Psihoterapeits Artūrs Miksons: jau pirms pandēmijas bija vērojams, ka cilvēki ģimenē retāk sarunājas, bet sociālie tīkli kļūst par alternatīvu personiskam kontaktam. Foto no personīgā arhīva.
Sociālajos tīklos meklējam atzinību un sarunbiedrus. Taču svešinieku sniegtā ilūzija par «ideālo» dzīvi var likt apmaldīties savējā
Sociālos tīklus Latvijā vismaz reizi nedēļā izmanto pusotrs miljons cilvēku. Tie nav tikai jaunieši, kuri dalās ar bildēm un īsiem video Instagram un TikTok, krājot pie ierakstiem īkšķīšus un sirsniņas kā apliecinājumu veiksmīgai dzīvei. Aizvien vairāk laika, komunicējot un vērojot gan savu draugu un tuvinieku, gan pilnīgi svešu cilvēku dzīvi, pavada arī vecāka gadagājuma ļaudis.
Kāda ir iekšējā motivācija publicēt privātu saturu publiskai apskatei un kāda — ieskatīties svešinieku ikdienā?
Citu rokās ielikt savu vērtību
«Pats galvenais — vajag uzmanību,» saka ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons. «Man ir svarīgi, lai cilvēki novērtē to, ko es daru, ka tas ir forši, redz, cik es esmu īpašs! Ieraksts, «laiki» un komentāri dod apstiprinājumu, ka tas, ko es daru, ir vērtīgi,» viņš paskaidro. Pārliecībai par savu rīcību vajadzētu būt iekšējai, tomēr nereti arī ikdienas dzīvē tiecamies šo atbildību novelt uz citiem. Un sociālajos tīklos vērtējumu atstājam skatītāju ziņā. «Ja ierakstu baigi «nelaiko», nekomentē, tātad labi nav. Šito vajag dzēst ārā, šito darīt nevajag! Neapzināti citu rokās ieliekam savu vērtību. Nevis es pats nojaušu, kāda tā ir, bet es esmu ļoti atkarīgs no citiem.»
