Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars pasaulē

Posted on februāris 22, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Eiropas Parlaments apstiprinājis Eiropas Savienības un Kanādas brīvās tirdzniecības līgumu (CETA), neskatoties uz aktīvistu paustajiem protestiem un ASV prezidenta Donalda Trampa iedvesmotiem aicinājumiem uz protekcionismu. Eiroparlamenta apstiprinājums nodrošina iespējas sākt CETA sākotnējo ieviešanu jau no nākamā mēneša.

ASV prezidents Donalds Tramps ļāvis skaidri saprast, ka Krievijai ir jāatdod okupētā Krima un jāatsakās no vardarbības Ukrainas austrumos, paziņojis Baltā nama preses sekretārs. Krievijas Ārlietu ministrijas preses pārstāve Marija Zaharova atbildējusi, ka Maskava «savas teritorijas neatdos».

Kremlis devis rīkojumu Krievijas valsts medijiem beigt «pieglaimīgi» runāt par ASV prezidentu Donaldu Trampu. Krievijas prezidenta administrācija šo rīkojumu paskaidrojusi ar to, ka krievu skatītājus vairs neinteresē Trampa darbības detaļas prezidenta amatā.

Krievijas lēmums atzīt dažus Donbasa teroristu «republiku» izdotos «dokumentus» vēl vairāk sarežģīs centienus nostiprināt pamieru Ukrainas austrumos, paziņojis Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ģenerālsekretārs Lamberto Zanjērs. Savukārt Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņojis, ka Krievijas lēmums atzīt Donbasa teroristu «republiku» dokumentus ir starptautisko tiesību pārkāpums un pierādījums Krievijas īstenotai okupācijai šajās teritorijās.

Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers paziņojis, ka Eiropa nedrīkst piekāpties ASV prasībām palielināt aizsardzības izdevumus. Viņš uzsvēra, ka mūsdienu stabilitātes politiku veido vairāki elementi. «Mūsdienu politika nedrīkst attiekties tikai uz aizsardzības izdevumu palielināšanu,» paziņoja bijušais Luksemburgas premjerministrs.

Kualalumpuras starptautiskajā lidostā Ziemeļkorejas diktatora Kima Čenuna pusbrālim Kimam Čennamam uz sejas tika uzliets kāds nāvējošs šķidrums. Pa ceļam uz vietējo slimnīcu viņš miris. Kims Čennams kādu laiku tika uzskatīts par tēva Kima Čenira amata mantinieku, taču 2001. gadā pēc mēģinājuma ar viltotiem dokumentiem nokļūt Japānas Disnejlendā viņš tēva labvēlību zaudēja. Kopš tā laika viņš dzīvojis ārpus valsts, galvenokārt Ķīnai piederošajā Makao.

Vatikāns pērn iesaldējis divus miljonus eiro aizdomīgu līdzekļu, īstenojot pāvesta Franciska atbalstīto cīņu pret naudas atmazgāšanu Vatikānā. No 2013. līdz 2016. gadam kopumā iesaldēti apmēram 13 miljoni eiro, turpinot pirms trim gadiem sākto Vatikāna bankas caurskatāmības uzlabošanu.

Astotais kontinents!

Jaunzēlande atrodas virs iepriekš nezināma kontinenta, kas lielākoties atrodas zem ūdens, paziņojuši zinātnieki, aicinot to atzīt un nosaukt par Zēlandiju. Pētnieki paziņojuši, ka Zēlandija ir atsevišķa ģeoloģiska vienība, kura atbilst visiem kontinenta kritērijiem – tai ir pacēlums virs apkārtējās teritorijas, atšķirīga ģeoloģija, noteikta teritorija un garoza, kas ir daudz biezāka nekā okeāna dibenā atrodamā.

Radars Latvijā

Posted on februāris 22, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Rīgas apgabaltiesā iesniegts pieteikums par jaunu lietas skatīšanu civilstrīdā, kura izskatīšanā savulaik piedalījusies bijusī tiesnese Iveta Bērziņa. Viņa no uzņēmēja Gulama Gulami šajā lietā bija saņēmusi kukuli vairāk nekā 7000 eiro apmērā. Pieteikumu iesniedzis SIA 966 Freecom pārstāvis zvērināts advokāts Indulis Balmaks, norādot, ka Bērziņai nebija tiesību piedalīties lietas izskatīšanā.

Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas televīzija un žurnāls Ir atklātā vēstulē aicina ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru sniegt skaidras atbildes par kriminālprocesu, kura ietvaros nopratināti LTV un Ir žurnālisti. Žurnālisti tika iztaujāti par intervijām, kurās KNAB Operatīvo izstrāžu daļas vadītājs Juris Jurašs 2016. gada jūlijā informēja sabiedrību par miljona eiro kukuļa piedāvājumu.

Krievijas uzbrukuma gadījumā 39% iedzīvotāju nedarītu neko vai arī atstātu Latviju, pētījumu kompānija SKDS noskaidrojusi Latvijas Aizsardzības ministrijas pasūtītā aptaujā. Savukārt nedaudz vairāk nekā puse uzskata, ka Latvija ir tā vērta, lai militāra iebrukuma gadījumā to aizsargātu ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, pat ja tas prasītu lielus cilvēku upurus.

Krievijas Federālais veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests Rosseļhoz-nadzor vēl 21 Latvijas uzņēmumam liedzis tiesības eksportēt uz Krieviju. Pagaidām eksports uz Krieviju atļauts vairs tikai deviņiem Latvijas uzņēmumiem – diviem gaļas ražotājiem, pieciem piena ražotājiem, vienam zivju miltu ražotājam un vienam dzīvnieku zarnu pārstrādātājam.

Latvijas Reģionu apvienība un partija Latvijas attīstībai kā kopējo Rīgas mēra amata kandidātu pašvaldību vēlēšanām izvirzījusi LRA līderi Mārtiņu Bondaru. No apvienotā saraksta pašvaldību vēlēšanās startēs arī basketboliste Anete Jēkabsone-Žogota un režisors Andrejs Žagars.

Latvija pasaules ekonomiskās brīvības reitingā šogad pakāpusies par 16 pozīcijām – uz 20. vietu. Igaunijai un Lietuvai pētījumu institūta Heritage Foundation un laikraksta Wall Street Journal gadskārtējā pētījumā veicies labāk – tās ieņem 6. un 16. vietu.

Starptautiskajā lidostā Rīga noticis negadījums ar Krievijas aviokompānijas Vim Airlines čarterreisu uz Krievijas pilsētu Ufu. Lidmašīna ar 40 pasažieriem – Kontinentālās hokeja līgas komandu Toljati Lada – un septiņiem apkalpes locekļiem pacelšanās brīdī saslīdēja uz skrejceļa. Cietušo nav, taču par notikušo ierosināts kriminālprocess.

Lielbritānijā par kādas Latvijas amatpersonas slepkavības plānošanu aizturēta viesstrādniece, informējusi Valsts policija. 1983. gadā dzimusī sieviete meklējusi slepkavu, kas par 1200 eiro nogalinātu amatpersonu pie tās darbavietas. Sieviete ar amatpersonu esot savstarpēji pazīstami.

Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža pavēle par Ceļu policijas darba organizācijas izmaiņām paredz arī policistu rotāciju un liegumu policistiem darba laikā makā turēt vairāk par 30 eiro. Būtiski tiks mainīta Ceļu policijas darba organizācija – ekipāžu galvenie uzdevumi būs satiksmes negadījumu formēšana un atrašanās vietās, kur izveidojušies sastrēgumi. Ātruma kontrole vairāk tiks veikta ar fotoradariem un netrafarētajiem auto.

Purvīša balvu par sasniegumiem mākslā saņēmusi mākslinieku grupa – Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons – par izstādi Dziesma. Prestižajai balvai bija nominēti vēl septiņi kandidāti – Arturs Bērziņš, Ivars Drulle, Kristaps Epners, Atis Jākobsons, Voldemārs Johansons, Maija Kurševa un Anda Lāce. 

Vietējais 

Arvien mazāk cilvēku pārtikas produktu izvēlē interesē tas, ka tie ražoti Latvijā, noskaidrojusi SKDS. Aptaujā 61% respondentu atzinuši, ka viņiem ir svarīgi, lai prece būtu vietējā ražojuma, kas ir zemākais rādītājs kopš 1999. gada. Rekords tika sasniegts 2001.gadā, kad apstiprinoši atbildēja 80%.

Izvēloties pārtikas produktus, man ir svarīgi, lai tie būtu ražoti Latvijā

Nedēļas citāts


Karš katru dienu

Posted on februāris 22, 2017 by - Pasaulē

Vienā no Igaunijas visdrošāk aizsargātajām karaspēka daļām tiek mācīti moderno laiku kiberkaravīri – jauniesauktie, kuriem jāuztur bruņoto spēku IT sistēmas un jāatvaira virtuālie uzbrukumi, kas mūsdienās kļuvuši par ikdienu

Štāba un sakaru bataljona komandieris pulkvežleitnants Renē Innoss (René Innos) mani pieņem savā štābā Tallinā. Šeit, pie Filtra ceļa, izvietoti vairāki Igaunijas drošības pīlāri: Aizsardzības spēku galvenais štābs vienā ielas pusē, bet otrā – Štāba un sakaru bataljons. Ar mūri norobežotajā bataljona teritorijā atrodas arī NATO Kiberaizsardzības centrs.

Kā likteņa ironija šķiet fakts, ka tepat blakus Aizsardzības spēku kapsētā stāv «bronzas Aļoša» – piemineklis kritušajiem padomju karavīriem, kura pārvietošana prom no Tallinas centra 2007. gada pavasarī izraisīja skaļus Krievijas protestus, vardarbīgus nemierus pilsētā un masīvu kiberuzbrukumu Igaunijas valsts iestādēm. Sarežģītības un mēroga ziņā šis uzbrukums bija viens no nopietnākajiem jaunajā tūkstošgadē, kļūstot par mācībstundu ne tikai igauņu, bet daudzu pasaules valstu militāristiem.

