Pretēji vecajai patiesībai, ka divreiz vienā upē iekāpt nevar, interneta vidē tas ir iespējams. Mulsinoša bilde vai divdomīgs komentārs ir atrodams tīmeklī arī pēc gada vai desmit, tikai nu jau tas pārvērties kompromitējošā materiālā, ko var izmantot pret jums. Gada laikā ASV ir dubultojies tādu uzņēmumu skaits, kas atlaiduši darbiniekus, balstoties uz viņu publiskoto informāciju sociālajos tīklos. Latvijā populārākā sociālā tīkla Draugiem.lv vadība velk paralēles ar ceļu satiksmi – neuzmanība var beigties ar avāriju
Biju noslepenojusi visu, kas izklausās pārāk «seksīgi», biju neitrāla tviterī un Draugiem.lv, tomēr kolēģi cits citam «kā īpaši slepenu dārgumu» bija pārsūtījuši manas intervijas un bloga ierakstus. Kāds pat bija izdrukājis un aizgājis pie priekšniecības, stāsta Marta Krivade, kas pat īsti vairs neatceras, kā bija izpelnījusies «skaistākās blogosfēras meitenes» apzīmējumu. Viņa agrāk darbojās pilsoniskās žurnālistikas portālā Tribine.lv, bet tad nokļuva prestižā un labi algotā amatā, kurā kolēģiem viņas ārpus darba laika aktivitātes internetā nebija pa prātam. Jo īpaši pēc tam, kad Marta iesaistījās domubiedru projektā Cilvēkiem no cilvēkiem, kas aicināja mediju telpā izplatīt individuāli nozīmīgas ziņas.
«Priekšnieks mani izsauca, ilgi stostījās, nevarēdams noformulēt problēmu, līdz mēs secinājām, ka viņš īsti nezina, kas tieši manā darbībā ir slikts, taču būtu labāk, ja es nebūtu aktīva sociālajos tīklos,» atceras Marta Krivade. «Kaut arī savu darbu veicu profesionāli, viņš vēlējās, lai, ieguglējot manu vārdu, neparādās informācija, ka, piemēram, Marta Krivade ir smukākā blogosfēras meitene. Es teicu skaidru «nē», visu rūpīgi apsvēru un pēc nedēļas iesniedzu atlūgumu.»
Krivade nenožēlo savu rīcību un tagad vada sabiedrisko attiecību projektus Baltijas komunikāciju centrā. «Tagadējā darba vieta iesaisti sociālajos tīklos uzskata par manu priekšrocību, pat ja tā nav saistīta ar maniem tiešajiem darba pienākumiem, un nereti mani klienti ir nopietni vīri ar nopietnām sejām.» Viņa apgalvo, ka nekad nevarētu strādāt pie darba devēja, kuram teikums – «Nevarēju saprast, kas te tik labi smaržo. Izrādās – es!» (pat, ja bloga ierakstā runa bijusi tikai par ķermeņa krēmu) – šķistu tikpat piedauzīgs kā Britnijas Spīrsas seksa video. «Es zinu, ka mans cilvēcīgums ir viena no panākumu atslēgām profesionālajā karjerā.»
NEIZDZĒŠAMAS AINAS
Martas Krivades pieredzi var uzskatīt par stāstu ar laimīgām beigām, taču tas ļauj noprast, ka ir profesijas un amati (vai priekšnieki), kas interneta aktivitātēs pieļauj lielāku vaļību, un ir nozares, kur uz šādām lietām lūkojas bargi.
Interneta drošības uzņēmums Proofpoint 2009.gadā veiktā pētījumā noskaidrojis, ka 8% ASV uzņēmumu, kuros ir vairāk par tūkstoti strādājošo, pēdējā gada laikā ir vismaz vienreiz atlaiduši kādu darbinieku par viņa vai viņas izdarībām interneta sociālajos tīklos. Gada laikā šādu uzņēmumu skaits bija dubultojies.
Arī šķietami brīva profesija vai demokrātiska priekšniecība nevar būt drošības garantija pret negaidīti interneta dienasgaismā izvilktu pagātni, ko pašam varbūt labāk būtu gribējies aizmirst.
