Griķu medus.
Latvijas biškopji dažugad iegūst pat 20 dažādu veidu medu. Katram ir īpaša garša, smarža un spējas dziedināt. Biškopis Jānis Vainovskis skaidro, kā neapjukt daudzveidībā
Dažādu ziedu medu iegūt ir visvienkāršāk - visu, ar ko bites piepildījušas kāres, samaisa un iegūst viendabīgu masu. Ja tā ir gaiša, nodēvē par dažādu ziedu medu, ja tumša - par meža medu. Taču, paceļot šūnās sapildīto medu pret gaismu, Jānis Vainovskis pierāda, ka bites ir kārtīgas. Skaidri redzams, ka daļā šūnu ir tumšs medus, bet daļā - gaišs. Bites nejauc nektāru un putekšņus un, ja vienlaikus zied vairāki nektāraugi, vispirms lido pie tiem, kuros ir vislielākā cukura koncentrācija un kas vieglāk pieejami.
Tomēr pat monoflorajā medū, kas iegūts no vienas augu sugas ziediem, nekad nav tikai viena auga putekšņi. Tā kā katram augam putekšņi atšķiras gan pēc izmēra, gan pēc daudzuma, arī katram medus veidam ir atšķirīgs putekšņu daudzums, kas nepieciešams, lai medus iegūtu savu neatkārtojamo smaržu. Parasti par monofloru uzskata medu, kurā ir vismaz 45% viena veida ziedputekšņu. Taču liepziedu medus iegūst īpašu smaržu un garšu pat tad, ja tajā ir tikai 17% liepu ziedu ziedputekšņu.