Igaunija savus secinājumus ir izdarījusi, kiberdrošību iekļaujot arī obligātajā militārajā dienestā. Pašlaik Aizsardzības spēku IT sistēmu mācības apgūst aptuveni 20 jauniesaukto puišu, kuru atlasei armija izstrādājusi īpašu testu.

«Ar karu saskaramies katru dienu. Mums uzbrūk visu laiku. Tā sauktā miera laika dzīve no kara situācijas mums atšķiras varbūt tikai par kādiem procentiem četrdesmit. Kājniekiem savs atbalsta punkts jārada tukšā vietā, toties mēs eksistējam visu laiku,» komandieris Renē Innoss norāda uz IT jomas specifiku, ko civilisti bieži mēdz piemirst.

«Pret mums vērsto uzbrukumu biežums ir relatīvi stabils – jautājums drīzāk ir par intensitāti,» viņš piebilst. Sīkāk atklāt uzbrukumu saturu nedrīkst, taču viņš atzīst – apdraudējumu rada gan sistemātiski uzbrucēji, gan «individuālā darba veicēji».

Kiberkaravīru skološana Igaunijā sākusies 2013. gadā, un līdz šim mācības pabeiguši jau 100 puišu. Pulkvežleitnants Innoss bilst – pagaidām šajā vienībā nav nevienas meitenes, lai gan kopš 2013. gada likums atļauj arī sievietēm uz līdzvērtīgiem noteikumiem pieteikties militārajā dienestā, kas Igaunijā ir obligāts visiem veselajiem vīriešiem.

Bez saldējuma!

Kāda ir kiberkaravīru ikdiena? Vispirms par tehnisko pusi. Obligātajā dienestā iesauktie jaunieši nonāk dažādās karaspēka daļās – neatkarīgi no vietas vai tālākās specializācijas vispirms visiem obligāti jāapgūst desmit nedēļas ilgs karavīra pamatmācību kurss. 

«Kaut gan kiberkaravīram atšķirībā no kājniekiem nav visu laiku jāsēž ierakumos, no kaujas viņam tomēr jāizkļūst dzīvam. Un tas nozīmē, ka ar ieroci viņam jāprot apieties tikpat labi kā kājniekam, un arī kājnieku taktika jāsaprot tikpat labi. Pamatmācību kurss obligāti jāapgūst ikvienam obligātā dienesta karavīram,» uzsver komandieris Innoss.

Pirmajās iesaukuma nedēļās jauniešiem piedāvā izpildīt īpašu testu, kas nosaka viņu kompetenci un prasmes IT jomā. Tests nav katram obligāts, bet to iesaka izpildīt visiem, kam ir ķēriens uz matemātiku un loģisko domāšanu. Atkarībā no sekmēm šajā testā Štāba un sakaru bataljons izvēlas apmēram 20 daudzsološākos jauniesauktos no jebkuras karaspēka daļas. Viņiem tiek piedāvāta iespēja pārcelties uz Filtra ceļa kazarmām Tallinā un turpināt dienestu Aizsardzības spēku kiberpasaulē.

Paralēli zināšanu testam «viedkaravīriem» gan ir jāiztur arī pamatīga personas pārbaude, ko veic Igaunijas Drošības policija (Kapo), jo atšķirībā no parastiem kājniekiem šiem jauniesauktajiem jāstrādā ar armijas IT sistēmām un jāiegūst piekļuve valsts noslēpumam.

«Lūdzam viņiem piešķirt slepenā līmeņa piekļuvi valsts noslēpumam. Tā gan nedod iespēju iepazīties ar visām «aizdurvēm», tomēr ar šo piekļuvi pietiek tiem darbiem, kas viņiem šeit jāapgūst un jāredz ikdienā,» skaidro komandieris Innoss. Slepenā līmeņa pieeja valsts noslēpumam Igaunijas apstākļos ir gandrīz pati svarīgākā – aiz tās seko tikai sevišķi slepenā līmeņa pieeja.

«Līdz šim vēl nekad nav bijusi situācija, ka kiberdienesta beidzējs, vēlākais rezervists, būtu mūs pievīlis. Protams, visiem šeit lasa arī patriotiskas lekcijas, un viņi taču paši saprot – ja kāds no viņiem pievils Aizsardzības spēkus, tas radīs apdraudējumu pārējiem kolēģiem un visai sistēmai.»

Kiberkaravīrus māca pašu Aizsardzības spēku IT virsnieki – tāda paša līmeņa speciālisti, kādi izglīto jauniešus arī Tartu Universitātē. «Aizsardzības spēki jau sen sapratuši – ja vēlamies iegūt tādas pašas prasmes un kompetences kā privātajā biznesā, tad mums saviem kibercilvēkiem arī jāmaksā tirgus apstākļiem atbilstoša alga. Realitātē tas nozīmē, ka kaprālis saņem lielāku algu nekā bataljona komandieris, jo pulkvežleitnants nav spējīgs izdarīt šī kaprāļa darbu,» vaļsirdīgs ir komandieris.

Lai gan armija 21. gadsimtā nevar dzīvot «IT akmens laikmetā», dzelžaina kārtība tomēr ir spēkā arī kiberkaravīriem. «Uz darbu mēs ejam formastērpā, valkājam zābakus, reglaments neparedz zirgastes, un tāpat armijā nav vietas jēzenēm vai bezmaksas saldējumam. Ja cilvēks ar to var samierināties un dod priekšroku nevis dažādām statusa privilēģijām, bet dārgām IT mācībām, tad šādi speciālisti pie mums ir laipni gaidīti,» saka pulkvežleitnants, ironiski pasmaidot par «bonusiem», kas modernajos tehnoloģiju uzņēmumos kļuvuši par ikdienu.

IT virsnieku kadru mainība neesot liela. «Laiku pa laikam kāds aiziet, taču vienmēr vietā nāk citi. Pie mums strādāt paliek ne viens vien obligātā dienesta kiberkaravīrs. Domāju, ka Igaunijā ir apmēram pieci seši cilvēki, kas spētu strādāt par Skype augstākā līmeņa sistēminženieriem, un daži no viņiem strādā pie mums un māca dienesta karavīrus.»

Mācot obligātā dienesta kiberkaravīrus, bataljonam jārēķinās, ka ne visi krīzes situācijā būs tieši šajā bataljonā. «IT sistēmas taču ir visā armijā, izkaisītas pa visu Igauniju. Visiem nav vajadzīgas tik specifiskas prasmes kā puišiem, kas paliek mūsu bataljonā, taču bez IT karavīra neiztiks neviena brigāde,» skaidro komandieris Innoss.

«Sacīsim tā – mēs nosmeļam pašu labāko krējumu un pārējo nosūtām uz dažādām karaspēka daļām visā Igaunijā. Turklāt selektējam arī tos puišus, kuri paliek bataljonā. Karavīri, kam ir vislabākās prasmes vai ārkārtīgi šauras specifiskas zināšanas, nodarbojas ar kiberaizsardzību, tas ir Aizsardzības spēku IT sistēmu kronis, bet pārējie apgūst citu sistēmu pārvaldīšanu.»

Aizsardzības spēku Stratēģiskā sakaru centra priekšnieka vietniece Līna Laina (Liina Lain) stāsta, ka obligātā dienesta karavīri vispirms apgūst IT speciālista pamatmācību kursu, kas sniedz zināšanas par lokālajiem tīkliem, kabeļu sakariem, elektrotehniku, informācijas aizsardzību un kiberincidentiem. Tiek apgūta specifiska programmatūra, un vēlāk prakses laikā dienesta karavīri specializējas šaurākās jomās. «Pamatmācību kursu un praksi izgājis obligātā dienesta karavīrs spēj patstāvīgi veikt savas vienības IT speciālista pienākumus,» rezumē Laina.

Gudrāk, nekā rāpot mežā

Jaunākais seržants Sanders Sinks militāro dienestu, kas atkarībā no tā specifikas var ilgt astoņus vai 11 mēnešus, sāka pagājušā gada jūlijā. Pirms tam, pabeidzis Tallinas Nemmes ģimnāziju, viņš devās mācīties uz Dāniju un Orhūsas Biznesa akadēmijā apguva programmatūru izstrādi, gadu tur pastrādāja, līdz saņēma pavēsti par iesaukumu obligātajā militārajā dienestā.

«Pirmos sešus mēnešus dienēju Tapā kājnieku brigādē. Pēc tam atbrīvojās vieta šeit, kiberdaļā. Tapā trīs mēnešus biju apguvis karavīra pamatmācību kursu, pēc tam pusotru mēnesi – apakšvirsnieka pamatkursu, bet Štāba un sakaru rotā apguvu sakaru specialitātes kursu,» stāsta Sinks. Sakaru virsnieks gan nav tieši saistīts ar IT, bet specializējas radiosakaros. Toties tagad kiberdaļā Sinks nodarbojas ar programmēšanu – izstrādā Aizsardzības spēkiem lietojumprogrammu, kuras būtību gan nedrīkst izpaust. Kara situācijā puisim šī programma būtu jāadministrē, jāsaved kārtībā, ja ar to kaut kas notiktu, un jārūpējas, lai tā darbojas bez kļūdām.

Sakaru virsnieks ir īstais, kam pajautāt, vai filmās bieži redzētais sakarnieks, kas ar telefona klausuli rokā čurn ierakumos zem šāviņu krusas, ir pagātne vai varbūt sastopams joprojām? «Aizsardzības spēkos ir gan vadu, gan radio sakari. Vadu sakari eksistē kopš Otrā pasaules kara laikiem un acīmredzot pastāvēs vēl kādu laiku. Vadu sakaru labā īpašība ir tā, ka tos nevar iespaidot no ārpuses,» Sinks stāsta.

