Žurnāla rubrika: Svarīgi

Vaira Vīķe-Freiberga par to, kāpēc varai groži izslīd no rokām un kā latviešiem kļūt izcilākiem

Tumšsarkanu rožu pušķis uz lielā saimes galda, pie kura ģimene parasti pulcējas Ziemassvētkos, atgādina par eksprezidentes neseno dzimšanas dienu. Nule kā atgriezusies no Austrālijas, viņa turpina saņemt apsveikumus gan jubilejā, gan saistībā ar jauniegūto amatu – kļuvusi par pirmo sievieti prezidenti Madrides klubam, kas apvieno pasaules demokrātisko valstu bijušos līderus. Tomēr mūsu sarunas iemesls ir krīze, kādā Latvija nonākusi pēc Zolitūdes traģēdijas.

Sabiedrība cenšas atgūties pēc dziļas traumas – ir grūti noticēt, ka miera laikos iepirkšanās modernā tirdzniecības paradīzē var beigties ar 54 cilvēku nāvi. Vai esat noformulējusi, kāpēc tas varēja notikt?

Nav jābūt inženierim, lai secinātu, ka ēkas konstrukcijā kaut kas ir radikāli kļūmīgi veikts, turklāt nepiedodami, jo šis nav 100 stāvu debesskrāpis, kas sabrucis zemestrīcē. Varētu teikt – šķūnis, elementāra konstrukcija. Tas nav prātam aptverams, kā modernā pasaulē ir iespējams tik rupju kļūdu pieļaut zemē, kas sevi prezentē ar labi izglītotiem cilvēkiem, no ES pārņemtu juridisko ietvaru, ar civilizētām prasībām drošībai un visiem kontroles mehānismiem. Projektu akceptējot, ir vesela ķēde, vajadzīgi deviņpadsmit dažādi paraksti, lai kaut vai savus bēniņus izbūvētu, bet šī ir publiska celtne. Satraucošākais – šeit atklājas gan Rīgas kā galvaspilsētas, kur darbojas puse no visas Latvijas ekonomikas, trūkumi būvniecības līmenī, gan arī te iesaistītas firmas, kas saņem valsts pasūtījumus un bauda augstāko instanču uzticību. Ir vietā pārvērtēt, kāds ir politikas klimats – ja ikdienā runājam par «Misteru 20%» un tamlīdzīgi, tad ko mūsu slepenās iestādes ir darījušas? Kaut kas radikāli nav kārtībā. Tā ir pļauka sejā Latvijas valstij.

Vai amatpersonu reakcijas pēc traģēdijas rada drošību, ka tas vairs nevar atkārtoties?

Reakcijas ir grūti komentēt, jo jebkura amatpersona tajā brīdī arī ir šoka stāvoklī. No viņiem gaida ļoti daudz, bet ir brīži, kad vispār trūkst vārdu. Pēc tam var sākt analizēt, tamdēļ ir vajadzīgas izmeklēšanas komisijas, šim darbam ir jānotiek.

Runājot par atbildību, tā būs vesela ķēde, to nevarēs nogrūzt uz vienas personas vai vienas skrūves rēķina. Šis ir brīdis, kad jāpārvērtē būvniecības sektors Latvijā. Kopš laika, kad biju amatā, man ar nožēlu jāsaka, ka runas par procentiem valsts pasūtījumos, ka tā notiek un citādi nevar…

Jūs domājat kukuļus?

Jā. Kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši 22 gadi, un mani pārsteidz, ka var kaut ko tik dramatiski greizi izdarīt būvniecības sistēmā un visas iestādes, kam jāseko korupcijas novēršanai, ir bijušas bezspēcīgas.

Lielākie iztiesātie korupcijas skandāli Rīgā saistīti ar attīstību, bet mēs redzam – tie, kas sēž cietumā, politiskos līderus nenodod. Pēc traģēdijas Rīgas mērs Nils Ušakovs sacīja, ka neatkāpsies, jo par viņu ir nobalsojuši 58% vēlētāju. Vai jūs kā rīdziniece uzticaties mēram?

