Romas katoļu baznīcas jaunais pāvests Francisks pirmajās dienās pēc ievēlēšanas daudzus saviļņojis ar savu vienkāršību un cilvēciskumu, taču jau tuvākajā laikā viņa īstais raksturs parādīsies, ķeroties pie daudz nepatīkamāka darba – dažādu iekšēju skandālu risināšanas Vatikānā
Pēc pirmās parādīšanās tautai Svētā Pētera bazilikas balkonā viņš devās uz liftu. Palīgi un kardināli pakāpās sāņus, «jo pāvests parasti liftā brauc viens». «Bet viņš teica: «Nē, nē, nē, nē, mums visiem te pietiks vietas.» Kad bijām lejā, viņš paziņoja: «Es arī tālāk došos kopā ar jums,»» 13.marta vakaru atceras Bordo arhibīskaps Žans-Pjērs Rikārs, viens no 115 kardināliem, kas pagājušajā nedēļā piedalījās Romas katoļu baznīcas augstākā priestera vēlēšanās. Jaunais pāvests iekāpa busiņā, kas veda kardinālus uz vakariņām Vatikāna viesnīcā Santa Marta. Lepnais limuzīns sekoja iepakaļ. «Lai Dievs ir žēlīgs pret jums par to, ko jūs nupat esat izdarījuši,» pajokoja Horhe Mario Bergoljo, komentējot savu ievēlēšanu jaunajā amatā.
Nākamajā rītā viņš pats devās uz viesnīcu, lai samaksātu rēķinu un savāktu somas. Bet pirmajā mesē viņam kājās bija vienkāršas, melnas kurpes un lēts rokaspulkstenis ar platu, melnu siksniņu. Piektdienā pirms kardinālu ierašanās uz audienci Bergoljo esot brīdinājis – nāciet melnajās sutanās, nevis koši sarkanajās, kuru plecus rotā baltas mežģīnes.
Tik senā institūcijā kā Vatikāns ģērbšanās stils bieži vien izsaka arī būtību. Iepriekšējais pāvests Benedikts XVI, piemēram, deva priekšroku pēc īpaša pasūtījuma darinātiem sarkanas ādas mokasīniem un mantijām ar sermuļādas apdari. Savukārt jaunais pāvests ar savu izvēli «gribēja dot pavisam citādu signālu», komentē Vatikāna preses sekretārs. «Viņš atgādina, ka baznīcas īstais stils ir vienkāršība, pieticība un izturība,» piebilst Romā izdotā reliģiskā žurnāla La Civiltà Cattolica redaktors Antonio Spadaro.
Un, protams, daudznozīmīga ir pāvesta oficiālā vārda izvēle – no Argentīnas nākušo vīrieti turpmāk dēvēs par Francisku. Kad kardinālu konklāvā kļuva skaidrs, ka Bergoljo savāks ievēlēšanai nepieciešamās divas trešdaļas balsu, viņa draugs brazīliešu kardināls Klaudio Hummes esot pieliecies un iečukstējis ausī: «Neaizmirsti par nabadzīgajiem!»
«Es uzreiz atminējos par Svēto Asīzes Francisku,» pirmajā preses konferencē skaidroja jaunais pāvests. «Viņš bija vienkāršs vīrs, kas atteicās no bagātības un prestiža, lai palīdzētu nabagajiem,» par 13.gadsimtā dzīvojušo mūku atgādināja jaunievēlētais pāvests.
Sava daļa ironijas
Ar līdzīgu motivāciju – solījumu dzīvot pieticīgi, paklausīgi un šķīsti – kopš 16.gadsimta darbojas arī lielākais Romas katoļu baznīcas reliģiskais ordenis – jezuīti. Pirms 55 gadiem ordenim pievienojās arī Bergoljo, pieņemot tā moto: «Viss lielākam Dieva godam.» Tiek lēsts, ka visā pasaulē pašlaik darbojas aptuveni 17 000 jezuītu, viņu skaits Eiropā un Ziemeļamerikā samazinās, bet palielinās tādās vietās kā Indija, Vjetnama un Latīņamerikas valstis.
Jezuītiem ir vēl kāds būtisks princips – karjeras iespēju ignorēšana, lai visu enerģiju veltītu kalpošanai un citu cilvēku izglītošanai. Piekrišanu kļūt par pāvestu savā ziņā var uzskatīt par karjerisma izpausmi, tāpēc jezuītu aprindās viņu pārstāvja nonākšana baznīcas līdera amatā tiek uztverta ar divējādām jūtām.
