Finanšu ministra amatā uzaicināt jauniņo Valdi Dombrovski pirms desmit gadiem bija premjera Einara Repšes (51) eksperiments. Tas ir attaisnojies ar uzviju, bet daži citi – ne
Anonīms vīrs, kas mani jau gaida pie nama Rīgā, Tērbatas un Lāčplēša ielas stūrī, ir Einara Repšes gādīgi sūtīts. Iesēdina mani liftā uz sesto stāvu, kur, kā vēlāk uzzinu, nemaz nevarot brīvi uzbraukt katrs interesents. Reprezentatīva izskata sekretāre, plašs, glīti iekārtots birojs – viss liecina, ka ekspremjers ar pašcieņu atgriezies galvaspilsētas apritē, no kuras, pēc ārkārtas vēlēšanām beidzot finanšu ministra gaitas Dombrovska iepriekšējā valdībā, vairāk nekā gadu mērķtiecīgi izvairījās. Repše, kas savulaik spēja nonākt mediju ziņu virsrakstos ar dažādiem ekstravagantiem gājieniem, bija atstājis politiku un noklusis. Nolicis malā izaicinošo ādas uzvalku, kas kļuva par viņa vizītkarti finanšu ministra amatā. Pārdevis privāto lidmašīnu. Rūpīgi sargājis no publicitātes trešo sievu, 25 gadus par sevi jaunāko Rūtu Raginsku-Repši un abu kopējo dēlu. Tomēr šopavasar viss atkal mainījās – marta sākumā viņš beidzot apmierināja žurnālistu ziņkāri par saviem nākotnes plāniem, nākot klajā ar jauna politiskā spēka pieteikumu, biedrību Latvijas attīstībai.
Biju to nedaudzo preses pārstāvju skaitā, ko Repše pavasarī pieņēma Ogrē – telpās, kur darbojās viņa izveidotais un uzņēmēja Valērija Belokoņa finansētais Mākslīgā intelekta fonds. Tagad nelielā IT iestāde ar dažiem darbiniekiem piedzīvojusi jurģus. «Tas ir vairāk zinātnisks projekts, man pašlaik nav neviena uzņēmuma, ko es vadītu vai pārvaldītu,» tiekoties Rīgā, jebkurus pārpratumus jau saknē nogriež Repše. Pārcelšanās uz galvaspilsētas centru neesot saistīta ar pēkšņiem atklājumiem zinātnē, kas nesuši komerciālus panākumus, bet gan ar Repšes sabiedriskajām aktivitātēm. Tajās pašās telpās atrodas viņa biedrības birojs. «Neesam vēl paspējuši uztaisīt smuku, mākslinieka izstrādātu nosaukuma plāksni – pie tā tiek strādāts,» atvainojas namatēvs.
Tikmēr šis nams zinātājiem vairāk asociē-jas ar pazīstamo reklāmas aģentūru, kuras logo ir uz fasādes, – McCann Erickson vada Repšes kolēģis biedrībā Ainārs Ščipčinskis.
Uzslavē pats sevi
Dizainisks trauks ar našķiem, minerālūdens, tēja, kafija – uzņemšana Rīgā atšķirībā no mūsu lietišķās tikšanās Ogrē ir personiskāka, pārdomāta līdz detaļām. Repšes premjera gaitu sākumu no šodienas šķir 10 gadi, laika distance varētu ļaut vārdiem plūst atbrīvotāk. Taču notiek pretējais. Namatēvs, kas medijiem ir apstiprinājis, ka būtu gatavs nākotnē atkal kļūt par premjeru, par savu iepriekšējo pieredzi valdības vadībā runā raiti un pārliecinoši, bet sausi. Lozungos, bez iekšējas degsmes.
Es Repši aci pret aci satieku otro reizi. Esmu pārsteigta, ka cilvēks, kas iepriekšējā sarunā cieši, pat hipnotizējoši raudzījās sejā, tagad skatienu vērš sāņus un ir noslēdzies sevī.
Repše tomēr ir pati nopietnība. Sākumā precizē laika nogriezni: pēc Jaunā laika uzvaras 2002.gada Saeimas vēlēšanās viņš vadīja valdību nepilnus 15 mēnešus. Tik īsā laikā esot bijis grūti paveikt būtiskas reformas, varējis tikai iesākt darbus.
