Žurnāla rubrika: Svarīgi

Citas saules debesīs nevar būt

Posted on augusts 18, 2011 by - Kazahstāna

Kazahstānas ilglaicīgais prezidents tagad oficiāli pasludināts par nācijas līderi – tituls garantē imunitāti pret apsūdzībām un piešķir tiesības ietekmēt sabiedrisko un ekonomisko kārtību pēc aiziešanas pensijā

Mūsu galvenā vērtība ir mūsu tēvzeme – neatkarīga Kazahstāna, – šie Valsts prezidenta Nursultana Nazarbajeva vārdi, uzrakstīti kazahu un krievu valodā, rotā padomju stila ēku Almati centrā, kur atrodas pašreizējā pilsētas pārvalde. Otrā lielākā valsts, kas radās no Padomju Savienības pelniem, decembrī ar pamatīgu vērienu un fanfaru skaņām atzīmēs neatkarības 20.gadskārtu. Ar naftu bagātā nācija pēc teritorijas lieluma ierindojas devītajā vietā pasaulē. 

Publikācijas, kurās vēstīts par neatkarības gadadienu un sasniegumiem, jau vairākus mēnešus pirms svinībām pārpludinājušas valsts pakļautībā esošos laikrakstus. Nazarbajevs, kurš vada šo Centrālāzijas valsti kopš 1989.gada, tās jaunajā ārišķīgajā galvaspilsētā Astanā plāno atklāt Triumfa arku. 

Amatpersonām tīk runāt par Kazahstānas ekonomisko brīnumu – plašās stepju valsts straujo ekonomisko izaugsmi, ko veicinājusi gāze un nafta, kā arī tās veiksmīgo mierpilno pāreju no padomju republikas uz neatkarīgu valsti, kas saglabājusi mieru un stabilitāti 131 Kazahstānā dzīvojošās etniskās grupas starpā. Šā iemesla dēļ citas Centrālāzijas kaimiņvalstis to apskauž. 

Kazahstāna bija pēdējā no padomju republikām, kas pasludināja savu neatkarību – tikai deviņas dienas pirms PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova pēdējās runas 1991.gada 25.decembrī. Padomju Savienība de facto beidza eksistēt, taču Kazahstāna īsti nezināja, ko iesākt ar jauniegūto brīvību. 

Paēdīsim, tad demokrātija
Pēc sākotnējās nemākulīgās ņemšanās ar parlamentāro demokrātiju Nazarbajevs atlaida sašķelto parlamentu un 1993.gada konstitūciju aizstāja ar 1995.gada dokumentu, kas izpildvaras atzaram piešķīra lielāku varu, tādējādi Kazahstānu padarot par spēcīgu prezidentālu republiku. 

1995.gadā viņš secināja: «Mums trūkst parlamentārās kultūras un tradīciju, un labi attīstītas daudzpartiju sistēmas.» Nazarbajevs uzskatīja, ka, neīstenojot pārmaiņas, Kazahstāna varētu nenosargāt ārvalstu investīcijas, kuras valstij tik ļoti nepieciešamas. Viņš aicināja vispirms sakārtot ekonomiku un veicināt tās attīstību, pēc tam nodarboties ar demokrātiju. Ekonomiskās izaugsmes vārdā elite meklēja veidu, kā ziedot procesuālo kārtību primāro izdzīvošanas vajadzību apmierināšanai. 

Centrālāzijas valstu līderi pasaulei joprojām labprāt skaidro, ka Āzijas iedzīvotāju temperaments un tradīcijas padara tos mazpiemērotus demokrātijai. Pats Nazarbajevs nekad nav ievēlēts taisnīgā un konkurējošā vēlēšanu situācijā, neraugoties uz viņa šķietamo popularitāti Kazahstānas iedzīvotāju vidū. 1991.gada prezidenta vēlēšanās viņam nebija sāncenšu, tāpēc viņš ieguva 98% balsu. Pēdējās ārkārtas prezidenta vēlēšanās šāgada aprīlī viņš ieguva 95,55% balsu, salīdzinot ar 80% balsu 1999.gadā un 91% – 2005.gadā. Nevienas no šīm vēlēšanām Rietumu novērotāji neuzskatīja par taisnīgām un demokrātiskām.   

Sabiedriskās domas aptaujā šāgada februārī secināts, ka 75% iedzīvotāju atbalsta Nazarbajeva pārvēlēšanu. 

Pašlaik 71 gadu vecais prezidents Nazarbajevs lielā mērā tomēr bijis simbols gan neatkarīgajai Kazahstānai, gan Astanas pilsētai, ko viņš pats personīgi palīdzēja veidot un radīt. 1997.gadā pēc viņa rīkojuma valsts galvaspilsētu no Almati dienvidos pārcēla uz nelielo stepes pilsētiņu Akmolu (kazahu valodā – «baltais mauzolejs»), kuras agrākais nosaukums bija Ceļinograda. Baidoties no asociācijām ar nosaukumu kazahu valodā, to pārdēvēja par Astanu, kas kazahu valodā nozīmē vienkārši «galvaspilsēta». 

«Nazarbajevs simbolizē Kazahstānas veiksmes stāstu,» atzīst Stokholmā bāzētā Centrālāzijas un Kaukāza institūta un pētniecības programmas Zīda ceļš izpētes direktors Svante Kornels. 

Piekāpjoties Rietumu spiedienam, Kazahstāna attiecās no ieceres atlikt vēlēšanas līdz 2020.gadam un ļaut Nazarbajevam līdz tam laikam vadīt valsti. Tika jau savākti 187 000 parakstu referenduma sarīkošanai, taču pēdējā brīdī Augstākā tiesa nosprieda, ka tas būtu pretkonstitucionāls. Plāns rīkot referendumu, kas neapšaubāmi nodrošinātu Nazarbajevam mūža prezidentūru, tika izjaukts. 

Starptautiskās ambīcijas
Tūlīt pēc 1991.gada augusta apvērsuma Maskavā Kazahstāna slēdza kodolpoligonu Semejā (Semipalatinskā), kur no 1949. līdz 1989.gadam bija veikti 456 kodolizmēģinājumi – 340 no tiem pazemē, 116 atmosfērā. 1996.gadā neatkarīgā Kazahstāna brīvprātīgi iznīcināja savu padomju ēras kodolarsenālu un demontēja kodolreaktoru Aktau pilsētā netālu no Kaspijas jūras piekrastes, tādējādi iemantojot Rietumu cieņu. 

Juridiski pasaule atzina Kazahstānas Republiku 1991.gada decembrī, taču psiholoģiski Kazahstāna līdz pat šai dienai ilgojas, lai starptautiskā sabiedrība atzītu to kā līdzvērtīgu spēlētāju uz pasaules skatuves. 

Pašlaik Kazahstānu uzskata par ietekmīgu valsti Centrālāzijā. Tā ir daudzu starptautisko organizāciju dalībniece, ieskaitot ANO, Eiroatlantiskās Partnerības padomi, Neatkarīgo Valstu Sadraudzību un Šanhajas sadarbības organizāciju. 

Kazahstāna ir viena no sešām postpadomju valstīm, kas piedalās NATO Individuālās partnerības rīcības plānā. Nemilitārās preces, ko nosūta uz Rīgas ostu, pa dzelzceļu caur Krieviju un Kazahstānu nogādā galamērķī Afganistānā. 49 militārie inženieri no Kazahstānas līdzdarbojas ASV pēckara misijā Irākā. Bija plānots nosūtīt uz Afganistānu arī četrus nemilitāros štābus, taču nācās piekāpties padomju un afgāņu kara veterānu publiskā spiediena un talibu draudu priekšā. 

Ar Krieviju – uzmanīgi
Kazahstānai ir 6846 km gara robeža ar Krieviju. Ideja par kazahu valsti, kurā būtu tikai kazahi, tikai pirmajos neatkarības gados riskēja saasināt attiecības ar kaimiņzemi – tā varētu izmantot Kazahstānas etniskos krievus kā ieganstu spēka pielietošanai. 

Bet Kazahstāna jau bija parādījusi, uz ko spējīga. 1986.gadā etniskie kazahi piedalījās protestā, kas pazīstams kā Alma-Atas sacelšanās. Trīs dienu ilgās demonstrācijas 1986.gada decembrī bija vērstas pret Kremļa lēmumu aizvietot tālaika Padomju Kazahijas līderi Dinmukhamedu Kunajevu ar etnisko krievu Genādiju Kolbinu, kurš nekad agrāk nebija strādājis Kazahstānā. 

Praksē nepārbaudītais salīdzinājums starp Krieviju un Kazahstānu militārajā ziņā tomēr nerunātu par labu Kazahstānai. Tās pašpārliecinātību un etnisko krievu frustrāciju Krievija uzlūkoja kā potenciālu bumbu ar laika degli, kas jebkurā brīdī var sprāgt pie tās dienvidu robežas. 90.gadu sākumā kazahu elite baidījās, ka Krievija varētu izteikt prasības pret valsts pārsvarā krievu apdzīvotajām ziemeļu daļas teritorijām un sadalīt Kazahstānu, kas tobrīd bija ekonomiski atkarīga no Krievijas. 

Tieši tāpēc Nazarbajevs iesaistīja valsti Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā – pārliecībā, ka tas ir vislabākais veids, kā aizsargāt nacionālās intereses. Taču, kļūstot pārliecinātāka par savām spējām un teritoriālo integritāti, Kazahstāna kļuva par Krievijas partneri. 

Augoša ekonomika
Neatkarības pirmajos gados nabadzīgā Kazahstāna vēlējās piesaistīt Rietumu kompānijas, kas varētu attīstīt enerģētikas sektoru un piepildīt valsts koferus ar tik nepieciešamajiem ienākumiem no nodokļu maksājumiem. Tika noslēgti līgumi ar uzņēmumiem par gāzes un naftas ieguves nozares attīstīšanu. Pašlaik, kad valsts kļuvusi spēcīgāka, varas iestādes aicina pārskatīt šos ilgtermiņa līgumus. 

Investori, kas kopš neatkarības atgūšanas iepludinājuši Kazahstānā vairāk nekā 120 miljardus ASV dolāru, skaidri zināma Nazarbajeva pēcteča trūkumu uzskata par lielāko stabilitātes draudu. Kazahstāna – arī pasaulē lielākā urāna ieguves valsts un nozīmīgākā naftas atradņu atklājēja pēdējo vairāk nekā 40 gadu laikā – nākamajā desmitgadē cer ārvalstu investīcijās piesaistīt vēl 100 miljardus ASV dolāru. 

Izmantojot naftas cenu pieauguma vilni, Kazahstāna kļuva par pirmo postpadomju valsti, kas 2000.gadā atmaksāja parādu Starptautiskajam Valūtas fondam. Tā kļuva arī par pirmo NVS valsti, kas saņēma ietekmīgas reitingu aģentūras kredītreitingu. 

Kopš 2000.gada enerģijas resursiem bagātās Kazahstānas ekonomika ir strauji augusi, ik gadu sasniedzot ap 9% izaugsmi. Centrālāzijas lielākās ekonomikas uzplaukumu veicināja arī nodokļu reformas, liekot privātajiem uzņēmumiem būt atbildīgiem par pensijas fondu veidošanu un samazinot ienākuma nodokli no 30% 2000.gadā līdz pašreizējiem 10%, ko noteica 2006.gadā. 

Nesenās globālās krīzes laikā valdība bija spiesta nacionalizēt dažas bankas un otro reizi kopš 1998.gada Krievijas finanšu krīzes devalvēt valūtu tengi. 2008.gada oktobrī tika izveidots nacionālais fonds Samruk-Kazyna, kam pieder daudzi nozīmīgi uzņēmumi, ieskaitot valsts dzelzceļu un pastu, valsts naftas un gāzes kompāniju KazMunayGas, valsts urāna ieguves kompāniju Kazatomprom, Air Astana un daudzas finanšu grupas. Valsts ir šā fonda vienīgais akcionārs. Tiek lēsts, ka šis fonds nodrošina 53% no valsts budžeta ieņēmumiem. 

Prezidenta svētā griba
Ekonomiskā izaugsme izskaidro gan patieso, gan iedomāto Nazarbajeva popularitāti. Pirmajos neatkarības gados daudzi kazahi savā prezidentā saskatīja kazahu valsts ideālu iemiesojumu. Pat daži no sašķeltās opozīcijas pateicās viņam par politisko stabilitāti un ekonomisko augšupeju. Ir tādi, kas uzskata: ja Nazarbajeva nebūtu pie varas, visticamāk, Kazahstānā izraisītos tādas pašas etniskās nesaskaņas kā citās postpadomju valstīs. Un Kazahstāna kļūtu par vēl vienu Moldovu. Taču, jāteic, Ziemeļkazahstānā dzīvojošie krievi nav ne tik labi organizēti, ne arī saņem tik lielu militāro un politisko atbalstu kā Piedņestras reģions Moldovā. 

Nazarbajeva griba neizbēgami tiek iestrādāta sabiedriskajā un politiskajā dienaskārtībā. Viņš ir neatņemama daļa no šodienas Kazahstānas. Augstu vērtē sava politiskā aparāta līdzstrādnieku lojalitāti un soda neuzticamību. 

Pagājušajā gadā parlaments pieņēma īpašu likumu, kas Kazahstānas pirmo prezidentu pasludina par Yelbasy – nācijas līderi jeb «vadoni» kazahu valodā. 

Šis tituls Nazarbajevam garantē imunitāti pret apsūdzībām un piešķir tiesības ietekmēt sabiedrisko un ekonomisko kārtību gadījumā, ja viņš atstāj prezidenta amatu. Tā kā visa valsts politiskā sistēma ir radīta ap šo cilvēku, grūti paredzēt, kāda būs Kazahstāna pēc Nazarbajeva valdīšanas beigām. Nesenie ziņojumi par viņa slimību un operāciju slimnīcā Vācijā atkal aktualizē jautājumu par viņa pēcteci. Nazarbajevs nekad nav atklāti minējis, kurš tas varētu būt. 

Viņš izbauda mērenu (pēc Centrālāzijas standartiem) personības kultu. Ir nodibināta Nazarbajeva Universitāte Astanā, laikraksti, kas ir valsts pakļautībā, nereti publicē akadēmiķu un politiķu odas prezidentam. Kāds parlamenta deputāts divus mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām salīdzināja Nazarbajevu ar sauli. «Nursultans Abiševičs ir Dieva un dabas radīts ģēnijs. Debesīs nevar būt cita saule. Šodien nav iedomājams cits prezidents kā vien Nazarbajevs. Kazahstānas ļaudis uz to uzstāj un to pieprasa,» viņš teica valdošās partijas Nur Otan kongresā šogad.

Alekss Tapiņš ir neatkarīgais žurnālists Almati

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1991 Semipalatinskas kodolpoligona slēgšana
2. 1995. Brīvprātīga atteikšanās no kodolieročiem
3. 2002. ASV atzīst Kazahstānu kā tirgus ekonomikas valsti
4. 2010. Kazahstāna kļust par EDSO prezidējošo valsti. Gadu vēlāk EDSO kritizē Kazahstānu par negodīgām vēlēšanām
5. 2011. Prezidentu Nursultanu Nazarbajevu trešo reizi ievēlē amatā ar 96% balsu, lai gan opozīcija vēlēšanas sauc par farsu un tajās nepiedalās

Genādijs Ziemelis, kinorežisors, dzīvo un strādā Kazahstānā:
1991.gada augustā, kad Maskavā notika pučs, ar latviešu filmētāju grupu atrados Kazahstānā. No vietējiem pret sevi izjutām tādu kā nepatiku, it kā pie apvērsuma vainīgi atkal būtu latviešu sarkanie strēlnieki. 

Visgrūtākie laiki sākās 1995./1996.gadā, kad valdīja bezdarbs.

Manuprāt, valsts tomēr vērtējama kā tāda, kas reģionā piedzīvojusi vispozitīvāko izaugsmi. Lielā mērā tāpēc, ka nebija asiņainas revolūcijas un viss notika mierīgi. Kazahstānā dzīvo daudz tautu, un visas labi sadzīvo. Valsts ekonomikā redzama ievērojama attīstība. Pastiprināta uzmanība pievērsta zemes apstrādei un derīgo izrakteņu ieguvei. Pasaules finanšu krīze gan skāra Kazahstānu, bet ne tik lielā mērā kā citas valstis.

