«Visu laiku tiek prognozēts grāmatu gals. Arī latviešiem visu laiku tiek prognozēts gals. Manī nav nedz nolemtības apziņas, nedz misionāra optimisma vai pesimisma. Es dzīvoju savu laiku,» saka Andris Kalnozols. Foto — Kristaps Kalns
Ar Andri Kalnozolu sarunājas Ilze Jansone
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Uzlūkot dzīves tumšākās puses caur sava unikālā humora un viegluma prizmu un tādējādi iekļūt lasītājā līdz pat kaulu smadzenēm — to laikam var dēvēt par Andra Kalnozola (1983) literāro rokrakstu. Viņa pirmais romāns Kalendārs mani sauc pirms dažiem gadiem saviļņoja teju visu Latviju. Šā gada novembrī, turklāt vienlaikus latviešu un lietuviešu valodā, iznāks otrais romāns Zobi. Lietuviski romānu tulko Laimants Jonušis, izdos apgāds Odile, savukārt latviešu tekstu publicēs apgāds Orbīta. Vasaras vidū Andris ir atbraucis uz Rīgu, un mēs tiekamies Vērmanes dārza tējas namiņā.
I. J. Kā tev šobrīd klājas?
A. K. Kopš izgāju no vecāku mājām 18 gadu vecumā, mana dzīve notiek ceļā. Pēc tam vairs nekad neesmu atgriezies mājās. Nesen sāku domāt — kad man ir bijušas mājas, kurās es jūtos kā mājās? Aizgāju atpakaļ līdz skolas laikam Talsos, tad vēl jutos mājās. Pēc tam esmu kaut kur dzīvojis īsākus vai garākus posmus, bet tās vietas nekad nesaucu par mājām. Nezinu, vai esmu paņēmis ceļu par mērvienību, vai ceļš ir paņēmis mani par atskaites punktu, bet es visu laiku esmu ceļā. Arī fiziski — nemitīgi esmu pārskrējienos ar atelpas brīžiem. Pašlaik ir atelpas brīdis, un štābiņš man ir Viļņā. Būšana prom iedod perspektīvu, no kuras varu skatīties uz sevi un savu atrašanās vietu pagātnē.
