Svētdien Francijā notiks prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Vislabākās izredzes uzvarēt ir sociālistam Fransuā Olandam, lai gan tas drīzāk būs protesta balsojums pret pašreizējo prezidentu Nikolā Sarkozī
Pat pēc visas priekšvēlēšanu diētas, ko viņš sāka jau pagājušajā gadā – mazāk vīna, mazāk siera un pavisam noteikti mazāk šokolādes, sociālistu kandidātam Fransuā Olandam joprojām ir mīksti vaigi, un viņš vienmēr izskatās nedaudz nevīžīgs savos pelēkajos uzvalkos. Viņu mēdza dēvēt par Flanu – tricelīgu karameļu pudiņu. Tā ir viena no diezgan aizvainojošajām šā omulīgā vīra palamām, kurš līdz šim vienmēr dzīvojies pa Francijas politiskās elites otro rangu. Vēl viņš ticis saukts par Zefīru. Bet paša sociālistu partijas pirmā sekretāre Martina Obrī vēl pērn viņu nosauca par couille molle, kas ir diezgan nejauks apzīmējums personai, kam trūkst vīrišķības un gribasspēka. Savs vērtējums ir arī Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī, kas izmisīgi cīnās par pārvēlēšanu uz otro termiņu un nesen saērcināti izteicās: «Olands nekam neder! Viņš nekam neder, vai jūs to saprotat?»
Ilgu laiku 57 gadus veco Olandu dēvēja par Rojālas kungu – tā bija norāde, ka viņš nav nekas vairāk kā savas bijušās sievas un četru bērnu mātes Segolēnas Rojālas dzīvesbiedrs. Abi sacentās par partijas nomināciju cīņā uz Valsts prezidenta krēslu jau 2007.gada vēlēšanās. Sociālisti izvirzīja Rojālu, kura gan galu galā zaudēja Sarkozī.
Pelēkā pagātne
Šoreiz par labāko partijas kandidātu tika uzskatīts bijušais Starptautiskā Valūtas fonda prezidents Dominiks Stross-Kāns, bet viņu pazudināja apsūdzības par mēģinājumu izvarot viesnīcas istabeni Ņujorkā. Tikai pēc Strosa-Kāna kritiena par kandidātu ar labākajām izredzēm kļuva Olands, kas nekad nav strādājis valdībā. Viņa cienījamākais amats līdz šim bijis sociālistu partijas vadīšana no 1997. līdz 2008.gadam, kad šis politiskais spēks pārdzīvoja diezgan smagus laikus.
Tagad var uzskatīt, ka vislielākās izredzes Olandam dod fakts, ka franči vienkārši ir noguruši no Sarkozī – viņa lecīgajiem draugiem un paša bērnišķīgās uzvedības. No otras puses, Olandam ir atšķirīga un daudzu vēlētāju skatījumā daudz pieņemamāka vīzija par to, kādam vajadzētu izskatīties mūsdienu franču politiķim.
Pats Olands atzīst, ka ir «normāls cilvēks». Starp citu, arī par to zobojas Sarkozī, kurš pats ir imigranta dēls un nekādi neiekļaujas normālajos franču standartos. Sarkozī runas stils ir ļoti šerps, viņš ir atbalstījis nodokļu samazināšanu bagātākajiem cilvēkiem un korporācijām, tāpēc savas politikas un manieru dēļ tiek dēvēts par amerikāni. Turpretī Olands nekautrējas celt gaismā savas pagātnes kļūdas, jo tas, viņaprāt, norāda uz rakstura pilnveidošanu. «Rētas un zilumi ir pierādījums tam, ka nekas nav tā vienkārši uzdāvināts. Cilvēki to novērtē.»
Ar savu acīmredzamo nicinājumu pret turīgiem cilvēkiem un jebkādas personīgas ārišķības trūkumu Olands arī apliecina atgriešanos pie tradicionālās franču politikas. Viņš ceļam uz varu gatavojies, cik vien tipiski iespējams. Viņš absolvējis vienu no valsts labākajām skolām jeb les grandes ecoles. Franču elite veidojas tieši šādās institūcijās neatkarīgi no tā, vai studentu uzskati ir kreisi vai labēji. Olanda kursā Nacionālās administrācijas skolā 70.gadu sākumā studējis arī lielas apdrošināšanas kompānijas valdes priekšsēdis, Francijas biržas vadītājs, bijušais Francijas ārlietu ministrs Dominiks de Vilpēns, vairāki citi ministri un Segolēna Rojāla.
