panākumi bijuši klāt. Sākumā Marinas kristāltīrais soprāns izpelnījās pirmo vietu ļoti mazā konkursā, Kapriolo pilsētiņā Itālijā, tad jau – Otavio Dzijīno konkursā Romā. Pavisam nozīmīgā Francisko Vinjas konkursā Barselonā viņa ieņēma 3.vietu. Uzmanību uzlēcošajai zvaigznei no Latvijas sāka pievērst aģenti un operteātri. Līdz sekoja Erfurtes teātra direktora paziņojums pēc veiksmīgi nodziedātas noklausīšanās: «Frau Rebeka, mēs jūs ņemam.» 

«Man ļoti paveicās,» viņa saka. «Iestudējums nāca uzreiz pēc noklausīšanās. Parasti operteātri visu ieplāno divus, trīs vai piecus, sešus gadus iepriekš, bet mani paņēma uzreiz.» 2007.gadā vairāku tūkstošu dalībnieku konkurencē viņa uzvarēja starptautiskajā Neue Stimmen konkursā Vācijā. 

Grafiks ar «caurumiem»
«Grūti, protams, ka grūti,» Marina presei necenšas iebarot patētisku stāstu, ka Eiropā kāds viņai zem kājām bija izritinājis sarkanu paklāju. Studiju laikā Romā viņa strādāja par sekretāri savā augstskolā, piepelnījās, pasniegdama vokālās stundas. Aviobiļetes uz Rīgu tajā laikā bija dārgas, Skype vēl nebija izgudrots, visi tuvie cilvēki palika Latvijā. «No grūtībām es kļuvu tikai stiprāka, un tās man daudz ko iemācīja. Pirmkārt, novērtēt darbu, otrkārt, laiku. Treškārt, zini nopelnītās naudas vērtību,» saka Marina. Viņa vēl atceras sajūtu, kad pēc pirmās veiksmīgās sezonas Erfurtē sedza savu Itālijas studiju laikā paņemto studiju kredītu. Tāds atvieglojums! Bet nauda šajā industrijā nevienam netiek dota avansā. «Ļoti daudz labu dziedātāju nestrādā vai nu tāpēc, ka viņiem nav aģentūras, vai viņiem nez kāpēc neveicas konkursos,» stāsta Marina. «Jāatceras arī par fenomenu: nav teikts, ka cilvēks, kas ir vinnējis pirmo vietu konkursā, varēs nodziedāt izrādi. Konkursā sakoncentrējies un piecās minūtēs parādi visu, ko vari. Bet izrāde ir divas stundas gara. Tā ir izturība, māka no sākuma līdz galam paveikt visus uzdevumus.» 

Turklāt Marinai, pēc pašas vērtējuma, šūpulī nav ielikts tāds balss tips, kas operteātros ir uz izķeršanu. «Protams, Eiropā ir dramatisko balsu deficīts. Ja no dabas esi dramatisks soprāns – balss ir tumša, spēcīga, ar plašu diapazonu, kā, piemēram, Ludmilai Monastirskai, tad 25 gados vari dziedāt Likteņa varu vai Aīdu, vai Tosku,» viņa secina. «Nezinu, kāpēc šī balss materiāla vairāk ir bijušajā postpadomju teritorijā – Ukrainā, Krievijā, Baltkrievijā, Rumānijā, Bulgārijā un, protams, Gruzijā. Man tādas balss nav, man ir pareizi jāizvēlas repertuārs.» 

Marinai tomēr izdevies īstajā laikā būt īstajā vietā. Pasaulslavenajā La Scala viņa jau nodziedājusi grāfienes de Folvilas lomu Džakomo Rosīni operā Ceļojums uz Reimsu. Pēc Erfurtes viņu gribēja dzirdēt Vīnes, Berlīnes un Manheimas operu menedžments, nāca piedāvājumi kļūt par vairāku operu, arī Vīnes, štata solisti. Marina atteica. Kāpēc? «Ja piekrīti kļūt par operas pastāvīgo solisti, tev parasti nosaka izrāžu skaitu: 20-30 izrādes gadā. Un pat nepārrunā – kuras izrādes, kādi datumi, kad ir mēģinājumi. Visu laiku esi piesaistīts. Jā, tas dod pieredzi, dod repertuāru. Bet dažkārt tā izžmiedz spēkus, ka nekas nepaliek pārējam radošajam darbam. Arī materiālajā ziņā tas nav viegli: iesācējam maksā maz, pietiek tikai dzīvokļa apmaksāšanai un paēšanai.» 