Pirmais ieguldījums, ko viņš grib uzsvērt, – tūlītēja valsts budžeta optimizēšana pēc viņa paša, nevis starptautisko aizdevēju vai ES institūciju iniciatīvas. «Toreiz, treknajos gados, visi kunkstēja un žēlojās, kad vajadzēja budžeta bāzi saspiest par pieciem procentiem!» Repše atceras. «Bet bija skaidrs, ka budžets ir pārāk uzblīdis un tā vairs turpināt nevar – deficīts ir jāsamazina. Diemžēl nākamās valdības – Emsis, Kalvītis – «ballēšanos» atkal palaida vaļā uz pilnu gāzi. Tās bija pārmērības, kuru sekas mums, visai tautai, vēlāk vajadzēja risināt,» Repše kritizē pēctečus.
Otrs, viņaprāt, vērtīgais darbs – cīņa ar korupciju. «Izveidot KNAB par neatkarīgu un strādātspējīgu tiesībsargājošo iestādi.» Repše atgādina: neraugoties uz koalīcijas partneru pretestību un konkursā uzvarējušās KNAB priekšnieka kandidātes Jutas Strīķes atkārtotu izgāšanu Saeimas balsojumā, Repše turpināja uzstāt, ka viņai jāpaliek pie KNAB stūres.
Tolaik, 10 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, valsts joprojām bijusi ļoti nesakārtota, valdības vadītāju nav gaidījis rutīnas darbs. «Ja uzņēmums ir tuvu bankrotam, ir jāpārkārto viss, sākot no personālsastāva un beidzot ar ražošanu,» Repše salīdzina.
«Problēmas bija ļoti nopietnas gan tiesiskajā, gan attīstības, gan budžeta jomā. Nebija nevienas jomas, par kuru varētu teikt, ka viss ir kārtībā. Izņemot vienīgi Latvijas Banku,» viņš uzsit pa plecu pats sev, jo bija centrālās bankas vadītājs no 1991. līdz 2001.gadam, pirms nolēma iesaistīties politikā un ar pretkorupcijas karogu rokā izveidoja partiju Jaunais laiks.
Premjera alga ir daudzreiz mazāka nekā LB vadītājam, tāpēc pirms iesaistīšanās politikā Repše atļāvās ambiciozu eksperimentu: pieprasīja tautai saziedot sev miljonu dolāru lielu honorāru par partijas dibināšanu. Vairāk nekā 312 tūkstoši latu patiešām iebira šim nolūkam izveidotajā kontā.
Viņa valdības pirmās 100 dienas iezīmēja galējības: trīskārša ministru algu palielināšana, taču virkne augstu valsts ierēdņu, kuru darbā Repše pamanīja nepilnības, tika atlaisti bez žēlastības. Nomainījās sešu ministriju valsts sekretāri.
Finanšu ministra amatā uzaicināt jauniņo Valdi Dombrovski, ko Repše bija iepazinis Latvijas Bankas monetārās politikas analītiķa ampluā, arī bija pārdroši. «Ja mēs ieceļam jaunus un agrāk politikā nestrādājušus cilvēkus, var gadīties, ka kļūdāmies. Dombrovska gadījumā eksperiments acīmredzami ir attaisnojies,» ar lepnumu saka Repše.
Traks marsietis?
«Es esmu sen atpazīts marsietis un, protams, arī traks,» savas valdības 100 dienām veltītajā preses konferencē 2003.gadā ironiski teica Repše. Tik krāšņu pašraksturojumu, kas pārtapa iesaukā, līdz šim nebija atļāvies neviens tik augsta līmeņa Latvijas politiķis.
«Lielisks šovmenis,» atceroties Repšes valdībā pavadīto laiku, smaidot saka Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle no apvienības TB/LNNK. Abi sastrādājušies jau laikā, kad Repše vadīja Latvijas Banku, bet Zīle bija finanšu ministrs. Repšes valdībā viņam tika satiksmes ministra postenis. Katrā jaunās valdības sēdē ministrus sagaidījis kāds pārsteigums. Amatpersonu galvas ripoja grabēdamas, taču reformas bieži vien tikušas pasniegtas tik lielā šova mērcē, ka tas varēja radīt nepareizu priekšstatu par premjera motivāciju.