Vieni cer, ka katoļu baznīca tādā veidā sūta signālu par solidaritāti ar trūkumcietējiem un ka tās attiecības ar apkārtējo pasauli būs atklātākas un brīvākas – viņuprāt, Francisks varētu izkustināt iesīkstējušo lietu kārtību Vatikāna gaiteņos.
Savukārt citi nav tik optimistiski. Daļa Latīņamerikas jezuītu savos teoloģiskajos un politiskajos uzskatos ir diezgan liberāli, jo, ikdienā strādājot ar trūkumcietējiem, viņus vairāk sāka uztraukt sociālais un ekonomiskais netaisnīgums, nevis doktrināla šķīstība. Tādā veidā šie jezuīti savulaik izvirzījās tā dēvētās liberālās teoloģijas kustības priekšgalā. Taču, kad 70.gados Bergoljo kļuva par jezuītu vadītāju Argentīnā, viņš sāka stingri iegrožot šos brīvdomātājus, saucot viņus par marksistiskas politikas sludinātājiem. Iznākums bija sāpīga argentīniešu jezuītu kopienas sašķelšanās, atceras aculiecinieki. Viņi nevēlas atklāt savu vārdu, ņemot vērā faktu, ka Bergoljo tagad ir kļuvis par pāvestu.
Savos reliģiskajos uzskatos Francisks pievienojas katoļu baznīcas konservatīvajai pozīcijai – viņš iebilst pret abortiem, viendzimuma laulībām, sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā un citiem svarīgiem jautājumiem. Kad 2010.gadā socioloģiskās aptaujas uzrādīja, ka 70% Argentīnas iedzīvotāju atbalsta ideju par vienlīdzīgu tiesību piešķiršanu homoseksuāliem pāriem un parlaments legalizēja viendzimuma laulības, Bergoljo to nosauca par «karu pret Dievu» un «sātana manevru». Argentīnas prezidente Kristīna Fernandesa Kirhnere atcirta, ka «Bergoljo nostāja iederētos viduslaikos».
Savukārt pērn septembrī Bergoljo pārsteidza, nokauninot savā pakļautībā strādājošos priesterus Buenosairesā, jo viņi bija atteikušies kristīt ārlaulībā dzimušus bērnus. «Nē – liekulībai!»
Kāda īsti būs jaunā pāvesta darba kārtība turpmāk, pagaidām vēl nevar pateikt neviens – Franciskam ir 76 gadi, tātad tikai par diviem gadiem mazāk nekā Benediktam XVI, kad viņu ievēlēja par pāvestu 2005.gadā.
Pirmā un vienīgā mīlestība
Horhe Mario Bergoljo piedzima Buenosairesā 1936.gada 17.decembrī. Viņa vecāki ir itāļu imigranti no Pjemontas reģiona, kur tēvs Mario bija dzelzceļa darbinieks, bet māte Regīna saimniekoja pa mājām. «Tētis stāstīja, ka iemesls pamest dzimteni bija Musolīni nākšana pie varas 1922.gadā un fašistiskā režīma nostiprināšanās,» itāļu avīzei La Stampa stāsta pāvesta māsa Marija. 65 gadus vecā šķirtene dzīvo pelēcīgā pilsētiņā netālu no Argentīnas galvaspilsētas.
Kopš jaunības Horhi vajājušas dažādas veselības problēmas – infekcijas dēļ pusaudža gados viņam izņemta viena plauša. Tagad pāvesta veselības stāvoklis esot apmierinošs, atbilstošs viņa vecumam.
Horhe vispirms studēja ķīmiju, bet katoļu seminārā iestājies tikai 21 gada vecumā. Esot bijis izcilnieks, kuru interesējusi ne tikai teoloģija, bet arī psiholoģija un literatūra.
Par mācītāju Bergoljo kļuva neilgi pirms savas 33. dzimšanas dienas. 61 gada vecumā viņu iecēla par Buenosairesas arhibīskapu, bet 65 gadu vecumā – par kardinālu.
Par ticības ceļa izvēlēšanos daļu «vainas» uzņemas pensionāre Amālija Damonte. 76 gadus vecā kundze apgalvo, ka esot bijusi pirmā un vienīgā Horhes mīlestība. «Mēs vēl bijām bērni. Mūsu attiecības bija gluži nevainīgas. Uzaugām kopā un, kad mums bija aptuveni 12 gadu, tikāmies arvien biežāk.
Kādu dienu viņš man uzrakstīja vēstuli: «Ja tu neprecēsies ar mani, es kļūšu par priesteri.» Es domāju, ka šī ideja viņam bija galvā jau pirms tam. Taču pagāja vēl vairāki gadi, pirms viņš pieņēma izšķirošo lēmumu.»
