Žurnāla rubrika: Svarīgi

Džilindžera neprātīgās idejas

Posted on maijs 5, 2010 by - Saturs

Kā tapa raksts par režisoru Džilindžeru

Nebija viegli izveidot sarakstiņu ar aktrisēm, kuras spēlējušas Džilindžera izrādēs, un visām uzdot jautājumu – kā ir strādāt kopā ar viņu? Kā viņš panāk, ka aktrises viņam uzticas un gatavas realizēt režisora visneprātīgākās idejas? Šopiektdien, 7.maijā, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos Īstvikas raganas un trijām raganiņām – Kristīnei Nevarauskai, Sarmītei Rubulei, Elīnai Dzelmei – uz skatuves nāksies darīt pavisam trakas lietas. Šajā izrādē Džilindžers citē pats sevi, savu stilu, un ironizē par to.

Man šķita interesanti izpētīt, kādas ir Džilindžera aktrises. Vai iespējams atrast viņās kādu kopēju, vārdos neaprakstāmu pat maģisku pazīmi?

Šķiet, atbildi es atradu. Un ceru, to būs interesanti izlasīt arī jums. Starp citu, vai zināt, kā radies zvaigznes jēdziens latviešu teātrī? Arī par to lasiet rakstā Bālai būt aizliegts!

Kas kuram parādāms

Posted on aprīlis 28, 2010 by - Fotogrāfijās

Dalību šā gada izstādē Expo 2010, kas Ķīnas lielākajā pilsētā Šanhajā būs atvērta no 1.maija līdz 31.oktobrim, pieteikušas vairāk nekā 190 valstis un 50 starptautiskas organizācijas. Visus vieno devīze Labāka pilsēta – labāka dzīve, taču katrs atsevišķi, protams, centies izcelties ar kaut ko savdabīgu. Tiek lēsts, ka izstādi apmeklēs 70-100 miljoni cilvēku

Lielā avantūra

Posted on aprīlis 28, 2010 by - Tēma

Pirms četriem gadiem, pārsteidzot Turīnas olimpisko spēļu noslēguma skatītājus, latviešu vēja tuneļu pavēlnieki Aerodium zaudēja 300 000 latu, bet ieguva slavu. Šogad viņi rekordtempā ceļ Latvijas paviljonu EXPO Šanhajā. Sliktākajā brīdī uzņēmuma zaudējumi bija Ls 600 000, un nekas vēl nav beidzies. 1.maijā, kad izstāde vērs durvis, Latvijas paviljons būs ciet un tāds paliks vismaz divas nedēļas. Aerodium īpašnieks Ivars Beitāns šoreiz uz spēles ir licis visu – reputāciju, biznesu un savu māju

Neviens nevarēs vainot Šanhajas EXPO apmeklētājus, ja viņiem liksies, ka ir redzējuši virs jumtiem plivināmies cilvēkus. Tas nozīmē, ka viņi būs tikuši līdz Latvijas paviljonam. 

Viņi nezinās, ka tā tapšanas vēsture ir diezgan precīza mūsdienu Latvijas ilustrācija. Gan valdības nespējai ilgstoši pieņemt lēmumu un sākt gatavoties laikus, gan «ja nav man, lai nav nevienam» pieejai naudas atvēlēšanā un strīdiem par nenotikušiem konkursiem. Gan privātu entuziastu pēdējā brīža ielekšanai projektā, kura galīgā cena nav skaidra nevienam. Vēl mazāk skaidrs, kurš par to maksās. 

Viņiem, cerams, vienkārši patiks. Mēs, cerams, kaut ko iemācīsimies. 

Ar Dziesmusvētku lapiņām
Šanhajas EXPO, kuras izmaksas ir divreiz lielākas nekā Pekinas olimpiādei un kura cer, ka izstādi apmeklēs 70 miljoni cilvēku, šoreiz veltīta tematam Labāka pilsēta, labāka dzīve. Latvija savam paviljonam izvēlējusies šaurāku tēmu – zinātne un tehnoloģijas pilsētā. 

Latvijas paviljona koncepts būvēts ap laimes tehnoloģijas ideju – tajā lidojušie cilvēki stāstīs citiem par savu laimes mirkli, bet ar filmiņu par lidojumu dalīsies YouTube. Organizētāji cer, ka tā paviljons sevi un Latviju reklamēs pats. 

No ārpuses vēja tuneli kā papīra lapa apkļauj cinka vannā mērcēts armatūras siets, kam piestiprināti 100 000 gandrīz caurspīdīgu, krāsainu plastikāta plāksnīšu, kas vējā rada viļņojošos fasādi. Pa spirālveida kāpnēm nonākot paviljona trešajā stāvā, apmeklētāji ieraudzīs stikla tunelī lidojošus cilvēkus. Katru dienu 200 Latvijas paviljona apmeklētāji paši varēs laimēt lidojumu. 

Arhitekts Ivars Mailītis no biroja Mailītis A.I.I.M stāsta, ka jau pagājušo Dziesmusvētku noformējumā izmēģinātās lapiņas vispirms gribējuši izgatavot no alumīnija, bet paviljonam nav atvēlēts tik daudz naudas. Tāpēc tās būs no plastikāta, bet mirdzumu un spoguļa atspīduma efektu ķīniešu būvnieki pieteikušies nodrošināt ar pērļu pulvera palīdzību. Arhitekts uzskata, ka paviljons ir unikāls, jo tuneļa daļa pēc izstādes tiks pārdota izsolē (iespējams, pašam Aerodium – red.), tā atgūstot daļu naudas, bet pati paviljona konstrukcija ir viegla un pārstrādājama.

Neizmēģināts tunelis
Ja Latvijā notiktu avantūristu sacensības, Aerodium lielākais īpašnieks Ivars Beitāns, bez šaubām, būtu trijniekā. Mēs sazināmies skaipā, jo Ivars jau ir Šanhajā. Viņiem ir priecīga diena, jo interneta vietne CityWeekend ieteikusi Latvijas paviljonu kā vienu no 16 labākajām izstādes lietām. 

Latvijas gumijlēkšanas pionieris atzīst, ka iecerētais tunelis, kurā savienota slēgtā daļa apmeklētājiem un atvērtā priekšnesumiem, ir jauns un nekur citur neizmēģināts. «Protams, tā ir liela uzdrīkstēšanās, bet to ir radījuši cilvēki, kas taisa aerodinamiskos tuneļus Ferrari,» viņš saka. «Mēs neesam avantūristi, kas grib kaut ko izmēģināt par valsts naudu. Es varbūt arī esmu traks, bet tam trakumam tic simt pie mums strādājošo cilvēku.» 

Lai gan Ivars stāsta, ka lidināšanās tunelī ir drošāka nekā pastaiga pa ielu, paviljona reputācijas vārdā viņiem jācer, ka neviens no apmeklētājiem nesavainosies. Formāli atbildība par to gulstas uz pašiem apmeklētājiem, jo pirms lidošanas viņi paraksta attiecīgu dokumentu. 

Bija arī citi
Aerodium pie Latvijas paviljona celtniecības tika ar skandālu. Būtībā, pat diviem. 

Pirmais attiecas uz Latvijas valdības (gan Ivara Godmaņa, gan Valda Dombrovska) nespēju izlemt, vai Latvijai vajag piedalīties EXPO izstādē un kurš par to maksās. Ielūgumu iepriekšējais premjers Aigars Kalvītis (TP) bija saņēmis jau 2006.gada pavasarī. 

Otrs skandāls bija par to, ka netika rīkots radošo ideju konkurss. Tā vietā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) nolēma valdībai EXPO paviljona ierīkošanai ieteikt lidojošos akrobātus no Aerodium. 

LIAA direktora Andra Ozola kabinetā uz žurnālu galdiņa stāv arhitektonisko ideju aptaujā trīs neuzvarējušo biroju maketi un kaudze ar aprakstu un fotogrāfiju grāmatām. Ozols, kura karjerai Latvijas dalība EXPO ir kļuvusi par akmeni kaklā, sarunā ar mani ieslēdz arī savu diktafonu. «Lai nebūtu pārpratumu.» Viņš uzstāj, ka Aerodium neizvēlējās aģentūra, bet gan valdība, ar savu lēmumu apstiprinot to kā vienīgo projekta īstenotāju. 

Taču visa sākums meklējams viņa vadītajā aģentūrā, kad, pēc Ozola vārdiem, četri Rīgas Ekonomikas augstskolas studenti pēc publikācijām presē ieradās aģentūrā ar pārliecinošu prezentāciju, ka Latviju Šanhajā vajadzētu pārstāvēt Aerodium. 

Pēc Turīnas olimpiādes aptaujās par to, kas būtu labākais Latvijas tēla veidotājs, gaisa akrobāti bija pirmajās vietās. Viņi figurēja arī nu jau aizmirstajā valsts tēla kampaņā You wont believe it kopā ar zilo govi, Pedvāli un Dziesmusvētkiem. 

Mazāk zināms ir fakts, ka ar piedāvājumu atainot Zīda ceļu, uzstādot tuneļus vairākās pilsētās un kā stāstu izmantojot ceļojošu «melno kasti», aģentūrā pieteicās vēl viena grupa – agrākie Ivara Beitāna biznesa partneri. Viņiem nebija detalizētu aplēšu, un ideja nonāca strupceļā. Runāt intervijā par notikušo viņi nevēlējās. 

Pret to, ka projekts tiek organizēts bez konkursa, vēstulēs vairākām ministrijām un LIAA protestēja Jauno arhitektu apvienība. Tas, ka Aerodium aicināja tikai dažus arhitektu birojus piedāvāt savu redzējumu, izraisīja neparasti karstas diskusijas arhitektūras portālā a4d.lv 

«EXPO ir vieta, kur pasaules valstis reprezentē sevi un savas vērtības. Šoreiz mūsu valsti reprezentēs tieši tāds paviljons, kādu esam pelnījuši. Tas godīgi reprezentēs mūsu valsts politiskās iekārtas darbības spēju un sabiedrības šā brīža vērtības. Protams, skatoties uz citu valstu paviljoniem, to konceptuālo ideju bagātību, lakonismu un arhitektonisko meistarību, kļūst nedaudz skumji,» rakstīja arhitekts Pēteris Ratas. 

Šīm diskusijām ir arī pretargumenti – ja konkurss būtu noticis, tam sekotu strīdi un lēmumu apstrīdēšana Iepirkumu uzraudzības birojā, galu galā nonākot pie tā, ka Latvijai, iespējams, paviljona EXPO vispār nebūtu. 

Īsa pamācība neizlemšanā
Tas, ka lēmums par piedalīšanos izstādē tika pieņemts par vēlu, lai pienācīgi sagatavotos, ir neapstrīdams fakts. Mainījās gan valdības, gan atbildīgie (sākumā tas bija Latvijas institūts, vēlāk LIAA). Turklāt šāda kavēšanās notiek jau trešo reizi – līdzīga situācija bija arī ar iepriekšējām divām EXPO izstādēm 1998.gadā Lisabonā un 2000.gadā Hannoverē. 

Pirmā diskusija pēc būtības – vai Latvija krīzes laikā var atļauties dalību šajā izstādē? – Ivara Godmaņa valdībā notika tikai 2008.gada ziemā. Galīgo lēmumu pieņēma tikai 2009.gada martā, gadu pirms ekspozīcijas atvēršanas. Normāls sagatavošanās cikls šāda vēriena pasākumam ir četri gadi. Galvenie lēmuma atbalstītāji valdībā bija ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un toreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, kurš solīja naudu sagādāt no ostām un uzņēmējiem. Piedalīšanās šajā izstādē esot svarīga attiecību veidošanai ar Ķīnu. Latvija jau nepiedalījās 2005.gada EXPO Japānā, un vēl vienas Āzijas izstādes ignorēšana netikšot piedota.