Repše premjerministra amatā praktizēja autoritāru vadības stilu, saka Zīle. No otras puses, uzstājis pilnīgu caurskatāmību lēmumu pieņemšanā, tajā skaitā publiskas, nevis slēgtas valdības sēdes. Taču svarīgu lēmumu pieņemšana šādā gaisotnē bieži vien bijusi pārāk nervoza un tādējādi neproduktīva. «Šādi nevar «spēlēt» politiku,» secina Zīle.
Drosmes trūkumu Repšem pārmest nevarēja, taču viņš pats nebija perfekts. Premjera laikā veica riskantus ieguldījumus gan vērtspapīros, gan nekustamajos īpašumos, kas beigās izrādījās neveiksmīgi. Repšes privātie naudas darījumi ir likuši apšaubīt viņa spējas pieņemt stratēģiski svarīgus lēmumus, jo viņš ir iedzīvojies milzīgos parādos.
«Privāti es riskēju daudz vairāk, nekā to atļāvos savos amatos,» komentē Repše.
Tradicionālā «banāna miza» – lēmumi, kas mazāk izdevīgi valstij, vairāk politiķa privātajam biznesam – viņu neesot paklupinājusi. «Tas man ir pilnīgi nepieņemami. To man arī nekad nevarēs pārmest. Valsts darbam esmu atdevis sevi visu pēc labākās sirdsapziņas, nekad mani valsts amati nav palīdzējuši man vai maniem draugiem viņu biznesā,» saka Repše.
Taču WikiLeaks nopludinātie ASV vēstniecību ziņojumi, ko nesenajā Ir publikācijā par Latvijā pieaugošo nevienlīdzību citēja Re:Baltica žurnālisti, oponē Repšes retorikai. Viņš nav lobējis valsts pasūtījumu piešķiršanu draugiem, taču viņa lēmumi nodokļu politikas jomā ir pasargājuši gan pašu, gan daudzus citus turīgos cilvēkus no papildu izdevumiem. Starptautiskie aizdevēji gan slavēja Repši par stingro gribu, 2009.gada rudenī pastāvot uz sāpīgo 500 miljonu latu budžeta konsolidāciju, kas nodrošināja aizdevumu programmas izpildi, taču vienlaikus bija mudinājuši ieviest progresīvāku nodokli turīgajiem vai pacelt nekustamā īpašuma nodokli, lai nebūtu jāsamazina ar nodokļiem neapliekamais minimums un līdz kreklam jāizģērbj trūcīgākie, kas veselām ģimenēm izmisumā brauca prom. Repše esot atbildējis, ka šādām nodokļu izmaiņām nav piemērotas politiskās situācijas.
«Tas gan būs pārprasts. Neko tādu neesmu teicis,» viņš atbild, izvērsti sākdams runāt par sociālās nevienlīdzības plaisu, ko pats uzskata par vienu no lielākajām Latvijas nelaimēm.
Tomēr izrādās, viņš joprojām risinājumu neredz nodokļu sistēmas pārskatīšanā un ienākumu pārdalē. «Mums ir jāattīsta valsts. Lai ir ražošana, eksportspējīgi produkti, ienākumi. Turīgs cilvēks, kas naudu ir nopelnījis, lielāko daļu no tās neapēd, bet iegulda. Šajā nozīmē uzņēmēji pilda būtisku valstisku funkciju: reinvestējot pārvalda divas trešdaļas no nacionālā kopprodukta.» Attīstība nav panākama, uzliekot nodokļus bagātajiem, atkārto Repše, kura jaunajā politiskajā spēkā iesaistījušies vairāki ļoti turīgi cilvēki. «Tad mēs panāksim, ka viņi no Latvijas aizbrauks. Bagātie to var izdarīt vēl vienkāršāk nekā maznodrošinātie. Viņiem reģistrēt ofšoros savus biznesus – tā jau ir atstrādāta tehnoloģija. Mēs varbūt varētu uz brīdi panākt, ka bagātajiem ir procentuāli vēl sliktāk nekā nabagajiem, bet tad visiem būs sliktāk. Un Latvijas mērķis nav virzīties trešās pasaules valstu virzienā, kur visiem ir slikti.»
Mainīgās aizraušanās
Repše burtiski tulko savu ekonomikas autoritāšu teorijas, ka attīstība dod izaugsmi, saka politiķa ilggadējā līdzgaitniece Sandra Kalniete. Viņa bija ārlietu ministre Repšes valdībā, kopā ar kādreizējo premjeru ir pavadījusi garas stundas lidmašīnās. Kalnietei patīk pētīt cilvēkus, Repšes eks-centriskā personība radījusi vēlēšanos to izprast dziļāk.
