Žurnāla rubrika: Cilvēki

Spēks ir kartēs

Posted on aprīlis 25, 2012 by - Veiksme

No saujiņas jauno ģeogrāfu un orientieristu 20 gados izaudzis apgāds, kuram palīdzību lūguši pat kaimiņi igauņi 

Uz savu apaļo jubileju, ko svinēsim jūnijā, beidzot izdosim Lielo Latvijas atlantu – 20 gadu darba rezumējumu. Tas pašlaik tiek gatavots drukai. Tas būs lielākais jebkad izdotais karšu krājums par Latviju. Ceļu tīkls vien 122 tūkstoši kilometru – trīsreiz apkārt zemeslodei, lepojas SIA Karšu izdevniecība Jāņa sēta valdes priekšsēdētājs Jānis Turlajs. 

Apgādam šis atlants esot sirdslieta, darbs notiek ļoti skrupulozi. Būs gan ļoti detalizētas Latvijas reģionālās kartes, gan ceļu klasifikācija, lielāko pilsētu un ciemu plāni. Pirmoreiz – visas Latvijas viensētas. Nosaukumus tomēr varēšot uzrakstīt «tikai» 58 tūkstošiem, visiem nav vietas. Kopā atlantā būs vairāk nekā 100 tūkstoši vietvārdu. Ar īpašu marķējumu parādīsies arī ciemi, kuru vairs nav. 

«Vietvārdi – tā ir krātuve, kas slēpj sevī ļoti nozīmīgu Latvijas tautas kultūrvēsturisko informāciju,» Turlajs ar aizrautību izvērš šo tēmu. «Māju nosaukumi vien: Komisāri, Lielie Muļķi, Mazie Muļķi. Talsu rajonā – Gambija, Cēsu – Parīze!» Viņš izgaršo katru vārdu, pasmaidīdams: «Kad visu sākām, vēl bija aktuāli tādi nosaukumi kā Oktobra 41.gadadienas ciemats.» 

Ar zaporožecu laukos
Karšu apgāda Jāņa sēta aizmetnis ir maza interesentu grupiņa, apgāds Vade Mecum, kas 1992.gadā izveidoja atjaunotās Latvijas Republikas pirmo ceļu atlantu. Trīs ģeogrāfi un divi orientieristi. Ģeogrāfs Jānis Turlajs pat varēja lepoties ar pieredzi: kartes bija taisījis jau studiju laikā, universitātes diplomdarbā izveidojis iedzīvotāju statistikas atlantu. 

Ar citu ģeogrāfu Gintu Milliņu, kas tagad ir Jāņa sētas vecākais redaktors, Turlajs iepazinās  skolas gados, sīvi konkurējot Latvijas ģeogrāfijas olimpiādēs. 

Atmodas laikā viņi bija domubiedri Kultūras fonda vietvārdu komisijā. «Publicējām visās rajona avīzītēs projektus, lai atdotu vēsturiskos nosaukumus padomju laiku jaunveidojumiem. Saņēmām simtiem vēstuļu no iedzīvojiem,» atceras Turlajs. 

Vēl līdz 1992.gadam Latvijas kartogrāfijā valdīja no padomju laikiem izveidojies vakuums. «Normālas kartes bija slepenas, tās, kas bija publiski dabonamas, – diezgan briesmīgas. Kā faksimili tika izdotas pirmskara kartes. Bet uz tām bija 1940.gada situācija, dzīvē viss bija mainījies. Daugavā bija ūdenskrātuve, daudzas teritorijas appludinātas. Ceļu tīkls cits, robežas – citas,» stāsta Turlajs. 

Trim ģeogrāfiem un diviem orientieristiem viss bija jātaisa gandrīz no nulles. Labi, ka spēkus apvienot bija piedāvājies Aivars Zvirbulis jeb Čiris – vīrs, kas aizrāvās gan ar orientēšanās sportu, gan mākslu, ļoti interesējās par poligrāfiju. 

Čiris 90.gadu sākumā Vecrīgā, vēsturiskajā Jāņa sētā bija izveidojis gleznu galeriju Jāņa sēta. Šis zīmols kļuva par visa uzņēmuma nosaukumu, Vecrīgas Viduslaiku durvis – par logo. «Ar Milliņu sadalījām Latviju uz pusēm, dienām un naktīm strādājot, uztaisījām pirmo atlantu,» pirmsākumus atceras Turlajs. «Izmantojām padomju militārās kartes, ko nopirkām par makulatūras cenu. Bet tika veikta arī «lauka apsekošana», zēni, pārsvarā orientieristi, braukāja riņķī pa Latviju. Piemēram, Edmunds, kas arī tagad strādā pie mums, ar zaporožecu apsekoja Alūksnes rajonu.» 

Nebija arī poligrāfijas bāzes. Rīgas karšu fabrikā gan varēja uziet labākās padomju tehnoloģijas, bet tur jaunos censoņus neviens nelaida iekšā. Nekādu datortehnoloģiju, karšu izgatavošana bija tīrs roku darbs: matricās jāgravē katra līnija, pa vienam jāsaliek burtiņi… «Gravēšanas instrumentus pirkām Viņņicā, Ukrainā. Pirmās kartes drukājām Pēterburgā,» stāsta Turlajs. 

Kāda jau folklorizējusies epizode: drukājot pirmo Latvijas karti, vēl tika diskutēts par kādreizējā Abrenes apriņķa statusu. Jāņa sētas puiši pirmskara Latvijas pagastu centrus kartē rakstīja latviski. Piemēram, nevis Višgorodok, bet Augšpils. Taču drukātājiem Pēterburgā viss vēl bija jāsaskaņo ar armijas pulkvežiem, kas likuši pirmo rakstīt krievisko nosaukumu, bet latvisko – pēdiņās. Toreiz nosaukumus līmēja ar rokām, lika ar pinceti: «Saņemam kartes, 50 000 eksemplāru, un skatāmies – pārlīmējot vārdus, viens burts izlaists. «Augšpils» vārdā trūkst «l» burta.» 

Taisīsim paši!
Čiris 1992.gada rudenī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kartes aizveda uz Frankfurtes grāmatu gadatirgu. Mājās atgriezās triumfējošs – tās ir pirmās «neatkarīgās» kartes bijušās Padomju Savienības teritorijā! 

1993.gadā kartogrāfijas entuziasti jau sāka apgūt datorus. Pirmais Macintosh, pirkts par 16 000 latu, darbināts diennakts režīmā: trīs maiņās, arī brīvdienās. 

Ap šo laiku viņus piemeklēja īsts ārzemju kolēģu uzlidojums. «Kas var būt vienkāršāk, kā paņemt ārzemju karšu pamatni un iztulkot «aborigēnu» valodā. Zviedri, vācieši, angļi – visi cerēja, ka Latvijā notiks tas pats, kas jebkurā jaunattīstības valstī,» atceras Turlajs. «Bet es paskatījos, kādi ārzemniekiem tie atlanti, un teicu: nē, mēs paši taisīsim.» 

1999.gadā Jāņa sēta sadalījās, kartogrāfijas nodaļa kļuva par patstāvīgu uzņēmumu. Tā spēks slēpjas apstāklī, ka darbiniekiem no laika gala karšu izdošana bija kas vairāk par vienkāršu darbu – bija gan jaunības maksimālisms, gan dzelzs priekškara radītais informācijas deficīts. «Bija skaidrs, ko vajag: uztaisīt latviešiem labākās kartes, kādas vien iespējams. Pieķērām klāt arī Baltiju.» 

Karte mūsdienās ir kā enciklopēdija, tikai grafiska. Blīva kā kārtains pīrāgs. Informācija grupēta slāņos – dažādu kategoriju ceļi, ūdeņi, apbūves fons, apdzīvotu vietu uzraksti noteiktā kārtībā. Tas nav tikai skrupulozs rasētāju darbs, atzīmē Turlajs. Jāņa sēta ir teikusi savu vārdu arī jomās, kas tikai pastarpināti saistītas ar kartogrāfiju. Piemērs ir 2008.gadā izdotais Lielais pasaules atlants. Sākot darbu pie tā, Latvijā bija izstrādāti noteikumi vietvārdu atveidošanai tikai no 18 valodām, bet vajadzēja latviskot nosaukumus no vairāk nekā 100 valodām! Jāņa sēta izveidojusi ekspertu grupas, atvēlējusi finansējumu. «Nedaudz mūs atbalstīja Valsts Valodas aģentūra. Divu gadu laikā paveicām minimumu, lai, piemēram, varētu atveidot malajiešu nosaukumus latviešu valodā.» 

Bet starta kapitālu šim projektam sagādāja… jau trīs gadus iepriekš Igaunijā izdotais Lielais pasaules atlants, ko Jāņa sēta sagatavoja pēc Igaunijas enciklopēdijas pasūtījuma. «Igaunijā nebija tik spēcīgu kartogrāfu. Bija alternatīva šādu atlantu pasūtīt Lielbritānijā vai Vācijā, bet viņi novērtēja mūsu varēšanu. Bija pietiekami tālredzīgi, lai spētu saprast, ka lielās tautas nav spējīgas iedziļināties mazo tautu niansēs,» Jāņa Turlaja teiktais ir pārdomu vērts. 

«Mēs strādājam daudz smalkāk. Neaizmirstam ne baskus, ne kataloņus, ne čuvašus, ne čečenus. Tas viss parādās arī vietu nosaukumos. Kartogrāfijā ir ļoti daudz politikas. Tikko Gruzijas vēstnieks Latvijā izteica pateicību, ka mēs Abhāziju un Dienvidosetiju savās kartēs rādām kā okupētās teritorijas, nevis kā neatkarīgas valstis, kā maniem krievu kolēģiem to paģēr atbildīgās iestādes.» 

Precizitāte un tehnoloģijas
Šajos 20 gados iznākušas vairāk nekā 100 Jāņa sētas kartes. «Vispār nav parādību, ko nevarētu uzkartēt,» saka Turlajs. Viņam bijis žēl skatīties, kā nesenā referenduma laikā masu mediji demonstrējuši tikai rezultātus pa vēlēšanu apgabaliem. «Ziņas par mazajiem pagastiņiem, kur tikko kāds ir saskaitījies, mūsdienās uzlikt uz kartes taču nav nekāda problēma!» 

Ik gadu braucot uz Frakfurtes gadatirgu, Jāņa sētas ļaudis saņēmuši daudz komplimentu par kartēm, kas atbilst pasaules labākajiem standartiem. Taču arī pieredzējuši, ka mazās izdevniecības pazūd cita pēc citas. Globalizācija. Turklāt grāmatniecība un arī karšu joma patlaban apmetusi kūleni. «Internets, tehnoloģijas, iPhone lielu daļu cilvēku ir tik tālu izlutinājuši, ka viņiem vajag uzreiz, tūlīt un bez maksas.» 

Jāņa sēta, kas karšu jomā joprojām ir līderi Baltijas valstīs, jau kopš 1999.gada attīsta informācijas tehnoloģijas: «Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas, GPS sekošanas sistēmas, transporta kontroles sistēmas, kas pēdējā laikā ir ļoti pieprasītas,» stāsta Turlajs. Jāņa sētas viedtālruņu aplikācijās ir pieejamas kartes, maršrutēšana, ar GPS palīdzību te var meklēt adreses, redzēt savu atrašanās vietu, satiksmes sastrēgumus. Jāņa sēta izmanto nevis Google karti, bet savējo, kas ir daudz precīzāka. Piedāvā arī GPS sekošanu veselu uzņēmumu autoparku vajadzībām. Spēj aprīkot vairākus simtus automašīnu pēc individuāla plāna: vai nu uzņēmums vēlas, lai dispečeriem pienāk ziņa, ja auto ir izbraucis no noteiktās zonas, vai varbūt par tā izmantošanu brīvdienā. «Sistēma tiešsaistē visu var attēlot uz mūsu kartes, dispečeri internetā var kontrolēt, ko dara autoparks, optimizēt pārvadājumus, transporta plūsmas,» stāsta Turlais. «Turklāt no sistēmas var izdrukāt pārskatu, ko var iesniegt VID kā pierādījumu, ka auto ir lietots tikai darba vajadzībām. Tad drīkst nemaksāt autotransporta nodokli.» 

Bet elementārai navigācijai noderēs Jāņa sētas karte Garmin navigācijas sistēmai, kas nopērkama sadzīves elektropreču veikalos. 

«Vai nepārņem mulsinoša sajūta, ka konkurējat paši ar sevi, ar savām drukātajām kartēm?» apjautājos Jānim Turlajam. «Bet nav jau variantu,» viņš pasmaida. Būdams rūdīts ceļotājs, pēc savas pieredzes gan spriež: iPhone aplikācijas un GPS navigācijas sistēmas absolūti nav piemērotas «ģenerālai plānošanai». «Nesen ar ģimeni izceļojāmies pa Kaliforniju – bez papīra kartes nekas nebūtu! Tagad ir pat trīsdimensionālie navigatori, un Losandželosā, kur ir trīsstāvīgie krustojumi, tas ir ļoti labi. Bet plānošanai tik un tā ir vajadzīgas papīra kartes. Tas smeķis, kad tu paņem rokā grāmatu, gribi pastudēt atlantu… Izjūtas pavisam citas, nekā sēžot pie monitora.»

3 biznesa principi
1. Balstīties uz pašu resursiem (galvenokārt intelektuālajiem)
2. Entuziastiska komanda, kam Jāņa sēta ir kas vairāk par algotu darbu
3. Ja kaut ko dari, tad dari pamatīgi

Mūzikas azarts

Posted on aprīlis 25, 2012 by - Jauna seja

Laima Lediņa (19)

Laima jau bērnībā ieguvusi godalgotas vietas vairākos starptautiskos festivālos un operdziedātāju konkursos. Jaunā mūziķe dziedāja solo arī Rīgas Doma kora aranžētajās grupas Rammstein dziesmās.

Vecāki: Valentīna – Lielās ģildes darbiniece, Jānis – celtnieks. 

