85 gadus vecā Bona Poli sarunājas ar robotu Nao. Foto — The New York Times.
Rietumu pasaules novecojusī sabiedrība saskaras ar aprūpētāju krīzi. Daži meklē palīdzīgu plastmasas roku
Vecāka gadagājuma sieviete lūdz, lai viņai izstāsta kādu stāstu. «Lieliska izvēle,» atbild mazs robots, kas atgāzies uz galda kā bezrūpīgs profesors, un aicina klausīties uzmanīgi. Sieviete pieliecas tik tuvu, ka viņas piere gandrīz pieskaras gludajai plastmasas galviņai.
«Reiz senos laikos…» robots sāk īsu pasaku. Kad tā galā, robots pajautā — kāds bija galvenā varoņa amats?
«Gans,» klusi atbild 85 gadus vecā Bona Poli. Robots viņu nesadzird un lūdz atkārtot. Sieviete mazliet pieceļas no krēsla un paaugstina balsi.
«Gaaaans!» viņa izkliedz.
«Fantastiski,» neveikli žestikulējot, komentē robots. «Tev ir gaiša galva.»
Šī aina kādam varbūt atgādina zinātnisko fantastiku, taču ar nelielām aizdomām, jo runa ir par mākslīgo intelektu un ar to saistītajām cerībām un arī bažām. Tomēr nesen notikušajā sanāksmē skaistajā Karpi pilsētā, kas atrodas uz ziemeļiem no Boloņas un ko uzskata par vienu no inovatīvākajiem veco ļaužu aprūpes reģioniem Itālijā, to uztvēra kā priecīgu nākotnes priekšvēstnesi — humanoīdi varētu palīdzēt sarūkošajām ģimenēm mazināt slogu, rūpējoties par novecojošās Rietumu pasaules vecākās paaudzes iedzīvotāju stimulēšanu, aktivitātēm un veselības uzraudzīšanu.