Viņa dienesta biedrs Erki Lomps (Erki Lomp) ir no Tartu. Dzimtajā pilsētā absolvējis vienu no Igaunijas elites skolām – Mīnas Hermas vārdā nosaukto ģimnāziju – un pēc tam iestājies Tartu Universitātes Informātikas fakultātē. Kad trīsgadīgās bakalaura studijas tuvojās nobeigumam, viņš saņēma pavēsti par iesaukumu militārajā dienestā un vispirms tika norīkots uz kājnieku bataljonu, kas atrodas Veru.

Abi iesauktie izpildījuši īpašo IT testu un tā atlasīti darbam kiberdaļā. «Tas bija grūtāks un specifiskāks, nekā biju gaidījis, īpaši koncentrēts uz tīkla sistēmām,» iespaidos par testa sarežģītību dalās seržants Sinks. Ierindnieks Lomps piekrīt – viņa bataljonā testu pildījuši 15 jauniesauktie, bet kiberdienestam Tallinā izraudzīti tikai divi puiši. Lomps atzīst, ka speciāli pieteicies uz kiberdaļu, jo cerējis dienesta laikā savas prasmes papildināt efektīvāk, nekā vienkārši rāpojot pa mežu.

«Pašreizējais režīms ir tāds: no rīta pulksten 6 celšanās, pēc tam rītarosme, personīgā higiēna, brokastis. Tad seko vai nu mācību stundas, vai, kad pamatmācību periods beidzies, prakse. Es pašlaik esmu nonācis prakses līmenī, kas pēc būtības atgādina parastu iešanu uz darbu,» ikdienas rutīnu atklāj Lomps.

Abi kiberkareivji atzīst – pēc dienesta beigām neplāno palikt darbā Aizsardzības spēkos, bet papildinās rezervistu rindas. Sanders Sinks negrib arī atgriezties Dānijā, jo «tur visu laiku jutos kā tūrists», bet par nākotnes plāniem vēl nav ticis skaidrībā. Erki Lomps vēlas beigt universitāti un atgriezties savā darbā. Pirms dienesta viņš strādāja Londonas biržā kotētā uzņēmumā Playtech, kas nodarbojas ar datorspēļu programmēšanu un atvēris filiāli Tartu centrā.

Igaunijas armija

Obligātā dienesta kareivji ik gadu 3000
Profesionālā armija 3000
Rezervisti 21 000
Ik gadu no obligātā dienesta izvairās (par to ir naudas sods līdz 1200 eiro) 150

Aplokšņu sērga

Posted on februāris 22, 2017 by - Tēma

Jau gandrīz gadu aplokšņu algu maksāšana ir noziegums, par kuru draud divi gadi aiz restēm. Kāpēc joprojām neviens uzņēmējs nav par to apsūdzēts, ja ekonomikas pētnieki atzīst – nelegālās algas ir plaši izplatīta norma?

Man pretī lūkojas domofona vienaldzīgā acs un bez speciālas atslēgas durvis vaļā never. Tā izskatās restorānu Gan Bei īpašnieka, uzņēmuma Lage Ko biroja ieeja Ieriķu ielā Rīgā. Egita (vārds mainīts), kura strādāja vienā no Gan Bei restorāniem, saka – senāk ikviens varēja brīvi ieiet birojā, un darbinieki katra mēneša beigās šurp nākuši, lai saņemtu aploksni ar naudu.

Egita atstāja uzņēmumu 2014. gada nogalē, kad uzliesmoja skandāls par kases datu sagrozīšanu un nodokļu krāpšanu Gan Bei restorānos. Tracis bija pamatīgs – vairāku restorānu durvis pilsētā bija slēgtas, pretterorisma vienība kopā ar Finanšu policiju veica kratīšanu gan uzņēmumā, gan tā vadītāju mājās, un Saeima pat deva atļauju procesuālo darbību veikšanai arī Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina dzīvesvietā, jo viņa sieva Gaļina Karmača bija firmas finanšu direktore.

Taču pērnruden skaļais process klusi finišēja – vainīgie vienojās ar prokuroru par sodiem, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu. Lai gan bija pierādīts, ka ik dienu restorānu kases ieņēmumi ar speciālas programmatūras palīdzību samazināti par 20-30% un garām valsts kasei aizgājis vismaz miljons eiro nesamaksātos nodokļos, likumsargi tomēr nespēja atklāt, kā šī skaidrā nauda tērēta. 

Naudas bija daudz – izmeklēšanā pierādīts, ka tikai laikā no 2014. gada janvāra līdz jūnijam no 13 restorānu kasēm izņemti vairāk nekā divi miljoni eiro skaidrā naudā. Loģisko secinājumu, ka ar šo naudu maksātas aplokšņu algas darbiniekiem, izmeklēšana esot pārbaudījusi, taču «pierādījumus neatradām», rudenī Ir skaidroja lietas prokurors Igors  Gerasimins. Esot pratināti vairāk nekā 100 uzņēmuma darbinieki, bet neviens nav liecinājis par algām aploksnē.

Egitas stāsts atklāj trūkstošo puzles gabaliņu. Viņa sarunai piekrīt tikai ar noteikumu, ka vārds netiks publiski izpausts. Egita vienā no Gan Bei ēstuvēm Rīgas centrā nostrādāja pāris mēnešus, apkalpojot klientus kā vietu ierādītāja. Par to, ka daļu naudas saņems aploksnē, uzzinājusi jau darba pārrunās 2014. gada rudenī – konkrētā restorāna vadītājs Egitai paskaidrojis, ka atalgojumu veidos minimālā alga, kuru pārskaitīs uz darbinieces norādīto bankas kontu, bet pārējo – apmēram 100 eiro mēnesī – viņa saņems neoficiāli.

Nelegālā alga parasti maksāta mēneša beigās uzņēmuma birojā, konkrēto datumu darbinieki uzzinājuši no katra restorāna vadītāja. Šādi atalgoti gan viesmīļi, gan pavāri, vietu ierādītāji un citi. «Tādas rindas bija!» stāvēšanu pie kases uzņēmuma biroja otrajā stāvā atceras meitene. «Pieej pie lodziņa, parādi personu apliecinošu dokumentu, un pēc saraksta naudu izsniedza, parakstīties gan par saņemšanu nevajadzēja,» stāsta Egita.

Sazinos arī ar Egitas kolēģi, kura Gan Bei restorānā strādā joprojām un piekrīt sarunai, taču vēlāk tikšanos tomēr atceļ, sakot – baidās iekulties nepatikšanās. Meitene tikai atsaka, ka nekas neesot mainījies.

Kad lūdzu komentāru Lage Ko vadībai, uzņēmuma pārstāve Natālija Andrejeva sola, ka ar mani kāds sazināsies. Drīz atskan telefona zvans un vīrietis, kurš atsakās nosaukt savu vārdu un amatu, saka: «Tā ir nepatiesība, tāds materiāls var nodarīt mums skādi.» Īsajā telefonsarunā vīrietis aicina kritiski izvērtēt informācijas avotus un apgalvo, ka uzņēmumā nekad neesot maksātas aplokšņu algas. «Nekas tāds mums nenotiek,» ar šiem vārdiem viņš sarunai pieliek punktu.

Divi kriminālprocesi

Gan Bei strupums ir saprotams. Kopš pērnā gada aprīļa par aplokšņu algu maksāšanu Latvijā ir noteikta kriminālatbildība. Ja darba devējs nelegāli izmaksājis summu, kas pārsniedz desmit minimālās mēnešalgas, par to draud pat cietumsods līdz diviem gadiem vai piespiedu darbs, naudas sods un liegums veikt uzņēmējdarbību vai ieņemt noteiktus amatus.

Tomēr jaunie sodi vēl nevienam nav piespriesti. Tikai šā gada sākumā beidzot ierosināti divi kriminālprocesi par aplokšņu algām firmās, kas nodarbojas ar būvniecību un apsardzes pakalpojumiem. Konkrētos uzņēmumus VID atsakās izpaust, tāpat kā nelegāli maksātās summas.

Kāpēc līdz šim tik švaki gājis ar nelegālo algu atklāšanu, VID skaidro – grūti pieķert uzņēmumus aiz rokas, toties dienests cer, ka likumam ir preventīva nozīme.

To gan apšauba Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Arnis Sauka, kurš ar kolēģiem pētījis ēnu ekonomiku – viņaprāt, būtiskāk par likumu izmaiņām ir nodrošināt to ieviešanu. «Ja brauksi reibumā, būs sods. Ir reidi, policija to kontrolē,» Sauka skaidro, kāpēc arī aplokšņu maksātāju ķeršanai ir jāizstrādā konkrētas metodes un likumā noteiktie sodi reāli arī jāpiemēro. 

Piemēram, Lietuvā, kur aplokšņu algas ir kriminalizētas kopš 2015. gada janvāra, rezultāti ir krietni labāki. Pērn izmeklēti 45 aplokšņu algu maksāšanas gadījumi, vēl pirms gada – 58, stāsta nodokļu inspekcijas pārstāvis Darjus Buta. Gadījumi tiek atklāti, jo nelegālo algu saņēmēji ziņo likumsargiem. Pārkāpējiem noteikts naudas sods – sākot no 144 eiro līdz pat 14 481 eiro, ja darba devējs pieķerts atkārtoti.

Arī Latvijā kriminālsods nav vienīgais – kopš pērnā gada marta aplokšņu algu maksātājus var sodīt administratīvi, ja uzņēmumā nelegāli maksātā summa nepārsniedz 10 minimālās algas. Sods ir no 140 līdz 2100 eiro. VID pērn sāktas 309 administratīvo pārkāpumu lietas, taču dienests neprecizēja, cik saistītas ar aplokšņu algām.

Aploksnes asinīs

Aplokšņu algas ir Latvijas ikdiena, atzīst pētnieks Arnis Sauka. «Protams, nevaru apgalvot, ka visi Latvijas uzņēmumi maksā algas aploksnē. Tomēr dati rāda, ka vidējā algas daļa, kuru uzņēmumi maksā aploksnē, sasniedz 18%. Tātad reāli vidējā darba alga Latvijā ir nevis 791 eiro mēnesī, bet par vismaz 18% vairāk,» viņš piesauc 2015. gada datus, jo pērnie rādītāji vēl nav apkopoti.