Kā saprati, ka vēlies būt mūziķe? Dziedāt sāku četru gadu vecumā. Kaimiņos dzīvoja klavierspēles skolotāja, gāju mācīties. Pēc tam mamma aizsūtīja arī uz folkloras ansambli un mūzikas skolu. Sapratu, ka neko citu darīt negribu – tas ir riktīgais! 

Esi domājusi arī par citiem mūzikas žanriem? Saista ne vien klasiskā, bet arī smagā mūzika. Ļoti patika piedalīties grupas Rammstein aranžējumu veidošanā. Bet pēc operas ārijas varu arī kādu «popsiku nolaist», ja vajag. 

Kāpēc tomēr esi izvēlējusies akadēmisko mūziku? Akadēmiskajā mūzikā ir atrodams vislielākais piepildījums, popmūzika ir pliekana. 

Par ko tu domā, kad dziedi? Domāju par to, kas jādzied, kāds ir tēls, kas skaņdarbā notiek un ko gribu publikai pateikt. Lieku domāt nevar. 

Mūzika rada azartu? Bieži. It sevišķi, ja gribas izdziedāt ko sarežģītu, iemācīties kaut ko jaunu. 

Kur ir vislabākā aura dziedāšanai? Ja zālē ir laba akustika un skaists iekārtojums, vienmēr rodas laba sajūta, bet labā aura telpā jārada pašam māksliniekam. 

Vai ir mūzika, kas nekad neapnīk? Jā, Dārziņa Lauztās priedes, Pučīni opermūzika – asaras riešas pašas no sevis. Arī Verdi, Rahmaņinova klavierspēle, bet no mūsdienām – Rammstein. 

Kā vislabāk izārstēt aizsmakušu balsi? Pirms iešanas uz skatuves jāizdzer 50 grami Rīgas Melnā balzama – uz mirkli paliek labāk. Bet pēc koncerta uzreiz jāiet mājās, jāsilda kājas un jādzer silta ingvera tēja.

Marina Hitrova, suņu un kaķu reprodukcijas speciāliste

Posted on aprīlis 18, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

Marinu par kaķeņu ginekoloģi dēvēt nevar, jo vārds «ginekologs» attiecas tikai uz sievišķo dzimumu. Runčus ārstē andrologi

Tātad Marina ir reprodukcijas speciāliste. Viņas klienti Dzīvnieku veselības centrā lielākoties ir šķirnes dzīvnieki, kam ir grūtības radīt pēcnācējus. Viens no iemesliem – slikta sperma. Tās kvalitāti var pārbaudīt. Vispirms tā jāsavāc. Runčiem to dara tā: iedod medikamentus, kas veicina spermas izdalīšanos, vai arī veic elektroejakulāciju – dzīvnieks guļ narkozē, taisnajā zarnā ievada elektrodu, kas rada spermas noplūdi. Suņiem praktizē manuālo stimulāciju. «Mana labā, stiprā roka,» nosmej Marina un parāda piltuvei līdzīgu plastmasas stobriņu, kur nonāk sperma pēc stimulācijas. 

Marinas kabinetā pie sienas ir kādas haskiju ģimenes bilde. Kucei bijis dzemdes iekaisums, tas izārstēts, un kucēni piedzimuši jau divas reizes. Veicot ultrasonogrāfiju, dažkārt nevarot redzēt, cik būs kucēnu, kur nu vēl dzimumu. Ar tādu pašu ultrasonogrāfisko metodi kucēm veic ikgadējo dzemdes apskati, jo atšķirībā no cilvēkiem suņiem pavēdere ir plānāka, jo tauku slānis  ir mazāks. Vēl suņi ir īpaši ar to, ka normāla to ķermeņa temperatūra ir 38-39,3 grādi. Arī sirdsdarbība un vielmaiņa ir ātrāka. 

Ikdienišķas suņu un kaķu kaites ir prostatas iekaisums, cistas olnīcās. Regulāri pacienti ir iguānas, kuras nespēj izdēt olas, jo tām ir olu aizture. To Marina nosaka ar ultrasonogrāfiju, bet kolēģi iguānu operē un sterilizē. Daktere ir par sterilizēšanu un nesaprot tos, kuri saka: «Runcim jābūt vīrišķīgam,» tajā pašā laikā «vīrišķīgi» ir kaķēnus slīcināt.» Grūti brīži darbā ir arī tad, kad jāsaskaras ar cilvēku nolaidību. Reiz atnests divas nedēļas nebarots kaķis, kas knapi kustējies. Saimnieks teicies, ka ātrāk nebija laika. «Par to, ka dzīvniekam nepalīdz, vajadzētu paredzēt kriminālatbildību.» 

Marinas pirmā izglītība un pieredze medicīnā bija, strādājot par onkoloģijas māsu. Izglītību veterinārmedicīnā viņa ieguva pēcāk. Kad veterinārajā klīnikā vajadzēja iemidzināt žurkas, viņa to nespēja. «Tas ir risinājums tikai tad, ja dzīvnieks ir neglābjami slims, nevis tāpēc, ka bērniem apnikusi dzīvā rotaļlieta.» Marina žurkas paņēmusi uz savām mājām. Tās dzīvo kompānijā ar diviem suņiem, diviem kaķiem, diviem degu, vienu šinšillu, trīs sarkanausu bruņurupučiem, vienu papagaili. «Zoodārza direktors ir mans dēls.»

Solanža, latvieša sieva

Posted on aprīlis 18, 2012 by - Dzīve

Vienmēr smaidošā brazīliete, kas sarīkoja savas valsts dienas Latvijā, sapņo atkal Rīgā spēlēt teātri un organizēt pasākumus 

Čmok, čmok, Solanža Karlauskis ar lūpām viegli pieskaras katram manam vaigam: «Tu atnāc pie manis, es uzreiz dodu bučiņu: tas ir tas, ko es negribu zaudēt!» Tieviņa, kustīga, smejošām, brūnām acīm, viņa, šķiet, ikvienu spētu izsist no miegainā, pelēkā sestdienas rīta apātijas. Viņas dzimtajā Brazīlijā ne tikai bučas ripo pa labi un pa kreisi, bet arī «jūs» forma tiek lietota ļoti reti, uzrunājot īpašas prominences un cilvēkus gados. Man Solanža uzreiz saka «tu», tomēr vēlāk savā labajā latviešu valodā piebilst: Latvijā, lai spertu šādu soli, jānovērtē situācija. 

Brazīlijas dienas, ko tikko kopā ar RTU Rīgā rīkoja Solanža, radušās ar domu graut stereotipus, ka viņas dzimtenē dzīve griežas tikai ap prieku, karnevālu un sambu. Piemēram, mākslinieks Sezars Revoredo atvedis gleznojumus ar gandrīz izzudušā Atlantijas mūžameža floru un faunu, tie līdz aprīļa beigām apskatāmi Rietumu bankas telpās Vesetas ielā. Viņam ir arī instalācijas – no ražošanas pārpalikumiem, kartona, audumiem gatavotas kurpes, ko nevar atšķirt no īstām. 

Ģitāristu Danilo Guanaiša un Alvaro Ramuša atskaņotā choro mūzika, ko, tāpat kā brazīliešu virtuvi, sestdien varēja baudīt krodziņā Barons, ir dažādu mūzikas stilu sintēze. Brīžiem brazīliešu instrumenti raudāja tik nostalģiski un skumji, ka Solanža, apsēdusies tuvu skatuvei, ar pirkstu galiņiem skāra vaigus. Jau 13 gadus brazīliete mīt Eiropā, gandrīz tikpat ilgi ir precējusies ar latviešu diplomātu Aldi Karlauski. 

Sapnis par Parīzi
Kaut arī Brazīlijā dzīvo liela jau pirms Otrā pasaules kara no dzimtenes izceļojušo latviešu kopiena, Belu Orizonti pilsētā uzaugušajai Solanžai tas iepriekš nav bijis zināms. Viņas pirmslaulību uzvārds «Hanriot» ir populārā franču uzvārda «Henriot» versija, viņa sevi vienmēr identificējusi ar Franciju, no kurienes uz Brazīliju atceļojis viens no vecvectēviem. 

Ģimenes leģenda vēsta, ka temperamentīgais lionietis tik nopietni sastrīdējies ar tuvākajiem radiem, ka izlēmis sākt dzīvi pilnīgi no nulles svešā zemē, ar nedaudz mainītu uzvārdu. «Mans tētis ir ļoti eiropeisks – blonds ar gaiši zilām acīm,» piebilst Solanža. Skolā, kad bija jāizvēlas apgūstamā svešvaloda, viņa pieteikusies mācīties franciski. «Pat ceļot pa Brazīliju tajā laikā bija ļoti dārgi, kur nu vēl aizbraukt uz Eiropu,» viņa saka. «Tas bija sapnis, bet sapņot drīkst, vai ne?» 

Universitātē Solanža izmācījās par arhitekti – precīzāk, apguva veselu kaudzi specialitāšu, šīs valsts arhitekta zinību komplektu: pilsētplānošanu, interjera dizainu… 

Viņas stihija nebija projektu izstrāde birojā, bet gan organizatorisks darbs. Solanža jutās kā zivs ūdenī būvlaukumā, ieviešot rasējumus dzīvē; caurām naktīm bija gatava veikt aplēses konferencēm, kurās vajadzēja savest kopā būvmateriālu ražotājus un klientus. 

Aizrautība atmaksājās. Arhitektu birojam, ko Brazīlijas pilsētā Natalā izveidoja Solanža un viņas studiju biedrs, divas sezonas pirms vairāk nekā desmit gadiem bija tik veiksmīgas, ka viņai izdevās piepildīt savu sapni. 1998.-99.gada mijā, kad karstuma, karnevāla, Ziemassvētku un vasaras atvaļinājumu dēļ būvdarbi Brazīlijā apstājas, Solanža uz trim mēnešiem varēja aizbraukt uz Parīzi. Naktsmājas bija piedāvājusi draudzene, kas tur dzīvoja. 

Tāpat kā saujiņa Brazīlijas latviešu, kas, atgriezušies Latvijā, tikko steidzās apmeklēt ilgo gadu mītnes zemes dienas, tā Parīzes brazīlieši togad devās uz savas valsts mākslinieku izstādi Francijā. «Bučiņas bira,» Solanžas seju atkal pārlido smaids. 

«Te ir Aldis no Latvijas,» kādā brīdī izstādes organizori viņu iepazīstināja ar Latvijas vēstniecības kultūras atašeju. «Tas būs mans vīrs!» brazīlietes smadzenēs tajā brīdī esot noticis īssavienojums. 

Solanžai tolaik bija 31 gads. Viņa jau vairs neklausījās mammas nopūtās, ka vajag atrast dzīvesbiedru. Bija pieņēmusi – ja līdz šim vecumam tas nav noticis, tad laikam nekad neapprecēsies. 

Notikumus uz priekšu strauji dzina arī ārēji apstākļi. Aldis un Solanža iepazinās, kad brazīlietes trīs mēneši Parīzē jau gāja uz beigām. Viņa atļāvās palikt mazliet ilgāk, jo bija aizsūtījusi pieteikumu lielas aviācijas izstādes paviljonu iekārtošanai, kur vajadzēja portugāliski un franciski runājošu arhitektu. Tas šķita labs profesionāls izaicinājums. Atbilde kā nenāca, tā nenāca, bet tikmēr Solanžas biznesa partneris Brazīlijā bija atgriezies no atvaļinājuma Ņujorkā un aicināja arī viņu braukt mājās. Darba dēļ viņa to būtu darījusi, bet atturēja kas cits – latvietis Aldis. Pēc mēneša pazīšanās viņiem bija skaidrs, ka abi negrib šķirties, situācijai bija tikai viens risinājums: kāzas, pasmaida Solanža. 

Latvija tolaik vēl nebija ES, diviem ārvalstniekiem precēšanās visu mīlētāju pilsētā nozīmēja birokrātijas jūru. Tomēr tā tika izbrista. Tikai vēlāk Solanžas atmiņā uzzibsnīja kāda sena epizode. Viņai ir 15 gadi, un viens no viņas mūžā svarīgākajiem cilvēkiem, vecmāmiņa Amerika, pārliekusies adīklim, kā pati ar sevi runājot, saka: «Tu esi brīnišķīga meitene, nebēdājies, ka tev nav draugu. Tu precēsies Ziemassvētkos Parīzē.» 

Tā bija mīlestība
«Es vienmēr esmu bijusi tāda, kas visu simtreiz pārdomā,» atceras Solanža. «Dīvainā kārtā par precēšanos ar Aldi man nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir pareizi. Tā bija mīlestība. Bija skaidrs, ka viņš ir mana otrā puse. Protams, dzīves laikā cilvēki mēdz mainīties. Bet Aldis ir tāds pats, kā bija toreiz. Ļoti «caurspīdīgs». Ļoti patiess.» 

Līdzīga sajūta pat pēc īsas sarunas man ir radusies par pašu Solanžu. Viņa iepriekšējās dienas telefonsarunā iepazītu žurnālisti bez minstināšanās ir uzaicinājusi uz Karlausku dzīvokli tuvējā Pārdaugavā, Valguma ielā. Pievienojusies Aldim diplomāta gaitās Francijā, Portugālē, Beļģijā, viņa ar bērniem Sofiju un Rihardu šajā Rīgas mājoklī palika laikā, kad Aldis strādāja salīdzinoši netālu – Latvijas Republikas vēstniecībā Baltkrievijā. Četri Karlauski patlaban dzīvo Briselē, Alda dzimtenē atkal atgriezīsies augustā, kad viņš beigs darbu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas pārstāvniecībā Briselē. 

Šis ir vienkāršs vidusšķiras rīdzinieku dzīvoklis, bet ar raksturu. Askētisko viesistabu kā varavīksne no sienas līdz sienai caurauž sarkans šūpuļtīkls. Ienākusi no āra, tajā ieveļas astoņgadīgā Sofija. Ievēroju, ka, tāpat kā 11 gadus vecais Rihards, viņa ar mammu sarunājas franciski – valodā, kurā notiek mācības Briseles skolā. Aldis ar bērniem cenšoties komunicēt latviski, Solanža – Brazīlijas portugāļu valodā. Šāds lingvistiskais mudžeklis ir ļoti pierasta lieta kosmopolītiskajā Briselē, bet retāka parādība Rīgas guļamrajonos, kur paralēli skan krievu un latviešu valodas. 