Ironiski, ka tagad Rīgas brīvosta, kas ir Rīgas vicemēra Šlesera atbildībā, aizbildinās ar KNAB atzinumu un, neraugoties uz pieprasītajiem likuma labojumiem, ir vienīgā no trim sponsoriem, kas nav pārskaitījusi projektam solīto pusmiljonu latu. Līdz ar to ieguldīt acīmredzot nāksies valdībai, kas agrāk bija apņēmības pilna EXPO naudu neatvēlēt. Valdībai nebūs izvēles – ja nepietiks naudas, paviljons nevarēs darboties vai arī paliks parādā ķīniešiem. 

Pētot dokumentus, es atradu vēstuli, kurā Investīciju un attīstības aģentūras direktors Andris Ozols jau pēc valdības lēmuma par finansējuma avotiem ziņo Ekonomikas ministrijai, ka brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs vēja tuneli neuzskata par piemērotu ekspozīciju un cenšas negatīvo viedokli uzspiest arī citiem sponsoriem. Ozols sarunā atzīst, ka Loginovs gribējis, lai EXPO izstādē tiktu izstādīts Rīgas ostas makets un rādīta konteineru kustība. Āzijā, kur atrodas gan Honkongas, gan Singapūras ostas, tā būtu «patiesa izgāšanās», saka Ozols. 

Brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs no intervijas atteicās, paziņojot, ka jautājumi jāuzdod brīvostas valdes priekšsēdētājam Aināram Šleseram. 

Bet Šlesers žurnālam Ir apgalvoja, ka sliktākajā gadījumā valdība pusmiljonu var samaksāt pati un tad to ieturēt no kādiem norēķiniem ar pašvaldību. Taču valdībai jāizsaka šāds priekšlikums pašai. Ir skaidrs, ka brīdī, kad par to būtu jāsāk runāt nopietni, sāktos strīdi un sūdzības par naudas trūkumu. 

«Iebildums, kāpēc Latvija savlaicīgi neorganizēja ideju konkursu, ir pamatots,» atzīst Andris Ozols. «Taču, zinot šo puišu drosmi un uzdrīkstēšanos (..), ja Aerodium kā ģenerāluzņēmējs pats kompensē sadārdzinājumu, uzņēmums nav pelnījis, ka to kritizē. Valstij jāsaka: paldies, puiši, ka piemaksājat.» 

Smagas sankcijas
Cik būs jāpiemaksā un kas to darīs, būs nākamais jautājums, kad paviljonu izdosies atvērt. Tikai tādi avantūristi kā Aerodium, kuri, gribēdami atrast jaunus tirgus un ārkārtīgi vēlējās Latviju pārstāvēt EXPO, varēja piekrist Investīciju un attīstības aģentūras piedāvātajam līgumam un termiņiem. 

Uzbūvējot paviljonu piecos mēnešos, pēc arhitekta Ivara Mailīša teiktā, Latvija var pretendēt uz ierakstu Ginesa rekordu grāmatā. 

Līgums paredz, ka par pusmiljonu latu no kopējiem līguma 2,55 miljoniem Ivaram Beitānam ir jāsagādā bankas garantija (proti, ja Aerodium neizpilda saistības, tad par šo summas daļu valsts var vērst piedziņu pret viņu). Valsts gribēja par visu summu, bet tik daudz mantas Aerodium īpašniekiem nav. Lai banka to izsniegtu, Beitāns ieķīlājis personisko māju un sava uzņēmumu daļas. 

Par katru kavēto dienu pēc 1.maija, kad paviljonam vajadzēja sākt darboties, Aerodium jāmaksā valstij 12,7 tūkstošu latu sods. LIAA direktors saka: mums bija vajadzīga pārliecība, ka paviljons tiešām būs. 

Aerodium neformālās sarunās ar Investīciju un attīstības aģentūru minējis, ka paviljons Ķīnas nacionālas valūtas juaņas un celtniecības izmaksu sadārdzināšanās dēļ var izrādīties par 400-600 tūkstošiem latu dārgāks, nekā bija domāts. Beitāns teic, ka EXPO dēļ «katrs ķīnietis zina – ja tu esi baltais, tad tev ir nauda». Tā kā latvieši paviljonu sāka būvēt pēdējie, ir skaidrs, ka gatavi pārmaksāt par visu. 

Valsts nostāja ir šāda: tāmes sadārdzināšanās ir Aerodium problēma. Andris Ozols saka – ja juaņas vērtība būtu kritusies par 10%, diez vai uzņēmums ietaupīto ceturtdaļmiljonu pārskaitītu atpakaļ valstij. 

Pagaidām Aerodium no valsts papildus pieprasījis tikai 51 tūkstoti latu. Šis naudas trūkums radies, celtniecības gaitā konstatējot, ka paviljona vietā atrodas veci pamati un tie bija jānojauc. Pamatiem blakus kādreiz plūdusi upe, tāpēc vajadzējis dzīt pāļus dziļāk (laika trūkuma dēļ pirms tam izpēte nav veikta). 

Ivars Beitāns neatklāj, cik liels pašlaik ir sadārdzinājums, bet teic, ka Aerodium vēl cer «iziet pa nullēm», lai tas nerada katastrofālas sekas. Viņi cenšas vienoties ar piegādātājiem par zemāku cenu apmaiņā pret atbalstītāju statusu, meklē papildu sponsorus, tāpēc pieņēmuši divus vietējos darbiniekus sarunām ar tautiešiem. Tā rezultātā, piemēram, gaisa kondicionēšanas iekārtas cena samazinājusies gandrīz divas reizes. Aerodium un arī LIAA cer, ka materiālu atspaidu dos arī suvenīru tirdzniecība un ēdināšana, lai gan pirmais konkurss beidzās neveiksmīgi. Pašlaik rit otrais. 

Izpētot dokumentus un intervējot iesaistītās puses, rodas iespaids, ka Aerodium nelaime ir pieredzes trūkums tik vērienīgu projektu īstenošanā. Galvenokārt celtniecībā, kur viņi ir pārrēķinājuši savus spēkus. Kā piemērs tiek minēts neveiksmīgi noslēgtais līgums ar ķīniešu ģenerāluzņēmēju. Latvijas valsts iestāžu sarakstē atrodami dokumenti, kuros minēts, ka ķīnieši sūdzas gan par kavētiem rasējumiem, gan nepareizi izgatavotām konstrukcijām, kuras jāpārtaisa. 

Aerodium darbība tiek raksturota kā «neprofesionāla», un izteiktas bažas, ka var iestāties situācija – nauda ir tik ļoti pārtērēta, ka nav ar ko norēķināties par paviljona darbību. Uzņēmums regulāri neatbildot uz vēstulēm un neprecizējot, kur rodas tāmes sadārdzinājums, tādējādi apstākļus tikai pasliktinot. To, ka situācija ir visai kritiska, valdība uzzināja tikai pēc Andra Ozola vizītes Šanhajā martā. 

«Sadārdzinājumu es varu nosegt tikai ar nākotnes darījumiem – mums nav iekrājuma, kas sēdētu bankas kontā,» skaidro Ivars Beitāns. «Mums  kā uzņēmumam šis ir ambiciozs projekts, bet mēs vienīgie bijām gatavi uzņemties risku. Neviens normāls cilvēks nebūtu uzņēmies piecos mēnešos uzbūvēt to, ko citi dara četrus gadus. Es esmu to garantējis privāti. Ja kaut kas neizdodas, man faktiski draud bankrots.» 

Kredītos līdz ausīm
Aerodium tiek uzskatīts par vienu no Latvijas veiksmes stāstiem. Tā biznesa struktūra ir visai sarežģīta. Ivaram Beitānam pieder daļas sešos uzņēmumos. 2009.gada pārskati Uzņēmumu reģistrā vēl nav pieejami. Gadu iepriekš ar nelielu peļņu (Ls 7539) strādāja tikai viens no tiem. Pārējo kopējie zaudējumi bija ap 185 tūkstošiem latu. Daļa ir ieķīlāta, un procentu maksājumi bankām – ievērojami. 

Arī pasaulē pirmo vēja tuneļa ražotāju Aerodium Canada 2009.gadā latvieši ar bankas finansējumu nopirka no bijušā īpašnieka kanādieša, kurš it kā meklējis veiksmes algoritmu spēlei kazino un tā paspēlējis visu naudu. 

«Mēs esam parādos līdz ausīm, viss ir ieķīlāts,» atzīst Ivars Beitāns. «Bet tas ir normāls process. Ja gribi attīstīties un nav nekādu bagātu onkuļu, tad tā ir jāsitas.» Viņš teic, ka pērnais gads Aerodium uzņēmumiem bijis finansiāli labs. Nenosaucot konkrētus skaitļus, Beitāns min, ka ieņēmumi bijuši lielākie tā pastāvēšanas vēsturē un ir radīti arī jauni tuneļu prototipi. 

Pagājušajā gadā presē bija lasāms, ka Aerodium pārdevis tuneļus Lībijas bruņotajiem spēkiem, arī Dānijai un Kazahstānai. Gan Lībijas, gan Dānijas tuneļi esot pabeigti un šovasar tikšot uzstādīti. Kazahiem gan tas vēl nav nosūtīts. Ivars Beitāns uzsver, ka tuneļi ir ražoti Latvijā, tādējādi 10-20 metālapstrādes uzņēmumiem sagādājot darbu un peļņu. Uzņēmums cer, ka nākamgad pasūtījumu apjoms divkāršosies vai pat trīskāršosies, jo Aerodium radījis jaunu, lētu tuneli, ko patentējuši pērn rudenī. Tas industrijā radīšot apvērsumu, jo patērē divreiz mazāk elektrības nekā līdzšinējie un tādēļ būs kā radīts atrakciju parkiem. Uz šo tuneli rindā stāvot astoņi klienti no ASV, Beļģijas, Taizemes, Krievijas, Lielbritānijas. Esot tikai jāsāk ražot. 

«Turīnas zaudējumi tika atpelnīti gada laikā. Šanhaja ir lielāks projekts, un iespēja atpelnīt ir vēl lielāka,» saka Beitāns. 

Neveiksme Jelgavā
Avantūras – pat ar labiem nodomiem – mēdz maksāt dārgi. 2007.gada rudenī Zemgales Tehnoloģiskajā parkā Jelgavā Gaisa sporta sertifikācijas centrs (GSSC), kam ir saistība ar Aerodium akcionāriem, ar pompu atklāja laboratoriju un sertifikācijas centru. Jaunā tipa tunelis tika saukts gan par modernāko Austrumeiropā, gan vienīgo un pirmo slēgta veida transformējamo iekārtu pasaulē, kas darbosies visu sezonu. Sākumā varēs trenēties profesionāļi – instruktori, karavīri, izpletņlēcēji, bet vēlāk tas būs pieejams arī parastajiem mirstīgajiem. 

Tuneļa būvei tika piešķirti 1,5 miljoni latu ES naudas. Vēl miljonu, aizņemoties bankā, ieguldīja pats uzņēmums. 

2010.gada pavasarī tunelis apmeklētājiem nav atvērts, bet reizi pa reizei tiek darbināts profesionāļu mācībām. Projekts faktiski ir izgāzies. 

ES programmu, no kuras šo projektu finansēja, administrēja Investīciju un attīstības aģentūra. Tās direktors Andris Ozols atzīst, ka kopš atklāšanas Zemgales centrā nav bijis un viņam nav ne jausmas, vai tas darbojas. 