Ko viņa atbildēja? Vai būtu precējusies?
«Mēs kopā bijām laimīgi, taču mana ģimene pret to iebilda. Arī mani vecāki ir imigranti no Pjemontas. Abas ģimenes bija ļoti tuvas. Es domāju, ka viņi cits citu pazina, pirms mēs bijām piedzimuši. Svētdienās sanācām kopā un ēdām pastu. Mans tēvs nojauta, ka mūsu starpā kaut kas veidojas, un viņš par to nepriecājās, jo uzskatīja, ka esam pārāk jauni. Viņš aizliedza Horhem mani lenkt, un puisis paklausīja.»
Vai viņa pret to iebilda? «Nepavisam ne. Mēs bijām audzināti ar tradicionālām vērtībām. Ja tēvs kaut ko lika, tad tā arī bija. Es kļuvu par grāmatvedi, apprecējos, zaudēju vīru, apprecējos otrreiz. Man ir trīs bērni un seši mazbērni.»
Ziņu par Horhes ievēlēšanu pāvesta amatā Amālija esot uztvērusi ar patiesu prieku. «Es no visas sirds ticu, ka viņš būs lielisks pāvests.»
Kad viņi pēdējoreiz redzēja viens otru? «Ak, laikam pirms 65 gadiem,» nopūšas pensionāre.
Netīrais karš
Bergoljo teoloģiskā karjera sākās ar Argentīnas jezuītu ordeņa vadītāja amatu 70.gados. Tas bija laiks, ko tagad dēvē par Argentīnas Netīro karu – militārās huntas valdīšanas laikā tika arestēti, spīdzināti un nonāvēti aptuveni 30 tūkstoši pilsoņu. Kāds argentīniešu jurists uzskata, ka savi netīrie grēki ir arī Bergoljo – jau 2005.gadā jurists iesniedza prasību tiesā par Bergoljo līdzdalību divu jezuītu nolaupīšanas organizēšanā, jo viņi bija parāk skaļi militārās huntas kritiķi. Abi vīrieši pazuda dažas dienas pēc tam, kad Bergoljo viņus izslēdza no ordeņa. Pēc pieciem mēnešiem «atkritējus» atrada sazāļotus un puskailus Buenosairesas nomalē.
Tiesa jurista prasību noraidīja, taču debates par to, kāda ir bijusi Bergoljo loma Netīrā kara laikā, turpinās. Argentīniešu žurnālisti par to uzrakstījuši daudzus rakstus un vairākas grāmatas.
Lai gan baznīca gadiem ilgi noliedza jebkādu Bergoljo sadarbību ar diktatūru, 2010.gadā viņš pats pirmoreiz sniedza liecību, ka tiešām savulaik ir slepeni ticies ar militārās huntas vadību. Sarunās Bergoljo esot lūdzis atbrīvot nolaupītos jezuītus.
Pēc gada prokurori pieprasīja Bergoljo atbildēt uz jautājumiem lietā par huntas lomu sistemātiskā bērnu nolaupīšanā – viņam pašam tika pārmesta nevēlēšanās novērst pārkāpumus, izvēloties acu pievēršanas taktiku.
Nav pārsteigums, ka tagad viena no skarbākajām atsauksmēm pēc Bergoljo ievēlēšanas pāvesta amatā nākusi no bezvēsts pazudušo bērnu māšu apvienības. «Par šo pāvestu mēs varam pateikt tikai vienu lietu: āmen!» ironiski paziņoja argentīniešu apvienības vadītāja.
Netipiski ātri un asi reaģējis arī Vatikāns (nekas tāds nebija piedzīvots Benedikta XVI valdīšanas laikā). «Pret viņu nav izvirzīta neviena pamatota apsūdzība, un mēs kategoriski noraidām jebkādus apvainojumus. Tā ir tikai daļa no senas negatīvisma kampaņas pret baznīcu,» uzstāja Vatikāna preses sekretārs Federiko Lombardi. Gluži pretēji, viņš norādīja, «ir ļoti daudz apgalvojumu par to, cik daudz viņš ir darījis citu cilvēku labā, lai pasargātu no militārās diktatūras».
Vatikāna skandāli
Pašam Franciskam tuvākajā laikā būs ātri un, iespējams, arī asi jātiek galā ar izmeklēšanu, ko viņam mantojumā atstājis Benedikts XVI. Kad pērn janvārī itāļu presē parādījās pāvesta sulaiņa nopludinātā informācija (to pēc līdzības ar WikiLeaks nodēvēja par VatiLeaks), Benedikts XVI trim kardināliem uzticēja veikt iekšējo izmeklēšanu. Viņu secinājumi ir apkopoti divos sējumos uz 300 lapām, ziņo itāļu avīze La Repubblica. Ziņojums bija gatavs jau decembrī, taču ap to laiku Benedikts jau bija pieņēmis lēmumu par demisiju un lietas šķetināšanu atstāja savam pēctecim.
