«Ir jāsāk ar sevi strādāt, nevis jāļauj to darīt apkārtējiem. Ir jāzina, uz ko tiekties. Jāgrib savā labā kaut ko darīt. Daži to negrib, jo negrib neko. Man nebija citu variantu — vai nu jāt, vai sēdēt mājās,» saka Rihards.
Rihards Snikus (24) ir pirmais Latvijas sportists, kurš piedalīsies paralimpiskajās spēlēs iejādes disciplīnā. Pirmais starts - šopiektdien Griničas parkā Londonā
Rihardam neticēja neviens. Un tas ir saprotami. Kā gan viņš var sapņot par olimpiskajām spēlēm, ja līdz zirgam viņš iet, turēdamies pie aploka. Kad Rihards ar treneres palīdzību tika zirgā, notika neticamais. Graciozi rikšoja un lēca pāri šķēršļiem. Stāvot Baldones staļļa malā, man kļuva skaidrs, ka dzīvē ir iespējams viss. Vajadzēja divus gadus, lai Rihards to pierādītu. Patlaban viņš ir Londonā kopā ar vēl septiņiem Latvijas paralimpiskās komandas biedriem. Riharda starti gaidāmi 31.augustā, 2. un 4.septembrī.
Visa pietiek
Rihards ir baldonietis. Dzimis Rīgā. Viņu uzaudzināja vecvecāki Andrejs un Rita Jureviči. Tagad abi pensionāri, bet Rita Centrāltirgū pārdod ziemcietes un stādus. Jurevičiem ir trīs meitas: Marita, Kristīne, Elīna. Ģimenē audzis arī dēls, kurš pirms vairāk nekā 20 gadiem traģiski gāja bojā. Par to ģimenē runāt nevēlas. Maz stāsta arī par Riharda vecākiem. Kad Kristīnei piedzima Rihards, viņam konstatēja bērnu cerebrālo trieku. Uzzinājusi, ka puika nestaigās un nerunās, Kristīne mājās parādījās retāk. Izšķīrās. Pēdējās ziņas no mammas saņemtas, kad Rihardam bija trīs gadi. Meita dzīvoja Gruzijā. Vecmamma negribēja uzturēt kontaktus, un meitai vēstulē atbildēja, ka Rihardam visa pietiek.