Personiski ne, bet jautājums ir par tiem 58%, kas uzticas. Atbildības ķēde var pienākt pietiekami tuvu domes darbībai, tad viņam būs grūti atsaukties uz vēlēšanām, būs jāreaģē uz izmeklēšanā atklāto. Pašlaik tas ir tikai sirdsapziņas jautājums. Te būs ļoti svarīgi šo atbildības ķēdi izvirzīt cik augstu vien iespējams.

Runa nav tikai par vainīgo noskaidrošanu – ir citi lieli projekti, kas turpinās. Jautājums ir par uzticēšanos, vai, šādi saimniekojot, traģēdijas neatkārtosies.

Kad katastrofa notiek, uzticība zūd pēc definīcijas. Atgūt uzticību varēs tikai ar tādu rīcību, kas ne vien identificēs, kā varēja notikt šī nelaime, bet tiešām sistemātiski pārbaudīs būvniecības nozari Latvijā.

Man pietrūka divu ļoti cilvēcīgu vārdu, ko nesaklausīju no amatpersonām – «lūdzu, piedodiet», ka šāda katastrofa ir iespējama valstī, kuru vadām un kopīgi veidojam. Vai jūs kā prezidente teiktu šādus vārdus?

Elementāri būtu izteikt nožēlu, ka mūsu valstī tas ir iespējams, jo tas ilgus gadus kaitēs Latvijas tēlam un ekonomiskajai izaugsmei. Speciālistu – arhitektu, inženieru, būvnieku – slava ir smagi iedragāta visas pasaules priekšā. Tas ir nožēlojami. Bet atvainojas par to, ko pats esi darījis. Nevar uzkraut atbildību, ja nav loģiskas cēloņsakarību ķēdes – man kā zinātniecei tas ir ļoti svarīgi.

Jūs šo loģisko ķēdi jau šķetinājāt un teicāt, ka neredzat iemeslu Valda Dombrovska demisijai. Vai tagad ir skaidrs, kāpēc premjers atkāpās?

Nē, jo es nezinu politiskās aizkulises, turklāt vairākas nedēļas biju ārpus Latvijas. Bet ir skaidrs, ka Dombrovska kungs uzņēmās morālu atbildību, ka nav kā Ministru prezidents spējis garantēt drošību, kādu mēs gaidām no valsts. Jebkurš pilsonis, kas maksā nodokļus, izejot uz ielas, aizejot nopirkt pienu vai maizi, gaida, ka policists viņu aizsargās un ka visas institūcijas, kas ir atbildīgas par ēku drošību, darbojas atbilstoši moderniem standartiem.

Koalīcija jau mēnešiem runāja, ka valdība kritīs. Ja premjers [ar demisiju] gribēja teikt, ka vairs nejūtas spējīgs šo trijjūgu turēt grožos un likt braukt vienā virzienā, tad man kā bijušajai prezidentei un kā pilsonei ir vienmēr skumji redzēt, ka Latvijā varai izslīd groži no rokām.

Bet kāpēc tie izslīd? Pēc demisijas Dombrovskis atzina – viens no valdības krīzes iemesliem ir koruptīvā sistēma, viņš piesauca strīdus ar Nacionālo apvienību par Tieslietu ministriju, maksātnespējas administrēšanu. Vai korupcija nav tā, kas vieno Zolitūdes lielveikala jumta un valdības sabrukšanu?

Te ir darbs žurnālistiem izsekot, kāda ir katra koalīcijas partnera aizmugure. Ļoti būtiski ir analizēt atsevišķu ministriju darbu, šāda koruptīva gaisotne veidojas pa sektoriem. Mums ir fragmentētas valdības ar sadalītu atbildību starp dažādām partijām. Tā diemžēl vienmēr bijusi Latvijas politikas vājākā puse, un tas to padara trauslu iepretim koruptīvajiem iespaidiem. Partijas ir trauslas tieši tādā mērā, cik ir atkarīgas no naudas varas iespaida uz politisko varu.