Katrs Eiropas Savienības finansētais projekts ir jāpārbauda reizi piecos gados pēc pabeigšanas. Jelgavā pārbaude ieradās 2010.gada janvārī un konstatēja, ka projekts nav sasniedzis deklarētos mērķus, proti, tam nav tik daudz klientu, kā bija plānots. «Atšķirībā no Siguldas šis nebija domāts lidošanai, bet sertifikācijai, kur galvenā auditorija ir militāras dabas,» saka Ozols. «Tagad mums ir jānoskaidro, vai klientu nav, jo ir krīze, vai tie nevar būt citu iemeslu dēļ.» Maijā uzņēmumu pārbaudīšot vēlreiz, un, ja trūkumus nevarēs novērst, ir iespējama situācija, kurā pieprasa naudu atmaksāt valstij. 

Uzņēmumu reģistrā atrodamā uzņēmuma bilance par 2008.gadu (jaunākas nav) nav iepriecinoša. Uzņēmuma ienākumi no saimnieciskās darbības ir gandrīz 33 tūkstoši latu, bet izdevumi – 121 tūkstotis, no kuriem 77 tūkstoši ir procentu maksājumi bankai. 

Ivars Beitāns atzīst, ka Jelgavas projekts ir neveiksme. Problēmas ir ar pašu tuneli, kura pārdevēji «amerikāņi mūs drusku apšmauca». Viņš neuzskata, ka tādēļ GSSC būtu valstij jāatmaksā pusotra miljona latu, jo, viņa izpratnē, ES nauda tam ir domāta – lai radītu un izmēģinātu. Daudzi no jaunajiem projektiem ir neveiksmīgi, bet bez tiem nav iespējams nonākt līdz labākai tehnoloģijai. 

Uzvarētājus nesoda. Ja Aerodium izdosies Šanhajā atkārtot Turīnas meistarstiķi un pieņemami tikt galā ar zaudējumiem, viņi atkal kļūs par nacionālajiem varoņiem. Ja ne, veiksmes stāstā būs pienākusi ļoti nepatīkama lappuse.

 

Cik Latvijai maksā EXPO 2010?
Tāme – 2,55 miljoni latu (samazināta no sākotnējiem 4,8 miljoniem). No tiem 1,5 miljoni būvei, viens miljons paviljona izmantošanai pusgada garumā.

Finansētāji – Latvijas dzelzceļš (1,7 miljoni), Ventspils brīvosta (450 000), bija paredzēts arī Rīgas brīvostas devums (500 000 latu). Brīvosta cenšas izvairīties no ieguldījuma, tāpēc valdībai var nākties atrast pusmiljona latu no naudas neparedzētiem izdevumiem.

Sadārdzinājums – pagaidām aptuveni 51 tūkstotis latu. Vai tas jāsedz valstij, noteiks būvekspertīze. Aerodium Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai neoficiāli minējuši pašizmaksas sadārdzinājumu par 400-600 tūkstošiem. Kāds tas beigās būs un kas to segs, nav zināms.

 

Latvieši Expo
1992.gads, Spānija. Konkursā par PSRS (vēlāk – Krievijas) paviljona radīšanu uzvarēja latviešu arhitekti Ivars Mailītis, Juris Poga un Aivars Sparāns. Tā kā paviljona tapšanas laikā izjuka PSRS, ārzemju prese to aprakstīja kā padomju impērijas mauzoleju. Līdzās tam Ivars Mailītis vēlējās pārstāvēt Latviju ar projektu Empire fatal bomb – 22 metrus garu kodolraķeti ar cilvēkiem lādiņa vietā, tā simbolizējot cilvēcību. Projekts neizdevās, jo ASV un PSRS līguma rezultātā raķeti vienkārši vairs nevarēja nopirkt.

1993.gads, Dienvidkoreja. Visām Baltijas valstīm ir kopējs paviljons, ko veidojis Ivars Mailītis. Jauno valstu identitātes atspoguļojums – laiva ar karodziņiem airu galos, jaunā nauda u.c.

1998.gads, Portugāle. Paviljona idejas autori Aigars Bikše, Holgers Elers un Ēriks Stendzenieks. Paviljonu veidoja stikla kolonnas, kuru ārējais apvalks bija pildīts ar Latvijas upju ūdeni. Kolonnās iemontēti monitori, kas stāsta par šīm upēm. Budžets – 220 tūkstoši latu.

2000.gads, Vācija. Paviljona autori Andrejs Ģelzis, Holgers Elers, Ingūna Elere, Aigars Bikše, projekta Zīme autori – Modris Tenisons un Armands Strazds. Paviljona iekšpuse veidota kā niedru piltuve, centrālais ekspozīcijas elements: datorprogramma, kas ļauj katram iegūt gabaliņu virtuālajā Lielvārdes jostā. Latvijā sašutumu izraisīja vācu žurnāla Der Spiegel vērtējums, ka paviljons ir «tuksnesis zem niedru jumta» un demonstrē izdomas trūkumu. Budžets – 1,14 miljoni latu.

2005.gads, Japāna. Latvija naudas trūkuma dēļ nepiedalījās (paredzētais budžets 1,3 miljoni latu, lēmuma iniciators – ekonomikas ministrs Juris Lujāns (LPP/LC).

”Jāni, Jāni…”

Posted on aprīlis 28, 2010 by - Pusdienās

Jānis Lagzdiņš nenožēlo, ka no Tautas partijas izstājies tikai tagad. Par 20 gadiem politikā viņš stāsta aizraujoši un neliek šaubīties, ka viņa memuāri būs interesanti 

Jāņa Lagzdiņa politiskā biogrāfija, šķiet, ilustrē sakāmvārdu par vienu sapuvušu ābolu, kas samaitā visus pārējos. Ziņu par viņa izstāšanos no Tautas partijas visbiežāk pavada komentārs – bet kā tad ar to žestu, Lagzdiņ? Viņa rupjais žests pie Saeimas protestējošajiem cilvēkiem ir kļuvis par simbolu varas attieksmei pret sabiedrību un nosvītrojis arī visu labo (jā, labo), ko Lagzdiņš 20 gadu ilgajā parlamentārieša karjerā ir izdarījis. 

Es, piemēram, atceros viņa donkihotisko cīņu par pretkorupcijas likumu ieviešanu, kas 90.gados izpelnījās pat Lagzdiņa toreizējās partijas Latvijas ceļš bosa Viļa Krištopana publiskas nievas. Lagzdiņam man ir daudz ko pavaicāt, un, satiekot viņu pie redakcijas Tērbatas ielā, vedinu uz tuvējo klusāko vietu – Steiku haosu. Lagzdiņa nodomu pasūtīt steiku gan netīšām izjaucu, jo izvēlos zupu. Arī Lagzdiņš paliek pie zupas. 

Sarunu sākam ar «karsto» tematu – aiziešanu no TP pēc Saeimā izgāztā ģenerālprokurora balsojuma. Vaicāju, vai atmošanās nenāk par vēlu, jo Lagzdiņš šajā Saeimā ir atbalstījis citus tiesiskumu graujošus lēmumus – drošības likumu grozījumus, Alekseja Loskutova atcelšanu no KNAB vadītāja amata. «Uzskatu, ka ne. Ejot politikā, mans mērķis bija izdarīt kaut ko valstisku. (..) Mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka politiķis vieninieks parlamentā un politikā kopumā var izdarīt daudz mazāk nekā tad, ja viņš ir lielas frakcijas sastāvā. Ar nosacījumu, ja viņš ir aktīvs, viņam ir zināma autoritāte, ja viņš godīgi pasaka savas domas partijas biedriem un cīnās par savu taisnību.»

Lagzdiņš uzskata, ka daudzos gadījumos viņam kopā ar domubiedriem ir izdevies ietekmēt TP nostāju. Kaut arī, pakļaujoties vairākuma viedoklim, ir nācies piedalīties apšaubāmos balsojumos, un viens no tādiem bijis par drošības likumu grozījumiem. Ar Loskutova atcelšanu bijis citādi. «Es teikšu atklāti – es nebiju lietussargu revolūcijas pusē.» Lagzdiņam licies, ka Loskutovs pārāk iesaistījies politisko procesu komentēšanā un tādējādi demonstrējis, ka nav neitrāls. «Man šķita, ka protestējošie cilvēki nemēģina ieklausīties mūsu argumentos.» Tikai ar laika distanci atskatoties kļuvis skaidrāk, ka «faktiski tās bija vienas sabiedrības daļas bažas par demokrātiju un tiesiskumu». 

Vai arī slavenais žests tobrīd bija no sirds? Lagzdiņš pasmaida. Aizdomājas. «Es negribētu runāt par detaļām, bet man bija ļoti žēl jaunievēlētā Valsts prezidenta. Man šķita, ka viņš nepelnīti tiek sodīts par to procesu, kā viņš tika ievēlēts, un par nelaimīgajām aploksnēm. Prezidents šķita tik nevarīgs un apjucis… un tur bija cilvēki, kas bija tik naidīgi noskaņoti pret viņu.» Tolaik deputāts skaidroja, ka žests bijis domāts dienesta biedram, un atvainojās par to. 

Sarunas laikā Lagzdiņš vairākkārt uzsver – «nenoņemu no sevis atbildību par to, ko TP ir apšaubāmu izdarījusi, jo esmu gan vadījis frakciju, gan bijis valdē». Pēdējā laikā šādu apšaubāmo situāciju bijis aizvien vairāk, un viņa viedoklis atšķīries no partijas vadības nostājas principiālos jautājumos. Par sarkano līniju kļuva balsojums par Maizīti, kuru, pēc Lagzdiņa domām, TP pretēji publiski teiktajam palīdzēja izgāzt. Pirmoreiz parlamentārieša darbā viņš juties apkrāpts. 

TP lēmumu nākamajās Saeimas vēlēšanās startēt kopā ar LPP/LC politiķis gan uzskata par pareizu, lai gan līdzšinējā sadarbība liecinot, ka apvienībā dominēs Ainārs Šlesers. Izskatās, ka «viens jauns, enerģisks, nekaunīgs politiķis ar spēcīgu gribu un lieliem mērķiem ir piesaistījis labi organizētu reģionālu partiju – TP, kuru vada politikas veterāns, sirms kungs Andris Šķēle; uzskatu, ka TP pakāpeniski var kļūt par LPP/LC piedēkli». No tā TP var izvairīties tikai tad, ja nākamajā Saeimā ievēlēs pietiekami daudz TP deputātu. 

Lagzdiņš pieļautu arī  labējo partiju sadarbību ar SC, taču ir svarīgi pirms tam vienoties par principiem. Pašlaik notiek virzība uz Rīgas modeli, kur «Brīvības pieminekli slauka varbūt cītīgāk nekā iepriekš», bet faktiski pašvaldības iestādēs ieviesta divvalodība. To izliekas neredzam, jo LPP/LC ir izdevīgi, ka tai atstātas brīvas rokas saimniecisko lietu organizēšanā. Šādu Šlesera, Šķēles, Lemberga partiju un SC sadarbību pēc vēlēšanām parlamenta mērogā Lagzdiņš vērtē kā graujošu Latvijai. 

Lagzdiņa parlamentārieša darba pieredze sākās jau Augstākajā Padomē ar balsojumu par 4.maija neatkarības deklarāciju. Nākamajās Saeimas vēlēšanās viņš vairs nekandidēs. Atskatoties uz 20 gadiem politikā, viņam nākas atzīt, ka gandarījums ir par iespēju būt klāt politiskajiem procesiem, bet ne par rezultātu. «Neesmu gandarīts, ka 150 000 latviešu ir aizbraukuši no Latvijas un ir spiesti strādāt ārzemēs. Ka esam valsts, kurā ir vissmagākā krīze.»

