Šlesera solījumi
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Zaudētā kontrole
Prezidentūras termiņa vidū iemeslu neapmierinātībai ar Baraka Obamas sniegumu it kā ir gana – sauklim «Jā, mēs varam!» pielipis palīgteikums «bet ne vienmēr». Ir caurkritusi apņemšanās panākt abu lielo partiju sadarbību, neveikli novadīta BP naftas noplūdes krīze Meksikas līcī, un aizvien ir augsts bezdarba līmenis. Ko Obama varēja darīt citādi?
Baraka Obamas pamatīgajā biogrāfijā The Bridge tās autors Pulicera prēmijas laureāts Deivids Remniks izteiksmīgi apraksta kādu relatīvi nesenu epizodi: 2004.gadā ASV Kongresa locekle no Ilinoisas štata Jana Šakovska ieradusies uz pasākumu Baltajā namā ar nozīmīti pie žaketes atloka. Uz nozīmītes bija rakstīts «Obama», un tā norādīja uz valkātājas atbalstu Obamas kandidatūrai ASV Senāta vēlēšanās. Prezidents Džordžs Bušs paskatījies uz nozīmīti un samiedzis acis – Obama? Pirmajā acu uzmetienā viņam bija šķitis, ka «b» vietā ir burts «s».
«Es viņu nepazīstu,» teica prezidents.
«Gan iepazīsit,» atbildējusi kongresmene.
Iepazīšanas brīdis nebija ilgi jāgaida – tajā pašā gadā Obama pieteica sevi ar žilbinošu uzrunu Demokrātu partijas kongresā.
«Kārns čalis ar smieklīgu vārdu,» – tā sevi raksturoja Baraks Huseins Obama. The New Yorker komentētājs Henriks Hercbergs gan tobrīd sprieda, ka tas ir «nevis vārds, bet katastrofa». Izredzes, ka cilvēks, kura otrais vārds sakrīt ar pravieša Muhameda mazdēla vārdu un bijušā Irākas diktatora uzvārdu, varētu kļūt par ASV prezidentu pēc 11.septembra traģēdijas, daudzuprāt, bija tuvu nullei. Nerunājot nemaz par politiķa ādas krāsu un mulsinoši raibo biogrāfiju.
Tomēr Obama uzvarēja, turklāt panāca sen nepieredzētu atbalsta pieaugumu ļoti dažādās sabiedrības grupās. Obamas «diskvalificējošā citādība» (paldies Remnikam par trāpīgo terminu!), kuru viņš bija izjutis visu mūžu, – vieniem viņš bija nepietiekami melns, citiem nepietiekami amerikānisks, vēl citiem pārāk intelektuāls – izrādījās mazāk svarīga par viņa «kvalificējošo iejūtību». Izcelsmes un pieredžu daudzpusīgums un māksla klausīties ļāva Obamam vienlīdz brīvi justies sarunās ar mazturīgajiem, korporāciju vadītājiem, jauniešiem un minoritātēm. Vēlētāji noticēja pārmaiņu iespējamībai.
Taču pagājuši divi gadi, un sākotnējā eiforija ir izlaidusi gaisu kā pārplīsis balons – teju visaptveroša ir sajūta, ka Obama nav attaisnojis cerības. Novembrī paredzēto tā dēvēto pustermiņa vēlēšanu priekšvakarā sociologi runā par vēlētāju «entuziasma plaisu». Pēc pesimistiskāko komentētāju domām, tā drīzāk pat izskatās pēc «entuziasma bezdibeņa».
Saskaņā ar Gallup datiem tikai 28% reģistrēto demokrātu izjūt «lielu entuziasmu» par balsošanu vēlēšanās, savukārt republikāņu vidū šis skaitlis ir 44%. NBC/Wall Street Journal aptauja konstatē, ka vislielāko vilšanos izjūt vēlētāji, kas 2008.gadā balsoja par Obamu, – viņu interese par vēlēšanām ir sarukusi teju uz pusi (no 80% līdz 40%), arī jauniešu un melnādaino vidū interese ir būtiski kritusies.
Vēlētāji gan ir ievērojuši dažus Obamas prezidentūras panākumus – piemēram, 31% NBC/Wall Street Journal aptaujas respondentu atzinīgi vērtē pavasarī pieņemto veselības aprūpes reformas paketi, kas būtiski paplašina cilvēku skaitu, kam pieejama medicīnas apdrošināšana, un uzskata to par prezidentūras lielāko panākumu. Taču tikai nedaudzi atceras, ka ieviests arī stingrāks finanšu regulējums. Ekonomikas lēnā atkopšanās, jaunākie bezdarba dati (10% jūlijā), BP naftas noplūdes krīze Meksikas līcī, kā arī kari Irākā un Afganistānā pielej eļļu vēlētāju neapmierinātības ugunij.
Tā vien šķiet, ka zobs uz Obamu šodien ir visiem – demokrātu liberālais spārns viņam pārmet pārlieku ieklausīšanos politiskajos oponentos un pārāk «atšķaidīto» veselības un finanšu regulējuma likumdošanu, savukārt radikālie republikāņi ikvienā Obamas solī saskata sociālisma draudus. Trūcīgie vēlētāji pārmet viņam dāsno valsts atbalstu biznesa citadelei Volstrītai, bet Volstrīta ir neapmierināta ar pastiprināto uzraudzību.
LUKSUSA AUTO FAKTORS
Diezin vai kāds 2008.gadā nopietni ticēja, ka ilgi gaidītais pirmais melnādainais prezidents, ilgi gaidītais Buša-Čeinija ēras punkts un ilgi gaidītais liberālo ideālu atdzīvinātājs spēs piepildīt visas uz viņu liktās cerības. Bija skaidrs, ka Obama sāks sagādāt vilšanos, tiklīdz būs izskanējis pēdējais inaugurācijas svētku valsis un sākusies augstākās amatpersonas ikdiena ekonomiskās krīzes piemeklētā valstī. Kā The New York Review of Books rakstīja Frenks Ričs, «Obamam bija lemts apsūbēt gluži tāpat kā mirdzošam, jaunam luksusa auto, kas sāk zaudēt vērtību brīdī, kad nobrauc no rampas».
Pārlēkt augstajai latiņai un zibenīgi ieviest visas solītās (vai cerētās) pārmaiņas Obamam droši vien neizdotos pat tad, ja valsts dzīvē būtu bijis mierīgs un garlaicīgs periods. Bet ASV piedzīvo krīzi pēc krīzes, kas prezidentam nemitīgi liek pārskatīt prioritātes – ekonomikas krīze un recesija, klupieni cīņā ar nemierniekiem Irākā un Afganistānā un visbeidzot arī avārija uz
Deepwater Horizon platformas un naftas izplūšana Meksikas līcī. Tieši pēdējo no krīzēm komentētāji uzskata par izšķirošo faktoru, kas vēlētājiem radīja vilšanās sajūtu.
Obama pirmo publisko runu par naftas avāriju teica 15.jūnijā – teju mēnesi pēc avārijas. Kusli un par vēlu, gandrīz vienbalsīgi sauca komentētāji. «Viņam vajadzēja runāt jau pirms vairākām nedēļām un katrā ziņā daudz skarbākiem vārdiem,» The New York Review of Books rakstīja komentētājs Viljams Pfafs, ierosinot prezidentam izmantot likumā paredzētās tiesības uz laiku apturēt BP darbību ASV. «Nekādos apstākļos kompānijas akciju turētāju intereses nevar būt lielāka prioritāte par ārkārtas situācijas pārvarēšanu un ASV iedzīvotāju interešu aizsardzības nodrošināšanu,» viņš piebilda. Telekanāla MSNBC komentētāji arī kritizēja Obamu par pārlieko vēsumu un lēnīgumu, bet Pegija Nonana laikrakstā The Wall Street Journal izteica iznīcinošu prognozi: «Es nevaru iedomāties, kā prezidenta pozīcija un popularitāte spēs noturēties pēc naftas noplūdes.»
Varbūt popularitātes pilnīga noslīkšana naftā ir pārsteidzīgs spriedums, taču popularitāte patiešām ir cietusi, jo Obamas reitings šovasar pirmo reizi prezidentūras laikā ir noslīdējis zem 50% atzīmes – jūlijā dažas aptaujas uzrāda skaitli 46%. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka jauna prezidenta reitingu kritums termiņa vidū nav unikāla parādība – arī Bila Klintona popularitāte pēc pirmajiem diviem gadiem bija 43%, bet Ronaldam Reiganam bija vēl par vienu procentu mazāk.
TRIJNIEKS PAR MĀRKETINGU
Tiesa, vilšanos nevar izskaidrot tikai ar dažāda mēroga krīzēm. Vairāki komentētāji, to vidū arī grāmatas Solījums: Prezidenta Obamas pirmis gads autors Džonatans Alters, uzsver, ka viens no galvenajiem Obamas un viņa komandas trūkumiem ir slābanais administrācijas darbības mārketings. Obama nelabprāt runā par savām reformām un, ja runā, tad dara to piezemēti, distancētā administratora tonī. No Obamas runām, kuras bija tik iedvesmojošas priekšvēlēšanu periodā, pēkšņi pazuduši izteiksmīgie citāti. Bez tiem viņa runas, Altera vārdiem, atgādina «ātrās uzkodas, kas liek justies izsalkušam uzreiz pēc maltītes». Īpaši bēdīgi Obamam klājās ar veselības aizsardzības reformas mārketingu. Publiskās uzrunās aizstāvot reformu nepieciešamību, viņš uzvedies tā, it kā «mēģinātu atrast pareizo ciparu kombināciju uz piekaramās atslēgas».
The New Yorker politiskie komentētāji kritizēja Obamu par pārāk retu un nepārliecinošu antikrīzes politikas aizstāvēšanu – Obamam par ekonomiku būtu bijis jārunā vai ik nedēļu, bet viņš tai veltīja tikai pāris runu, turklāt lielākoties uzņēmēju auditorijām. Bet BBC žurnālists Filips Dods ironizēja, ka Obamas minstināšanās un maigā valoda naftas noplūdes sāgas laikā izraisījusi asociācijas ar tēvu, kurš neveiksmīgi mēģina nostrostēt bērnu. «Ikviens, kam ir bērni, zina, ka, pasakot «es drīz sākšu dusmoties», tu acumirklī zaudē autoritāti bērna acīs,» teica Dods.
Izgāzušies arī mēģinājumi piešķirt skanīgus nosaukumus politiskajām iniciatīvām – administratīvo reformu programmas nosaukums Jaunie pamati it kā atsauc atmiņā Franklina Rūzvelta stimulu programmu Jaunā vienošanās cīņai ar Lielo depresiju, tomēr nespēj sacensties ar to skanīgumā. Kamēr Baltais nams meklēja īstos vārdus, semantisko vakuumu aizpildīja konservatīvie republikāņi un viņus atbalstošie masu mediji, ražojot vienu izteiksmīgu vārdu kombināciju pēc otras. Viens no labākajiem piemēriem ir baumas par «nāves komisijām», kas iznira veselības reformas apspriešanas laikā. Republikāņi radīja mītu par to, ka, ieviešot reformu, valdības ieceltām komisijām būs tiesības lemt, kuram būs dzīvot (respektīvi, saņemt apdrošināšanu) un kuram būs mirt (respektīvi, nesaņemt). Mīta lipīgais vārdu salikums «nāves komisijas» izplatījās vīrusa ātrumā.
KRĒJUMA BIROJS
Otrs būtiskais Obamas un viņa komandas trūkums ir apsēstība ar meritokrātiju jeb spējīgāko, apdāvinātāko varu. Kā norāda Alters, Obama dziļi tic tam, ka «krējums uzpeld virspusē», jo viņš pats ir amerikāņu pēckara meritokrātijas uzskatāms piemērs. Obama savu komandu veidojis, izvēloties izcilniekus ar ASV un Lielbritānijas labāko augstskolu diplomiem – darbinieki ar Hārvardā, Prinstonā, Londonas Ekonomikas augstskolā un Oksfordā iegūtiem grādiem Obamas administrācijā nav retums. Enerģētikas ministrs Stīvens Ču ir Nobela prēmijas laureāts, ko administrācija nemitējās atgādināt, sākoties naftas noplūdes krīzei, lai gan nav skaidrs, kā ministra iespaidīgais CV varētu ietekmēt avārijas likvidēšanas procesu.
Obamas darbinieku izvēle radīja omulīgu «savējo» pasauli, kura nesatricināmi ticēja pati savām spējām, bet nelabprāt ieklausījās ārpusniekos. «Daži no viņiem bija uzpūtīgi, bet vairākums bija iemācījušies piesegt savu ticību pašu analītiskajām spējām ar plānu pazemības kārtiņu,» konstatē Alters.
Nespēja paskatīties ārpus ierastās vides īpaši uzkrītoša bija ekonomiskās politikas veidošanā, kuras centrā bija divi administrācijas ekonomikas guru – finanšu ministrs Timotijs Geitners un ekonomikas padomnieks Lourenss Samerss. Samerss aktīvi bloķēja citādi domājošo ekonomistu piekļuvi prezidentam un ignorēja viņu aicinājumus pretkrīzes politikā intensīvāk pievērsties jaunu darba vietu radīšanai.
Pagājušā gada pavasarī Obama tomēr nolēma atvērt Baltā nama durvis vairākiem prominentiem ekonomistiem, kuru viedokļus viņa administrācija bija noraidījusi, un uzaicināja vakariņās The New York Times ekonomikas slejas autoru un Nobela prēmijas laureātu Polu Krugmanu, vēl vienu Nobela prēmijas laureātu ekonomistu Džozefu Stiglicu un vairākus citus. Saviesīgajām sarunām pie vakariņu galda gan nesekoja tūlītēji politiski soļi, tomēr Obama bija apliecinājis, ka ir gatavs uzklausīt idejas, kas nenāk no savējo komandas mutes.