Tātad valsts ir trausla.

Savā ziņā – jā.

Dombrovska demisija bija liels pārsteigums. Nebijām redzējuši premjeru tik tuvu asarām kā pēc sarunas ar prezidentu. Kādas emocijas jūs kā psiholoģe redzējāt viņa sejā?

Neesmu redzējusi šo video. Un psihologam ar vislielāko piesardzību jāuzstāda publiskas diagnozes, pamatā tas ir neētiski.

Šī nebūtu slimība. Ir pretruna starp to, ka premjers sarunu ar prezidentu nosauca par ļoti labu, taču, iznākot no tās, izskatījās ļoti satraukts – tas rada iespaidu, ka mums kā pilsoņiem netiek pateikts viss.

Nebūsim naivi, pilsoņiem nekad viss netiks pateikts. Politika ir kompromisu māksla, tas ir kā kuģi stūrēt starp klintīm. Šie divi cilvēki ir gatavi atklāt tik, cik ir gatavi. Kā psiholoģe un demokrāte es uzskatu – arī publiska persona ir pelnījusi cieņu pret savu privāto telpu.

Dombrovskis ir ilglaicīgākais valdības vadītājs demokrātiskās Latvijas vēsturē, kā jūs vērtējat viņa darbu?

Es vērtētu pa sektoriem. Vispirms drosme uzņemties varu, kas bija nomesta zemē, un bija jautājums, vai vispār kāds politiskais pašnāvnieks būs gatavs uzņemties atbildību situācijā, kas varēja beigties ar katastrofu un valsts bankrotu – tur ir piecnieks, bez šaubām. Arī izaicinājums situāciju apgriezt otrādi, no dramatiski skartas zemes līdz tādai, kam makroekonomikas rādītājos ir izaugsme, kad liela daļa Eiropas ir mīnusos vai uz nulli – par to viņam pluss. Arī par stabilitāti piecnieks.

Taču šī stabilitāte ir bijusi mānīga. Daudzas dzīves sfēras, kas ir tautai svarīgas – vispārējā demogrāfiskā situācija, spēja atbalstīt ģimenes, risināt sociālās problēmas – ir palikušas novārtā. Makroekonomiskajos rādītājos mums ir piecnieks, bet citos rādītājos daudz trijnieku un pat divnieku – attiecībā uz depopulāciju, situāciju laukos, sociālo grupu atstumtību. Arī integrācijā esam turpat, kur agrāk. Partijas barojas no pretestības starp etniskām grupām, tas ir ļoti neveselīgi. Mums ir ES likumīgais ietvars, ārējā drošība NATO, bet mūsu iekšējā drošība ir kļuvusi apšaubāma, un demogrāfijas līknes liecina par dramatisku situāciju. Mani uztrauc, ka aizsardzībā atpaliekam no tā, ko NATO prasa no dalībvalstīm. Mums jāspēj ieguldīt savā drošībā.

Partijas gadiem nāk ar vēlēšanu solījumiem, ka cilvēks būs pirmajā vietā, būs izglītība un inovācijas, bet budžeta izpratnē mēs par zemu novērtējam izglītību, zinātni, pētniecību.

Ekonomikas konsolidācija un spēja segt parādus, ko vienas bankas neapodomīgā rīcība bija radījusi, ir prasījusi ļoti smagu sociālu cenu. Tagad tiešām jāķeras pie sociālām problēmām. Tās nevar risināt bez adekvāta budžeta, kas būs iespējams tikai ar adekvātu ekonomisko attīstību.

Jautājums ir par līderiem, kas uzņemtos atbildību. Vai jums ir skaidrs, pēc kādiem kritērijiem notiek premjera izraudzīšanās, un pārliecība, ka tiešām meklējam labāko?