Turpretī Sarkozī nav beidzis nevienu no šīm elites skolām un izticies, ka nicina šādu mācību iestāžu pelēkos absolventus.
Olands jau jaunībā atsvešinājās no sava tēva galēji labējās pārliecības, lai gan viņu nekādi nevar saukt par dumpinieku. Viņa lielākais jaunības piedzīvojums bija ceļojums pa Eiropu kopā ar draugiem vecā Peugeot J7 minibusiņā, klausoties The Beatles un Džimiju Hendriksu.
1974.gada saņēma stipendiju biznesa studijām ASV un visu vasaru iepazina ātrās ēdināšanas milžus – McDonald’s un Kentucky Fried Chicken, kas tolaik vēl nebija parādījušies Francijā. «Es varēju kļūt stāvus bagāts, tirgojot čīzburgerus, taču galu galā izvēlējos politiku,» saka Olands, kad sarunājamies Marseļā. Blakus ir arī viņa pašreizējā dzīvesbiedre žurnāliste Valērija Trīrveilere, kura sarunā iejaucas ar īsu nopūtu: «Un kopš tā laika viņam ir specifiska hamburgeru gaume.»
Sarkozī pārvērtības
Sarkozī cenšas darīt visu, lai gaidāmās prezidenta vēlēšanas nepārvērstos par referendumu, kurā tiek vērtēts viņa pirmās prezidentūras termiņš. Tā vietā viņš mudina izvēlēties starp, viņaprāt, izlēmīgu līderi, kas spēj vadīt valsti sarežģītos laikos, un cilvēku, ko salīdzina ar karameļu pudiņu.
Sarkozī ir centies novirzīt debates no ekonomikas jautājumiem, kuros sabiedrība nenoliedzami dod priekšroku Olandam un viņa solījumam nepieļaut dramatisku taupības pasākumu ieviešanu. Tā vietā Sarkozī aicina runāt par noziedzību, terorismu un islāma vietu mūsdienu Eiropā – šie jautājumi apvieno labēji noskaņotos un pievērš arī vidusšķiras uzmanību. It īpaši pēc traģiskajiem notikumiem Tulūzā šāgada martā, kur radikāli noskaņots islāmists nogalināja septiņus cilvēkus – Sarkozī to nosauca par Francijas «11.septembri».
Sarkozī stratēģija ir vienkārša: uzbrukt sāncensim, uzbrukt viņa programmai, uzbrukt konkurējošajai partijai. Prezidents pats apzinās, ka tauta viņu ne pārāk mīl, taču viņš tagad esot tai nepieciešams – ekonomiskās krīzes laikā vajadzīgs stingrs un izlēmīgs vadītājs, nevis mīkstmiesis, kas izdabā katra ubaga iegribām.
Sarkozī apsūdz savu galveno sāncensi par solījumiem atvēlēt miljardiem eiro dažādiem sociāliem pasākumiem, tajā pašā laikā nenorādot, kur lai ņem papildu naudu. Vienīgā lieta, ko solot apcirpt Olands, ir ministru algas. «Olands rīkojas tā, it kā pasaules nebūtu, Eiropas nebūtu un krīzes nebūtu. Apskatieties uz Spāniju, kur sociālisti bijuši pie varas pēdējos septiņus gadus!» kādā vēlēšanu pasākumā teica Sarkozī.
Olanda šaustīšanas taktiku īsteno arī Sarkozī sabiedrotie. Viņa preses sekretāre Natalī Kosijusko-Morizē izteikusies, ka Olands vēlas izsniegt Francijai «vienvirziena biļeti uz Grieķiju». Ārlietu ministrs Alēns Župē norādījis, ka Olanda plāni ir «sprādzienbīstams kokteilis».
