Valstij ir neatkarības deklarācija, bet cilvēkam? Lasītāji atbild par brīvības vērtību savā personīgajā pieredzē
Maksims Ļaščenko, 20 gadus vecs students no Mellužiem. Mani brīvu dara Latvijas daba. Savā būtībā tā ir neskarama, lai arī valsts politika kopumā un arī konkrēti cilvēki var būtiski negatīvi ietekmēt tās stāvokli. Vienu no brīnišķīgākajiem mirkļiem piedzīvoju pagājušajā vasarā, kad divatā ar uzticamu draugu saulrieta stundā uzkāpām augstajā tornī Gaiziņkalnā. Tā bija stunda divvientulības ar pašu Latviju, un tās seja ir… mežs! Daba uzrunā spēcīgāk par saucējiem, par profesionāli sagatavotajiem patriotismu raisošajiem tekstiem. Tāpēc aicinu visus sargāt Latvijas dabu un ļauties brīvībai, kuru tā sniedz!
Pēteris Ķirsis. Es pārstāvu to paaudzi, kas visu savu apzināto mūžu ir dzīvojusi brīvā Latvijā. Protams, mutvārdu vēsture, kas balstīta vecvecāku piedzīvotajā deportāciju laikā, vecāku stāsti par barikādēm, par Baltijas ceļu, par taloniem pēc desas, ir dzīvi manā apziņā, taču šie stāsti nekad nav bijuši saistīti ar mani. Tas nav kaut kas, kas mani vienotu ar maniem līdzcilvēkiem. Kad ik gadu tiek pieminēts Baltijas ceļš un barikādes, es nenobirdinu asaru, es neatminos tos laikus, es nejūtu saviļņojumu. Un tas nav tādēļ, ka man nebūtu cieņas pret pagātni un Latvijas vēsturi. Tās sajūtas un atmiņas nav manas. Mana brīvība un mans brīvības skaidrojums nesaistās ar Latvijas valsti un tās pagātni. Tas saistās ar mani pašu, ar manu brīvību darīt to, ko es vēlos.
Āboliņš. Mana brīvība noteikti nav tikai viena veida emocijas, jo tā reizēm sāp. Sāp, uzzinot par Liteni un noslepkavotajiem Latvijas virsniekiem, par čekas noziegumiem, deportācijām un daudz ko citu manai tautai nolaupītu. Mana brīvība priecājas, ka sirmie onkas iet nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Mana brīvība ir neizsakāmi lepna par katru cilvēku, kas Latvijas labā godprātīgi strādā ar lāpstu vai ar datora peli un maksā nodokļus. Mana brīvība raud par katru vīru vai sievu, kas sēžas lidmašīnā, dodoties pasaulē šeit neatrasto laimi meklēt. Mana brīvība pielīdzina taciņu, pa kuru mammīte ar baltu lakatiņu galvā iet uz kapsētu parunāt ar dzimtas mīļajiem. Mana brīvība ap Jāņu laiku vēlas būt kā ar vainagiem pušķota govs un vārtīties uz nebēdu Latvijas pļavu ziedu putekšņos. Mana brīvība jo bieži lido debesīs kopā ar Dziesmusvētku kopkora diriģentiem. Mana brīvība ir kā pielipis smilšu grauds brāļu Šicu kamanām. Mana brīvība ir salda un rūgta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.