Mēs meklējam labāko, ko varam atrast – a) kas būs gatavs uzņemties šo nastu, b) ir kaut bālas cerības, ka spēs to nest un c) būs spējīgs pārliecināt koalīcijas partnerus, ka vadīs viņus vismaz to īso posmu līdz vēlēšanām.

Vai redzat kādu, kas šīm prasībām atbilst?

Ja nu mēs no tiem diviem miljoniem, kas esam palikuši, nevaram atrast vienu, kas var vadīt valsti, tad gan jāguļas zārkā un jāvelk vāks virsū.

Vai ir jāmeklē jau pa visiem diviem miljoniem, jāskatās ārpus Saeimas?

Mans draugs un darbabiedrs Eiropas nākotnes pārdomu grupā Mario Monti tika izraudzīts [par premjeru] Itālijā tādā situācijā, kad bija strupceļš un parlaments pieņēma tehnisku valdību uz īsu laiku. Viņš šo darbu izpildīja labi, bet tad bija vēlēšanas, un tauta viņa vietā izvēlējās klaunu – visādi notiek.

Bet vai mēs pašlaik esam tādā krīzē?

Ņemot vērā, cik ilgi Dombrovska kungs ir varējis valdību noturēt – tas, ka viņš pēkšņi atkāpjas tik īsu laiku pirms vēlēšanām, ir krīzes pazīme.

Jautājums par vadītāju izvēli ir plašāks, saistīts ar tiekšanos pēc izcilības. Piemēram, pašlaik KNAB vadītājs ir novērtēts ar zemāko sekmīgo atzīmi, bet turpina darbu. Nesen starptautisks izglītības pētījums rādīja, ka Latvijā ir ļoti maz izcilu skolēnu. Vai izcilība vispār ir mūsu mērķis?

Latviešiem – nezinu, vai tas nāk no komunistu vai klaušu laikiem – ir instinktīva pretestība pret izcilības jēdzienu. Te nevar vainot valdību, te mums pašiem sevi jāvaino, ka ir ieaudzināts: stāvi pie ratiem, esi mierīgs, nebāz degunu. Tas nāk no apspiestības laikiem, kad bija mierīgāk nelēkt kungiem acīs – vai tevi nopērs, ieliks kāķī baznīcas priekšā, aizsūtīs uz Sibīriju, atlaidīs no darba vai neļaus studēt. Vēstures notikumi ir tautu pātagojuši, un tā ir traģiska psiholoģiska rēta.

Mums būtu jau no maziem zīdaiņiem jākultivē ekselences ideja, atbalsts un konstruktīva slavēšana. Manai mātei, piemēram, bija ieaudzināts – ja bērnam pasaka ko labu, tas sabojās viņa raksturu. Psiholoģiski tas ir pilnīgi greizi, ja gribam kultivēt ekselenci. Es daudz runāju ar saviem kolēģiem ebrejiem, un ebreju vidū ir visvairāk izcilnieku, viņiem no bērnības tiek iepotēts – mans dēls ir tas gudrākais un labākais. Mums ar izglītības sistēmu ir katastrofa – ir ļoti žēl to teikt, jo kā prezidente centos izcelt, ka mums ir izglītots darbaspēks un gudri cilvēki, bet, ja kāds investors ieskatīsies šajos starptautiskajos pētījumos, viņš muks pa gabalu no Latvijas, ies uz Taivānu.

Tas mums jāmaina, arī caur vēlēšanām. Daudzi apgalvo, ka pašlaik nav saprotams, par ko balsot – vai jums jau ir skaidrība?

Līdz šim politiskie līderi ir nākuši ar solījumiem «es visu sakārtošu,» bet man gribētos dzirdēt, ka nāk tādi, kas saka – «mēs kopā». Jo bez «mēs» šeit neiztikt.