Politiskā sistēma ir demokrātiska, pastāv opozīcija, tomēr pie varas ilgstoši atrodas viena partija. Protams, tas nav sevišķi veselīgi, bet cilvēki uzskata, ka labāk balsot par pazīstamu partiju, jo nevar zināt, ko nesīs kāda jauna vara.

Kazahstāna ļoti nopietni izturas pret represēto piemiņu. Pastāv ideja veidot arī latviešiem veltītu pieminekli, bet tam vajadzētu sadarbību ar Latvijas pusi.

Iedzīvotāju skaits — 16,4 miljoni, krievu īpatsvars (2009) – 24%
Galvenās eksportpreces – nafta, ogles, urāns un citi derīgie izrakteņi
Naudas vienība – tenge
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 8883

E-gaunija

Posted on augusts 18, 2011 by - Igaunija

Eiropeiskā Igaunija bauda racionālā saprāta augļus

Ja parafrāzētu tautā populāru izteicienu no Oskara Lutsa grāmatas Pavasaris, tad laikā, kad Igaunija oficiāli atbrīvojās no padomju jūga, igauņi jau vairākus gadus tika veikuši jaunās valsts būvēšanai nepieciešamos priekšdarbus. 

Patiesībā neatkarības atgūšanas process lielā mērā sākās jau 1987.gadā, kad izraisījās tā sauktais fosforītu karš un septembrī četri sabiedrībā zināmi un atzīti vīri – Edgars Savisārs, Sīms Kallass, Tīts Made un Miks Titma – republikāniskajā laikrakstā Edasi publicēja projektu Igaunijas pārejai uz pašpārvaldi. Projektā tika minēta arī vajadzība ieviest pašiem savu naudu. 

80.gadu nogalē Igaunijas sabiedrība, pateicoties Mihaila Gorbačova atklātības un pārbūves politikai, jau uzdrīkstējās būt tik drosmīga, ka runāja par jautājumiem, par kuriem vēl pirms gadiem desmit ne iepīkstēties neuzdrīkstētos, un protestēja pret tādiem procesiem sabiedrībā, kas agrāk šķita dabiski un vajadzīgi. 

Kad Igaunija 1991.gada 20.augustā bez asinsizliešanas oficiāli atguva neatkarību, viss sākās no nulles: nebija likumdošanas, nebija nevienas valsts institūcijas, policijas, robežsardzes, nevienas iestādes, nebija savas naudas, uzņēmumi tik tikko vilka dzīvību.  

Ekonomikas paātrinātājs 
Viena no būtiskākajām reformām notika 1992.gada vasarā. 20.jūnija agrā rītā, pulksten 4, Igaunijas Republikā kā vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis spēkā stājās Igaunijas krona. Vienlaikus Naudas reformas komiteja pacēla pievienotās vērtības nodokli līdz 18%. Šāda PVN likme Igaunijā bija spēkā līdz aizpagājušā gada vasarai, kad valdība to pacēla līdz 20%, paziņojot par pārmaiņām tikai dažas dienas iepriekš. 

Naudas reforma 1992.gadā ilga trīs dienas – no 20. līdz 22.jūnijam. Naudas mainītāju sarakstā bija 1,4 miljoni Igaunijas iedzīvotāju, no tiem naudu mainīt ieradās 1 096 706. Lai gan katrs sarakstā minētais varēja mainīt 1500 rubļu pret 150 kronām (pēc kursa 10 rubļi = 1 krona) un tālāk spēkā stājās kurss 50 rubļi = 1 krona, vidējā maiņas summa bija tikai 136,41 krona. Tolaik igauņi bija ļoti trūcīgi. Pēc statistikas pārvaldes datiem, Igaunijas vidējā bruto alga tolaik bija 35 eiro mēnesī. 

Tolaik klaips maizes maksāja no 80 centiem līdz 1,50, kilograms cukura maksāja 6,60, bet 200 gramu sviesta paciņa – 3,50 kronu. Liela nauda bija pat 10 kronas, uz kurām greznojās 19.gs. nacionālās atmodas laika folklorista, valodnieka un sabiedriskā darbinieka Jakoba Hurta attēls. 

Man tad bija tikai 10 gadu, bet atceros, ka jaunajām «nacionālā» dizaina naudaszīmēm cilvēku acīs bija liela vērtība. Pēc 50 okupācijas gadiem turot rokās pašiem savu naudu, cilvēki nākotnē skatījās ar optimismu un cerēja uz labākiem laikiem. Gluži tāpat kā zilmelnbaltais karogs, arī Igaunijas krona veicināja vienotības sajūtu. 

Naudas reforma atdzīvināja arī ekonomiku. Līdzās «mazajai» privatizācijai sākās vidējo un lielo uzņēmumu privatizācija, Igaunijā ienāca ārzemju kapitāls un jaunas ražošanas tehnoloģijas. Kronas ieviešana pilnībā mainīja ekonomikas struktūru. 

Jaunajām darbavietām vajadzēja cilvēkus ar jaunām prasmēm, bet daudzi vairs nespēja pārkvalificēties. Sākās ātra mantiskā noslāņošanās, visgrūtāk klājās pensionāriem un vecākajai paaudzei. Ātrā kolhozu un sovhozu likvidēšana mainīja ierasto dzīvi laukos, bet jaunās saimniecības attīstījās lēni. 

Ekonomikas flagmanis 
Bet vēl pirms 1992.gada vasaras naudas reformas, kas atdzīvināja Igaunijas ekonomiku, tā paša gada 10.janvārī neatkarīgu darbību sāka Hansapank, kas sākotnēji bija radīta kā Tartu Komercbankas Tallinas filiāle. Līdz 2005.gadam, kad to pārpirka zviedru Swedbank, tā izveidojās par īstu Igaunijas ekonomikas flagmani. 

Banka darbojās Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, 2002.gadā iegāja arī Krievijā. Kopš pirmās dienas Hansapank strādāja tās vēlākais ģenerāldirektors un valdes priekšsēdētājs, tagad Bank Saint Petersburg valdes priekšsēdētājs Indreks Neivelts. 

«Hansapank kļuva par virziena rādītāju vai tendenču radītāju Igaunijas un patiesībā arī Baltijas ekonomikā. Izveidojām pirmo mūsdienīgo klientu apkalpošanas zāli. Kopš pirmās dienas kārtīgi investējām informācijas tehnoloģijās. Pirmie ieviesām tirgū dažādus produktus, sākot ar bankas karti, beidzot ar mājokļa kredītu. Bijām pirmie, kas uzņēmumiem deva ilgtermiņa kredītus un nodrošināja iespēju veikt maksājumus elektroniski, neejot uz bankas filiāli. Pirmie ņēmām kredītus no ārvalstu bankām un ieguldījām šo naudu eksportējošajā ekonomikā. Kotējām biržā akcijas. Paplašinājām savu biznesu pārējās Baltijas valstīs. Visur bijām pionieri. Tikai internetbanku Hoiupank izveidoja pirms mums (1998.gadā Hansapank pārņēma Hoiupank – red.). Šodien tādas lietas šķiet vienkāršas un pašsaprotamas, bet toreiz tas viss bija jaunums,» atceras Neivelts. 

No agrākās industriālās un lauksaimniecības zemes Igaunija strauji kļuva par tehnoloģiski attīstītu valsti. 

Jau gadiem Igaunijā lielā apjomā tiek izmantoti datori, internets, mobilie tālruņi u.tml. 1996.gada 21.februārī, uzstājoties televīzijā, prezidents Meri izsludināja visas Igaunijas datorizācijas programmu Tīģerlēciens. Kopš tā brīža Igaunijas skolās, valsts un pašvaldību iestādēs sākās īsts datoru uzvaras gājiens. 

IT attīstība Igaunijā radījusi priekšnoteikumus vairākiem publiskiem pakalpojumiem, kādu citur pasaulē nav joprojām. Piemēram, no 2000.gada 1.marta Hansapank un Ühispank internetbankas klienti varēja iesniegt ieņēmumu dienestam ienākumu deklarācijas, izmantojot internetbanku. 

E-brīnumi 
Kopš 2002.gada Igaunijā izsniedz elektroniskas personas apliecības – ID kartes. Ar ID karti iespējams digitāli parakstīties, izmantot dažādas interneta vides, kur prasa parakstu, ceļot. Igaunijas lielākajās pilsētās jau gadiem par automašīnas novietošanu var samaksāt ar mobilo telefonu. Pašlaik mobilie operatori izstrādājuši arī viedtelefoniem piemērotas mobilās «autostāvvietas» iespējas. 

Tajā pašā 2002.gadā pirmo reizi tika atvērta interneta vietne, kas iepazīstināja ar bezvadu internetu Wi-Fi. Tolaik Igaunijā darbojās dažas bezvadu interneta zonas, bet jau rudenī tādu bija vairāk nekā 50. Pašlaik iespēja bez maksas izmantot bezvadu internetu Igaunijas publiskajās iestādēs līdzinās elementārām cilvēktiesībām. 

Tad parādījās arī mobilo biļešu un mobilo maksājumu iespēja. Proti, autobusa biļeti Igaunijā varēja nopirkt, nosūtot no mobilā tālruņa īsziņu, un arī par veikalu pakalpojumiem varēja samaksāt ar telefonu. Pirkuma cena tika pievienota nākamā mēneša mobilā telefona rēķinam. 

Un tad pienāca 2003.gads, kad trīs igauņu vīri – Jāns Tallins, Ahti Heinla un Prīts Kasesalu – izstrādāja Skype tehnisko risinājumu. Skype ir bezmaksas programmatūra bezmaksas zvanīšanai, videosarunām un ātru īsziņu sūtīšanai, ko var izmantot savā datorā jebkurā pasaules malā. 

Skype ir pieejams 28 valodās. Pērn Skype bija 170 miljoni savā starpā savienotu lietotāju, kuru kopējais audio un video ierakstu ilgums bija vairāk nekā 207 miljardi minūšu. Šāgada maijā Microsoft paziņoja, ka par 8,5 miljardiem ASV dolāru pārpirks Skype no eBay. Šā iemesla dēļ Igauniju apmeklēja arī ļoti rets viesis: vienu dienu Tallinā aizvadīja Microsoft augstākā līmeņa vadītājs Stīvs Balmers. 

Igaunijas IT inženieri izstrādājuši arī e-policiju un no papīriem brīvu e-valdību. Tāpat Igaunijā, izmantojot ID karti un neizejot no mājām, iespējams piedalīties vietējo pašvaldību un parlamenta vēlēšanās. Gadās, ka parlamenta vēlēšanu dienā līst lietus, vēlētājam slinkums atstāt mājas, tomēr vēlēt gribētos… Atliek tikai ievietot ID karti karšu lasītājā un piedalīties vēlēšanās, neatejot no datora. 

Igaunijas iedzīvotāji IT ērtības uzskata par tik dabiskām, ka tad, ja kāda sistēma iziet no ierindas, ziņu portālos tūlīt izraisās dzīvas diskusijas par to, kas noticis un kad problēma tiks novērsta. Zīmīgi, ka 2007.gada pavasarī, kad no pilsētas centra uz militāro kapsētu tika nogādāts bronzas karavīrs un Igaunija kļuva par upuri kiberuzbrukumam, kas nāca no Krievijas, tieši Igaunijas IT inženieri neatkarīgi spēja novērst masīvos uzbrukumus iestādēm un bankām. 

Septiņi izšķirīgi gadi 
Alans Martinsons vada fondu MTVP, kas nodarbojas ar investīcijām Baltijas un Krievijas interneta firmās. No agrākiem laikiem viņš zināms kā ziņu aģentūras BNS dibinātājs un vadītājs. Būdams Microlink rīkotājdirektors, viņš sāka ziņu portāla Delfi darbību. «Man pašlaik ir 44 gadi, un es nodarbojos ar jaunajiem start-up uzņēmējiem, kas cenšas sākt savas tehnoloģiju firmas darbību. Kad ienācu biznesā, vidējā alga bija septiņi dolāri, un, kad mainīja naudu, mēs saņēmām 150 kronu jeb 10 eiro. Pašlaik, redzot jaunos cilvēkus, kam nav vajadzējis dzīvot padomju laika ārprātā, mana attieksme pret Igaunijas nākotni ir cerīga,» stāsta tehnoloģiju investors. 

Vienlaikus viņš uzsver, ka nākamo septiņu gadu laikā Igaunijai sava ekonomika galīgi jāpārstrukturē, citādi valstij, pēc viņa domām, vairs nebūs nākotnes. 

«Nav taču iespējams līdz bezgalībai virpot uzgriežņus – vairāk un ātrāk. Mums iespējami drīz jāmaina vienkāršais un lētais darbs pret gudru un dārgu. Taču tas nozīmē, ka mainīties vajadzētu visai ekonomikas struktūrai. Te liela loma būtu Igaunijas izglītības sistēmai, arī politiķi varētu būt priekšzīmīgāki,» uzsver investīciju biznesmenis. 

Martinsons uzskata, ka igauņi pašlaik diemžēl ir daudz laiskāki nekā 90.gadu sākumā un vidū. «Tolaik bijām trūcīgi, izsalkuši, gribējām ātri panākt turīgākās valstis. Attīstījāmies milzu ātrumā un pareizā virzienā. Pieņēmām lēmumus, kas, tagad atskatoties, ir attaisnojušies ar uzviju: veiksmīga naudas reforma, līdzsvarots budžets, stabila un vienkārša nodokļu sistēma… Laikā, kad mums jau klājās itin kā labi, kļuvām laiskāki, tāpēc vairs nevēlējāmies tik viegli pieņemt būtiskus lēmumus, kas mainītu visu sabiedrību.» 

Viņaprāt, pēdējās desmitgades labākais notikums bijusi regresējošā ekonomikas krīze. «2008.-2010.gadu krīze Igaunijai bija īsta Dieva svētība! Pēc tās atkal esam sakustējušies, domājam un attīstāmies. Jauni uzņēmumi cenšas nostāties uz savām kājām.»

IT koledžas rektors Linnars Vīks domā līdzīgi. Viņš uzskata, ka pašlaik lielākā problēma ir nespēja formulēt Igaunijas vidēja termiņa attīstības vīziju un darboties tās labā. «Igaunijas vadošajai elitei – politiķiem, ierēdņiem, uzņēmējiem – piemīt pat uzkrītoši laba spēja adekvāti reaģēt uz apkārtējām pārmaiņām. Pastāv vienprātība par to, kā risināt būtiskākās problēmas, taču ar taktiku, kas orientēta tikai uz reaģēšanu, ilgtermiņa labklājību nav iespējams panākt,» atzīst Vīks. 

Vienlaikus rektors priecājas, ka atšķirībā no agrākiem laikiem, kad daudzi jaunie vēlējās studēt sociālās zinības, šogad Igaunijas augstskolās saņemts nebijis daudzums iesniegumu studijām inženiertehniskajās specialitātēs. 

Nenoliedzami, Igaunija bijusi ieguvēja pēc pievienošanās ES. Pat grūti saskaitīt tos kronu un eiro miljardus, ko Igaunija pēc pievienošanās lielajai savienībai no tās saņēmusi ar mērķi attīstīt novecojušo infrastruktūru – būvēt ceļus un remontēt dzelzceļus, stimulēt lauksaimniecību, rūpniecību, veidot jaunas valsts iestādes. 

Dalība starptautiskās organizācijās – gan ES, gan NATO – palielinājusi Igaunijas uzticamību ārvalstu investoru acīs un vairojusi Igaunijas eksporta spējas. Ārzemju analītiķi atzinīgi novērtējuši to, kā Igaunija, savelkot jostu, tika galā ar ekonomisko krīzi, kas tai kā viesulis pārbrāzās 2008.-2010.gadā. 

Nepiekāpīgā sacīkste ar laiku un aizvien tukšāko valsts kasi tika pamanīta. Starptautiskais žurnāls The Banker, kas ietilpst Financial Times grupā, šāgada sākumā atzina Jirgenu Ligi par Eiropas 2010.gada labāko finanšu ministru. Tika uzsvērta Ligi spēja nezaudēt kontroli pār budžeta deficītu ekonomikas krituma apstākļos. Pērn oktobrī starptautiskais ekonomikas izdevums Emerging Markets viņu atzina par attīstības ceļu ejošās Eiropas 2010.gada labāko finanšu ministru. 