Tajā pašā laikā tiek darīts viss, lai mainītu iespaidu par Sarkozī kā tikai turīgus draugus un spozmi mīlošu cilvēku. Viņa sieva – dziedātāja, bijusī modele un jaunā māmiņa Karla Bruni-Sarkozī – pēdējā laikā uzkrītoši bieži sniedz intervijas, kurās stāsta, ka pāris dod priekšroku vakarēšanai mājās, skatoties filmas un ēdienu gatavošanas raidījumus.
Pats Sarkozī vienā televīzijas tiešraidē pat publiski atvainojās par aplamiem lēmumiem, ko pieņēmis savas prezidentūras laikā, piemēram, dārgu restorānu apmeklēšanu un brīvdienu pavadīšanu uz bagāta drauga jahtas. Viņš žēlojās, ka pie vainas bijusi iepriekšējā sieva Sesīlija.
Ko par to saka Olands? «Sarkozī rada baiļu atmosfēru. Cilvēki, kas ir nobijušies, negrib jaunas pārmaiņas. Bet vai Sarkozī pats spēs viņus nomierināt? Tas ir labs jautājums.»
Olands piedāvā šādus iespējamās prezidentūras pirmos soļus: iesaldēt degvielas cenas uz trim mēnešiem, samazināt valdības locekļu algas par 30%, pacelt nodokļus turīgāko slānim, palielināt sociālos pabalstus un garantēt, lai noguldījumiem bankās procentu likmes ir augstākas par inflāciju. Viņš sola palielināt skolotāju un policistu štatus. Sola ieviest jaunas programmas jauniešu profesionālajai izglītošanai un darba atrašanai.
Tāpat kā Sarkozī, arī Olands sola, ka līdz nākamās prezidentūras piecu gadu termiņa beigām tiks līdzsvaroti valsts budžeta ienākumi un izdevumi. Pēc Olanda aplēsēm, izdevumus nāksies palielināt par 20 miljardiem eiro, taču viņam izdosies papildus iekasēt 29 miljardus.
Kreiso drūzmēšanās
Kreisi noskaņotu vēlētāju skaits Francijā pašlaik ir aptuveni 40%, norāda politologs Paskāls Perinū. Tātad Olandam būs nepieciešamas arī centristu un pat radikālā spārna balsis, lai uzvarētu. Pēdējo nedēļu laikā sociālistu kandidāta popularitāte uzskatāmi samazinās, liecina aptaujas. Pirms pāris mēnešiem Olands bija pārliecinošs līderis ar vairāk nekā 10% pārsvaru, taču tagad Sarkozī reitings pamazām aug. Visticamāk, tieši Sarkozī savāks visvairāk balsu vēlēšanu pirmajā kārtā, kurā startē 10 kandidāti. Otrajā un izšķirošajā kārtā, kas notiks 6.maijā, Sarkozī un Olanda duelis būs ļoti saspringts.
Tāpēc sociālistu kandidāta uzvarā vai zaudējumā lielu lomu spēlēs galēji kreisie spēki, kuriem pašlaik ir vairāk atbalsta nekā galēji labējai Nacionālajai frontei un tās kandidātei Marinei Lepēnai. Saskaitot kopā, šie abi krasi noskaņotie spārni, kuri kritizē globalizāciju un vienoto Eiropu, var savākt aptuveni 30% vai pat vairāk balsu, tas ir, vairāk nekā Sarkozī vai Olands. Tieši šo radikālo spārnu izvēle otrajā vēlēšanu kārtā 6.maijā noteiks, kurš būs galīgais uzvarētājs.
Olands it kā varētu cerēt, ka viņu atbalstīs galēji kreisie vēlētāji. Taču, kā bija redzams kādā nesenā priekšvēlēšanu pasākumā Francijas ziemeļu pilsētā Lillē, tas nebūt nav garantēts. Aptuveni 20 000 cilvēku pūlis dziedāja Internacionāli un svilpa ik reizi, kad tika pieminēts vārds «bagātnieks». Skaļi aplaudēja, kad viņu prezidenta kandidāts Žans Liks Melanšons galēji labējos nosauca par profesionāliem rasistiem, bet sociālistu partijas kandidātu – par kājminamas laivas kapteini. Šie cilvēki sevi dēvē par Front de Gauche (Kreisās frontes) kareivjiem – tā ir apvienība, kas uzbūvēta uz kādreiz spēcīgās Francijas komunistiskās partijas paliekām. Vīlušies abos galvenajos kandidātos, gan jauni, gan veci tagad dod priekšroku kareivīgajam Melanšonam, kas sola radikāli atrisināt bezdarba problēmu. (Bezdarba līmenis Francijā pašlaik ir 10%.) Daudzās aptaujās Melanšons patlaban atrodas trešajā vietā. Būtiski būs tas, cik cilvēku nepiedalīsies vēlēšanās, jo daudzi respondenti apgalvo, ka nebalsošana būs viņu protesta izpausme.