PUSCEĻA MĀCĪBAS
Mārketinga caurumu radītā neapmierinātība komplektā ar luksusa auto faktoru un krīzes ietekmi, visticamāk, novedīs pie tā, ka šoruden pustermiņa vēlēšanās demokrāti zaudēs daudz vietu Kongresā. 2.novembrī tiks pārvēlēti visi 435 ASV Kongresa locekļi un trešdaļa no 100 Senāta locekļiem.
Nevalstiskās organizācijas Brūkingsa insitūta vadošais pētnieks Viljams Galstons komentārā The Financial Times raksta, ka «nav pat svarīgi, vai partija zaudē vairākumu Kongresā vai vienkārši zaudē daudz krēslu – jebkurā gadījumā vienas partijas dominance Vašingtonā būs beigusies». Tas nozīmē, ka opozīcija būs «uzaudzējusi muskuļus» un Obamam būs jāveltī dubultas pūles, lai «Nē partija» (kā republikāņi tika iesaukti hronisko iebildumu dēļ pret jebkuru administrācijas iniciatīvu) nebloķētu viņa ierosinātos likumprojektus.
Un dubultiem būs jābūt arī prezidenta pūliņiem savu darbu publiskā skaidrošanā, ja viņš vēlas veiksmīgi startēt nākamajās prezidenta vēlēšanās. «[Obamas atturības radīto] kaisles vakuumu galēji labējie ir pieklieguši ar teatrālām dusmām,» The Financial Times raksta ASV dzīvojošais britu vēsturnieks Saimons Šama. Viņš iesaka Obamam no jauna ķerties pie izteiksmīgās valodas, tāpat kā viņš to darīja kampaņas laikā, lai neļautu baumām un konservatīvo mediju lipīgajiem citātiem dominēt publiskajā telpā.
No izteiksmīgiem epitetiem nevajadzētu atturēties arī politiskajiem konkurentiem veltītajā retorikā. Demokrātu labākais ierocis pirms pustermiņa vēlēšanām – atgādināt sabiedrībai, kādas bija sekas republikāņu beznosacījumu mīlestībai pret brīvo tirgu. «Atgādini valstij, kur tā būtu, ja republikāņi joprojām valdību Baltajā namā,» iesaka Šama. Viņam piebalso vēlēšanu analītiķis Čārlijs Kuks. Intervijā The Economist viņš teic, ka republikāņu «nedarbu» atgādināšana ir demokrātu labākais ierocis. Jāsaka vēlētājiem, ka izvēle ir starp reformām vai atgriešanos pie Buša politikas.
Retorika vien, protams, apsūbējušo prezidentūru neglābs. Iespējams, ka Obamam būtu jāapsver arī izmaiņas tagadējā komandā, lai pavērtu durvis alternatīvām idejām par politikas virzieniem un to skaidrošanu sabiedrībai. Par labu varētu nākt arī konsekvence ideju noraidīšanā vai aizstāvībā. Kad Obama, uz brīdi atmetot pēdējos gados piekopto samierniecisko un atturīgo stāju, augustā paziņoja, ka apziņas un reliģijas brīvība ir būtiska daļa «no tā, kas mēs esam», un šķita šādi paužam atbalstu musulmaņu kopienas centra būvniecībai 11.septembra terora aktu epicentra tuvumā, liberālie komentētāji uzgavilēja. Tolerance ir visspēcīgākais Amerikas ierocis, un atbalsts centra būvniecībai apliecina patiesu apziņas brīvības uzvaru pār fanātismu, rakstīja Saimons Šama. Taču vēlāk Obama mīkstināja pozīciju un teica, ka nav komentējis to, «cik gudrs ir lēmums» būvēt centru, bet vienkārši runājis par to, ka valdībai pret jebkuru pilsoni jāizturas vienādi neatkarīgi no viņa reliģiskās piederības. Viedokļa svārstīšanās nokaitināja demokrātu atbalstītājus, kuri pārmeta Obamam, ka viņš uzvedas kā tiesību zinātņu profesors, nevis valsts līderis.
Runājot par atgādinājumiem, Obamam droši vien būtu vērts atgādināt pašam sev un arī citiem, ka, par spīti krīzēm, viņam izdodas pildīt vēlētājiem dotos solījumus. St.Petersburg Times izveidotā Obamas solījumu datu bāze Politifact.com rāda, ka Obama šodien (20.augustā – red.) jau ir izpildījis 121 no 502 priekšvēlēšanu solījumiem un patlaban strādā pie vēl 240. Viņš ir lauzis tikai 22 solījumus, kompromisu panācis 39 gadījumos, bet 81 solījums iegūlis atvilktnē. Turklāt progress ir panākts daudzos būtiskos jautājumos – bez jau minētās veselības aizsardzības reformas un stingrāka finanšu regulējuma jāmin arī ASV kaujas vienību izvešana no Irākas, kas notiek saskaņā ar grafiku.
Patiesības labad jāpiebilst, ka veselības reformas rezultāts ir neizšķirts – solījums reformēt medicīnas apdrošināšanu ir izpildīts, taču solījums izšķirošus likumus pieņemt konstruktīvā sadarbībā ar republikāņiem – ne, jo likums tika pieņemts bez nevienas republikāņu balss. Tā ir vēl viena pirmo divu gadu mācība – doma par konstruktīvu divpartiju sadarbību pagaidām ir jāatmet. Pasaule, kurā valstiskās intereses vienmēr ņem virsroku pār šauri partijiskajām, vēl nav kļuvusi par realitāti.
Ziņu nav
SOS nebija. Tikai tieši pirms gada, 2.septembrī, izsūtīta īsziņa par satelīttelefona bojājumu: «Šodien izslēdzās Iridium. Laikam samircis. Pažāvējām. Turpmāk bez panikas, ja nav sakaru.» Vēl pēc pāris stundām pienāca vietas koordinātas. Tālāk – klusums kā līdzens jūras horizonts, kuru jau gadu nepārtrauc itin nekas. Ne ziņas par trīs jūrnieku laimīgu atrašanos, ne visļaunāko aizdomu apstiprinājumi, ka katamarāna Kaupo otrais kuģojums apkārt pasaulei ir traģiski aprāvies Indijas okeāna dzelmē
Ja neskaita Kaupo radītāja un pirmā pasaules apceļojuma kapteiņa Valda Grenenberga-Grīnberga pēdējo vēlēšanos, lai viņa pelnus izkaisa pie leģendārā Horna raga Dienvidamerikā, nav neviena īpaša iemesla, kāpēc katamarāna komanda devās otrajā un, kā izrādās, liktenīgajā braucienā apkārt zemeslodei.
«Nolēmām doties un dodamies,» kapteinis Aleksandrs Popovs bija lakonisks neilgi pirms ceļa sākuma intervijā 2008.gada oktobrī izdevumam Subota, bet viņa dzīvesbiedre Svetlana Timofejeva atsmēja: «Rakstiet, ka bēgam no krīzes.»
Pāris kopā ar veco kapteini Valdi bija komandas kodols sekmīgajā Kaupo pasaules apceļojumā 1999.-2003.gadā. Otrajā braucienā tēva vietā stājās viņa dēls Aigars Grenenbergs-Grīnbergs. Ir tāds vārdiņš «velk», Aigars bez lieka patosa pirms diviem gadiem skaidroja lēmumu doties nepieredzētajā ceļā. Viņi izbrauca 2008.gada 1.novembrī.
Krīzes smagākais punkts Latvijā nu jau aiz muguras, taču nekas neliecina, ka piepildīsies kuģotāju sākotnējais plāns šāgada nogalē atkal iepeldēt Baltijas ūdeņos. Par to, kur pašlaik atrodas trīs burātāji un līdzpaņemtā urna ar kapteiņa Valda Grenenberga-Grīnberga pelniem, nav nekādu ziņu. Vienīgais otrā brauciena komandas pastāvīgais loceklis, kas atgriezies Latvijā, ir mehāniķis Nikolajs Vederņikovs. Viņš par savu izglābto dzīvību samaksājis ar pusgadu ilgiem murgiem pēc asiņaina incidenta, kas uz katamarāna atgadījies neilgi pēc ceļojuma sākuma. Nikolajs pameta klāju ne tikai ar smagām traumām, bet ir zaudējis arī jebkādu vēlmi stāstīt par to, kas īsti tur bija noticis.
BĪSTAMAIS CEĻŠ PRETĪ SAULEI
Pēdējo zināmo sauszemes pieturvietu Kaupo atstāja 2009.gada 25.augustā. Tā bija Dienvidāfrikas osta Keiptauna. Trīs cilvēku komandai priekšā bija bīstamais ceļš uz Austrāliju. Aiz muguras jau divkārtēja Atlantijas okeāna šķērsošana: vispirms no Eiropas uz Dienvidameriku, kur Rio Grande do Sul osta Brazīlijā kļuva par oficiālo pasaules apceļojuma sākumpunktu, tā izrādot cieņu vietējiem kuģiniekiem par sniegto palīdzību pirmā ceļojuma laikā, kad nācās atjaunot vētrā nolauzto mastu. Pēc tam – no Brazīlijas krastiem uz Dienvidāfriku.
Kaupo otrajam pasaules braucienam bija izraudzīts cits maršruts nekā pirmajam ceļojumam kapteiņa Valda Grenenberga-Grīnberga vadībā. Šoreiz virziens bija no rietumiem uz austrumiem, turklāt lielu ceļa daļu iecerēts kuģot bīstamā dienvidu puslodes maršrutā cauri vētru plosītiem ūdeņiem 40.paralēles tuvumā.
Kāpēc šāds plāns? Kapteinis Aleksandrs Popovs nav ieslīdzis sīkākos skaidrojumos – vien noprotams, ka nav gribēts tieši atkārtot pirmā brauciena gaitu. Pazinēji arī pieļauj, ka viņš vēlējies apliecināt savu varēšanu, ejot citu ceļu nekā iepriekšējais kapteinis. Pieredzējuši kuģotāji atzīst, ka uzņemtais risks bijis patiešām liels. Iemesli ir gan komandas sastāvā, gan jahtas tehniskajā stāvoklī.
PAŠU ROKĀM BŪVĒTA
Kaupo ir neliels katamarāns, kam neilgi pirms otrās pasaules apceļošanas bija apritējuši 30 gadi. 13,3 metrus garš un 8,1 metru plats. 1977.gadā to uzbūvēja kapteinis Valdis Grenenbergs-Grīnbergs, kuram katamarāna aprūpēšana kļuva par visa mūža darbu. Sapni par pasaules apceļošanu viņš auklējis jau kopš jaunības dienām, kad pievērsās burāšanai. Gaidīt nācās ilgi, jo Padomju Savienības laikos šāds brauciens nebija iespējams – dzelzs priekškars aizšķērsoja arī jūras ceļus. Kaupo varēja piedalīties tikai vietējās PSRS mēroga sacensībās un pat izcīnīja prestižo Baltijas kausu.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas jahta beidzot devās pasaulē un vairākkārt kā pirmā veica Latvijas burātāju līdz tam nemērotus jūrasceļus.
Pēc vairāk nekā trīs gadus ilgušā pirmā ceļojuma apkārt pasaulei, kas noslēdzās 2003.gadā, komanda savām rokām jahtu pamatīgi atjaunoja, tāpēc, atkārtoti dodoties ceļā, braucēji bija pārliecināti, ka tehniskais stāvoklis ir labāks nekā jebkad agrāk.
Uz Kaupo nebija ne vēsts no greznības un dārga aprīkojuma. Finiera korpuss, divkārt pārklāts ar stiklšķiedru. Balsti izveidoti no helikoptera spārniem. Dzinējs pielāgots no Belorus traktora. Buru savām rokām uzšuvis vecā kapteiņa Grenenberga-Grīnberga dēls Aigars. Kaut arī labvēlīgos apstākļos jahta spēja attīstīt ievērojamu ātrumu un savulaik lepojusies ar rekordiem PSRS mērogā, tās pārveidotās konstrukcijas smagnējums tagad vairs neļautu konkurēt sacensībās. Tiesa, ātrums arī nebija komandas mērķis, viņi neplānoja ar kādu skrieties, bet gan apmest loku ap zemeslodi un atgriezties mājās.
«Mēs plānojam, Dievs smejas,» diemžēl šie Svetlanas vārdi intervijā izdevumam Sports pirms došanās ceļā izrādījušies pravietiski.
PIEREDZES PIETIEK, BET SPĒKA?
Lai gan 2008.gada rudenī Kaupo atstāja Rīgu ar sešiem cilvēkiem uz klāja – atvaļinājuma laikā braucienā devās arī Vladimirs Parhomenko un Artūrs Kostiļevs, tomēr pastāvīgo komandas kodolu veidoja tikai četri jau nosauktie kuģotāji – Aleksandrs, Svetlana, Aigars un Nikolajs. Izņemot Aigaru, visi – cilvēki jau ar krietnu gadu nastu plecos. Pēc burāšanas ekspertu domām, šāds komandas sastāvs nebija pietiekams, lai grūtajā ceļā droši izpildītu visus nepieciešamos uzdevumus. Izvērtēt riskus un pieņemt pareizo lēmumu ikvienā situācijā bija kapteiņa Aleksandra Popova uzdevums – jūras likumi viņam uztic visu atbildību par kuģi un komandu.
Aleksandrs Popovs (1948) kopš mazotnes trenējās burāšanā un mīlēja jūru, tomēr izlēma iegūt ķīmiķa profesiju Maskavas Valsts universitātē. Nomācījies dažus gadus, viņš to pameta un devās uz PSRS ziemeļiem strādāt kopā ar topogrāfiem. Vēlāk atgriezās, atsāka mācības un saņēma diplomu.