Igaunija neapšaubāmi ir zeme, kas attīstās. Kaut gan ekonomiskais pieaugums atkal ir ar plus zīmi – galvenokārt pateicoties eksportējošiem uzņēmumiem -, tomēr katrai uzvarai ir sava cena. 

Arī nabadzības faktori
Straujā attīstība cilvēkus gadu gaitā nošķīrusi «uzvarētājos» un «zaudētājos». Radušās daudzas Igaunijas ar ļoti atšķirīgu ekonomisko situāciju. Pēc Statistikas pārvaldes datiem, 2009.gadā nosacītā trūkumā dzīvojuši 16% Igaunijas iedzīvotāju, bet, piemēram, starp mājsaimniecībām ar tikai vienu no vecākiem, trūkuma pakāpe ir 38%, nabadzības risku palielina arī vairāk nekā divi bērni ģimenē. 

No pāriem ar vienu vai diviem bērniem trūkumā dzīvojusi desmitā daļa, bet starp ģimenēm ar trim vai vairāk bērniem trūcīgo bijis gandrīz divtik. Arī tad, ja vecākiem ir maksimāla darba intensitāte, mājsaimniecības ar bērniem trūkumā dzīvo trīsreiz biežāk nekā mājsaimniecības bez bērniem. 

No tām mājsaimniecībām ar bērniem, kur pētījuma laikā nestrādāja neviens darbspējas vecuma cilvēks, trūkumā dzīvoja pat 80%. Tajā pašā laikā visturīgākās bija bezbērnu mājsaimniecības, kur strādāja visi darbspējas vecuma cilvēki. Starp šādām mājsaimniecībām nosacītais trūkums 2009.gadā sasniedza tikai trīs procentus. 

Igauniju pamazām atstāj uzņēmīgāki jaunieši un pusmūža cilvēki, jo algu līmenis būtiski atpaliek no Ziemeļeiropas vai Rietumeiropas valstīm. Pēc Somijas migrācijas pārvaldes oficiālajiem datiem, Somijā strādā vēl aptuveni 25 000 igauņu, kam tā ir arī pastāvīgā dzīves vieta.  Pērn oktobrī laikraksts Äripäev rakstīja, ka Somijā strādā aptuveni 30 000 celtnieku no Igaunijas un ka tur nav neviena objekta, kurā nebūtu nodarbināti igauņi. Bet Igauniju pamet arī ārsti, autobusu šoferi, medicīnas māsas… 

Kad es šopavasar svētdienas vakarā kādā no Tallink termināļiem gaidīju iekāpšanu kuģī uz Stokholmu, man caur uzgaidāmo telpu nepārspīlējot vajadzēja uz priekšu lauzties ar elkoņiem, jo turpat tika reģistrēti arī pasažieri uz Somiju. Igauņi svētdienas vakarā steidzās atgriezties savā jaunajā mītnes zemē, lai pēc īsas atpūtas dzimtenē atkal dotos uz darbu. 

To, cik daudz ļaužu Igaunija zaudējusi emigrācijas dēļ, nezina neviens. Šādas statistikas nav. Iespējams, adekvātu ainu sniegs tautas skaitīšana, kas sāksies šāgada beigās. 

Bērns par 64 000 eiro 
Daudz labāka nav arī demogrāfiskā situācija. Igauņu kļūst aizvien mazāk. Ilgtermiņa demogrāfiskās prognozes lielākoties rāda iedzīvotāju skaita samazināšanos, kas neapšaubāmi būtiski ietekmēs arī ekonomiku, jo samazināsies pieejamais darbaspēks. Salīdzinot ar padomju gadiem vai Igaunijas neatkarības atgūšanas laiku, daudzbērnu ģimenes vairs nav pārāk populāras. Izaudzināt pat vienu bērnu ir ļoti dārgi. 

Demogrāfijas lietu ministrijas birojs 2008.gadā profesorei Enei Margitai Tītai pasūtīja analīzi, kurā noskaidroja – lai uzturētu bērnu līdz 20 gadu vecumam, vajadzīgs vismaz 1-1,1 miljons kronu jeb 64 000 eiro. 

Salīdzinot ar pagājušo gadu, dzimstības līmenis Igaunijā šāgada pirmajā pusgadā mazinājies par desmito daļu. Kopš 2005.gada Igaunijā aizvien sarucis auglīgā vecuma jeb 15-49 gadus vecu sieviešu skaits, konstatēts kritums no 340 000 līdz 316 000. Būtiski samazinājies jauno potenciālo dzemdētāju jeb 15-19 gadus vecu sieviešu daudzums.  

Par spīti tam, ka dziedošās revolūcijas laikā dzimušie tagad sasnieguši bērnu radīšanas vecumu, demogrāfiskie rādītāji nav iepriecinoši. Tas saistīts ar to, ka dzemdētājas Igaunijā kļūst aizvien vecākas. Lai igauņi lauztu tradicionālo divu bērnu ģimenes modeli un izvēlētos radīt trešo bērnu, vislielākā nozīme ir pieredzei ar pirmo un otro bērnu. Tomēr svarīgs faktors ir arī dzemdētāju vecums, jo mūsdienās pat pirmais bērns bieži tiek laists pasaulē tikai vēlīnos trīsdesmit.  

Pagājušā gada pirmajā pusē Igaunijā, pēc pašreizējiem datiem, piedzima 7947 bērni, bet šāgada pirmajos sešos mēnešos – 7226. Saskaņā ar Eurostat 2005.gadā publicēto bāzes prognozi Igaunijas iedzīvotāju skaits 2051.gadā, salīdzinot ar 2004.gadu, būs samazinājies par 17%, pēc pesimistiskā scenārija – pat par 34%, toties pēc optimistiskā – par 9% pieaudzis.


Pareizajā gaitenī
Kādreizējās Hansapank bijušais ģenerāldirektors Indreks Neivelts to, kas pašlaik notiek Igaunijā, vērtē ar zināmu distanci. Vistraģiskākā, viņaprāt, ir igauņu lēnā izmiršana, bet pozitīvs ir Somijas tuvums

Ar ko mums vajadzētu būt visapmierinātākajiem, domājot par Igaunijas attīstību beidzamajos 20 gados? 
Mums ir kārtīgi funkcionējoša Eiropas valsts, turklāt eiropeiska valsts. Atceroties, kāda bija domāšana un izpratne par dzīvi Eiropā pirms 20 gadiem, nudien esam piedzīvojuši ļoti lielu attīstību. Tāpēc var teikt, ka svarīgākais notikums bija Igaunijas uzaicināšana uz pārrunām par pievienošanos ES un viss, kas sekoja. Sākot ar likumdošanu, beidzot ar subsīdijām un brīvu ceļošanu. Mēs itin kā iegājām gaitenī, kur mums viss tika pienests pareizajā secībā. Maldīšanās vieniem pašiem būtu bijusi ļoti ilga un grūta. 

Kas ir sliktāk, nekā cerēts? 
Samazinājies šeit dzīvojošo cilvēku skaits, jo ir maza dzimstība un daudzi izceļo. Šajā ziņā šie 20 gadi bijuši vieni no sliktākajiem mūsu vēsturē. Tas, ka citām Baltijas valstīm klājies vēl sliktāk, nav nekāds mierinājums. 

Ko mēs būtu varējuši darīt citādi?
Lielas stratēģiskas kļūdas nav pieļautas. Ekonomikā jau no sākuma būtu vajadzējis vairāk atbalstīt eksportējošos uzņēmumus. Ne tikai finansiāli, bet arī morāli. Ekonomikas pamats ir eksportējošs uzņēmums, kas nemitīgi attīstīta savu produkciju. Tāpat būtu vajadzējis izvairīties no tāda kredītu buma, kādu pieredzējām pirms pieciem gadiem. 

Kādā ziņā atšķiramies no pārējām Baltijas valstīm? 
Jau vairāk nekā desmit gadu esmu gan nopietni, gan jokojot teicis, ka mums ir pats labākais ziemeļu kaimiņš. Padomju laikā skatījāmies Somijas televīziju, un tāpēc mums bija labākas valodu zināšanas un saprašana par to, kas notiek Eiropā. Pašlaik esam ļoti cieši saauguši ar Somiju: igauņi brauc uz Somiju strādāt, somi ierodas Igaunijā atpūsties un iepirkties, un daudzu Somijas uzņēmumu darbība daļēji norit Igaunijā. Ekonomiskajā ziņā praktiski darbojamies kā viena valsts. Pat nauda mums tagad viena. Ne Latvijai, ne Lietuvai nav tāda bagāta un izpalīdzīga kaimiņa. 

Kas Igaunijā ir sliktāk, salīdzinot ar Latviju un Lietuvu?
Igaunija ir mazākā no Baltijas valstīm. Tas ir mūsu lielākais trūkums.

Kadri Pāsa ir igauņu neatkarīgā žurnāliste 

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1992. Naudas reforma, vissvarīgākā ekonomikas reforma Igaunijā 90.gados, pāreja no rubļiem uz Igaunijas kronām
2. 1994. Prezidents Lennarts Meri un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins paraksta līgumu par Krievijas karaspēka izvešanu
3. 1996. Prezidents Lennarts Meri izsludina datorizācijas programmu Tīģerlēciens
4. 2004. Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts statusa iegūšana
5. 2011. Pāreja no Igaunijas kronām uz eiro

Iedzīvotāju skaits — 1,3 miljoni, krievu īpatsvars (2010) – 26%
Galvenās industrijas – IT, elektronika, telekomunikācijas un koksne
Naudas vienība – eiro
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 14 836

Iespējamā misija

Posted on augusts 18, 2011 by - Gruzija

Gruzijas galvenā kļūda bija pieņēmums, ka, sabrūkot Ļaunuma impērijai, automātiski beigs pastāvēt arī ļaunums

Mēs esam paaudze, kas neaizmirsīs. Ikviens no mums, kas vecāks par 30 gadiem, atceras to, ka bijām daļa no kaut kā liela. Pārāk ilgstoši, lai to spētu aizmirst. Un vairākumam šīs atmiņas par kaut ko tik lielu un tik ilgstošu – par Padomju Savienību – nav patīkamas. 

Varam uzskaitīt daudz kļūdu, ko gruzīni pieļāva savā ceļā uz brīvību. Bet arī Rietumi pieļāva kļūdas. Galvenā no tām – pieņēmums, ka, sabrūkot Ļaunuma impērijai, automātiski beigs pastāvēt arī ļaunums. Diemžēl tā nenotika. Arī 20 gadus vēlāk tas vēl nav noticis. PSRS turpina eksistēt cilvēku prātos. Un galvenais šāda prāta īpašnieks ir Krievijas premjerministrs Putins, kas PSRS bojāeju nosaucis par 20.gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Šī filozofija ir pamatā arī Krievijas politikai attiecībā uz tās «tuvākajām ārzemēm» (termins, ar kuru apzīmē ekskluzīvu Krievijas interešu zonu). 

Vladimirs Putins, kas, visticamāk, 2012.gadā kļūs par Krievijas prezidentu turpmākajiem sešiem vai pat divpadsmit gadiem, savā 1.augusta publiskajā runā nenoliedza iespēju iekļaut Dienvidosetiju Krievijas Federācijas sastāvā. Arī attiecībā uz Baltkrieviju ir līdzīgi plāni. 

Nākotne sākās vakar
Statistikas dati par ekonomisko attīstību manā valstī šķiet brīnumaini. Pēdējo septiņu gadu laikā valsts budžets palielinājies 11 reižu, ierēdņu algas kļuvušas 8-15 reizes lielākas. Pasaules reitingu veidotājiem Gruziju vajadzēja izņemt no «neveiksmīgo valstu» (failed states) saraksta, jo saskaņā ar Transparency International datiem valstī ir viszemākais korupcijas līmenis Austrumeiropā, neskaitot Baltiju. 

Tomēr, tā kā ekonomiskās atgūšanās sākuma pozīcija bija katastrofāli zema, dzīves līmenis Gruzijā joprojām ir daudz zemāks nekā vidēji Austrumeiropā. 

Runājot par Gruziju, nemainīgs ir atskaites punkts – pirms 2003.gada Rožu revolūcijas un pēc tās. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas Gruzijas, lai gan pašreizējā valsts no iepriekšējās ir mantojusi daudz problēmu. 

Gruzijas valdība ir apsolījusi 2011.gada rudenī ieviest jaunu vēlēšanu sistēmu, un gaidāmās parlamenta un prezidenta vēlēšanas notiks saskaņā ar jaunajiem noteikumiem attiecīgi 2012. un 2013.gadā. 

Būtiska demokrātijas problēma ir plašsaziņas līdzekļu politiskais dalījums un neuzticēšanās tiesu varai. Gruzijas tiesa visos tās līmeņos vienmēr atradusies kukuļdošanas piramīdas virsotnē. Pašlaik situācija mainās – kopš īstenotas nopietnas pārmaiņas personālsastāvā un veiktas dažas plaši izskanējušas tiesnešu aizturēšanas, korupcija vairs nav problēma. Tomēr uzticēšanās trūkums pastāv joprojām. Valdība šajā ziņā noskaņota optimistiski – vienmēr atgādina par reiz katastrofāli zemo uzticēšanās līmeni policijai (3-4% tās pirmsākumos) un to, ka pašlaik policija ir viena no populārākajām un vislabāk vērtētajām institūcijām valstī (tai uzticas 84% iedzīvotāju!). Tikai armijai un pareizticīgo baznīcai iedzīvotāji uzticas vēl vairāk (attiecīgi 85% un virs 90%). Viss iespējams, ja vien ir patiesa politiskā griba! 

Tomēr galvenā demokrātijas problēma ir spēcīgas un patriotiski noskaņotas opozīcijas (kas nebūtu saistīta ar lielo ziemeļu kaimiņu) trūkums. Tas ir acīmredzams, ja aplūko pagājušā gada pašvaldību vēlēšanu rezultātus (valdošā partija kārtējo reizi ieguva balsu vairākumu) un ievēro politiskās demonstrācijas ielās. Arvien mazāks patiesi neapmierināto protestētāju skaits nebūt nenozīmē, ka strauji pieaug apmierināto iedzīvotāju skaits. Taču tas atspoguļo labāku izpratni par ļoti vienkāršu patiesību – ja vēlies atjaunot savu māju, nav vajadzības to pilnībā iznīcināt. 

Neizdevušās atvadas
Vai pilsoņu karā mēdz būt arī komiskā dimensija? Mūsu gadījumā kaut ko no tās piedzīvojām 1991.gada decembrī, kad galvenajā Tbilisi avēnijā bojā gāja cilvēki, šāva tanki un haubices un gan parlamenta, gan bijušās VDK un apkārtnes ēkas bija liesmās. Komiskais un traģiskais vienlaikus bija tas, ka pilsoņu karš Gruzijā sākās tajā pašā dienā, kad PSRS prezidents Gorbačovs televīzijas uzrunā paziņoja par impērijas beigām un atkāpšanos no amata. Impērija savas pastāvēšanas gados no nācijas bija paņēmusi ļoti daudz enerģijas un asiņu, bet tās beigu fakts gruzīniem paslīdēja garām nepamanīts, iemesls pavisam vienkāršs – smagās apšaudes dēļ galvaspilsētā visā valstī bija pārtraukta televīzijas apraide. 

Gruzīni izrādījās vienīgā nācija, kas palaida garām impērijas bojāejas pasludināšanas dienu, tāpēc arī viņu neatkarība jau bija kļuvusi par vēstures faktu. Ja nebūtu pilsoņu kara, šajā dienā taču tiktu svinēta uzvara! 

Tieši tad demokrātijas un labklājības vārdā daļa zemessardzes un paramilitārā grupa Mkhedrioni sāka cīņu pret nedaudz vairāk nekā pirms gada ievēlēto pirmo Gruzijas prezidentu Zviadu Gamsahurdiju. Un šī diena tomēr kļuva simboliska – tā bija cīņa par labāku nākotni, nezinot, vai pagātne vēl pastāv, vai ne.  