Melanšonu, kas ir filozofijas mīļotājs, bijušais skolotājs un ministrs sociālista Lionela Žospēna valdībā, var uzskatīt par šo vēlēšanu pārsteigumu. Viņa politiskā pieredze sākās 1968.gadā notikušo studentu un strādnieku protestu laikā. Tad viņš pievienojās komunistiem, pēc tam sociālistiem, bet tagad vada pats savu partiju. 2005.gadā viņš asi iebilda pret referendumu par Eiropas konstitūciju un pēc trīs gadiem pameta gan sociālistu partiju, gan savu vietu Senātā. Viņš joprojām ir Eiropas Parlamenta deputāts.
Savu Kreiso fronti viņš nodibināja 2008.gadā, apvienojot bijušos komunistus, trockistus, antikapitālistus, vides aktīvistus un sociālistu partijas disidentus, kuri uzskata, ka tā ir kļuvusi pārāk centriska un pārāk «mīksta». Melanšons mudina uz «pilsonisko atdzimšanu», minimālās algas palielināšanu līdz 1687 eiro, «papildu» ienākumu konfiscēšanu, ja tie pārsniedz 350 000 eiro gadā, un aizliegumu peļņu nesošiem uzņēmumiem atlaist darbiniekus. «Ja mēs salīdzinām Eiropu ar vulkānu, tad Francija ir revolūciju krāteris,» mītiņā Lillē sauca Melanšons.
Viņš cer – otrajā vēlēšanu kārtā aicinot balsot par Olandu, viņa partija tiks pie ministru krēsliem jaunajā valdībā un varēs ietekmēt valsts politiku.
Tajā pašā laikā Melanšons var arī vājināt Olanda pozīcijas, jo daudzi centriski noskaņoti vēlētāji baidās no iespējamās koalīcijas ar kreisajiem radikāļiem, tāpēc par labāku izvēli uzskata Sarkozī. Prezidents to labi zina un nevilcinās norādīt, ka «Olands jau tagad ir kļuvis par Melanšona ķīlnieku».
Pats Sarkozī ir publiskojis savu politisko ierosinājumu apkopojumu, un tam klāt pievienota vēstule «Francijas tautai». Līdzīgi bija rīkojies sociālistu prezidents Fransuā Miterāns, sākot savu pārvēlēšanas kampaņu 1988.gadā. Sarkozī runā par vērtībām – darbu, iespējām, sekulārismu un tādu «Republikas modeli, kurā notiek integrācija un asimilācija». Savā manierē vēstuli viņš beidz ar uzrunu: «Jūs man esat vajadzīgi!»
Tomēr tuvs Sarkozī draugs un padomnieks man privāti atzīst, ka prezidents, visticamāk, zaudēs. Prognozes liecina, ka divas trešdaļas vēlētāju otrajā kārtā balsos par Olandu. Jā, viņš nav diez cik iedvesmojošs. Un tas nekas, ka daudzi šaubās, vai viņam ir stingrs mugurkauls un piemīt prezidenta amatam nepieciešamās īpašības.
Olands par to pats neuztraucas. Viņš norāda, ka savulaik daudzi šaubījās par Francijas sociālistu pirmā un vienīgā prezidenta Fransuā Miterāna izredzēm uzvarēt. «Tagad cilvēki man bieži saka: «O-la-la, Fransuā Miterāns! Kāda harisma! Kāds prezidents!» Bet pirms ievēlēšanas viņu kritizēja kā slikti ģērbtu, vecu, arhaisku vīrieti, kas neko nejēdz no ekonomikas.»
Dienā, kad viņu ievēlēja, Miterāns mainījās. «Cilvēki tev ir uzticējušies, tu sāc iemiesot Franciju – tas izmaina pilnīgi visu.»