90.gados Aleksandrs strādāja kooperatīvā, par finanšu stāvokli nesūdzējās un ieguldīja prāvus līdzekļus, gatavojot katamarānu pirmajam ceļojumam. Gluži loģiski, ka Valdis Grenenbergs-Grīnbergs novēlēja savu katamarānu tieši Aleksandram, savam vecākajam palīgam. Popova paziņas par viņu saka – skarbs un mērķtiecīgs cilvēks, kas sasniedza savus mērķus. Taču viņa raksturā netrūka arī karstgalvības.
Svetlanu Timofejevu (1948), Aleksandra dzīvesbiedri, pazinēji sauc par maigas dabas, mierīgu un pievilcīgu sievieti. Svetlana mīlēja vīru, vīrs mīlēja jūru, un tāpēc arī viņai burāšana kļuva par sirdslietu un dzīves jēgu. Pēc profesijas ķīmiķe, Svetlana kļuva par pirmo Latvijas sievieti, kas apbraukusi apkārt zemeslodei. Pirms došanās otrajā braucienā Aleksandrs un Svetlana finansiāli varēja rēķināties ar savām pensijām, jo oficiālu sponsoru Kaupo nebija.
Elmārs Vītoliņš, kurš 20 gadu braucis jūrā kopā ar Aleksandru un Svetlanu, saka: «Man ar viņiem vienmēr veidojās siltas attiecības. Ziniet, ja nākas nedēļu būt uz jahtas ar cilvēku, kas tev nepatīk, gribas izmest viņu pāri bortam. Mums nekad tā nebija, man patika gan Aleksandrs, gan Svetlana. Gudri un izglītoti cilvēki.»
Ar tuviniekiem vecākais kuģotāju pāris pēdējo reizi redzējās 2009.gada janvārī, kad komanda izkāpa krastā saulainajās Kanāriju salās. Vedekla Kristīne Timofejeva atceras, ka Aleksandrs un Svetlana toreiz bijuši mierīgi un apmierināti ar dzīvi.
Aigaru Grenenbergu-Grīnbergu (1970), pirmās pasaules apceļošanas kapteiņa dēlu, ļaudis pazina kā saticīgu un ļoti prasmīgu cilvēku. Metinātājs pēc profesijas, Aigars kļuva par otrā ceļojuma bocmani. «Tēvs bija valdonīgs, bet Aigars viņam bez ierunām pakļāvās. Visas brīvdienas pavadīja jahtklubā un veda uz turieni arī Aigaru. Viņš vienmēr strādāja. Nevaru atminēties, ka mans jaunākais brālis būtu izticis ar pabalstu un sūdzējies par dzīvi,» stāsta Aigara māsa Īge.
Tēvs ļoti mīlējis ģimeni, bet prioritāte vienmēr bijusi jūra, tāpēc arī pēc smagas sirds operācijas viņš tomēr gatavojies otrajam ceļojumam apkārt pasaulei. Taču liktenis lēma citādi, 2005.gada 13.maijā kapteinis 69 gadu vecumā aizgāja mūžībā, un viņa darbs bija jāturpina dēlam. Sieva saprata, ka nelaist Aigaru braucienā nevar, kaut mājās viņam palika maza meitiņa. Gatavojoties garajam un grūtajam kuģojumam, Aigars sapelnīja naudu gan ceļa izdevumiem, gan arī ģimenei, lai mājās palicējām nebūtu jāraizējas, kamēr apgādnieks vago okeānu. «Ziniet, Aigars bieži zvanīja uz mājām. Viņš bija tāds miera pārņemts un laimīgs,» tālruņa sarunas ar brāli atceras Īge.
Ceļojumu līdz galam vajadzēja turpināt arī ceturtajam komandas loceklim Nikolajam Vederņikovam (1957), taču pērnā gada janvārī – tātad tikai pāris mēnešu pēc starta – pieredzējušais mehāniķis katamarānu pameta visai mīklainos apstākļos, par kuriem viņš nevēlas teikt ne vārda.
NELAIME IZGLĀBJ DZĪVĪBU
Pie Portugāles krastiem 2009.gada 7.janvārī reaģēja kajītē novietotā glābšanas boja Epirb. Zibenīgi ieradusies krasta apsardze un evakuēja no jahtas mehāniķi Vederņikovu, kuram bija pārsista galva un lauzti pirksti. Bija noticis kas ārkārtējs, taču par to gandrīz nekas sīkāk nav zināms. Pats Vederņikovs intervijā laikrakstam Telegraf šāgada martā ļoti izvairīgi atzina, ka ticis sists. Arī apkalpes locekļu tuvinieki kategoriski atsakās runāt par notikušo.
Vederņikovs strādāja un turpina strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā Salaspilī. Tur viņš iepazinās ar Aleksandru Popovu, kuram tajā pašā ēkā bija darbnīca.
Nikolajs ir fiziķis, mehāniķis, lielisks virpotājs, vienkāršāk sakot, cilvēks ar zelta rokām. Ar Kaupo komandu Nikolajs iepazinās jau pirms pirmā brauciena apkārt pasaulei, viņš katamarānam uzmeistaroja saliekamu dzenskrūvi. Pārlūkoja rasējumus, lika lietā mazliet iztēles, un jahta ieguva bezvēja gadījumam tik nepieciešamu detaļu, kas citādi izmaksātu vairākus tūkstošus latu.
Vederņikovs nav jūrnieks pēc sūtības – atrašanās uz Kaupo ir Popova ilgstošas pierunāšanas rezultāts. Uz jahtas taču jābūt cilvēkam, kas var saremontēt visu, kas salūst!
Vienīgais cilvēks, kas Vederņikovu pēc katamarāna pamešanas redzējis Lisabonas slimnīcā, ir bijusī Latvijas konsule Portugālē Laila Sedleniece. «Bija tāda sajūta, ka viņš kritīs komā. Varbūt tieši tāpēc viņš nestāstīja, kas noticis,» atceras diplomāte. Saņēmusi policijas ziņojumu par negadījumu uz Latvijas jahtas, viņa nekavējoties devusies uz slimnīcu pie Vederņikova. Noīrēja viesnīcu, lai pēc izrakstīšanās no slimnīcas Nikolajam būtu, kur palikt.
Viņam pakaļ atbrauca kolēģe Aīda Volkova, taču arī viņa runā nelabprāt, un atmiņas uzjundī emociju vētru. Darba kabinetā Aīda glabā 36 diegus, ar kuriem bija sašūta Nikolaja galva. Iepriekš intervijā Telegraf Vederņikovs sacīja, ka bijis ar iesniegumu policijā, taču vēlāk paņēmis to atpakaļ. Aīda to apstiprina: «Policijā it kā likts saprast, ka Koļa pats vainojams notikušajā! Viņš pateica – viss, cauri, un paņēma iesniegumu atpakaļ,» nervozi stāsta Aīda. Iesnieguma saturu ne no Nikolaja, ne no Aīdas neizdevās uzzināt.
Nikolaja radinieki nolād to dienu, kad Koļa piekrita doties ceļojumā – tas beidzās ātri, traģiski un sagandēja cilvēka dzīvi. Pusgadu viņš miegā esot murgojis. Un, lai aizmirstos, sadraudzējās ar alkoholu. Arī tagad, pēc ilgāka laika, Vederņikovs nevēlas runāt: «Man ir sāpīgi to atcerēties. Man ir bērni, es baidos par viņiem. Ja nu viņi negaidot atgriežas?» Braucienu apkārt pasaulei var izturēt tikai ar ideju tiešām pārņemti cilvēki, nevis kompānijas pēc pierunātie. Taču nav ļaunuma bez labuma – 7.janvāra notikumi faktiski izglāba Nikolaja dzīvību.
JŪRASBRAUCIENS IR DARBS
Kad Valdis Grenenbergs-Grīnbergs plānoja pirmo pasaules apceļošanu, viņš nolēma, ka komandas sastāvā nedrīkst būt mazāk par sešiem cilvēkiem. Kāpēc? Ļoti vienkārši – četras stundas ir maksimālais laiks, ko iespējams pavadīt, vērojot jūras klāju un nezaudējot uzmanību.
Katamarānam nebija automātiskās vadības iekārtas, tāpēc dežūru maiņas bija īpaši nozīmīgas. Piemēram, nepamanīsi vali – katamarāns var neizturēt sadursmi un nogrimt! Tāpēc dežūras laikā nedrīkst ne uz mirkli zaudēt modrību vai noguruma dēļ aizmigt. Kļūdas okeāns nepiedod.
Otrajā ceļojumā dodoties četratā, tika plānots dažās ostās komandu papildināt, taču tā nenotika. Kad Portugālē katamarānu pameta Nikolajs Vederņikovs, tas turpināja ceļu ar tikai trim burātājiem. Šādos braucienos nepieciešamas ne vien zināšanas, bet arī fiziska izturība un spēks, un tā varēja pietrūkt pensijas vecumu sasniegušajam kapteinim un viņa dzīvesbiedrei. Un, protams, diennaktī joprojām bija 24 stundas, kuras nu jādala uz trim dežurantiem, tātad ieteicamo četru stundu vietā maiņa iznāk divreiz garāka. Iespējams, tieši uzkrātais nogurums spēlēja izšķirošo lomu turpmākajos notikumos.
Kapteinis Igors Pimenovs, kas piedalījās pirmajā Kaupo braucienā apkārt zemeslodei, apgalvo, ka ne katrs var izturēt tik garu un grūtu ceļojumu. Saulainā laikā iebraukt dažus kilometrus Rīgas līcī ar kokteiļa glāzi rokā – tā ir patīkama un lieliska izklaide. Taču apbraukt apkārt pasaulei ir smags, atbildīgs darbs. Jāseko līdzi peldošām atlūzām, jāprognozē laika apstākļi turpmākajām trijām dienām, taču galvenais – nedrīkst pieļaut kļūdas. Šādā gadījumā atbildība gulstas tikai un vienīgi uz kapteini.
Pimenovs pastāstīja, ka pirmajā braucienā viņam ar Svetlanu un Aleksandru izveidojās saspīlētas attiecības. Būdams pieredzējis jūrnieks, Igors allaž izteica savas domas un priekšlikumus. Kapteiņa vecākajam palīgam Aleksandram tas nepatika, bet Svetlana, kā jau uzticama sieva, vienmēr nostājās vīra pusē. Igors izturēja braucienu, kaut arī dzīvot nācās smagos apstākļos – gulēja visi kopā, turklāt atrašanās mazajā katamarānā bezgalīgā okeāna plašumos uzdzina skumjas, sākās domstarpības.
Zīmīgi, ka arī pirmajā braucienā no ceļojuma izstājās viens no komandas locekļiem – matrozis Staņislavs. Viņam neveidojās labas attiecības ar Valdi Grenenbergu-Grīnbergu, bet kapteinis dumpiniekus necieta. Jūrā visiem bez ierunām bija jāpakļaujas viņam – katamarāna līderim un tēvam.
APVAINOJAS PAR PANKŪKU
Sadzīvot reizēm ir grūti pat ikdienas apstākļos birojā vai mājās, kur nu vēl ilgstošā ceļojumā dažos telpas kvadrātmetros bezgalīgā ūdens klajumā. Bijušais premjers Māris Gailis braucienā apkārt pasaulei devās pusotra gada vēlāk nekā Kaupo komanda – viņa jahta Milda bija aprīkota ar modernāko tehniku un bija nesalīdzināmi ērtāka. Lai dažādotu dzīvi, bijušais politiķis bija paņēmis līdzi grāmatas, mūzikas ierakstus, komanda bija nodrošināta ar labu pārtiku, un uz jahtas līdzi bija arī profesionāls mediķis. Un tomēr ceļojums izrādījās smags. «Man uz šķīvja uzlika drusku mazāku pankūciņu nekā pārējiem, un es šausmīgi apvainojos. Ar prātu apjēdzu, ka tas ir pilnīgi muļķīgi, uz sauszemes es nebūtu pievērsis tam nekādu uzmanību, bet jūrā reizēm pat sīkums var šķist liela traģēdija,» emocionālo spriedzi raksturo Gailis.
Viņš neslēpa, ka viens no astoņiem apkalpes locekļiem sācis izturēties dīvaini un kļuvis bīstams, tāpēc nosūtīts atpakaļ uz Latviju, jo varējis apdraudēt gan sevi, gan citus. Par laimi, pēc ārstēšanās Rīgā atguvās. Kāds cits Mildas apkalpes loceklis noslēdzās sevī un uz nervu pamata sasirga ar žultspūšļa iekaisumu. Labi, ka jahta bija netālu no sauszemes, un viņam varēja sniegt palīdzību.
«Apkārt ir tikai ūdens un debesis, ierobežota telpa un vieni un tie paši cilvēki. Ne visiem iztur psihe,» saka Gailis. Agrāk vai vēlāk jebkurš sīkums sāk kaitināt un var pāraugt nopietnā problēmā.
Māris Gailis godīgi atzīst – doties apkārt pasaulei ar Kaupo viņš neuzdrošinātos. «Cepuri nost tādas drosmes priekšā! Taču es tā nedarītu. Divi cilvēki gados… Būsim reālisti, visticamāk, katamarāns ir cietis katastrofu. Tajos platuma grādos nav salu, vispār nekā nav. Un, ja arī ir, tad klinšaini atoli, kuriem labāk netuvoties, jo pret rifiem jahtu sadragās.»
Līdzīgās domās ir žurnālists Viktors Poddubnijs, kas pazīst apkalpi kopš pirmā brauciena. Tikai otro ceļojumu viņš sauc nevis par drosmīgu, bet gan par neprātīgu.