Pēc 12 dienu ilgušās apšaudes pašā Tbilisi sirdī Gamsahurdija aizbēga no valsts. Un tikai tad, atjaunojoties televīzijas translācijai, pieci miljoni Gruzijas iedzīvotāju uzzināja, ka pirms vairākām nedēļām beigusi pastāvēt Padomju Savienība. Apšaudes Tbilisi ielās lielākoties rimās, tomēr pilsoņu karš līdztekus Ļaunuma impērijas pēcnāves konvulsijām turpinājās vēl trīs gadus. Pareizāk būtu teikt – atsevišķas cīņas turpinājās vēl trīs gadus, bet konvulsijas – pat pēc nākamā prezidenta Ševardnadzes atstādināšanas no amata 12 gadus vēlāk. «Pēcgrūdieni» turpinās līdz pat šai dienai. 

Sit, tātad mīl?
Grūti pateikt, kāpēc tieši Gruzijas «zaudēšanas» iespēja Krievijai šķiet nacionālā katastrofa. Citās bijušajās padomju republikās notikusī līdzīgā atbrīvošanās kustība tika uztverta ar mazākām aizdomām un bailēm. Taču Gruzija ir atsevišķs gadījums. Mūsu vēlme būt brīviem tika un joprojām tiek uzskatīta par nodevību un joprojām izraisa bezprecedenta agresiju. 

Salīdzinājumam – daži interesanti skaitļi un fakti. 

Saskaņā ar oficiālajiem datiem Krievijas armijai ir vairāk nekā 30 000 tanku, Gruzijas bruņotajos spēkos ir tieši tikpat liels skaits karavīru un virsnieku. 

2009.gada ziemā kādā mežā Krievijas centrālajā daļā tika atrasts vairāk nekā 200 pamestu tanku un bruņumašīnu (BTR un BMP). Tūristi nofilmēja redzēto un publicēja YouTube. Pēc dažu nedēļu izmeklēšanas tika atklāts, ka tehnikas īpašnieki jau atrodas simtiem kilometru attālumā. Sodīja vienu pulkvežleitnantu, citu vainīgo nebija. Tajā pašā laikā saskaņā ar Konvencionālo bruņoto spēku līgumu Gruzijai drīkst piederēt tikai 220 tanku – tikpat daudz, cik krievi bija pametuši mežā. 

Krievijas sabiedriskās domas aptaujas rezultāti rāda, ka kaimiņzemes iedzīvotāji Gruziju uzskata par vienu no trim galvenajiem valsts ienaidniekiem. Militāro jaudu salīdzinājumam un tam, kādus draudus kādreizējā «vecākā brāļa» drošībai gruzīni vispār spēj radīt, nav nozīmes. 

Runājot par «vecāko brāli», tā attieksmi un izturēšanos vislabāk raksturo labi zināmais krievu sakāmvārds: «Ja sit, tātad mīl.» Pat Krievijas politiskajā valodā agresijai vajadzētu nozīmēt dīvainu pieķeršanos, ko šī valsts izjūt gan pret Latviju, gan Gruziju. Un daudzām citām valstīm. Ja Krievija sit, tā varētu būt pieķeršanās pazīme. Ja bombardē, tai jau vajadzētu būt patiesas mīlestības izpausmei. Tiesa, ļoti specifiskā un asiņainā izpratnē. 

Tiešām tikai 20?
Laiks ir relatīvs jēdziens. Gadi, kas pagājuši kopš impērijas sabrukuma, Gruzijā bijuši notikumiem pārbagāti. Kari, pilsoņu kari, «aukstais» karš, revolūcijas, apvērsumi, bēgļi, valsts iekšienē pārvietotās personas (IDP), embargo, okupācija – ar šādu notikumu klāstu pietiktu daudziem gadsimtiem, nevis tikai divām desmitgadēm un tikai vienai paaudzei. 

Sliktai pieredzei tomēr ir viena priekšrocība – no tās iespējams daudz mācīties. Krietni vairāk un ātrāk nekā no «normāla» dzīves rituma, «normālas» tautas attīstības un «normāla» valsts veidošanas procesa. 

«Laiks mainījis ne tikai mūsu attieksmi, bet arī vārdu krājumu. Mans dēls un meita, kas ir studentu vecumā, nezina tādus vārdus kā kriša, otkat, ments,» stāsta medicīnas doktors no Tbilisi, 54 gadus vecais Levans Čolokašvili. Viņa ģimene ir viena no zināmākajām dižciltīgajām gruzīnu ģimenēm, kas daudz cietusi komunistu laikos. 1924.gadā par sacelšanos pret boļševikiem tika arestēts un nošauts viņa vectēvs. 2003.gada Rožu revolūcija, kuras rezultātā vecuma novārdzinātā prezidenta Eduarda Ševardnadzes vietā stājās 35 gadus jaunais, Rietumu izglītību ieguvušais Mihails Saakašvili, Čolokašvili nepiedāvāja ne valsts amatus, ne ātrus finansiālus ieguvumus. Tomēr jaunais dzīvesveids viņam sniedza jaunas iespējas. Tagad viņš ir universitātes izdevniecības izpilddirektors un Koalīcijas par eiropeisku Gruziju, kas apvieno līdz pat 80 dažādu nevalstisko organizāciju, dibinātājs. «Mūs visus vieno kopēja ideja – palīdzēt valstij atgūt tās vēsturisko vietu Eiropā, ko tā pazaudējusi gadsimtiem ilgu iebrukumu un vairāk nekā 200 Krievijas okupācijas gadu laikā,» viņš paskaidro. «Mums pašlaik ir iemesls izjust lepnumu ne tikai par 3500 gadu seno vēsturi, bet arī par mūsdienīgu valstiskumu. Pēc gadu desmitu ilgiem kritumiem beidzot esam atpakaļ uz kājām. Es lepojos ar to, ka mūsu reformas bijušas tik veiksmīgas un ka arvien biežāk izskan jautājums – ja gruzīni to spēja, kāpēc lai mēs to nespētu? Šo jautājumu sev uzdod Armēnijā, Ukrainā, Moldovā…» 

Levans Čolokašvili ir pārliecināts, ka reformas sākas galvā. Viņš atbalsta pārmaiņas arī tādējādi, ka savā ģimenē uzņēmis 26 gadus veco Moniku no Sietlas Vašingtonas štatā, kura mācīs angļu valodu valsts skolā Tbilisi. Ar Gruzijas valdības noslēgto līgumu tūkstošiem cilvēku, kam dzimtā valoda ir angļu, no 2011.gada rudens visās valsts skolās (pat visattālākajos ciematos) strādās par angļu valodā runājošiem skolotājiem. Valsts iedzīvotāji tika aicināti bez maksas uzņemt un izmitināt šos cilvēkus, un Čolokašvili brīvprātīgi piekrita. Viņš ar to lepojas un ir pārliecināts, ka arī pārmaiņas valodas un kultūras telpā, tas ir, izkļūšana no dominējošā krieviskuma, sākas galvā. 

Kara gaišā puse
Visam ir sava otrā puse, pat karam. 2008.gadā piedzīvojām tā tumšākās izpausmes – nāvi, izvarošanas, laupīšanas, etnisko tīrīšanu, Gruzijas teritorijas okupēšanu, simtiem tūkstošu etnisko gruzīnu pārvietošanu, viņu īpašumu un pat veselu ciematu iznīcināšanu, tiltu, lidostu un infrastruktūras objektu bombardēšanu un tā tālāk. 

Taču bija arī gaišā puse – pirmo reizi 20 gadu laikā Rietumiem nācās atzīt, ka tas ir konflikts starp Gruziju un Krieviju, nevis starp Gruziju un tās separātiskajiem Abhāzijas un Dienvidosetijas reģioniem. Un tajā vajadzēja iejaukties. Taču nevis ar tankiem un karaspēku, bet gan diplomātiskā veidā un tiešās sarunās ar Krieviju. Un, jāteic, pēc 2008.gada Gruzija vairs nav pamesta viena stāvam pretī lielajam ziemeļu kaimiņam (pat ja, spriežot pēc skaitļiem, zaudējumi nemaz nebija «tik iespaidīgi» – 1992.-1993.gadā Gruzija zaudēja kontroli pār 17% no tās teritorijas, bet 2008.gadā tai tika atņemti vēl «tikai» 3% teritorijas). 

2008.gads kļuva arī par pagrieziena punktu Gruzijas attiecībās ar Eiropas un transatlantiskajām organizācijām. NATO sāka NATO un Gruzijas komisijas un Ikgadējās nacionālās programmas izveidošanu, aizstājot Rīcības plānu dalībai NATO, kas Gruzijai tika atteikts neilgi pirms kara sākuma – tā paša gada aprīlī. 2009.gadā valsts tika iekļauta ES Austrumu partnerības programmā, un kopš 2011.gada ES ir atvieglojusi vīzu režīmu ar Gruziju. 

Vien simboliski, tomēr ļoti nozīmīgi: tikai pēc 2008.gada kara Gruzija saņēma drosmi un paziņoja, ka izstājas no PSRS karikatūras – Neatkarīgo Valstu Sadraudzības. Tās joprojām vēl nav Ļaunuma impērijas beigas, tomēr, neapšaubāmi, vēl viena nagla agrākā «vecākā brāļa» zārkā. Un vēl viens solis augšup. 

Tengizs Gogotišvili ir Gruzijas televīzijas Rustavi 2 žurnālists

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1991.gada 9.aprīlis. Gruzijas Augstākā Padome pieņem aktu par Gruzijas neatkarību
2. 1991.gada decembris-1992.gada janvāris. Militārais apvērsums, kas izvēršas par ilgstošu pilsoņu karu
3. 1991.-1992. Abhāzijas un Dienvidosetijas konfliktu sākums, kas atstāj postošu ietekmi uz Gruzijas attīstību un teritoriālo integritāti
4. 2003.gada novembris. Rožu revolūcija, kuras rezultātā no amata atstādina bijušo prezidentu Ševardnadzi
5. 2008.gada augusts. Karš ar Krieviju, tā rezultātā Krievija atzīst Abhāziju un Dienvidosetiju par neatkarīgām valstīm un okupē tās 

Nora Ikstena, rakstniece, dzīvo Latvijā un Gruzijā:
Valstī ir ļoti sarežģīta situācija, jo prezidents Saakašvili manifestē Rietumu demokrātiskās idejas, bet patiesībā visus lēmumus pieņem vienpersoniski. Arī ekonomiskā situācija ārpus tūristu redzesloka ir ļoti slikta, un iedzīvotāji cieš no politiķu pieņemtajiem lēmumiem.

Saakašvili valdīšanas veids ir odiozs – Ziemassvētku balles vairāku miljonu dolāru vērtībā, Tbilisi jaunais tilts, kas patiesībā bojā pilsētas izskatu, bet tā dizaina izstrādē iesaistīti ārzemju arhitekti.

Ja nav intereses lūkoties Gruzijā dziļāk par Tbilisi, viss šķiet skaisti – dārgi restorāni, kultūras iestādes, veikali. Arī cilvēki ir viesmīlīgi un draudzīgi. Tomēr ārpus pilsētas sagaida pārsteigums – daudzās vietās nav elektrības, cilvēki dzīvo zem vidējā dzīves līmeņa.

Galvenā problēma varētu būt tas, ka Gruzija atšķirībā no citām valstīm vēl nav iedalīta kādā ietekmes zonā. Ģeogrāfiski tā atrodas sarežģītā vietā, un par to interesējas dažādas varas, it īpaši Krievija. Arī paša Saakašvili autoritārisms ir problēma. Ja mainītos vara un vietā nāktu cilvēki bez izteikti savtīgām interesēm, ar rietumnieciskāku skatu, situācija varētu mainīties.

Iedzīvotāju skaits – 4,6 miljoni, krievu īpatsvars (2002) – 1,5%
Galvenās industrijas – tērauds, automātika un elektropreces
Naudas vienība – lars
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 2658

No PSRS uz nekurieni

Posted on augusts 18, 2011 by - Baltkrievija

Baltkrievijas prezidenta mājaslapā vārds «padomju» minēts 541 reizi. Viņš aizvien sapņo noķert laikus, kas jau sen aizgājuši

Pirms 20 gadiem mana zeme negribīgi «izgāja» no Padomju Savienības, taču Padomju Savienība tā arī nav «izgājusi» no manas zemes. Ikviens ārzemju žurnālists, kas atbrauc uz Baltkrieviju, pēc tam raksta vienu un to pašu: te joprojām ir gan VDK, gan Ļeņina statuja galvaspilsētas galvenajā laukumā un padomju karogi. 

Arī Krievijas krievi, atbraukuši uz Baltkrieviju, runā aptuveni par to pašu: te taču ir gan Eiropa (Minska ir eiropeiski tīra), gan Padomju Savienība (cenas zemas, apkalpošana – padomiska). No viņu viedokļa tā ir ideāla kombinācija. 

Taisnība gan vieniem, gan otriem. Jo 20 gadus pastāvējušas abas valstis jeb divas vienā: Baltkrievijas PSR un Baltkrievija. Baltkrievi dzīvo tajā, kur dzīve ērtāka. Divās valstīs vienlaikus ir komfortablāk dzīvot. 

20 neatkarības gados iedzīvotāju skaits sarucis par 792 tūkstošiem, noslīdot līdz 1977.gada līmenim (9,47 miljoni). Pirmskara iedzīvotāju daudzumu Baltkrievijas PSR atjaunoja 1972.gadā, bet, ņemot vērā pašreizējos demogrāfiskos datus, nākamajos pāris gados baltkrievu var palikt mazāk, nekā to bija līdz Otrajam pasaules karam. 

Baltkrievu sociologiem savu aptauju dīvainos rezultātus nākas attiecīgi interpretēt. Piemēram: tikai 12% baltkrievu gribētu dzīvot PSRS. Tas ir mazāk nekā jebkur citur pēcpadomju telpā! 

«Mēs negribam atpakaļ PSRS, jo tāpat tur faktiski dzīvojam,» atzīst sociologs Andrejs Vardomackis. Socioloģe Nadežda Jefimova piebilst, ka piecu gadu laikā to proporcija, kas sevi definēja kā PSRS tradīciju glabātājus, apmainījusies vietām ar «baltkrieveiropiešiem». Pašlaik sevi par eiropiešiem uzskata 60% baltkrievu. Taču nav teikts, ka tie kaut reizi mūžā pabijuši Eiropā. Šengenas vīza (60 eiro) baltkrievam nozīmē trešo daļu algas jeb divas trešdaļas pensijas, jeb oficiāli noteikto iztikas minimumu. 

Nav ar ko parunāt savā valodā
Lūk, vēl viena socioloģiskā aptauja. Vairākums baltkrievu par savas zemes valstiskuma avotu atzīst Lietuvas lielkņazisti. Taču par nacionālajiem simboliem divas trešdaļas (73%) dēvē sarkanzaļo karogu un BPSR parauga ģerboni. 

Līdzīga situācija ir ar baltkrievu valodu. Sadzīvē nacionālo valodu pastāvīgi izmanto tikai 6% baltkrievu. 34% baltkrievu ir pārliecināti, ka tajā brīvi runā. Taču ikdienā viņiem nav ar ko sarunāties, un ir spiesti runāt krieviski. 

Valsts prezidents Aleksandrs Lukašenko uzrunā iedzīvotājus ne krievu, ne baltkrievu, bet par «trasjanku» dēvētajā tautas valodā, kas ir valstī izplatīts universāls divu valodu un izrunu sajaukums. 2009.gada tautas skaitīšanas laikā prezidents publiski atzina, ka runā «trasjankā». Un daudzi pilsoņi aptaujā norādīja to pašu, kaut anketā tāda valoda nemaz nebija minēta. 

Baltkrievu valodu prezidents izmanto vien tad, kad izsakās par opozīciju, uzsverot tās nacionālistiskumu un negatīvismu. Prezidenta iecienītais opozīcijas apzīmējums ir «sjavjadomija». Šo vārdu var tulkot kā «nacionālistisks prātvēders». 