Padomju laiku vairs nav
Latviju Solanža ieraudzīja pusotru gadu pēc kāzām, 2000.gada decembrī. «Parīzē bija krietni siltāk, vai ne?» apjautājos, un viņa atbild ar smieklu šalti. «Es uzaugu vietā, kur visu gadu bija 23-33 grādi. Parīzē – siltāk??» 

Kad togad neilgi pirms Jaunā gada sāka snigt, viņa sapratusi, ka uz šo dabas parādību var būt divi pilnīgi atšķirīgi skatījumi. Viens – romantiskais kā Brazīlijā redzētajās kinofilmās par Eiropu ziemā. Cilvēki idilliski malko vīnu, ieritinājušies zem segas, skatās, kā ārā no gaisa krīt baltas mežģīnes. Bērni sārtiem vaigiem veļ sniega bumbas… 

«Man bija jāiet ārā ar bērna ratiem, un pēkšņi sapratu, ka tie vispār neripo uz priekšu,» savu pirmo Latvijas ziemu atceras Solanža. «Tev var slīdēt kājas, ir jāuzmanās, ka kaut kas var krist no augšas, šķiesties no mašīnu riepām. Domāju – košmar, kur ir mans romantiskais skatījums?» 

Protams, arī pārtika cita. Ne vēsts no gatavajiem mango, kas pārpilda Brazīlijas tirgus un veikalus šajā gadalaikā, pat banāni ir nopērkami tikai viena šķirne, nevis – vieni cepšanai, citi desertiem, vēl citi svaigēšanai. 

Pieradusi pie augļiem, saules un siltuma, Solanža jutusi, ka gaismas trūkums un aukstums nokauj viņas allaž līksmo prātu. «Pirms vairākiem gadiem bija viena diena, kad es atnācu mājās un raudāju,» viņa atzīstas. «Jā, likās, ka viss ir pret mani. «Cilvēki nesmaida. Ja kādam pasaku «labdien» – neatbild. Kāpju tramvajā ar Sofiju rokās, bet kāda kundze grib sēdēt un nogrūž mūs zemē.» 

Viņa sākusi sevi «pārprogrammēt». «Ko – vai lai arī es dzīvoju raudot? Dodu savai ģimenei negatīvas emocijas?» Solanža atjēgusies. «Smaids tev atvērs visas durvis,» viņa skaita kā mantru. «Latvijā ir tik forša kultūra, skaistas ielas, fantastiska daba!» 

Brazīliete aizgūtnēm stāsta: Brazīlijas kultūras dienu viesus vedusi parādīt sava vīra dzimto Gaujienu Ziemeļvidzemē, Zvārtavas pili, kas pašai ļoti patīk, nākamajā dienā dosies ar viņiem uz Rundāli. 

«Kāpēc cilvēki, kas dzīvo šajā zemē, nevarētu smaidīt?» viņa retoriski jautā. «No kāda punkta taču ir jāsāk!» Runājot par «īgno seju kultūru», Solanžu visvairāk tracina cilvēku atbilde: «Mēs tādi esam. Ziniet, klimats… Un mums arī ir tāda vēsture… padomju laiki.» 

«Nē, es pazīstu latviešus, kas tādi nav!» viņa tad sakot. «Nevar taču dzīvot padomju laikos! Katrai valstij ir sava sāpe, okupācija, diktatūra. Arī Brazīlijā pagājušā gadsimta vidū vairāk nekā 20 gadus bija diktatūra, visa inteliģence – rakstnieki, mākslinieki, dziedātāji – bija notiesāti.» 

Amatierteātra prīma
Vēl kāda Solanžas pozitīvisma recepte. Kad pirms Briseles perioda Aldis Karlauskis bija Baltkrievijā, bet viņa siltzemju sieva ar bērniem – Rīgā, viņa atkal manīja, ka smaids neraisās. Jau no skolas gadiem Brazīlijā Solanžu saista dejošana un teātris – glābiņš rasts, piesakoties spēlēt Vecpilsētas amatieru teātrī. Protams, tā dalībnieki pa dienu strādājuši savās darbavietās, mēģinājumi notikuši vakaros. Alda vecāki Latvijā ir miruši, Solanžas – tālu prom, Brazīlijā. Bērnus pieskatīt uzņēmušies kaimiņi. Vēl vairāk. «Kaimiņiene man zvana: es piebraukšu pie durvīm, kad tev beigsies mēģinājums. Nav labi vienai staigāt naktī,» Solanža atceras. Nu, patiesībā jau izpalīdzīgā sieviete veda mājās laimīgu amatierteātra prīmu – lugā Ilūzijas viņa spēlēja rakstnieka Frānsisa Skota Ficdžeralda sievu Zeldu, pēc tam Trīsgrašu operā – Dženiju. 

«Kad būšu atpakaļ, atkal zvanīšu režisorei Edītei Neimanei, iešu uz teātri,» Solanža iesaucas. 

«Vai bērni arī gaida atgriešanos Latvijā?» apjautājos. Rihardam un Sofijai būs grūti šķirties no klasesbiedriem un atkal sākt mācības jaunā skolā, viņu mamma pirmo reizi sarunas laikā visu nepagriež optimistiskā gaismā. Un tomēr, Solanža iesaucas: «Latvijā dzīvo Riharda labākais draugs. «Zēns viņa gados?» apvaicājos. «Nē, kaimiņiene un arī mana draudzene Ineta Mežale. Viņa mums ir tik daudz palīdzējusi, ka es jokojos – neesmu tikai Karlauskis, bet Karlauskis-Mežale.» 

Zinādama, ka Latvija vienmēr būs viņas vīra un ģimenes dzīves ass, Solanža te arī mēģinājusi strādāt savā profesijā. Gadu sadarbojusies ar kādu arhitektu biroju, tomēr jutusi, ka Brazīlijas pieredze īsti neder. «Atšķiras ne tikai materiāli un tehnika, bet arī domāšana,» viņa saka. Solanža, piemēram, ierosinājusi lielos dzīvokļos izbūvēt palīgtelpas, kur, piemēram, var žāvēt un gludināt veļu, kā tas ir Brazīlijā. Ideja ielidojusi miskastē. 

Lai arī atrast ko paliekošu katrā valstī neļauj diplomāta sievas čigāniskais dzīvesveids, Solanža sapņo par darbu uzņēmumā, kas rīko dažādus pasākumus. Viņai, rīcības cilvēkam, tas būtu gluži kā atkarīgajam narkotikas. No Briseles organizējot Brazīlijas dienas Latvijā, Solanža bijusi tik azarta pārņemta, ka naktī nav varējusi gulēt. Visi puzles gabaliņi salikušies viens un divi. Pašai vislielākais prieks par sadarbības līgumu, kas, klātesot Brazīlijas vēstniecei Stokholmā, parakstīts starp Rīgas Tehnisko universitāti un Rio Grande do Norte Federālo universitāti. 

«Sadarbojoties ar Brazīlijas universitātēm un uzņēmumiem, ar Brazīlijas latviešu kopienas atbalstu nākotnē varam nodrošināt tādu ārzemju studentu plūsmu, kas piecas reizes pārsniedz pašreizējo ārzemju studentu skaitu RTU,» RTU mājaslapā ziņo universitātes rektors Leonīds Ribickis. «Sākot no 2011.gada, Brazīlijas valdība nolēmusi atbalstīt 75 tūkstošu jauniešu studijas ārpus valsts. Ja mēs parādīsim savu ekselenci un kvalitāti, pastāv iespēja, ka daļa no šiem studentiem var atbraukt arī uz Latviju.»

Traki talantīgs!

Posted on aprīlis 18, 2012 by - Personība

Reklāmas mākslinieks Voldemārs Dūdums (36) nominēts vienai no pasaules prestižākajām reklāmas balvām Webby Awards, ko var salīdzināt ar kino Oskaru. Viņš portālā Ir izdomāja zīlīti, kas knābā uz taustiņiem uzliktu speķi un tā raksta tviterziņas. Voldemārs domā, ka reklāmas tirgus pasaulē virzīsies uz aizvien oriģinālākiem risinājumiem, citādi tam «jāmirst» 

Kad pirms diviem gadiem pirmoreiz satiku Voldemāru, kopā ar kolēģiem strādājot pie žurnāla Ir izveidošanas, viņš man atgādināja Džimu Morisonu, kurš, ieradies atpūsties Parīzē 1971.gadā, vēl nebija noskuvis savu kuplo, melno bārdu. Uz galvas – matu ērkulis. Sarunas laikā reklāmists to ik pa laikam enerģiski sabužināja, it kā tādā veidā būtu iespējams iedzīvināt vai arī likt pierimt idejām, kas bez mitas kā teiksmainas pilsētas videospēlē dzimst viņa galvā. Šķita, ka manā priekšā stāv viens no patīkamākajiem cilvēkiem, kādus jebkad gadījies sastapt. Ar neuzspēlētu cieņu un laipnību pret citiem. Bez pārākuma apziņas, kas reklāmā strādājošajiem, varbūt pat pamatoti, mēdz piemist. Bez visa minētā Voldemāra klātbūtne radīja pārliecību, ka visas parastās, pat garlaicīgās lietas var pārveidot aizraujošās. 

Šī fascinējošā bārdaiņa skaļākais panākums līdz šim ir akcija, ar kuru popularizējām portāla Ir.lv blogus – Ir zīlītes, kas šopavasar nominētas starptautiskā interneta izcilības konkursa Webby Awards balvai interaktīvās «partizānu» reklāmas grupā. Šo balvu pirms 16 gadiem dibinājusi Digitālā akadēmija, kuras valdē ir mūziķis Deivids Bovijs, animācijas filmas Simpsoni radītājs Mets Gronings, Virgin Atlantic īpašnieks Ričards Brensons, Twitter dibinātājs Bizs Stouns. Pieteikumu šogad bija vairāk nekā 10 tūkstoši. Katrā kategorijā žūrija izraudzījusies piecus finālistus. 

Fakts, ka Ir zīlītes pamanītas šāda līmeņa konkursā, var izvērsties par lielisku iespēju ne tikai Voldemāram, bet visai Latvijas reklāmas industrijai, kas tiecas apliecināties starptautiskā līmenī. 

Kad pirms gada Voldemārs ķibināja speķa gabaliņus uz datora klaviatūras, lauku mājās Sārnatē mēģinādams pievilināt zīlītes, kuru uzdevums, pēc viņa koncepta, bija ar knābāšanu «uzrakstīt» tviterī līdz 140 zīmju tekstus («īīīzzzggfav» un tamlīdzīgi), viņš cerēja, ka būs interesanti. Tieši cerēja, nevis bija pārliecināts, jo neparastu ideju īstenošana ne vienmēr nozīmē panākumus. Var izgāzties ar lielu blīkšķi. «Pirms katra projekta ir sajūta: šoreiz gan nepaveiksies!» – tā autors. 

Balvu par oriģināliem risinājumiem reklāmā Voldemāram tik daudz, ka viņam pamatīgi jāizpleš plaukstas, lai šīs trofejas aptvertu: radošās izcilības festivālā ADwards 2012 šogad apbalvoti Voldemāra un režisora Roberta Kuļenko veidotie žurnāla Ir videovāki, kas ik nedēļu skatāmi Ir.lv, bet viņa izgudrotais Dulluma simulators un Ir jubilejas balona Koppūtiens tika godalgoti starp pērnā gada labākajiem risinājumiem sociālajos tīklos Latvijā. 

Voldemārs studējis Miami Ad School, strādājis vairākās Latvijas labākajās reklāmas aģentūrās, vienu vasaru arī Madridē, kurp viņu uzaicināja prestižā Leo Burnett. Taču viņa gadījumā ar darbu ir kā ar ātrvilciena stopkrānu, ko laiku pa laikam vajag pārgalvīgi noraut, lai izlēktu. Un darītu tikai to, kas pašam patīk. Ja esi godīgs, vari to atļauties – tevi vienmēr kāds gribēs uzaicināt uz kafiju. 

Pašlaik Voldemārs ir brīvmākslinieka statusā, grasās parakstīt darba līgumu ar kādu no aģentūrām, bet ar žurnālu Ir viņu jau trešo gadu saista pašreklāmas ideju ģenerēšana. 

Mežacūku vietā putniņi
Drīz pēc tam, kad Voldemārs 2010.gadā sāka veidot Ir reklāmas, es atradu vēl vienu iemeslu, kura dēļ viņu pazīt ir patīkami: atšķirībā no darbā un privātās dzīves atbildībā iegrimušajiem vienaudžiem viņš spēj ar idejām un lietām aizrauties kā bērns. Katrs taču atceras brīnišķīgo sajūtu, kad «skolas uzdevumi varēja palikt neizpildīti un mammas uzvārītā zupa atdzist, jo sniegā bija jārok alas». Pieaugot bērnu spēles zaudē savu maģisko pievilcību, bet hobiji kļūst drīzāk par pašapliecināšanos, nevis tīro aizrautību. Tikai ne Voldemāram! Viņš turpina spēlēties, izgudrojot reklāmas. 

Pirms prezidenta vēlēšanām 2011.gada vasarā Voldemārs uzbūvēja spēļu autotrasi, pa kuru portāla Ir.lv apmeklētāji ar klikšķu palīdzību varēja dzīt uz priekšu savu favorītu – Andri Bērziņu vai Valdi Zatleru, kartona atveidā iesēdinātus spēļu mašīnītēs. Azarts! Kaismīgi risinoties politiskajiem notikumiem, lasītāji dažbrīd klikšķināja tik strauji, ka mašīnas izlidoja no trases. R-eklāmists pats katru dienu ieradās redakcijā aplūkot, vai konstrukcija darbojas, kā nākas, – kopā ar filmēšanas kameru tā bija uzstādīta sapulču telpas stūrī. Žurnāla kārtējo numuru plānojot, spraigi risinājās žurnālistu saruna, kad ieradās krekliņā un sērferu iecienītā Quicksilver stila žaketē tērpies Dūdums, bet saimniekam nopakaļus, skaļi skrapstot nagiem, joza takšu šķirnes sunītis Rūdolfs. Šādu ainu grūti iedomāties bankā vai tirdzniecības uzņēmumā, bet redakcijā tā visus uzjautrināja. 

