Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Kad rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu (1877—1962) nogurdināja cilvēku burzma, viņš zināja, kur meklēt mieru: «Es personīgi veldzēju savus prātus pie ūdeņiem, kārtīgi divas reizes nedēļā eju makšķerēt (..).» Tā viņš 1946. gada vasarā, jau trimdā esot, atgādināja rakstniekam Jānim Širmanim, pieminot, ka top arī stāsti, lai gan grūti.
Gandrīz ikreiz, kad esmu pie upes vai ezera, atceros Jaunsudrabiņa tēlojuma Ar makšķeri (1921) lasīšanas sajūtu: ir saulaina vasaras diena, tāda tveice, ka karstums spiež galvu, un, ievelkot nāsīs gaisu, pārņem jausma, ka ieelpoju ne tikai simtiem ziedu un zālīšu smaržu, bet arī sienāžu sisināšanu. Un tur tālumā, pie upes, pacietīgi stāv kāds vīrs ar makšķeri un vēro pludiņu.
