Igauņu klusējošais vairākums beidzot nolēmis runāt, sanākot īpašā tautas asamblejā, par kuras iemesliem un jēgu domas gan atšķiras
Daudzas lietas un paradumi Igaunijas politikā jau krietnu laiku rit pēc diezgan nemainīgas piegrieztnes, taču viss mainījās saulainā 6.aprīļa sestdienā. Todien pirmo reizi kopā sanāca līdz tam nebijusi tautas asambleja jeb Rahvakogu, lai iedzīvotāju vairākuma vārdā paziņotu, ka viņus nepavisam neapmierina iedomīgā un karteļiem līdzīgā politisko partiju uzvedība. Ka viņi vairs negrib paklausīgi pakļauties tā dēvētajai buldozera taktikai. Ka viņus neapmierina noslēpumainā partiju finansēšana un politiskās elites norobežošanās no tautas.
Todien Andruss Ansips, kas Igaunijas premjera amatā atrodas jau astoto gadu un ir viens no visilgāk strādājošajiem valdības vadītājiem ES, izvēlējās doties slēpot. Savukārt 315 pilsoņi no visas valsts sanāca kopā Dziesmusvētku kompleksā Tallinā, lai diskutētu, strīdētos un, galvenais, paustu savu viedokli par to, kādas izmaiņas būtu nepieciešamas Igaunijas politiskajā dzīvē.
Dažiem šķita, ka uzaicināt «tantes no Bauskas»* un ļaut viņām izteikties par sarežģītiem jautājumiem – piemēram, vai Igaunijā turpmāk būtu jārīko Šveices stila referendumi, vai prezidents būtu jāvēlē tiešās vēlēšanās un vai būtu jāsoda anonīmi ziedotāji partijām – ir bīstams eksperiments. Krievu rulete – tā to nodēvēja Jiri Adams, kas 90.gados piedalījās pašreizējās Igaunijas konstitūcijas rakstīšanā. «Pie Igaunijas valsts deniņiem pielika revolveri un nospieda gaili. Par laimi, aptvere bija tukša,» pukstēja Adams intervijā vienā no laikrakstiem. Viņš iesaka šādus eksperimentus vairs neatkārtot. Nākamreiz aptvere var būt pielādēta.
Savukārt Jirgenam Ligi (Reformu partija), kas finanšu ministra pienākumus veic kopš 2009.gada un vairākkārt dzirdējis sabiedrības sūdzības gan par budžeta izdevumu nesaudzīgu apcirpšanu krīzes laikā, gan par līdzdalību Grieķijas glābšanā pēc pievienošanās eirozonai, asamblejas ideja šķiet vērā ņemama. «Tas ir daudz praktiskāks risinājums nekā indīgā atmosfēra ielās un medijos.» Viņš gan uzreiz piebilst, ka tautas sanākšanas procesam bija politiski «diriģenti» un to noteikti nevar uzskatīt par spontānu demokrātijas izpausmi.
18 ieteikumi
Asamblejas dalībnieki tika izraudzīti pēc nejaušības principa. «Man piezvanīja, mēs parunājāmies, un es piekritu iesaistīties,» saka Jevgēnija, sieviete ap gadiem 60. Viņa bija viena no personām, kuru atlasīja sabiedrisko aptauju veicējs TNS Emor, cenšoties nodrošināt līdzsvarotu visas sabiedrības pārstāvniecību – vīriešus un sievietes, dažādas vecuma grupas un etnisko izcelsmi.
«Lai sagatavotos, izlasīju atsūtītos materiālus. Nekas sarežģīts. Jādomā ar skaidru galvu un jālemj tā, kā saka tava sirds,» Jevgēnija skaidroja tiešraidē, ko nodrošināja Igaunijas sabiedriskā raidorganizācija.