«Nāvīgākā kļūda reklāmā ir domāt, ka drošs ir drošs. Visās citās jomās pasaulē drošs patiešām ir drošs: glābšanas veste ir droša, drošības spilvens ir drošs. Bet r-eklāmā, ja taisi drošu lietu, zinādams, ka tā neizraisīs emocijas, – tā ir vējā izmesta nauda. Jo to pat nepamanīs,» spriež Voldemārs. Viņš būtu priecīgs, ja cilvēki paustu savu attieksmi un tviterī, feisbukā, draugos pateiktu: šī reklāma man patika, produktu pirkšu! Šī ir garlaicīga, produktu nepirkšu! Tikko lielās reklāmas aģentūras sapratīs, ka parastās reklāmas cilvēkiem nepatīk, tās būs spiestas piedāvāt kaut ko oriģinālāku,» viņš ir pārliecināts. 

Šis ir laiks, kad uzņēmīgi, ideju pilni cilvēki var veidot savus uzņēmumus. «Mēs redzam, ka Instragram, ko uztaisījuši jauni džeki, 17 mēnešos var nopelnīt miljardu,» Voldemārs ierunājas par jaunāko biznesa veiksmes stāstu interneta pasaulē. Tik krāsaina, daudzveidīgām iespējām bagāta ir mūsdienu cilvēku dzīve, ka nišu princips biznesā kļūst aizvien populārāks. Tas ietekmē arī reklāmas industriju. Oriģināli domājošiem reklāmistiem tas nozīmē iespējas. Lielie uzņēmumi ar grandiozu mārketinga budžetu joprojām ir atturīgi pret eksperimentiem. Viņi izvēlas savu naudu tērēt «drošai» reklāmai. Taču mazajiem uzņēmumiem, kuriem nav daudz naudas, jābūt kustīgiem. «Jāmeklē veidi, kā uzrunāt cilvēkus. Un nekas cits neatliek, kā riskēt – būt skaļiem, inovatīviem. Tieši ar to tagad daudzi vinnē,» stāsta Dūdums. Bieži vien neparastā r-eklāma uzņēmumam neienes lielāku naudu. Toties nostiprina reputāciju kā «interesants un drosmīgs», kura produktu vērts ja ne nopirkt, tad vismaz paturēt prātā. 

«Vislielākā problēma ir tā, ka cilvēki «visu jau ir redzējuši»,» uzskata Voldemārs. Grūti pārsteigt. Pirms neilga laika Latvijas reklāmas vidē klīdis teiciens «vajag meteorītu!», atsaucoties uz skandalozo mobilo tālruņu tīkla reklāmu pirms diviem gadiem. Ar ziņu par «meteorītu, kas izārdījis zemnieka aparto lauku» šī reklāmas kampaņa nonāca pat ziņu lapās. Jaunais reklāmistu jājamzirdziņš esot pētījumi. Tie precīzi parāda, ko cilvēki skatās, kas viņus interesē, ko viņi pērk. Taču «cipariem nevajag akli sekot, citādi esi garlaicīgs». Pētījums ir fakta konstatācija, tas vairāk ir reality check, ko bieži vien intuitīvi jau jūti, bet jāskatās uz priekšu – kas cilvēkus interesēs rīt, uzskata Voldemārs. 

Idejas, kas gūst panākumus, reizēm rodas anekdotiski. Slaveno Ir zīlīti, kas nu izvirzīta Webby Awards līdzās pasaulē ļoti respektētiem zīmoliem, Voldemārs radīja, domājot par… mežacūkām. Bija iztēlojies, ka mājās, Sārnatē, ieraks zemē datora klaviatūru, uzliks virsū kartupeļus. Un mežacūkas, nākot ēst, ar kājām tvītos. Kad par to stāstījis kolēģim Jānim Jurēvicam, secinājuši, ka ar mežacūkām būs sarežģīti. Varbūt putniņus, ieminējies kolēģis. Voldemāra iztēlē putniņi, kuri knābā no klaviatūras speķi, mirklī saslēgušies ar tviteri, kura simbols arī ir putniņš. 

Saldais, nevis otrais ēdiens
Grūti iztēloties, kā šis vīrs, kurš «spēlējas» reklāmā ar neticamu aizrautību, bērnībā cītīgi ravējis tulpju laukus. Voldemāra tēvs jūrnieks Jānis Dūdums padomju laikos ģimenei nopelnīja labu iztiku, pavasaros Ļeņingradā tirgodams tulpes. Trīs bērni, vecākais no tiem Voldemārs, gāja tēvam palīgos. Reiz pēc lieliski izpārdotas puķu kravas atpūtušies smalkā Ļeņingradas viesnīcā. Liftā sastapuši kādu latvieti, arī tulpju tirgotāju. Pārmijuši pāris vārdu, vīrs tēvam izteicies, ka esot tāds Dūdums – tam nu gan lieliski veicoties ar tulpju biznesu! Ka ir tas pats Dūdums, tēvs nav atklājis, bet pēc gadiem nopratis – toreiz liftā sastapies ar Andri Šķēli. 

Tēvs Voldemāram iemācīja rīkoties ar tehniku, dažādiem mehānismiem. Tagad tas noder reklāmā, fantāziju pārvēršot realitātē. Piemēram, žurnāla Ir pirmās dzimšanas dienas balonu, ko lasītāji «piepūta», klikšķinot Ir.lv, uzkonstruēja Voldemārs pats. Ja nezinātu visos sīkumos, kā funkcionē kompresors, to nebūtu iespējams izdarīt. 

Reklāmā Voldemārs nokļuva salīdzinoši vēlu – 24 gadu vecumā. Sāka strādāt aģentūrā Lowe pie režisora Jāņa Kalēja. Pirms tam bija izmēģinājis spēkus tirdzniecības menedžmentā, studējis Kultūras akadēmijā starptautiskos kultūras sakarus, kā arī mācījies kinoskolā Dānijā. Gribējis strādāt televīzijā, kino. Reklāmā Voldemārs ienāca, sākotnēji aģentūrā veicot producenta f-unkcijas. Pamazām, ziņkāres dzīts, pieslēdzās ideju domāšanas procesam. Tas notika 2001.gadā, kad Latvijas reklāmā pēc Londonas St.Martin reklāmas skolas beigšanas bija uzlēkusi zvaigzne Ēriks Stendzenieks. Citi tagadējie nozares smagsvari – Edgars Skulte, Ainārs Ščipčinskis – nesen bija sākuši veidot savu biznesu. Reklāmas nopietnā profesionālā izpratnē līdz pat 90.gadu nogalei Latvijā faktiski nebija. 

Voldemārs tika ātri pamanīts neparasto ideju dēļ. Viņš strādājis pie Aināra Ščipčin-ska, Ērika Stendzenieka un kopā ar vienu no oriģinālākajiem Latvijas reklāmas nozares profesionāļiem Armandu Leiti. 

Treknajos gados Voldemārs izlēma studēt reklāmu, jo intuitīvo jušanu vēlējās papildināt ar zināšanām. Ieķīlāja māju un zemi Sārnatē, ko pirms lielā cenu burbuļa bija izdevies par salīdzinoši nelielu samaksu iegādāties, un 2006.gadā sāka mācības Miami Ad School. Praktizējās spēcīgās reklāmas aģentūrās Amerikā un Eiropā. Mācības ilga divus gadus un izmaksāja aptuveni 40 tūkstošus latu. Ar studiju laika darbu, kas skāra atkritumu pārstrādes reklāmu, Voldemārs ieguva sudraba medaļu ASV reklāmas industrijas studentu darbu konkursā Clio. 

Viņš izveidoja savu portfolio ziepju gabala formātā, kurā tika ievietotas USB zibatmiņas ar visiem radošajiem darbiem, un nosauca to Ziepes. Šo ideju studiju laikā Maiami reklāmas skolā Voldemārs bija izmantojis projektā, kas rosināja bērnus biežāk mazgāt rokas (lai ātrāk tiktu pie kārotās mantiņas). Tieši studējot skaidri saprata, ka «jocīgās lietas» ir viņa intereses virziens reklāmā. 

Brīvība un oriģinalitāte ir Voldemāra spožums un posts, spriež reklāmas aģentūras McCann Worldgroup Latvia valdes priekšsēdētājs Ainārs Ščipčinskis. Viņš Dūdumu dēvē par reklāmas mākslinieku. «Viņš satrakojas uz detaļām un ap savu detaļu var ņemties ilgi,» stāsta Ščipčinskis. Lai arī pasaulē lielākā daļa reklāmas apjoma aizvien «sēžot» tradicionālajā gultnē, specifisku nišu un detaļu vērtība reklāmā pieaug. Tātad arī pieprasījums pēc tādiem ideju domātājiem kā Voldemārs. «Viņš ir drīzāk starteris vai saldais ēdiens, ne pamatēdiens,» salīdzina Ščipčinskis. Apgalvot, ka lielajām reklāmas aģentūrām vajag tikai tādus kā Dūdums, nozīmējot to pašu, ko pateikt, ka visiem cilvēkiem pusdienās gribas tikai kūciņu vai gliemezīti. Taču Voldemāra rokraksts reklāmā ir starptautiski konvertējams, un to, pēc Ščipčinska domām, pierāda Ir zīlītes panākumi. 

Mooz radošais direktors un Art Directors Club valdes priekšsēdētājs Ēriks Stendzenieks saka: «Voldemārs nav konveijera džeks. Viņš ir sporādiskas izpausmes džeks.» Vairāk mākslinieks performators nekā mārketinga sistēmā funkcionējošs darbinieks. Voldemāru nevarot piesaistīt lieliem projektiem ar nodošanas termiņu, lai rada idejas. Tieši otrādi, viņš vispirms kaut ko izdomā un tad meklē klientus, kuriem viņa ideja varētu patikt. Reklāmas aģentūrām pasaulē, it īpaši tām, kas stiprina savu reputāciju prestižos festivālos, piemēram, Wieden+Kennedy tādas personības kā Dūdums ir tas pats, kas Bugatti automašīnu ražošana koncernam Volkswagen – tās taisa prestižam, nevis ienākumu palielināšanai, skaidro Stendzenieks. «Kad Coca-Cola lūdza projektēt [zīmola muzeju] arhitektam Frenkam Gerijam, tā nedomāja, cik kolas pudeļu varēs ievietot šajās telpās,» viņš izmet vēl vienu krāšņu salīdzinājumu. Voldemāra brīvajam garam nav viegli iekļauties aģentūru mašinērijā, kur temps, stress un atkāpšanās no savas idejas, ja klientam tā nepatīk, ir ikdiena. 

«Es esmu nenormāli monogāms cilvēks. Ar Kristīni esam kopā 11 gadus, un domāju, ka būsim kopā līdz mūža beigām,» Voldemārs sarunas laikā spēji atzīstas, pavaicāts, kā tas nākas, ka daudzas reizes sācis darbu aģentūrās, tad atkal pametis. «Ar aģentūrām man ir līdzīgi: es gribu būt tām uzticīgs. Sarunājam, ka iesim pie klienta kopā – rekur Voldemārs, viņš tagad strādā ar mums! Paiet daži mēneši, un redzu, ka tas nestrādā. Tad man ir dilemma: sakost zobus, saņemt labu algu un vakaros iet mājās bez prieka par darbu, kas šodien izdarīts, vai arī strādāt ārštatā un justies labi.» 

Latvijā labs reklāmas mākslinieks aģentūrā var nopelnīt no viena līdz diviem tūkstošiem latu mēnesī. Taču Voldemāra dzīvē nauda nespēlē lielāku lomu kā vēlēšanās realizēt idejas, kam pats tic. Viņš neliedzas, ka brīvmākslinieka attieksme pret dzīvi laiku pa laikam iegriež: «Attopos, ka mājās atslēgta elektrība – tā ir gadījies. Dedzinām sveces ar Kristīni un smejamies, mums drīz 40, bet dzīvojam kā studenti.» Dzīvesbiedrei viņš velta lērumu mīļu vārdu. «Viņas dēļ eju uz teātri. Iesaka grāmatas.» Kristīne Abika ir scenogrāfe pagājušajā sezonā par labāko atzītajai izrādei Lūgšana resnajai tantei Nacionālajā teātrī. 

Rakstot par Voldemāru, atcerējos filozofa Rolāna Barta eseju par rotaļlietām. Lielākā daļa no tām, viņš raksta, tiek radīta, bērnus uztverot kā mazus pieaugušos. «Izdomāto formu ir ļoti maz: vienīgi daži spēļu konstruktori. Par pārējiem var teikt, ka rotaļlietas vienmēr «kaut ko nozīmē», un šis «kaut kas» vienmēr ir pilnīgi socializēts, pieaugušā mūsdienu dzīves mītu vai tehnikas radīts: armija, radio, pasts, medicīna, skola, frizētava, transports, zinātne. (..) Rotaļlietas piedāvā katalogu tam, par ko pieaugušais nebrīnās: karam, birokrātijai, neglītumam, marsiešiem. (..) No viņa izveido mājās sēdētāju īpašnieciņu, kuram pat nav jāizdomā savas pieauguša cilvēka kauzalitātes dzinuļi, viņam tos piegādā jau gatavā veidā – tikai jāuzliek uz šķīvja.» 

Reklāmu radīšanā Voldemāram izdodas visu iepriekš minēto apgāzt. Viņš spēlējas, pilnīgi no jauna izgudrodams neticamas lietas. Un panāk, ka ar aizrautību līdzi spēlējas citi pieaugušie.