Nodokļu plaisu rēķina arī Valsts ieņēmumu dienests, pēc kura datiem, 2015. gadā aplokšņu algas radījušas gandrīz 406 miljonu eiro zaudējumus sociālajā budžetā, bet iedzīvotāju ienākuma nodoklī – nepilnus 209 miljonus   eiro. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, uzlabojas, tomēr problēma joprojām ir nopietna. Par to signalizē arī citi nodokļu iekasētāju dati, to skaitā par vidējo darba samaksu uzņēmumos. Piemēram, 2016. gada oktobrī no visām juridiskajām personām, kas veic aktīvu saimniecisko darbību, 54% maksā atlīdzību zem minimālās algas, 8% – minimālo algu, bet 38% – virs minimālā atalgojuma.

Sauka pētījis aplokšņu algas būvniecības nozarē, kur vidējais atalgojums, salīdzinot ar citām sfērām, ir mazāks. Būvniecībā vidējā bruto alga 2015. gadā bijusi 712 eiro, kamēr valstī kopumā – 791 eiro. Līdzīga situācija ir arī mazumtirdzniecības sektorā. «Nevar būt, ka cilvēki strādā par tik mazām algām,» saka pētnieks. Viņš secinājis, ka aplokšņu algas būvniecībā ir apmēram 36% apjomā, kamēr valstī kopumā – ap 18%. Līdzīga proporcija ir citās ēnu ekonomikas komponentēs – ienākumu neuzrādīšanā (32% būvniecībā iepretim 20% valstī kopumā) un darbinieku skaita neuzrādīšanā (attiecīgi 24% un 10%).

Jautāts par tipiska aplokšņu algas saņēmēja portretu, Sauka aicina paskatīties uz jebkuru pretimnācēju ielās. «Tie nav nekādi studenti vai vājākie darbinieki. Paskatieties uz labu Latvijas uzņēmumu un tā darbiniekiem.» Pētnieks saka – pēc nejaušības principa izvēloties desmit uzņēmumus, ir ārkārtīgi liela varbūtība, ka kādā no tiem apmēram 85% darbinieku tā vai citādi saņem algu aploksnē. «Sabiedrībā tā ir norma, izplatīta lieta.»

Šo praksi pārņem arī ārvalstu uzņēmumi, kuri te sāk darbību. Sauka stāsta – runājis arī ar skandināvu uzņēmējiem, kuri sākuši biznesu Latvijā, un, tā kā šeit nav tik spēcīgu arodbiedrību kā Dānijā vai Zviedrijā, uzņēmēji atļaujas to, ko savā valstī nedarītu. Ja apkārt daudzi maksā aplokšņu algas, tad godīgs uzņēmējs, maksājot visus nodokļus, gluži vienkārši nav konkurētspējīgs. Tomēr Sauka uzskata – līdzīgi kā šobrīd autovadītāji respektē gājēju pārejas, ko vēl pirms gadiem 20 nemaz nebija tik droši šķērsot, tā būs jāmainās arī sabiedrības attieksmei pret ēnu ekonomiku, kas pašlaik tiek pieņemta kā norma.

Kā labu piemēru Sauka min Igauniju, kur atbildīgie dienesti nereti aiziet pie uzņēmēja un vispirms brīdina: «Mēs zinām, ko tu dari!» Ja firma nelikumības nepārtrauc, valsts vērš pret to auditu un citus mehānismus. Turpretī Latvijā šāda sistemātiska kontroles mehānisma trūkst. «Iepriekš teicām, ka vajag kriminalizēt, tad būs rezultāts… Tagad teiksim, ka vēl kaut ko vajag darīt, un tā līdz bezgalībai var aiziet, taču uzņēmējs redz – nekas nenotiek. Te neder nosacīti sodi,» viņš rezumē. Sodam jābūt adekvātam un neizbēgamam, lai nav sajūtas – pieķers, bet cietuma jau tāpat neliks.

Gāzē noplūde?

Posted on februāris 22, 2017 by - Analīze

Aizkulisēs notiek sarunas par akcionāru maiņu Latvijas Gāzes māsaskompānijā, pirms spēkā stājušās valsts pirmpirkuma tiesības uz jauno gāzes pārvades uzņēmumu

Pērn decembrī dibinātā dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas uzņēmuma Conexus Baltic Grid akcionāri varētu apiet Latvijas valsts pirmpirkuma tiesības uz šī jaunā uzņēmuma kapitāldaļām, ja darījumu veic vistuvākajā laikā – pirms 3. aprīlī stājas spēkā valsts pirmpirkuma tiesības uz tām. Tādā gadījumā valsts var zaudēt iespēju pārņemt pilnā kontrolē gāzes infrastruktūras uzņēmumu. Visās kaimiņvalstīs – Lietuvā, Igaunijā, Somijā – valdības jau pirms pāris gadiem Krievijas draudu ēnā parūpējās, lai valsts iegūtu vairākuma vai pilnīgu kontroli pār gāzes pārvades tīkliem, bet Latvija palikusi vienīgais vājais posms šajā enerģētiskās neatkarības ķēdē.

Pagaidām gan nav skaidrs, vai šāds ātrs darījums patiešām varētu īstenoties, vai arī šobrīd notiekošais ir tikai spēles sastāvdaļa kādu nopelnīt gribošu uzņēmēju attiecībās ar Latvijas valsti. Valdība pašlaik neatklāj savas turpmākās rīcības kārtis.

Akcionāru nodalīšanās

Dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas uzņēmums Conexus Baltic Grid tika izveidots pērnā gada nogalē, pildot ES prasību nošķirt gāzes tirgošanas biznesu no pārvades un glabāšanas – lai nodrošinātu dažādu piegādātāju piekļuvi gāzes pārvades sistēmai un dotu tiesības klientiem brīvā tirgū izvēlēties izdevīgāko piegādātāju. Vienkāršiem vārdiem sakot, esošais Latvijas Gāzes (LG) uzņēmums bija jāsadala divos uzņēmumos, nošķirot gāzes tirgošanu no gāzes pārvadīšanas. Normas būtība – turpmāk liegt iespēju Krievijas enerģētikas milzim Gazprom vai ar to saistītām personām ietekmēt gāzes infrastruktūru Latvijā. Tieši jaunajam gāzes infrastruktūras uzņēmumam valsts arī nodos lietošanā tās īpašumā esošo pazemes gāzes krātuvi Inčukalnā.

Jaunā uzņēmuma dibināšanas brīdī 22. decembrī tā īpašnieki bija joprojām tie paši, kas šobrīd LG – 34,1% pieder Krievijas Gazprom, 29,1% investoram Marguerite Fund, 18,3% – Uniper (vācu energokompānijas E.ON Ruhrgas meitasfirma), 16% – Itera Latvija, pārējiem akcionāriem – 2,5%.

Taču tas ir tikai pirmais solis mantas dalīšanā, jo Enerģētikas likums pieprasa līdz gada beigām biznesu nošķiršanu īstenot pilnībā – arī īpašnieku un amatpersonu līmenī gāzes ražošanas vai tirgošanas uzņēmumu nodalot no infrastruktūras uzņēmuma.

Būtisks datums šajā ceļā ir 3. aprīlis – tad beidzas LG privatizācijas līguma nosacījumi, kurus uzņēmums var interpretēt kā monopolstāvokli, un beidzot zūd pamats valsts bažām, ka reāla gāzes tirgus ieviešana Latvijai var beigties ar sāpīgām tiesvedībām. Tieši šo bažu un spekulāciju dēļ Latvijā brīva gāzes tirgus ieviešana tika stipri iekavēta. Un tieši no 3. aprīļa stājas spēkā arī likuma norma, kas valstij paredz pirmpirkuma tiesības jaunajā gāzes infrastruktūras uzņēmumā. Savukārt līdz gada beigām visiem akcionāriem, kas saistīti ar gāzes ražošanu un tirgošanu, jāpārdod savas daļas infrastruktūras uzņēmumā.

Ja atsevišķi Conexus Baltic Grid  akcionāri savas kapitāldaļas nolemtu pārdot vai slēgt vienošanās par šiem darījumiem vēl pirms 3. aprīļa, tas nozīmē, ka formāli tiktu apietas valsts pirmpirkuma tiesības.

«Tas jums jāvaicā akcionāriem. Tas, ka no mums tiek pieprasīta informācija no dažādām investoru grupām, ir fakts. Cik tālu ir sarunas, un kā tas notiek – es uz to nevaru neko komentēt,» Ir sacīja LG vadītājs Aigars Kalvītis. Savukārt Itera Latvija vadītājs Juris Savickis neatsaucās uz Ir aicinājumu paust viedokli par šo jautājumu. Ar pārējiem akcionāriem Ir nebija iespēju sazināties.

Solis atpakaļ?

Ir rīcībā esošā informācija liecina, ka par iespējamiem darījumiem ar jaunizveidotā uzņēmuma Conexus Baltic Grid kapitāldaļām pirms 3. aprīļa ir informēta arī valdība. Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība) atsakās komentēt situācijas detaļas un iespējamo rīcību, ja šādas izmaiņas akcionāru sastāvā notiek. «Situācija ir tāda, ka valdība izskata pilnīgi visus variantus,» saka premjers Māris Kučinskis (ZZS). No viņa noprotams, ka valdība neizslēdz gan kapitāldaļu pirkšanu pēc 3. aprīļa no īpašniekiem, kādi uz to brīdi būs (ko likums joprojām ļauj), gan arī netiek izslēgtas citas risinājuma metodes. «Mēs nevaram spēlēt ar Kalvīti ar atklātām kārtīm,» premjers pamato savu atturību skaidrojumos. 