Asamblejas iniciatīvas mērķis bija rast jaunas idejas, lai panāktu iedzīvotājiem lielāku teikšanu politiskajā dzīvē arī laikā starp vēlēšanām. Pēc dažām dienām – 9.aprīlī – Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ieteikumus nodeva parlamentam. Pavisam bija 18 ieteikumu. «Cienījamie parlamenta locekļi, es jūs laipni lūdzu nopietni izvērtēt tautas asamblejas ieteikumus,» teica Ilvess uzrunā parlamentā, uzsverot, ka, protams, tikai parlaments var pieņemt galīgo lēmumu, kurš no šiem ieteikumiem potenciāli var kļūt par likumu.
«Apokalipses manifests»
Tiek uzskatīts, ka par grūdiena punktu tautas asamblejas kustībai kļuva jau pagājušā gada maijā publicēts Reformu partijas (valdības koalīcijas svarīgākā partnera) biedra Silvera Meikara raksts. Viņš atzinās, ka piedalījies shēmošanā, lai legalizētu anonīmus ziedojumus savai partijai.
«Nē, es nevarēju paredzēt, ka vienam rakstam būs tādas sekas,» tagad atzīstas pats «Silvergeitas» vaininieks. «Es domāju, ka tas vienkārši bija pēdējais piliens. Kauss jau pirms tam bija pilns.» Viņa mērķis toreiz bija kopumā pievērst uzmanību partiju finansēšanas nesmukumiem, ne tikai Reformu partijā vien, un mudināt pārmaiņas. Rezultāts bija pavisam cits – kolēģu liegšanās, asi apvainojumi un Meikara izslēgšana no partijas.
Tika ierosināts kriminālprocess. Dažu Reformu partijas biedru skaidrojumi bija tik smieklīgi, ka tas pārvērtās par nacionālu anekdoti, piemēram, «paņēmu naudu no savas sievasmātes kumodes».
Procesu izbeidza pierādījumu trūkuma dēļ, taču sabiedrības sašutums nemazinājās. Savdabīga neapmierinātības izlaušanās bija Hartas 12 publicēšana, kas, pēc finanšu ministra Ligi vārdiem, nav nekas vairāk kā «apokalipses manifests», kurā apgalvots, ka pašreizējā politiskā sistēma ir kurla, tā neklausās tautas balsī, tātad tā ir nelikumīga un tā jānomaina ar kaut ko alternatīvu.
Pērn novembrī iniciatīvu savās rokās pārņēma Valsts prezidents, kuru sāka uztraukt spriedze sabiedrībā. Viņš uzaicināja akadēmiķus, politiķus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus sākt dialogu un ķerties pie potenciālo reformu īstenošanas. Tika panākta vienošanās galveno uzmanību veltīt pieciem jautājumiem, kas veicinājuši atsvešinātību starp politisko eliti un sabiedrību. Ikviens interesents tika aicināts paust savas domas. Aizņemoties ideju no Islandes, kur cilvēki līdzīgi diskutē par izmaiņām konstitūcijā, Igaunijā radās interneta vietne, kurā veidojās savdabīgs un ikvienam pieejams ideju fails.
Šāgada janvārī trīs nedēļu laikā tika iesniegti gandrīz 2000 ieteikumu. (Tos aizvien var izlasīt Rahvakogu.ee, lai gan jaunu ieteikumu iesniegšana ir slēgta.)
Nākamais solis bija analizēt un sagrupēt šīs idejas, lai vienotos par galvenajiem ierosinājumiem. Bija jāizvēlas konstruktīvākie piedāvājumi un jāatmet pašlaik nebūtiskās lietas, piemēram, eitanāzijas legalizēšana vai pārmetumi par budžeta naudas tērēšanu Valsts prezidenta sievas reprezentācijas izdevumiem.
«Mērķis bija radīt darbspējīgus ieteikumus,» skaidro uzņēmējs Raivo Vare, kas bija uzaicināts kā viens no ekspertiem.
Spēlējas ar uguni?
