Mūsdienās ir daudz ko lasīt, tāpēc katras grāmatas likteni izšķiru jau pirmajās lappusēs – turpināt vai ne. Šoreiz manās rokās nonākušas astoņas grāmatas, kuras parasti neizturētu jau pirmo atlasi. Tās sarakstījuši pieci premjeri
Cilvēki stāsta stāstus jau kopš pirmajiem zīmējumiem uz alu sienām un varbūt pat senāk, šodien to turpina režisori, rakstnieki, uzņēmēji, sabiedriskie aktīvisti un organizācijas. Vērtējot premjeru grāmatas, mani galvenokārt interesē, kādu stāstu tās pastāsta, vai tajās parādās vismaz druska no paša autora un vai tās spēj piesaistīt lasītāju arī šodien.
Sāksim ar biezākajiem sējumiem – Andra Šķēles grāmatu Premjera 596 dienas (1997) divās daļās: Neērtais Andris Šķēle un Otrā elpa. Grāmatas nav sarakstījis pats Šķēle, tas ir runu un interviju apkopojums. Nav ne ievada, ne nobeiguma vai komentāru. Nekur nav minēts sastādītājs, kurš pastāstītu, kā atlasīti šie materiāli. Grāmatu veido daudzi stāsti par Andri Šķēli – uzņēmīgu, strādīgu, gudru un ģimeni mīlošu darboni, par kuru vēl divas nedēļas pirms stāšanās amatā daudzi nezināja neko. Tagad viņu visi ierauga ar bārdu, kas parādījusies līdz ar premjera amatu, un sieva lūdz no tās neatteikties. «Es sievai tik maz laika esmu varējis veltīt, ka vismaz daži viņas lūgumi ir jārespektē, un domāju, ka arī turpmāk bārda man paliks,» saka Šķēle, kurš politiskajā folklorā iegājis tieši ar iesauku Bārda. Grāmata dod samērā vispusīgu ieskatu premjera ikdienā un politikā. Var lasīt tolaik vēl jaunā censoņa, tagad nopelniem bagātā Jurģa Liepnieka preses relīzes.
Raksturīgs citāts. «Tik pagājušā svētdiena izrādījās brīva. Piecas ābelītes iedēstīju. Trīs gadus gatavojos ievai uzpotēt melno aroniju. Šinī gadā beidzot izdarīju visu, kā vajag.»
Kam grāmata interesētu 2012.gadā? Jaunajiem PR censoņiem, politiķiem un cilvēkiem, kuri grib atsaukt atmiņā, kas notika ar G-24 kredītiem.
Otrā biezākā grāmata vizuāli atgādina Onorē de Balzaka kopoto rakstu sējumu no vecmāmiņas plaukta. Tā ir Māra Gaiļa Varas tehnoloģija (1997), kuras makets rada mānīgi garlaicīgu priekšstatu. Tomēr Gailim tapis labs stāsts, nebaidoties parādīt savu seju vai izteikt kritiskus vērtējumus par kolēģiem. Grāmatā var uzzināt, kā pēc neatkarības atjaunošanas no nulles radīta valsts pārvalde, kā tapušas koalīcijas, saskaņoti Saeimas balsojumi un veidota ārpolitika.
Raksturīgs citāts. «Kampaņā nācās rēķināties ar valdības problēmām, un būtiskākā no tām bija Banka Baltija. Es lieliski apzinājos, kas var notikt ar Latviju, ja vēlēšanās uzvaru gūs Apkrāpto noguldītāju partija vai mazturīgo partija ar pensionāru federāciju, vai bojāristi, vai zīgeristieši.»
Kam grāmata interesētu 2012.gadā? Lielisks stāsts par to, kā veidojās šodienas Latvija, bet dziļāku jēgu sapratīs paaudze, kas televīzijā sekoja Skrundas lokatora uzspridzināšanai un atceras, kas ir Cepurnieks, Šmitiņš, Panteļējevs vai Kreituss.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.