Atteikšanās no kapitāldaļu iegādes būtu atkāpšanās no valdības pārstāvju publiski paustā, ka valstij jākļūst par gāzes infrastruktūras uzņēmuma īpašnieci. Pie-mēram, bijusī ekonomikas, tagad finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) pirms gada, mainoties valdībai, intervijā Ir pauda, ka valstij būtu lietderīgi kļūt par gāzes pārvades infrastruktūras īpašnieci. «Es naktīs gulētu drošāk, ja valsts pati kļūtu par šo investoru, nevis mēs mēģinātu pārbaudīt Gazprom un Iteras piesaistītu it kā neitrālu investoru,» pauda ministre. Savukārt Ašeradens tolaik atzīmēja, ka Igaunija un Lietuva šo infrastruktūru ir iegādājusies. «Es ar augstu ticamību saku, ka Latvijai tas arī būs jādara, bet šobrīd manā rīcībā nav laba izvērtējuma. Plānoju aicināt palīgā Eiropas Komisiju ar izvērtējumu, kādā veidā mums rīkoties,» stājoties amatā, solīja Ašeradens.

Valdība zondēs situāciju

Situāciju sarežģītu padara kārtu kārtām pieņemtie grozījumi Enerģētikas likumā, ko enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš uzskata par brāķi. «Valstij bija svarīgi, lai laikā, kad sāk darboties brīvs gāzes tirgus, pārvades operators ir brīvs no ietekmēm, kas var apdraudēt gāzes piegādes drošību, respektīvi, zemteksts bija tāds, lai tur nebūtu krievi iekšā,» saka Āboltiņš. Tika izlemts par pilnu īpašumtiesību nodalīšanu, nosakot, ka gāzes pārvades operatorā nevar būt komersanti, kas darbojas gāzes tirdzniecībā, taču likums uzrakstīts tā, ka piedāvājums valstij atpirkt kapitāldaļas ir jāizsaka visiem akcionāriem. Viņš skaidro, ka likums nesniedz atbildes uz jautājumiem, kas notiek, ja līdz 3. aprīlim par uzņēmuma kapitāldaļu īpašniekiem kļūst personas vai komersanti, kas formāli atbilst likuma prasībām un nav saistīti ar Krievijas gāzes kompāniju, tāpat nav skaidrs, kas notiek, ja šajā laika periodā sākas pārdošanas darījums ar kādu trešo personu, bet tas vēl netiek pabeigts. «Iespējams, nekādas blaknes nebūs, bet tikpat labi var arī būt,» pauž Āboltiņš, norādot, ka «juristiem briest situācijas šķetināšanas darbs».

Conexus kapitāldaļu īpašnieku plānus valdība februārī uzticējusi noskaidrot ministram Ašeradenam. Viņš norāda, ka saskaņā ar viņa rīcībā esošo informāciju pagaidām nekādas izmaiņas akcionāru reģistrā nav notikušas, taču tās nav izslēgtas nākotnē. «Akcionāri var rīkoties, kā vēlas, tās ir viņu likumiskās tiesības. Vienīgais, ko mēs zinām, – skaidri apliecinājis vēlmi palikt uzņēmumā ir Marguerite fonds,» saka Ašeradens. Ministrs uzsver, ka visiem akcionāriem –  neatkarīgi no tā, vai tie ir esošie vai jaunie – būs jāsaņem atzinums no regulatora, vai tie nav saistīti ar gāzes tirdzniecības uzņēmumu. No akcionāriem, kuri neatbildīs likuma prasībām, līdz gada beigām tiks gaidīts piedāvājums valstij daļas atpirkt, kā to paredz likums. Kad tas saņemts, valdībai 30 dienu laikā jāpieņem lēmums –  izmantot pirmpirkuma tiesības vai ne.

Mēslu monopols

Posted on februāris 22, 2017 by - Analīze

Rīgas dome nolēmusi uz 20 gadiem nodot ienesīgo atkritumu biznesu viena komersanta rokās un nelaist garām miljonu peļņas iespējas – uz iedzīvotāju rēķina

Bardaks. Tā īsi var raksturot Rīgas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas politiku. Deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā pašvaldība bez jelkādiem iepirkumiem noslēdza līgumus ar atkritumu apsaimniekotājiem līdz pat 2020. gadam. Biznesā paguva ielauzties četri uzņēmumi, bet pārējiem Rīga bija ciet, jo likums neprasīja pašvaldībai rīkot iepirkumu, kamēr spēkā vecie darījumi. 

Tas mainījās 2012. gadā, kad Satversmes tiesa nolēma – bez iepirkumiem noslēgtie līgumi zaudē spēku ar 2013. gada 1. jūliju. Tomēr aizvadītajos gados dome tā arī nav izsludinājusi konkursu par atkritumu apsaimniekošanu, tā tikai 2015. gadā pasūtīja pētījumu, kā efektīvāk apsaimniekot atkritumus un izpildīt Eiropas Savienības prasības, kas tuvākajā desmitgadē liek gandrīz pilnībā pāriet no atkritumu apglabāšanas uz pārstrādi.

Pēc gadu ilgas izpētes uzņēmumi SIA Konsorts un Geo Consultants pērn decembrī nāca klajā ar pieciem risinājumiem, no kuriem īpaši rekomendē pilsētai slēgt privātās un publiskās partnerības līgumu uz 20 gadiem. Tas nozīmē ar vienu atkritumu apsaimniekotāju izveidot kopsabiedrību, kurā pašvaldības uzņēmumam Getliņi EKO piederētu 10% kapitāldaļu, bet privātajam uzņēmējam – 90%. Pagājušajā nedēļā dome atbalstīja šādu risinājumu, tāpēc Mājokļu un vides departaments jau sācis dokumentu sagatavošanu konkursa izsludināšanai. Trauksmi par monopola riskiem ceļ domes opozīcija, Konkurences padome un arī uzņēmēji, bet pašvaldību tas nekavē – līgumu par jauno kārtību tā plāno parakstīt jau šogad.

Puse Latvijas atkritumu

Rīgas sadzīves atkritumi ir iekārojams bizness – galvaspilsētā tiek saražota gandrīz puse no Latvijas atkritumiem. Gada laikā rīdzinieki rada aptuveni 231 tonnu nešķirotu atkritumu, kas nonāk vienīgajā šī reģiona atkritumu poligonā – pašvaldībai piederošajos Getliņos.

Šķirošanai un otrreizējai pārstrādei rīdzinieki nodod tikai desmito daļu atkritumu, galvenokārt papīru. Šis apjoms ir ļoti tāls no Eiropas Savienībā pieņemtajiem standartiem, kas paredz līdz 2030. gadam poligonos apglabāt ne vairāk kā 10% atkritumu, pārējo pārstrādāt.

Situāciju pašvaldība plāno labot, dibinot atkritumu apsaimniekošanas kopsabiedrību, kurā pati būs dalībniece. Rīgas ieguldījums būs 12 zemes gabalu nodošana uzņēmumam bezatlīdzības lietošanai. Tajos uzņēmums veidos atkritumu šķirošanas laukumus.

Savukārt izvēlētajam privātajam partnerim būs jāveic lielākas investīcijas – pēc pētījuma autoru aplēsēm, 27 miljoni eiro, aptuveni pusi summas ņemot kredītā. Uzņēmumam būs jāsagādā 80 atkritumu mašīnas ar zemu izmešu un trokšņu līmeni (izmaksas tiek lēstas ap 12 miljoniem) un aptuveni 40 tūkstoši jaunajām mašīnām piemērotu konteineru, kas maksās vēl aptuveni piecus miljonus. Šauro ielu dēļ Vecrīgā plānots izbūvēt 120 pazemes konteinerus – ar nelielu piltuvi virs zemes un lielu tvertni apakšā. 

Paredzēts izveidot arī aptuveni 2500 dalīto atkritumu savākšanas punktu – piecreiz vairāk nekā šobrīd. Tas maksātu nepilnus trīs miljonus. No uzņēmuma tiks gaidīta arī atkritumu šķirošanas rūpnīcas izveide – tai pašvaldība zemi nedos, un izmaksas tiek lēstas ap astoņiem miljoniem. 

Cenas augs

20 gadu laikā kopsabiedrība no iedzīvotāju maksātajiem rēķiniem un ienākumiem, kas gūti, nododot atkritumus otrreizējai pārstrādei, plāno iekasēt aptuveni 507 miljonus eiro. Tīrā peļņa aplēsta 41 miljons eiro. Piektā daļa no tās ik gadu tiks ieguldīta uzņēmuma attīstībā, bet pārējo sadalīs dividendēs atbilstoši kapitāldaļu skaitam, tātad pašvaldībai tiks desmitā tiesa. Ja aprēķini īstenosies dzīvē, 20 gadu laikā pašvaldībai dividendēs tiktu ap 3,3 miljoniem eiro, bet sadarbības uzņēmumam – 29,7 miljoni.

Pēc 20 gadiem, kad beigsies partnerības līgums, pašvaldība saņems atpakaļ savus 12 zemesgabalus ar visu uzbūvēto infrastruktūru un pieprasīs izmaksāt 10% uzņēmuma vērtības. Pēc pašreizējiem aprēķiniem, tie varētu būt 2,7 miljoni eiro.

Dāsno peļņu lielā mērā nodrošinās rīdzinieki, paverot plašāk savus makus. Šobrīd visi četri atkritumu apsaimniekotāji no iedzīvotājiem prasa aptuveni 10 eiro par atkritumu kubikmetru. Tas nav daudz, ja salīdzina ar Krāslavas vai Alūksnes novada pašvaldībām, kur izmaksas sasniedz 17 eiro. Taču nav tik maz kā Jūrmalā, Ventspilī vai Ogrē, kur, pēc Konkurences padomes veiktā pētījuma, iedzīvotāji par pakalpojumu maksā nedaudz vairāk par sešiem eiro kubikmetrā.

Plānots, ka jaunā kārtība rīdzinieku rēķinus palielinās aptuveni par 50%. Sākotnēji, jaunajam līgumam stājoties spēkā, par atkritumu kubikmetru plānots iekasēt 15 eiro, taču pašvaldība cer, ka cena ar laiku varētu kristies, jo būs jau izveidota infrastruktūra un palielināsies šķiroto atkritumu daudzums. Paredzēts, ka par atkritumu apsaimniekošanas cenām lems dome.

Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes vadītāja Evija Piņķe aicina ņemt vērā, ka cenas pieaugums nebūs tik daudz atkarīgs no tā, kurš uzņēmums turpmāk atkritumus apsaimniekos, bet gan no veida, kādā tas tiks darīts – nodrošinot vides ilgtspēju. Turklāt cenu ietekmēs arī valdības lēmums kāpināt dabas resursu nodokli par nešķirotajiem atkritumiem no 12 eiro par tonnu līdz pat līdz 50 eiro 2020. gadā.

20 verdzības gadi?

«20 verdzības gadi galvaspilsētā,» – tā gaidāmo situāciju raksturo domes opozīcijas deputāts Nils Josts (Vienotība). Tik ilgs monopolstāvoklis, pēc opozīcijas domām, negatīvi ietekmēs atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.

Arī Konkurences padome saskata būtiskus riskus pašvaldības lēmumā, jo 20 gadu laikā konkurences sadzīves atkritumu apsaimniekošanas tirgū faktiski nebūs. 

Konkurences padome pērn veiktā pētījumā par atkritumu apsaimniekošanu Latvijā norāda: «Bažas par konkurences neitralitāti var rasties jomās, kur publiska persona darbojas gan kā klients, gan kā piegādātājs.» Tieši šāda situācija veidosies Rīgā, kur pilsēta būs gan uzņēmuma akcionārs, gan pakalpojuma saņēmējs.

«Konkurence nepazūd – tā ir brīdī, kad uzņēmumi piedāvā savu ilgtermiņa risinājumu,» šo kritiku noraida domes pārstāve Evija Piņķe. Ilgais sadarbības laiks esot izvēlēts, lai dotu uzņēmumam laiku investīciju atpelnīšanai. Ja tiktu izsludināts iepirkums, maksimālais līguma termiņš būtu septiņi gadi, un tas atkritumu apsaimniekošanas maksu palielinātu vēl vismaz par 10%. Savukārt iespēja ļaut pilsētā strādāt vairākiem apsaimniekotājiem, kā tas notiek šodien, noraidīta, jo atkritumu mašīnas rada lieku piesārņojumu un troksni, kas slikti ietekmē vidi. Pašlaik iedzīvotāji brīvas konkurences apstākļos var izvēlēties jebkuru no četriem atkritumu apsaimniekotājiem, tādējādi var rasties situācija, ka pa vienu un to pašu ielu nedēļas laikā var izbraukt visu četru kompāniju atkritumu savācēji.

Uzņēmējiem nav līdz galam saprotams, kā Rīgas dome un pētījuma autori nonākuši pie slēdziena, ka nepieciešamās investīcijas šajā projektā būs tieši 27 miljoni eiro, tāpat ir neizpratne, kāpēc partnera izvēle tik nopietnā darījumā jāsasteidz dažos mēnešos.

Kritiku saņem arī domes vēlme visā Rīgā nodrošināt vienādus atkritumu apsaimniekošanas tarifus, nevis veidot atkritumu apsaimniekošanas zonas, kā ir, piemēram, Tallinā. «Skaidrs, ka vispārējo cenu noteiks tas Rīgas reģions, kur pakalpojuma izmaksas būs augstākas,» brīdina viens no Rīgas atkritumu apsaimniekotājiem Ragn Sells.

No četriem Rīgas atkritumu apsaimniekotājiem šobrīd lielākais ir Clean R – 2015. gadā tas nodevis vairāk nešķiroto atkritumu nekā pārējie trīs konkurenti kopā un uzņēmuma peļņa pārsniegusi 1,7 miljonus eiro. Uzņēmuma saknes saistītas ar ekspremjeru Andri Šķēli. Līdz 2012. gadam Guntaram Kokorevičam piederošais uzņēmums Vides investīcijas kopā ar Šķēles uzticības personu Edgaru Šķenderu pārvaldīja firmu Bioinvest. Vēlāk to pilnībā pārņēma Kokorevičs, pievienojot esošajam Rīgas atkritumu apsaimniekotājam Clean R.

Ar Šķēli saistība ir vēl vienam atkritumu apsaimniekotājam – Pilsētvides serviss, kas savulaik darbojās ar nosaukumu Veolia vides serviss, 2012. gadā Šķēle bija tā valdes priekšsēdētājs.

2015. gadā pēc apjomīgas revīzijas Valsts kontrole secināja, ka Latvijas iedzīvotāji ievērojami pārmaksā par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. Pēc viņu aprēķiniem, 44 pašvaldību iemītnieki divarpus gadu laikā būtu varējuši ietaupīt gandrīz četrus miljonus eiro. Pēc šī paziņojam mediji vērsa uzmanību – 60% Latvijas novadu atkritumu apsaimniekošanu nodrošina pašvaldību uzņēmumi, nopietni kaitējot konkurencei.

Ja arī Rīgas atkritumu bizness nonāks pašvaldības kontrolē, tas var radīt nopietnus riskus. Lielā tirgus slēgšana var iznīcināt visu nozari, brīdina Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.

Šis ir bīstams brīdis

Posted on februāris 22, 2017 by - Pusdienās

ASV domnīcas CEPA vadītājs Vess Mičels domā, ka Tramps varētu būt labākais, kas jelkad noticis NATO – ja mums izdodas izdzīvot līdz brīdim, kad viņš viļas Putinā

Vess Mičels (Wess Mitchell) ir ļoti pieprasīts Latvijas drošības un ārpolitikas veidotāju vidē, ar viņu grib runāt daudzi. Mūsu intervijas laiks un vieta tiek mainīta vairākkārt, beidzot viņu satieku Ārlietu ministrijas mazā sarunu telpā starp divām citām apspriedēm. No kafijas viņš atsakās – ir gana «kofeinizēts» jau iepriekšējās sarunās, un tā mums no pusdienām sanāk tikai viena melnā kafijas tase, kuru izdzeru, kamēr viņš runā.

Kas Mičelu padara tik interesantu? Viņš pirms 12 gadiem dibināja un joprojām vada Eiropas politikas analīzes centru (Center for European Policy Analysis jeb CEPA) – vienīgo domnīcu Amerikā, kas koncentrējas tikai uz Eiropas austrumu daļu no Baltās līdz Melnajai jūrai. Mičels to sauc par «Eiropas frontes līniju», un CEPA pastāvēšanas galvenais mērķis ir nodrošināt, lai mūsu reģions saglabā lomu Amerikas stratēģiskajā skatā uz pasauli. «Mēs uzturam ciešas, noturīgas saiknes ar šā reģiona valstīm ne tikai demokrātisko vērtību un vēsturisku iemeslu, bet arī ģeostratēģiskās stabilitātes dēļ», saka Mičels. CEPA sevišķi pievēršas militārajai drošībai, tas aicināja reģionā izvietot nozīmīgus ASV bruņotos spēkus jau pēc 2008. gada Gruzijas kara, «ilgi pirms tam, kad bija populāri to darīt», pasmaida Mičels. Viņi arī aktīvi seko līdzi Kremļa informācijas karam un dezinformācijai.

Ķeros uzreiz pie svarīgākā jautājuma – cik lielas briesmas mums rada Trampa kļūšana par prezidentu? «Ja es būtu Baltijas valstu politiķis, es noteikti nedomātu, ka dzīve turpināsies pa vecam,» viņš atbild, «taču nedomāju, ka ir pienācis brīdis skandēt trauksmi.» Notiek ļoti būtiskas izmaiņas Amerikas un Rietumu politikā, tās var skart Baltijas drošību, taču «šobrīd tām NATO dalībvalstīm, kuras izdod vairāk naudas drošībai, šis fakts būtu skaļāk jāreklamē». «Jāsaka Vašingtonai: paklausieties, mēs neesam «bezbiļetnieki»!»

Mičels runā raiti un precīzi un nepārprotami pieder tiem, kas katrā krīzē saredz arī iespējas. «Godīgi sakot, tieši šī administrācija varētu radīt vislieliskāko iespēju» reformēt NATO un pielāgot to jauniem izaicinājumiem. «Sākums bijis nedaudz nervozs, taču arī Obama nesāka darbu kā sevišķi NATO vai Baltijas valstis atbalstošs prezidents. Savukārt, kad beidzās viņa pilnvaru laiks, Obama bija izdarījis vairāk Baltijas drošībai nekā jebkurš līdzšinējais prezidents.» Attiecībās ar Trampa administrāciju jānoskaņojas sa-sniegt līdzīgus rezultātus.

Te tomēr jāizsaka zināmas šaubas. Ja problēma būtu vienkārši nezināšana, Mičela plāns būtu pilnīgi loģisks, tomēr bažas rada Trampa uzkrītošā nevēlēšanās publiski kritizēt Putinu un aizdomas par dažādām slēptām saitēm starp jauno prezidentu un Kremli. «Nesaku, ka nav nekāda pamata bažām, tomēr es uzskatu, ka jebkuram ASV prezidentam ir pārliecinoši stratēģiski, ar nacionālām interesēm saistīti iemesli, lai nopietni pievērstos Baltijas valstu drošībai,» atbild Mičels.

Putins jau ir piekrāpis divus prezidentus pēc kārtas, licis gan Bušam, gan Obamam vilties cerībās pragmatiski sadarboties ar Kremli jautājumos, kas skar Amerikas intereses. Tam ir bijusi cena – Buša prezidentūras noslēgumā Gruzijas karš, Obamas prezidentūras beidzamajos gados Ukrainas karš, atgādina Mičels. «Esmu ļoti noraizējies par to, cik varētu izmaksāt Krievijas militārā avantūrisma veicināšana ar vēl vienu naivu tuvināšanās mēģinājumu.»

