Augšāmcelšanās stāsts ir satraucošs un mierinošs vienlaikus. Līdzās apsolījumam – viss ir iespējams! – turpat aiz noveltā akmens ir kāda ēna. Tajā dīdās nemiers par to, ka viss varēja būt arī citādi. Jo vienmēr var būt citādi, pat ja pieradums, pārliecība vai iztēles trūkums iegalvo pretējo.
Ir reizes, kad nemiers ir vērtīgs. Piemēram, domājot par savu valsti. Nule esam sasnieguši vēsturisku brīdi, kad mūsu atjaunotās neatkarības ilgums ir pārspējis «pirmajai republikai» atvēlēto laika nogriezni, kas no abiem galiem mircis latviešu asinīs. Nenoliedzami – viss varēja būt citādi. 1918.gadā radītā Latvijas valsts bija brīnums, intervijā mums atgādina akadēmiķis Jānis Stradiņš. Ideālistu saujiņas sapnis, kuram nebija iemesla īstenoties. Taču šie ideālisti mācēja saliedēt dažādu kārtu ļaudis, radīt piederības sajūtu un optimismu, kāda šodienas Latvijā pietrūkst. Kāpēc tā? Stradiņš sauc iemeslu virkni, kura stiepjas kā gara un satīklota nezāles sakne. Aprēķins, stulbums, klanīšanās. Lai izaugtu cauri un pāri šai nezālei, nepietiek iekrampēties zemes spēkā, ir vajadzīga gaisma. Jāaug dvēseliski, saka Stradiņš.
Augšanā var palīdzēt un traucēt, bet to nekādi nevar izdarīt cita vietā. Tikai savā. Antiņš, par kura trūkumu sūkstās akadēmiķis, nav zaļš loka asniņš, kas gatavs gaida lielveikala plauktā. Lieldienas šogad vēl baltpelēkas kā reizēm Ziemassvētki, bet drīz spirgts zaļums nebūs vairs novaldāms ne zemē, ne zaros, ne citur, kur ļaujam tam dīgt. Jo – viss ir iespējams.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.