Marinas brīvmākslinieces grafiks šogad solās būt noslogots: viņai ir neliela slodze Cīrihes operā, par kuras solisti Marina kļūs šogad, Traviatas loma Berlīnes operā, Donnas Annas loma Metropolitēnā. Rossini Stabat Mater koncerts ar Štutgartes simfonisko orķestri, solokoncerts Londonā, tad – Lučija Rīgā un trīs Traviatas Florences slavenajā maija festivālā. Rudenī būs solokoncerti Prāgā un atkal Rīgā ar LNO orķestri. Vēl – Donna Anna Vīnes operā, Vilhelms Tells Amsterdamā, trīs Rosīni Mazās svinīgās mesas koncerti Romā ar diriģentu Antonio Papano, turpat – EMI kompānijas DVD ieraksts. «Diezgan noslogots grafiks, bet ir caurumi, kad varēšu atpūsties,» secina Marina. 

Gan viņai, gan vīram Dmitrijam Popovam ir gadījies pasaules ceļos satikt citas Latvijas operzvaigznes: Marina 2010.gadā ar Elīnu Garanču dziedāja Karmenas izrādē Valensijā, Dmitrijs Popovs Minhenē bija Princis Dvoržāka operā Nāra, kur titullomu dziedāja Kristīne Opolais. 

Vai tikai mums pašiem liekas, ka mūsu mazā valsts ir devusi salīdzinoši daudz spēcīgu operdziedātāju? «Tā neliekas, tā tas ir,» Marina atbild savā tiešajā manierē. «Talantīgi cilvēki, laba skola. Un mēs no sevis daudz prasām. Uzliekam augstu latiņu. Itālijā cilvēki ir relaksētāki, tur nekad neteiks: tu dziedi slikti. Cilvēks pierod, ka viss ir labi, viss ir forši, un necenšas neko vairāk.» 

Mātes jūtas dominē pār visu
Pagājušais gads Marinai ir bijis izcils ne tikai profesionālajā dzīvē. Viņas un Dmitrija meitiņai Katrīnai pašlaik ir 10 mēneši. «Nedziedāju pirmos trīs mēnešus, kamēr ņēmos ar mazo. Atteicos no visa un nenožēloju. Karjera ir karjera, bet bērns ir svarīgāks,» Marinas dzidri zilajās acīs ielīst tāds gaišums, ka ir skaidrs – mazulis viņai nozīmē vairāk par visu pasaulē. «Man bija svarīgi, lai nepazustu piens. Lai izaugtu veselīgs, mierīgs bērns, kuram māmiņa būtu blakus, kurš būtu pašpārliecināts un kam būtu visa mana mīlestība,» saka ambiciozā profesionāle. «Tas, ka Koventgārdenas opera ir «izlidojusi», ka nedziedāju Hamburgā un Vīnē un vēl kaut kur – nu, un kas! Citreiz. Tas jau nav galvenais. Es joprojām meitu baroju ar krūti. Ne vairs tik bieži, kā pirms mēneša, kad viņa negribēja neko citu. Tagad baroju, lai imunitāte būtu stiprāka – mēs daudz lidojam, ir laika maiņas.» 

Internacionālā ģimene par savām mājām pašlaik uzskatot Štutgarti, kuras operā darba līgums ir Dmitrijam Popovam. «Pagājušogad viņš dziedāja Koventgārdenā, šogad atgriezīsies tur dziedāt Rūdolfu operā Bohēma, debitēs arī Metropolitēna operā. Diezgan lieli plāni!» Marina ļoti lepojas ar vīru, kuru, starp citu, 2009.gadā satika Rīgā, kad abi bija uzaicināti operas Mīlas dzēriens komandā. «Parasti mums ceļi nekrustojas, jo viņš ir spinto tenors – dzied tieši to repertuāru, ko es nevaru,» viņa pasmaida. 