Taču tāds vēl nav noticis, un administrācija veido komandu no cilvēkiem, kuriem ir nopietna pieredze nacionālās drošības jautājumos. Tramps ir devis mājienus par sadarbību ar Krieviju cīņā pret Daesh Sīrijā, taču to būtu ļoti grūti panākt, jo Asada režīma galvenais atbalstītājs ir Irāna, ar kuru jau prezidentūras pirmajās nedēļās pieaudzis saspīlējums. «Tāpēc saredzu reālus ierobežojumus dziļai sadarbībai ar Putinu,» saka Mičels.

Šis ir brīdis, kad atlanticistiem abās okeāna pusēs ir drosmīgi jāpaceļ balsis un jānorāda uz briesmām, kuras Putins rada Rietumiem – uz viņa centieniem izārdīt NATO, diviem sāktajiem kariem un priekšdarbiem, kurus viņš veic, lai potenciāli varētu sākt jau trešo.

Vai šis nākamais karš varētu būt Baltijā? «Pastāv apstākļi vairākās vietās Krievijas perifērijā, kas var novest līdz militārai intervencei ne sevišķi tālā nākotnē.» Krievija Kaļiņingradā un Rietumu militārajā apgabalā, kas nosedz robežu no Somijas līdz Ukrainai, ir izvietojusi spēkus, kuri nekādi neatbilst nepieciešamībai vienkārši nodrošināt reģionālo stabilitāti. Uz Baltijas valstīm un Poliju nosūtītie NATO sabiedroto spēki nobālē uz šī fona, jo Krievijai ir desmit pret viens pārsvars militārpersonu skaitā Baltijas jūras austrumkrasta reģionā, seši pret viens pārsvars gaisa spēkos un 27 pret viens pārsvars taktiskajos kodolieročos. «Ir jāuzdod jautājums – kādas intereses liek Krievijai tās pašreizējā ekonomiskajā stāvoklī kā prioritāti izvirzīt tādu militāro spēku pieaugumu?»

Mičels nezina, kā attīstīsies Krievijas un ASV attiecības, bet viņam ir bažas, ka dažas Amerikā dzirdamās balsis – «to skaitā un jo sevišķi paša Trampa» – var mudināt «oportūnistisko revizionistu» Putinu domāt, ka nebūs labāka brīža militārām avantūrām. «Es neuzskatu par neiespējamu nevienu scenāriju šobrīd šajā reģionā, tajā skaitā nozīmīgu militāru agresiju Baltijā. Šis ir bīstams brīdis.»

Lai Kremlim nerastos kārdinājums uzbrukt, Trampa administrācijai būtu jāpasaka, ka tā turpinās Obamas administrācijas panākto progresu ASV spēku pastiprinātā izvietošanā Baltijas valstīs un cīņu pret Krievijas dezinformāciju.

Taču tā ir minimālā programma, būtu jādara daudz vairāk. «NATO ir divi «pilsonības līmeņi». Ir rietumvalstis, kuras netērē pietiekami daudz drošībai, bet kurās ir daudz amerikāņu karavīru un bāzu, un ir briesmām pakļautie sabiedrotie», kuru atbalstam būtu jādara vairāk. «Ilgtermiņa mērķim jābūt – būtiska, pastāvīga NATO klātbūtne uz austrumiem no Vācijas.»

Taču ir arī jāreformē NATO, un tādām valstīm, kas pierādījušas gatavību ieguldīt drošībā, to skaitā Baltijas valstīm, būtu aktīvi jānāk ar priekšlikumiem alianses modernizēšanai. ASV jārēķinās ar Ķīnas pieņemšanos spēkā, Irānas vēlmi iegūt kodolieročus, cīņu ar Daesh – būtu loģiski prasīt vairāk no eiropiešiem. «99% draudu NATO ir austrumos, bet 99% militāro spēku ir uz rietumiem no Polijas. Tas palielina konflikta iespējamību Centrāleiropas ziemeļos, nedara pietiekami daudz, lai atturētu agresoru, un turklāt mazina stimulu Rietumeiropas valstīm stiprināt drošību dienvidos.»

Trampa ievēlēšana liek domāt, ka nozīmīgai daļai vēlētāju nav vairs tik svarīga Amerikas stratēģiskās lomas saglabāšana pasaulē. Kā viņus pārliecināt, ka iesaiste NATO ir viņu interesēs? Mičels atzīst, ka līdz šim atlanticisti nepietiekami aktīvi skaidrojuši Amerikas stratēģiskās intereses ne tikai Eiropā, bet arī citos reģionos, tomēr viņš nešaubās, ka pamatojums ASV alianšu uzturēšanai ir spēcīgs. 20. gadsimtā Amerika guva sāpīgu mācību – ja tā neuztur saites ar sabiedrotajiem Eiropā un Austrumāzijā, tad nākas atkal un atkal šajos reģionos atgriezties, kad konflikti jau ir sākušies, par to dārgi maksājot ar asinīm un naudā.

Tomēr Mičels ir piesardzīgi optimistisks, «nav tādas nolemtības, ka Amerika atkāpsies no aliansēm». Turklāt «Tramps var izrādīties labākais, kas jelkad noticis NATO». Ja izdzīvosim līdz brīdim, kad viņu piemeklēs neizbēgama vilšanās Putinā, Tramps kā netradicionāls līderis varētu būt gatavs mest izaicinājumu visām «svētajām govīm», kuras NATO neviens nekad nav bijis gatavs apšaubīt. Ja pratīsim izmantot šo brīdī, tad NATO var kļūt daudz efektīvāka Krievijas un citu draudu novēršanā.

Ēdienkarte

Melna kafija

Tiesa pret propagandu

Posted on februāris 22, 2017 by - Komentārs

Pašvaldību mediji ļauj saglabāt popularitāti un tikt pārvēlētam

Laikā, kad ASV prezidents sev netīkamus medijus nosauc par «tautas ienaidniekiem» un Rīgas apgabaltiesa pieņem vārda brīvībai bīstamu spriedumu, nepamatoti un šokējoši nesamērīgi sodot portālu TVNET par kādai amatpersonai netīkama viedokļa publicēšanu, ir jāpriecājas par jebkuru uzvaru, kuru svin neatkarīgie mediji.

Taču tas nav vienīgais iemesls pievērst uzmanību Augstākās tiesas pagājušās nedēļas lēmumam par laikraksta Bauskas Dzīve prasību pret Iecavas domi. Jau vairāk nekā gadu politiskajā dienaskārtībā bijis aktuāls jautājums par pašvaldību izdotajām «avīzēm», kuras ne tikai kalpo kā propagandas rīks vietējo pagastveču un pilsētas mēru slavināšanai un viņu varas nostiprināšanai, bet arī izkropļo konkurenci mediju tirgū, neatkarīgu izdevumu iznākšanu daudzviet padarot neiespējamu.

Pērn problēmai pievērsās Kultū-ras ministrija savās mediju politikas pamatnostādnēs.

Šogad 2. februārī Saeima izskatīja priekšlikumu aizliegt pašvaldībām dibināt masu informācijas līdzekļus. Neviens, protams, negrib pašvaldībām aizliegt informēt iedzīvotājus, taču tas jādara politiski neitrāli, netēlojot «avīzi». Taču pat šīs salīdzinoši pieticīgās ieceres atdūrās pret politisko realitāti, ka pašvaldības ir kļuvušas par, iespējams, spēcīgāko savtīgo interešu lobiju Saeimā.

Tur Saskaņa neaizmirst par Ušakovu un Bartaševiču, ZZS patur prātā Lembergu, Sesku un Rāviņu, Vienotības vidzemnieki piedomā par draugiem Valmierā. Kopā ar No sirds Latvijai un gandrīz visiem Reģionālās apvienības deputātiem viņi parādīja, ka pašvaldībām spēks rokā. Ar 57 balsīm (skaitot kopā «pret» un «atturas») priekšlikumu nogremdēja. Tikai 27 deputāti – daļa Vienotības un visa Nacionālā apvienība – nobalsoja «par».

Tiešām – kādēļ gan lai pašvaldības sevi apgrūtinātu ar kaut kādiem demokrātijas principiem? Dzīve kļūst aizvien labāka tiem, kuri nosaka vietējo izdevumu saturu. Tas nekas, ka Latvijā biežāk nekā citās ES dalībvalstīs korupcijas skandālos nokļūst pašvaldību amatpersonas un, kā rakstīts Providus pētījumā Varas līdzsvars un kontrole Latvijas pašvaldībās, «pašvaldību vadītāji salīdzinājumā ar citām amatpersonām īpaši bieži tiek notiesāti par noziegumiem valsts dienestā». Kas par to, ka Valsts kontrole pašvaldībās atklāj ievērojami vairāk nozīmīgu pārkāpumu nekā nacionālā līmeņa iestādēs? Tam par spīti pašvaldību popularitāte aug – jaunākajā Eurobarometer aptaujā 54% Latvijas iedzīvotāju uzticas pašvaldībām, kas ir krietni vairāk nekā valdībai (32%) vai Saeimai (22%) – un jau tā mazā politiskā konkurence pašvaldībās samazinās. Pēc 2013. gada vēlēšanām divas trešdaļas pašvaldību vadītāju saglabāja savu amatu. Droši apvienot popularitāti un pārvēlēšanu ar korupciju un normatīvo aktu pārkāpumiem var tikai tad, ja nav neatkarīgu mediju, kas par nebūšanām informē vēlētājus.

Te pēkšņi ērto dzīvi iztraucē Bauskas Dzīves tiesāšanās ar Iecavas domi. Privātā avīze prasa kompensēt ienākumus, kurus tā zaudējusi sakarā ar dotētā pašvaldības izdevuma iesaistīšanos reklāmas tirgū. Pirmā instance Latvijas tiesu iecienītā stilā prasību noraidīja ar šaura likuma tulkojumu.

Taču Augstākā tiesa, apzinoties, ka tās pienākums ir nevis slēpties aiz kazuistikas, bet gan nodrošināt taisnīgumu, pieņēma principiālu lēmumu ar potenciāli tālejošām sekām. AT ne tikai atzīst Bauskas Dzī-ves tiesības prasīt kompensāciju, bet arī definē no Satversmes izrietošos principus, kuri jāievēro pašvaldībām, kuras iesaistās mediju tirgū.