Lagzdiņš par politiku runā ar azartu, un stāstītais liecina arī par politiķa karjerā iegūtām kombinatora prasmēm. Tomēr dziļās pauzes liek domāt – šāda karjeras izskaņa ir sāpīga. Memuāri, ko viņš iecerējis rakstīt, solās būt interesanti, un autors vēlas, lai tie būtu arī pamācoši jaunajiem politiķiem. Deputāts vēl nav izlēmis, ar ko profesionāli nodarbosies pēc aiziešanas no politikas. Par iespēju atgriezties advokāta arodā viņš ir skeptisks, jo pašlaik «ir citi laiki un diemžēl arī citi tikumi». Lagzdiņš ir drošs vienīgi par to, ka atgriezīsies Liepājā.

Pusdienu ēdienkarte

Dārzeņu zupa Minestrone ar svaigu koriandru un kazas siera bageti

Rench House biezā gulaša zupa ar liellopa fileju, žāvētu cūkgaļu, tomātiem, cukini un sviesta pupiņām

Minerālūdens, kafija, tēja

Ko nozīmē brīvība?

Posted on aprīlis 28, 2010 by - Aptauja

Valstij ir neatkarības deklarācija, bet cilvēkam? Lasītāji atbild par brīvības vērtību savā personīgajā pieredzē

Maksims Ļaščenko, 20 gadus vecs students no Mellužiem. Mani brīvu dara Latvijas daba. Savā būtībā tā ir neskarama, lai arī valsts politika kopumā un arī konkrēti cilvēki var būtiski negatīvi ietekmēt tās stāvokli. Vienu no brīnišķīgākajiem mirkļiem piedzīvoju pagājušajā vasarā, kad divatā ar uzticamu draugu saulrieta stundā uzkāpām augstajā tornī Gaiziņkalnā. Tā bija stunda divvientulības ar pašu Latviju, un tās seja ir… mežs! Daba uzrunā spēcīgāk par saucējiem, par profesionāli sagatavotajiem patriotismu raisošajiem tekstiem. Tāpēc aicinu visus sargāt Latvijas dabu un ļauties brīvībai, kuru tā sniedz!

Pēteris Ķirsis. Es pārstāvu to paaudzi, kas visu savu apzināto mūžu ir dzīvojusi brīvā Latvijā. Protams, mutvārdu vēsture, kas balstīta vecvecāku piedzīvotajā deportāciju laikā, vecāku stāsti par barikādēm, par Baltijas ceļu, par taloniem pēc desas, ir dzīvi manā apziņā, taču šie stāsti nekad nav bijuši saistīti ar mani. Tas nav kaut kas, kas mani vienotu ar maniem līdzcilvēkiem. Kad ik gadu tiek pieminēts Baltijas ceļš un barikādes, es nenobirdinu asaru, es neatminos tos laikus, es nejūtu saviļņojumu. Un tas nav tādēļ, ka man nebūtu cieņas pret pagātni un Latvijas vēsturi. Tās sajūtas un atmiņas nav manas. Mana brīvība un mans brīvības skaidrojums nesaistās ar Latvijas valsti un tās pagātni. Tas saistās ar mani pašu, ar manu brīvību darīt to, ko es vēlos. 

Āboliņš. Mana brīvība noteikti nav tikai viena veida emocijas, jo tā reizēm sāp. Sāp, uzzinot par Liteni un noslepkavotajiem Latvijas virsniekiem, par čekas noziegumiem, deportācijām un daudz ko citu manai tautai nolaupītu. Mana brīvība priecājas, ka sirmie onkas iet nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Mana brīvība ir neizsakāmi lepna par katru cilvēku, kas Latvijas labā godprātīgi strādā ar lāpstu vai ar datora peli un maksā nodokļus. Mana brīvība raud par katru vīru vai sievu, kas sēžas lidmašīnā, dodoties pasaulē šeit neatrasto laimi meklēt. Mana brīvība pielīdzina taciņu, pa kuru mammīte ar baltu lakatiņu galvā iet uz kapsētu parunāt ar dzimtas mīļajiem. Mana brīvība ap Jāņu laiku vēlas būt kā ar vainagiem pušķota govs un vārtīties uz nebēdu Latvijas pļavu ziedu putekšņos. Mana brīvība jo bieži lido debesīs kopā ar Dziesmusvētku kopkora diriģentiem. Mana brīvība ir kā pielipis smilšu grauds brāļu Šicu kamanām. Mana brīvība ir salda un rūgta. 

Veiko Spolītis. Latvijas neatkarība ļoti vienkārši atvēra pasauli ceļošanai un deva vaļu runas un lasīšanas plūdiem, kas man kā vidusskolas skolniekam bija apvērsums pēc 80.gadu vidus baiļu atmosfēras! Spilgti atceros, kā 1986.gadā Salaspils dzīvoklī dienas laika aiz aizvilktiem aizkariem klausījāmies Radio Brīvā Eiropa par Černobiļas notikumiem. Tagad ar savu izglītību un pieredzi skatoties atpakaļ nesenā pagātnē, secinu, ka Atmodas līderu sludinātā brīvība bija kaila un absolūta. Līdz ar to Jesajas Berlina definētais un no LPSR laikiem ar inerci līdzi nākušais pozitīvās brīvības jēdziens tika absolutizēts, bet negatīvās brīvības jēdziens ir palicis novārtā līdz ar tam intīmi piederošajiem pienākumiem. Pēc Atmodas t.s. brīvības aukām Latvijā beidzot ir pienācis laiks runāt par pienākumiem pret sevi, tuvāko un valsti. 

Suns Asko, dzimis 1.02.2010. Pagaidām esmu brīvs un nepaklausīgs (zogu čības, mēģinu ieķerties aizkaros, kožu cilvēkiem rokās utt.). Taču, kad dabūšu pēdējo poti pret trakumsērgu, mani vedīs uz skolu. Tad mana brīvība tiks ierobežota. Tomēr tā būs Eiropas un nevis Padomju Savienības suņa ierobežošana. Proti, jau Latvijas Republikas laikā dresūrā uz komandu «Šurp!» jeb «Pie manis!» sunim vajadzēja reaģēt, skrienot pie saimnieka un apsēžoties tam pretim, tā teikt, ar purnu pret seju. Loģika ir tāda, ka sunim jāskatās uz cilvēku (ja jau viņš ir to pasaucis) un jāgaida nākamā komanda. Tā esot bijis un joprojām ir Eiropā. PSRS laikos suņiem, sadzirdot komandu «Pie manis!» bija jāskrien pie saimnieka, jāapiet viņam apkārt un jāapsēžas pie labās kājas. Kā miliču un robežsargu fotogrāfijās. Kopš Latvijā atjaunoja neatkarību, pamazām tika ieviestas korekcijas arī suņu dresūrā, un pašlaik jau komanda «Šurp!» jeb «Pie manis!» sunim atkal jāizpilda tāpat kā agrāk. Tādējādi es kopā ar citiem Latvijas suņiem atgriežos Eiropā. Un esmu apmierināts ar to, ka nevajadzēs šķielēt uz cilvēku no sāniem, bet man būs ļauts atklāti skatīties viņa sejā. 

Eduards Ozoliņš. Ja esi brīvs, tu esi drošs par savām domām un darbiem. Tu nevari būt brīvs, ja sirdsapziņa ir aptraipīta. Par to svētku reizē jāpadomā ikvienam, jo taisnība agri vai vēlu uzvarēs. Vienmēr. Ja tas tā nebūtu, arī Latvijas valsts šodien diez vai pastāvētu. 

Bruno Šulcs, ceļotājs. Skolas laikā radi no ārzemēm sūtīja apsveikuma kartītes, un es atceros, ka omamma vēl 80.gadu pirmajā pusē teica – gan jau pienāks laiks, kad varēsim pie radiņiem aizbraukt arī ciemos. Tā arī gan neesmu aizbraucis pie radiem ne uz Kanādu, ne ASV. Būtiskākais, ka ir šāda iespēja. No otras puses, tās vietas, kas man ir svarīgas un kurās jutos labi – Kaukāza kalni, Krima -, tagad ir daudz grūtāk sasniedzamas. Bet ieguvums, protams, ir lielāks, tā ir pārliecība, ka principā jebkura vieta ir tev sasniedzama. Robežas, kurās vari veidot pats savu dzīvi, ir plašākas. Vienīgais, kas skumdina, – latviešu pašapziņa kļūst arvien vājāka. Nesen radioraidījumā bērniem jautāja, par ko viņi vēlētos kļūt, kad izaugs lieli. Manā bērnībā sapņojām kļūt par kosmonautiem. Tagad kāds puika lepni paziņoja, ka gribētu strādāt bankā. 

Ina Jurģe. Brīvība – tas skan plaši un droši… Kad mācījos skolā, šo vārdu neminēja, lai gan bija skolotāji, kuri savās stundās runāja par to pasauli, kāda bija aiz robežas, viņiem nebija bail. Tad nāca 1988.gada vasara – studentu dziesmu un deju svētki Gaudeamus Viļņā, mūsu kora meitenes staigāja pa Viļņas audumu veikaliem, meklējot baltas un sarkanas krāsas drēbi. Tika šūts un gludināts brīvās Latvijas karogs. Nakts vēl nebija pagājusi, kad karogs jau plīvoja pār studentu pilsētiņu. To nevar aizmirst. Vēl tagad man rakstot iekšā sāk kaut kas trīcēt… Tad nāca noslēguma koncerts, mēģinājuma laikā pa rindām sāka ceļot Dievs, svētī Latviju! vārdi. Pūtēju orķestru dalībnieki cits citam deva notis, un pirmo reizi pār Dziesmu svētku estrādi Viļņā skanēja Dievs, svētī Latviju!, Lietuva, Tevine mūsu un igauņu Mu isamma (kura vienīgā oficiāli bija atļauta), tornī tika pacelti tīs karogi -Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Kaut arī miliči centās tos noraut, tās bija gaviles! Tad nāca oktobris – tautas manifestācija Mežaparkā ar savām cerībām, gaidām un laimes sajūtu. Pagāja gads, un rudenī ar kori bijām VFR, gājām pa pazemes gaiteņiem no VDR stacijas uz «nepareizo pusi»… Atpakaļceļā netikām uz vilcienu un gulējām Berlīnes stacijā uz grīdas. Atbraucot mājās, nepagāja ne mēnesis, kā krita Berlīnes mūris un Vācija apvienojās. Tad sekoja viens notikums pēc otra, un Latvija kļuva brīva. Lai kā man tagad klātos, tas viss ir mazsvarīgs, jo es visu redzēju un piedalījos. Es ticu, ka Latvijā uzvarēs godaprāts un tīra sirds, nevis biezs maks un «sevis iecelšana Dieva kārtā». 

Dana Čaiņikova. Kad notika pārmaiņas Latvijā, man bija tikai trīs gadi. Māmiņa stāstīja, kā mēs esam piedalījušies dažādos vēsturiski nozīmīgos pasākumos, taču biju par mazu, lai to atcerētos pati. Manu izpratni par vēsturi veido citu atmiņas un neskaitāmi daudzie Sibīrijas stāsti. Es raudāju līdzi, lai gan īsti neizpratu notikumu patieso nozīmi. Tagad noraugos ar skepsi un neiesaistos. Varbūt izklausīsies pārāk kategoriski, taču, manuprāt, Latvijas iedzīvotāji nekad tā īsti nav bijuši brīvi. Ilūzijas. No lāča ķetnām vilkam zobos – mēs paši sevi esam sagūstījuši. Mani drīzāk māc bažas, ka daudzi domā – brīvība ir visatļautība. Nē! Brīvība nav rīcības attaisnojums, tā nozīmē izvēles iespējas. Brīvība nozīmē justies labi vietā, kurai esi piederīgs. 