Uzvaras turpinājums

Posted on aprīlis 18, 2012 by - Veiksme

Reiz kolhozs Uzvara pelnīja ar ābolu vīnu, pēc kura vīri stāvēja rindās visā padomijā, bet saimniecības modernais pēctecis Uzvara-lauks tagad Eiropā pārdod graudus un rapsi 

Pašlaik, kad lasāt šo rakstu, leišmalē aiz Bauskas sējas darbi iet vaļā pilnā sparā. Gailīšu pagastā atrodas lielākais Latvijas uzņēmums, kas radies pēc kolhoza – miljonāra sabrukšanas, bet tagad pats ir miljonārs. SIA Uzvara-lauks specializējas graudkopībā. 

Liela daļa šogad gaidāmās ražas jau pārdota, kaut gan dažos laukos nekas vēl nav pat iesēts. Precīzāk – noslēgti līgumi ar uzpircējiem, un skaidri zināma cena, kaut arī biržās tā visu vasaru mainīsies ne pa dienām, bet stundām, skaidro valdes priekšsēdētājs Arnis Vējš. Cik augustā maksās pārtikas kvieši vai rapsis, pašlaik nevar pateikt. Tāpēc var riskēt, pietaupot graudus līdz rudenim un cerot, ka tad cena būs visaugstākā, vai arī, piemaksājot 2-3 eiro par katru tonnu uzpircējam, ļaut riskēt un biržā spēlēt tam. Tāda ir šī tirgus specifika. 

Uzvara-lauks ir pārāk liels uzņēmums, lai drīkstētu riskēt. Tas apsaimnieko gandrīz 6000 hektāru zemes, šogad plāno nokult ap 27 tūkstošiem tonnu graudu un rapša. Pārtikas kvieši tiek eksportēti galvenokārt uz Spāniju, Skandināviju un Dāniju. 

«Pēdējos 10 gadus mēs katru gadu ražošanā investējam ap miljonu latu. Mums ir jaudīgi kombaini un modernākie traktori, kādus vien iespējams nopirkt,» stāsta Vējš, kurš visvairāk priecājas par pašu rokām nesen uzbūvēto kalti – tā stundā var apstrādāt 196 tonnas graudu, un visi procesi, sākot ar kravu svēršanu un beidzot ar žāvēšanu, ir vadāmi elektroniski.

Liktenīgā bagātība
Uzvara-lauks radās 1995.gadā. Kolhozs Uzvara dzima gadus 50 agrāk un kļuva slavens, pateicoties pirmajam un vienīgajam priekšsēdētājam Ivaram Jansonam. Viņš bija viens no tiem Latvijas lielo un bagāto kolhozu priekšsēdētājiem, kas lieliski prata savas saimniecības labā izmantot padomju laika hronisko preču deficītu, plānveida ekonomikas haosu un kooperatīvā īpašuma priekšrocības, kas tomēr bija tuvāks privātīpašumam nekā sociālistiskajam jeb valsts īpašumam. 

Vienīgais veids, kā izdzīvot, kad valsts diktētās lauksaimniecības preču iepirkuma cenas bija nesamērīgi zemas, – radīt palīgnozares jeb tā sauktos naudas pumpīšus. 

Tā Saldus rajona Jaunajā komunārā šuva darba apģērbus, Dobeles Nākotne veda jūraszāles no Liepājas un ražoja agaru, ko izmantoja konditorejā. Bet Uzvarai bija savs konservu cehs. Naudu, ko nopelnīja palīgnozarēs, ieguldīja lauksaimniecībā, savukārt lauksaimniecībā nopelnīto investēja kolhoznieku labklājībā. 

Tomēr daudz pieprasītāks par konservētiem gurķiem, tomātiem un āboliem, kurus pārsvarā realizēja Krievijā, bija slavenais Uzvaras ābolu vīns. Pēc tā vīri stāvēja rindās gan Tjumeņā un Ufā, gan Maskavā un Ļeņingradā. Atceros, 80.gadu beigās, kad pats tikos ar Ivaru Jansonu, viņš teica skaidri un gaiši: «Kamēr plašajā Krievzemē dzers, mēs pelnīsim.» 

Kad Arnis Vējš 1987.gadā pēc Saulaines tehnikuma beigšanas sācis strādāt kolhozā par iecirkņa agronomu, Uzvara apsaimniekoja 2000 hektāru, tajā strādāja 2000 cilvēku. Tagad uzņēmumā ir 85 darbinieki, lai gan apsaimniekošanā turpat trīsreiz lielākas platības, no kurām 3000 hektāru ir uzņēmuma īpašumā. 

«Toreiz bijām līderi visās jomās,» atceras Arnis. Lielākie cukurbiešu audzētāji. Ganāmpulks ar kādām 3000 govīm. Cūku fermas ar 10 000 nobarojamām cūkām. Moderna zāles miltu kalte. Un pat starptautisks šķidrmēslojumu pētniecības institūts, kas savu mājvietu bija atradis Uzvarā. 

«Zinātniski mēs bijām ļoti spēcīgi. Viss tika darīts ar vērienu. Līdzko parādījās kāda jauna iespēja, to nekavējoties izmantoja. No Čerepovecas uz Rietumeiropu tika eksportēts kālijs, no Latvijas uz toreizējo Dienvidslāviju – ādas, ko tur mainīja pret importa apaviem. Bet kolhozā uz vietas no ābolu ekstrakta ražoja sīrupu un izejvielas smaržām. Apgriezieni bija vienkārši fantastiski,» atceras Vējš, kurš Jansonu uzskata par izcilu saimnieku un, no mūsdienu viedokļa, liela mēroga uzņēmēju. 

Ne velti bijušā kolhoza priekšsēdētāja kabinetā viss saglabāts kā agrāk un kabineta atslēgas glabājas pie Arņa. Varbūt noderēs muzejam, ko 1975.gadā kolhozā sāka veidot Jansons, pārceļot turp etnogrāfisku zemgaļu sētu un sākot vākt lauksaimniecības tehniku. Tagad muzeju uztur Uzvara-lauks un lepojas, ka tā rīcībā ir ne tikai Baltijā lielākā veco traktoru, bet arī plaša antīko automobiļu ekspozīcija. Daudzi eksponāti, piemēram, viens no nedaudzajiem 20.gados Rīgā uzbūvētajiem traktoriem vai 1916.gada Albion markas auto ir unikāli. 

Tas, ka Uzvara bija tik bagāta, izrādījās tai liktenīgi. «Sākās privatizācija, un katram gribējās izraut kādu gabalu no šā lielā pīrāga. Cilvēki domāja – kas tad ir kolhozs, tas nav nekas. Sākšu pats saimniekot, tad gan būs! Tā viens privatizēja traktoru, otrs – mēslu ratus, un beigās abi nelaimīgi.» 

Lopus privatizētajās fermās izkāva, kolhoza kopmītni ieķīlāja bankā un naudu iztērēja, konservu cehs turpinājis darbu, bet tad nepārdomāti paņēmis kredītu un izputējis. 

Par laimi, 20 no bijušajiem kolhozniekiem sapratuši, ka vienatnē neizdzīvos, tāpēc nodibinājuši kooperatīvo sabiedrību Uzvara-lauks, kuras īpašumā nonākusi daļa no kolhoza tehnikas. Tajā skaitā arī dārgā cukurbiešu audzēšanas tehnika. 

Mehanizētie datori
Šajā pusē, kā zina teikt Arnis, nekad neesot bijušas lielas saimniecības. Pārsvarā viensētas ar pārdesmit hektāriem zemes. Ja arī kādam piederējuši 100 vai 200 hektāru, tad mantinieki dzīvojuši Rīgā vai ārzemēs, un kooperatīvam izdevies pārliecināt cilvēkus zemi iznomāt, bet vēlāk arī pārdot. Palīdzējis tas, ka vieni no pirmajiem šādiem darījumiem piekrituši ārzemēs dzīvojošie latvieši. Iespējams, tā bija otra lielākā veiksme pēc apvienošanās. 

Lai gan viegli nav gājis. Dažs pateicis: «Mana zeme – ko gribu, to daru,» un pēkšņi lauka vidū parādījies dīķis, iestādīts pāris koku un uzcelta būdiņa. «Sīkums par dīķi,» ar rūgtu ironiju saka Arnis. «Bet ar šādu pašdarbību meliorācija, kas pašlaik ir viena no lielākajām lauksaimnieku problēmām, tika krietni papostīta.» 

Nākamais – viņi diezgan ātri sapratuši, ka daudz nosaka nevis tehnika, bet tās efektīva izmantošana. Kamēr citi pirkuši dārgus traktorus, viņi iegādājušies arklus. «Traktors jau nav tik svarīgs – ir svarīgi, ko tas velk. Tāpēc mēs vispirms nopirkām kārtīgus arklus, kārtīgas sējmašīnas un cīnījāmies ar tiem pašiem «kiroveciem». Tikai 2001.gadā lēnu garu sākām pirkt traktorus,» stāsta uzņēmuma vadītājs. Pašlaik viņiem esot 14 Fendt, viens John Deere un viens 600 zirgspēku Challenger. 

Ar kombainiem gan noticis citādi. Uzvarai savulaik bijuši 27 kombaini Ņiva, katrs sezonas laikā varēja nokult 60 hektāru. Pēc privatizācijas Uzvara-lauks palikuši septiņi vēl padomju laikā pirkti vācu traktori. «Bet, kad, aizbraucot uz tīrumu, redzējām, ka vismaz divi no tiem stāv pitstopā, sapratām, ka bez jauniem kombainiem neiztikt, un jau 1997.gadā nopirkām divus John Deere. Tagad ir septiņi Claas kombaini, no kuriem jaudīgākais viens pats var nokult 1300 hektāru,» stāsta Arnis, tūlīt pat piebilzdams, ka šī tehnika ir tik dārga, ka sezonas laikā tā nedrīkst stāvēt ne minūti. Tāpēc kombaini tiek maksimāli noslogoti piecus gadus, pēc tam pārdoti un pirkti jauni. 

Arī vīrs eļļainā kombinezonā traktora vai kombaina kabīnē ir arhaiska pagātne. Mūsdienās kabīne drīzāk salīdzināma ar lidmašīnas pilota kabīni, bet pats kombains patiesībā ir milzīgs mehanizēts dators. Tāpēc Agris priecājas, ka pēdējo desmit gadu laikā neviens traktorists nav aizgājis no darba. Pat ne tolaik, kad Rīgā celtniecībā par ķerras stumšanu maksāja vairāk. 

Diemžēl lauksaimniecība ir sezonāla, tāpēc daži uzņēmumi savus darbiniekus ziemā «atdod» valstij, lai pārkvalificējas par bezdarbniekiem. Arī Uzvara-lauks mehanizatori ziemā pārkvalificējas. Bet par celtniekiem. Tāpēc viss, kas pēdējos 10 gados uzņēmumā ir uzbūvēts, sākot ar trim graudu kaltēm, ir tapis pašu rokām. 

«Ja Latvijā nebūtu likvidēta cukura ražošana un līdz ar to cukurbiešu audzēšana, mēs varētu nodrošināt ar darbu ievērojami vairāk cilvēku,» saka uzņēmuma vadītājs. Krīzi lauksaimniecībā tikpat kā nejuta, tāpēc pēdējo gadu pamatīgākais trieciens uzņēmumam bija tieši cukura nozares likvidācija 2007.gadā, kad nācies pārorientēties uz rapša audzēšanu, atlaist cilvēkus un dārgo tehniku pārdot ukraiņiem. «Skaidrs, ka nozare bija fiziski un morāli nolietojusies, tāpēc neņemos spriest par lēmuma pamatotību. Bet varbūt valstij vajadzēja to visu kapitalizēt un veco rūpnīcu vietā uzbūvēt vienu jaunu. Tagad arvien biežāk izskan, ka nozari vajag atjaunot, bet tas mums izmaksās ļoti dārgi, jo vajadzēs investēt ne tikai jaunas rūpnīcas celtniecībā, bet, pēc maniem aprēķiniem, arī vismaz miljonu latu uz katriem 1500 hektāriem cukurbiešu sējumu.» 

Bet varbūt Latvijā, kas Ziemeļeiropai ir tuvāk nekā Viduseiropai, nemaz nav jēgas nodarboties ar lauksaimniecību, jo tik un tā nespēsim konkurēt ar siltākām zemēm? Tam viņš galīgi nepiekrīt. Neraugoties uz vismazākajiem platību maksājumiem ES, latvieši uz Eiropas fona izskatoties ļoti labi: «Godīgi sakot, pateicoties tieši visām šīm grūtībām, mūsu zemnieki ir pierādījuši, ka viņi ir daudz spējīgāki. Mēs esam nodemonstrējuši, ka varam gan ražot, gan konkurēt. Es domāju, ka arī pati Eiropa to redz un saprot, tāpēc drusku no mums baidās.»

3 Arņa Vēja biznesa principi
1. Noruna ir svarīgāka par naudu
2. Zināšanas
3. Veiksme

Izrādes padotā

Posted on aprīlis 18, 2012 by - Jauna seja

Paula Prozaroviča (22)

Neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro 17.aprīlī pirmizrādi piedzīvojusi Paulas iestudētā izrāde Nepareizas dzīves skola. Izrāde par pirmajām lietām tikko pieauguša cilvēka dzīvē.

Vecāki: Maija – strādā mediju aģentūrā, Romāns – ārsts. 

Kā radās doma iestudēt izrādi? Mairas Dobeles Nepareizas dzīves skola mūs apbūra ar savu patiesīgumu faktos un notikumos, mūsu bērnības atmiņu refleksijās. 

Pati arī esi bijusi tādā skolā? Visi esam pabijuši skolā, kur šķietami nepareizas rīcības izrādās pareizās. Tas ir  viens no nozīmīgākajiem posmiem dzīvē. 

Režisoram jābūt izrādes bosam, kā tev ar to veicas? Labāk būt izrādes padotajam un ļaut tai dzīvot savu dzīvi, elpot pašai. 

Ko esi iemācījusies no teātra? Jūtīgumu pret pasauli. Mēs piedzimstam ar savu īpašu pasaules izjūtu, bet ar gadiem ikdienas realitāte padara mūs aizvien trauslākus. Literatūra, teātris, kino un māksla šādā izpratnē ir uzasinātāji. 