Spilgts piemērs ir Latvijas Nacionālā teātra aktrises Evijas Skultes stāsts par to, kā viņa pirms gadiem piecpadsmit bija devusies uz kāda režisora Pjēra Vudmena rīkotu aktrišu atlasi Rīgā, kas izrādījās pornofilmu kastings. Sapratusi, kur ir nokļuvusi, Evija aizgāja prom, taču attēli no šīm provēm atkal un atkal uzpeld internetā, un ziņas par to, ka «šonedēļ noplūdinātas fotogrāfijas», ir publicētas gan Vakara Ziņās pirms pieciem gadiem, gan Neatkarīgajā Rīta Avīzē vēl šogad.
«Ierakstot Google manu vārdu, šis virsraksts izlec kā viens no pirmajiem,» par 90.gadu vidū notikušo tagad stāsta aktrise, kurai ārzemju režisora aicinājums uz provēm toreiz skanējis kā pasakā. Realitāte šokējusi. «Toreiz es vispār nemaz nezināju, kas tas ir – pornofilmas. Nelietoju internetu.» Ar Eviju sazinājušās arī vairākas citas aktrises, kuras nonākušas līdzīgā situācijā. «Vaicāja, vai grasos kaut ko tiesiskā ziņā darīt, lai bildes internetā nebūtu apskatāmas. Sarunājām – ja viņas kaut ko darīs, lai man paziņo. Taču ne no vienas neesmu saņēmusi nekādu ziņu.» Šķiet, ka pārējās sievietes, gluži tāpat kā Evija, nolēmušas, ka neko panākt nav iespējams. Vai arī tas būtu ļoti ilgs, dārgs un sarežģīts process. «Jākontrolē katrs savs solis, vārds, jo nekad nezini, kas atkal var parādīties internetā,» tagad spriež aktrise.
Fakts, ka pirms piecpadsmit gadiem uzņemti attēli turpina vajāt vēl šobaltdien, nebūt nav apliecinājums vienīgi žurnālistu slinkumam, vecu ziņu uzdodot par jaunu, drīzāk tas ir biedējošs atgādinājums, ka ikvienu internetā par jums nonākušu informācijas drusku padarīt par nebijušu un aizmirst var izrādīties ārkārtīgi grūti. Turklāt, lai iekultos šādā ķezā, nebūt nav jaunībā neapdomīgi jāpiekrīt šaubīgiem piedāvājumiem kļūt par lielā kino aktrisi – reizēm var būt gana ar dažiem dzērumā ierakstītiem komentāriem pie ziņu portāla raksta, sociālās tīklošanās vietnē publicētiem uzdzīves videoierakstiem draugu pulkā somu pirtī vai pašas fotografētiem attēliem, kuros iemūžināti centieni izskatīties pievilcīgai un iekārojamai.
ROBOTA BEZKAISLĪBĀ
Internetam piemīt salta un bezkaislīga spēja uzkrāt šķietami neierobežotus informācijas apjomus – sākot ar 1991.gada janvāra barikāžu un augusta puča laikā elektroniskajos ziņojumu dēļos publicētām vēstīm no Rīgas un beidzot ar kompromitējošām un šķietami jau sen aizmirstām fotogrāfijām. Pat vienā vietnē šķietami veiksmīgi izdzēšot informāciju, nevari būt drošs, ka šīs pašas informācijas kopija vai pat vairākas neatrodas vēl kaut kur. Brīdī, kad šādas vēstis no pagātnes kāds nolemj izmantot tagadnes mērķu sasniegšanai, piemēram, darbinieku novērtēšanai vai amata kandidātu atlasē, tās var iemantot nepatīkamu, sāpīgu un bieži vien nežēlīgu nokrāsu.
Šā iemesla dēļ, piemēram, Vācijā šogad ir sagatavots likumprojekts, kas aizliegs darba devējiem un personāla atlases firmām darbinieku izvērtēšanai izmantot Facebook un tam līdzīgos sociālajos portālos iegūtu informāciju.
