«Kā jau austrumniekiem, sīriešiem ir laimīgu cilvēku mentalitāte, viņi smaida un smejas, to nav sagrāvis pat karš! Viņi taču domā, ka pēc nāves nonāks paradīzē! Ja cilvēki būtu depresijā, tad varbūt apstātos. Bet tagad viņi ies līdz galam — kamēr diktators un režīms kritīs.»
Uzaudzis labklājīgajā Vācijā, Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas students Mudžahids Kāfs (20) devās tur, kur aicināja sirds. Pagājušovasar kopa ievainotos sīriešus Jordānijā, šopavasar, riskējot ar dzīvību, - savu vecāku dzimtenē
Otrā kursa students Mudžahids Kāfs uz tikšanos pie anatomikuma Kronvalda bulvārī deviņos no rīta atskrien neizgulējies - sēdējis pie grāmatām līdz četriem, priekšā divi eksāmeni. Viņš daudz mācās, pajautājot uzzinu - ne reizi nav piedzēries Vecrīgā atšķirībā no citiem ārzemju studentiem. Alkoholu nelieto - gan islāma reliģijas, gan pārliecības dēļ. Piektdienās dodas uz mošeju, kas iekārtota kādā Rīgas dzīvoklī, bet garajās brīvdienās viņu gaida meitene Turcijā un vecāki Freiburgā. Tēvs ir ģimenes ārsts, mamma - psiholoģe.