Izcilākā teātra izrāde, kuru esi redzējusi? Ja izrādi skatās ar atvērtu prātu, sirdi un dvēseli, tad tiec uzrunāts, un tur jau tā izcilība arī ir. 

Kādas emocijas tev patīk raisīt skatītājos? Vienkāršas, viegli saprotamas un atpazīstamas, bet galvenais – lai emocijas vispār rodas. 

Kā pārvari pirmizrādes satraukumu? Braucu ar velosipēdu. Rīta saule vai migla virs Daugavas, Āgenskalna gausās ieliņas, naktī tukšas un klusas dzelzceļa pārbrauktuves, visvisādas smaržas un skaņas – pārvaru ar vienkāršumu un skābeņu zupu.

Voldemārs Vadziņš, kolekcionē partiju kreklus

Posted on aprīlis 11, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

Vadziņš sagaida, tērpies Zaļo un Zemnieku savienības kreklā. Aicina par politisko nostāju netincināt, jo svarīgāks esot azarts kreklu kolekcionēšanā

«Pirmais!» Vadziņš rāda partijas Saimnieks kreklu, ko ieguva 1995.gadā, kad vēl Talsu Vēstīs rakstīja par ekonomiku. «Ļoti kvalitatīvs. Tie, ko tagad ražo, krietni švakāki: uzraksta «100% cotton», bet pie miesas nepatīkams.» Teikto papildina sieva Zinaida: «Zatlera partijai švaks krekls. Vingrošanā jutos kā skafandrā.» Voldemārs atceras, ka sieva reiz nejauši uzvilkusi Rubika partijas kreklu. Pamanījusi tikai pa ceļam uz pasākumu estrādē. «Toreiz neviens nelamāja, taču ir gadījies, ka, ieraugot krekliņu, uz to izpauž neapmierinātību ar partiju,» – tā Zinaida. 

Vadziņš apmeklē partiju tikšanās Talsos, taču kreklus tajās vairs nedod. Tikai štruntiņus: pildspalvas, karekļus. Kolekcionārs raksta vēstules uz partiju birojiem. «Nevienam, kam krekliņus lūdzu, nesolu, ka par viņiem balsošu. Neviens arī to neprasa. Pie dažiem tieku tikai pēc vēlēšanām.» Visvairāk kreklu ir no Latvijas ceļa, Tautas partijas, ZZS un Jaunā laika. Labs ražas laiks bijis pirms Saeimas vēlēšanām 2010.gada rudenī, kad pirms 10.Saeimas vēlēšanām iegūti deviņi krekli: trīs no Vienotības, divi no apvienības Par Labu Latviju!, pa vienam no citām. 

Vadziņa kreklu kolekcija piedzīvojusi divas izstādes: Talsu pensionāru biedrībā un Talsu novada muzejā. «Vēsture! Krekls ir, bet partijas vairs nav,» kolekcionārs rāda uz Jaunās partijas logo un uz Odiseja Kostandas veidoto politisko apvienību Centrs. «Partijā Atbildība apvienojās LSDSP un sīkpartijas – sīkie šušeri.» Sociāldemokrātu savienības sarkano kreklu rotā roze. «Viņi dāļāja prezervatīvus, jo saīsinājums no partijas pirmajiem burtiem bija SDS: sevišķi drošs sekss!» Zīgerista partijas kreklu dabūjis tikai 2007.gadā no kāda talsnieka apmaiņā pret degvīna pudeli Gorilka ar bērzu pumpuriem. «Zīgerists, kārtīgs čalis, daudz palīdzējis – sabilniekiem zāles sagādāja.» 

Pats partijā nekad nav bijis. Savulaik izsūtīts uz Sibīriju, tāpēc kopā ar citiem represētajiem eirodeputāts Rihards Pīks uzaicinājis uz Briseli. Tur Vadziņš dabūjis Eiropas Tautas partijas cepuri. «Uz Briseli braucu ar autobusu. Nekādas vainas. Pērn ar ceļotājklubu sešas reizes biju ekskursijās pa Baltiju.» 

«Oo!» Vadziņš līksmi rāda uz krekliņu: Šlesers – premjers! Kurš gan cits! Bijis uz tikšanos ar partiju tepat Talsos pirms vēlēšanām. «Gribēju ar viņu saderēt, cik kurai partijai būs vietu Saeimā. Šlesers teica: «Nedzeru, nepīpēju un nederu.»»

Gandrīz autobusa šoferis

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Personība

Bobslejists Oskars Melbārdis (24) divās sezonās no stūmēja kļuvis par veiksmīgu pilotu. Olimpiskajās spēlēs Sočos viņš medaļu sev neprognozē. Citās domās ir viņa stūmējs 

Vai ir bijis tā, ka braucot bobslejisti viens otram apķeras ap vidukli? Tāds ir pirmais jautājums Oskaram, jo, skatoties, kā bobi gāžas un braucēju ķiveres strīķējas pret ledu, nav skaidrs, kā viņi noturas iekšā. Ātrums: 120-140 km/h. «Nē, ap vidukli neviens man nav ķēries. Ir «ručkas», kur turēties. Un jāturas baigi. Centrbēdze rauj ārā no boba. Nekas iepriecinošs tas nav.» 

Humors Oskaram ir. Uz norādi, ka intervijās savus stūmējus, kuri dzimuši Gulbenē un Alūksnē, konsekventi dēvē par latgaliešiem, viņš saka: «Labi, labi, es jau par to esmu dabūjis no viņiem mizā. Bet, da nu, kas Gulbene par Vidzemes pērli? Valmiera gan!» 

Oskars dzimis Valmierā, dzīvojis turpat netālu – Kauguros. Viņa vecāki tur mīt jo-projām. Mamma ir bērnudārza audzinātāja, tētis dara dažādus darbus. Savulaik cepis gardas tortes, kaimiņi tās pat pasūtījuši. Oskaram ir 19 gadus vecs brālis Ritvars. Abu aizraušanās ir motosports – amatierlīmeņa Latvijas mačos ieguvuši 3.vietu. 

«Matemātikā vispār man bija vāks.» Par skolas laiku Kauguros Oskaram nav daudz stāstāmā. Kā tautasdeju dejotājs bijis uz Dziesmu un deju svētkiem, tomēr vislabāk padevies sports. Precīzāk, sprints. Aizgājis uz Murjāņu Sporta ģimnāziju, taču «stundās sēdēju un neko nedarīju, Rīga bija tuvu». Vairāk vilka izklaidēties, nekā trenēties daudzcīņā (sprints, tāllēkšana, šķēpmešana, augstlēkšana – red.). «Man nebija uz to talanta. Vēl pagadījās trauma. Draugs riteņbraucējs aicināja līdzi uz bobsleja testiem. Bija jāstumj boba prototips.» Melbārdi novērtēja Zintis Ekmanis, Bobsleja un skeletona federācijas viceprezidents. Teica – jātrenējas. 

Oskars bija pilota Jāņa Miņina stūmējs un 2009.gada pasaules čempionātā četriniekos «iestūmās» bronzas medaļā. Uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm Vankūverā devās 2010.gadā. Komanda ieradās Kanādā divas nedēļas iepriekš, lai trenētos. Trešajā dienā Miņinu aizveda uz slimnīcu. «Domājām – paārstēsies, izskalosies, būs labi. Kad uzzinājām par apendicīta operāciju, cerības bija švakas. Jānis izlēma braukt, cīnīties. Smagi kritām un apdauzījāmies. Man bija smadzeņu satricinājums.» 

No pilsētas Oskars neko daudz neredzēja, jo ievēroja gultas režīmu. «Olimpiāde ir kas īpašs. Svētku atmosfēra, pacilājums. Visi priecīgi. Sportistus burtiski nēsā uz rokām. Parāda, kur jāiet. Palīdz panest somu. Jūties cienīts.» 

Nākamajā sezonā pēc olimpiādes Miņinam izveidojās konflikts ar treneri Sandi Prūsi. Miņins no Latvijas izlases aizgāja, patlaban trenē Beļģijas sieviešu izlasi. Konfliksituāciju Oskars komentē nelabrāt, sakot, ka Miņins bija ļoti labs pilots un viņa aiziešana ir zaudējums komandai, tomēr visu varēja atrisināt citādi. «Pats arī drusku bija vainīgs pie tā.» 

Jau iepriekš Oskars apsvēra domu vairs nesportot. Neatkarīgi no Vankūverā izcīnītās vietas. Komandā bija smaguma un tukšuma sajūta, arī pats jutās sevi izsmēlis. Tad nāca piedāvājums kļūt par pilotu. «Piekritu. Vēlējāmies pierādīt, ka varam būt komanda.» 

Pirmoreiz pie boba stūres tika 2010.gadā. Brauciens bijis tik ātrs, ka virāžas tā īsti neizjuta. «Kaut ko bezsakarīgi paraustīju, nezinot, kas un kā.» Oskars tehniski izstāsta, kā darbojas stūre. Izklausās pēc grožu raustīšanas, braucot ar zirgu. 

«Asinsrite griežas uz otru pusi! Arī adrenalīna deva cita,» jaunās izjūtas pilota lomā konkretizē Melbārdis. Boba ātrums trasē 120-135 km/h, reiz sasniedzis pat 148 km/h. Skeletonisti braucot ar 140 km/h. «Es ar skeletonu nebrauktu. Tas ir kaut kāds ārprāts! Ar galvu uz leju! Bobam vismaz ir kaut kas apkārt, kur sēdēt.» 

Kāda ir atšķirība, vadot boba divnieku un četrinieku? «Divnieks ir kā vieglā mašīna, četrinieks – gandrīz kā autobuss,» saka Melbārdis. Pats ar savu automašīnu Toyota viņš nekad tik ātri nebrauktu. Tādējādi apdraudētu sevi un citus. 

Divi zelti
Pirms mēneša beidzās Oskara līdz šim labākā bobsleja sezona. Pēc skaita – sestā. Divas no tām – kā pilotam. Iepriekšējo sezonu beidza 21.vietā, bet šogad pasaules kausu kopvērtējumā ierindojās 6.vietā (pusotru sekundi atpaliekot no uzvarētajiem ASV), savukārt divniekos vienā no pasaules kausa posmiem Vinterbergā tika arī uz pjedestāla – 3.vieta. Pasaules čempionāta divniekos – 8.vieta. Tajā pašā laikā paspēja iegūt divas zelta medaļas pasaules junioru čempionātā: gan divniekos, gan četriniekos. «Bez komandas biedriem es nebūtu nekas,» Oskars slavē Helviju Lūsi, Arvi Vilkasti, Jāni Strengu un Daumantu Dreiškenu. 

Pasaules čempionātā Melbārdim nepaveicās četriniekos. Bija labāko desmitniekā, bet vienā no pēdējiem braucieniem krita. Stūmēji sadauzīja galvas un plecus, Oskars sagrieza roku, tai uzlika trīs šuves. Leikplesidas trasē Oskars iepriekš nebija braucis. «Pieļāvu kļūdu. Sezonas beigās biju ļoti noguris,» pilots stāsta, kāpēc neizbrauca virāžu. Katrs brauciens viņam prasa milzu koncentrēšanos. Jābūt savāktam, lai neietekmētu stūmēju noskaņojumu. «Es nevaru kā citi piloti pirms starta kaut ko TV kamerā iejokot.» Sacensību dienā Oskars klausās smagu mūziku: AC/DC, Rammstein. «Patīk Rammstein, lai arī nesaprotu, ko viņi vāciski dzied.» 

Uz norādi, ka sporta pasaulē 6.vieta bobslejā nav līdzvērtīga 6.vietai hokejā, kur ir krietni lielāka konkurence, Melbārdis atmet ar roku. Tādu rezultātu salīdzināšanu un attieksmi ir dzirdējis. «Es to neņemu galvā. Uzklausu tos, kas kaut ko saprot.» Cilvēkiem esot tendence ātri aizmirst labos rezultātus, bet redzēt sliktos. Daudzi nezina, ka Eiropas kausos bobslejā piedalās pat 60 ekipāžu. 

«Oskara sniegums ir ļoti spēcīgs, un viņa attīstība šajā sezonā notika diezgan strauji. Un teikšu atklāti – ar šādu stabilu un progresējošu Oskara sniegumu ne tikai mēs, bet arī pretinieki nebija rēķinājušies,» portālam Bobslejs.lv pēc sezonas noslēguma teica treneris Sandis Prūsis. Gan divnieku, gan četrinieku ekipāžu braucienos Melbārdis bija pirmajā desmitniekā. Par Melbārdi priecājas arī Dainis Dukurs, kurš savulaik pats bijis bobslejists un trenējis pasaulē labākos skeletonistus – Martinu un Tomasu Dukurus. 

Panākumu iemesli esot vairāki. Pirmkārt, Latvijas izlasei ir labs treneris – Sandis Prūsis, kurš izveidojis spēcīgu komandu. Otrkārt, Oskars ir fiziski stiprs un mērķtiecīgs. Kļūt par pilotu bijusi liela uzdrīkstēšanās. Stūmējs atbild par sevi, pilots arī par komandu: no rīta līdz vakaram. Trasē atbildīgs vēl par trim cilvēkiem, kas sēž aiz viņa. «Dievs devis Oskaram aukstasinību un spēju zibenīgi orientēties sarežģītās situācijās. Jauns, spēcīgs un talantīgs cilvēks ir veiksme Latvijas sportam.» 

Operā sāp galva
Pats Oskars savus panākumus skaidro ar darbu, gribasspēku un pašdisciplīnu. Treneris respektējot to, ko sportists spēj. Arī treniņu apstākļi ir labi, viss vajadzīgais nodrošināts. Alga – 1000 latu mēnesī. Vienīgās bažas un nedrošība ir tā, ka par sportu Latvijā nedomā ilgtermiņā, jo līgums nav noslēgts uz gadiem desmit, katru gadu to pārskata, un nepamet sajūta, ka jebkurā brīdī var pateikt: trūkst finansējuma. 

