Par cienastu svētku galdam vēl nebiju lēmusi, bet tagad, izlasot tūkstoš atbildes, kuras uz jautājumu par Latvijas īpašo garšu snieguši Ir lasītāji, izvēle neglābjami sarežģījusies. Kaut arī nekas šajā aptaujā nespēj izkonkurēt īstu rupjmaizi (vislabāk, ar lauku krāsnī piecepušos kļavas lapu!), gardumu Latvijā tiešām netrūkst. Branga maltīte varētu sanākt ar maizi un aizdaru vien – tikai svaigu sviestu vai ar kaņepju piedevu, varbūt skābo krējumu, biezpienu, paša dārzā lasītu ogu ievārījumu, ābolu marmelādi, baraviku vai gaileņu mērcīti, sātīgu speķa šķēli, sulīgu tomātu, liepziedu medu, mājas sieru… Pagaidām vēl neviens pavārs nav iecementējis 18.novembra svētku maltītes tradīciju, varam improvizēt pēc patikas. Varbūt šogad par svētku «odziņu» derēs dzērvenes biezā pūdercukura kažokā, jo, pēc mūsu lasītāju domām, šoruden valsts dzimšanas dienu sagaidot dominē salda garša ar rūgtumiņu.
Lai kas būtu galdā, svētkos ir iespēja izbaudīt Latvijas garšu, kas ikdienā retāk jūtama. Ne tāpēc, ka būtu pagaisusi. Bet steidzīgajā ikdienas riksī pietrūkst laika novērtēt savu Latviju. Ikdienā kāri uzkožot otru latvieti, pierod pie asiņu, ne maizes garšas. Tāpēc ir svētki, lai garšas un piederības sajūtu atjaunotu. Lai izdodas!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.