Kaut arī viņiem asistē auklīte, pašlaik dziedātāju pāris dzīvi plāno tā, lai pēc iespējas vairāk abi būtu kopā ar bērnu. Rīgas brauciens ir pirmā reize, kad aizlidojuši katrs uz savu pusi: Dmitrijam līdz martam ir darbs Madridē un Montekarlo. 

«Visu pagūsim, kur mēs liksimies,» Marina, arī salāgojot nākotnes plānus ar meitas augšanas «grafiku», ir tikpat optimistiska kā sarunas sākumā. «Es vēl gribu otru bērnu, paskatīsimies, varbūt pēc diviem, trim gadiem. Ja Dieviņš dos, tad noteikti! Tagad cilvēki parāk daudz domā par karjeru, un tik svarīgas lietas kā bērni tiek noliktas malā,» viņa secina. «Bērns maina dzīves uztveri. Kad piedzima Katrīna, es domāju: «Ak Dievs, jebkura sieviete domāta tikai priekš tā. Tikai lai dzemdētu bērnu. Viņa taču tāpēc «taisās» skaista, lai patiktu vīrietim un viņai būtu bērniņš. Mātes jūtas – neko ar to nevar salīdzināt. Un, ja ir liela vēlme, var saplānot visu.»» 

*dzied, neskatoties notīs 

21.gadsimta deficīta ražotāji

Rīgas uzņēmums Mikrotīkls lēš, ka viņu bezvadu interneta tehnoloģijas izmanto visās pasaules valstīs 

Dāmas un kungi! Jums ir reta iespēja iepazīties ar ļoti veiksmīgu Latvijas uzņēmumu, kurš, par spīti savām ievērojamajām aprisēm un visās pasaules malās pārdotajām precēm, līdz šim savā mājvietā – Pērnavas ielā Rīgā – mitis teju nemanāms. Šo uzņēmumu sauc Mikrotīkls, un tas ražo bezvadu interneta tehnoloģijas. 

Mikrotīkla apgrozījums 2010.gadā bija 37 miljoni latu – četrreiz lielāks nekā citam pazīstamam elektrotehnikas nozares uzņēmumam SAF Tehnika, un tā darbības apjoms vairs daudz neatpaliek no, piemēram, kādreiz par zelta āderi uzskatītā Ventspils naftas termināļa (43 miljonu apgrozījums tajā pašā gadā). Taču atšķirībā no pēdējā Mikrotīkla pamatā nav pagātnes mantojuma – tas radies tukšā vietā 90.gadu vidū un ir šā uzņēmuma veidotāju prāta un spēju rezultāts. 

«Kāpēc runāt? Tas prasa laiku, tāpat ir ļoti daudz, ko darīt,» – tā uzņēmuma līdzīpašnieks un valdes loceklis Arnis Riekstiņš paskaidro, kāpēc par Mikrotīklu neko daudz nevar uzzināt medijos. Tomēr uzņēmums ir piekritis pastāstīt par sevi projektā Latvija var!, cerot, ka Mikrotīkla pieredze iedvesmos citus. Citādi uzņēmuma vienīgā publicitātes interese Latvijā esot atrast darbiniekus – labus programmētājus un elektronikas inženierus, kurus uzņēmums meklējot nepārtraukti. Darba piedāvājumi ir vienīgā sadaļa, kas Mikrotīkla mājaslapā internetā ir latviešu valodā. 

Pieslēdz internetu
Kādreizējais LU Polimēru mehānikas institūta pētnieks Arnis Riekstiņš Mikrotīklu izveidoja kopā ar amerikāni Džonu Talliju, kuru uz Latviju atveda gluži cits bizness – kādreizējais Latvijas un ASV kopuzņēmums Baltic International Airlines – un kurš savulaik strādāja arī interneta pakalpojumu sniedzējā Latnet Serviss

Arī Mikrotīkla sākums bija interneta pieslēgumi. «Mēs sākām ar to, ka savienojām zinātniskās iestādes ar bezvadu datu savienojumiem, tā sauktajiem radiolinkiem. Tur guvām pirmo pieredzi, veidojot datu savienojumus lielos attālumos. Tas bija kaut kas revolucionārs, salīdzinot ar tehnoloģijām, kas toreiz bija pieejamas, tā sauktajām izdalītajām līnijām. Bija jāgaida varbūt trīs mēneši, kamēr to [interneta pieslēgumu] ierīko. Mēs varējām ierīkot 3-5 stundu laikā.» 