Līdz maijam Oskaram ir samērā brīvs. Viņš individuāli uztur formu Daugavas stadionā un mājās Bišumuižā, kur pa-grabā iekārtojis sporta zāli: muskuļu nostiprināšanai 170 kg svaru stienis uz krūtīm guļus. Treniņi Ventspilī komandai ilgs visu vasaru: skries 100 metrus, cilās svarus, stums boba prototipu – vienu metru garu, uz četriem riteņiem, ar uzkārtām smaguma asīm. Režīms tāds: astoņos mostas, brokastis, desmitos treniņš, pusdienas, diendusa, četros pēcpusdienā atkal treniņš, astoņos vakariņas, tad naktsmiers. «Dažkārt pamostos ar domu, ka negribas trenēties. Sportot karstā laikā nav viegli. Citi tikmēr guļ pludmalē, atpūšas.» Oskara draudzene ar to samierinājusies. Saplānojot kopā pavadāmo laiku tad, kad pilots brīvāks. Drīzumā abi iešot uz teātri. Kādu? Oskars parausta plecus. Pirms gada bijis uz Nacionālo teātri, skatījies Žurku Kornēliju. Paticis. «Teātris vēl tā, bet opera gan ne. Sāp galva. Nesaprotu, kāpēc citi jūsmo.» Draudzene studē Rīgas Stradiņa universitātē Sabiedrības veselības fakultātē, savulaik dejojusi sporta dejas. Abi kopā ir piecus gadus. Vai nejautā, kad precēsi? «Jautā, bet vēl ir laiks. Gan izkristalizēsies.» 

Melbārža stūmējs Daumants Dreiškens Sporta Avīzei izteicies, ka 2014.gada olimpiskajās spēlēs Sočos Latvijas izlasei būs medaļa. Oskars to prognozēt neņemas. Tas esot atkarīgs gan no fiziskās formas, gan no tā, cik ātri apgūs trasi. Vēl jau priekšā nākamā sezona. Daudz jāmācās pilotēšanā: pirmais brauciens ir labs, otrais – švakāks. «Nevaru sakoncentrēties. Atslābstu, jo pēc pirmā brauciena līdz otrajam ir stunda.» Dreiškens tik labi iestumjot, ka visu sezonu ir ātrākie starti, bet finišā Oskaram jāsakot: «Sorry.» Uz to Dreiškens atbildot: «Nekas, vecais, nākamreiz būs labāk. Viss kārtībā, tak maucam!» Un Melbārdis arī domājot uz priekšu: par jaunu dienu, jauniem uzdevumiem. «Osis ir lāga džeks. Ar gribasspēku. Atbildīgs. Nezinu, kas viņu spētu satracināt. Neesmu redzējis izejam no rāmjiem,» vērtē Dreiškens, kurš ar Melbārdi sāka dzīvot vienā viesnīcas istabā, kad abi vēl bija stūmēji. 

Līdzsvarots, paškritisks. Tā Oskaru raksturo visi aptaujātie. Sliktajā rezultātā neesot vainīgs ledus, bobs vai konkurenti, bet pats. Viedoklis ir, bet to neuzspiež. «Ārpus trases nav līderis. Rēķinās ar citiem, ieklausās,» Daumants stāsta, ka Melbārdis nav manīts citus komandas biedrus mācām, kā reģistrēties lidojumam, kā likt somas. 

Brīvo laiku ārzemēs Oskars kliedē, sazinoties ar mājiniekiem un datorā spēlējot hokeju, futbolu. «Tā varu atslēgties.» Lai arī līdzi paņemot pa grāmatai, ieskatīties sanāk reti. Pēdējā, ko izlasīja, ir Ozo. Cilvēks uz ledus – par hokejistu Sandi Ozoliņu. Kā ar alus kausu brūzī Vācijā? Oskars smaida. «Nevar, pēc tam baigi jūt. Bija viena reize, kad to sapratu. Toreiz vēl stūmējs biju.» 

Stāstu Oskaram, ka Daumants kā vienu no abu sportiskās saderības iemesliem minēja svaru. Tas labi izlīdzinoties. Uz to Melbārdis atbild: «Ha!» Vairs par stūmēju nevarot kļūt, jo pieņēmies svarā. Garšo šokolāde, arī burgeru ēstuvēs patīk iegriezties. Decembrī ar draudzeni noslēdzis derības, ka atturēsies no fast food. Martā vēl bija izturējis.

Atlīdzība

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Slavenība

Amerikāņu aktieris Pīters Dinklidžs, kas tagad spēlē vienu no spilgtākajām lomām seriālā Troņu spēle un šonedēļ atgriežas arī ekrānos Latvijā,  līdz šai slavas stundai nonācis, sakot principiālus «nē»

Janvārī Zelta globusu pasniegšanas ceremonijā Pīters Dinklidžs pārsteidza pats sevi. Viņš tika godināts kā labākais otrā plāna aktieris TV seriālā par darbu Troņu spēle. Skatuves mikrofons tika nolaists krietni zemāk, lai atbilstu aktiera 135 centimetru augumam. 

Pīters pateicās vairākiem cilvēkiem: rakstniekam Džordžam R.R.Mārtinam, kas sarakstījis fantastikas romānus, uz kuriem balstīts seriāls, savai mammai, citiem aktieriem un filmēšanas grupai. Kad arvien skaļāk sāka skanēt fona mūzika, dodot norādi, ka jābeidz runāt, Pīters nevarēja izmest no galvas to, ko visu vakaru atgādināja sieva: «Cilvēkiem tas ir jāzina! Tā nedrīkst notikt!» Mirkli paminstinājās un izlēma – lai notiek! «Es vēl vēlos pieminēt kādu vīrieti, kas man neiziet no prāta. Viņš dzīvo Anglijā. Viņa vārds ir Martins Hendersons. Iegūglējiet!» 

Kad pēc mēneša tiekamies pie brokastu galda Manhetenas viesnīcā Trump SoHo, aktieris aizvien jūtas mazliet neērti par savas runas nobeigumu, kas šķietami neiederējās pompozajā ceremonijā. «Es par viņu izlasīju internetā dienu pirms Zelta globusu ceremonijas. Tas mani ļoti apbēdināja. Nezinu, kāpēc.» Viņš uzreiz pasteidzas izlabot sacīto: «Nē, nu, es zinu, kāpēc. Tas, kas notika, ir šausminoši.» 

Pērn oktobrī 37 gadus veco Hendersonu, kura augums ir 125 cm, uz ielas Somersetā pagrāba kāds nenoskaidrots garāmgājējs un vienkārši aizmeta tālāk. Vīrietis tagad ir daļēji paralizēts un staigā ar kruķiem. Vakarā pēc Zelta globusu pasākuma Hendersons kļuva par plaši apspriestu tēmu tviterī. Pats aktieris gan atteica vairāku televīziju piedāvājumam ierasties studijā un padiskutēt par notikušo. 

«Cilvēki komentēja, ka mana runa bija veltījums viņam,» saka Pīters. «Tādā veidā tas tika romantizēts un īsti neatbilst patiesībai. Es vienkārši gribēju norādīt, ka tā ir nejēdzība. Punduri vēl aizvien tiek uztverti kā anekdotes. Tas ir viens no pēdējiem vispārpieņemto aizspriedumu bastioniem. Ne tikai tiem cilvēkiem, kas piedzērušies staigā pa ielām Anglijā un vēlas vienkārši pamētāt citus cilvēkus. Arī medijiem. Visiem.» Viņš iedzer kafijas malku un norāda, ka stereotipu radīšanā pie vainas ir arī paši punduri, kas strādā par aktieriem. «Ir vienkārši jāpasaka «nē». Nedrīkst atļaut, ka jūs pataisa par izsmiekla objektu.» 

Paša Dinklidža dzīvesstāstā it kā nekādu pārsteigumu nav: kā aktieris viņš diezgan ilgi mēģināja izsisties uz augšu, vairākus gadus strādāja laiku pa laikam, tad beidzot saņēma labas lomas piedāvājumu un kļuva slavens. Troņu spēlē Pīters ir Tairons Lenisters – lorda dēls ar sarežģītu raksturu un asu mēli. 

Par šo lomu viņš saņēmis gan minēto Holivudas ārzemju preses Zelta globusu, gan televīzijas izcilnieku balvu Emmy. Viņam tagad seko vesela fanu armija, lai gan tā, visticamāk, nemaz nav redzējusi viņa līdzšinējos labākos darbus: uz skatuves lugā Ričards III vai pirmajā lielajā kinolomā 2003.gada filmā Stacijas aģents. 

Pēkšņo zvaigžņu stundu var uzskatīt par savdabīgu pavērsienu viņa karjerā, jo izklaides industrijas mašinērija parasti nepaslavē tos, kas atsakās no lomām savu principu dēļ. Protams, viņš arī nav aktieris, kas atbilstu noteikta auguma ideāliem. 

Pīters nesen izvācies no Ņujorkas – pilsētas, ko sauca par savām mājām pēdējos 20 gadus. Metropole arvien vairāk likusi justies vecākam par saviem 42 gadiem. «Visa tā plēšanās atrast kādu klusu vietiņu,» skaidro aktieris. «Pats jutu, ka sāku pārvērsties par vecu īgņu, un gibēju no tā aizbēgt.» 

Tagad viņš dzīvo meža ieskautā mājā uz ziemeļiem no pilsētas kopā ar sievu – teātra režisori Ēriku Šmidtu – un nesen pasaulē nākušo meitiņu. 

Bērnība bez televizora
Arī bērnību viņš pavadīja stundas brauciena attālumā no Ņujorkas. Tēvs strādāja par apdrošināšanas aģentu, mamma bija mūzikas skolotāja. Viņu mājās Ņūdžersijas štatā nebija un nekad nebūs televizora, vismaz tā domāja Pīters un viņa brālis. Kādu vakaru, kad Pīters jau bija pusaudža gados, viņš saklausīja dīvainas skaņas vecāku istabā. Pavēra durvis un ieraudzīja, ka abi skatās tikko nopirktu melnbalto televizoru, kas paslēpts skapī. «Kopš tā brīža mēs bijām skatītāju trijotne. Manas smadzenes burtiski kusa no laimes.» 

Pīteram un viņa brālim Džonatanam jau no mazotnes patika būt uz skatuves (Džonatans tagad ir profesionāls vijolnieks). Lai gan Pīters ir vienīgais ģimenē, kam izpaudusies ģenētiskā slimība ahondroplāzija, un tādēļ bieži vien piedzīvojis dusmu uzplūdu brīžus, kopumā viņš pateicas vecākiem par salīdzinoši laimīgu bērnību. «Man palaimējās, ka viņi diezgan prasmīgi mācēja ieaudzināt to, ka jāpieņem sevi tādu, kāds es esmu.» 

Pēc aktiermākslas studijām viņš 1991.gadā kopā ar labu draugu un kursabiedru Īenu Belu pārcēlās uz Ņujorku. Abi sapņoja par savas teātra kompānijas izveidi. Kopā noīrēja dzīvokli zem Viljamsburgas tilta. Tur nebija apkures, trīcēja sienas, kad pāri brauca vilcieni, un plīti nevarēja lietot, jo tajā mitinājās žurkas. Kad pasūdzējās saimniekam, saniknotais vīrietis esot izvilcis nazi. «Tā pat īsti nebija dzīvojamā istaba,» stāsta Pīters. «Vienkārši liela, tukša telpa, kurā iedomājāmies iestudēt [amerikāņu dramaturga Sema Šeparda lugu] Īstie Rietumi. Viss beidzās ar to, ka parāk daudz dzērām, un vienīgais, ko sarīkojām, bija dzejas lasīšanas vakars.» 

Bels atceras, ka «vieta bija laba, jo tur varēja rīkot ballītes un iekasēt naudu, lai samaksātu par īri», taču galu galā īri viņi samaksāt nevarēja un kādā dienā, kad atgriezās no izbraukuma uz laukiem, durvīm bija nomainīta atslēga. 

Bels aizbrauca uz Sietlu, kur tagad strādā par aktieri un režisoru. Dinklidžs palika Ņujorkā un drīz atrada nelielas lomas uz teātra skatuves un laiku pa laikam arī mazbudžeta filmās. Labāk algotu darbu nepiedāvāja, jo viņš uzreiz norādīja, ka nav ieinteresēts spēlēt tādas lomas, kādas parasti piedāvā punduriem. Nē, viņš netēlos ne elfus, ne leprekonus (mazi rūķīši īru folklorā, kas spējot izpildīt trīs vēlēšanās)! 

Nejaušās satikšanās
Pat pēc viņa pirmās pamanāmākās lomas 1995.gada filmā Living in Oblivion (Aizmirstībā) viņš nevarēja atrast aģentu. Lentē Dinklidžs spēlē aktieri, kuru nokaitina piedāvājums it kā parādīties sapnī: «Vai jūs pats kādreiz esat sapņojis, ka esat punduris?!» 

«Paklīda runas par maniem principiem. Tas mani aizvainoja vēl vairāk – labs ir, mitināšos neapkurinātā dzīvoklī un rakstīšu dzeju. Kāpēc gan man būtu jāraujas iekļūt jūsu klubiņā, ja jūs mani tādu, kāds es esmu, nemaz nevēlaties?» 

Aktieris Stīvs Bušemi, kas bija filmas Aizmirstībā režisors, ieteica Pīteru Ņujorkā dzīvojošajam kinorežisoram Aleksandram Rokvelam, kas gatavojās uzņemt komēdiju 13 Mēneši. Abi satikās dienu pirms filmēšanas sākuma un uzreiz viens otram iepatikās. «Protams, tādam cilvēkam kā Pīters līdzi nāk viņa neparastā auguma bagāža. Taču pats Pīters nekavējoties palīdz to aizmirst. Jūs pie sevis domājat: «Viņš ir punduris! Punduris!», bet Pītera personība ir daudz pārāka par mazo augumu.» 