Pēc šogad veiktu aptauju datiem, Vācijā vismaz pusē uzņēmumu personāla nodaļu darbinieki regulāri ielūkojas sociālās tīklošanās portālos, meklējot kompromitējošu informāciju vai cenšoties pārliecināties, ka tādas nav. Kā galvenie nodarījumi, uz kuru pamata darbiniekiem uzteikta vieta vai tie nav pieņemti darbā, tiek minēta alkohola un narkotisku vielu lietošana (un plātīšanās ar to), rasistiski izteikumi un pārāk vaļīga seksuālā dzīve. Jaunais likumprojekts aizliedz potenciālo vai esošo darbinieku karjeras izredzes iespaidojošas informācijas vākšanu sociālajās vietnēs Facebook un Myspace, kas veidotas kā brīvā laika pavadīšanas vietas, nevis biznesa informācijas portāli, piemēram, LinkedIn vai Ilk. Ja likums tiks pieņemts, šāda informācijas vākšana būtībā tiks pielīdzināta lūrēšanai pa atslēgas caurumu tualetē, jo jaunais likums darba devējiem aizliegs savus darbiniekus uzraudzīt arī tualetēs un smēķētavās, kā arī paredzēs stingrākus noteikumus tālruņu sarunu un elektroniskās sarakstes kontrolei. Ierobežojumi, visticamāk, ir reakcija uz skandālu, ko Vācijā pirms diviem gadiem izraisīja atklājums, ka vairākos uzņēmumos, piemēram, lēto lielveikalu ķēdē Lidl veikta slepena darbinieku uzvedības videonovērošana. Šādas likuma normas vājais punkts gan ir nepieciešamība pierādīt nesankcionētu informācijas vākšanu, piemēram, internetā, un šādas informācijas izmantošanu lēmumu pamatošanā.
Arī Latvijā personāla atlases uzņēmumi ir aktīvi sociālo tīklu lietotāji, atzina uzņēmuma CVO Recruitment Latvijas pārstāvniecības pārstāve Baiba Kreišmane. Vismaz portālā Draugiem.lv, lai pārliecinātos, vai amata kandidāts nav publicējis sevi kompromitējošus attēlus vai komentārus, «ieskatās visi».
Informācijas vākšana par potenciālajiem darbiniekiem sociālajos tīklos varētu būt attaisnojama vienīgi tādos gadījumos, kad meklētās ziņas ir tieši saistītas ar profesionālo pienākumu veikšanu, norāda advokāts Lauris Liepa. Piemēram, informācija par seksuālo orientāciju nedrīkstētu būt iemesls personu uzskatīt par nederīgu kādam amatam, taču, ja tās ir ziņas par pēkšņām nekontrolējamas agresijas lēkmēm, iespējams, tās būtu jāņem vērā.
Personāla vadības risinājumu uzņēmuma Talentor Latvia vadītāja Katrīna Ošleja gan teic, ka savā profesionālajā darbībā neatminoties gadījumus, kad lēmuma pieņemšanā būtu iespaidojusies no sociālajos tīklos atrodamās informācijas. Toties šāds gadījums bijis pašas personiskajā dzīvē, meklējot dēlam privātskolotāju. Viņa gribējusi atrast studentu, kas pats vēl atcerētos matemātikā, angļu valodā un latviešu valodā skolā iemācīto, un ievietojusi sludinājumu portālā Draugiem.lv. «Vienam no pretendentiem albumā bija bildes no karstām ballītēm. Profila koptēls radīja sajūtu, ka puisis vēl nav gana nobriedis, lai strādātu par skolotāju un darītu to ilgtermiņā. Tā bija intuitīva sajūta, kas veidojās no dažādiem viņa profila sīkumiem. Līdzīgi kā tad, kad pirmo reizi iepazīstam kādu cilvēku – viņa izskats, mīmika, manieres, valoda veido koptēlu, kuram zemapziņā uzticamies vai neuzticamies.» Rezultātā viņa pieņēma darbā citu kandidātu, un vēl šobaltdien savu izvēli nenožēlo.
Šis mājskolotāja atlases piemērs kalpo kā laba ilustrācija Baibas Kreišmanes secinājumam: «Ar to nu ir jārēķinās – jo vairāk cilvēks izpaudīs par sevi dažādos sociālajos tīklos, jo vairāk viņš sašaurinās savas karjeras izredzes.»