Gribētos, lai katra partija pārvērtē savus kadrus un spēkus – ir jānostiprinās reģionos, nevar būt partijas, kurās ir 200 biedru, un tautas priekšā trīs cilvēki vai viens, kas pieņem lēmumus. Korporatīvās intereses visā Eiropā ir problēma, bet mums tā ir akūta. Lai sasniegtu izcilus rezultātus, ir tiešām jānonāk pie meritokrātijas, kur cilvēki tiek pēc spējām un nopelniem virzīti amatos izpildvaras, administratīvā līmenī.

Vairāki gatavojas nākt vai atgriezties politikā – Repše, Sudraba, Šlesers. Vai jūs redzat viņu piedāvājumā ko tādu, kā Latvijā pietrūkst?

Vēl neesmu saskatījusi, bet vienmēr cerība mirst pēdējā.

Sākušās diskusijas par pamatlikumu – prezidents aicina paplašināt premjera pilnvaras, Egils Levits izstrādājis Satversmes preambulu. Vai konstitūcijā ir nepieciešami kādi būtiski labojumi?

Preambula ir emocionāla vēlme formulēt savas vērtības. Eiropā notika ļoti garas debates par Eiropas līgumu, kurš vairākās zemēs referendumos tika noraidīts un tieši preambulas dēļ. Bija dziļi strīdi, piemēram, par kristīgajām vērtībām.

Demokrātijā ir būtiska baznīcas un valsts atšķirtība. Kaut gan pati esmu audzināta pēc kristīgām vērtībām, man šķiet principiāli svarīgi privāto lietu, kas ir reliģija, turēt atšķirtu no pilsonim prasītām vērtībām, kam nav saistītas ar ticību kādai augstākai varai vai piesaistīšanos kādai dogmai vai baznīcai.

Attiecībā uz varas struktūru – Dombrovska kunga pieredze rāda, ka premjeram nav pietiekama vara. Mūsu sistēmā premjeram ir ārkārtīgi grūti iebilst kādai partijai – kā tieslietās, kur bija atklāts konflikts, un daudzi, es to skaitā, atzina, ka maksātnespējas situācijai ir dramatiski nepieciešamas reformas, bet, ja ministrs ķeras āzim pie ragiem, partija to ņem [nost]. 

Tikko premjers saka – šis ministrs darbojas manām prasībām atbilstoši un es neredzu nekā nosodāma viņa rīcībā -, tā partija protestē. Pati struktūra ir tāda, kas izņem varas grožus no premjera rokām. Vienkāršs risinājums būtu – partijas, parakstot valdības deklarāciju, deleģē savus ministrus kabinetam, bet tālāk pie kabineta galda valda Ministru prezidents. Bez tā būs ļoti grūti.

No jaunā gada pievienosimies eirozonai. Vai šis projekts, kas apvieno tik dažādas valstis, ir ilglaicīgs un drošs?

Diemžēl 2008.gada krīze parādīja, ka nekas nav drošs – ieskaitot manu pensijas fondu no Kanādas. Veidojot eirozonu, mērķis bija ar vienoto valūtu padarīt Eiropu ekonomiski stiprāku un vienotāku. Lai globalizētajā ekonomikā Eiropas valstīm, kas skaita ziņā sarūk un turpinās sarukt nākotnē, būtu svars iepretim citām valstīm, kur notiek strauja attīstība – ja saliekam kopā, šeit ir pusmiljards cilvēku. Bet, veidojot kopējo valūtu, tas tika darīts par daudz romantiski. Nevar būt vienota valūta bez vienotas monetārās politikas, kur viena valsts rīkojas taupīgi, otra izšķērdīgi.

Tad kurā virzienā jādodas?

Atpakaļceļa nav. Kuģim sūces ir jāaiztaisa, lai tas var peldēt. Atgriežoties, piemēram, pie tik sīkas valūtas kā lats, ko mēs pasaules līmenī ar to iesāktu? Mums ir skaistas monētas, patīk lats kā vārds, tas viss ir skaisti, bet reāli investoru piesaistē, sarunās ar Ķīnu, Āfriku un Dienvidameriku, Eiropai jārunā ar kopēju balsi, citādi jaunajā pasaulē, kas veidojas ar pilnīgi citu līdzvsaru, mēs noslīksim. Kad mēs Latvijā brēcam, ka mums ir bail pazust Eiropā, man šīs bailes ir citā līmenī – ka visa Eiropa ar savām vērtībām pazudīs pasaulē.