Saprotot, ka bezvadu tehnoloģija ir perspektīva, Mikrotīkls veidots ar domu to izplatīt pasaulē. Riekstiņš atceras, ka pirmais projekts ārzemēs bija Moldovā, kur internetam pieslēdza valdības un parlamenta ēkas. Tieši orientēšanos uz starptautisko tirgu viņš uzskata par uzņēmuma veiksmes āķi. «Mēs sapratām, ka Latvijas tirgus ir par mazu, ka mums jātaisa kaut kas tāds, ko var lietot visur. Pirmos produktus taisījām, balstoties uz mūsu pieredzi Latvijā un pārējās bijušās PSRS valstīs.» 

Starptautiskajā tirgū uzņēmums darbojas ar MikroTik zīmolu. Riekstiņš nevēlas spekulēt, cik lieli spēlētāji viņi pašlaik ir savā specifiskajā bezvadu tehnoloģiju nišā pasaules mērogā, taču, kā teikts uzņēmuma mājaslapā, «mums ir tālākpārdevēji pasaules lielākajā daļā, un klienti – iespējams, ikvienā valstī uz planētas». 

Mikrotīkla klienti lielākoties ir interneta pakalpojumu sniedzēji un uzņēmumi, kuriem nepieciešams savienot datortīklus. «Mūsu produktu veikalā nopirkt nevarat, taču, ja pieteiksities uz interneta pieslēgumu, tad ir liela varbūtība, ka jūsu interneta pakalpojumu sniedzējs jums mājās noliks kastīti, kura ražota Mikrotīklā,» Riekstiņš norāda, ka uzņēmums ražo, piemēram, maršrutētājus jeb rūterus. Uzņēmuma līdzīpašnieks spriež, ka uz konkurentu fona Mikrotīkla iekārtas izceļas ar programmatūru, kura tās darbina. «Labāk vai sliktāk var uztaisīt daudz ko, bet dzelzs bez programmatūras nav nekas. Mūsu programmatūra konkrētajā nišā ir ieguvusi labu statusu.» 

Par vēl vienu būtisku faktoru, kas Mikrotīklam nesis panākumus, līdzīpašnieki sauc nemitīgu jaunu produktu izstrādi. «Situācija nozarē mainās ļoti strauji. Bieži ir tā, ka mēs jau gandrīz esam uztaisījuši jaunu produktu, bet tad izrādās, ka tehnoloģija ļauj to uztaisīt vēl lētāk, labāk, ātrāk, un mēs vienkārši nesākam to ražot,» stāsta Riekstiņš. Viņš slavē savu darbinieku komandu (pašlaik ap 90 cilvēku) par radošumu un biznesa partneri Talliju, kurš «vienmēr pilns idejām». 

«Domāju, ka mūsu izglītības sistēmā ir iespējas apgūt daudz, ja vien ir vēlēšanās,» viņš saka, kad lūdzu raksturot jauno speciālistu sagatavotību elektronikas nozarē. «Daudziem cilvēkiem būtu vairāk iespēju atrast interesantu darbu, ja viņi būtu skolā mācījušies eksaktos priekšmetus. Kad jaunam cilvēkam liek izvēlēties, viņš izvēlas to, kas ir vieglāk un interesantāk, nevis to, kas viņam nākotnē varētu labāk noderēt. Vēlāk viņš to nožēlo, bet ir jau par vēlu,» novērojis Riekstiņš. 

Izgudro, bet neražo
Ar Riekstiņu tiekamies nevis Mikrotīklā, bet Hanzas elektronikas ražotnē Ogrē. Iemesls – vēl kāda Mikrotīkla īpatnība. Uzņēmums savus produktus izgudro, bet tos ražo citi. Latvijā to dara Hanzas elektronika, uzņēmuma produkcija top arī rūpnīcās Lietuvā un Ķīnā. «Katram jādara tas, ko viņš vislabāk māk,» Riekstiņš paskaidro šo stratēģiju. «Mums būtu grūti pārvaldīt tik daudzus, dažādus procesus. Labāk koncentrējamies uz to, ko uzskatām, ka mākam pietiekami labi, un ļaujam citiem darīt to darbu, ko viņi māk labi. Pagaidām tas darbojas veiksmīgi.» 