Viņš ir introverts cilvēks, tendēts domāt kategorijās «labais» – «ļaunais», saka Kalniete. Starptoņus Repše nesaredz. «Ir lietas, ko viņš saprot ļoti viegli un saprot labāk par citiem, un ir lietas, ko viņš vienkārši nesaprot – nespēj salikt kopā analītisko informāciju un īsto realitāti.»
Repši vadījusi Lāčplēša retorika, viņš bija politiķis, kādi der revolucionārām situācijām, Kalniete pamato viņa agrīnos panākumus. Arī sēdēdams Latvijas Bankas «ziloņkaula tronī», Einars nebija dziļi iekšā politikas virtuvē, kas ar katru gadu kļuva daudzslāņaināka. Tad, kad nonāca notikumu krustugunīs, neprata intuitīvi sajust iespējas, kas pēkšņi pavērās.
Arī pats Repše atzīst, ka viņam premjera krēslā varbūt pietrūcis administratora talanta, spējas pacietīgi skaidrot kolēģiem to, kas pašam licies acīmredzams. «Līdz ar to mēs varbūt gājām uz mērķi pārāk strauji, domādāmi, ka viss ir skaidrs, ir tikai jāstrādā.»
Skumjākais, ka Repše pamatu pamatos ir godīgs cilvēks, taču, ļoti smalki uzspiežot uz «Lāčplēša» sajūtām, ar viņu var manipulēt, domā Kalniete. Ar tikpat lielu ātrumu, kā traucies uz priekšu, Repše turklāt var apcir-sties pretējā virzienā.
Roberts Zīle uzskata, ka Repšem bija iespējams panākt vienošanos ar premjera biedru Aināru Šleseru, kura vadītā Latvijas Pirmā partija nebija uzticams domubiedrs koalīcijā. Taču Repše izvēlējās konfrontāciju – pieprasīja Šlesera demisiju, kas izraisīja valdības krišanu 2004.gada pavasarī. Varbūt kompromiss netika rasts tāpēc, ka Einaram vienkārši apnika, min Zīle. Velk paralēles ar Repšes daudzajiem hobijiem: gleznošana, klinšu kāpšana, lidošana, motocikli, vindsērfings, ko ik pa laikam nomaina citi… Ar vindsērfingu aizrāvies arī Zīle, aprīkojumu abi ar Repši glabājuši konteineros Ķīšezerā. Būdams daudzpusīgi talantīgs cilvēks, Einars vindsērfinga prasmi bija izkopis atzīstamā līmenī. Taču kādu dienu Zīle pārsteigts ieraudzījis – kolēģa konteiners ir pēkšņi pazudis. «Kā – vai tad jūs nezinājāt? Viņš visu aprīkojumu ir pārdevis, to lietu izbeidzis!» paskaidrojis kāds zinātājs.
Dans Titavs, kurš bija Repšes padomnieks premjera laikā un ir arī partneris jaunajā biedrībā, gan saka ko citu: «īso» 15 mēnešu izskaņā Einars bija tik ekstrēmi noguris, ka izskatījās strauji novecojis. «Tikai tagad mana sirds ir normalizējusies un automātiski nesāk sāpēt galva, kad sāku domāt par politiku,» Repše vairākus mēnešus pēc demisijas atzinās intervijā žurnālam Santa, kuras laikā pārgalvīgā braucienā pa savām lauku pļavām kopā ar žurnāla redaktori Santu Anču pat apmeta kūleni ar džipu.
Tā arī neuzzinu, vai Repšes piezemētā uzvedība sarunas laikā ar mani šoruden izskaidrojama ar nogurumu un atrašanos lielās dzīves krustcelēs, vai tā vienkārši ir politiķa duālās dabas izpausme. Cilvēki, kas labi pazīst Repši, saka – Einars vienu dienu var būt žilbinoši spožs, bārstīt erudītus spriedumus un jokus, bet citu dienu – tādā diskomfortā ar sevi, ka to apliecina arī ķermeņa valoda. «Varbūt es šodien ietu mazlietiņ lēnāk, mierīgāk. Mazāk censtos konfliktēt vai nostādīt lietas ļoti principiāli. Mēģinātu izdarīt ilgākā laikā, toties drošāk,» par premjera laika mācībām saka viņš pats. «Pārāk maz uzmanības veltīju diplomātijai, pārrunām, koalīcijas partneru apčubināšanai,» viņš godīgi atzīst.
