Straujā mākslīgā intelekta (MI) attīstība liek uzdot jautājumus — vai parādība, ko dēvējam par ekonomiku, pastāvēs mūžīgi?
Par ekonomikas beigām vismaz pašlaik pazīstamā veidā liek runāt šaubas, vai nākotnē saglabāsies trūkuma vai nepietiekamības (scarcity) jēdziens, bez kura ekonomika zaudē jēgu. MI veiktspēja dubultojas mazāk nekā gada laikā. Tas paver arvien plašākas iespējas cilvēku aizstāšanai. Ķīnā jau darbojas tā sauktās tumšās fabrikas, kurās nevajag gaismu, jo tajās vispār nestrādā cilvēki. Arī pakalpojumu nozarēs arvien vairāk rakstītāju un domātāju būs pakļauti aizvietošanas riskam vai iespējai. Ja gudrība kļūst par potenciāli neierobežotu resursu, tad cilvēki kā augstākās inteliģences nesēji var savu nastu nodot tālāk. Ko darīt pēc tam?