TIESĪBAS AIZLIEGT
Lai gan viltus anonimitāte un robežu neesamības ilūzija liek domāt citādi, tomēr internets nav izņēmums, uz kuru neattiecas reālās dzīves noteikumi. Advokāts Lauris Liepa uzsver – uz internetā publicētu informāciju, vienalga, vai tas būtu teksts, fotogrāfija vai videoieraksts, attiecināmi tādi paši principi kā uz jebkāda cita formāta publikāciju. «Ikvienai personai pašai ir tiesības noteikt, kā un cik plaši viņa vai viņas dzīve tiek atspoguļota publiskajā telpā. Ikviens, kurš sevi atpazinis kādā plašsaziņas līdzeklī pret savu gribu, vismaz teorētiski var prasīt, lai viņa attēls vai pieminējums no publikācijas tiktu izņemts.»
Advokāts gan piebilda, ka pats jēdziens «tiesības uz privātumu» ir samērā jauns, turklāt visai neskaidrs, izplūdis un līdz ar to brīvi interpretējams un strīdīgs. «Piemēram, cilvēks atrodas publiskā vietā vai pasākumā, kur ikviens viņu var redzēt, taču tajā pašā laikā var pieprasīt, lai viņu nefotografē».
Krietni sarežģītāki ir gadījumi, kad informāciju par sevi publicējis cilvēks pats, taču pēc kāda laika atskārtis, ka šādi attēli vai komentāri varētu būt kompromitējoši. «Ja šāda lieta nonāktu līdz tiesai, bezkaislīgs tiesnesis varētu sacīt: «Pats vainīgs!» Tomēr, visticamāk, tiktu ņemta vērā nepieciešamība ievērot personas intereses, kas laika gaitā var mainīties,» pieļauj jurists Liepa.
Latvijas Datu valsts inspekcijas pārstāvji stāsta, ka informācijas atsaukšanas gadījumos ir būtiski noskaidrot, vai publiskotājs ir Latvijā reģistrētai fiziskai vai juridiskai personai piederoša interneta vietne, jo tikai tādā gadījumā būs piemērojams Fizisko personu datu aizsardzības likums. Tas nosaka visu veidu personas datu apstrādes kārtību. Saskaņā ar likumu atbildīgs par informācijas publiskošanu ir tiešais pārzinis, respektīvi interneta vietne, kurā informācija publiskota. Saskaņā ar likuma 16.pantu aizskartais cilvēks jebkurā laikā ir tiesīgs aizliegt savu personas datu publiskošanu vai apstrādi, iesniedzot vietnes pārzinim attiecīgu pieprasījumu, un pārzinim ir pienākums informācijas apstrādi vai publiskošanu pārtraukt.
Kaut gan tādi interneta meklētāji kā Google meklēšanas ātruma nodrošināšanai un citu apsvērumu dēļ veido arī internetā publicētās informācijas kopijas, Latvijas likuma izpratnē šādas vietnes netiek uzskatītas par informācijas pārziņiem – līdz ar to Google meklētāju nevarēs uzskatīt par atbildīgu, ja Latvijas vietnē jau izdzēsta informācija tiks atainota meklēšanas rezultātos.
Citās valstīs reģistrētām interneta vietnēm saistoši ir attiecīgās valsts likumi. Tomēr ir arī ārvalstu pārziņi, kas izrāda gatavību sadarboties ar Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām, lai gan Latvijas likumi viņiem nav saistoši. Piemēram, portāls YouTube pēc Latvijas komerctelevīziju prasības izņēmis vairākus videoklipus. Sarežģītāk vai pat neiespējami panākt informācijas izņemšanu ir no vietnēm, kas darbojas kā savdabīgi «interneta ofšori», respektīvi, tās reģistrētas valstīs bez informācijas apstrādes regulējuma. Kādu laiku par tādu, piemēram, tika uzskatīta uz Otrā pasaules kara laikā pie Anglijas krastiem uzcelta jūras forta pašpasludinātā Sīlendas karaliste. «Teorētiski, ja kāda persona vēlētos kādu citu nerrot, mērķtiecīgi un neatlaidīgi pret viņas gribu publicējot attēlus vai kādu citu informāciju, šādas kampaņas apkarošana var izrādīties cīņa ar vējdzirnavām,» atzina advokāts Liepa.