Janvārī sāksit vadīt Madrides klubu, kas ar devīzi «efektīva demokrātija» apvieno valstu bijušos līderus. Redzam satraucošas tendences – Eiropas valstīs gūst atbalstu liberālās demokrātijas pretinieki, pasaulē demokrātiskā ASV drīz var zaudēt ekonomiski spēcīgākās valsts statusu komunistiskajai Ķīnai. Kā iespējams demokrātiju stiprināt?

Tas bija centrālais jautājums konferencē, kas tikko notika Austrālijā – temats bija darbavietu radīšana. Ja bezdarbs, sevišķi jauniešu bezdarbs, Spānijā, Grieķijā ir vairāk nekā puse, kāda nākotne ir šiem cilvēkiem un kāda te demokrātija! Ja nāks diktators un solīs uzlabot ekonomiskos apstākļus, tas demokrātijai būs liels drauds.

Šādu konfliktu redzam blakus – Ukrainā, kur ES nāk ar savu vērtību uzstādījumu, bet pretī Putins ar lielāku naudu. Kā varam Latvijas drošību stiprināt iepretim riskiem, kas mums ir tepat pie robežas?

Ar Krieviju situācija liekas vienkārša – ja kāds izgudros jaunu enerģijas avotu, kas būs lēts un mēs varēsim atsacīties no gāzes un naftas, tad varas sadale pasaulē dramatiski mainīsies, te tehnoloģijām ir milzīga loma. Krievijas spēks ir ciniskā veidā izmantot naftas un gāzes piegādi. Eiropas ārlietu pētnieki ECFR ir atzinuši, ka Ukrainas politikai vislielāko kaitējumu ir darījusi milzīgā naftas un gāzes nauda, kas radījusi korumpētu politisko sistēmu. Tāpēc, kad mēs runājam it kā abstrakti – inovācija un zinātne -, tam ir ārkārtīgi konkrētas un būtiskas sekas.

Šis ir pirmssvētku laiks – vai pēc daudzajiem ceļojumiem jums būs iespēja Ziemassvētkos satikt ģimeni, mazbērnus?

Mums ir svēta lieta ģimeni dabūt kopā – kā to šoreiz paveiksim, tas vēl jānorunā. Es gribu tikt uz saviem laukiem, kur neesmu bijusi kopš augusta beigām. Kaut gan starplaikā esmu bijusi skaistās vietās un darījusi daudzko interesantu, lauku man ļoti pietrūkst, gribētos tikt vismaz uz Jaunogadu.

Jūs bijāt spiesta atstāt Latviju kara dēļ, nodzīvot ārzemēs ilgu mūžu – cik nozīmīgi jums ir tas, ka tagad dzimta turpinās Latvijā, jūsu bērni un mazbērni ir šeit?

Galvenais, ka viņi šeit ir demokrātiskā valstī. Ļoti daudziem latviešiem tas ne šur, ne tur – pilnīgi pie vienas vietas, tas mani satriec. Mani vecāki ar šo lēmumu zaudēja visu, kas viņiem bija dārgs, un tas bija principiāls lēmums, kas saistīts ar Latvijas suverenitāti. Viņi bija audzināti tādā garā, ka vajag nacionālu, latvisku Latviju un komunistiskā Latvijā viņiem nav iespējams dzīvot. Trimdā tā mums bija milzīga morālas atbildības sajūta, un katrs, kas novērsās no latvietības, tika uzskatīts par nodevēju. Un tagad Latvijā es dzirdu – ziniet, kolhozu laikos bija labāk. Kā nesen dzirdējām, nekad tik labi radošais darbs netika atbalstīts kā komunisma laikos. Te atgriežamies pie jautājuma, kā novērtējam demokrātiju. Ojārs Vācietis vienā dzejolī salīdzina labi barotu sētas suni pie ķēdes un brīvu vilku mežā, kam pašam jāgādā pārtika un brīžam jāiet ar tukšu vēderu. Tās ir tās izvēles, un es skatos, ka ķēdes suņu pie mums ir vēl arvien daudz un brīvo vilku nemaz nav tik daudz.