Rīgā – ceturtais, šeit – četrreiz
Tāds ir baltkrievu jaunākais joks par prezidenta vēlēšanām. Divdesmit neatkarības gados Lukašenko prezidenta amatā ir 17 gadus, tādējādi pārspējot bijušo PSRS vadītāju Leonīdu Brežņevu ģenerālsekretāra statusā. Lukašenko apgalvo, ka tikai tagad sākot saprast, kā tas ir – būt prezidentam. To, ko Brežņeva laikos dēvēja par stagnāciju, Baltkrievijā šodien sauc par stabilitāti. 

Vēlēšanu un referendumu rezultāti Baltkrievijā ir visstabilākie. Lukašenko četras reizes uzvarējis prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā un vēl trijos referendumos ar rezultātu tuvu 80% (atskaitot pašas pirmās vēlēšanas). Opozīcijas līderi jau sen vairs nemēģina piedāvāt alternatīvu, visa priekšvēlēšanu politiskā cīņa reducējas uz primitīvo formulu: pret Viņu. Un, ja vara vilto vēlēšanas, opozīcija vilto savu līdzdalību vēlēšanās. Gan vieni, gan otri iemācījušies saglabāt savas pozīcijas neskartas.

Neatkarība bez pašcieņas
Baltkrievijas neatkarība sākās dīvaini. 1990.gada jūlijā parlaments pieņēma BPSR Neatkarības deklarāciju. Ilgāk par gadu neatkarīgo Baltkrieviju sauca Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republika. Valsts dzīvoja saskaņā ar 1978.gada PSRS konstitūciju. Arī pēc nosaukuma maiņas uz Baltkrievijas Republiku tā vēl trīs mēnešus atradās Padomju Savienības sastāvā, līdz pēdējā pārstāja eksistēt. Bez savas naudas neatkarīgā Baltkrievija dzīvoja līdz 1992.gada maijam, vismaz trīs gadus bez konstitūcijas – to pieņēma tikai 1994.gada martā, četrus gadus bez prezidenta (ievēlēts 1994.gada jūlijā). Līdz pat 2002.gadam valsts himnai, kuras melodija bija tā pati vecā BPSR himna, nebija vārdu. 

Ja Baltkrievijai arī bijis kāds stratēģiskais mērķis, tas formulējams šādi: sasniegt PSRS laika ekonomiskos rādītājus. Politikā «panākt» Padomju Savienību izdevās daudz vienkāršāk. Kad Baltkrievijas kaimiņrepublikas atdalījās no PSRS, mēs tai tuvojāmies drošā solī. Baltkrievijā salīdzināties ar Padomju Savienību ir ierasta lieta. Piemēram, Baltkrievijas prezidenta mājaslapā vārds «padomju» minēts 541 (!) reizi. 

Tomēr atkārtot PSRS ziedu laiku sasniegumus ekonomikā izrādījās grūti. Varbūt tāpēc, ka mērķis bija bezjēdzīgs. 2010.gadā Baltkrievija saražoja gandrīz trīs reizes mazāk kravas automobiļu (13,2 tūkstošus) nekā 1991.gadā, divas reizes mazāk traktoru (44,4 tūkstošus), 2,5 reizes mazāk televizoru (446 tūkstošus), mazāk gaļas, un pat pienu – mazāk. Toties 1,5 reizes vairāk degvīna (16 litri uz vienu cilvēku gadā) un alus. 

Ekonomiskais «brīnums»
Padomju laikos Baltkrieviju dēvēja par «montāžas cehu». Tā ir pagātne. Tagad mēs esam «naftas pleķis» Eiropas centrā. Baltkrievija iegūst aptuveni divus miljonus tonnu naftas gadā, patērē ap sešiem miljoniem tonnu. Itin kā būtu mīnusos, taču vēl pirms gada pēc naftas produktu eksporta tā ieņēma sesto (!) vietu pasaulē. 

2001.gadā Baltkrievija eksportēja 7,7 miljonus tonnu naftas produktu, pašlaik eksporta apjoms ir divas reizes lielāks (15 miljoni tonnu). Paralēli šajos 10 gados uz pusi samazināts pašmāju slāpekļa mēslojuma, televizoru, kravas automašīnu un traktoru eksports. 

2009.gadā Baltkrievija eksportēja par trešdaļu mazāk traktoru, tikai piektdaļu automobiļu, mazāk par pusi kālija mēslojuma parastā apjoma. Nafta un piens baroja visu eksportu! Vispirms «slaucām» govis, pēc tam – Krieviju. No tā arī pārtiekam. Krievija nopērk visu, kas nav vajadzīgs Eiropai. Trešā daļa Baltkrievijas traktoru aiziet uz Krieviju, tāpat 60% kravas automašīnu, 70% ledusskapju, 100% gaļas un 82% piena. Tur arī ganās Baltkrievijas ekonomiskais brīnums. 

Taču izrādījās, ka tirdzniecībā ar Baltkrieviju Eiropas Savienība ir pārspējusi Krieviju. 2011. gadā kopējā eksportā Krievijas īpatsvars veido 34,7%, ES valstu – 39%. 

Imports no Krievijas veido 50,4%, no ES valstīm – 18,8%. Te nu ir īpašās attiecības ar Krieviju, te nu ir muitas savienība. 

Turklāt, kad sociologi fokusa grupās baltkrieviem uzdod jautājumu – kādā valstu savienībā būtu labāka dzīve: savienībā ar Krieviju vai ES? -, saņemtās atbildes uzrāda konkrētas tendences. Manāmi atšķiras pat leksika, ko cilvēki lieto, spriežot par savienību ar Krieviju vai ar ES. Savienība ar Krieviju tiek aprakstīta paradigmā «dod» («Krievija mums dod»), bet savienība ar ES – paradigmā «ņem vai izmanto» («ES mūs izmanto»). Visus 20 gadus ideoloģija spodrina iedzīvotāju ielāgotos padomju stereotipus.

Nedomājiet, ka Baltkrievija nezina, kādu valsti tā būvē. Mēs to saucam par «sociāli orientētu valsti ar stingras varas elementiem». Ja kapitālisms nozīmē, ka cilvēks ekspluatē cilvēku, tad – pie mums kapitālisma nav, tātad nav arī ekspluatācijas. 

«Sociāli orientētā» valsts balstās uz šādiem galvenajiem vaļiem: bezmaksas medicīna (bet zāles par savu naudu, stundām garas rindas poliklīnikās); bezmaksas izglītība (pēc universitātes divi gadi jāstrādā par kapeikām valsts nomalēs); bezdarbs mazāks par 1% (un mēģini izdzīvot ar bezdarbnieka pabalstu – 15 santīmiem dienā!). 

Valsts apgalvo, ka kompensē 23% no komunālo pakalpojumu tēriņiem, taču pašus lielākos tēriņus – gāzi un karsto ūdeni – iedzīvotāji apmaksā pilnībā. Toties par atkritumu izvešanu, kas izmaksā mazāk par dolāru mēnesī, samaksā valsts, lai pēc tam varētu teikt, ka tai palikts parādā. 

Pašlaik Baltkrievija pati gan iznīcina pēdējo 20 neatkarības gadu «sociālos» sasniegumus: dažāda rakstura priekšrocības, zemās cenas, ticību gādīgajai valstij. 

Liberalizācijas dekrēts
Kamēr pasaule pārdzīvoja ekonomisko krīzi, Baltkrievija pārdzīvoja liberalizāciju. Tās galvenā ideja bija šāda – visam it kā jāmainās tā, lai viss paliktu pa vecam. Tās mērķis – iegūt Starptautiskā Valūtas fonda kredītu Baltkrievijas rubeļa «drošības spilvenam», bet patiesībā – naudu politiskā režīma noturēšanai. Valsts neredzamā roka liberalizāciju īsteno stingri saskaņā ar plānu, ieskaitot ierēdņu personisko atbildību par izpildi. 

Baltkrievijā pastāv divi liberalizācijas veidi: pēc valdības plāna un pēc prezidenta norādījumiem. Valdības plāns paredz, piemēram, «līdz 2013.gadam Baltkrievijai jāiekļūst pasaules valstu pirmajā simtniekā (!), vērtējot nodokļu nomaksas vieglumu (!)». Pēc plāna līdz šāgada beigām valstī pieņems arī 79 liberālus likumus – ne vairāk un ne mazāk. 

Prezidentam pat nācās izdot direktīvu «Par liberalizāciju», citādi ierēdņi neuzticējās šim dīvainajam procesam. Un pareizi darīja. Lūk, raksturīgs Valsts informācijas aģentūras Belta virsraksta paraugs: «Baltkrievijas premjerministrs BRĪDINA par jaunu liberalizācijas vilni.» 

Prezidenta direktīva «Par liberalizāciju» uzrakstīta tā, it kā valstī visus šos 20 gadus nebūtu funkcionējusi konstitūcija. 

Paaudze bez PSRS
Manā zemē nu jau uzaugusi vesela paaudze, kas formāli nav dzīvojusi Baltkrievijas PSR. Šiem jaunajiem cilvēkiem ir ap 20 gadu, viņi mācās universitātēs. Kad gribēju sameklēt neatkarības vienaudžus un parunāties, pēkšņi atklājās, ka visvieglāk viņus atrast par «klusējošajām protesta akcijām» apcietināto un notiesāto sarakstos, kur tie veido aptuveni 80%. Trešdienās viņi iznāk Baltkrievijas pilsētu laukumos, lai pusstundu pastāvētu, demonstratīvi klusējot vai sitot plaukstas. Varas pārstāvji tos grābj ciet un tiesā – par plaukšķināšanu. Par protesta himnu divdesmitgadniekiem kalpo dziesma Mūsu sirdis prasa pārmaiņas…, kuru savulaik uzrakstījis PSRS pēdējo gadu dziesminieks Viktors Cojs. 

Ziniet, es tapinu šo rakstu, bet programma Word manā klēpjdatorā visu laiku pasvītro vārdu «padomju». Nezina! Nepazīst! Tas taču arī par kaut ko liecina.

Raksta autors Viktors Mališevskis ir baltkrievu blogeris un žurnālists

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1990.gada 27.jūlijs. Parlaments pieņem BPSR valstiskās neatkarības deklarāciju
2. 1994.gads. Pieņem konstitūciju, pirmajās prezidenta vēlēšanās ievēlē Aleksandru Lukašenko
3. 1996.gada 24.novembris. Referendumā labo konstitūciju, pārdalot varas pilnvaras par labu prezidentam. Šī, tāpat nākamo vēlēšanu un referendumu rezultātus neatzina ne ES, ne ASV
4. 1997.gads. No Baltkrievijas izved kodolieročus
5. 2006.gads. Minskas centrā Oktobra laukumā, protestējot pret prezidenta vēlēšanu viltošanu, vairāk nekā nedēļu noturas telšu pilsētiņa

Ņikita Pušņakovs, strādā konsultāciju firmā Minskā:
Minskā ir augsts dzīves līmenis – varēja atļauties rubļa devalvāciju. Cenas bija ļoti zemas. Valsts sektors ir bāzēts uz PSRS modeli, un valdība regulē cenas, bet krīze daļēji radusies tāpēc, ka Baltkrievijas eksports ir minimāls. Importa preces ir nesamērīgi dārgas, piemerām, kafija divreiz dārgāka nekā Latvijā.

Arī valūtas Baltkrievijā nav pietiekamā daudzumā. Cilvēki ir izmisuši. Parasti pie valūtas maiņas punkta dežūrē kādi pieci cilvēki, kuri pērk valūtu, tiklīdz tā parādās. Tikmēr melnajā tirgū tā ir uz pusi dārgāka nekā pēc oficiālā kursa.

Tomēr ir lielākas problēmas par ekonomiku – nav brīvības. Cilvēkus apklusina, iebiedē, lai tie nekritizētu varu. Aizliegti jebkādi protesti un mītiņi, tagad sākušies klusējošie protesti un zibakcijas. Taču valdība pieņēmusi likumu, ka protests ir jebkas, kur piedalās vismaz trīs cilvēki. Protestantus savāc policija, un to liktenis paliek nezināms.

Valsts pārvaldes modelis ir pārāk novecojis un nederīgs. Cilvēki gan joprojām sirsnīgi un laipni. Baltkrievijas bagātā kultūra un vēsture tiek saglabāta un pieminēta. Cik ilgi tik nospiedošos apstākļos tas iespējams? Tas ir laika jautājums.

Iedzīvotāju skaits – 9,5 miljoni, krievu īpatsvars (2009) – 8,3%
Galvenās industrijas – mašīnbūve, elektropreces, tekstilpreces un minerālmēsli
Naudas vienība – rubeļi
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 5800

Un tad sāka urbt

Posted on augusts 18, 2011 by - Azerbaidžāna

13-14 neatkarības gadi Azerbaidžanai bija smagi, taču visu pārvērta starptautisks naftas ieguves darījums – tagad naftas nauda piepilda 80% valsts kases

Vēstures skolotāja Zumruda Mamedova (50) atceras laiku pirms 20 gadiem: «Toreiz strādāju par skolotāju vietā «pēc norīkojuma». Tur gandrīz visi pievienojāmies nacionālās atbrīvošanās kustībai, kas sākās 1985.-1987.gadā un kuras rezultātā pēc dažiem gadiem Azerbaidžāna atguva neatkarību. Lai arī drīz bija jādzimst manai meitiņai, piedalījos manifestācijās un kopā ar simt tūkstošiem cilvēku saucu vārdus «brīvība».» Šos procesus viņa dēvē par nācijas atdzimšanu. 

«Asiņainā janvāra» ietekme
Vēstures eksperts Atamolans Mamedovs uzskata, ka galvenais impulss neatkarības atgūšanai bija «Asiņainais janvāris» – 1990.gada 19. un 20.janvāra notikumi. Viņš atceras: «Lai apspiestu arvien pieaugošo spēcīgo atbrīvošanās kustību, uz Baku tika nosūtīti bruņoti karavīri. Simtiem azerbaidžāņu tika nogalināti, sakropļoti, ievainoti un pakļauti fiziskai vardarbībai. Traģiskos notikumus organizēja specvienība Alfa, kuras mērķis bija panākt apvērsumu citās PSRS republikās.» 

Vairāk nekā 140 cilvēku par savu pārliecību tika spīdzināti līdz nāvei. Viņus apglabāja Azerbaidžānas Mocekļu alejā. 

Zumruda atceras arī 20.janvāra nakti: «Pusnaktī dzirdējām šāvienu un ložu skaņas.» Visa ģimene, tāpat kā daudzi pilsoņi, līdz pat rītam palikusi nomodā. Tā kā 19.janvārī plksten 18 bija uzspridzināts televīzijas torņa elektroapgādes bloks, cilvēki nevarēja tūlīt saņemt jaunākās ziņas. Tikai ar avīžu starpniecību bijis iespējams sniegt informāciju par notikušo nelaimi, pēc traģēdijas izplatot bezmaksas izdevumus. Tiklīdz iestājās rīts, viņi devās uz vietām, kur tanki bija šķaidījuši neapbruņotus cilvēkus, kas, sadevušies rokās, stājās tiem ceļā. 

Mamedovs uzskata, ka šis notikums Azerbaidžānas ļaudīs pašos pamatos iznīcināja ticību padomju sistēmas ideoloģijai, padomju valdībai un Kremlim. «Tas pilnībā mainīja daudzu cilvēku uzskatus un radīja jauna veida domāšanu. Gan intelektuāļi, gan dažādu sociālo slāņu pārstāvji, galu galā visa nācija saprata neatkarības nozīmīgumu, cerot, ka tā arī mūsu zemi pasargās no ārēju spēku iejaukšanās.» 

Kalnu Karabaha
1991.gada oktobrī, pieņemot Konstitucionālo aktu par valsts neatkarību, Azerbaidžāna atjaunoja valsts neatkarību. Decembrī tā pirmo reizi kā starptautiskā locekle tika uzņemta Islāma konferences organizācijā. 

Zumruda stāsta, ka, lai arī valsts bija ieguvusi neatkarību, grūtie laiki turpinājās. «Īpaši nopietna bija situācija Karabahā. Turpinājās asiņainais karš starp Armēniju un Azerbaidžānu, tā rezultātā tika zaudēta teritorija. Tomēr iedzīvotājos vairojās patriotisms.» 