PATS SEV IENAIDNIEKS
Krietni veiksmīgāka varētu izrādīties katra paša cīņa ar savu vieglprātību, ar kritiskāku aci izvērtējot informāciju, ko publiskojam internetā par sevi. Kā norāda portāla Draugiem.lv radošais direktors Guntars Meluškāns: «Saprotams, ka mēs nevaram pasargāt lietotājus no viņu pašu neapdomīgas rīcības, publicējot par sevi informāciju, kas var apdraudēt reputāciju vai pat noderēt nelabvēļiem, bet šī situācija ne ar ko neatšķiras no situācijas ceļu satiksmē vai jebkurā citā jomā, kurā vienmēr atrodas kāds, kas cieš, jo kāds cits vai viņš pats neievēro satiksmes noteikumus.»
Attieksmē pret informācijas brīvprātīgu izlikšanu visu apskatei viedokļi mēdz būt radikāli pretēji – no klaji noliedzoša līdz teju vienaldzībai par to, ko un kad par tevi var uzzināt plaša publika. Piesardzīgo attieksmi pārstāv interneta dienasgrāmatu vietnes Sviesta Ciba dibinātājs, kas pazīstams ar segvārdu Watt. Vēl nesen intervijā žurnālam Ir viņš teica: «Bildes ir ļoti personisks pasākums, un internetā tās vispār nevajadzētu likt. Es pats neesmu nedz feisbukā, nedz draugos un savas bildes neizlieku nekur. Tagad cilvēki jau ir sākuši saprast, taču arī vēl ne līdz galam, cik fundamentāls ir ikviens ieraksts, kas atstāts internetā. Ja tu nepacenties savas atstātās pēdiņas paslēpt, tad ap pilngadību vai gadiem trīsdesmit tev internetā var sanākt jau pavisam šausminoša bilde.» Šos Watt ieteikumus droši vien būtu jāņem vērā ikvienam, kas pieļauj iespēju kādudien pretendēt uz amatu uzņēmumā ar izkoptām reputācijas sargāšanas tradīcijām, sākt strādāt aizspriedumainā kolektīvā vai pie aizspriedumaina priekšnieka.
Pretējos uzskatos ir sociālo mediju speciālists Artūrs Mednis no uzņēmuma Inspired Digital. Ierakstot Google meklētājā viņa vārdu un uzvārdu, rezultātos parādās patiesi iespaidīgs skaitlis – 60 tūkstoši lappušu. Tomēr Artūrs apgalvo, ka neievēro īpašu piesardzību internetā: «Kāds ļaundaris, neveltot tam pārāk daudz laika, internetā var sameklēt bildes, kurās esmu gandrīz kails, lietoju alkoholu, vai vienkārši atrast stulbības, ko esmu kādreiz kaut kur teicis.» Taču Artūrs ir pārliecināts, ka nav vērts uztraukties par pagātni, svarīgāk esot domāt par tagadni un nākotni. «Par informācijas uziešanu uztraucas, manuprāt, nepārliecināti cilvēki, kam tiešām ir, ko slēpt. Pat tad, ja es kandidētu vēlēšanās, es diez vai censtos dzēst kaut ko no tām pēdām, ko pats esmu kaut kur atstājis.»
Vairākums interneta lietotāju, visticamāk, balansē kaut kur pa vidu starp totālu atklātību un paranoisku anonimitāti. Teiksim, ikdienā ir pats piesardzības iemiesojums, bet vēlā vakarā pēc vairākām glāzēm vīna nolemj sarīkot privātu fotosesiju žanrā «kā es, ģērbusies vienā apakšveļā, rāpoju pretī fotoobjektīvam» un iegūtos rezultātus nekavējoties ievietot savā Draugiem.lv galerijā. Un, ja pati tā nedari, ko gan vērta būs tava piesardzība, ja «nenormāli smieklīgo video par to, kā mēs tevi izjokojām» portālā YouTube būs publicējis tavs klases vai darba kolēģis, kas nofilmējis to ar savu telefonu? Ne velti dzirdētas urbānas leģendas par uzņēmumiem, kas darbinieku atlasei kā vienu no kritērijiem izvirza «totālu neguglējamību», proti, ierakstot cilvēka vārdu Google, neparādās neviens rezultāts. «Neguglējams? Nedomāju, ka tas ir iespējams,» jau pirms diviem gadiem intervijā britu laikrakstam The Times teica Nilhans Džaiasinghs no interneta mārketinga firmas iCrossing, kas nodarbojies ar tādu uzņēmumu kā Toyota, Coca-Cola un Lego interneta reputācijas uzraudzību un regulēšanu. «Galvenā problēma ir tas, ka jūs nespējat izkontrolēt ikvienu, kas par jums kaut ko publicē.» Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad informāciju par sevi internetā esi publicējis pats – kontrole pār to zūd tajā pašā brīdi, kad esi nospiedis taustiņu Enter. Un ja esi «guglējams», tad rēķinies – kādudien par to var nākties atbildēt, taču diezin vai tajā būs vērts vainot internetu.