KLUSUMS DEVA CERĪBU
Pēdējā zināmā Kaupo atrašanās vieta – 38 grādi un 30 minūtes dienvidu platuma, 22 grādi un 10 minūtes austrumu garuma. Līdz bīstamajai 40.paralēlei bija atlicis pavisam nedaudz. Šīs vietas ne velti nodēvētas par jūrniekus pazudinošām – milzīgi viļņi, stiprs vējš, briesmīgas 5-6 ballu vētras tiek uzskatītas par bezvēju. Arī pamatīgāk būvēti kuģi cenšas te mest līkumu, jo ne viens vien drosminieks ir nogrimis dzelmē. Virzienā no Keiptaunas uz Austrāliju okeāns ir tuksnešains, nekādas dzīvības.
Taču tuvinieki nešaubās, ka, par spīti visam, Kaupo nemainīja maršrutu – ja tā būtu, kapteinis būtu devis ziņu.
Uz katamarāna bija divas signālierīces. Viena priekšgalā – tā ieslēdzas automātiski, tiklīdz nokļūst sālsūdenī. Otra kajītē – ar roku iedarbināmā glābšanas boja Epirb. Pagājis jau gads pēc katamarāna pazušanas, taču neviens glābšanas dienests nav saņēmis nelaimes signālu. Iespējams, pēc signāla Portugāles ūdeņos Epirb bija izlādējies akumulators? Varbūt otra signālierīce nepaspēja iedarboties, jo nogrima kopā ar katamarānu?
Tas, ka katamarāns nav sūtījis SOS signālu, līdz pat šim brīdim tuviniekiem atstāj cerību uz laimīgu atgriešanos. Brīnumi mēdz notikt. Tāpēc tikai šāgada sākumā radinieki vērsās policijā ar oficiālu iesniegumu par cilvēku pazušanu. Noskaidrojās, ka pēdējās operācijas ar bankas kartēm veiktas 2009.gada 25.augustā, tas ir, nedēļu pirms pēdējās sazināšanās. Dienvidāfrikas, Austrālijas un Madagaskaras krasta apsardzes dienesti informēja kuģus par Kaupo pazušanu, taču neviens nav ziņojis par katamarāna, apkalpes vai jebkādu atlūzu atrašanu.
Aigara Grenenberga-Grīnberga māsa Īge runā par brāli tagadnes izteiksmē. Viņi dzīvoja kaimiņos, tagad Īge vēro, kā aug mazā brāļameita. Reizēm sirds sažņaudzas skumjās – tā gribētos, lai viņš ienāk pa durvīm un pasmaida savu mīļo smaidu.
«Es nesaprotu vienu. Kāpēc viņi neatgriezās atpakaļ pēc Vederņikova izkāpšanas?» nebeidz sev jautāt Īge. Viņa ir reāliste, visticamāk, Aigars vairs nekad nepārnāks. Trīs cilvēku apkalpe, bīstamā 40.paralēle… Visdrīzāk, viņas brāļa vairs nav starp dzīvajiem.
No katras ostas Aigars sūtīja atklātnes savai meitai Elīzai. Šogad viņa ies 2.klasē un turpinās jautāt mammai, kāpēc tētis tik ilgi neraksta vēstules. Un mamma viņai atbildēs, ka tētis vēl nav piestājis nevienā krastā.
KAUPO SASNIEGUMI
1977-1988.gadā piedalījās Baltijas kausa izcīņā un arī plūca uzvarētāju laurus
1992-1993.gadā īstenoja transatlantisku kuģojumu, pa ceļam uz ASV iegriežoties arī Tobago
Kā pirmā Latvijas jahta 1995.gadā tā sasniedza Eiropas tālāko ziemeļu punktu Nordkapa zemesragu Norvēģijā
1996.gadā apmeklēja arī tālāko Eiropas dienvidu punktu Marroki zemesragu Gibraltārā
1999.gada 31.oktobrī Kaupo pirmo reizi Latvijas burāšanas vēsturē devās ceļojumā apkārt zemeslodei. To noslēdza 2002.gada 9.novembrī netālu no Kaboverdes, kad atpakaļceļa maršruts krustoja turpceļu. Atgriezās Latvijā 2003.gada 21.martā, mēnesi pirms Māra Gaiļa vadītās Mildas komandas, kuras pasaules apceļošana izpelnījās krietni plašāku mediju uzmanību
Par Šleseru!
VĒLĒTĀJS. Bill&Yard reklāmas projektu vadītājs Matīss Francis (22) balsos par apvienību PLL
Buldozers Matīsam iepatikās, jau mācoties vidusskolā. Kad klases audzinātāja, runājot par vēlēšanām, norādīja, ka par Šleseru jau nu gan nevajadzētu balsot, Matīss iebilda. Šlesers viņu «paņēma» ar to, ka runāja par reālām lietām, nevis vispārīgi. Konkrēti – par ceļu uzlabošanu. «Kratoties no Liepājas uz Rīgu, aizdomājos par to, ka man personīgi viss vajadzīgais ir. Pietrūkst tikai laba ceļa, pa kuru aizbraukt pie vecākiem.»
Noteicošais faktors Matīsam ir spēcīga personība. «Mums ir vajadzīgs līderis. Harizmātisks. Un Šlesers tāds ir. Viņš atšķiras no citiem politiķiem. Viņš ir raķete.» Pēdējā laikā Rīgas vicemērs esot uzlabojis retorikas spējas, stāju un skatu. Vairs nemelš par to, ka skaistums nāk no iekšām.
PLL reklāmas kampaņu Matīss vērtē kā izdevušos. Braucot gar Origo, esot prieks skatīties uz reklāmu, kas stāsta – ja gribat, lai uzraksta tekstu, zvaniet dzejniekam, ja vēlaties tikt ārā no mēsliem – zvaniet buldozeram. «Tas taču bija forši, kā viņš pacēlās un bira konfeti, vai ne?» Matīss smejot atgādina Šlesera etīdi ar pacēlāju aģitācijas pasākumā Arēnā Rīga pirms pašvaldību vēlēšanām.
Aicināts izvērtēt PLL kampaņas organizētāja Ērika Stendzenieka veidojuma Pa saulei rīcību pirms iepriekšējām vēlēšanām, Matīss atbild: «Partijā bija cilvēki, kuru domāšana ir labāka nekā tiem, kas likumus ir sarakstījuši. Tad jau viņi spēs izdomāt labas lietas!» Jūrmalgeitu un digitālgeitu Matīss neattaisno, taču uzskata, ka Andrim Šķēlem ir jādod iespēja mainīties. Beidzot valstij dot, nevis no tās ņemt. «Cilvēki var mainīties. Arī Šķēle. Ceru, ka tas ir iespējams. Ja viņa enerģiju pagrieztu pareizajā virzienā, mēs iegūtu daudz.»
PLL diskusiju šovu un debates reģionos Matīss LNT ir redzējis un pozitīvi vērtē nevis raidījumus, bet māku «izsist» ēteru. Līdzīgi kā filmā Pirmsākums – lai stjuarte darbotos, kā viņai liek, tika nopirkta visa aviolīnija.
PLL bezmaksas avīzi Matīss nav redzējis, taču zina par partijas attieksmi pret homoseksuālismu. Tas esot populistisks ierocis, lai piesaistītu Latgales vēlētājus. Matīsam tēma nešķiet tik aktuāla un svarīga, lai politiķi vispār par to runātu. Vērtīgāk būtu apspriest ekonomiku un darba tirgu. «Ja geji un lesbietes neklauvē pie manām durvīm un nespiež rokās grāmatas, viss kārtībā.» Tikpat mazsvarīga Matīsam šķiet partijas kultivētā nostādne kristīgajā jautājumā. «Esmu pret Bībeles mācīšanu skolās. Baznīca kā padarīšana man nav pieņemama vairāk par dievkalpojumu Ziemassvētkos.»
Uz norādi, ka Šlesers solīja 50 000 darbvietu, Matīss teic, ka visi sola visu un Šlesers nav izņēmums. «Tagad visi velk ārā zemūdens akmeņus un viens otru nomētā. Ap PLL virmo sliktas emocijas. Bet kurš no politiķiem dod sirds siltumu? Par kuru gan varētu teikt – tas ir pozitīvs un labs? Tādu nav!»
Biļetenā Matīss svītros Tautas partijas cilvēkus. «Mareku Segliņu. Viņš ir dumjš un taisns.» Laikā, kad Saeimas logos mesti akmeņi, ministrs malkojis vīnu, savukārt Matīss no policistiem dabūjis ar steku, kad centies piecelt kādu pūlī pakritušu mazu meiteni.
Matīsa politisko izvēli varētu mainīt tikai politiku studējoša drauga viedoklis vai jauni, satraucoši fakti par Šleseru. Kamēr Šlesers, netipiski latvietiem, dara, nevis stundu stāv un domā – viss kārtībā.
Gāzētāji ar mugurkaulu
NENOTIKUSI INTERVIJA. Pirms četriem gadiem viņš vīpsnāja par krīzi un aicināja ekonomikā gāzēt līdz grīdai. Tagad Par labu Latviju! līderis Šlesers sola izbeigt «finanšu okupāciju» – tā viņš dēvē starptautisko aizdevuma programmu, kas pārgāzēto valsti izglāba no bankrota
Apvienība Par Labu Latviju! ir starp sarakstiem, kam aptaujas ļauj cerēt uz iekļūšanu 10.Saeimā. Turpinot iepazīšanos ar varas pretendentiem, aicinājām uz interviju PLL premjera kandidātu Aināru Šleseru, taču saņēmām atteikumu. Šlesera piemēram sekoja arī viņa «galvenais palīgs», kā Andri Šķēli nodēvējis bijušais prezidents Guntis Ulmanis. PLL līderi neuzskatot žurnāla Ir lasītājus par saviem vēlētājiem, mums paskaidroja apvienības pārstāvji. Tomēr redakcija ir pārliecināta, ka šā politiskā spēka nodomi var pārāk būtiski ietekmēt Latvijas nākotni, lai tos atstātu neizvērtētus.
PLL kampaņas divi svarīgākie, savstarpēji saistītie jautājumi ir sadarbības pārskatīšana ar aizdevējiem un ārpolitiskās orientācijas maiņa. Tieši PLL un Saskaņas centra uzskati par šiem jautājumiem definē šo vēlēšanu lielo izvēli. Tāpēc apvienības programmā un citos avotos meklējām atbildes uz jautājumiem, kurus būtu uzdevuši Šleseram un Šķēlem tiešā intervijā, ja viņi būtu gatavi.
FISKĀLĀ OKUPĀCIJA
«Valsts bez parādiem, atbrīvojoties no faktiskās «fiskālās okupācijas»,» – šādu mērķi izvirza PLL programma. Līderis Šlesers starptautisko aizdevumu nosaucis par nodevību, kaut arī par to 2008.gada nogalē ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu vienojās paša pārstāvētā Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība. Vienošanās turpinātāju premjeru Valdi Dombrovski (JL) Šlesers sauc par grāmatvedi, kas bučo zābakus Briselei, un salīdzina viņu ar padomju okupācijas valdības ielikteni Augustu Kirhenšteinu.
Vai Latvijai jāpārtrauc starptautiskā aizdevuma programma, un kāda ir PLL piedāvātā alternatīva?
Šlesers ir konkretizējis maijā izteikto vispārīgo atziņu: «Ar aizdevējiem var un vajag vienoties par citiem, Latvijai izdevīgākiem noteikumiem. Tur ir jābūt mugurkaulam.»
Tagad viņš saka: «Tālāk tautai jāizvēlas, vai tā grib turpināt pašreizējo starptautisko finanšu okupācijas politiku, ko vada Dombrovskis, vai atbalstīt Aināru Šleseru, kurš nāk ar pilnīgi citu uzstādījumu – nekalpot aizdevējiem, bet aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses. Aizstāvēt vispirms Latvijas uzņēmumus iekšējā tirgū, kur esam daudz pazaudējuši. Otrkārt, agresīvi un mērķtiecīgi cīnīties par tirgu paplašināšanu, sākot no Igaunijas, Lietuvas, Skandināvijas un tālāk – uz austrumiem un rietumiem.»
Sava piedāvājuma detaļas Šlesers gan neizpauž, taču iezīmē vīziju: «Jādomā, kā piesaistīt naudu no ārzemēm un pelnīt. Šleseram ir plāns, kā piesaistīt «dzīvas» investīcijas, riska kapitālu, kurš nav jāatdod, – tie vis nav kredīti. Šleseram ir palīdzēt gatava augstas klases ekspertu komanda no Šveices, kura dos padomus. «Būtiskākā izmaiņa būs apvienot Latvijas biznesu, ko pa lielai daļai man jau izdevies izdarīt. Otrs, ka manā premjerēšanas laikā pēc katras valdības sēdes ik nedēļu būs vismaz viens nozīmīgs lēmums ekonomikā. Vismaz viens, ja ne divi.»
Neatbildētie jautājumi: Vai aizdevuma programmas pārtraukšana nozīmē neatmaksāt jau aizlienēto summu? Kādi būtu naudas avoti, lai ne tikai segtu budžeta iztrūkumu, bet nodrošinātu bezdeficīta budžetu un «valsti bez parādiem»?
PĒDĒJĀ PRIVATIZĀCIJA
Iespējams, valsts kases papildināšanai plānots izmantot lielo uzņēmumu privatizāciju. Apvienības programmā rakstīts: «Nepieļausim Latvijas valsts mežu privatizāciju.» Taču a/s Latvijas valsts meži ir tikai viens no sešiem stratēģiskajiem uzņēmumiem, kuri ar likumu noteikti kā neprivatizējami.
Vai PLL atbalstīs valsts uzņēmumu privatizāciju un kādu modeli tai piedāvās?