No 1991. līdz 1994.gadam ilgušais karš starp Armēniju un Azerbaidžānu bija par Kalnu Karabahas teritoriju. Militārās operācijas beidzās 1994.gada maijā, parakstot vienošanos par uguns pārtraukšanu. Šā konflikta rezultātā tika ievainoti vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku un okupēti 20% Azerbaidžānas teritorijas – Kalnu Karabahas reģions (Šuša, Hankendi, Hodžali, Askerana, Hodžavenda, Aghdere un Hadruta) un septiņi administratīvie rajoni (Lačina, Kelbedžera, Agdama, Džebrajila, Fizuli, Gubadli un Zengilana). 

Sistēmas sabrukums un karš valsts iedzīvotājos radīja pielāgošanās problēmu, uzskata psihologs Murads Isajevs: «Iedomājieties – ja cilvēks ir audzis viena veida sabiedrībā, viņš tai pielāgojies gan garīgā, gan kultūras ziņā. Taču pēkšņi jāpielāgojas jaunai sabiedriskai kārtībai. Tas raisa izmisuma, baiļu sajūtas un rada morālu haosu.» 

Zumruda Mamedova apstiprina, ka cilvēki tolaik tiešām jutās apjukuši: «Mēs bieži uzdevām paši sev tā arī neatbildētus jautājumus – kas notika, kāpēc, kas būs pēc tam?» 

Neraugoties uz problēmām, tika īstenoti arī konstruktīvi uzlabojumi. «Rakstībā atteicās no kirilicas, ieviesa jaunu valūtu, sāka korupcijas apkarošanu un virzību uz tirgus ekonomiku. No nulles veidoja politiskās attiecības ar Turciju. Ārpolitikā Azerbaidžāna nosliecās Rietumu virzienā,» saka Far izpētes centra prezidents Hikmets Hadžizadehs, visas 1992.gada pārmaiņas nosaucot par radikālām reformām. 

1992.gada vasarā Azerbaidžānas valdība politiskā līmenī pieņēma lēmumu izvest Krievijas karaspēku. Mamedovs to uzskata par svarīgu soli, jo turpmāk valsts robežas sargāja Azerbaidžānas armija. Vēl viens panākums bija Azerbaidžānas pievienošanās ANO. Tas bija svarīgi arī tālab, ka ANO hartas 51.pants nodrošina valstij tiesības militāras agresijas gadījumā lūgt palīdzību no jebkuras citas valsts. 

Zumruda, kurai pašlaik ir 22 gadu stāžs pedagoģijā, atceras arī 90.gadu grūtības izglītības procesā. Piemēram, Azerbaidžānas vēsture padomju impērijas laikā tikusi «saīsināta», tāpēc nepieciešamos mācību materiālus skolotājiem tolaik nācies meklēt laikrakstos un arhīvos. 

Pārejas laiks
Politiskie notikumi turpmākajos piecos gados izraisīja ekonomisko krīzi. Valsts vēsturē šis laiks iegājis kā «pārejas periods». Ekonomists Zorabs Ismails teic, ka Azerbaidžānai grūti nācies pielāgoties jaunajam ekonomiskajam režīmam, tā nav bijusi tam gatava. 

Zumruda atceras arī pārtikas trūkumu 90.gadu sākumā. «Ar algu līdz mēneša beigām nepietika. Taču vaļā nāca robežas – varējām iegādāties ārvalstīs ražotos produktus. Mēs, saprotams, nepievērsām uzmanību šo produktu sastāvam – vajadzība pēc pārtikas un spilgtās iepakojuma krāsas bija galvenais priekšnoteikums, to iegādājoties.» 

Zorabs Ismails piemin privatizācijas sertifikātus, kuru mērķis bija dot iedzīvotājiem iespēju privatizēt īpašumu, lai tādējādi atjaunotu taisnīgumu sabiedrībā. Taču tirdzniecība ar tiem tā arī neizkļuva no «melnā tirgus» līmeņa. Viņš norāda: «Lai arī sertifikāti tika ieviesti ar mērķi palīdzēt, pilsoņi patiesībā tika apkrāpti, jo ieinteresētās personas liedza izveidot investīciju fondus.» 

Zumruda joprojām saglabājusi šos sertifikātus, taču tikai kā vēstures liecības. Viņa nevēlas tos pārdot, jo to vērtība ir tikai 3-4 Azerbaidžānas manati jeb aptuveni pieci ASV dolāri par vienu sertifikātu. Augstākā cena, ko reiz varēja saņemt par sertifikātu, bijusi 100 ASV dolāru, bet tas laiks esot pagājis. 

Gadsimta kontrakts
Jaunu posmu Azerbaidžānas ekonomikā ievadīja 1994.gada 20.septembrī parakstīts līgums – astoņas valstis (Azerbaidžāna, ASV, Lielbritānija, Krievija, Turcija, Norvēģija, Japāna un Saūda Arābija) vienojās par sadarbību naftas ieguves atradnēs Azeri, Chirag un Guneshli Azerbaidžānas sektorā Hazārā. Kopš 2003.gada 70-80% budžeta ieņēmumu Azerbaidžāna iegūst tieši no šā darījuma. 

Ekonomists Ismails uzskata, ka no Azerbaidžānas neatkarības divdesmit gadiem 13-14 gadus var uzskatīt par ļoti smagiem, jo tika likvidētas daudzas darbavietas un rezultātā pieauga bezdarbs. 1996.gadā 900 tūkstoši darbspējīgo iedzīvotāju bija bezdarbnieki un 51% iedzīvotāju dzīvoja nabadzības apstākļos. 

Taču pēc līguma parakstīšanas bija jūtams uzplaukums. Saskaņā ar 2011.gada 1.jūlija statistikas datiem valsts budžets ir aptuveni 15,6 miljardi manatu jeb 9,9 miljardi latu. «Tomēr galvenā problēma ir tā, ka 75% no valsts budžeta veido Valsts naftas fonds,» uzskata Ismails. Fonda aktīvu vērtība ir aptuveni 30,4 miljardi ASV dolāru. Tiek lēsts, ka fonda budžeta ieņēmumi gadā būs aptuveni 12,8 miljardi manatu. 

Ekonomika – nelīdzsvarota
1996.gadā Azerbaidžāna pieņēma Zemes reformas likumu. Zeme bez maksas tika sadalīta starp ciematu iedzīvotājiem, bet agrāko kolhozu un sovhozu resursi – iznīcināti, tāpēc vēlāk zemnieki nespēja attīstīt paši savu lauksaimniecību. Daļa no tiem, kas nevarēja apstrādāt savus laukus, pārcēlās uz Baku. Tur tolaik sākās celtniecības uzplaukums, kas veicināja ekonomisko aktivitāti un jaunu uzņēmumu rašanos Azerbaidžānā. 

Baku-Tbilisi-Džejhanas cauruļvada atklāšana stabilizēja valsts ekonomiku. Tas darbojas saskaņā ar 1999.gadā EDSO augstākā līmeņa sanāksmē Stambulā, Turcijā, noslēgto līgumu par galveno eksporta cauruļvadu, ko parakstīja Azerbaidžāna, ASV, Turcija, Gruzija, Kazahstāna un Turkmenistāna. 

Ismails domā, ka galvenā problēma Azerbaidžānā nākamajos 20 gados varētu būt pārējo nozaru lēnā attīstība. «Ja 50% no iekšzemes kopprodukta veido ieņēmumi no naftas nozares, nevar runāt par līdzsvarotu politiku,» uzskata ekonomists. Pat ja Azerbaidžānā ir pietiekami daudz resursu citu nozaru attīstībai, viņaprāt, pastāv nopietni šķēršļi: mākslīgi radītas birokrātiskas barjeras, korupcija, īpašumu politiskā drošība, nodokļu sistēma un nelegālas pārbaudes. Nozīmīga loma arī vājajai banku sistēmai, uzņēmumiem tiek piedāvāti ļoti dārgi kredīti ar procentlikmēm līdz pat 23-25%. 

Psihologs Isajevs uzskata, ka gan  90.gadu sākumam, gan šodienai kopēja iezīme ir savstarpējās uzticēšanās trūkums: «Cilvēki neticēja banku sistēmas priekšrocībām – ne kredītiem, ne kapitālieguldījumiem.» 

Cer uz iekšēju brīvību
Skolotāja Zumruda ir apmierināta ar pašreizējo situāciju, kaut dažkārt atceroties sociālisma laikus: «Padomju sistēmā tu astoņas stundas strādāji, astoņas stundas atpūties un astoņas stundas gulēji. Gan skolotājs, gan ārsts, gan inženieris bija vienlīdzīgi, tikai katrs darīja savu darbu. Taču šodien, ja vēlies labi dzīvot, nākas strādāt vairāk.» 

Isajevs pašreizējo sociālo situāciju, salīdzinot to ar neatkarības atgūšanas otro desmitgadi, novērtē šādi: «Mūsu valsts atrodas psiholoģiskās brīvības dzimšanas priekšvakarā. Agrāko laiku traumētie vecāki neuzticējās sabiedrībai un dzīvoja ar domu, ka ik minūti kaut kas var notikt. Viņu bērni, uzaugot šādā vidē, arī bija «gatavi uz visu», un tas viņus padarīja bailīgus.» Varot vien cerēt, ka interneta lietošanas izplatība arī veicinās cilvēku brīvības sajūtu.

Saskaņā ar Sakaru un informācijas tehnoloģiju ministrijas informāciju pašlaik Azerbaidžānā ir 44 interneta lietotāji uz 100 iedzīvotājiem. Pēc Valsts statistikas komitejas datiem, valstī dzīvo 9 136 700 iedzīvotāju. 

Skolotāja Zumruda Mamedova, kas novēl savai valstij mūžīgu neatkarību, grib vienu: «Lai mēs atgūtu sev piederošās zemes mierīgā ceļā. Mēs vairs nevēlamies karu. Būtu grūti vēlreiz piedzīvot tās pašas rūgtās sajūtas.» 

Bet pētnieks Hadžizadehs atzīst, ka, vērtējot no politiskā viedokļa, valstī iestājusies stagnācija.

Hanima Javadova ir azerbaidžāņu žurnāliste un sociālo mediju trenere

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1991.gada 18.oktobris. Pieņemot Konstitucionālo aktu par valsts neatkarību, tiek atjaunota Azerbaidžānas neatkarība
2. 1992.gada 2.marts. Azerbaidžāna pievienojas ANO
3. 1993. Pēc militāra apvērsuma pie varas izraujas bijušais komunists Heidars Alijevs, kurš prezidenta amatu 10 gadus vēlāk «nodod» dēlam Ilhamam
4. 1994.gada 20.septembris. Paraksta Gadsimta kontraktu par naftas ieguvi
5. 2001.gada janvāris. Azerbaidžāna kļūst par Eiropas Padomes locekli

Ieva Kupce, strādājusi ES delegācijā Azerbaidžānā:
Atmodas laiks ar karstām nacionālām emocijām bija pateicīga augsne konfliktam ar kaimiņvalsti Armēniju. 15 gadu ilgās miera sarunas konfliktu vien iesaldējušas, un avīzēs par to lasāma propaganda. Kalnu Karabahas konflikts starp abām valstīm ilgst jau simtiem gadu. Pirmais iespaids, iebraucot Baku, – tā ir ļoti bagātas valsts galvaspilsēta. Lielie naftas krājumi nodrošinājuši valstij milzu līdzekļus. Nopirkt var visu, un modes veikali pat sacenšas ar Eiropas modes galvaspilsētām. Tur ir Dior, YSL, Valentino un pat Armani Casa mēbeles.

Tomēr ienākumi no naftas veicinājuši skaitliski mazas ļaužu grupas labklājību, un demokrātiskai valsts pārvaldei vēl tāls ceļš ejams. Visur redzami prezidenta Alijeva ģimenes portreti, pat ikvienā ciematā. Baku iedzīvotāji ir ļoti viesmīlīgi. Pieejamās finanses ļauj pilsētā celt un atjaunot visu, par ko vien varētu sapņot. Nākamgad Baku notiks Eirovīzija, un tad būs redzams gan valsts spožums, gan politiskās negācijas.

Iedzīvotāju skaits – 9,2 miljoni, krievu īpatsvars (1999) – 1,8%
Galvenās eksportpreces – nafta un dabasgāze
Naudas vienība – manats
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 6008

Labais karalis tā arī nav ieradies

Posted on augusts 17, 2011 by - Armēnija

Eksperti: kopš 1996.gada Armēnijā nav notikušas starptautiskajiem standartiem atbilstošas vēlēšanas

Pēc referenduma 1991.gadā Armēnijas PSR pasludināja par neatkarīgu valsti, bet mēnesi vēlāk par Armēnijas Republikas prezidentu ievēlēja Levonu Terpetrosjanu. Taču jau pēc dažiem gadiem kļuva skaidrs, ka pie varas esošie nespēj turēties pretī varas kārdinājumiem. Tāpēc tagad nākas secināt, ka neatkarība Armēnijā nav izmantota valsts attīstībai un demokrātijas iedibināšanai.

Ir analītiķi, kas Armēniju dēvē par konkurētspējīga autoritārisma zemi, kurā, lai arī nepastāv diktatorisks, totalitārs režīms, nav arī demokrātijas šā vārda patiesajā nozīmē. «Runājot par dažādām tiesībām, jāteic, ka vārda brīvība pastāv, taču ierobežotā apmērā. Mums ir tiesības rīkot miermīlīgas sapulces, tomēr saspringtās politiskās situācijās šīs brīvības tiek ierobežotas. Iznāk, ka nav skaidru spēles noteikumu, varas iestādes jebkurā brīdī var liegt mums dotās tiesības,» uzskata Armēnijas Helsinku komitejas priekšsēdētājs Avetiks Išhanjans. 

Tumšā un aukstā realitāte
Pēc 1988.gada zemestrīces un karastāvokļa Armēnijas ekonomiskais stāvoklis ik mēnesi pasliktinājās. Zemestrīce, kas notika Spitakā, aptvēra 40% valsts teritorijas un prasīja 25 tūkstošus dzīvību. Armēnijas valdība līdz pat šim laikam nodarbojas ar zemestrīces seku likvidāciju un joprojām nav spējusi pilnībā atjaunot valsts ekonomiku. No zemestrīces cieta aptuveni miljons cilvēku, un daudzi no viņiem joprojām dzīvo treilermājiņās.

Tajā pašā gadā uzliesmojušais Kalnu Karabahas konflikts, kurā armēņi aizstāvēja savu vēsturisko zemi, bija otrs būtiskais faktors, kas pasliktināja Armēnijas ekonomisko stāvokli. Tāpēc pirmie neatkarības gadi valstij bija īpaši smagi. Ļaudis tos vēlāk dēvēja par aukstajiem un tumšajiem gadiem, jo elektrības piegāde bija tikai divas stundas diennaktī. Ziemā cilvēki cirta kokus, lai būtu, ar ko kurināt pašdarinātas dzelzs krāsniņas, bet maizi varēja nopirkt tikai par taloniem.

Taču arī tad, kā uzskata daļa armēņu politologu, toreizējās Armēnijas Nacionālās kustības (ANK) vadītās varas institūcijas vairāk domāja par to, kā pašām noturēties pie varas. Stepans Danieljans, eksperts un centra Sadarbība demokrātijas vārdā vadītājs, atceras, ka 90.gadu sākuma reformu īstenotāji sapratuši: no vienas puses, reformas stimulēs ekonomikas attīstību, no otras, – radīs aizkaitinājumu pret viņiem, jo iedzīvotāji salīdzinās padomju gadus ar 90.gadu sākuma «tumšo un auksto» realitāti. Eksperts uzskata, ka tieši tad tika likti pamati mūsdienu oligopolijām, ekonomikai saaugot ar politisko varu. 

Vēlēšanas armēņu gaumē
1993.-1994.gadā notika arī attālināšanās no demokrātiskajām vērtībām, slēdzot pagrīdē funkcionējošo opozīcijas partiju Armēnijas revolucionārā federācija Dašnakcutjun un politisku motīvu dēļ ierobežojot vārda brīvību.