Daniela Ādmīdiņa, gadu dzīvo Austrālijā. Brīvībai nav valsts un zemes, tai ir tikai cilvēks. Brīvība ietver sevī atbildību un pienākumu. Vēlmi cīnīties un neieslīgt pašapmierinātībā, virzīties uz priekšu un pilnveidoties, attīstot vidi ap sevi. Brīvība ir uzskatu paušana, nebaidoties par to saņemt sodu un necenšoties savu viedokli uzspiest kā pareizāko. Iespējams, būt brīvam ir pat smagāk nekā ieslodzītam. Ja brīvības nav, nav jādomā, kā apgādāt ģimeni. Brīvība ir? Ej medī pats! Brīvība ir cīņa par labāku dzīvi.

Valters Grišāns. Brīvība man ir iespēja izteikt savas domas, nebaidoties, ka par to mani ieliks cietumā. Brīvība man ir «atvērtās durvis» uz Eiropu, kur varu gūt arvien vairāk zināšanu. Brīvība mums atver pasauli, mums nav jādzīvo rāmjos un bloku mājās. Mēs esam individualitātes, un brīvība mums liek tādiem būt. 

Artis Ērglis, grāmatnieks. Brīvība ir iespēja izvēlēties. Kā teica Leonīds Parfjonovs savas grāmatas Namedni prezentācijā – vienpartijiskums noved pie viendesainības. Bet izvēlēties atbildīgi. Būt brīvam un netraucēt ar savu brīvību citiem. Būt brīvam un nejaukt to ar visatļautību. Būt brīvam un atbildēt par savu rīcību. Tagad, pēc divdesmit gadiem – vai mēs esam brīvi? Neatkarīgi, jā! Bet vai brīvi?! Ja brīvība ir iekšējā sajūta, tad laikam mūsu kopējā iekšējā sajūtā mēs neesam brīvi. Bet mums ir iespēja tiekties!

Agra Asmus-Vāgnere, dzīvo Kanādā. Toreiz, pirms daudziem gadiem, kad biju ļoti jauna, brīvība man nozīmēja taustāmas lietas – klausīties ārzemju radio bez trokšņiem, neslēpties aiz bieziem aizkariem no kaimiņu acīm Ziemassvētku vakarā, saprast, kāpēc nevar nolikt puķes pie Brīvības pieminekļa un kāpēc nevar klausīties Četrus baltus kreklus. Kāpēc mana vecmāmiņa čukstēja, kad runāja par treknajām karbonādēm «miera laikos»? Kāpēc mans vectētiņš mira Anglijā? Alku redzēt svešas zemes, ne tikai lasīt par tām grāmatās. Alku klausīties stāstus par vecajiem labajiem laikiem un tiem radiem, kas brida Sibīrijas ceļus. Es nojautu, ka brīvība nesīs man atbildes uz jautājumiem. Tikai gadiem ritot, sapratu, ka dzīvot brīvībā pa īstam sākšu tikai tad, kad pacelšos pāri šaurām, ikdienas bažām un sākšu redzēt cilvēces, ieskaitot manas tautas, augstākās vērtības un izaicinājumus. Es arvien turpinu meklēt atbildi – kas ir brīvība?

Arimands. Es domāju, ka brīvību pa īstam var novērtēt tikai tad, kad tā ir pazaudēta.

Četri no 4.maija

Posted on aprīlis 28, 2010 by - Vēsture

Divdesmit neatkarības gadi sagriezuši kājām gaisā kā neatkarības atbalstītāju, tā noliedzēju dzīves. Kāds ir mūsu neatkarības stāsts, ja to stāsta spilgtākie 4.maija “par” un “pret” runātāji Rubiks, Bels, Bērziņš un Dīmanis?

Aplausi. Tiek atskaņota Latvijas Republikas himna. Tāds ir Augstākās Padomes 4.maija sēdes stenogrammas sausais noslēgums. Tas nespēj atklāt neko no gavilējošā saviļņojuma, ar kuru pirms 20 gadiem sākās Latvijas valsts atjaunošana. Priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova lūgums «nekādas emociju izpausmes nepieļaut» nav izpildāms, bet secinājums «mēs šajā zālē esam vienoti» ir nepareizs. Tikko neatkarības atjaunošanas deklarāciju ir atbalstījuši 138 deputāti, viens atturējies, bet 57 nav piedalījušies balsojumā. Šis balsojums iezīmēs vienu no svarīgākajiem pagrieziena punktiem gan nācijas vēsturē, gan katra balsotāja dzīvē. 

Pārskatot stenogrammu, redzams, ka tajā ierakstītie sapņi un bailes joprojām izrādās pārsteidzoši dzīvas. Tāpēc nolemju uzrunāt 4.maija spilgtāko «par» un «pret» runu autorus, lai ar šodienas pieredzi no jauna izvērtētu ne vien toreiz teikto, bet arī aizvadītos divdesmit neatkarības gadus. 

RUBIKS: TAS BIJA NAIVI
Fragments no Alfrēda Rubika runas 4.maija sēdē: «Šodien Augstākās padomes izlemšanai tiek piedāvāts dokuments, kam jāapgāž ar kājām gaisā visa republikas dzīve, tautas liktenis, katras ģimenes un katra cilvēka liktenis. Mums tiek piedāvāts ne vairāk un ne mazāk kā restaurēt buržuāziskās Latvijas sabiedrisko iekārtu, atjaunot 1922.gada Satversmi, patiesībā saraut Latvijas PSR valstiskās saites ar Padomju Savienību. Deputāti komunisti šādu dokumentu un rīcību var vērtēt tikai negatīvi. 

(..) Neatkarība bez konkrēta un pilnīgi reāla politiskā, ekonomiskā un starptautiskā statusa piepildījuma ir fikcija, kas var nest tikai nelaimi un nabadzību. (..) Vai nesūkstīsimies par izejvielu resursiem, kuru mums tad vairs nebūs, par enerģijas trūkumu, ko šobrīd saņemam gandrīz vai par velti, par daudz ko citu, kas neglābjami izzudīs no mūsu iedzīvotāju ikdienas?» 

Kādreizējo Latvijas kompartijas līderi Alfrēdu Rubiku, kurš 4.maija debatēs par deklarāciju runāja pats pirmais, sazvanu Strasbūrā. Viņš ir savā darba vietā Eiropas Parlamentā un izklausās mundrs, kaut arī Īslandes vulkāns piespiedis uz plenārsesiju doties ar auto, šķērsojot pusi Eiropas. 

Pirms 20 gadiem teikto runu viņam atgādināt nevajag, Rubiks uzreiz noskalda, ka atceras visu, ko sacījis, un secina, ka viņa paredzētais piepildījies pat ātrāk, nekā pats bija domājis. Negaidu nekādu pārsteigumu no šīs sarunas, tomēr Rubiks tādu sagādā. 

Proti, vecās padomijas simbols ir pārliecināts, ka atbildes uz Latvijas krīzes jautājumiem jāmeklē Eiropā: «Es redzu izeju – Eiropa rāda priekšzīmi! Te ir sastādītas stratēģiskas attīstības programmas, kādu Latvijai nav. Pašiem smadzenes jāpagriež uz pareizo pusi, ir jāprot no šiem plāniem izknibināt to, kas Latvijai izdevīgs». Vai parlamentārā pieredze viņu pārvērtusi par eirooptimistu? Tomēr nē, ilgu mūžu ES Rubiks neredzot, jo birokrātija ir milzīga. 

Taču daudz skarbāks ir Rubika vērtējums Latvijas elitei: «Sirds man ir pilna. Agrāk domāju, ka Eiropa vainīga, bet nē, tikai paši. Pašu bāleliņu nekompetence un alkatība, viņi ir izzaguši valsti». Vairākuma grēks savukārt izrādās naivums. «Ticu, ka lielākā daļa no LTF toreiz tiešām naivi ticēja, ka PSRS ēd mūs nost, neļauj attīstīties, ka ir bijuši 50 okupācijas gadi un esam gandrīz iznīcināti, un ka tagad tikai strādāsim! Naivi. Bet šī ticība bija, taču neviens nav šo ticību īstenojis.»

Sociālistiskās partijas vadītājs plāno, kā 1.maijā uzrunāt darbaļaudis, jo cīņa būšot jāsāk no jauna. Jautāju, vai viņš pats, tagad sēdēdams labi apmaksātā Eiropas parlamenta deputāta amatā, spēj runāt to vārdā, kas saņem bezdarbnieka pabalstu, minimālo vai aplokšņu algu? Rubiks atbild, ka labi pārzinot situāciju, jo daudz braukā «pa republiku» un «man pat neprasa, cik es pelnu – laikam domā, ka esmu to pelnījis, sešarpus gadus ciešot nepamatoti». 

Pēdējie vārdi, protams, veltīti pēc 1991.gada augusta puča izvirzītajai apsūdzībai valsts nodevībā un ieslodzījumā pavadītajiem gadiem, ko Rubiks ar vieglu ironiju sauc par atpūtu. Izcietis sodu, pirms termiņa atbrīvots par labu uzvedību un 2009.gada Eiropas parlamenta vēlēšanās izmantojis atgūtās tiesības balotēties, viņš nu strādā. 

Šobrīd esot pieķēries jautājumam par Latvijā saņemtajām cukura nozares likvidēšanas kompensācijām, gali neejot kopā par vairākiem miljoniem, un viņš apņēmies Eiropas naudas ceļus atšķetināt. «Jūtos labi. Tauta mani saprot labāk nekā politiskie vīri, kas iespundēja cietumā,» viņš ar nesatricināmu pārliecību rezumē aizvadītos 20 gadus.

BELS: DOMAS MAINA PASAULI
Fragments no runas 4.maija sēdē: «Pirms dažiem gadiem Centrāltirgus paviljonā, kur tirgo gaļu, pie kādas letes bija izveidojusies rinda, ne visai gara – kādi 20-25 cilvēki, lielāko daļu sievietes, vecumā no 70 līdz 80 gadiem. Tur pārdeva kaulus. Kādreiz uz tiem bijusi gaļa, bet nu kauli noskrebti tīri, tikai dažviet kāda plāna proteīna plēksnīte klāt. Vai vecie cilvēki gribēja iepriecināt savus suņus? «Nē, dēliņ,» man paskaidroja sirma māmuļa. «Ja trīs reizes novāra, tad pašam iznāk labs buljoniņš.» 

Vai ir vēl kāda zeme Eiropā, kur tauta novesta tik nožēlojamā stāvoklī? Arī no Latvijas valstiskuma ir palikuši tikai kauli, tie ir nospīdzināto un aizvesto kauli, tie ir nomocīto un kritušo kauli. (…) 

Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar tādu cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana. Bet, ja te zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu, tad ieteicu mazliet pagaidīt – mēs vēl elpojam, šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim.» 

Rakstnieks Alberts Bels dzīvo Rīgā, taču viņu sastapt nav viegli. Kad nedēļu telefona klausulē dzirdu tikai vienmuļu garo signālu, dabūju adresi un vienvakar dodos ceļā. Āgenskalna tirgū nopērku podiņu ar kuplu hiacintes vāli un cerīgu otro pumpuru. 

«Žurnāliste?» Bels ir pārsteigts. Tieši puķe izrādās mans rūgteni smaržojošais alibi. Pēc brīža tā jau iekārtojusies uz galda blakus rakstnieka portatīvajam datoram, kur tiešsaistē vērojama kāda tenisa spēle, bet viņš pats uzsvilpodams virtuvē gatavo tēju. Rakstnieks pašlaik ir distancējies no publiskām diskusijām un tāpēc interviju sniegt viņš nav ar mieru – svētku sajūtu negrib atšķaidīt ar drūmām domām par Latvijas šodienu. Labi, vienkārši runājamies. 