VIŅUS ATLAIDA, PALASOT FACEBOOK
2008.gada novembris
No New England Patriots karsējmeiteņu komandas izmesta 18 gadu vecā Keitlina Deivisa. Savā Facebook lapā viņa bija publicējusi attēlus ar samaņu zaudējušiem vīriešiem, kuru ķermeņi bija aprakstīti ar antisemītiskiem saukļiem, rupjībām un svastikām.
2009.gada februāris
No darba tiek atlaista kāda britu pusaudze pēc tam, kad savā interneta dienasgrāmatā bija aprakstījusi savu pirmās darba dienas pieredzi: «Jēziņ, kāda garlaicība!»
2009.gada aprīlis
Kāda šveiciete atlaista, kad slimības dēļ atprasījusies no darba, taču tajā pašā dienā «parādījusies» portālā Facebook.
2009.gada aprīlis
No darba atbrīvota kāda Minesotas veco ļaužu pansionāta darbiniece pēc tam, kad izplatījušās baumas, ka viņa internetā publiskojusi fotoattēlus, kuros redzama kopā ar kailiem pacientiem. Kaut gan kailums nevienā attēlā netika atklāts, pietika ar faktu, ka viņa fotografējusies kopā ar vecajiem ļaudīm.
2010.gada maijs
No darba skolā Džordžijas štatā ASV atlaista skolotāja Ešlija Peina, kas atvaļinājumā bija apmeklējusi Īriju un Ginesa alus darītavā fotografējusies ar alkoholiska dzēriena glāzēm rokā.
2009.gada augusts
ASV Viskonsinas štata Vestelisas policija atbrīvoja no darba Danu Kučleri – policiste ar 21 gada darba stāžu savā interneta dienasgrāmatā bija atzinusies, ka ir atkarīga no dažādiem recepšu medikamentiem un nelegālām narkotiskām vielām, grapas un absinta.
2010.gada jūnijs
No darba atstādinātas piecas medicīnas māsiņas Kalifornijā – viņas portālā Facebook bija apspriedušas savu pacientu stāvokli.
Avots: CareerBuilder.com
PIECI PADOMI PIRMS IEKRIŠANAS SOCIĀLAJOS TĪKLOS
1. Ja vien nesirgstat ar patoloģisku izrādīšanās tieksmi vai nepiederat kādai radošai profesijai, rūpīgi apsveriet, vai internetā labāk negribat palikt anonīms.
2. Ja publicējaties ar savu vārdu, pārliecinieties, vai nedarāt ko tādu, ko neatļautos darīt jebkurā citā vidē – uz ielas, muzejā, lielveikalā vai autoostā.
3. Ja jums šķiet, ka darāt tikai to, uz ko būtu gatavs arī jebkurā citā sabiedriskā vietā, pārliecinieties, vai neesat iedzēris vai afekta stāvoklī.
4. Ja esat iedzēris, pārliecinieties, ka spējat rakstīt bez gramatiskām kļūdām. Izlabot kļūdas pēc tam var būt ārkārtīgi grūti.
5. No rīta pavaicājiet sev – ko es darīju internetā iepriekšējā vakarā, bet pārējā laikā – ko es darīju internetā pagājušajā vasarā, rudenī, ziemā, pavasarī? Ja nespējat atcerēties, sāciet uztraukties. Sāciet uztraukties arī tad, ja spējat.
Audio ieraksts tapis sadarbībā ar “Ideju Forums” un “Labiedarbi.lv