Šlesera viedoklis par šiem jautājumiem mums nav zināms, savukārt TP priekšsēdis Šķēle martā piedāvāja «valsts uzņēmumu attīstību finansēt, emitējot 25% biržā kotējamas jaunas akcijas». Aprīļa sākumā viņš paskaidroja: «Vislielākā interese par valsts uzņēmumu akcijām varētu būt skandināviem. Tādējādi viņi varētu censties atgūt tos zaudējumus, ko radījušas bankas. Domāju, ka bankas stimulētu savus investorus un akcionārus pievērsties Latvijai, tādējādi atvieglojot kredītu izsniegšanu un ļautu sasniegt labākus rādītājus. Pēc tam jau interese būs jebkuram – amerikāņiem, krieviem u.c. (..) «Vismaz pāris miljardus Latvijas uzņēmumi spēs piesaistīt.» Uz aizrādījumu, ka tad būtu jāmaina likums, kas aizliedz privatizēt Latvenergo un citus lielos valsts uzņēmumus, Šķēle atbildēja: «Ja jāmaina, tad jāmaina.»
Neatbildētie jautājumi: Vai Šķēles viedoklis par Latvenergo pauž PLL pozīciju? Kāda ir attieksme pret pārējo lielo valsts uzņēmumu privatizāciju – Latvijas dzelzceļš, Latvijas pasts, Latvijas gaisa satiksme, Starptautiskā lidosta Rīga?
UZ AUSTRUMIEM!?
PLL programmā nav piedāvājuma mainīt valsts virzību no rietumiem uz austrumiem. Starptautisko attiecību sadaļā pie tādiem galvenajiem virzieniem kā «aktīva darbība un sniegto iespēju izmantošana no mūsu dalības ES, NATO, kā arī Baltijas jūras reģiona politiskajās un ekonomiskajās institūcijās» un «sadarbības izvēršana ar stratēģiskajiem partneriem» tikai kā trešais minēts «divpusējo attiecību attīstīšana, īpašu uzmanību pievēršot tiešajiem kaimiņiem». Krievija programmā pat nav minēta vārdā.
Tomēr PLL dibināšanas pasākumā 12.jūnijā Šlesers paziņoja, ka apvienības «visaugstākā stratēģija» būs «sadarbība ar austrumiem», bet «prioritāte» – «sadarbība ar Krieviju». PLL kopsapulcē 12.augustā, kad Šlesers tika oficiāli nosaukts par apvienības premjerma kandidātu, viņš pavēstīja: «No šodienas sākas Latvijas virzības maiņa.»
Kā izpaudīsies sadarbība ar Krieviju?
Krievijas virziena svarīgumu Šlesers pastāvīgi piemin jau labu laiku. Piemēram, 2008.gadā viņš teica: «Latvijas uzdevums ir mēģināt paralēli lielajam dialogam, kas notiek starp Briseli un Maskavu, veidot kaimiņattiecības starp Latviju un Krieviju tieši ekonomiskajā jomā. Ir visi priekšnosacījumi.»
Tolaik satiksmes ministrs Šlesers īpaši uzsvēra, ka runa ir tikai par ekonomisko sadarbību. «Vēlos diskutēt par jautājumiem, kas skar Latvijas un Krievijas ekonomiskās attiecības, bet ārpolitikas jautājumi lai paliek Valsts prezidenta, premjerministra un ārlietu ministra kompetencē. Kamēr politiķi mēģinās apmainīties ar viedokļiem politiski sarežģītos jautājumos, es rūpēšos par Latvijas ekonomisko attīstību. Mums ir jāizmanto valsts izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis starp rietumiem un austrumiem, starp ziemeļiem un dienvidiem un jāpelna.»
Labas politiskas attiecības kā priekšnoteikums ekonomiskajai sadarbībai viņa izteikumos stabili ienāca pēc pašvaldību vēlēšanām pērn un kļūšanas par Rīgas mēra Nila Ušakova (SC) vietnieku. «Mēs ar Krieviju gribam konstruktīvi sadarboties kā līdzvērtīgi partneri, lai veicinātu biznesu, tūrismu, lai ar Rīgas brendu iekļūtu Krievijas tirgos, lai Krievija izmantotu jau izbūvēto infrastruktūru, mūsu ostas. Atkarībā no politiskajiem uzstādījumiem ekonomiskā sadarbība var uzlaboties vai pasliktināties. Mums ilgstoši ir bijušas sliktas attiecības ar Krieviju, šodien tās ir labākas nekā jebkad,» Šlesers sacīja 2009.gada novembrī.
Tilts ir bieži lietots salīdzinājums, ar kuru Šlesers saista Latvijas attīstību. «Mēs vienmēr esam iestājušies par konsolidāciju, nevis radikālismu, piedāvājam izveidot Latviju kā tiltu starp austrumiem, rietumiem, ziemeļiem, dienvidiem un izmantot ģeogrāfisko pozīciju,» viņš pieteica šāgada maijā.
Līdzās ģeogrāfiskajam stāvoklim Šlesers starp Latvijas priekšrocībām nu min arī vēsturi un etnisko sastāvu. Aprīlī tikšanās laikā ar vēlētājiem Gulbenē viņš paziņoja: «Mums ir unikāla iespēja, ka mēs esam dzīvojuši apmēram 50 gadus Padomju Savienībā un pārstāvam šīs bijušās Padomju Savienības republiku. Jā, mēs zinām arī krievu valodu.» Jūnijā Ķīpsalā Šlesers emocionāli aicināja attiecībām ar Krieviju izmantot «mums Dieva doto svētību» – «krievu mentalitāti».
Neatbildētie jautājumi: Kāpēc Šlesera retorika tik uzkrītoši atšķiras no PLL oficiālās programmas? Vai programma apzināti noklusē apvienības patiesos mērķus? Kādu politiku īstenotu Šlesers, nonācis premjerministra amatā?
NACIONĀLĀS SARKANĀS LĪNIJAS
Sadarbības sludināšana ar Krieviju un Saskaņas centru liek formulēt nostāju pilsonības un valsts valodas jautājumos. Tagad PLL programmā ir rakstīts vienīgi šādi: «Latvijas pilsoņu skaits ir izšķirošs Latvijas nākotnei. Katrs Latvijas pilsoņa bērns, dzimis Latvijā vai jebkur citur pasaulē, būs Latvijas pilsonis. Pilsonība katram Latvijā dzimušam nepilsoņa bērnam būs bez papildu birokrātijas.»
Kāda ir PLL un Šlesera nostāja – vai nepilsoņiem jāatvieglo pilsonības iegūšana?
PLL līderi par to runā maz. Pirms 9.Saeimas vēlēšanām 2006.gadā LPP premjera kandidāts Šlesers rakstīja: «Vīzijā mēs redzam valsti, kurā nepilsoņi ir kļuvuši par Latvijai lojāliem pilsoņiem. Valsti, kurā tiek cienīta latviešu valoda, nacionālās kultūras vērtības un tradīcijas, atbalstīta Latvijas mazākumtautību kultūra. Jo strīdi nedarīs Latviju bagātu. Vienotība darīs.»
2007.gadā Šlesers piedāvāja sākt diskusiju par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības. «Pašvaldības ir saimnieciskas institūcijas, un mēs varētu dot nepilsoņiem kā nodokļu maksātājiem tiesības noteikt saimniecisko dzīvi savā teritorijā.» Viņš uzskatīja, ka tas būtu jāizlemj referendumā, tomēr vēlēšanu programmā pērn šos jautājumus neskāra.
Savukārt PLL vēlēšanu avīzē Šlesers tagad sola: «Mēs noteikti ieviesīsim labojumus Pilsonības likumā, lai iedzīvotāju bērni – tajā skaitā arī nepilsoņu bērni – pēc dzimšanas automātiski saņemtu mūsu republikas pilsonību. 18 gadu vecumā cilvēks, protams, varēs pieņemt jebkuru citu lēmumu, taču tā jau būs viņa brīva izvēle.»
Visradikālāko priekšlikumu – piešķirt pilsonību visiem nepilsoņiem un veidot «jaunu nāciju» – ir izteikusi viena no PLL dibinātājām Ieva Plaude-Rēlingere.
Apvienības programmā nekas nav teikts par valodas politiku. Uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām pērn Šlesers pieļāva, ka Rīgas domē varētu paplašināt krievu valodas lietojumu. «Jaunie cilvēki valodu iemācās skolās, bet problēmas ir ar vecajiem. Domāju – ja atnāk pensionārs, kas nezina valodu, tad viņam tomēr jāpalīdz. Nepieciešama attieksmes maiņa pret cilvēkiem.» Bet pērn novembrī Krievijas medijiem teica: «Runāt par valodas politisko statusu ir bezjēdzīgi. Tāpēc ka krievu valoda – tā šodien ir biznesa valoda. Tā ir valoda, kādā visa dzīve norit Latvijā.»
Neatbildētie jautājumi: Kādas ir PLL un Šlesera sarkanās līnijas pilsonības un valodas jautājumos, veidojot koalīciju ar Saskaņas centru?
Izmantotie avoti: Vēlēšanu kampaņas materiāli, PLL paziņojums presei, 07.05.2010., Latvijas Avīze – 09.07.2008.; 18.08.2010., Neatkarīgā Rīta Avīze – 16.11.2009.; 21.05.2010, Diena – 29.09.2006.; 25.01. 2007.; 18.06.2009., Dzirkstele – 23.04.2010., LETA – 08.06.2009., Nozare.lv – 4.04.2010., LNT 900 sekundes – 12.03.2010., LPP/LC izdevums Jaunā Rīga – 21.05.2009.
ŠLESERA SPILGTĀKIE CITĀTI
«Es esmu, atvainojiet, vienkāršs kā santīms. Pasaku īsi. Izdaru ātri»
«Un, ja man atkal jautās, vai Šlesers virzīs un liks amatos savus cilvēkus, teikšu: «Jā, viennozīmīgi!»
«Dombrovskis diemžēl bučo zābaku. Viņš ir grāmatvedis ar fantastisku pieredzi Briselē, bet man ir nelāgas aizdomas,
ka Dombrovskim piemeklēs siltu vietu ar ārkārtīgi lielu algu Briselē par izdarīto nodevību»
«Nav jālāpa atsevišķas bedrītes pagalmos. Visi pagalmi ir jānoasfaltē vai jānobruģē»
«KNAB ir jāapvieno ar drošības policiju. KNAB joprojām ir politizēta struktūra, kuru vada Juta Strīķe, un mēs dzīvojam bīstamā situācijā, kad drošības dienesti pirms vēlēšanām var paņemt ciet jebkuru»
ŠLESERA SOLĪJUMU CENA
«Gāzi grīdā, algas augšā, nodokļus lejā!» – tā pirms 9.Saeimas vēlēšanām.
Kopā ar Aigara Kalvīša valdību Šlesers šo uzstādījumu izpildīja. Solītā «500 latu vidējā alga un 200 latu vidējā pensija četros gados» tika sasniegta divos gados. Vidējā bruto darba samaksa 2006.gadā bija Ls 302 mēnesī, bet 2008.gada jūlijā tā bija uzkāpusi līdz Ls 504. Tad burbulis likumsakarīgi plīsa un valsts nonāca bankrota priekšā, kura novēršanai nācās ņemt 7,5 miljardu eiro aizdevumu. Iekšzemes kopprodukts, kas bija audzis par divciparu skaitli ik gadu, 2008.gadā saruka par 4,5%, 2009.gadā – par 18%. Tāda bija gāzēšanas cena.
«Daudzi pašlaik runā par krīzi. Es nezinu tādu vārdu,» Šlesers pērn sacīja pirms pašvaldību vēlēšanām. Slavenākais ir viņa solījums četros gados Rīgā radīt 50 000 jaunu darbavietu.
Valsts nodarbinātības aģentūras dati liecina, ka gada laikā kopš vēlēšanām bezdarbnieku skaits Rīgā pieauga no 35 942 līdz 46 755. Pavasarī Rīgas domes Labklājības departamenta izstrādātajā nodarbinātības veicināšanas plānā rakstīts: «Gaidāms darba tirgus pieprasījuma sarukums, kas izraisīs bezdarba palielinājumu. Darba tirgus nostabilizēšanās prognozējama tikai 2012.gadā un pieaugums atsāksies 2013.gadā»
Šlesers pirms Rīgas domes vēlēšanām salīdzināja sevi ar Ņujorkas mēru Blumbergu un solīja: «Es no viņiem [partijas biedriem domē] prasīšu vairāk nekā no citiem. Kad citi man domē strādās astoņas stundas, tad viņi strādās kaut pa naktīm, kamēr viss būs padarīts. Tāpat kā es. Viņi nekad nav pieredzējuši, ko nozīmē spēcīgs mērs, Ņujorkas darba režīms.»
Ziņu aģentūra LETA jūnija sākumā aprēķināja, ka vicemērs savu pilnvaru laikā jau vairāk nekā 50 dienas nebija bijis darbā domē. No tām 31 dienu viņš bija bijis apmaksātā atvaļinājumā, vēl astoņas dienas – bezalgas atvaļinājumā
DOSJĒ. Kas jāzina par Par labu Latviju?
1. 9.Saeimā. No LPP/LC apvienības Saeimā iekļuva 10 deputāti un no Tautas partijas – 23, taču tās frakcija ir sarukusi līdz 16
2. Pie varas. Aigars Kalvītis (TP) kļuva par izņēmumu atjaunotās Latvijas politiskajā vēsturē, pēc vēlēšanām saglabājot valdības vadītāja amatu. Kad drošības likumu grozīšana un vēršanās pret KNAB vadību bija izdeldējusi sabiedrības uzticību un Kalvītis demisionēja, 2007.gada decembrī valdību izveidoja Ivars Godmanis (LPP/LC). Šlesers abās valdībās bija satiksmes ministrs. LPP/LC vairs nebija Valda Dombrovska (JL) valdībā, kura tika apstiprināta 2009.gada martā. TP tajā bija pieci ministri, taču 2010.gada martā TP pameta valdību.