Rakstnieks cieši seko sabiedrības procesiem, daudz lasa un savās četrās sienās politiku izspēlē kā šahu. Bels ar bažām gaida rudeni un vēlēšanas – grāmatas jau dedzināja, varbūt vēlāk sitīs arī autorus, viņš nosaka, atgādinot pērn pirms Jāņiem reliģiskās organizācijas Jaunā paaudze rīkoto akciju un kustības līdera Alekseja Ļedjajeva politiskās saites. Krīze ir smaga, esam lavīnas pašā centrā, viņš brīdina. 

Bela runā 4.maija sēdē pirms 20 gadiem bija spēka pilni vārdi. Kādus viņš atrastu šodien? Jūs jautājat kā bērns, rakstnieks acumirklī mani atraida, bet vēlāk teic – ar labām domām iespējams pasauli pārveidot. Viņš piesauc kādu zinātnisku eksperimentu, kurā konstatēta noziedzības samazināšanās pilsētas daļās, kam īpaši atlasīti cilvēki «sūtījuši» savas labās domas. Miljonu pilsētai pietiktu ar kādiem 100 cilvēkiem, Bels secina un gardi iesmejas, kad piebilstu, ka ar vienu labi domājošu Saeimu gandrīz būtu gana visai Latvijai. Viņš ir pārliecināts – sadarbība ir patiesais dzīvības likums, nevis stiprākā uzvara. Galvenais ir kopīgi saglabāt brīvvalsti.

Atceroties 4.maija balsojumu, rakstnieks atgādina par spēcīgo spiedienu un nedrošības gaisotni. Varēja taču sanākt tāpat kā ar ģenerālprokurora vēlēšanām šomēnes, kad balsu vienkārši nepietiek. Toreiz, 1990.gadā katrs mandāts bija sīvi jāizcīna, Bels atceras pats savu kandidēšanu Ropažu iecirknī, kuru LTF vadība esot vērtējusi kā bezcerīgu. «Priekšvēlēšanu kampaņa bija smags darbs, mēs nevarējām vienkārši piesolīt kaut kādus 50 tūkstošus darba vietu, mums bija nopietni jārunā ar cilvēkiem un jāatbild uz fundamentāliem jautājumiem.» 

BĒRZIŅŠ: MĪLĒSIM, JO CITAS NAV
No runas 4.maija sēdē: «Baltijas valstu iedzīvotāju cīņa par savas neatkarības atjaunošanu ir cieši saistīta ar Padomju Savienības republiku, tajā skaitā Krievijas, demokrātisko kustību cīņu par saviem mērķiem un uzdevumiem. Lozungs «Par mūsu un jūsu brīvību» kā vēl nekad agrāk skan gan Maskavā, gan Ļeņingradā, gan Ukrainā, gan Sibīrijā. (..) Baltijas un, precīzāk, arī mūsu neizlēmība vai mūsu sakāve būtu sakāve arī visām demokrātiskajām kustībām Padomju Savienībā. Šo lēmumu no mums gaida ne tikai Latvijas tauta, šo lēmumu gaida ne tikai brāļi Lietuvā, šo lēmumu no mums gaida visa Krievija, visa demokrātiskā Krievija, tā  Krievija, kurai pieder nākotne un ar kuru mums dzīvot blakus mūžīgi mūžos. (..) Un, otrkārt, Eiropa. Tur notiek ļoti dinamiski procesi. Pirmkārt, jārunā par Austrumeiropas dekomunizāciju, otrkārt, par Vācijas atkalapvienošanos un, treškārt, par jaunu attiecību starp Eiropas valstīm veidošanos. Šo visu procesu analīze ļauj izdarīt secinājumu – ir laiks. Tagad vai nekad!»

Kopš Indulis Bērziņš ir vēstnieks, katru gadu nesanāk 4.maijā atbraukt uz Rīgu, bet šoreiz gan noteikti ieradīsies no Austrijas galvaspilsētas Vīnes – pilsētas, kurā Latvijas vārdam līdzi nāk nevis krīzes ēna, bet spoža mūsu izcilo mūziķu slava. 

Bijušais ārlietu ministrs smej, ka pirms 20 gadiem no ārpolitikas maz ko sapratis. Klausī-jies BBC un Amerikas balsi, lasījis krievu žurnālus. Taču ārpolitika interesējusi un ar šodienas pieredzi par vienu no laimīgākajām dienām sauc 8.Saeimas vēlēšanas, kad Lat-vijas ceļš neiekļuva parlamentā un pēc 12 politikā pavadītiem gadiem Bērziņš pievērsās diplomātijai. «Ja es tagad izdaru ko labu, cilvēki man pasaka paldies. Politikā gandrīz nekad tā nenotiek.» 

Bērziņš neplāno atgriezties politikā, nedāļā viedus padomus un aicina visu nevienkāršot: «Tāpat kā panākumu stāstam nav viens lielais varonis, kas pateica pareizo runu, tāpat kā lidmašīnas nekrīt tikai viena apstākļa dēļ (ja vien tā nav raķete), tāpat arī krīzei ir kompleksi iemesli. Mēs tiksim ārā. Nebūs nekādas brīnumnūjiņas, būs grūts un sarežģīts process». 

Par lielāko risku Bērziņš atzīst nespēju pildīt valsts funkcijas un atkārto – iestājoties ES un NATO, nostiprinājām neatkarību un «pa īstam pāri sev varam nodarīt tikai mēs paši». Tāpēc viņš saprot, bet neattaisno krīzē rūgstošo cinismu. «Latvijas valsts ir vērtība pati par sevi, tā ļauj mums kā tautai saglabāties. 4.maijā tieši tā to cilvēki uztvēra. Nevajag valsti jaukt ar nemīlamiem deputātiem vai neveiksmēm. Lai cik banāli tas skanētu, mīlēsim savu valsti, jo citas mums nav. Citas nebūs.»

DĪMANIS. GUDRAIS PRETINIEKS
No 4.maija runas: «Zināt, ir ļoti viegli nobalsot par neatkarību, ir ļoti viegli ar rakstītiem vārdiem pārvilkt svītru piecdesmit kopdzīves gadiem PSRS sastāvā un izlikties, ka nekas nav bijis. Grūtāk ir izspriest, kā dzīvosim tālāk un ko darīsim. Mēs aizmirstam, ka neatkarība ir ne tikai tautas privilēģija, bet arī ļoti liela atbildība. 

Vakar es nesveicu Landsberģi ne jau tāpēc, ka man ir sliktas manieres. (..) Lietuva pārvēršas par pasaules ubagu, par to var šausmināties, bet ko tas dod? Es negribu, lai Latvijā notiktu tas pats. 

Mēs nepareizi vērtējam lielo pasaules politiku. Nācija vairs nav pasaules naba, mēs to esam aizmirsuši. Mēs pašreiz nepareizi vērtējam arī ekonomisko situāciju. Šeit bija runa par to, ka Latvija var būt starpnieks. Taču tagad nav viduslaiki, tāda starpnieka funkcijas nevienam nav vajadzīgas, nemaz nerunājot par ielēkšanu Eiropas vilcienā, jo tas prasa pavisam citu ekonomisko struktūru. Mēs ar vienu mājienu visus 40.gadu notikumus pasludinām par nelikumīgiem, bet arī šodien rīkojamies nelikumīgi.»

Liktenis ir apmetis loku. Pēc Otrā pasaules kara mājās pārbraukušo Krievijas latviešu atvase, rīdzinieks Sergejs Dīmanis tagad dzīvo Maskavā. Aizbraucis 2005.gadā, un viņa kontaktu meklēšana izvēršas garā zvanu ķēdē. Latvijā dzīvojošā māsa laipni apsola palīdzēt, tomēr līdz sarunai ar Dīmani tā arī netieku.Noskaidroju tikai, ka šobrīd viņš ārzemēs lasot lekciju kursu. 

Dīmanis ir ekonomists. 1998.gada nogalē Latvijas Krājbankas padomes priekšsēdētāja krēslā nomainīja Ivaru Godmani. To var uzskatīt par ietekmīgāko amatu, ko kādreizējais Augstākās Padomes Līdztiesības frakcijas vadītājs ieņēmis neatkarīgās Latvijas establišmentā. Tolaik pat lēsa, ka tas ir tramplīns Dīmaņa tālākam lēcienam politikā, taču nekas nesekoja. 2001.gadā Dīmanis aizgāja no Līdztiesības vadības, atstājot to Tatjanas Ždanokas rokās. Viņš bija vīlies, ka nav spējis panākt apvienošanos ar Tautas saskaņas partiju un atbrīvot Līdztiesību no mūžīgā opozīcijas sindroma. 

Gudrākais no LTF pretiniekiem, – Dīmani vērtējuši atmodas veterāni. Viktors Avotiņš savulaik Dienā atgādināja, ka Dīmanis pat bija izstrādājis un atnesis uz LTF izteikti liberālu ekonomikas programmu, taču Latvijas neatkarība bija ārpus šī plāna. Dīmanis palika kompartijā arī pēc 1991. gada barikādēm un tāpēc ceļš uz Saeimu viņam bija slēgts. 

Jaunākās vēstis, ko par Dīmani izdodas atrast internetā, ir uzstāšanās organizācijas Novaja politika diskusijā Krievijā pirms sešiem gadiem. Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc pilsoniskā aktivitāte Krievijā ir vāja, Dīmanis konstatē: vairums ļaužu vienkārši cenšas neiekulties nepatikšanās, izvairīties no uzbraucieniem, no nabadzības, no vēl un vēl kā. Taču «sabiedriskā politika sākas tad, kad cilvēkiem dominē motivācija kaut ko sasniegt, nevis no kaut kā izvairīties.» Šis Dīmaņa secinājums joprojām trāpa desmitniekā ne tikai Krievijas kontekstā. No kā tagad izvairās vai ko vēlas sasniegt viņš pats, paliek mīkla.

“Savējie” sapratīs

Posted on aprīlis 28, 2010 by - Komentārs

Īstais brīdis lauzt dziļi iesakņojušos «savējo» sistēmu bija 90.gadu pirmajā pusē. Tagad būs daudz grūtāk

Finanšu ministrs – veterinārārsts, biznesa lietu ministrs – filozofs, ietekmīgākie baņķieri un brokeri – zvejnieki. Turklāt visi no viena rajona, skolasbiedri un seni paziņas. 

Šeit noteikti ir runa par kādas Baltijas valsts «eliti» 90.gadu sākumā, vai ne? Tad, kad elementāra angļu valodas prasme un viens kārtīgs tumšo zeķu pāris skaitījās laba kvalifikācija jebkuram augstam amatam. Taču tikko uzskaitītā raibā varas plejāde nāk no pavisam neseniem laikiem: tas ir Īslandes valdošo aprindu profils valsts finanšu kraha sākumā 2008.gadā. 

Bezatbildīga nekompetence un korporatīvais kliķenieciskums – divi galvenie Īslandes kraha cēloņi, tagad vēsta oficiālie ziņojumi. Jebkurai valstij kliķenieciskums ir postoša sērga. Mazai valstij, arī Latvijai, tā ir postošāka nekā citur. 

Re, dzejnieki vēstnieku vietās, aktieri un basketbolisti – banku vadītāji! Atjaunotās neatkarības pirmajos gados mēs pat dižojāmies ar šādiem neordināriem stāstiem. Ministrijas un iestādes tika komplektētas no draugu aprindām – te videokluba biedri, te sporta laukuma kompanjoni. Jauni, svaigi kadri, it kā nesaistīti ar vecajiem aparātiem, kaut gan princips, pēc kura šie ļaudis tika iecelti amatos, bija tāds pats kā agrāk: pareizās pazīšanās un lojalitāte pret draugu, varas turētāju. 