Riekstiņš atklāj, ka sarežģītākie produkti tiek ražoti Latvijā. 2010.gadā Mikrotīkls atvēra meitasuzņēmumu Honkongā, lai varētu ērtāk vadīt ražošanu un pārdošanu Tālajos Austrumos. Citur savu biznesu uzņēmums virza caur izplatītājiem. Klientus ir piesaistījuši gan caur mājaslapu internetā, gan lielajām nozares izstādēm. Tagad uzņēmums rīko pats savas izstādes un konferences. «Mūsu lietotāji tajās uzstājas ar saviem referātiem, stāsta, kā viņi lieto iekārtas, dalās pieredzē ar citiem. Viņiem tas ir ļoti vērtīgi un mums arī, jo tā iegūstam informāciju, kā viņi lieto mūsu iekārtas un kādas ir viņu vēlmes,» stāsta Riekstiņš. 

«Piedāvājot tirgū jaunus produktus, pircēju atsaucība pārsniedza gaidīto, un šī apstākļa iespaidā tika pārsniegtas esošās sadarbības partneru ražošanas jaudas. (..) Sabiedrības vadība meklē jaunus sadarbības partnerus savas produkcijas ražošanai, lai nākotnē nerastos produkcijas deficīts,» rakstīts uzņēmuma 2010.gada pārskatā. 

Kad vaicāju, kas bija šie veiksmīgie produkti, Riekstiņš atbild, ka neatceras. «Tādi ir vairāki produkti, kurus mēs neesam spējuši saražot,» viņš saka. 2010.gadā, kad daudzi Latvijā mocījās ar «lielās depresijas» sekām, Mikrotīklam bija straujas izaugsmes laiks – apgrozījums pieauga par astoņiem miljoniem latu jeb vairāk nekā ceturto daļu. Uzņēmums nopelnīja 11,7 miljonus latu. Mikrotīkla augšupeja 2011.gadā ir turpinājusies, apstiprina Riekstiņš. 

Mikrotīkla apskaužamā rentabilitāte tā dibinātājam ļāvusi kļūt par vienu no turīgākajiem cilvēkiem Latvijā. Baltic Screen veidotajā bagātāko cilvēku topā 2010.gadā Riekstiņš ierindojās pirmajā desmitā (viņa īpašumu vērtību lēsa 38 miljonos latu). «Mēs vienmēr skatāmies, kā var saražot produktu lētāk, ātrāk. Varbūt tas, ka mēs darbojamies šajā nozarē, kaut ko nosaka. Bet es domāju, ka Latvijā ir daudz rentablu uzņēmumu, varbūt ne visi uzrāda peļņu,» Riekstiņš uzņēmuma ienesīgumu vērtē piezemēti. 

Par biznesa vidi Latvijā starptautiskais veiksminieks negaužas. «Mēs savu biznesu vienmēr esam balstījuši uz to, ka uztaisām produktu, un cilvēki izvēlas to pirkt nevis tāpēc, ka mēs viņus kaut kā mudinām vai veicinām, bet tā ir viņu pašu izvēle. Mēs neesam piedalījušies nekādos valsts pasūtījumos, neesam saņēmuši ES naudu.» Un nodokļi? «Uzņēmuma ienākuma nodoklis Latvijā ir viens no zemākajiem pasaulē. Par darbaspēka nodokļiem varam diskutēt. Mani vairāk satrauc, kā tā nodokļu nauda tiek iztērēta,» no Riekstiņa dzirdēsit daudz netradicionālu atziņu. 

Vienīgais, ko viņš lūdz, ir «ļaut strādāt», un pārdomājis atzīst, ka saskarsmē ar valsts institūciju pārstāvjiem dažkārt tomēr rodas sajūta, ka tās atrodas citā pasaulē. «Viņi nedomā, ka esam Latvijas uzņēmums un ka vajadzētu vismaz nelikt mums šķēršļus. Ja arī mēs ko nepareizi izdarām, tad var pateikt, kā izdarīt pareizi, un mēs to ņemam vērā. Latvijā tā ļoti pietrūkst, citās valstīs tādā ziņā ir salīdzinoši labāki apstākļi. Beigās jau visi zaudēsim, ne tikai mēs kā konkrēts uzņēmums.» 