Kādas ir jūsu ikdienas prakses, kas dod spēku enerģiski darboties? Dalailama mums intervijā atzina, ka svarīga ir disciplīna, prāta miera trenēšana.

Es augsti cienu dalailamu, mums bija diezgan izvērsta privāta saruna, kad viņš bija Latvijā. Es piekrītu viņa pieejai. Ir daudz jautājumu, piemēram, par cilvēka laimes sajūtu, dzīves jēgu, principiem un morāli, kur zinātne nedod atbildes. Jaunībā es sāku savus personiskās atklāsmes meklējumus, un tā ir disciplīna. Te man vienbrīd ienāca prātā, kāda bija mana bērnība, salīdzinot ar manu mazdēlu, kam ir ļoti daudz mantiņu. Man to bija maz, es kā bērns bieži sēdēju virtuvē, kur bija malkas plīts, un skatījos šķilu šķiedras, visas šīs detaļas, vai arī pie krāsns atvērtās mutes vēroju, kā veidojas liesmiņas, gail ogles. Tā taču ir sava veida meditācija, nav jābūt Himalaju klosterī! Izrādās, mana nabadzīgā bērnība, kur daudz kā trūka, ielika pamatus kontemplācijai. Kontemplatīva pieeja, koncentrācija, meditācija – tās ir metodes, ko mums skolās nemāca, bet īstenībā vajadzētu.

Savam mazdēlam mācu pašam dziedāt, nevis tikai skatīties iPad vai viedtelefonā – viņš jau ir apslimis ar šo moderno tehnoloģiju, bet mēs ar vīru cenšamies uzlikt tam kādas robežas. Priecājos, ka viņš trīs gadu vecumā veselai rindai tautasdziesmu zina visus pantiņus un ka tāda melodija kā Raibi ziedi pupiņai, kas tos raibus darināja viņam patlaban ir favorīte, tā ir sena Māras dziesma. Bērnu audzināšanā tā ir liela atbildība – cenšamies to, kas pietrūka mums, dot bērniem, bieži notiek pārkompensācija. Īstenībā ir jāapdomā, kas bērnam ir vissvarīgākais – vientulības iespēja, būt klusumā, pārdomāt – tas, kas, liekas ļoti nabadzīga dzīve, dažreiz ir ļoti bagātinoša.

Ko jūs novēlētu Latvijas cilvēkiem Jaunajā gadā?

Galvenais ir ticēt saviem spēkiem un saviem kolektīvajiem spēkiem. Latvieši kā indivīdi ir ļoti stipri un spējīgi iet cauri visām vētrām, ugunīm un ūdeņiem, bet ir mantojumā arī pašnožēla un infantilas atkarības stīga – lai par mani gādā. Domāju iedrošināt katru, ka viņam ir spēks risināt visas savas dzīves problēmas. Otrais – nevilcināties arī prasīt palīdzību, un trešais, sniegt palīdzību, kad tas iespējams. Tad visi kopā varam domāt par stiprāku Latviju, kas ir jāveido kolektīvi un solidāri. Tā neradīsies maģiskā veidā, bet tikai jūtot, ka tas ir mūsu kopējais projekts, mūsu lepnums un mūsu mīlestība šo valsti veidot. Ja tas būs, tad vienalga, kādas grūtības, – mēs pārvarēsim, gluži kā indivīds pārdzīvo traģēdijas, karus un mērus, citādi mēs te nebūtu. Ja šī solidārā sajūta ir, tad viss pārējais ir iespējams.