Ieteikumi nepārprotami norādīja uz to, ka daudzi iedzīvotāji par lielu problēmu uzskata Igaunijas politiskās sistēmas noslēgtību. Prasība, ka jaunu partiju var dibināt ne mazāk kā 1000 cilvēku, bet iekļūšanai parlamentā ir jāpārvar 5% barjera, esot pārāk lieli šķēršļi jauniem politiskiem spēkiem. Situāciju vēl vairāk pasliktina partiju finansēšanas noteikumi, jo lielāko atbalstu no valsts budžeta saņem tikai tās partijas, kas jau iekļuvušas parlamentā. Kad 2004.gadā šie maksājumi tika ievērojami palielināti, mazākie politiskie spēki palika neapskaužamā situācijā – parlamentā iekļuvušās partijas saņem vismaz vienu miljonu eiro gadā, bet pārējiem tiek 10 000-20 000 eiro.
Šāda situācija ir radījusi stagnāciju – neviens vairs pat negaida būtiskas pārmaiņas, lai kāds arī būtu vēlēšanu iznākums. Skaidrs, ka pie teikšanas atkal būs vienas un tās pašas četras partijas. Šāda politiskā vienmulība vēl nekad agrāk neatkarīgajā Igaunijā nav tikusi pieredzēta.
Velkot paralēles ar Latviju, parlamenta deputāts Andress Herkels no konservatīvās Pro Patria un Res Publica savienības norāda, ka latvieši vienmēr esot apskauduši Igauniju par tās politisko stabilitāti, uzskatot to par pozitīvu piemēru. «Par nelaimi, reti kurš iedomājas, ka konkurences trūkums rada panīkumu. Tautas asamblejas mērķis bija palīdzēt izrauties no šīs stagnācijas.»
Taču arī iesniegto ideju caurskatīšana ir izpelnījusies kritiku. Kādreizējais Zaļo partijas līderis Mareks Strandbergs, kura partija līdz šim nav pārvarējusi 5% vēlēšanu barjeru, ir aktīvs Šveices stila tiešās demokrātijas atbalstītājs, savukārt igauņu tautas asambleja, viņaprāt, vairāk atgādina Ķīnas režīmu. «Rahvakogu ir tikpat bīstams precedents.» Ir palaista garām iespēja ieviest tiešas demokrātijas principus, un tas ir pārāk kusls mēģinājums, lai tiktu galā ar cinisko politisko inženieriju, uzskata Strandbergs.
Sociālo paradumu analītiķi un asamblejas galveno koordinatori Hilli Hinsbergu šāda kritika apbēdina. «Mēs uztraucāmies, ka visa sabiedrībā valdošā spriedze sajauksies bīstamā kokteilī un uzsprāgs tieši mūsu acu priekšā, iedragājot relatīvi stabilu valsti,» saka Hinsberga, pie reizes atvairot kritiku, kādu pauda Jiri Adams, ka asamblejas organizētāji spēlējas ar uguni. Piemēram, ja asamblejas dalībnieki būtu nobalsojuši par tiešu prezidenta vēlēšanu ieviešanu, tas varētu novest pie nopietnām izmaiņām pašreizējā parlamentārajā sistēmā. Arī Igaunijā ir bēdīga pieredze ar prezidentālu valsti – pēc 1934.gada premjerministra, vēlāk prezidenta Konstantīna Petsa veiktā apvērsuma sākās «klusēšanas laikmets», kurā valdīja stingra cenzūra, un, galu galā, tas noveda pie Igaunijas Republikas okupācijas.
Tagad tautas asambleja nobalsoja nemudināt uz tiešām prezidenta vēlēšanām. Tomēr finanšu ministra Jirgena Ligi ieskatā šāds balsojums norāda, ka asambleja un visa tās veidošana ir bijis «kontrolēts un vēlamajā virzienā vadīts» process, jo pirms tam ideja par tautas vēlētu prezidentu bija ļoti populāra.