3. Skandāli
Pozitīvisma kampaņas
TP un LPP/LC pietuvinātu organizāciju Sabiedrība par vārda brīvību un Pa saulei dārgās «pozitīvisma kampaņas» kļuva par galveno iemeslu, kāpēc drīz pēc 9.Saeimas ievēlēšanas Augstākajā tiesā tika apstrīdēti vēlēšanu rezultāti, saskatot aģitācijas finanšu ierobežojumu pārkāpumu. AT vēlēšanu rezultātus neatcēla, taču gan tiesa, gan KNAB lēma, ka abu organizāciju izdevumi ir uzskatāmi par attiecīgo partiju izdevumiem, un pārtērētā summa jāatmaksā valstij. TP jāatmaksā 1 027 366 lati, bet LPP/LC – 528 870 latu. Abas partijas lēmumus pārsūdzēja, un gala spriedumi būs tikai pēc 10.Saeimas vēlēšanām.
Jūrmalgeita. 2007.gadā tiesa pasludināja spriedumu 2005.gada martā notikušā kukuļdošanas mēģinājuma lietā, kura sabiedrībai atklāja politikas virtuvi. Sarunās par sev vajadzīgā Jūrmalas mēra ievēlēšanu bija iesaistīti gandrīz visu koalīcijas partiju pārstāvji, to skaitā Šlesers un Šķēle, kurš postenim ieteica virzīt «lielāko kretīnu».
Digitālgeita. 2007.gadā tiesā nonāca digitālās televīzijas lieta, kurā vairāki no 20 apsūdzētajiem ir tieši saistīti ar Šķēli un viņš pats ir liecinieka statusā. Šķēles saistību ar 2000.gadā sākto vairākus desmitus miljonu vērto projektu 2006.gadā publiski apstiprināja viņa agrākais runasvīrs Jurģis Liepnieks.
Drošības likumi. 2006.gada nogalē vadība izstrādāja grozījumus vairākos drošības iestāžu likumos, kuri paredzēja palielināt premjera lomu, lemjot par valsts drošības jautājumiem, un paplašināt to cilvēku loku, kas varētu piekļūt drošības iestāžu operatīvajai informācijai. Kalvīša koalīcija nereaģēja uz Valsts prezidentes, tiesībsargājošo iestāžu un NATO iebildumiem, līdz Vaira Vīķe-Freiberga nodeva likumu tautas nobalsošanai.
Loskutova atstādināšana. Jau kopš 2005.gada premjers Kalvītis ierosināja vairākas disciplinārlietas pret KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu, līdz 2007.gadā atstādināja no amata sakarā ar finanšu pārkāpumiem, tā izpelnoties plašus sabiedrības protestus. Jau pēc Kalvīša demisijas KNAB atklājās kratīšanās izņemto naudas līdzekļu iztrūkums aptuveni 135 000 latu apmērā. Tika atstādināti divi KNAB darbinieki, kuriem vēlāk piesprieda reālu cietumsodu, un 2008.gada jūnijā Saeima atbrīvoja Loskutovu no amata.
Balsu pirkšana. 2009.gada jūnijā drošības policija sāka kriminālprocesu par iespējamu vēlētāju balsu pirkšanu Jelgavas novada domes vēlēšanās, kur LPP/LC esot apbraukājusi vairākus pilsētas kvartālus un pagalmos uzrunājuši jauniešus, piedāvājot naudu par balsošanu. Apsūdzība tika uzrādīta piecām personām, visas savu vainu atzina.
Korupcija Bērnu slimnīcā. 2009.gada novembrī KNAB aizdomās par koruptīviem noziegumiem aizturēja vairākas ar būvdarbu nodrošināšanu saistītas personas, to skaitā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekli Aivaru Lisenko – TP biedru un ziedotāju. Pie aizturētajiem izņemta skaidra nauda 700 000 latu. Lietā joprojām turpinās izmeklēšana. Lisenko bez konkursa iecēla amatā laikā, kad veselības jomu pārraudzīja TP ministrs.
4. 10.Saeimas vēlēšanas. Politiskā apvienība Par Labu Latviju! dibināta 2010.gada 12.jūnijā uz līdzīgi nosauktas nevalstiskās organizācijas bāzes, tā apvieno TP, LPP/LC un trīs mazākas reģionālās partijas.
5. Līderi. Apvienības vadītājs ir bijušais prezidents Guntis Ulmanis, taču tās faktiskie līderi ir Šlesers (apvienības premjera amata kandidāts) un Šķēle.
6. Sarkanās līnijas. Apvienības līderi nav paziņojuši, ka 10.Saeimā nesadarbosies ar kādu no politiskajiem spēkiem. Šlesers ir vairākkārt teicis, ka apvienība sadarbosies ar Saskaņas centru, ar ko LPP/LC jau ir valdošajā koalīcijā Rīgas domē.
7. Izredzes. Apvienības reitingi turas nedaudz virs kritiskās 5% robežas. Šķēle ir paziņojis, ka «labs rezultāts būtu 15 vietas Saeimā». Apvienības pirmie kandidāti ir Ainārs Šlesers Rīgā, Guntis Ulmanis Vidzemē, Andris Šķēle Zemgalē, Ainārs Baštiks Kurzemē un Rita Strode Latgalē.
Izglītība bedres priekšā
MĒRĶI. Ko partijas piedāvā, lai mūsu izglītības sistēma un cilvēku konkurētspēja tiktu līdzi pasaulei?
Latviešiem patīk atgādināt, ka augstākās izglītības ziņā esam starp pasaules līderiem – tik daudz studentu uz iedzīvotāju skaitu ir tikai Somijā, Kanādā un Lielbritānijā. Taču tas ir arī vienīgais, ar ko lepoties. Latvijas augstākā izglītība ir bedres priekšā. Pērn pieredzētais pirmkursnieku skaita kritums par 26% ir tikai sākums demogrāfijas diktētām pārmaiņām. Turpmākajos gados būs jāatbild uz nopietniem jautājumiem gan par mācību maksu, gan to kvalitāti un jēgu.
Kopā ar speciālistiem žurnāls Ir formulēja četrus izmērāmus mērķus, kurus Latvijas izglītības sistēmai vajadzētu sasniegt nākamās Saeimas pilnvaru laikā. Līdzās liekam garajās un 4000 zīmju programmās atrodamos to partiju piedāvājumus, kam sabiedriskās domas aptaujas dod cerību pārvarēt 5% barjeru.
KAS JĀSASNIEDZ?
Labāka kvalitāte
Latvijā ir 61 augstskola un koledža. Salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, tas ievērojami pārsniedz ASV, Vācijas, Francijas, Nīderlandes rādītājus. Diemžēl augstskolu daudzums automātiski nenozīmē izglītības kvalitāti. Programmas dublējas pat valsts finansētajās augstskolās. Ir problēmas ar pasniedzēju kvalifikāciju – no 6000 tikai 40% ir zinātniskais grāds. Latvijas augstskolu starptautiski recenzēto publikāciju skaits ir nožēlojams, mums ir maz Eiropas līmeņa patentu, un «gudros uzņēmumus» pārsvarā veido cilvēki gados, nevis jaunie absolventi.
Ārzemju studenti
Tas ir galvenais rādītājs, kas apliecina augstskolu konkurētspēju pasaulē. ES universitātēs viņu ir ap 6,6%, Latvijā – mazāk par 0,5%. Lai viesstudenti brauktu pie mums, ir vajadzīga ne tikai akadēmiskā izcilība un mārketings, bet arī atļauja visās augstskolās mācīt svešvalodās.
Strukturālais bezdarbs
Tiek lēsts, ka no esošajiem bezdarbniekiem aptuveni 14% pieder tā sauktajam strukturālajam bezdarbam – viņu prasmes neatbilst tam, ko prasa darba tirgus. Tas ir trīsreiz vairāk nekā, piemēram, Dānijā. To var mainīt tikai atbilstoša mūžizglītības sistēma un pārkvalificēšana.
Nauda
Demogrāfiskās bedres dēļ mums nākotnē nevajadzēs tik daudz skolu un augstskolu. Politiķiem nāksies pieņemt lēmumus gan par mācību iestāžu skaitu, gan atbildēt vēl uz diviem citiem smagiem jautājumiem, kas saistīti ar valsts finansējuma sadali. Pirmais – daļēja maksas izglītība visiem vai pašreizējā sociāli netaisnā situācija, kurā gandrīz puse studentu mācās par savu naudu? Otrais – cik naudas vispār atvēlēsim augstākajai izglītībai, kuras finansējums pašlaik nesasniedz 0,5% no IKP un ir trīsreiz mazāks nekā Eiropā? Kam un par ko maksāsim?
KO SOLA PARTIJAS?
Saskaņas centrs
Nodrošināsim prioritāru atbalstu Latvijas medicīnai, izglītībai un zinātnei.
Vienotība
Izglītības finansējums 2014.gadā – 7% no IKP, tajā skaitā 3% augstākajai izglītībai. Astoņos gados Latvija kā Baltijas līderis dzīves kvalitātes, konkurētspējas rādītājos. Izglītības līmenis virs Eiropas vidējā. Obligāta vispārējā vidējā vai arodizglītība, puse vidusskolēnu arodskolās līdz 2014.gadam. Zinātnisko institūtu un augstskolu brīvprātīga apvienošanās. Valsts iesaistīšanās izgudrojumu patentēšanā. Viena Latvijas universitāte ES reitinga pirmajā divsimtniekā. Līdz 2014.gadam ¾ studiju vietu valsts apmaksātas. No 2014.gada doktorantūra un promocija finansēta no budžeta. 2014.gadā 5% studentu no ārzemēm un 5% mācībspēku – viesprofesori.
Zaļo un Zemnieku savienība
Lielākas algas pedagogiem. Sākumskolas pēc iespējas tuvāk mājām. Kā patstāvīgu mācību priekšmetu skolās ieviest Latvijas vēsturi, atjaunot skautu, gaidu, mazpulku un jaunsargu darbību skolās. Stundās vairāk izmantot sportu un dziedāšanu. Augstākā izglītība «kvalitatīva, efektīva, pieejama» atbilstoši valsts un reģionu vajadzībām.
Par labu Latviju!
Bezmaksas izglītība līdz augstskolai, tālāk bez maksas tikai studijas reģionālajās augstskolās. Valsts stingri kontrolēts mācību saturs, katrā priekšmetā viena grāmata, ko bez maksas var dabūt internetā. Skolotājiem un augstskolu mācībspēkiem no uzraugiem jākļūst par mentoriem, konsultantiem, treneriem un analītiķiem, kas ļoti labi pārvalda modernās tehnoloģijas. Vismaz viena spēcīga augstskola ES labāko simtniekā. Vieglāka vīzu iegūšana ārvalstu studentiem, iespējas mācīties ES valstu valodās.
PCTVL
Izglītība viena no prioritārajām nozarēm. Izglītības eksports krievu un angļu valodā.
Visu Latvijai! – TB/LNNK
Valsts apmaksāta izglītība tikai latviski, Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets, pirmā un otrā svešvaloda vēlama kādā no ES valodām (tātad – ne krievu). Lauku skolu saglabāšana: gan datorizēta tālmācība, gan lielāku skolu filiāles. Uz jaunsardzes bāzes jaunatnes organizācija patriotiskai ārpusskolas audzināšanai. Augstākā izglītība – konkurētspējīga.
Ko saka lietpratēji?
Mārcis Auziņš, LU rektors:
Varbūt ir pārāk daudz prasīts, lai partiju programmās ierakstītu, cik Latvijā būs augstskolu un kā tās tiks finansētas, bet tam ir vistiešākā saistība ar izglītības kvalitāti un konkurētspēju. Jo agrāk apzināsimies, cik tuvu bedrei esam, jo agrāk sāksim meklēt risinājumus. Mūsu rādītāji krīt visur: finansējumā, starptautisko publikāciju ziņā (kaimiņiem ir 2-3 reizes vairāk), ārzemju studentu, doktorantu skaitā. No 20 augstskolām, kur sagatavo doktorantus, pēdējo sešu gadu laikā tikai 12 ir bijusi kaut viena starptautiska publikācija. Par kādu konkurētspēju te runāt! Lielbritānijā pirms vēlēšanām žurnālā Nature bija atrodama partiju piedāvājuma analīze, katrai ailei pretī atbilstošs finansējums un tā avots. Mūsējiem ir piesegšanās ar skaistiem lozungiem. Rodas sajūta, ka sabiedrisko attiecību speciālisti pasūta pētījumus, kādi temati partijas mērķauditoriju varētu interesēt, un sacer atbilstošus solījumus, kurus neviens negrasās pildīt.
Aigars Rostovskis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidents, biznesa augstskolas Turība akcionārs:
Partiju piedāvājuma mērauklai jābūt finansēšanas sistēmai, kurā saskatu divus modeļus. Pirmajā nauda seko studentam – gan Latvijā, gan uz ārzemēm. Daļu mācību maksas sedz valsts, daļu – studiju kredīti, un pilnībā finansētas tiek valodas un nacionālās identitātes saglabāšanai nepieciešamās programmas. Otrajā modelī – sociālās zinātnes tiek atdotas brīvam tirgum, bet inženierzinātnes valsts turpina finansēt un rūpīgi uzraudzīt naudas izmantošanu. Partiju programmās redzams, ka nopietni šajā jomā gatavas strādāt tikai divas: Vienotība un PLL, taču arī tām daudz skaistu teikumu, bet nav piedāvāti reāli instrumenti. PLL programma ir detalizētāka, piemēram, jauna pieeja ir bezmaksas izglītība reģionālajās augstskolās, kam gan nepiekrītu. Ierosme par vienu grāmatu katrā priekšmetā atgādina «vienu patiesību» un šķiet totalitāra. Kopumā ideju tukšums Latvijas politikā brīžiem ir biedējošs.