Ātri, ātri visu vajadzēja, turklāt latvietim paaudžu paaudzēs iekodēts reflekss, ka risinājums meklējams kādā savējo lokā – cita ceļa nav. Tur, kur citviet profesionālis izgājis cauri rūpīgi izstrādātiem kompetences mērīšanas mehānismiem, pie mums viņš bieži ir «profesionālis» Latvijas politbiznesa izpratnē, čupojas ar citiem «profesionāļiem» pareizos klubos, slepenās ložās un medību pulciņos. 

Jo vājāka un korumpētāka valsts, jo spēcīgāka ir šī «savējo» saišu kultūra; turpretī – jo stiprāka valsts, jo spēcīgāki ir kompetenci noteicošie sieti, jo skaidrāki ceļi, pa kuriem ejot, viens, bez aizmugures, indivīds var nokļūt atbildīgos amatos. Tas, ka Uzbekistānas prezidenta meita ir vēstniece Ženēvā, nevienu nepārsteigs, tas ir likumsakarīgi. Likumsakarīgi ir arī tas, kā, lai sevi aizsargātu no kliķenieciskuma sērgas, ir nodrošinājusies mazā valsts Šveice – par vēstnieku tur nekļūsi, neizejot cauri smalki uzbūvētam sietam (lai tiktu dienesta pirmajā pakāpē, ir jānoliek smags eksāmens, lai izskaustu savējo lobēšanu ministrijā, eksaminācijas komisijas pārstāvji nāk no dažādām Šveices aprindām utt.), turklāt politiķim par vēstnieka vietu ir nesapņot. 

Īstais brīdis lauzt dziļi iesakņojušos «savējo» sistēmu bija 90.gadu pirmajā pusē. Taču tā vietā pie vecām komjauniešu brālībām nāca vēl klāt jauni Kluba 21 tipa veidojumi. Šodien kaut ko mainīt ir nesalīdzināmi grūtāk, jo daudzi, pārāk daudzi nekad neatzīs savu nekompetenci: villa taču uzbūvēta, visas dubajas un šarmelšeihas apmeklētas, augstu amatu kolekcija savākta – veiksminieks taču! Un kāds vēl uzdrošināsies viņu dēvēt par nekompetentu? 

Turklāt jālauž bija ne tikai PSRS mantojums, bet arī paaudžu paaudzēs iekodētā uzvedības kultūra (kliķenieciskums piemita arī trimdas latviešu sabiedrībai), kurai ir liela loma valsts attīstībā. Igaunijā masonu ložas, korporācijas un citu veidu slēgtie loki ir spēlējuši salīdzinoši mazsvarīgu lomu valsts izveidošanā, turpretī XX gs. sākumā Lietuvā teju vai katrs «inteliģences» pārstāvis bija kādas ložas biedrs. Piederība noslēgtam lokam kā tāda nav nekas slikts, tā ir kaitējoša sabiedrībai tad, kad tam piederošie nespēj neko saskatīt ārpus sava loka un rīkojas pēc principa – kas ir labi citiem, tas ir slikti mums, un otrādi. Savā klasiskajā pētījumā par kādu mazattīstītu ciemu Itālijas dienvidos Hārvarda Universitātes profesors Banfīlds šo principu nodēvējis par amorālo famīlismu, jo ārpus savējo loka ciema iedzīvotājs ir amorāls, «morāla» uzvedība pienākas tikai savējiem. Vērtību kritērijs ir tikai viens: tas ir/nav izdevīgi man un maniem tuviniekiem. Šķebinoši ir konstatēt, ka no šī Dienviditālijas ciema ļaužu uzvedību raksturojošiem septiņpadsmit punktiem gandrīz vai katrs ir attiecināms arī uz Latviju. 

Kliķenieciskuma sērga iedarbojas dažādi, tās kaitējošie efekti valstī neierobežojas tikai ar to, ka ne vienmēr tie kompetentākie cilvēki nonāk amatos; tās blakusefekti ir tikpat graujoši. Pirmkārt, rūgta netaisnības izjūta tajos, kuri neatrodas kliķē, un no tā izrietošā nihilistiskā vai/un apātiskā attieksme pret procesiem sabiedrībā. Otrkārt, pēc savējo principa iecelti ļaudis ir viegli ietekmējami, dažs pat atrodas «uz āķa», turklāt viņš baidīsies apstrīdēt autoritāti, ja reiz lojalitāte šai «autoritātei» ir galvenais iemesls, kāpēc viņš vispār atrodas amatā. Treškārt, šis slēpto attiecību tīkls, kas veido valsts reālo varas karti, sabiedrībai paliek neredzams. 

Vai esam nolemti dzīvot ar šo sērgu un tās efektiem mūžīgi? Ka latviešiem tā ir veca kaite, apstiprina gan Rainis – «nekur tā nevalda kliķes kā pie mums», gan Jānis Čakste – «kliķes gara ieviešana sabiedriskajā dzīvē ir viena no mūsu tautas vislielākajām nelaimēm». Cik ļoti tā bremzē attīstību, liecina arī fakts, ka tajās jomās, kur kliķu ietekme ir minimāla un kur uzstādītais siets ir pārbaudīts gadsimtiem ilgi, ir stingri negrozāms, visiem viens un blefošanai nepiemērots, teiksim, klasiskās mūzikas laukā – latviešiem ir izcili panākumi pasaules mērogā un apbrīnojama konkurētspēja. Nu, nevar izgudrot jaunu, «Latvijas apstākļiem piemērotu» Mocarta sonāti, nospēlēt do, izliekoties, ka patiesībā tas ir sol diēzs. 

Nonākot kārtējā Latvijas strupceļā, mēs atkal dzirdam aicinājumus vienoties, biedroties, tīkloties, stāties frontēs. Šie aicinājumi ir pamatoti, jo apdraudējumi valstī ir lieli. Bet aicinājumi cīņai ir aicinājumi cīnīties ar sekām, nevis ar cēloņiem, turklāt cīņas formā atrodas arī cēloņa iedīgļi. Ja noteicošais siets varas aprindām arī nākamajos 20 gados būs – esi/neesi mans sabiedrotais (bīstams kritērijs, ņemot vērā Latvijā smalki attīstīto spēju laikus uzošņāt konjunktūru), ja labākie atkal, ipso facto, būs draugi un cīņas biedri, tad esam nolemti mūžīgai cīņai ar sekām un no apburtā loka neatbrīvosimies. Cīņā ar cēloņiem draudzīgo tīklu vietā ir jāliek nedraudzīgi sieti. 

Feodālās sistēmas nojaukšana un efektīvu, taisnīgu sietu uzstādīšana – šis būs viens no galvenajiem uzdevumiem valsts varas turētājiem, ja viņiem patiesi rūp Latvijas nākotne. Tas būs smags uzdevums jebkuram, jo, atrodoties hierarhijas virsotnē, feodālā sistēma ir gana izdevīga, turklāt Latvijas augstākās izglītības sistēma neizpilda savu sākotnējo atsijāšanas funkciju pietiekami kvalitatīvā līmenī. 

Pirms divdesmit gadiem nevarējām iedomāties, cik liela būs pretestība jauna, īsta profesionāļa ienākšanai valsts telpā un cik liels būs izdarītais spiediens kļūt par «profesionāli» Latvijas feodālo attiecību izpratnē. Toreiz vēl neredzējām, cik visaptveroša būs politiskā vara valstī, pat ja partiju biedru skaits ir niecīgs. Uzdevums uzstādīt efektīvus un taisnīgus sietus – tas faktiski nozīmē valstī pavērt brīvu telpu spēkiem, kuri ir neatkarīgi no politiskās ietekmes. Un tur, kur šī neatkarīgā telpa ir plašāka (paradoksālā kārtā valstīs, kur politisko partiju biedru skaits ir liels), cīņa par varu nav tik nežēlīgi destruktīva, nav tā, ka, ja tava puse neuzvarēs, visas iespējas tev ir atņemtas. 

Laika vektors nav labvēlīgs, politika ņem virsroku pār kompetences kritērijiem arī tur, kur ir gadiem uzkrātais balasts, ko likt pretī šai lejupslīdei, bet mūžīgā cīņa ar sekām Latvijā beigsies tad, kad piļu iemītnieku kasta nestāvēs nomodā pie vienīgajiem pils vārtiem, laižot pāri aizsarggrāvim tikai sev tīkamos un sev līdzīgos, bet nodarbosies arī ar filigrāni izstrādātu jaunu vārtu izbūvēšanu, pie kuriem sargs darbosies pēc pilnīgi citiem, jauniem kritērijiem un – galvenokārt – neatkarīgi.

4.maijs un laime

Posted on aprīlis 28, 2010 by - Komentārs

Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļa kulminācijā nebija jau nekā cita kā vien emocijas – tīras un visaptverošas

Nekad neesmu redzējis tik tīrā veidā laimīgu cilvēku kopumu, kāds stāvēja pie parlamenta 1990.gada 4.maijā. Pēc uzvaras sporta spēlē fanu priekam jaucas klāt adrenalīns un agresija. Pat vislabākajos koncertos un ballītēs ir kādi, kuri nav uz kopējā viļņa. Bet hrestomātiskajās bildēs, kurās redzami pie Augstākās Padomes ēkas sanākušie brīdī, kad tiek pieņemta 4.maija deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», visur ir prieks, pacilātība, gaišas sejas. 

Šī sajūta apņēma visu parlamenta ēku un bija jūtama pat stāvgrūdām pilnajā plenārsēžu zālē, kur gaiss sabiezēja ne tikai daudzo cilvēku, bet arī sapīkušo, ķildīgo Interfrontes deputātu klātbūtnes dēļ. Tomēr, kad deputāts Indulis Ozols no tribīnes sāka lasīt balsošanas rezultātus – «1.vēlēšanu apgabals, Andrejs Panteļējevs – par. 2.vēlešanu apgabals, Ruta Marjaša – par. 3.vēlēšanu apgabals, Vilnis Eglājs – par» -,  no Jēkaba ielas pēc katra «par» pacēlās urravas. Pirms vēsturiskās sēdes sākuma bija kopā skandēts «Brīvība! Brīvība!», bet tagad augošā korī tauta skaitīja «par» balsis – «Viens!» «Divi!» «Trīs!» Kad atskanēja deklarācijas pieņemšanai nepieciešamais simt trīsdesmit otrais «par», aiz logiem sāka skanēt tādas gaviles, ka pēdējo sešu deklarāciju atbalstījušo deputātu vārdi vairs pat lāga nebija dzirdami. 

Kā Augstākās Padomes preses centra darbinieks tajā pēcpusdienā biju plenārsēžu zālē un spilgti atceros, kā tobrīd sēdes vadītājs Anatolijs Gorbunovs pacēla acis uz griestiem un šajā skatā bija jūtams fatālisma un noguruma sajaukums, it kā viņš sev teiktu: nu, tā, tagad viss tikai sākas. Brīdi pēc tam, kad arī zālē deputāti jau cēlās kājās, viņš vēl aizrādīja: «Pirms paziņo rezultātus, nevajag emocijas.» Bet tajā mirklī, Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļa kulminācijā, nebija jau nekā cita kā vien emocijas – tīras un visaptverošas. 

Tas ir dziļi iespiedies atmiņā visiem, kuri bija sēžu zālē, visiem, kuri bija Jēkaba ielā, visiem, kuri sēdes gaitu klausījās pa radio. Dainis Īvāns savās atmiņās raksta: «Kā visu vēlēto dzīvē sasniedzis, raudzījos urravās trīcošajos logos, uz priekšu, savējos [deputātos, kas sēdēja zālē]. Vēl tagad sajūtu šo skatienu prieka dzirkstis.» Sandra Kalniete tāpat: «Aiz loga gavilē cilvēki. Skan Dievs, svētī Latviju! (..) Raudu, smejos. Valda pilnīga eiforija.» Pēc tam no Augstākās Padomes nama iznākošos deputātus pateicībā apkampa, skūpstīja, apbēra ar puķēm.