Viss liecina, ka tikšanās reizē Repše vismaz sadzīviski cenšas apčubināt arī mani, pavirši pazīstamu žurnālisti, bet saviesīga patērzēšana mums neizdodas. Taču līdz nākamajām vēlēšanām Repšem vēl ir gana laika slīpēt savas diplomāta prasmes. Protams, ja plāni nebūs mainījušies.
Redakcijas komentārs
Izjāde ar balto zirgu
Jaunā laika uzvara 2002.gada vēlēšanās bija pozitīvs notikums, jo apliecināja ievērojamas vēlētāju daļas vēlmi redzēt godīgāku politiku un valsts pārvaldi. Savas relatīvi īsās valdīšanas laikā Repše spēja nostiprināt KNAB tiktāl, ka tam pietika spēka izturēt turpmākos garos oligarhu hegemonijas gadus, un panāca Jāņa Kažociņa ievēlēšanu par SAB vadītāju.
Taču valsts vadīšana nozīmē krietni vairāk nekā tikai gatavību iebliezt ļaunajiem. Par valstij svarīgo, taču pelēcīgi birokrātisko ES iestāšanās sarunu procesu Repše tikpat kā nelikās zinis. Izšķirošajā ES galotņu tikšanās laikā Kopenhāgenā viņš esot pat aizsnaudies.
Turklāt Jaunais laiks nemitīgi mocījās ar konfliktu starp vēlamo un esošo, starp godīgas politikas ideāliem un nepieciešamību veidot koalīciju ar spēkiem, kuriem ir pavisam citas vērtības. Problēmas radīja arī partijas biedru nonākšana visai apšaubāmās situācijās. Tas visspilgtāk izpaudās veselības ministra Āra Audera epopejā, kas beidzās ar kriminālprocesu un atkāpšanos no amata.
Repše – cilvēks bez niansēm vai pustoņiem, kuram sveša pacietība vai taktiskas viltības, šādus konfliktus risināja, dodoties uzbrukumā visās frontēs. Tas ātri vien noveda pie viņa valdības sabrukuma.
– Pauls Raudseps
Privāts skats
Dans Titavs, Einara Repšes tuvs domubiedrs
Repše ar Jauno laiku ieveda politikā ļoti daudz jaunu cilvēku, atsvaidzināja gaisotni – sabiedrībā parādījās daudz lielāks entuziasms par politiku, nākotni. Repše ļoti skaidri redzēja, ko grib panākt, un gāja uz priekšu taisni, bez māņu kustībām. Bet taisnais ceļš ne vienmēr bija labākais, lai lauztu rutīnu. Jo cilvēku daba ir divējāda – viņi prasa, lai saka taisnību, bet, kad pasaka, apvainojas.
Tāpēc tika uzsisti ļoti daudzi puni. Bet tās nebija apzinātas provokācijas: Repše iet uz mērķi, nedomājot par savu imidžu. Nekaunas būt smieklīgs. Viņš tiešām aizraujas ar daudzām lietām, neslēpj arī hobijus un nodarbojas ar tiem profesionāli. Gleznošanu studēja Mākslas akadēmijā. Kad dabūja helikoptera vadīšanas licenci, vizināja ārvalstu premjerus. Viņš uzskata, ka smadzenes visu laiku jānodarbina, tikai jāmaina tēma. Cilvēki, protams, vairāk krīt uz ārišķībām. Labāk apspriež Repšes ādas uzvalku nekā viņa izdarīto.
Svarīgākie darbi
Jauna politika. Jaunā laika ienākšana politikā padarīja cīņu pret korupciju par pastāvīgu tematu Latvijas politikas darba kārtībā.
SAB boss. Pateicoties Repšes uzstājībai, politiski neangažētais Jānis Kažociņš kļuva par Satversmes aizsardzības biroja vadītāju.
Stīvēšanas par KNAB. Nespēja Saeimā panākt Jutas Strīķes iecelšanu par KNAB vadītāju, taču nepiekāpās un vienpersoniski uzticēja viņai pagaidu vadības grožus birojā.