Aldis Greitāns, Itella Information vadītājs, RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes Valsts eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs:
Latvijas izglītības sistēmai raksturīga atrautība no sabiedrības ekonomiskajām vajadzībām un nepatika pret eksaktajām disciplīnām. Valstij jātiek skaidrībā par ekonomikas prioritārajām nozarēm, un izglītības sistēma jāpārbūvē visos līmeņos, lai tās atbalstītu. Izglītības ministrijai jāsadarbojas ar ekonomiskā bloka ministrijām, nozaru, darba devēju pārstāvjiem. Vismaz ¾ studiju vietu jāfinansē valstij, stipendijas sekmīgajiem jāpaaugstina vismaz līdz iztikas minimumam. Esam maza valsts, sociāldarvinismu nevaram atļauties, ir vajadzīgi visi spējīgie cilvēki. Jāpaaugstina pasniedzēju prestižs un algas, jāsamazina administratīvās ūdensgalvas. Vienotības un PLL idejas vairāk vai mazāk atbilst minētajiem uzdevumiem. Ironiski, ka programmās redzamas pēdējo desmitgažu sekas nepatikai pret eksaktajām zinātnēm – tās vairāk atgādina esejas, nevis sistemātiskas rīcības programmas.
Zane Cunska, izglītības pētniece, BICEPS:
Izglītības un konkurētspējas galvenie izaicinājumi ir demogrāfija, izglītības eksports, izglītības kvalitāte un absolventu nodarbinātība. PCTVL un Saskaņas centram šajos jautājumos vispār nav programmas, ZZS neskar nevienu problēmu pēc būtības. VL-TB/LNNK tā ir muļķīga, konkurētspējas ziņā pat destruktīva, jo ar izglītību tikai valsts valodā, Latvijas vēsturi un jaunsargiem konkurētspēju nav iespējams nodrošināt. PLL risinājumi ir viskonkrētākie. Nav skaidrs, kā risinās demogrāfijas radītās problēmas izglītībā un vai būs kāda rīcība absolventu nodarbinātības veicināšanai.Vienotības programma ir nekonsekventa un atgādina prāta vētras pierakstus, risinājumi vērtējami piesardzīgi. Piemēram, pacelt izglītības kvalitātes līmeni virs Eiropas vidējā. Kā to uzlabos un kā mērīs? Mums vēl ir ļoti tālu līdz vidējam līmenim, nerunājot par pārsniegšanu.
Līdz vēlēšanām 30 dienu
Politiķu plāni, ekspertu un vēlētāju viedokļi turpmāk ik nedēļu Ir Vēlēšanu sadaļā
MĒRĶI. Kas būs jālemj jaunajai Saeimai, lai Latvija attīstītos?
INTERVIJA. Līderi, kuru saraksti aptaujās pārvar 5% barjeru
DOSJĒ. Darbi, skandāli un solījumi, kas jāatceras pirms vēlēšanām
VĒLĒTĀJS. Balsotāju argumenti, kuri nosaka politisko izvēli
JĀBALSO! Raivis Ieviņš – kāpēc es piedalīšos vēlēšanās?
Politiķi parasti piedomā, kā uzrunāt čaklos balsotājus pensionārus, taču Latvijā ir daudz jauniešu, kuriem šoruden būs pirmā iespēja vēlēt. Sociālās kampaņas Pirmā reize aktīvists Raivis Ieviņš studē datorzinības, bet brīvajā laikā iesaistās politiķu diskusiju organizēšanā, lai pamudinātu ar partiju piedāvājumu iepazīties un 2.oktobrī doties balsot tos, kas tikko sasnieguši 18 gadu vecumu.
«Daudzi iedomājušies, ka jauniešiem vispār nav problēmu, bet tādas ir – gan lielais alkoholisms, smēķēšanas izplatība, augstais pašnāvību skaits un daudzas citas.» Tagad ar politiķiem par šīm lietām var runāt tieši, un «daļa no viņiem pēc tikšanās saka – jā, nākamajā valdes sēdē aktualizēsim šo jautājumu, domāsim, kā risināt».
Raivis ir apmierināts. Atbildes uz jautājumiem ikviens varēs izlasīt internetā – Draugiem.lv/pirmareize. Raivis cer, ka Pirmā reize pamudinās izvēlēties tos, kuri vēl nav izlēmuši, ar ko šoruden zaudēt savu politisko nevainību.
Līdz vēlēšanām 30 dienu
Politiķu plāni, ekspertu un vēlētāju viedokļi turpmāk ik nedēļu Ir Vēlēšanu sadaļā
MĒRĶI. Kas būs jālemj jaunajai Saeimai, lai Latvija attīstītos?
INTERVIJA. Līderi, kuru saraksti aptaujās pārvar 5% barjeru
DOSJĒ. Darbi, skandāli un solījumi, kas jāatceras pirms vēlēšanām
VĒLĒTĀJS. Balsotāju argumenti, kuri nosaka politisko izvēli
JĀBALSO! Raivis Ieviņš – kāpēc es piedalīšos vēlēšanās?
Politiķi parasti piedomā, kā uzrunāt čaklos balsotājus pensionārus, taču Latvijā ir daudz jauniešu, kuriem šoruden būs pirmā iespēja vēlēt. Sociālās kampaņas Pirmā reize aktīvists Raivis Ieviņš studē datorzinības, bet brīvajā laikā iesaistās politiķu diskusiju organizēšanā, lai pamudinātu ar partiju piedāvājumu iepazīties un 2.oktobrī doties balsot tos, kas tikko sasnieguši 18 gadu vecumu.
«Daudzi iedomājušies, ka jauniešiem vispār nav problēmu, bet tādas ir – gan lielais alkoholisms, smēķēšanas izplatība, augstais pašnāvību skaits un daudzas citas.» Tagad ar politiķiem par šīm lietām var runāt tieši, un «daļa no viņiem pēc tikšanās saka – jā, nākamajā valdes sēdē aktualizēsim šo jautājumu, domāsim, kā risināt».
Raivis ir apmierināts. Atbildes uz jautājumiem ikviens varēs izlasīt internetā – Draugiem.lv/pirmareize. Raivis cer, ka Pirmā reize pamudinās izvēlēties tos, kuri vēl nav izlēmuši, ar ko šoruden zaudēt savu politisko nevainību.
Fizikas vietā iemācīties tango
Izglītībai nevajag vairāk naudas. Mainot organizāciju un domāšanu, to var uztaisīt kā konfekti – uzskata Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis
Vērojot Roberta Ķīļa pēdējo gadu aktivitātes, varētu rasties priekšstats, ka viņa profesija ir diskusiju vadītājs. Uz launagu Vecrīgas kafejnīcā KID viņš ierodas ar baltu mārtiņrozi rokās, tikko pārbraucis no diskusijas ar skolotājiem Ogrē – pašlaik Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors un Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Ķīlis apbraukā Latvijas reģionus, lai Eiropas Sociālā fonda projektā ar skolotājiem debatētu par viņu un izglītības konkurētspēju. Atraktivitātes un oriģinālo uzskatu dēļ viņš ir pieprasīts dažādās auditorijās.
Līdz ko sākam runāt par izglītību, tā krakšķēdami sāk lūzt arī daži stereotipi par izglītību Latvijā. Pirmkārt, pretēji plaši izplatītajam priekšstatam, ka izglītības kvalitāte ir slikta, Ķīlis uzskata, ka tā ir «pilnīgi sakarīga» un ir «normāli priekšnoteikumi, lai Latvijas izglītības sistēmu uztaisītu kā konfekti». Savu viedokli viņš raksturo ar aptauju un pētījumu datiem – iedzīvotāju skatījumā skolas un augstskolas ir visuzticamākās iestādes valstī (uzticamākas par baznīcām, Valsts kontroli vai medijiem), Latvijas iedzīvotāji izglītības pakalpojumu kvalitāti vērtē augstāk nekā igauņi un lietuvieši savējo un skolotāja profesija cilvēku priekšstatos ir trešā vēlamākā (aiz datorinženiera un ārsta). «Skolotāju prestižs nav zems. Tas ir aizspriedums,» saka Ķīlis. Jā, algas pašlaik nav augstas, tai pašā laikā nozarei ir pieejami apjomīgi Eiropas struktūrfondu līdzekļi, skolas un augstskolas daudz kur ir izremontētas, darba apstākļi ir labi. «Salīdziniet ar policiju un jums uzreiz būs skaidrs, ka tie apstākļi nav tik baisi. Frustrācija pastāv un tā ir dažāda, bet ja objektīvi pieiet, sabiedrības vērtējums nav slikts.»
Otrs stereotips, ko gāž Ķīlis, ir izglītības finansējuma nepietiekamība. Valsts budžetā izglītībai atvēlētais finansējums attiecībā pret kopproduktu ir salīdzinoši zems, taču ja to saskaita kopā ar Eiropas Savienības fondiem, «naudas ir daudz». Pēc Ķīļa domām, nauda ne tuvu nav galvenā lieta, kuras nozarei pietrūkst, lai no izglītības sistēmas uztaisītu to konfekti. Tai nepieciešamas organizatoriskas un «ideoloģiski psiholoģiskas» pārmaiņas. Piemēram, vispārizglītojošās skolas Ķīlis iesaka decentralizēt un ieviest tā dēvēto vaučeru sistēmu, kad valsts nauda ietu līdzi skolēniem uz to skolu, kuru viņi vai vecāki izvēlējušies. «Tas arī likvidētu šādas tādas sāpīgas diskusijas, piemēram, par bībeles mācīšanu skolā. Vaučeri nozīmētu, ka varat taisīt [šādas] skolas – lūdzu, vecāki, kuriem to vajag! Tas nebūtu jāuztiepj visiem.»
Savukārt augstskolas Ķīlis aicina uz konsolidāciju, atvēršanos «starptautiskajiem vējiem» un pāreju no «viduslaiku snobiskā akadēmiskuma uz atvērtību inovatīvai darbībai, sasaistei gan ar biznesu, gan ar sabiedriskajām lietām». Ideoloģiskā ziņā izglītības nozarei būtu jāatbrīvojas no «valsts protekcionisma» sajūtas jeb nepieciešamības, lai valsts pasaka priekšā, kas tai jādara un jāmāca. («Nu kurš jums pateiks? Pašiem jādomā!»)
Ķīlis arī novērojis, ka valsts attīstību sabiedrībā saista ar izglītības maiņu, tai pašā laikā izglītības sistēmas gatavība kaut ko mainīt ir «smagnēja un inerces pilna». Sarunām par mācību satura pārstrukturēšanu cilvēki nav bijuši gatavi. «Kā ir pierasts mācīt, tā arī jāmāca – nu varbūt varētu uzlikt uz datora, varbūt varētu foršu interaktīvo tāfeli, lai izskatās cool*, bet pārstrukturēt saturu – to ne. Bet varbūt ķīmiju labāk sabīdīt un mācīt tikai divus gadus, un nevis izstiept, kā tagad?»
Ķīlis atstāsta diskusiju Lielbritānijā, kur daži speciālisti uzskata, ka apstākļos, kad zināšanas strauji noveco, labāk būtu mācīt lietas, kas noder ilgāk – piemēram, dejas, jo tā attīsta sociālās iemaņas. «Jūs iemācāties tango, valsi, visādus ča-ča-ča. To jums skolā māca, jo tas paliek ilgi. Savukārt, iemācot kādas eksaktās zināšanas, tās vai nu ātri sabrūk, jo noveco kā zināšanas, vai netiek lietotas un aizmirstas.»
Iekarstam diskusijā, cik svarīgi ir skolā iemācīties dejot un cik matemātiku, un kas ir tas faktu minimums, kas tomēr skolā jāiemācās līdzās spējai atrast vajadzīgo informāciju, to analizēt un spriest. Vai Latvijas skolēniem ir jāzina, ko svin Lāčplēša dienā (aptaujas iepriekšējos gados parādīja, ka liela daļa sabiedrības to nezina)? Ķīlis izaicina manu uzskatu, ka tā ir vēsture, kas jāzina: «Tas ir pieklājīgi un kulturāli to zināt, bet es nevaru iedomāties, ka [tas apliecina] izglītības kvalitāti. Ja kāds nezina, kas ir paātrinājuma vienādojums fizikā, tas ir daudz sliktāk, nekā ja viņš nezina Lāčplēša dienu.» Ķīlis gan precizē, ka ir «kaut kādas lietas par valsts vēsturi un sakarībām tās tapšanā un attīstībā, kuras nebūtu slikti, ka cilvēki, kas mācās Latvijas skolās, zinātu».
Prasu, ko tad Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors mūsdienās uzskata par labu izglītību. «Vienā veidā tas skanēs triviāli – laba izglītības sistēma ir tā, kas nenogalina radošumu un veicina spēju visu laiku mācīties, apgūt ko jaunu. Kad mācāties faktus, tie jūs noķer lamatās un jums kādā brīdī sāk likties, ka tā ir. Tas ir visbīstamākais rezultāts izglītībā, ka vienalga kurā jomā nofiksējas skats, ka «tā ir». Kaut gan var notikt citādi.»
Ķīlis augstskolā studentiem māca ekonomisko antropoloģiju un izpētes metodes, bet pats iecerējis pētīt Latvijas ilgtermiņa demogrāfiskās tendences, to ekonomiskās un sociālās sekas. Piemēram, antropologs pamanījis demogrāfijas diktētas izmaiņas Latvijā ierastajā radu sistēmā un attiecībās starp radiniekiem. «Tas tagad notiek, tas ir ģeniāli – ja to varētu novērot un analizēt!»
