Foto — Dace Salmane
Pret jēlu gaļu uz šķīvja vienaldzīgo nemēdz būt — vai nu tā kļūst par atkarību, vai arī liek riebumā novērsties
Mēģinu atcerēties, kad pirmo reizi sajutu jēlas gaļas garšu. Jo var jau to saukt, cik smalki vēlies — par tartaru, tatārmaizīti vai sīpoldesiņu —, tā ir un paliek jēla gaļa. Un, ciktāl es atceros, mūsu ģimenē gaļa vienmēr ir tikusi ēsta kārtīgi termiski apstrādāta. Kas nepavisam nav nepareizi, ja nav pārliecības par gaļas izcelsmi.
Liktenīga manai jēlās gaļas nevainībai izrādījās kāda vasaras pēcpusdiena skolas brīvlaikā, kad, ciemojoties pie kaimiņu draudzenēm, viņu vecmāmiņa gatavoja kotletes un izdarīja ko neiedomājamu — uzzieda jēlo kotlešu masu uz baltmaizes šķēles un piedāvāja pacienāties. Ziņkārība bija lielāka par iekšējo noliegumu, un tā es uzzināju, cik ļoti man garšo jēla gaļa.