Hinsberga atbild, ka organizētāji izvēlējušies izkalkulētā riska taktiku – vajadzēja ļoti praktiski izsijāt 2000 iesniegto ideju. «Zināmā mērā straume ir jāvada vēlamajā virzienā, krāns ir jāregulē. Citādi var pilnībā zaudēt kontroli, un iznākums būs čiks.» Pēc Hinsbergas domām, asamblejas sasaukšana bija vislabākais risinājums pašreizējā situācijā, kad neapmierinātību ar politiskās elites iedomību vēl vairāk vairo dažādi finanšu skandāli. Tas bija pirmais mēģinājums dot vārdu parasti klusējošajam tautas vairākumam.
«Mūsu mērķis bija mijiedarbības veicināšana,» skaidro Hinsberga, piekrītot, ka sasniegtā rezultāta dēļ vien šādu asambleju varēja arī nerīkot. Tomēr tas bija nepieciešams cilvēku aktivizēšanai un ideju apmaiņai. Nosūtīt dusmīgu vēstuli laikrakstam vai ieklikšķināt «patīk» vai «nepatīk» sociālajā portālā Facebook ir tikai vienmuļa vienvirziena aktivitāte. Ar to vien nepietiek, lai paustu protestu pilnībā. «Kad jūs izejat protestēt ielās, jums jau būtu jāzina, kādi būs nākamie soļi,» saka Hinsberga, kā piemēru minot protestus pret ACTA (starptautisku līgumu intelektuālā īpašuma tiesību nostiprināšanai) – pret ACTA protestējošie aktīvisti vēlāk iesaistījās diskusijā un strādāja kopā ar parlamentu, lai izmainītu strīdīgos pantus likumdošanā.
«Šāds notikums [asambleja] bija nepieciešams, jo deva cilvēkiem sajūtu, ka ikviens no viņiem ir daļa no šīs valsts. Sajūta bija lieliska,» saka Ille Herra no Pelvas apgabala Igaunijas dienvidaustrumos. «Mūsu delegācijā bija trīs krieviski runājoši cilvēki, un viņi bija ļoti priecīgi par doto iespēju, un principā viņu uzskati bija ļoti līdzīgi igauņu uzskatiem,» piemēram, par politiskajām reklāmām. «Pašreizējā politiskā reklāma sāk atgādināt padomju laiku saukļus. Vai mēs tiešām esam tikuši pie brīvības, lai pamazām atgrieztos vecajā vietā?»
Jaunākās paaudzes pārstāvis Āpo Reitsaks atzīst, ka sākumā izjutis procesa vadīšanu vēlamajā virzienā, taču, kad sākusies īsta diskusija, tas pagaisis. «Ideja par šādu tautas parlamentu ir ļoti laba.»
«Lieliska kompānija,» pēc diskusiju dienas teica Jevgēnija. «Galvenais, ko es atcerēšos, ir atziņa, ka tieši mūsu rokās ir noteikt, cik labi mēs šeit dzīvosim.»
Aptauja liecina, ka 98% asamblejas dalībnieku atzina – pasākums bija nepieciešams. 87% atzina, ka guvuši jaunas atziņas, un 82% atbildēja, ka viņu interese par politiku ir palielinājusies. Neviens nenožēloja, ka iesaistījies asamblejā.
Tajā pašā laikā statistika liecina, ka 70% cilvēku, kurus atlases procesā uzrunāja TSN Emor, atteicās no piedalīšanās asamblejā. Biežākās atbildes – «kāda gan man tur teikšana», «man ir būtiskākas lietas, ko darīt», kā arī sūdzības par tālo ceļu līdz Tallinai un vispārēja skepse par pasākuma jēgu.
«Cilvēki nav pieraduši uzstāt uz savām tiesībām,» saka vēsturnieks Dāvids Vsevjovs, atceroties vecos laikus, kad svarīgu lēmumu pieņemšana bija šauras elites rokās. «Pats asamblejas process ir simtreiz svarīgāks par formālo iznākumu, ko prezidents nodeva parlamentam,» uzskata vēsturnieks.