Ķīlim padomā ir nodibināt domnīcu, kas pētītu ilgtermiņa tendences Latvijā. Ar šo ideju saistīts šogad Stratēģiskās Analīzes komisijas paspārnē kopā ar domubiedriem uzsāktais sabiedriskais projekts scenariji.lv, kas izvirzījis līdzīgu mērķi – iezīmēt un piedāvāt apspriešanai Latvijas ilgtermiņa nākotnes attīstības scenārijus.
Ķīlis gandarīts, ka scenariji.lv iesaistītie cilvēki izrādījuši lielu entuziasmu un pierādījies, ka Latvijā daudz ko var izdarīt bez naudas. Tomēr ir lietas, kas nav izdevušās. Kā pievilkšanas punkts interneta vietnei bijusi iecerēta ideja piedāvāt cilvēkiem modelēt savu nākotni – viņi varētu iezīmēt savas izvēles (cik bērnus grib, kādus nodokļus maksā utt.) un apskatīties, kāda nākotne no tām izriet. Šo ideju izrādījies grūti īstenot, jo Latvijā nav nepieciešamo datu. Taču kopā ar Swedbank Privātpersonu finanšu institūtu ir izdevies izveidot nodokļu kalkulatoru – scenariji.lv vietnē cilvēki var aprēķināt, kā viņus ietekmēs Saeimas un valdības lēmumi nodokļu jomā. Tapšanas procesā ir kopā ar Providus veidotais projekts Pielaiko partiju!, kurš dos iespēju pirms vēlēšanām cilvēkiem apskatīties, kuru partiju ideoloģijai viņu viedoklis ir tuvāks un «cik izdevīgas viņu mājsaimniecībām ir vienas vai otras partijas programmas latos un santīmos».
Iecerētās priekšvēlēšanu diskusijas pārņēmuši mediji, tomēr Scenariji.lv nav atteicies no nodoma izvērtēt partiju piedāvājumus un paveikto un salīdzināt to ar valsts ilgtermiņa vajadzībām. «Ja izmainīsim 1% vēlētāju rīcību, tas jau būs labi,» Ķīlis apzinās, ka programmās iedziļinās maz cilvēku. Tomēr vairāk par vēlēšanu iznākumu viņš vēlas mainīt politiskos spēles noteikumus – lai tie politiķi, kuri «nespēj turēt intelektuāli un runāt par ilgtermiņa lietām, lēnām pazūd».
Iepriekšējos gados Ķīlis gan vadīja iedzīvotāju diskusijas par Latvijas attīstības stratēģiju Latvija 2030, gan krīzes dziļākajā punktā sauca kopā cilvēkus Latvijas forumos, lai meklētu atbildi uz jautājumu, kā izdzīvot. Vai diskusijas pāraugušas auglīgā rīcībā? Ķīlis uzskata, ka diskusijas bija vērtīgas, jo daudziem lika padomāt par lietām, par kurām ikdienā viņi nedomā, un cilvēki pēc tam savā vidē turpināja diskutēt, lai noskaidrotu, kas «viņiem ir unikāls, ko viņi varētu uztaisīt par zīmolu». Dažos jautājumos arī izdevies mainīt diskursu: «2008.gada sākumā par zaļo enerģiju visi zviedza – ko jūs tur ar šķeldu visu Latviju kurināsiet? Tagad par to zviegt ir vismaz margināli.» Tieši iedzīvotāju līdzdalības dēļ Latvija 2030 izvirzīta starptautiskai balvai.
Ķīlis atzīst, ka daļa cilvēku par Latvijas forumu bija vīlušies, jo gaidīja līdzīgu efektu, kā savulaik no Tautas frontes, «ka sanāksim un nupat viss būs, vēsture nomainīsies». «Tas ir rūgtāks nosēdums, bet citādi man nav nožēlas. Vienmēr esmu strādājis ar atklātā koda projektiem, kuru jūs palaidiet, mēģiniet virzīt, bet neziniet, kas beigās būs.»
* Superīgi, forši – angļu val.
ĒDIENKARTE
Karstie vistas gaļas salāti
Kapučino panna cotta ar aveņu mērci
Karstā rabarberu un ābolu strūdele ar vaniļas saldējumu
Piparmētru tēja
Melnā tēja ar grenadīnu un augļiem
Atslēgt nevar tiesāt
Interneta adrešu melnajos sarakstos iekļūt nav grūti, kā nesen pārliecinājās tūkstošiem klientu Latvijā. Daudz grūtāk ir no tiem izkļūt, vēl grūtāk – pierādīt savu nevainību. Jo īpaši, ja presē parādās sensacionālas ziņas par Latviju kā mēstuļu jeb spama lielvalsti
Internetā nav visaptverošu kārtības uzraudzības institūciju. Tieši šāds necentralizēts iekārtojums internetam pārsteidzoši īsā laikā ir ļāvis attīstīties par to, kas tas ir – miljoni pasaules iedzīvotāju strādā, izklaidējas, sazinās cits ar citu, jā, var teikt, ka pat dzīvo šajā virtuālajā pasaulē. Taču interneta uzbūves šķietamajā anarhismā, kur likumus diktē vienīgi elektroniskās saziņas protokoli un tehnoloģiski risinājumi, ir savi trūkumi – par to iznāk pārliecināties brīžos, kad arī virtuālajā pasaulē rodas nepieciešamība novilkt robežu starp atļauto un aizliegto, labo un ļauno. Par to, cik tas var būt sarežģīti, jūnija sākumā varēja pārliecināties arī liels skaits interneta lietotāju no Latvijas – viņu elektroniskā pasta vēstules vairs nenonāca pie adresātiem. Elektroniskā pasta serveru adreses bija iekļautas starptautiskā interneta ļaundaru melnajā sarakstā, un daudzi ārvalstu serveri šos sūtījumus «uzskatīja» par mēstulēm. Kāpēc tā notika un kā atkal neuzkāpt uz grābekļa nākotnē?
Tas sākās Rēzeknē
Šveicē esošā britu uzņēmuma The Spamhaus Project melnajā sarakstā bija nonākusi liela daļa uzņēmuma Latnet Serviss uzturēto adrešu, kuras izmanto daudzas valsts un pašvaldību iestādes, privātie uzņēmumi, akadēmiskās institūcijas un privātpersonas. Arī Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta (MII) tīkla risinājumu daļa NIC, kas nodrošina interneta domēna vārdu reģistrāciju un pārvaldību augstākā līmeņa domēnā .lv.
Šādas Spamhaus rīcības iemesls bija Rēzeknes interneta pakalpojumu sniedzējam SIA Microlines piešķirtās interneta adresēs it kā novērotas pretlikumīgas vai blēdīgas darbības. Spamhaus apgalvoja, ka Microlines neesot reaģējuši uz prasībām norādītās adreses bloķēt, uz šādu rīcību neesot bijuši piedabūjami arī Latnet, kas nodrošina interneta pieslēgumu Microlines. Tad nu Spamhaus savā melnajā sarakstā iekļāvis virkni Latnet adrešu, tādējādi vēršoties arī pret NIC.
Ar labiem nodomiem
Uzņēmumu Spamhaus 1998.gadā nodibināja britu mēstuļu apkarošanas aktīvists Stīfs Linfords. Mērķis bija cēls. Internetam kļūstot arvien plašāk pieejamam, pieauga arī dažādas šaubīgas aktivitātes. Piedāvājumi iegādāties recepšu medikamentus, aplūkot pornogrāfisku attēlu, palīdzēt Nigērijas troņmantnieka atraitnei ne vien piedrazoja individuālās pastkastītes, bet arī noslogoja elektroniskā pasta serverus. Spamhaus nav vienīgais uzņēmums, kas šaubīgu interneta darījumu novēršanai veido adrešu melnos sarakstus. Un tas nav arī vienīgais, kura darbība izpelnījusies visai pretrunīgus vērtējumus – šādu sarakstu veidotāji bieži žonglē uz likumu robežas tieši tāpat kā viņu apkarotie blēži. Kā uzņēmumi darbojas? Tiek veidoti aizdomīgo adrešu saraksti, kurus var iegādāties interneta pakalpojumu sniedzēji un citi uzņēmumi, kuriem varētu būt interese bloķēt aizdomīgu sūtījumu nonākšanu savu klientu e-pasta kastītēs. Tomēr kritiķi norāda, ka šaubīga šajā biznesā ir ne vien atsevišķu uzņēmumu prakse iekasēt samaksu par nežēlastībā kritušu adrešu izņemšanu no sarakstiem, bet arī šādas prakses neatbilstība daudzu valstu konkurences un pretmonopola likumiem, jo sarakstu veidotāji paši sevi apvelta ar grūti kontrolējamu un gandrīz neierobežotu varu.
Vīnes valsis
Konflikts ar Latvijas augstākā līmeņa domēnu reģistra turētāju nav pirmā un vienīgā ar Spamhaus saistītā skaļā lieta. Tikai nedēļu pēc Latvijas IP adrešu nonākšanas melnajā sarakstā Spamhaus nežēlastībā krita arī vairākas no Google elektroniskā pasta Gmail izmantotajām adresēm. Kā izrādījās, šādas rīcības iemesls bija vietnē Google Docs izvietoti ar mēstuļu sūtīšanu saistīti faili, kuru, pēc Spamhaus apgalvojumiem, esot simtiem.
Latvijas gadījumam savā ziņā līdzīgs konflikts Spamhaus ir bijis ar Austrijas augstākā līmeņa domēnu reģistru nic.at. 2007.gadā Spamhaus pieprasīja, lai nic.at nekavējoties aptur vairāku domēnu darbību, jo tos, uzrādot viltotas fiziskās adreses un izmantojot zagtas kredītkartes, esot reģistrējušas anonīmas banku krāpnieku bandas. Austrija atteicās pakļauties uzņēmuma prasībām, norādot, ka šāda rīcība bez tiesas lēmuma būtu pretlikumīga. Spamhaus melnajā sarakstā uz vairākām dienām iekļāva adreses, kas tika izmantotas paša nic.at elektroniskā pasta serveriem, un visbeidzot Austrijas puse piekāpās.
Kibernoziedznieku rēgi
«Microlines var stāstīt jums visu, ko vēlas, bet mēs viņiem neticam,» Spamhaus pārstāvji sūdzējās uzņēmumam Latnet adresētā vēstulē. «Mēs uzskatām, ka viņi pelna naudu, ļaujot izmantot savas adreses šiem Krievijas un/vai Ukrainas kibernoziedzniekiem. Vai arī, ja ne, tad viņi ir ļoti, ļoti stulbi, taču tā mūsu klientu acīs nav liela atšķirība.»
Rēzeknes SIA Microlines tehniskais direktors Vjačeslavs Dubovskis apgalvo, ka nekādas vēstules no Spamhaus neesot saņēmis un, pat ja tādas būtu pienākušas, no kāda britu uzņēmuma sūtīta «elektroniskā pasta vēstule nav juridisks dokuments», uz kura pamata varētu lauzt ar klientiem noslēgtus līgumus, atslēdzot viņiem piešķirtas interneta adreses un potenciāli radot zaudējumus. «Likumu ievērošana jākontrolē attiecīgām iestādēm, un es ceru, ka tās ar to arī nodarbojas,» sacīja Dubovskis, piebilstot, ka tādas privātas organizācijas kā Spamhaus būtībā darbojas pretēji sākotnējai interneta idejai, liekot šķēršļus brīvai un neierobežotai jebkādas informācijas apritei.
Mafijas gājieni
Latnet un NIC pārstāvji uzskata, ka Spamhaus darbība bijusi neprofesionāla, nesamērīga, neētiska (jo pušu sarakstē tika lietoti aizvainojoši izteikumi) un, iespējams, arī pretlikumīga. «Nenoliedzot šādu organizāciju nepieciešamību, vēlamies uzsvērt, ka šajā cīņā nedrīkst izmantot apšaubāmas metodes, kuras neko daudz neatpaliek no tām, kuras redzam filmās par mafiju,» norāda NIC vadītāja Katrīna Sataki. Spamhaus pārstāvji apgalvo, ka rīkojušies atbilstoši ierastajai kārtībai. «Spamhaus… uzskata, ka NIC.lv, Latnet bijuši bezpalīdzīgi nolaidīgi pret Latvijā esošiem kriminālu botnetu (ļaundariem pakļautu datortīklu – red.) kontrolieriem, par kuriem mēs atkārtoti esam viņiem ziņojuši un kurus viņi tik ilgu laiku ir izlikušies nemanām,» norādījis Spamhaus dibinātājs Stīvs Linfords. Katrīna Sataki uzsver, ka Spamhaus norādītajās Microlines adresēs nekādus botnetu kontrolierus NIC speciālistiem nav izdevies atrast.
Nekas nav beidzies
Pēc tam, kad Latvijas NIC pārstāvji sacēla starptautisku jezgu par notikušo, NIC izmantotās adreses no melnā saraksta tika izņemtas. Tomēr sarakstā vēl arvien ir vairāki Latnet Serviss IP adrešu apgabali, kurus Spamhaus pieprasa bloķēt (adrešu saraksts). Turpinās notikušā izmeklēšana, un, kā paskaidroja NIC pārstāvji, pagaidām vairāk informācijas viņi nevarot sniegt.
Ķīlnieki pret pašu gribu
Interneta lietotājiem sevi pasargāt no šādiem nepatīkamiem pārsteigumiem vismaz pagaidām nav daudz iespēju. Pat ja esat apzinīgs datora lietotājs, vienmēr uzstādāt programmu atjauninājumus, neapmeklējat šaubīgas interneta vietnes, izmantojat labu pretvīrusu programmatūru un esat uzticams klients, neviens nevar garantēt, ko savā datorā dara jūsu kaimiņš un vai viņa dators bez īpašnieka ziņas jau nav pārvērties mēstuļotāju pakļautā un kādā melnajā sarakstā nonākušā zombijā, kas pa labi, pa kreisi izsūta ziņas par to, ka pagājušajā naktī ir miris Toms Krūzs.