Kad aicinu nosaukt institūcijas, kurām vajadzētu mainīt attieksmi, Riekstiņš min pieredzi ar Valsts ieņēmumu dienestu. Ir bijuši gadījumi, kad nācies pārrakstīt PVN deklarāciju tāpēc, ka simtu tūkstošu latu darījumā ir atrasta kļūda par diviem santīmiem. Salīdzinājumam – Amerikā līdzīgos dokumentos centus neņem vērā vispār, summas tiek noapaļotas. «Tie ir sīkumi, bet tērē mūsu laiku un pašu valsts iestāžu laiku. Rezultāts ir niecīgs, salīdzinot ar procesiem, ko pārvaldām.» 

Riekstiņš savulaik pārgājis no zinātnes uz biznesu, jo nav bijis patīkami, ka zinātnē vienmēr jālūdz nauda no citiem. «Man ļoti patīk, ka varu piedalīties produktu radīšanā un cilvēki produktu grib pirkt, nav jālūdzas,» viņš saka. Mikrotīkla pieredze ļauj apgalvot, ka reti kurš tik precīzi trāpījis naglai uz galvas.


Mikrotīkla
apgrozījums 2010.gadā bija 37 miljoni latu.
Mikrotīkla
produkciju ražo rūpnīcās Latvijā, Lietuvā un Ķīnā. Iekārtas pārdod 200 izplatītāju visā pasaulē, un ir tikai dažas valstis, kur to nav.


3
faktori, kas noteica Mikrotīkla veiksmi
1. Orientācija uz pasaules tirgu – jau pašā sākumā bija mērķis radīt produktu, ko lietotu visur
2. Nemitīga jaunu produktu izveide
3. Izglītoti darbinieki, kurus interesē tas, ko viņi dara

Dvēseles brīvība

Virdžīnija Mutlu (27) 

Virdžīnija profesionālajā pūtēju orķestrī Rīga spēlē sitaminstrumentus. 20.janvārī viņa piedalīsies Laviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Lielajā ģildē.

Vecāki: Natella – apģērbu veikala īpašniece. 

No kurienes tavs interesantais uzvārds? Atradu vīru tālu Turcijā. Iepazināmies Antālijas viesnīcā, kur atpūtos kopā ar mammu. Viņš neatlaidīgi mēģināja iekarot manu sirdi, līdz sapratu – ir īstais. Dzīvojam Latvijā, jo man bija jāpabeidz studijas un arī darbu Stambulas orķerstrī būtu grūtāk atrast, bet bez darba nevaru ne mirkli. 

Kāpēc sitaminstrumentus biežāk spēlē vīrieši? Mūzikas skolā vecāki meitenēm piemeklē flautu vai klavieres, bet aktīvus puišus uzreiz sūta uz sitaminstrumentiem. Mēģināju spēlēt gan klavieres, gan klarneti, bet spēle neveicās. Tad pamēģināju sitaminstrumentus un sapratu – tā ir mana mūža mīlestība. 

Kurus sitaminstrumentus tu spēlē?  Varētu nosaukt kādus 80 – mazās bundziņas, lielās bungas, marimba, trijstūris, lielie zvani, mazie zvani, perkusijas. Reizēm jāspēlē skaņdarbs, kurā iekļauts nepazīstams sitaminstruments, tad mācos to no jauna. 

Kādām īpašībām jāpiemīt, lai varētu spēlēt sitaminstrumentus? Jābūt aktīvam, ar kustību jārada skaņa. 

Kamēr mācījies spēlēt, mājinieki nesūdzējās par galvas sāpēm? Nē, bungu mājās nebija. Man bija tikai mazs ksilofons, kuru spēlēju ar klusām vālītēm. 

Sitaminstrumenti palīdz izlādēt dusmas? Varbūt, bet dažreiz, kad esi dusmīgs, nekas nesanāk. Sitaminstrumenti dod brīvību, sitot ar rokām pa bungām, atbrīvojas dvēsele un gars. 

Kas pasaka labāk mūzika vai vārdi? Viss, ko mēs runājam, ir improvizācija. Vārdus, kurus pasaku, tikpat labi varu pārnest uz bungu spēli. Katram vārdam piemīt ritms, teikumam – virzība. Vārdi un mūzika sadarbojas.