Šķiet, Vatikāns aizvien netiek galā ar informācijas noplūdes kontroli, jo kāds avots, kas «ir ļoti tuvs izmeklēšanu veikušajiem kardināliem», apgalvo: «Visas lietas koncentrējas ap sestā un septītā baušļa neievērošanu.»
Septītais bauslis saka: «Tev nebūs zagt.» Sestais bauslis: «Tev nebūs laulību pārkāpt,» taču šajā kontekstā, visticamāk, runa ir par homoseksuāliem sakariem.
Izmeklētāji ir uzskaitījuši vairākas vietas Romā un tās apkaimē, kur Vatikāna kalpotāji ir atļāvušies «pasaulīgus sakarus» – tā ir kāda villa Itālijas galvaspilsētas pievārtē, sauna Romas nomalē, skaistumkopšanas salons pilsētas centrā un rezidence, ko izmanto viens no Itālijas provinces arhibīskapiem.
Izmeklētāji raksta, ka Vatikānā ir izveidojušās dažādas karojošas frakcijas, ieskaitot tādu, kuru «apvieno seksuālā orientācija». Daļa no viņiem kļuvuši par ārējas šantāžas upuriem.
Jau no VatiLeaks dokumentiem varēja saprast, ka svēto pilsētvalsti plosa iekšēji kašķi un Vatikāna pārvaldes institūcijā – kūrijā – ir izplatījusies korupcija.
Zināmā mērā to apstiprinājis kūrijas prezidents itāļu kardināls Džanfranko Ravazi, kas pats tika minēts kā viens no potenciālajiem pāvesta amata kandidātiem. Viņš izteicies, ka Vatikāna hierarhiju posta «šķelšanās, nevienprātība, karjerisms un greizsirdība».
Naudas problēmas
Otrs svarīgākais izmeklēšanas aspekts, visticamāk, attiecas uz Vatikāna banku. 1942.gadā dibinātā finanšu iestāde, kas mājo nelielā apaļā tornī pie Apustuļu pils, neizsniedz aizdevumus, bet gan pārvalda depozītus, kurus tur noguldījušas reliģiskās institūcijas, klerikāļi un arī Vatikānā akreditētie diplomāti. Aukstā kara gados tika uzskatīts, ka banka pa aizmuguriskiem kanāliem pārskaitījusi naudu uz Austrumeiropu, lai palīdzētu graut komunistisko režīmu, savukārt tagad tā sadarbojas ar sabiedrotajiem tādās jutīgās zemēs kā Kuba un Ķīna.
Banka līdz šim vienmēr ir atturējusies atklāt, kas ir tajā atvērto kontu īpašnieki, tāpēc pastāv aizdomas, ka tur glabājas arī organizētās noziedzības pārstāvju un Itālijas politiķu «netīrā» nauda.
Jaunākā statistika pieejama par 2011.gadu: bankai bija 20 722 klienti, no tiem 68% baznīcas pārstāvju. Kopējais kontu skaits – 33 000, kopējais aktīvu apjoms – 8,2 miljardi dolāru.
Pēdējos gados īpaši aktīvi par banku interesējas Itālijas izmeklētāji, jo viņiem ir aizdomas, ka konti tiek izmantoti arī tādām darbībām, kas nav tieši saistītas ar baznīcu. Piemēram, pērn jūlijā itāļu policija arestēja priesteri, kas bija atļāvis izmantot savu kontu kādam advokātam, kuru pieķēra apdrošināšanas naudas izkrāpšanā.
Jau 2000.gadā Vatikāns parakstīja līgumu ar Eiropas Savienību, ka arī savā teritorijā izmantos eiro un kals savas monētas. Taču līdz ar to nāca arī jauni pienākumi – Brisele uzstāj, ka Vatikāna bankai ir jāievēro tādi paši atklātības principi kā citām kopējā tirgus bankām. 2009.gadā Vatikāns izstrādāja jaunu finanšu caurskatāmības likumu un ieviesa jaunas iekšējās instrukcijas, lai tās atbilstu starptautiskiem standartiem pret naudas atmazgāšanu, krāpšanos ar nodokļiem un terorisma finansēšanu.