Šādus izdevumus «nedrīkst izmantot, lai vienpusīgi izceltu atse-višķas intereses, kādu grupu vai kādu politisku spēku», norāda AT. «Budžeta līdzekļu izmantošana ir attaisnojama vien tad, ja plašsaziņas līdzekļa redakcionālā daļa atbilst augstiem žurnālistikas kvalitātes standartiem (ja publicētās informācijas patiesums tiek rūpīgi pārbaudīts, tiek adekvāti atspoguļota viedokļu dažādība, tiek ievēroti žurnālistikas ētikas principi).» Un vēl: «Publiskas personas izdotais plašsaziņas līdzeklis drīkst darboties reklāmas tirgū tikai tik tālu, cik tālu šāda darbība būtiski neietekmē privātos plašsaziņas līdzekļus.»

Tas nav aizliegums pašvaldībām izdot avīzes, tomēr grūti iedomāties, kā jebkura no esošajām pašvaldību «avīzēm» šīs prasības spētu izpildīt.

AT gan atzina, ka pirmo divu principu nodrošināšana nav tiesas kompetencē, tomēr lēmums rada pamatu gan skatīt jautājumu no jauna Saeimā, gan, kā apsver Bauskas Dzīve, virzīt to uz Satversmes tiesu.

Protams, pašvaldību izdevumu pārveidošana no ruporiem par neitrālas informācijas avotiem un vietējo neatkarīgo mediju stiprināšana neatrisinās vietvalžu radītās problēmas, tomēr tas ir svarīgs priekšnoteikums, lai pašvaldības kļūtu godīgākas, atklātākas un efektīvākas. Kā savulaik rakstīja viens no ASV dibinātājiem Džeimss Medisons, kuram bieži nācās cīnīties pret avīžu uzbrukumiem, «par spīti ļaunprātīgās izmantošanas traipiem, tikai presei vien esam parādā par visām uzvarām, kuras saprāts un cilvēciskums ir guvis pār maldiem un apspiešanu».

Komentārs 140 zīmēs

Kurā virzienā viņš skatīsies 2018. gadā? Premjers, prezidents, tagad Rīgas mērs – pieaug amatu skaits, uz kuriem Bondars izvirzījis savu kandidatūru.

Latvijas tūristu mītnēs 2016. g. apkalpoti 2,3 milj. cilvēku, par miljonu vairāk nekā 2010. g. Ārvalstu tūristu bija 1,6 milj., par 6,7% vairāk nekā 2015. g.

Sanāk seši piecīši. Lai samazinātu korupciju, ceļu policistus rotēs, un pie viņiem dienesta laikā nedrīkstēs atrasties vairāk par 30 eiro.

Matisa ultimāts

Posted on februāris 22, 2017 by - Komentārs

Amerikāņi vēlas, lai sabiedrotie Eiropā palielina ieguldījumu aizsardzībā

Pagājušonedēļ ASV jaunās administrācijas pārstāvji pirmo reizi klātienē apliecināja eiropiešiem, ka attiecībās ar Eiropu un darīšanās ar Krieviju politikas pamatprincipi paliek nemainīgi. Taču aiz stingrā vēstījuma arvien ir vismaz divi neprognozējami faktori – ne tikai Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš mēdz izmantot savā labā pretrunas rietumvalstu attiecībās, bet diemžēl arī ASV prezidents Donalds Tramps, kura vārdā runāja ASV politiķi.

Jaunās administrācijas diplomātisko ofensīvu Eiropā sāka ASV aizsardzības ministrs Džeimss Matiss, kas pagājušo trešdien un ceturtdien piedalījās NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmē Briselē. Jau paši pirmie viņa publiski teiktie vārdi Eiropā bija, ka NATO ir viņa «otrās mājas» un Amerikas un transatlantiskās kopienas drošības «fundamentālais pamats». Taču galvenais vēstījums izklausījās pēc ultimāta – eiropiešiem jāpilda apņemšanās atvēlēt aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta vai arī jārēķinās, ka ASV atbalsts varētu kļūt «mērenāks».  

Ceturtdien ASV valsts sekretārs Rekss Tilersons pēc tikšanās G-20 valstu ārlietu ministru sanāksmes laikā Bonnā ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu paziņoja, ka Krievijai jāpilda Minskas vienošanās par noregulējumu Austrumukrainā. ASV apsvēršot sadarbības iespējas ar Krieviju, taču, «kad mūsu viedokļi nesakritīs, Savie-notās Valstis iestāsies par Amerikas un tās sabiedroto interesēm un vērtībām».

Sestdien arī ASV viceprezidents Maiks Penss Minhenes drošības konferencē paziņoja, ka jāpanāk, lai Krievija izpilda Minskas vienošanās. Viņš apliecināja, ka Amerika pildīs savas saistības pret NATO, un satikās ar triju Baltijas valstu prezidentiem. Taču arī uzsvēra, ka sabiedrotajiem jāpilda savas saistības, un, tāpat kā pirms viņa aizsardzības sekretārs, pateica, ka ASV sagaida progresu aizsardzības izdevumu palielināšanā jau līdz šā gada beigām.

Gan Penss, gan Matiss izvairījās precizēt, kā izpaustos ASV atbalsta samazināšanās, ja viņu brīdinājumus Eiropā neņemtu vērā. Taču abi gan teikto par atbalstu NATO, gan piekodinājumus sabiedrotajiem pildīt finansiālās saistības pauda kā ASV prezidenta vēstījumu. Būtu pārspīlējums uzskatīt to par atrunu un taisnošanos, taču Matiss, uzsvērdams, cik svarīgi eiropiešiem uzņemties aizsardzības izdevumu taisnīgāku daļu, ieteica ņemt vērā «ASV politikas realitātes». Bet, žurnālistu uzstājīgi tincināts par iespējamo ASV atbalsta «mērenākumu», preses konferences beigās bilda: «Reizēm jūs sakāt tādas lietas, kuras negribat pieredzēt notiekam, – lai tās novērstu.»

ASV valdības pārstāvji izdarīja laikam gan pašlaik iespējami labāko, lai pārliecinātu eiropiešus par ASV atbalsta nemainīgumu, pēc viņu priekšnieks Vašingtonā ir dēvējis NATO par «novecojušu» un uzskatījis par tādu kā apsardzes firmu, kas sniedz maksas pakalpojumus. Turklāt atgādinājumi par sabiedroto nepietiekamo ieguldījumu drošībā nav jauni. Iepriekšējais ASV aizsardzības sekretārs Roberts Geitss jau 2011. gadā brīdināja par ASV «sarūkošo apetīti» turpināt nest Eiropas aizsardzības nastu.

Varētu aizrādīt, ka politiski šāds uzsvars uz naudu nav labākais situācijā, kad Eiropas nākotne ir neskaidra un Krievijas kaimiņvalstīm jāraizējas par reāliem apdraudējumiem savai suverenitātei. Taču, pirmkārt, ASV tiešām atvēl aizsardzībai 3,6% no sava IKP jeb 664 miljardus dolāru gadā. (Kopējie visu NATO valstu izdevumi aizsardzībai 2016. gadā bija 918 miljardi dolāru). Bet, otrkārt, diemžēl ir jārēķinās ar grūti prognozējamu «politisko realitāti» Trampu, kurš ir vērtējis ASV sabiedrotos pēc to gatavības maksāt.

Tāpēc nepieņemama bija Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera reakcija, ka Eiropa «nedrīkst piekāpties» šādām ASV «prasībām». Eiropa nav ASV pretiniece, lai arī kas šobrīd būtu Amerikas prezidents, un konflikts ar NATO svarīgāko valsti nav gudrākā Eiropas drošības politika.

Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena Briselē atzina – «nav taisnīgi, ka amerikāņi maksā divreiz vairāk nekā mēs, eiropieši, visi kopā» -, kaut arī Vācijas politiķi uzsver, ka strauja aizsardzības izdevumu palielināšana nav reālistiska. Taču dalībvalstu ministri Briselē neapšaubīja nepieciešamību palielināt ieguldījumus aizsardzībā.

Sanāksmes kuluāros diplomāti un eksperti vērtēja no ASV saņemtos apliecinājumus kā pat labākus, nekā varēja gaidīt. Katrā ziņā Baltijas valstīm nav pamata bažīties par NATO papildspēku izvietošanu atbilstoši plāniem. Tomēr paliek neatbildēti jautājumi – ne tikai par Krievijas iespējamu jaunu avantūru pret kādu kaimiņvalsti, bet arī par ASV reakciju, ja agresija tiktu vērsta pret NATO valsti. Līdz šim varējām paļauties, ka amerikāņi iesaistītos, negaidīdami oficiālu 5. panta iedarbināšanu, un arī Maskavā to labi zināja. Tagad var tikai zīlēt, ko iedomātos ietvītot prezidents Tramps.

ASV valdības pārstāvji kliedēja tūlītējās bažas par atbalstu Eiropas drošībai. Viņu uzstājīgie ieteikumi vairāk ieguldīt aizsardzībā un Eiropas politiķu apzināšanās, ka pašiem jāuzņemas lielāka atbildība par savu drošību, ilgtermiņā NATO tikai nostiprinās. Neskaidrākais, tāpēc bīstamākais, ir «vidējā termiņa» laikposms.

Komentārs 140 zīmēs

Domāja tikai 15 mēnešus! KNAB janvārī ierosinājis kriminālprocesu par miljona eiro kukuļa piedāvājumu bijušajam izmeklētājam Jurašam 2015. gadā.

Nelaimes būvnieki. Būvniecības valsts kontroles biroja pērn veiktajās 523 būvdarbu pārbaudēs gandrīz pusē gadījumu konstatēti pārkāpumi.

Atklāts jauns kontinents? Pētnieki paziņojuši, ka Jaunzēlande esot daļa no līdz šim nezināma kontinenta – Zēlandijas -, kas lielākoties ir zem ūdens.