Miķeļa pašģīmis
Grafikas dizainers un dizaina studijas Asketic līdzdibinātājs Miķelis Baštiks jau piecus gadus Pierīgā audzē mūsu platuma grādiem neraksturīgas dabas veltes
Kad pirms pāris gadiem iepazinos ar savu sievu Elzu, viņa stāstīja par mācībām ASV un starp visu pārējo aizrautīgi ieminējās, kā dārzā lauzuši svaigus sparģeļus, taisni no dobes. Man, protams, āķis lūpā: kā būtu, ja es varētu izaudzēt sparģeļus un iepriecināt savu mīļo Elzu ar svaigiem sparģeļiem katru pavasari? Jāatzīst - gadiem ejot, nekas nav mainījies, un savā ziņā viss manā dārzā ir audzēts, lai iepriecinātu Elzu. Tas īpaši liek par sevi manīt reizēs, kad esam sastrīdējušies. Tad vispār neceļas roka dārza darbiem.
Pirmos sparģeļus gaidot
Tik tālu viss būtu skaisti, ja vienīgi man būtu kaut mazākā nojausma, kā kaut ko stādīt un audzēt. Kā jau kārtīgs pilsētnieks, iepriekš laukiem metu līkumu. Ja vēl runa būtu par tomātiem vai gurķiem, padoms atrastos, taču par sparģeļiem tajā brīdī apkārt vēl neviens nerunāja. Internetā lasīju, ka jānopērk «sakņu kroņi» un jāstāda iekšā. Latvijā, protams, tādus kroņus, meklē kā gribi, dabūt nevar. Nācās iet garo ceļu un mēģināt audzēt no sēklām. Sākotnēji pasūtīju sēklas internetā. Taču iznākums bija ne pārāk. Tad, joka pēc, apjautājos Centrāltirgus sēklu stendā. Kundze nedaudz padomāja, parakņājās un izvilka no atvilktnes mistisku paciņu, uz kuras virsū uzzīmēts sparģelis. Vai piemērots mūsu klimata apstākļiem? Pārliecības nav, bet mēģināts nav zaudēts.