Sociāls realitātes šovs?
Kas īsti bija asambleja – par to viedokļi Igaunijā ir dažādi. Mājsaimnieču dumpis? Sociāls realitātes šovs? Kreiso politiķu propagandas triks pirms nākamajām vēlēšanām? Asamblejai ir tikuši veltīti visi šie apzīmējumi.
Finanšu ministrs Jirgens Ligi, kam ir asa mēle un kareivīgs raksturs, noliedz, ka Igaunijas politika būtu pelnījusi tik asu kritiku. «Valdība, kurai ir pienākums veidot dažādas sistēmas, parasti ir ļoti viegls uzbrukumu mērķis, jo tā nevar atļauties nodarboties ar ikvienas privātas problēmas risināšanu. Tā rodas priekšstats, ka lēmumu pieņēmēji ir nehumāni. Taču tā ir ļoti objektīva situācija, kas veidojas, vadot valsti kopumā. Personīgi uzbrukumi parasti ir daudz skaļāki par pamatotiem argumentiem. Ir ļoti viegli iznīcināt vai novilcināt labu lēmumu īstenošanu.»
Ministra Ligi acīs asambleja ir «politisks seminārs», kurā viedokļus ļoti prasmīgi pārvalda «neatkarīgi» eksperti ar personīgām politiskajām simpātijām.
Skeptisks ir arī Refromu partijas biedrs Raits Maruste, kas darbojas parlamenta Konstitucionālajā komisijā. «Tas bija mēģinājums apšaubīt leģitīmo varu.» Viņaprāt, pasākums pārspīlēja vadošo politiķu uzvedības problēmas. Gan ar cilvēkiem, gan medijiem esot manipulēts. «Patiesība ir tāda, ka tie eksperti, kas parakstīja Hartu 12, izmantoja citu cilvēku balsis savu ieteikumu apstiprināšanai.»
Daudzi atzīst – esam patīkami pārsteigti par to, ka pasākums nepārvērtās par pliku populismu. Asambleju slavē parlamenta vicespīkers un galvenā opozīcijas spēka – Centra partijas – biedrs Jiri Ratass. «Šāds notikums ir daudz precīzāka un kompetentāka atgriezeniskā saite nekā vēlēšanas un dažādas aptaujas. Cilvēki var ieteikt savus risinājumus un svaigas idejas, kas ir būtiskas valsts attīstībai.» Viņaprāt, parlamentam tagad ir nopietni jāizvērtē asamblejas ieteikumi.
Pat premjers Ansips atzīst, ka šāda pieeja ir labs sabiedrības viedokļa uzklausīšanas veids, tiesa, līdzšinējā procesā viņš neesot uzzinājis neko jaunu. Visas minētās idejas jau tiekot apspriestas parlamentā.
«Mums atliek cerēt, ka tas nesīs pārmaiņas,» saka Jevgēnija. «Mēs esam ievēlējuši parlamentu, viņi ir mūsu pārstāvji, un viņiem ir pienākums ieklausīties mūsu sacītajā.»
Bet ja viņi tomēr neklausīsies?
«Ja paskaidrojums būs pamatots, mēs saglabāsim mieru. Bet, ja ne, mēs turpināsim cīnīties,» saka kundze, kuru piedalīšanās asamblejā ir acīmredzami uzmundrinājusi.
Āpo Reitsaks norāda, ka ieteikumu ignorēšana vienkārši nav iespējama. «Paskatieties, cik daudz par to runā plašsaziņas līdzekļi! [Politiķiem] būs jāsniedz atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Viņi vienkārši nevar to visu iemest krūmos.» Noraidoša attieksme nozīmētu to, ka politiķi ignorē sabiedrības iniciatīvas. «Tas novestu pie igauņu iziešanas ielās, lai gan tas nav mūsu dabā.»
