Egils Plaudis ap 1966. gadu. Fotogrāfs — Gunārs Janaitis. Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājums
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
No nevaldāmi kaislīga un ugunīga, spāniska mačo tēla līdz klasiski romantiskam intīmo brīžu klusinātam izjutējam — tik kontrastaina ir dzejnieka Egila Plauža (1931—1987), astoņu krājumu autora, mīlas lirika. Šīs amplitūdas pulsācijā zibsnī gan sentimentāla jūsmotāja skaistā naivitāte un silta, patiesa pietāte pret mīļoto, mīlas kā pašvērtības cildinājums, gan arī elēģiskas noskaņas, kurās šķietami negaidīti ieplaiksnās pašironija, zobgalība un dažkārt traģiskas intonācijas.
Sonets
Jau debess suns sāk baltu spalvu mest,
Jau upe brīnīdamās sastingusi —
Tu vēl kā vakar atnāc klusi, klusi
Man pusvītuša siena smaržu nest.
Grib manas lūpas karstus vārdus dvest,
Kas līdzi nāk uz pavasara pusi,
Bet tavu acu blāzma nogurusi