Pērn jūlijā Eiropas Padomes pakļautībā strādājošā uzraudzības aģentūra Moneyval nāca klajā ar pirmo izvērtējumu, atzīstot, ka Vatikāna bankai tomēr vēl tāls ceļš ejams. Kopš likuma pieņemšanas esot bloķēti tikai divi aizdomīgi konti.
«Pagātnē Vatikāna banka tika uzskatīta par fiskālu paradīzi,» norāda Itālijas biznesa laikraksta Il Sole 24 Ore žurnālists Karlo Maroni. «Tagad lietas ir uzlabojušās, taču tā aizvien ir pelēkā zona. Viņi izpildīja tikai prasību minimumu – spēra tos soļus, bez kuriem nemaz netiktu tālāk.»
Skandalozi noslēpumaina ēna Vatikāna bankai līdzi stiepjas jau kopš 1982.gada, kad bankrotēja Itālijas privātbanka Banco Ambrosiano – investējot naudu dažādās kompānijās Latīņamerikā, mīklaini pazuda 1,3 miljardi dolāru. Vatikāna banka bija galvenais Banco Ambrosiano akcionārs. Tad Romā mīklaini izgaisa arī privātbankas vadītājs Roberto Kalvi. Pēc mēneša agrā jūlija rītā kāds pastnieks viņu pamanīja pakārušos (vai pakārtu) zem viena no tiltiem Londonā. Kalvi privātā sekretāre izdarīja pašnāvību, izlecot pa bankas piektā stāva logu.
Jauns skandāls Vatikāna banku piemeklēja arī pērn, kad Itālijas izmeklētāji uz aizdomu pamata par iespējamu naudas atmazgāšanu arestēja divus kontus ar 30 miljoniem dolāru, ko Vatikāns bija atvēris citās Itālijas bankās. Veicot kratīšanu Vatikāna bankas prezidenta Etores Goti Tedeski birojā, cita starpā tika atrastas 47 mapes ar kompromitējošu informāciju par Vatikānu «gadījumā, ja ar mani kaut kas notiks». Uz dažiem dokumentiem bija piezīme «Iekšējie ienaidnieki».
Bankas padome sarīkoja iekšējo dumpi, atlaižot Tedeski, kas šajā amatā bija strādājis trīs gadus. Viņa vietā šāgada februārī pāvests iecēla vācu aristokrātu Ernstu fon Freibergu – tas bija viens no pēdējiem aizejošā Benedikta XVI rīkojumiem. Eksperti izsaka minējumu, ka respektablā vācu finansista piesaistīšana ir Benedikta mēģinājums izjaukt vēsturiski ierasto kārtību, kad par Vatikāna finansēm atbild neliela cieši saistītu itāļu «insaideru» grupiņa.
Pieticīgā pagātne
Pavisam cita mēroga reizes ir Alehandro Mačo, kas vada futbola klubu San Lorenzo de Almagro Buenosairesā. «Es ceru, ka arvien vairāk zēnu sāks spēlēt futbolu un vairs neklaiņos pa ielām.» Kluba neoficiālais nosaukums ir Los Santos (Svētie), jo 1908.gadā to izveidoja kāds mācītājs. Militārās diktatūras laikā kluba stadiona vietā tika uzcelts pārtikas veikals, un tikai pēc 20 gadiem tas tika pie jauna treniņu laukuma, kam tagad blakus plešas viens no lielākajiem galvaspilsētas graustu rajoniem.
Pirms pieciem gadiem blakus stadionam tika uzcelta neliela kapela, kuras izveidošanai naudu ziedoja amerikāņu aktieris Vigo Mortensens. Mazo dievnamu parasti atver pāris stundas pirms kārtējās spēles, un laiku pa laikam meses tur noturējis arī Bergoljo. Jaunais pāvests ir kaislīgs futbola līdzjutējs un Los Santos kluba biedru sarakstā ierakstīts ar 88 235.numuru. «Mēs esam dziļi pagodināti, ka jaunais pāvests ir daļa no mūsu kluba. Viņš ir lielisks fans, un es ceru, ka tas mums palīdzēs,» saka menedžeris Mačo. «Viņš ir ļoti pazemīgs vīrs. Viņam pat nav sava auto. Reiz pirms kādas meses es pats aizbraucu viņam pakaļ, jo ļoti stipri lija un mācītājs nevarēja tikt pat līdz autobusa pieturai.»
Pāvesta līdzšinējā ikdiena ritēja nelielā dzīvoklī, jo viņš nav vēlējies pārcelties uz kardināla oficiālo rezidenci. Pats gatavoja maltītes.
Bet tas bija līdz 13.martam.
