Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
…
es varētu palikt šeit
starp zvaigznēm
un pilsētu
aizsmēķēt vēl vienu
un ar dūmu gredzenu
apprecēt
jumta metālu
ar pilnām nāsīm
kā šķīvjiem uz kāzu galda
un smadzenēm
kas laimīgas
kā jaunlaulātie
kamēr lejā ir dzīvoklis
pilns cilvēku
un ballītes jautrības
kur mēles kustas tramīgi
kā sunčiem vasaras svelmē
berot vārdus
kas man sen kļuvuši tāli
un ziņu portāli
gatavo jaunus rakstus
par notikumiem
kas lēnām kā lego klucīši
saliekas gigantiskā
nākotnes grauzējā
un tur lejā pilsētā
atgrieztos rūgtums
it kā tas lielais
nezināmais
kaut kur dziļi manī
būtu kļuvis par mirstošu telpaugu
kura nokarenās lapas
cenšos atdzīvināt
ar nebeidzamu saņemšanos
un ticību
ka viss būs labi
…
ziema
nebeidzama cilvēku rinda
lēni un skumji virzās cauri pilsētai