Pēdējos 20 gados zinātnieki ir sākuši nopietni pētīt, kas cilvēkus padara laimīgus, un aizvien vairāk pētījumos parādās zinātniski apstiprinājumi tām senajām patiesībām, kuras katram cilvēkam savā dzīvē ir jāiemācās no jauna, ja tās vispār iemācās. 

Viena no šīm patiesībām: teju galvenais, kas cilvēkus padara laimīgus, ir saites ar citiem cilvēkiem. Cilvēki ar daudziem draugiem ir laimīgāki nekā vientuļnieki, precēti cilvēki mēdz būt laimīgāki nekā neprecēti un cilvēki, kuri palīdz citiem, ir laimīgāki nekā tie, kuri dzīvo tikai sev. 

Otra mūžsena, tagad zinātniski apstiprināta patiesība: mēs bieži vien nepietiekami novērtējam to, kas mums ir, taču cilvēki, kuri ir pateicīgi gan par lielām lietām (ka viņi dzīvo brīvā zemē), gan par mazām (ka šodien ir saulaina diena), mēdz būt laimīgāki nekā tie, kuri šīs lietas uzskata par pašām par sevi saprotamām, par lietām, kuras viņiem pienākas. 

Trešā patiesība: lai kā mēs iedomātos, ka ir kāda viena lieta – jauna mašīna, lielāks dzīvoklis, darbs ārzemēs -, kas mūs noteikti padarīs laimīgus, pētījumi atkal un atkal pierāda, ka materiāli labumi vai veiksmīgi notikumi mūs var iepriecināt uz īsu brīdi, taču drīz vien mēs pie tiem pierodam un sākam ilgoties pēc nākamās lietas, kura būs tā īstā, kas padarīs mūs tiešām laimīgus. Kā savā bestsellerā Nejauši uzietā laime (Stumbling on Happiness) secina Hārvarda Universitātes psiholoģijas profesors Daniels Gilberts (Daniel Gilbert), cilvēki bieži kļūdās savos priekšstatos par to, kas viņus padarīs laimīgus. 

Šajās dienās, kad svinam 4.maija divdesmito gadadienu, bieži nāksies dzirdēt grūtsirdīgus tās dienas laimes salīdzinājumus ar pašreizējo depresīvo sabiedrisko noskaņojumu. Klausoties šīs nopūtas, centīsimies padomāt, ko mēs varētu secināt par šiem divdesmit gadiem no zinātnieku – laimes pētnieku – atziņām. Piemēram, ka nav tāda viena notikuma vai sasnieguma, kas mūs uz visiem laikiem padarīs laimīgus. Tas ļaus ar vēsāku prātu vērtēt gan sūdzības par to, cik mēs esam vīlušies (un šādas sūdzības patiesībā sākās jau drīz pēc tam, kad neatkarība bija atgūta), gan pēdējos gados izvirzītās tīri materiālistiskās laimes formulas (agrāk 500 latu, tagad jau 3000 eiro alga), kuras ir, kā rāda zinātniskie pētījumi, dziļi maldinošas. 

Bet mēs noteikti būtu laimīgāki, ja biežāk padomātu, par ko šajos divdesmit gados varam būt pateicīgi – par savu valsti, kura pirms 25 gadiem būtu likusies pilnīgi neiespējams brīnums, un par daudzajām brīvībām, kuras ir iegūtas un nostiprinātas šajos gados. Mēs noteikti būtu laimīgāki, ja biežāk izmantotu vienu no brīvībām, kura spilgti izpaudās tajā 4.maija pēcpusdienā, – pulcēšanās brīvību -, lai kopā ar citiem strādātu, palīdzētu, talkotu, celtu. 

4.maija laime bija brīvības laime, pateicības laime, kopā sanākšanas laime. Mācīsimies no tās, lai arī nākotnē mēs būtu laimīgāki.

Dombrovskis gaisā

Posted on aprīlis 28, 2010 by - Komentārs

Dombrovska valdības likteni izšķirs topošās jaunās koalīcijas taktika vēlēšanās

Valdības iziršanas ātrums ir tieši proporcionāls alternatīvas valdības koalīcijas tapšanas ātrumam. Pēdējo pāris nedēļu laikā  abi saistītie procesi attīstījušies strauji, un nupat izskatās, ka premjerministram Valdim Dombrovskim būtu jābūt brīnumdarim, lai noturētu šo valdību karājamies bezsvara stāvoklī līdz pat vēlēšanām oktobrī. 

Taču brīnumi nenotiek pat politikā. Tikpat nenovēršami kā gravitācijas likums darbojas arī politiskās fizikas likums, ka valdības krīt, kad reālā vara pāriet opozīcijā. 

Lielā  mērā tas jau ir noticis – Vladimira Putina partijas Vienotā Krievija līgumpartnera Saskaņas centra priekšnieks Jānis Urbanovičs acīmredzot ir panācis principiālu vienošanos ar šejienes, kā viņš pats tos dēvē, «trim skaistuļiem» par kopēju valdību pēc vēlēšanām. Ja viss notiktu, kā iecerēts, SC, Zaļo un Zemnieku savienībai, Tautas partijai un LPP/LC kopā varētu būt pat līdz divām trešdaļām vietu nākamajā Saeimā.

Taču  šādas Urbanoviča valdības koalīcijas spēks – vairāk nekā  pārliecinošais vairākums šajā un potenciāli arī nākamajā Saeimā – ir arī tās lielākais vājums, jo vēl veselus piecus mēnešus šī politiskā konstrukcija jānoslēpj no tiem vēlētājiem, kuri par to nebalsotu. 

Urbanoviča vienkāršā aritmētika, saskaitot savas valdības dalībniekus, nonāk pretrunā ar tikpat vienkāršo rēķinu, ka par šādu Kremļa valdību balsotu ne vairāk kā ceturtā daļa vēlētāju – tie paši, kuri parasti balso par «krievu partijām». Tātad, lai Urbanoviča valdība varētu tapt, gandrīz pusei «latviešu vēlētāju» būtu jāiemelo, ka šādas valdības nebūs. Taču Urbanovičs uzstāj, ka būšot. 

Nule notikušajā SC kongresā visinteresantākais bija kontrasts starp dzelžaino pārliecību, ka partija pēc vēlēšanām veidos valdību, un šīs pārliecības pamatojuma trūkumu. Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs un citi sludināja, ka vēlēšanās esot jāgūst nevis vienkārši labs rezultāts, bet gan «jāuzrāda tāds rezultāts, lai Jānis Urbanovičs kļūtu par premjeru». Zinot, ka promaskaviskās partijas nevienās vēlēšanās līdz šim nav ieguvušas vairāk par 25 vietām Saeimā un arī šoruden daudz vairāk nevar iegūt, Ušakova sacītajam nepieciešams tulkojums: «vienkārši labs rezultāts» nozīmē 25 plus dažas vietas, bet «tāds, lai Urbanovičs kļūtu par premjeru», būs nevis vēlēšanu, bet gan aizkulišu tirgus rezultāts. Taču šai partijai tā nav problēma – savējie sapratīs. 

Skaidrošanās ar vēlētājiem vairs nav problēma arī jaunajam TP un LPP/LC homunkulam. «Mēs nākam pārņemt varu valstī,» Šlesers paziņo, un viss. («Mēs esam savas zemes saimnieki,» nākotnes valdības finanšu ministrs Vadims Jerošenko viņam piebalso no SC kongresa tribīnes.) To kaut kā pamatot ir lieki, jo, lai būtu atkal pie varas, infantilajam «aš kvadrātā» pietiks vienkārši tikt pāri vēlēšanu procentu barjerai. Ar to naudu, kas šai faktiski sīkpartijai ir pieejama, to spētu jebkura «Māras zemes kvadrātsakne» vai «Pampāļu laime kubā». Tāpēc var nesaspringt un ļaut reklāmistam Stendzeniekam laist muļķi – jo ekscentriskāk, jo labāk. Jābrīnās, ka Šķēle vispār mēģina rādīt kaut kādu «piecu punktu programmu», ja skaļu popularitāti veiksmīgāk nodrošinātu, piemēram, rādīdams «piecu pirkstu kombināciju» vai mēli – pieciem procentiem vēlētāju tas droši vien šķistu interesanti. 

Citādi ir ar ZZS, kam itin plašs un stabils latviešu elektorāts laukos un kas bija solījusi atbalstīt šo valdību, lai kaut vai debesjums nobrūk vai Brigmanim uzmetas pumpas. Balsojums par Maizīti to visu sagrieza ar kājām gaisā – ne tāpēc, ka ZZS vairākums paredzami balsoja pret, bet gan tāpēc, ka arī SC vairākums negaidīti balsoja pret. 

Putina avangards Latvijā ir iedevis kurvīti saviem tradicionālajiem sponsoriem – «Lemberga oponentiem» – un varas iegūšanas labad noslēdzis darījumu ar vajāto Ventspils «oligarhu». Līdz ar to ir tapusi Urbanoviča solītā valdības koalīcija, kas bez ZZS bija tikai fikcija. Līdzko tas noticis, pašreizējās valdības palikšana vai krišana ir lielākoties šīs jaunās koalīcijas priekšvēlēšanu taktikas jautājums – vai ir izdevīgāk spārdīt premjerministru Dombrovski un ņemt varu pēc vēlēšanām, vai ņemt to tagad un ar visiem administratīvajiem resursiem spārdīt jau bijušo premjerministru. 

Otrais variants ir gana kārdinošs, taču valdības veidotāju nosauc Valsts prezidents. 21.aprīlī  Šlesers kopējā preses konferencē ar Šķēli par godu jaunās kvadrātformulas atklāšanai divreiz uzsvēra, ka prezidentam Zatleram jāpaliek amatā arī uz otro termiņu. Sak, proties, Valdi, citādi izies kā Maizītim. Nākamajā dienā ap pusdienlaiku Brigmanis vēl apgalvoja, ka ZZS neesot svarīgi vakantie amati valdībā, premjers pats varot iecelt aizvietotājus, un «mēs šajā procesā neiejauksimies», taču jau vakarā precizēja, ka «tas bija tikai Brigmaņa viedoklis», un uzstāja, ka partija tomēr vēloties izvirzīt «profesionāļus» ministru amatiem. (Patiesībā Lembergam vajag vienu vienīgu – tieslietu ministra amatu partizānu karam pret «oponentiem» Ventspils biznesa džungļos.) ZZS palaida vēsti, ka partijas vadība boikotēšot koalīcijas padomes sēdi pirmdien, un Brigmanis skaidroja, ka viņu nomokot kāds vīruss. 

Pirmdien šis vīruss bija atstājies, un valdība tomēr nekrita, kaut gan koalīcijas vienošanās atbalstīt Aivi Roni ārlietu ministra amatā, bet par pārējiem lemt vēlāk, varētu nozīmēt, ka šis «vēlāk» nekad nepienāktu un Tieslietu ministriju ZZS nedabūtu. Tomēr Brigmanis atkal dūdoja par strādāšanu kopā ar Vienotību līdz vēlēšanām, un «ja nesaplēsīsimies galīgi, strādāsim kopā arī nākamajā Saeimā». 

Tik vienkārši nebūs vis. Ne jau Brigmanis izlems, būt vai nebūt Urbanoviča valdībai, kura nevar būt bez ZZS. Taču arī tas nebūs vienkārši, jo ZZS nevar pateikt, ka būs Urbanoviča valdībā. Tāpēc Dombrovska valdība pašlaik karājas starp šiem diviem stāstiem – par to, kā Urbanovičs, Šķēle un Šlesers ņems varu, un par to, kā Brigmanis nākamajā Saeimā strādās kopā ar Dombrovski.