Silvija Radzobe.
Teātra zinātnieces Silvijas Radzobes pētījums par dzejnieka Aleksandra Čaka dzīvi piecos padomju okupācijas gados parāda, kā režīms izcilo dzejnieku pārvērta gļēvā un baiļu nomocītā cilvēkā. Līdz iznīcināja. Kāpēc mums tas jāzina?
Annas Brigaderes prēmiju, kas pirmskara gados bija augstākais apbalvojums literatūrā, Čaks 1940. gada janvārī saņēma par poēmu Mūžības skartie. Jau pēc pusgada viņš tika izsaukts pie PSRS slepeno dienestu darbinieka, Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas sekretāra Žaņa Spures, kurš dzejniekam aizrādījis - nu, būs jāizpērk sarakstītais. Jo tur taču viņš čekistam adresējis dusmu un aizkaitinājuma pilnos vārdus: «Kājas tev, draņķi, būtu mums jāskūpsta, kājas. Bet - ko tu domā! - šis te vēl rūks: «Sarkanbaltsarkanais karogs, pilsoņu karogs!» Jefiņš, ne - čekists.» Un šo vareno, spēkpilno rindu autors, noklausījies rūdītā padomju specaģenta pārmetumos, tikai pazemīgi piekritis.