Parlamenta Konstitucionālā komisija jau sākusi apspriest dažus ieteikumus un ir tikusies ar asamblejas rīkotājiem, lai apmainītos viedokļiem par darba plānu un termiņiem.
Pats Rahvakogu sprieda, vai asamblejai jākļūst par regulāru pasākumu, kas tiek finansēts no valsts budžeta. Vairākums palika pie viedokļa, ka jauna pulcēšanās tiks organizēta tad, ja tas būs patiešām nepieciešams.
«Pilsoniskas iniciatīvas parasti neizceļas ar stabilitāti,» saka Hille Hinsberga, kura uzskata, ka asambleja tā arī paliks vienas reizes pasākums. «Tā atkal sanāks kopā tikai tad, ja samilzīs jauns konflikts.»
Raivo Vare būtu priecīgs, ja šis process turpinātos vienā vai otrā formā. «Galvenais ir izauklēt ieradumu, ka visas lietas ir jāizdiskutē.»
Prezidents Ilvess parlamentā uzsvēra, ka asambleja nav tā alternatīva un nav arī konkurents. Vai tā ir labs partneris – tas vēl ir neatbildēts jautājums. Katrā ziņā ierastā lietu kārtība ir izkustināta.
* Cilvēks no tautas (slengs). Igaunijā izmanto apzīmējumu «tante Māli»
Ko domā asambleja?
Partiju finansēšana
87% atbalsta izmaiņas partiju finansēšanā no valsts budžeta – 50% naudas jādod tām partijām, kas jau strādā parlamentā, bet otra puse jāsadala aiz vēlēšanu barjeras palikušajām
86% atbalsta lielāku caurskatāmību partiju finansēšanā
85% atbalsta sodus anonīmiem partiju ziedotājiem, kā arī tiem, kas to dara sava biznesa interesēs
78% atbalsta tādas partiju finansēšanas sistēmas saglabāšanu, kurā ziedot drīkst tikai privātpersonas
Valsts iestāžu politizēšana
87% vēlas stingrākus ierobežojumus un lielāku caurskatāmību valsts uzņēmumu valžu darbā
62% iesaka aizliegt iecelt deputātus valstij piederošo uzņēmumu padomēs
Politiskās partijas
75% atbalsta vēlēšanu barjeras samazināšanu no 5% līdz 3%
65% atbalsta cilvēku skaita samazināšanu, kas nepieciešams oficiālai partijas reģistrēšanai, no 1000 līdz 200
44% iesaka atcelt drošības depozītu vēlēšanās startējošajiem kandidātiem un to nomainīt ar vairāku galvotāju parakstiem
Vēlēšanu likums
93% vēlas ar likumu noteikt, ka kandidātiem pēc ievēlēšanas ir pienākums kļūt par deputātiem
92% atbalsta vienlīdzīgus noteikumus kandidātiem, kas startē neatkarīgi, un partiju kandidātiem
59% vēlas saglabāt sistēmu, kurā prezidents netiek ievēlēts tiešās vēlēšanās
53% atbalsta kandidātu sarakstus, kuros var likt plusiņus un veikt svītrojumus, nevis atstāt kandidātu sarindošanu pēc partijas ieskatiem
Pilsoņu līdzdalība
95% atbalsta ideju, ka parlaments izskata iniciatīvas, kuru iesniegšanai savākts noteikts parakstu skaits
84% iesaka uzlabot sabiedrības informēšanu par jauniem likumprojektiem un vairāk iesaistīt sabiedrību to izstrādāšanā
75% iesaka vienkāršot sabiedrības iniciatīvu iesniegšanas procesu
71% piekrīt, ka tautas asambleja nepieciešamības gadījumā jāsasauc atkal
Vairākums neatbalstīja lūgumu valstij finansēt pastāvīgas tautas asamblejas darbošanos