1995.gadā sarīkotās parlamenta vēlēšanas un referendums par konstitūciju Armēnijas varas centram bija sava veida eksāmens. Vēlēšanās tika pieļauti nepārprotami pārkāpumi, izmantoti administratīvie resursi, lietā likta vardarbība, un pat kriminālie elementi pirmo reizi iznāca politiskajā arēnā.

Eksperti ir vienisprātis: kopš 1996.gada Armēnijā tā arī nav notikušas starptautiskajiem standartiem atbilstošas vēlēšanas. Mūsdienās to rezultātus vilto, izmantojot administratīvos resursus un dodot kukuļus.

1996.gadā uzvarējis šodien par falsificētām dēvētās vēlēšanās, prezidents Levons Terpetrosjans demisionēja jau 1998.gadā. Pēc tam divas reizes – 1998. un 2003.gadā – par Armēnijas prezidentu ievēlēja Robertu Kočarjanu, bet 2008.gadā – Seržu Sargsjanu.

Visi trīs prezidenti solījuši uzlabot tautas stāvokli, stiprinot demokrātiju, paaugstinot algas un pensijas, taču reālas pārmaiņas nav notikušas. Pat ja algas paaugstināja dubultīgi, preču cenas pieauga četrreiz. 

Nepārdomāta privatizācija
Analītiķi norāda, ka nacionālo īpašumu vienlaidu privatizācija neatkarības pirmajos gados īstenota nepareizi, bet varas noturēšanai likti oligarhiskās sistēmas pamati.

Ekonomikas eksperts Samvels Avagjans uzskata, ka 90.gados īstenotās privatizācijas koncepcija izrādījusies pareiza, taču process realizēts, neņemot vērā starptautisko pieredzi. «Privatizācija sākās ļoti spontāni, par tās sekām reti kuram bija pamatots priekšstats. Uzņēmumus pārdeva par cenu, kas bija zemāka par šo uzņēmumu mūru cenu. Faktiski pircējs nebija ieinteresēts, lai uzņēmums strādātu, jo tā degradēšana un pārdošana deva lielāku peļņu.»

Pirms neatkarības iegūšanas Armēnija bija zeme ar nopietnu industriālo potenciālu, taču rūpniecība pagrima, jo iepriekš tajā galvenokārt ražoja galaprodukciju, bet izejvielas saņēma no citām padomju republikām.

«Privatizācijas laikā tika slēgti arī dzīvotspējīgi ražošanas uzņēmumi. Šāds liktenis piemeklēja Aizkaukāza lielāko tekstilfabriku valsts ziemeļos. Fabrika ražoja audumus no importētām izejvielām un bija apgādāta ar vismodernākajām iekārtām. Tāpat apturēja apavu ražošanu, jo visas ražošanas jaudas pārcēla uz Krieviju,» saka Avagjans. 

Bums un noslāņošanās
Ražošanas uzņēmumu slēgšana un Karabahas konflikta dēļ Turcijas sāktā Armēnijas blokāde izraisīja migrācijas pieaugumu.

Armēnijas migrācijas dienesta vadītājs Gagiks Jeganjans norāda, ka pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas emigrācija pieauga līdz 220 000 cilvēku gadā. 90.gadu otrajā pusē tā samazinājās līdz 60 000. Bet no 2003. līdz 2006.gadam tikusi novērota imigrācija.

Roberta Kočarjana otrās prezidentūras laikā 2003.-2008.gadā Armēnijas ekonomiskais stāvoklis uzlabojās. Šā perioda ekonomikas izaugsmi raksturo divciparu skaitlis. Nacionālās valūtas kurss attiecībā pret dolāru turpat divkāršojies, valsts miljoniem dolāru ieguldīja celtniecībā, sāka attīstīties arī pakalpojumu sfēra.

«Nacionālās valūtas nostiprināšanās attiecībā pret dolāru izraisīja celtniecības bumu, kas, no vienas puses, veicināja to nozaru attīstību, kas nebija tieši atkarīgas no valūtas, bet, no otras, – kavēja no valūtas atkarīgo nozaru attīstību,» atzīmē Avagjans.

Celtniecība nodrošināja 40% no Armēnijas IKP, un mazumtirdzniecības apjoms pieauga vairākkārtīgi. Tomēr RSC direktors Ričards Giragosjans uzskata: «Lai arī statistikas dati par ekonomikas izaugsmi ir palīdzējuši noslēpt nopietnos trūkumus demokrātijā, tie tikai veicinājuši nevienmērīgo attīstību Armēnijā. Tās rezultātā nostiprinās jau tā nopietnās atšķirības urbānajā un lauku attīstībā, un pieaug plaisa starp mazu bagātu eliti un daudz lielāku un daudz nabadzīgāku iedzīvotāju slāni.» 

Krīze liek pārvērtēt
Globālās ekonomiskās krīzes tiešs rezultāts bija Armēnijas ekonomiskās izaugsmes strauja palēnināšanās 2008.gadā. Giragosjans uzsver, ka krīzes iespaidā aktualizēti vairāki nopietni jautājumi, sākot ar to, cik liela un kāda tieši ir valdības atbildība krīzes novēršanā, beidzot ar strukturālajām nepilnībām nodokļu iekasēšanā un centieniem apkarot korupciju.

Viens no būtiskākajiem ir jautājums par demokrātiskas politikas saistību ar valsts ekonomisko attīstību. Armēnijas politikas foruma (PFA) grupas eksperti uzskata, ka, «tikai virspusēji uzlabojot valsts pārvaldi un cīnoties ar institucionalizēto korupciju, pašreizējā administrācija ir palaidusi garām ikvienu iespēju Armēnijai atgriezties uz pareizā ceļa». «Pārvaldot valsti netaisnīgi un īstenojot postošu ekonomikas politiku, tā būtiski samazinājusi ekonomiskā progresa perspektīvas, veicinājusi masveida emigrāciju un vēl vairāk atsvešinājusi diasporu.»

Pēc PFA ekspertu domām, lai nodrošinātu Armēnijai progresu nākotnē, svarīgākais uzdevums ir atjaunot efektīvu pārvaldību un ekonomikas politikas veidošanu: «Politikas atbrīvošanai no kriminālām darbībām, ekonomikas lēmumu pieņemšanas atbrīvošanai no politikas un (straujas attīstības) likumdošanas kapacitātes veicināšanai vajadzētu būt jebkuru reformu pamatā. Mēs esam pārliecināti, ka monopolu, liela mēroga korupcijas un budžeta noplūžu izskaušana varētu dot milzīgu stimulu privātajam sektoram un gadā nodrošināt papildu ieņēmumus valsts budžetā vairāku simtu miljonu dolāru apmērā.»

Taču, iekams šie soļi nav sperti, krīzes ietekmē Armēnijas iedzīvotāju sociālais stāvoklis pakāpeniski pasliktinās.

Labklājības maksājumi un pabalsti veido gandrīz 50% no visiem valsts izdevumiem. Tiek uzskatīts, ka amatpersonām izdevies nodrošināt, lai nabadzība nesasniedz katastrofālus apmērus. Tomēr nabadzīgo armēņu skaits arvien pieaug, un pat ievērojamie valdības tēriņi sociālajai stabilitātei nav veicinājuši situācijas uzlabošanos.

Saskaņā ar jaunāko pieejamo oficiālo statistiku 2009.gadā trešdaļa armēņu dzīvoja zem oficiālā nabadzības sliekšņa. Eksperti lēš, ka pagājušajā gadā to skaits pieauga un turpinās pieaugt arī 2011.gadā, jo inflācijas līmenis pagājušajā gadā sasniedza 9%, bet šāgada februārī – 12%.

«Mēs tik tikko savelkam galus kopā, mans dēls bija spiests aizbraukt uz Krieviju, lai varētu kaut kā uzturēt savas divas mazgadīgās meitas,» sūrojas 52 gadus vecā Knarika Tavakaljana.

Tagad daudzi brauc strādāt uz Krieviju, kura joprojām ir Armēnijas galvenā sabiedrotā jeb, kā apgalvo daži eksperti, galvenā diktējošā puse. 

Krievijas loma
Ričards Giragosjans attiecības ar Krieviju raksturo kā vienu no lielākajiem draudiem Armēnijas attīstībai ilgtermiņā: «Pēdējos gados Armēnija ir kļuvusi nopietni un pat bīstami atkarīga no alianses ar Krieviju, un tas kaitē attiecībām ar Rietumiem.»

Analītiķis Danieljans savukārt uzskata, ka Krievija spēlē nozīmīgu lomu Armēnijas politiskās elites tapšanā. «Tā kā pret Armēniju vērsta Turcijas un Azerbaidžānas blokāde, tā ir stipri atkarīga no Krievijas, un Krievijas loma varas vertikāles veidošanā palielinās. 2003.gadā pēc atgriešanās no vizītes Maskavā prezidents Kočarjans paziņoja, ka Putins atbalsta viņa atkārtotu ievēlēšanu.» 

Jaunu cerību laiks
Ar daudziem pārkāpumiem un viltojumiem 2008.gada 19.februāra vēlēšanās par prezidentu tika iebalsots Seržs Sargsjans. Pēc desmit dienām – 1.martā – opozīcijas piekritēju un varas pārstāvju sadursmēs gāja bojā 10 cilvēku. Opozīcija turpināja cīņu, un, kaut tās rindas bija kļuvušas manāmi retākas, 2011.gada pavasarī tā sāka virtuālu, bet vēlāk arī reālu dialogu ar varas vīriem.

Kā uzskata Armēnijas Helsinku komitejas priekšsēdētājs Avetiks Išhanjans, opozīcijas un varas dialogs pašlaik vairāk vērsts uz varas sadali. «Šā dialoga darba kārtībā neredzu nevienu citu svarīgu jautājumu, atskaitot ārkārtas vēlēšanas. Opozīcija pat nepieprasa konstruktīvas pārmaiņas, taču sabiedrība to neapjauš, jo, šķiet, visu laiku meklē glābēju vai labo karali un par mehānismu nomaiņu pat nedomā.»

Savukārt Starptautiskā tautas attīstības centra (ICHD) direktors un analītiķis Tevans Pogosjans domā, ka pēdējo divu gadu laikā Armēnijas politiskajā dzīvē vērojami būtiski uzlabojumi. «Pašlaik notiekošais politiskās transformācijas process Armēnijā ir patiess. Pārmaiņas domāšanā – tas, ka opozīcija ir nevis ienaidnieks, bet gan drīzāk daļa no valsts, – arvien vairāk ienāk politiskajā dzīvē. Esam liecinieki arī tam, ka opozīcija dod savu ieguldījumu šīs jaunās kultūras attīstībā un piedalās politiskā dialoga veidošanā, tādējādi veicinot pāreju no konfrontējošas uz konkurētspējīgu un uz sadarbību vērstu politisko kultūru.»

Bet politologi cerības uz labāku nākotni saista nevis ar dialogu, bet gan ar to, ka tiks dziļāk aptverta nepieciešamība pēc demokratizācijas. «Vissvarīgākais ir tas, ka veidojas jauns sabiedrības slānis, kas vērīgi seko līdzi notiekošajam, un tas dod cerību, ka pie mums var notikt nopietnas strukturālas pārmaiņas,» uzskata Stepans Danieljans.

Sāra Hodžojana ir portāla ArmeniaNow.com žurnāliste 

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1996.  Prezidenta vēlēšanās ir daudz pārkāpumu, atkārtoti ievēlētajam Levonam Terpetrosjanam nav leģitimitātes, un 1998.gadā viņš atkāpjas no amata
2. 1999. Teroristi uzbrūk parlamentam, iet bojā parlamenta vadītājs un vairāki deputāti
3. Kopš 2003.gada vērienīgas investīcijas Armēnijas ekonomikā, to rezultātā dramas vērtība pret ASV dolāru pieaug gandrīz divas reizes
4. 2008. Ekonomiskā krīze atklāj Armēnijas ekonomikas vājās puses un liek varai pārvērtēt īstenoto politiku
5. 2008. Prezidenta vēlēšanas, kam seko opozīcijas masu protesti, to laikā bojā iet 10 cilvēki, opozīcija izrāda vēlmi sākt dialogu ar varas iestādēm

Latviešu uzņēmējs, strādā Armēnijā, vēlas palikt anonīms:
Padomju gars ir dziļi iesakņojies Armēnijas dzīvē. Lai arī par labāko varas formu tiek uzskatīta demokrātija, tā nav tāda kā Rietumu valstīs. Armēņi nav pieraduši pie Rietumu dzīvesveida, viņiem ir citas vērtības un kultūras īpatnības. Cilvēki gan ir ļoti atvērti un pretimnākoši, bet padomju laikus bieži atceras ar siltām jūtām, jo bija bezmaksas izglītība un veselības aprūpe – valsts par visu parūpējās.

Armēnijas tuvākais draugs ir visas postpadomju valstis, bet lielākais sadarbības partneris – Krievija, un no tās ietekmes ir grūti atbrīvoties. Arī politiskajā jomā palikusi padomju domāšana, un tā cieši saistīta ar biznesa vidi, kur vairākums parlamentāriešu ir biznesmeņi ar savām interesēm. Politiskā kultūra ir ļoti konservatīva un tradicionāla, piemēram, sievietes valdībā ir mazākumā.

Korupcija ieņem lielu lomu, un pret to cīnīties ir sarežģīti, jo nepastāv citas alternatīvas. Lielākie ieguldījumi tiek Erevānai, perifērija attīstās lēni. Noritot intensīviem celtniecības darbiem, tiek saglabāta dienvidnieciskā kultūra un vēsturiskais izskats.

Iedzīvotāju skaits – 3,3 miljoni, krievu īpatsvars (2001) – 0,5%
Galvenā industrija – dimantu apstrāde
Eksportpreces – izejvielas
Naudas vienība – drams
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 2846

Ģimenes problēmas

Posted on augusts 17, 2011 by - Analīze

Kas 20 gados pēc šķiršanās noticis ar 15 bijušajām «draudzīgajām māsām»?

Divdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma demokrātijas aina Centrāleiropā un bijušās PSRS teritorijā krasi atšķiras. Radušies divi atšķirīgi attīstības stāsti – pirmais ir iespaidīgs, lai arī dažkārt nevienmērīgs progress, ko var attiecināt uz Baltijas un Eiropas dienvidaustrumu valstīm; otrs – daudz drūmāks stāsts par gandrīz pilnīgu autoritārās kontroles atgriešanos lielākajā daļā bijušās Padomju Savienības.

No 12 kādreizējām padomju republikām (neskaitot Latviju, Lietuvu un Igauniju) astoņās pašlaik valda konsolidēts jeb pilnībā nostiprinājies autoritārais režīms, kas ignorē cilvēktiesību pamatprincipus, demokrātijas normas un likuma varu. Armēnijā ir daļēji konsolidēta autoritārā sistēma, bet pārējās trīs valstis – Gruzija, Moldova un Ukraina – atzītas par hibrīdsistēmām, kā to klasificē Freedom House ikgadējais demokrātijas attīstības pārskats Valstis pārejas procesā (Nations in Transit).

Gandrīz 80% no visiem bijušās PSRS iedzīvotājiem (aptuveni 221 miljons) jo-projām dzīvo dziļa autoritārisma apstākļos, kur tiem liegtas politiskās pamattiesības. Pretstatā tam visas jaunās ES dalībvalstis ir konsolidētas demokrātijas, izņemot Bulgāriju un Rumāniju, kas nopietnās korupcijas un citu institucionālo nepilnību dēļ novērtētas kā daļēji konsolidētas demokrātijas.

ES paplašināšana 2004.gada 1.maijā radīja vēl asākas pretrunas un kontrastu starp Centrāleiropas, Baltijas valstīm un tām valstīm, kas joprojām nav ES. Būtiskākā ir «demokrātijas plaisa» jeb krasi atšķirīgā politiskās pārvaldes prakse.

Korupcijas nasta
Pārvarot pagātnes sekas un šķēršļus, Višegradas valstīm (Čehijai, Ungārijai, Polijai un Slovākijai), Baltijas valstīm un Slovēnijai kopumā ir izdevies īstenot fundamentālas demokrātiskās reformas, iedibinot vēlēšanas, pilsonisku sabiedrību un neatkarīgus medijus.