90.gadu beigās Dinklidžam jau bija pietiekami daudz darba, lai savilktu galus. «Zināt, ko es tā pa īstam vēlos?» viņš toreiz izteicās intervijā teātra mājaslapā. «Nospēlēt galveno romantisko varoni un dabūt meiteni.» Sagadījās tā, ka Pīters iepazinās ar teātra režisoru Tomu Makartiju. Abi kļuva draugi, un režisors drīz vien secināja, ka Pīters tik tiešām ir galvenā varoņa materiāls. «Tas bija skaidrāks par skaidru. Galvenajam varonim vajag divas īpašības – pašpārliecinātību un ievainojamību. Pīteram ir abas.» 

Vienu dienu režisors un aktieris nejauši sastapās uz kāda Manhetenas ielas stūra. Makartijam iešāvās prātā ideja piedāvāt viņam lomu iecerētajā filmā Stacijas aģents – Dinklidžs spēlētu introvertu vīrieti, kas dievina vilcienus un negaidīti manto nelielu depo Ņūdžersijas laukos. 

«Tobrīd mēs pat iedomāties nevarējām,» saka Makartijs, «kā šī nejaušā satikšanās izmainīs mūsu abu karjeras.» Režisors pārlaboja scenāriju, lai tas piestāvētu Dinklidžam. «Viņš ieņēma galvā domu, ka šī loma ir domāta tieši man, un neatkāpās no tās ne soli,» atceras aktieris. «Tāda lojalitāte ir liels retums.» 

2003.gadā filma saņēma skatītāju balvu lielākajā neatkarīgā amerikāņu kino festivālā Sundance. 

Dinklidžs lojalitāti uzskata par izcilāko rakstura īpašību. Viņam pašam ir šaurs draugu loks no studiju laikiem, Ņujorkas teātra vides un kino. Šīs attiecības ir tik noturīgas, jo cilvēki «nedzenas pakaļ kaut kādam baltam, ar naudu piebāztam balonam vai necenšas pielīst slavenībām». 

Turpinot mūsu sarunu restorānā, es pajautāju par vienu no viņa dīvainākajām un neizprotamākajām lomām kinokarjerā – filmā Pirkstgali (Tiptoes). 

«Pirkstgali!» iesaucas Pīters un nogroza galvu. «Ak, tā filma… Tas bija kaut kas īpašs.» Galvenās lomas spēlē Holivudas zvaigznes Keita Bekinseila un Metjū Makonahijs – iemīlējies pāris, kuru attiecības sašķobās, kad sieviete paliek stāvoklī un uzzina, ka visi citi līgavaiņa ģimenes locekļi ir punduri. 

Sieviete pārdzīvo, ka arī viņas mazulim var būt ģenētiski traucējumi. Viņu cenšas nomierināt līgavaiņa brālis, ko spēlē Gerijs Oldmens. Lai atveidotu punduri, slavenajam angļu aktierim bija jāfilmējas uz ceļiem un jāvalkā īpaša korsete. «Filma izpelnījās smagu kritiku,» piekrīt Dinklidžs, kurš pats tēloja Oldmena varoņa draugu. ««Kur prāts, likt Oldmenam rāpot uz ceļiem?! Tā ir īsta ņirgāšanās!» Man ir savs viedoklis par politkorektumu, bet tobrīd mana nostāja bija šāda: «Ziniet, šis ir pats Gerijs Oldmens! Viņš var atļauties darīt, ko vēlas! Bet es esmu vienkārši priecīgs strādāt ar viņu kopā.»» 

Atzīstos, ka esmu pārsteigts par Dinklidža mēģinājumu aizstāvēt Pirkstgalus. Manuprāt, tā ir vienkārši stulba filma. «Es redzēju filmas pirmo versiju, un tā bija lieliska,» atceras aktieris, kurš piedalījās divarpus stundas garās lentes pirmizrādē festivālā Teksasā. «Pēc tā producenti atlaida režisoru un pārmontēja līdz pusotrai stundai. Tie cilvēki filmu vienkārši izvaroja,» uzskata Dinklidžs. «Pārtaisīja par dīvainu romantisku komēdiju, kurā nejauši iemaldījušies arī punduri.» 

To atceroties, aktrieris sadrūmst. «Ideja bija lieliska, bet rezultāts sanāca tāds, pret kādu es cīnos visu laiku – ka mazie cilvēki ir tikai tādas mīlīgas, smieklīgas radībiņas.» 

Pajautāju, vai viņš pats kādreiz ir vēlējies kļūt par mazo cilvēku labas gribas vēstnieku. Viņš smagi nopūšas. «Es nezinu, ko es varētu pateikt. No manas puses būtu iedomīgi pieņemt, ka… (Pauze.) Katrs cilvēks ir atšķirīgs. Katram mana izmēra cilvēkam ir citāda dzīve, citāda pagātne. Atšķirīgi veidi, kā viņi cenšas ar to tikt galā. Ja kādam no malas šķiet, ka es pats esmu ar to samierinājies, es tik un tā nedrīkstu censties iestāstīt citiem, ka tas tik tiešām ir O.K. Arī man dzīvē ir dienas, kad es ar to nespēju samierināties.» 

Nekādu bārdu!
Ceļš līdz Troņu spēlei bija diezgan tipisks – kāds draugs pastāstīja citam draugam un tā tālāk. «Es nedaudz pazinu [scenāristu] Deividu Beniofu. Labāk pazinu viņa sievu. Viņš ir gudrs džeks. Ja sanāca satikties kādā ballītē, parasti centos turēties viņam līdzi,» stāsta Dinklidžs. 

Savukārt scenārists pasmejas: «Viņš bija draudzīgāks ar manu sievu. Es zināju, ka viņš ir asprātīgs, gudrs un viņam ir sarkastiska mēle.» 

Jau no paša sākuma Dinklidžs bija galvenais kandidāts Tairona lomai, jo, pēc scenārista teiktā, aktierim «ir ļoti cilvēcīga dvēsele, kura cenšas sevi pasargāt aiz dzēlīguma bruņām». «Tieši tāds pats bija iecerēts mūsu varonis.» 

Dinklidžs pirmajā noklausīšanās reizē esot bijis bažīgs. Viņam ir bēdīga pieredze kopš Nārnijas hronikām. Tajās viņš spēlēja punduri Trampkinu un septiņus mēnešus pavadīja Austrumeiropā un Jaunzēlandē, svīstot zem garas, sarkanas bārdas. «Tā bija interesanta pieredze,» diplomātiski saka Pīters, «taču gauži nekomfortabla.» Tālab, tiekoties ar Troņu spēles veidotājiem, viņš sāka ar vienkāršu lūgumu: nekādas bārdas un nekādu kurpju ar spiciem purngaliem. 

«Šāda žanra filmās visiem punduriem ir viens un tas pats izskats. Man uzreiz ieslēdzās brīdinājuma signāls. Pat ne brīdinājums. Es uzcēlu metāla sētu ar dzeloņstieplēm. Pat Gredzenu pavēlniekā kādam liekas smieklīgi, ka tiek mētāti punduri. Nopietni…» 

Scenāristi apliecināja, ka Tairons būs cita veida mazais cilvēks. «Ne bārdas, ne spicu kurpju, bet gan romantisks, reāls cilvēks. Turklāt viņi piebilda, ka šis varonis ir ļoti populārs.» 

Fantastikas romānu sērijas fani tik tiešām apliecina, ka rakstnieka Džordža R.R.Mārtina radītajā pasaulē, kur ir vesels lērums karaļu, karotāju, ielasmeitu, vergu, karalieņu un briesmoņu, Tailers ir viena no mīlētākajām personām. «Mani lasītāji jūt līdzi šim izstumtajam,» saka rakstnieks, «kam bieži neveicas, kam ir jācīnās, lai izdzīvotu, kas nav nekāds zelta puisēns.» 

Dinklidža izmanīgais sniegums padarījis Taironu vēl populārāku. Viņš radījis tēlu, kas ir vienīgais modernais cilvēks tumšā, vardarbīgā, primitīvā pasaulē. Viņam patīk labs ēdiens, laba saruna un laba grāmata. Atšķirībā no citiem asinskārajiem lordiem un bruņiniekiem Tairons labprāt izvairītos no došanās cīņā. Kad tēvs tomēr piespiež ņemt rokās ieroci, Tairons iemanās zaudēt samaņu jau pirms īstās kaujas sākšanās. 

Nesen Dinklidžs bija spiests atzīties Mārtinam, ka ir izlasījis tikai pirmo sērijas grāmatu Troņu spēle. «Viņš izskatījās nedaudz sāpināts,» saka aktieris. «Jutos neomulīgi. Taču tā nav nekāda necieņas izrādīšana. Es joprojām neesmu izlasījis arī visus Tolstoja darbus.» 

TV seriāls pašlaik ir droša darbavieta aktierim. «Apbrīnojami, cik daudz cilvēku tur tiek nogalināts,» saka Dinklidžs. «Pat galvenie varoņi! Arī jaunajā sezonā. Skatītāji būs šokā.» Tikmēr pats Tairons izskatās nenonāvējams. 

«Viņam vēl daudz kas priekšā,» mierina rakstnieks Mārtins, kas tagad palīdz rakstīt arī jaunas seriāla sižeta līnijas. 

Dinklidžs stāsta, ka ir parakstījis līgumu par piedalīšanos vismaz sešās seriāla sezonās un gatavs strādāt arī ilgāk, ja vien Mārtinam neiešausies prātā kāda traģiska doma. «Droši vien arī televīzijas kanāla HBO cilvēki tagad lasa šo un smejas, jo viņiem pieder mana dzīvība. «Ha, ha, ha, pats piesauc nelaimi!»» 

Pārtraukumā līdz aiznākamās sezonas filmēšanai Dinklidžs iecerējis nospēlēt Moljēra komēdijā Iedomu slimnieks, ko šovasar rādīs festivālā Bard Summerscape Ņujorkas štatā. Izrādes režisore ir viņa sieva. 

Jau vairākus gadus Dinklidžs strādā arī pie jaunas biogrāfiskas filmas scenārija par franču aktieri punduri Ervē Vilšēzu, kas kļuva populārs 80.gadu sākumā amerikāņu seriālā Fantāziju sala, bet no dzīves aizgāja 1993.gadā, izdarot pašnāvību savās mājās Holivudā. Filmas scenārija līdzautors ir D-inklidža draugs Saša Gervasī. «Saša tolaik bija žurnālists un intervēja Ervē neilgi pirms nāves. Pēc tam viņš saprata, ka Ervē šo interviju bija iecerējis kā pirmsnāves vēstuli.» Ervē cieta no depresijas un alkoholisma. 

«Es šajā ziņā esmu veiksminieks,» mūsu sarunas nobeigumā atzīst Dinklidžs un uzreiz piebilst, «lai gan vārdu «veiksminieks» es ienīstu.» Kāpēc tā? Aktieris brīdi klusē un skatās kaut kur prom. Tad mūsu skatieni atkal satiekas. «Tas nonivelē visu smago darbu. Kad es vēl mitinājos dzīvoklī, kurā nebija apkures, un par vakariņām maksāju ar pēdējiem centiem, man nemaz nelikās, ka esmu veiksminieks. Biju spiests piekrist lomām, kur par katru izrādi samaksā 50 dolāru, jo centos neatkāpties no saviem principiem.» Te viņš uz brīdi sāk imitēt augstprātīgu toni: «Biju tas mākslinieks, kas atteicās piedalīties reklāmās un tēlot rūķīšus.» Un turpina: «Tagad pateikt, ka man paveicās, būtu tas pats, kas uzspļaut tam puisim, kas savulaik sēdēja savā dzīvoklī ar nosalušu pakaļu. Tāpēc neteikšu, ka esmu veiksminieks. Man vienkārši paveicās satikt un iepazīt ļoti talantīgus cilvēkus. Es atradu viņus, un viņi atrada mani.»

 

Inteliģentiem sapņotājiem

Pērn dibinot izdevniecību The White Book, gribējies sākt ar kādu īpašu grāmatu, tāpēc izdevniecības vadītāja Santa Svaža sāka sarunas par iespējām latviski tulkot leģendāro Džordža R.R.Mārtina sāgu Dziesma par ledu un uguni (angliski izdotas piecas, bet plānotas septiņas grāmatas). Citi izdevēji par to nebija interesējušies, taču Santa bija pārliecināta – lasītājs iemīlēs. 

Tagad pirmā grāmata Troņu spēle visā pasaulē tulkota 15 valodās un pārdota vairāk nekā 20 miljonos eksemplāru. Absolūtus rekordus pērn uzstādīja piecus gadus gaidītā sāgas piektā grāmata Deja ar pūķi, kas tagad izvirzīta prestižajai Hugo Award kā gada labākais romāns. Sāgas autoru Mārtinu žurnāls Time atzinis par vienu no 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē. 

Ja salīdzinām sevi ar kaimiņiem, Latvijā Troņu spēles drudzis ir nedaudz aizkavējies. Igaunijā grāmatu izdeva jau 2006.gadā, un tai bija teicami pārdošanas rezultāti. Tāpēc arī Latvijā Troņu spēli pērn nodrukāja Latvijas tirgum drosmīgi lielā tirāžā – 5000. Tā vairākas nedēļas stabili turējās dažādu grāmatnīcu pirktāko grāmatu topos, taču par absolūto bestselleru vēl nav kļuvusi. «Drusku jāpiestrādā, bet atceries, ka grāmata pārdošanā ir tikai trīs mēnešus,» saka Santa. 

Jau maija sākumā grāmatnīcās nonāks otrā grāmata Karaļu cīņa. Santa plāno ik gadu izdot divas sāgas grāmatas. Arī Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, jau ir nopērkamas spēļu kārtis ar grāmatas varoņiem un galda spēle, pieejamas arī datorspēles pēc Troņu spēles motīviem, taču tās Latvijā vēl nav kļuvušas populāras. Tas var mainīties, jo no 12.aprīļa arī Latvijā FOX Life kanālā sāks rādīt sāgas seriāla otro sezonu. Santa uzskata – jo vairāk kņadas ap filmu, jo labāk grāmatai. «Tas ir aizraujošs stāsts pieaugušajiem – cilvēkam, kuram ir gana plašs redzesloks un laba izglītība; cilvēkam, kuram patīk krāšņas lietas un, jā, arī pasakas.»

– Inta Lase