1987.gada 14.jūnijā Spārīte ar Gunu (vidū sēž) pēc koncerta aizgāja pie Brīvības pieminekļa un vienkārši sāka spēlēt.
Dziesmusvētkos pirms 40 gadiem Gunas Āboliņas (63) vadītajam ansamblim Spārīte «bravo» saucis Raimonds Pauls. 1990.gadā viņš bija spiests gādāt ātro palīdzību Gunas pārvešanai no ārzemēm uz Latviju
Šaura, gara istaba - ceturtā stāva mierlaiku dzīvokļa meitasistabiņa, pieblīvēta ar mēbelēm. Drīz sapratīšu, ka tā nav namamātes vēlme apkrauties ar mantām. Mīkstais zvilnis blakus gultai un daži ozolkoka krēsli līdz pat durvīm patiesībā novietoti ar dzelžainu loģiku. Gunai ir paralizēta ķermeņa kreisā puse, bet viņa tomēr, ar labo roku pieturoties no atbalsta punkta līdz punktam, spēj aiziet uz miniatūro virtuvīti un labierīcībām, parūpēties par sevi un kāmi Mākonīti, kurš mūsu tikšanās laikā būrī saldi guļ.
Koklētāju ansambļa Spārīte vadītājas kādreiz melnie mati pie deniņiem sniega baltumā, kājās ērtas sporta čības. Pavasarī pirms 23 gadiem uz koncertu Beļģijā aizbrauca valdzinoša, 39 gadus veca sieviete. Vasaras sākumā ātrās palīdzības mašīnā Latvijā atgriezās guloša četrdesmitgadniece, kurai notikušais sākumā šķitis kā nosapņots murgs. No rīta pamodīsies, izstaipīsies... Nekā. Insulta skartā roka tā arī palika, karājoties kā aizlauzts zars, bet Guna pēc gada saņēma spēkus un cēlās kājās. Koncertkokle auduma futrālī, melnās klavieres, pat aiz gultas aizbāztie saliekamie kokļu soliņi, ko kādreiz varēja redzēt Spārītes ierakstos Latvijas televīzijā, dara Gunas šauro istabu vēl mazāku, bet viņas mazo pasauli - lielāku. Tagad pie viņas mācīties spēlēt kokli nāk bērni no pamatskolas Rīdze interešu izglītības pulciņa.