Korupcija joprojām ir viena no galvenajām problēmām. Jaunajās ES dalībvalstīs lielākoties nepastāv visaptveroša, sistēmiska korupcija, kas raksturīga bijušajai Padomju Savienībai, tomēr tām ir grūti nodrošināt caurskatāmu un godīgu demokrātiju, to institūcijas ir nepilnīgi reformētas.

Lai gan mediji un pilsoniskā sabiedrība darbojas, korupcija joprojām pastāv lielākoties tiesu varā. Piemēram, zemāks tiesu varas vērtējums lielā mērā ietekmēja Slovākijas demokrātijas indeksa samazināšanos. Vairākas jaunās ES dalībvalstis pēdējās desmitgadēs ir reformējušas un uzlabojušas tiesu sistēmu un spēj atklāt augstāko amatpersonu korupciju, tomēr reti seko tiesas spriedumi un nozīmīgi sodi. Dažas sāktās lietas, šķiet, nekad nebeigsies – gadiem ilgi tās ceļo pa tiesām bez reāla risinājuma.

Piemēram, Latvijā divas galvenās iespējamās korupcijas lietas iestrēgušas pirmās instances tiesā kopš 2007. un 2008.gada. Pirmā saistīta ar digitālās apraides ieviešanu, kurā, iespējams, iesaistīts pazīstamais oligarhs Andris Šķēle, otrā iesaistīts cits prominents oligarhs Aivars Lembergs, kas apsūdzēts kukuļdošanā, naudas atmazgāšanā un citos pārkāpumos.

Tajā, ka augsta līmeņa apsūdzības korupcijā netiek uzsāktas un pabeigtas, var vainot arī pie varas esošo partiju un amatpersonu politiskās gribas trūkumu. Piemēram, Slovākija nespēj atrisināt klientelisma problēmu un likvidēt pretrunu starp labiem likumiem un vāju to īstenošanu. Čehijā, līdzīgi kā daudzās šā reģiona valstīs, nepietiek ar stabilu tiesisko regulējumu, jo neseko pārmaiņas politiskās un biznesa elites savstarpējo attiecību tīklos. Nozīmīgi biznesa darījumi, kuros iesaistīta valsts, nereti ir necaurskatāmi.

Šo korumpēto tīklu ietekme nākamajos gados varētu pieaugt, jo dažās jaunajās ES dalībvalstīs ekonomiskie apstākļi ir vājinājuši mediju un citu institūciju īstenoto kontroli.

Preses nebrīvība
Ārpus jaunās ES robežām – bijušajā Padomju Savienībā – paveras daudz iespaidīgāks problēmu klāsts: negodīgas vēlēšanas, iedzīvotāju apspiešana, plaši izplatīta korupcija un dramatiski ierobežojumi mediju neatkarībai.

Piemēram, Krievijā valsts vara savu ietekmi lielā mērā īsteno, kontrolējot televīziju. Tas valdībai ļauj manipulēt ar ziņām un ietekmēt skatītāju viedokļus. Borisa Jeļcina nestabilās un neefektīvās valdīšanas laikā tika iedibināta kaut nedaudz lielāka atklātība un demokrātiskā kultūra, taču Vladimirs Putins to sistemātiski apspieda. Kad Putins pārņēma varu, neatkarīgo institūciju sarakstā, ko bija plānots iegrožot, pirmie bija tieši mediji.

Pašlaik mēs redzam Krievijas neatkarīgo mediju iebiedēšanas ilgtermiņa projekta rezultātus – valsts faktiski kontrolē nozīmīgākos nacionālās televīzijas kanālus. 

Vispirms Kremlis pārņēma kontroli pār NTV, kas Putina prezidentūras pirmsākumos bija pazīstama ar savām nesaudzīgajām reportāžām. Drīz pēc viņa ievēlēšanas toreizējais NTV īpašnieks Vladimirs Gusinskis tika apsūdzēts krāpšanā un īslaicīgi arestēts. 2001.gadā kontroli pār NTV pārņēma valsts enerģētikas gigants Gazprom. Kremlis par valdības viedokļa paudējiem pārvērta arī valstij piederošos, bet neatkarīgāk domājošos Pirmo kanālu un RTR – divus pārējos galvenos kanālus, ko skatās nacionālā auditorija.

Izklaides raidījumos vēl iespējama daudzveidība, taču neformālie «melnie saraksti» liedz Putina nelabvēļiem paust viedokli valsts mēroga sabiedriskajos raidījumos. Tikmēr Kremlim draudzīgā propaganda nomelno to, kas palicis pāri no Krievijas politiskās opozīcijas un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības. 

Arī vairāku citu valstu valdības, to skaitā Azerbaidžānā un Baltkrievijā, mēģinājušas ierobežot starptautisko raidorganizāciju ietekmi, tomēr Krievija pēdējās desmitgades laikā bijusi priekšgalā arī šajā ziņā, bloķējot pieeju tādām raidorganizācijām kā Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība.

Krievijas sistēma iecietīgi izturas pret nežēlību. Pēdējo gadu laikā noslepkavoto žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju saraksts arvien pieaug, tajā ir tādu ievērojamu profesionāļu vārdi kā Pols Hļebņikovs, Anna Poļitkovska, Ivans Safronovs un Anastasija Baburova. Krievijas negodīgā tiesu sistēma nevienu no šīm lietām nav novedusi līdz galīgam un caurskatāmam spriedumam. Nesodāmība ir kļuvusi par standartu.

Padomju laikā mediji bija nevis neatkarīgas institūcijas, kas darbojas plašākas sabiedrības interesēs un spēj saukt pie atbildības amatpersonas, bet gan valsts kontroles mehānisma sastāvdaļas. Krievijas valdība medijus ir padarījusi par paklausīgu savu interešu īstenošanas instrumentu, lai tikai nodrošinātu politisko pēctecību.

Prezidents Dmitrijs Medvedevs ir publiski paudis vēlmi pēc liberalizācijas, tomēr patiesībā turpina īstenot sava priekšgājēja (un iespējamā sekotāja) Putina iedibināto politiku, tajā skaitā autoritāro kontroli pār medijiem.

Atbildība ir demokrātijā pašsaprotams jēdziens, tikai ne bijušās Padomju Savienības valstīs, izņemot Baltiju. Visas deviņas valstis, kas pārskatā Valstis pārejas procesā novērtētas kā autoritāras, pēdējo desmit gadu laikā kļuvušas vēl represīvākas, reģiona autokrāti šķiet apņēmības pilni saglabāt savu varas monopolu. Vidējais laiks, kas pagājis kopš pēdējās varas rotācijas 12 bijušās PSRS valstīs, ir vairāk nekā 12 gadi. Ja nebūtu Moldovas un Ukrainas, kur pēdējo divu gadu laikā pēc vēlēšanām pie varas nonākušas opozīcijas partijas, un Kirgizstānas, kur 2010.gada aprīlī revolūcija padzina autoritāro prezidentu, vidējais rādītājs būtu vēl augstāks. Uzbekistānā un Kazahstānā pie varas joprojām ir padomju ēras līderi. 

Citi režīmi neveikli improvizēja ar stafetes nodošanu, taču īstas demokrātiskas konkurences nebija, kā, piemēram, dinastiskajā pēctecībā Azerbaidžānā vai apšaubāmajā Krievijas premjerministra Vladimira Putina un prezidenta Dmitrija Medvedeva «tandēmā».

Līdzīgi arābu revolūcijai?
Bijušās PSRS autoritārajiem režīmiem piemīt daudzi trūkumi, kas 2011.gadā izraisīja sacelšanās arābu valstīs. Valdības Maskavā, Baku, Minskā un citur ir apspiedušas opozīciju, ierobežojušas pilsonisko sabiedrību un visādi citādi monopolizējušas politisko un ekonomisko dzīvi. Būtiski, ka tās iedragājušas neatkarīgu mediju dzīvotspēju, kas ir demokrātiskas sabiedrības attīstības pamats.

Šīm valstīm nav izstrādāti varas nodošanas mehānismi, un tās ir ļoti atkarīgas no neformāliem, uz atsevišķiem cilvēkiem balstītiem patronāžas tīkliem, kuru centrā ir prezidentu ģimenes, tāpēc tās ir nestabilas un pakļautas tādiem pašiem riskiem kā agrākie režīmi Ēģiptē un Tunisijā. Beigu beigās tās var aci pret aci satikties ar problēmām, kuru risināšanu atlikušas. Jo ilgāka būs turpmāka vilcināšanās, jo smagāks slogs tiks tiem, kuri mantos šo autoritāro sistēmu sekas.

ES un ASV nav izdevīgi atbalstīt autoritārismu bijušajās PSRS valstīs, kas turpina nostiprināt savu varu un apslāpēt demokrātiju. Transatlantiskajām demokrātijām ir nepārprotamas stratēģiskās intereses palīdzēt pēc iespējas ātrāk īstenot reformas.

Lai nodrošinātu stabilitāti un labklājību ilgtermiņā, demokrātijas atbalstītāji nedrīkst autoritārajiem režīmiem ļaut bremzēt reformas. Aktīvi jāatbalsta demokrātisku institūciju veidošana, un uzmanīgi jāseko attīstībai tajās valstīs, kur nesenus uzlabojumus joprojām apdraud autoritārās pārvaldes toksiskās paliekas.

Brīvību sēj. Ko pļauj?

Posted on augusts 17, 2011 by - Redaktores sleja

Kad svētdien, 1991.gada 18.augustā, kompartijas «stingrās līnijas» piekritēju elite devās uz Krimu, lai piedāvātu PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam atkāpties vai izsludināt valstī ārkārtas stāvokli, viņu mērķis bija «atjaunot kārtību». Sastiprināt pa vīlēm šķīstošo padomiju ar 250 tūkstošiem rokudzelžu, kurus augusta puča rīkotāji lika no Pleskavas rūpnīcas atgādāt uz Maskavu iespējamo protestētāju arestēšanai

Kad pēc dažām dienām nesekmīgā puča vadoņi devās uz Krimu vēlreiz, lai nolūgtos Gorbačovam, prezidents atteica audienci, un 22.augustā, atgriežoties Maskavā, arestēti tika viņi paši. PSRS sabrukšana, ko ortodoksālie komunisti bija centušies novērst, uzņēma neapturamu ātrumu. Viņu sunītais liberalizētājs Gorbačovs tomēr atkāpās – pēc dažiem mēnešiem, 1991.gada 25.decembrī, tikai pašas PSRS tad vairs nebija.

Pučs izgāzās, PSRS sabruka. Bet – vai tas automātiski nozīmē, ka izdevās neatkarība?

Nē, padomju «māsas», kuras 1991.gadā atguva vai ieguva brīvību, ir rīkojušās ar to ļoti atšķirīgi. Cik vien atšķirīgi var būt demokrātiska parlamenta kašķi no pilsoņu kara haosa, inovatīva modernu IT produktu jaunrade no mūžvecu izrakteņu izpumpēšanas vai bezmaksas Wi-Fi pārklājums no armijas apsargātām pasaulē dārgākajām publiskajām interneta piekļuves vietām.

Šajā Ir speciālizdevumā esam atraduši neatkarīgus autorus katrā no bijušajām republikām, lai apkopotu 15 neatkarīgo valstu pieredzi aizvadītajos 20 gados, ļaujot uzskatāmi salīdzināt – cik dažāda ir 1991.gadā sētās brīvības sēklas raža. Lasot varam pavērtēt, kāpēc tā ir tāda un vai mēs pašu mājās esam visu izdarījuši, lai pasargātu sevi no vētrām un sērgām, kas posta un plicina laukus tuvākiem un tālākiem kaimiņiem.

Precizējums Tādas studijas negribējām

Posted on augusts 17, 2011 by - Vēstules

Rakstā minēta maldinoša informācija: «Apgriezta situācija izveidojusies audiovizuālās mediju mākslas un dizaina studentiem. Mākslas akadēmijā viena bakalaura studiju vieta no valsts budžeta līdzekļiem saņem 3107 latus, bet LU – 3199 latus.» 

Kā informē LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes (PPMF) dekāns profesors Andris Kangro, PPMF profesionālā bakalaura studiju programmā Māksla (ar specializāciju Datordizainers vai Interjera dizainers) nepastāv neviena valsts finansēta budžeta vieta. Respektīvi, minētā informācija par vienas studiju vietas izmaksām ir maldinoša. Programma Māksla tiek īstenota, balstoties uz pašu studentu studiju maksu. Turklāt LU arī pārējās divpadsmit fakultātēs nav programmu mākslā, un līdz ar to nav arī budžeta vietu mākslas programmās. 

Pieņemot, ka minētā summa 3199 lati ir Izglītības un zinātnes ministrijas augstskolām piešķirtā summa par vienu budžeta vietu mākslas programmu realizācijai, to nevar attiecināt uz LU PPMF īstenoto programmu Māksla, jo LU PPMF nesaņem valsts budžeta līdzekļus mākslas programmu grupai. Budžeta finansējums ir pieejams tikai profesionālā bakalaura studiju programmā Skolotājs ar specializāciju Vizuālās mākslas skolotājs, bet šī studiju programma nav mākslas programmu kategorijā.   

Tāpat jāprecizē, ka Mākslas akadēmijas studiju programmas saņem finansējumu no Kultūras ministrijas, savukārt LU – no Izglītības un zinātnes ministrijas. Tādējādi minētie aprēķini tiek veikti, pamatojoties uz atšķirīgu pieeju, nevis pēc vienota modeļa.

Vidzemes Augstskolas viedoklis par rakstu Tādas studijas negribējām

Posted on augusts 17, 2011 by - Vēstules

11.augustā žurnālā Ir tika publicēts Intas Lases raksts, kurā pausts bijušās Vidzemes Augstskolas studentes Leldes Veidemanes viedoklis. Diemžēl raksta saturs un kopējā ievirze nerada adekvātu priekšstatu par studijām Valmierā, kā arī bijušās studentes teiktajā ir nepatiesi fakti par studiju vidi Vidzemes Augstskolā

Pirmkārt, mēs uzskatām, ka viena studenta viedoklis nesniedz objektīvu priekšstatu ne par atsevišķu studiju programmu un vēl jo vairāk ne par augstākās izglītības kvalitātes līmeni valstī kopumā. Turklāt Leldei Veidemanei eksmatrikulācijas brīdī bija nenokārtotas akadēmiskās saistības ar augstskolu, un šādās situācijās stāstam vienmēr ir vismaz divas puses. Vai studenti pamet augstskolu tādēļ, ka viņus neapmierina studiju kvalitāte, vai arī tādēļ, ka viņi nespēj izpildīt augstskolas noteiktos akadēmiskos standartus? Stingras akadēmiskās prasības un bezkompromisu attieksme pret akadēmiskās ētikas pārkāpumiem – tas ir viens no stūrakmeņiem Vidzemes Augstskolas izpratnē par studiju kvalitāti. Ne visi studenti tās spēj izpildīt. 

Otrkārt, arī raksta autores aktualizētā problēma, ka studenti mēdz mainīt viedokli par izvēlēto studiju virzienu pēc studiju sākšanas, ne vienmēr ir zemas augstākās izglītības kvalitātes indikators. Bieži vien tam ir privāti iemesli, kas patiesībā liecina par personības uzskatu un interešu nostabilizēšanos un gatavību mainīt savus plānus.

Treškārt, rakstā ir minēts termins «budžeta grupas», kurā it kā ir studējusi arī Lelde Veidemane, taču Vidzemes Augstskolā budžeta grupu kā tādu nav. Mums ir valsts finansētas budžeta vietas, uz kurām ir konkurss gan iestājoties, gan studiju laikā. Jebkurš students, kas ir sācis studijas par valsts budžeta finansētajiem līdzekļiem, ir pakļauts rotācijas kārtībai, kur katra studiju gada beigās notiek jauns konkurss uz budžeta vietām. 

Ceturtkārt, rakstā vairākkārt ir minēts, ka Lelde Veidemane Valmierā ir izmantojusi bezmaksas kopmītnes, taču šī informācija ir nepatiesa. Vidzemes Augstskola nodrošina mājīgas, izremontētas dzīvokļu tipa kopmītnes, kurās par vietu divvietīgā istabiņā ir jāmaksā Ls 35 mēnesī. Bezmaksas kopmītnes Vidzemes Augstskola piedāvā tikai bāreņiem.